“Es pārcilāju savas domas…”

Pēc Jāņa Baltvilka (24.07.1944. – 04.10.2003.) aiziešanas man rokās nonāca dzejnieka trioletu krājuma manuskripts “99 TRIOLETAS”, ko apgāds “Pētergailis” apņēmies laist klajā šoruden.
Šajā krājumā apkopoti J.Baltvilka pēdējā dzīves posmā, pat pēdējās nedēļās rakstītie dzejoļi, kas, manuprāt, raksturo ne tikai dzejnieka mūža nogali, bet uzskatus un attieksmi vispār. Turklāt ļoti lakoniski un trāpīgi. Trioletās varbūt vienīgi Pāvils Rozītis “Zīļu rotā” sasniedzis tādu formas skaidrību un satura dzidrumu.

Tā gribas rakstīt lielu dzeju,
Bet atkal, re, skrien kukainis.
Ar līkumu tam apkārt eju,
Jo gribas rakstīt lielu dzeju.
Par kalnu rakstīt, ne par leju.
Par kalnu, kas nav aizmidzis.
Tā gribas rakstīt lielu dzeju!
Sveiks, vulkān, ziloni!

Hei! Bis!

Tik asprātīgi un pašironiski kādā trioletā sūdzas Jānis Baltvilks. Un tā visu mūžu – gribas rakstīt lielu dzeju, bet apkārt skraida traucējoši kukaiņi... Tomēr ne jau kukaiņi spēj aizkavēt lielas dzejas rašanos! Jānim noteikti – ne. Viņš ir tik vitāls, tādas nebēdnības un artistiskuma pilns, ka kukaiņus vienkārši fiksē, varētu teikt: izturas pret tiem ar pietāti – kā pret visu dzīvo vispār, un dara tik savu darāmo tālāk... Vienmēr paliek sabiedriski aktīvs un nezaudē spēju smaidīt.

Kad pamodos, tas bija šorīt,
Tā dīvaini jau dūca gaiss.
Neko es nevarēju norīt,
Kad pamodos, tas bija šorīt.
Es klausījos kā žurku korī,
No gaisa vēlās kaut kas baiss.
Kad pamodos. Tas bija šorīt.
Tad nokrita tas naudas maiss.

Un, kaut arī naudas maisi krīt, tas netraucē dzejniekam uzdot sev eksistenciālus jautājumus.

 Tāds vējš, ko sauc par maldu vēju,
Pats nezin īsti, kur tam skriet.
Nāk, sajauc kopā pļauju, sēju
Tāds vējš, ko sauc par maldu vēju.

Cik spēju, es to ignorēju,
Bet nespēju to turēt ciet.
Tāds vējš, ko sauc par maldu vēju,
Man cauri visai dzīvei iet.

Bet pretim rezignācijai tūlīt stājas dzīves baudu un prieku apcere. Ka Jānim Baltvilkam tas padodas lieliski, pierāda nākamā trioleta!

Kad pilnos ziedos vāverāji,
To skurbums tad tiek pasaulei.
Lai mežā neiet, kas ir vāji,
Kad pilnos ziedos vāverāji.
Un arī tu, kas rāmi slājis,
Jel paskaties, kur tagad ej!
Kad pilnos ziedos vāverāji,
Tie mežonīgi jāj un dej.

Tomēr prieki un baudas bez liktenīga noslēpuma, dzejniekaprāt, ir kā smalks šķīvis bez zilas vai zeltītas maliņas. Tāpēc:

Nez, kāpēc tieši zilā jakā,
Vēl šodien tas man noslēpums.
Pa šauru, līkumotu taku,
Nez, kāpēc tieši zilā jakā
Tā nāca kā no dziļas akas,
Gaiss noelsās kā stiprs rums…
Nez, kāpēc tieši zilā jakā
Ir ievīstīts šis noslēpums.

Kaut gan apkārtējai, reālajai dzīvei dažkārt ir vienalga – vai ir lieli, vai mazi noslēpumi. Reālā dzīve uzstāda reālas prasības arī visiem dzejniekiem. Un grūti ir tiem, kas ar šīm reālajām prasībām cīnās kā Nelabais ar krustu, bet Jānis Baltvilks tās pārvērš trioletā:

Man vajag ļoti lielu kasti,
Ko novietot uz lodžijas.
Kaut dzejā skan tas pārāk prasti,
Man vajag ļoti lielu kasti.
Tāpat kā govij vajag asti,
Man Rīgā vajadzīgs ir tas:
Man vajag ļoti lielu kasti,
Kur jāiestāda mežiņš mazs.

Un, kad mežiņš iestādīts, kad reālajai dzīvei daža laba nodeva nomaksāta, bet visādas praktiskas būšanas un nebūšanas jau nostāju šās rindā un prasīt prasās pēc laika un enerģijas, nekas cits neatliek, kā

No traucējošā atbrīvoties.
Lai kruzuļi un krāmi krīt!
Sev bieži saku: vecais, proties
No traucējošā atbrīvoties!
Es visu saprotu, bet toties
Kāds žēlīgs gļēvums manī mīt.
No traucējošā atbrīvoties…
Vai to es iemācīšos rīt?

Turklāt vēl pilsētā ir karsti un smacīgi, pat Ziepniekkalnos nemana ne vēsmiņas, un vīnogulājiem loga priekšā jau lapas apvītušas...

Uz mežiem, purviem gribas ļoti,
No neiešanas kājas tirpst.
Varbūt, ka tu to nesaproti,
Uz mežiem, purviem gribas ļoti,
Uz mežiem, kas ir izgreznoti
Ar putniem, kuri čiepst un svirpst.
Uz mežiem, purviem gribas ļoti.
No neiešanas kājas tirpst.

Bet kājāmgājējam, salīdzinot ar sēdētāju, ir tā priekšrocība sevi arī aktīvāk apcerēt.

Man ik pa brīdim ienāk prātā,
Ka vajag dzīvi sakārtot.
Nav labi – visu laiku: šā tā,
Man ik pa brīdim ienāk prātā.
Bet dzīve, ķēve, ilgi jātā,
Tik veikli atrunāties prot.
Man ik pa brīdim ienāk prātā,
Ka vajadzētu sakārtot.

Bet, aktīvi kārtojot dzīvi, ātri var nonākt līdz konfliktiem. Te arī dzejniekam savs viedoklis:

Es diezgan gudrs, vairos strīdu,
Kas vienmēr kādu ievaino.
Cik varu, no tiem projām slīdu,
Es diezgan gudrs, vairos strīdu.
Es labāk nepamanu gnīdu,
Ne iet man tiesāties ar to.
Es diezgan gudrs, vairos strīdu,
Kas vienmēr kādu ievaino.

Tomēr kopumā laiks, kas dzīvot dots, ir tā vērts, lai, bezbēdīgi smejot, paliktu gandarīts:

Es pārcilāju savas domas
Un skatos – tīri varenas.
Man tādēļ uzlabojas oma,
Kad pārcilāju savas domas.
Man iznāk pilnas divas somas,
Un tādas smukas, garenas.
Es pārcilāju savas domas
Un skatos – tīri varenas.

Māris Rungulis, dzejnieks