LZA korespondētājloceklis, LU profesors Arnis Vīksna:

Medicīna novadā - attīstība gadu gaitā

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

Medicīnas pagājība Jēkabpilī mērojama vairākos gadu simtos, turklāt līdz 1962. gadam jārunā par divām pilsētām, bet līdz 1918. gadam - pat par divām guberņām, kurās tās ietilpa (Kurzemes un Vitebskas) un kurās bija visai atšķirīga medicīnas administratīvā sistēma. Vietējie ārsti un dziedniecības iestādes palīdzību sniedza Daugavas abu krastu iedzīvotājiem, taču īpatnības pastāvēja, un šodien nemaz nav tik viegli apvienot Zemgales pusi, ko jau agrāk pētījuši vācbaltiešu medicīnas vēsturnieki Gustavs Oto un Izidors Brensons, ar Latgales pusi, ko nopietnāk aplūkojis nav neviens, tālab uzziņu nācās smelties Sanktpēterburgas, Minskas u. c. arhīvos.

Bet, ieskatoties vistālākajā pagātnē, jāizlīdzas ar arheologa profesora Jura Urtāna apkopotajiem datiem. Senu dziedniecības vietu viņš konstatējis Sēlpilī, 1984. gadā izpētot Baltiņu avotu. Arheologa uzmanību piesaistījis arī Saltupu avots Aknīstē, kā arī Silabebru avots pie Medņiem, kas tagad pārveidojies mazā purviņā. Ticams, ka novadā ir bijušas arī citas dziedniecības vietas un avoti, pie kuriem, atguvuši veselību, mūsu senči ir atstājuši pateicības ziedu.

Savukārt dokumentos saglabājusies pirmā norāde par mediķi Jēkabpilī ir datēta ar 1698. gada 30. jūniju, kad Kurzemes hercogs pilsētā ļāvis apmesties ķirurgam bārddzinim Francim Deprē. Sekojuši vairāki citi viņa amatbrāļi (mūsdienu izpratnē - feldšeri), līdz pilsētā jau strādājis universitātē akadēmiski izglītots un pilntiesīgs medicīnas doktors. Tas bija Ferdinands Vēgners, Jelgavas skrodera dēls, par kuru dokumentos minēts, ka 1769. gada 5. augustā Jēkabpils baznīcas pamatakmens likšanā viņš tai dāvinājis sudraba plāksni ar notikumam atbilstīgu iegravētu tekstu.

Taču nopietnākas medicīniskās palīdzības sākums pilsētā ir saistāms ar 1796. gadu, kad tika nodibināts Jaunjelgavas apriņķa ārsta amats ar darbvietu Jēkabpilī. Pirmais šo amatu ieņēma Daniels Georgs Balks, kas bija ievērojams sava laikmeta zinātnieks. Viņš dzimis 1764. gadā Karaļaučos, kur beidzis vietējo universitāti un 1787. gadā aizstāvējis doktora disertāciju. Balks strādāja Kuldīgā un Suvainišķos (Lietuvas pierobežā), bet no 1796. līdz 1802. gadam - Jēkabpilī. Turpmāk viņš bija atjaunotās Tērbatas universitātes patoloģijas un terapijas profesors, universitātes klīnikas dibinātājs un direktors un kādu laiku pat augstskolas rektors, miris 1826. gadā. Starp Balka pētījumiem atzīmējams kāds apraksts par kurzemnieku veselības stāvokli 18. gadsimta beigās. Lai gan plosījušās dažādas epidēmijas un tautu mākuši kaitīgi ieradumi, viņi visumā bijuši stipras miesasbūves un veselīgi.

Krustpilī pirmais mediķis, kura vārds atrasts 1808. gada dokumentos, savukārt bijis Kārlis Vilhelms Tišers - barona Korfa mājas ārsts; vēlāk viņš kalpoja Bideram Ļaudonā. Nākamais ārsts Johans Martins Hibšmanis strādāja gan Krustpilī, gan Jēkabpilī un 1812. gada kara laikā ierīkoja lazaretes ievainoto karavīru dziedināšanai.

Lauku apdzīvotās vietās pirmie doktorāti parādījās 19. gadsimta beigās. Susejā pirmais ārsts Frīdrihs Goldbergs apmetās 1883. gadā. 1887. gadā viņš pārcēlās uz Viesīti, kur arī bija pirmais ārsts. Parādījās pirmie latviešu tautības ārsti. Dignājas Upesdebesniekos 1893.gadā darbu sāka populārais tautas ārsts un kultūras darbinieks, pirmās bērnu slimību grāmatas latviešu valodā autors Pēteris Kalniņš (1865-1899). Pēc Kalniņa nāves viņa vietā nāca Pauls Vīgners (1870-1924), kas pēcāk pārcēlās uz Viesīti un kā 1905. gada revolucionārs bija spiests emigrēt uz Ameriku. Gan Kalniņš, gan Vīgners bija Maskavas universitātes audzēkņi, ko nepieciešams pieminēt tālab, ka latviešu medicīnas inteliģences sākumi parasti tiek saistīti ar Tērbatas universitāti un Pēterburgas Kara medicīnas akadēmiju, lai gan no Maskavas ir nācis vairāk latviešu ārstu nekā no Pēterburgas, bet par pēdējiem vairāk runāts. Interesanti atzīmēt, ka Vīgners bija pirmais latviešu ārsts Amerikā, kuram vēlāk sekoja vairāki simti citu jau Otrā pasaules kara izraisītā emigrācijas viļņa rezultātā. Vēl 1895. gadā Spēlānu doktorātu izveidoja Leopolds Stanhens, un doktorāts pastāvēja arī Aknīstē, taču par to mazāk zināms, jo līdz 1921. gadam Aknīste atradās Lietuvas (Kauņas guberņas) sastāvā.

Slimnīca civiliedzīvotāju ārstēšanai Jēkabpilī radusies ap 1830. gadu, taču turpmāk panīkusi un darbību atjaunojusi ar jaunas ēkas uzcelšanu 1912. gadā. Visai pretrunīgi ir dati par Krustpils slimnīcas dibināšanu, jo vietām minēts 1857., citur - 1870. gads. Laikposmā starp abiem pasaules kariem darbojās tikai Jēkabpils slimnīca ar 45 vietām. 1948. gadā tika nodibināta Viesītes slimnīca, ap šo laiku arī slimnīcas Aknīstē, Vidsalā, Sēlijā, Atašienē, Medņos, Kūkās, bet mūsdienās sakarā ar stacionārās ārstniecības centralizāciju gandrīz visas no tām darbību jau ir pārtraukušas.

Novada pirmais farmaceits bija Teodors Gotlībs Rīters, kas kā Bauskas aptiekas zellis aptiekāra eksāmenu nolika pie Kurzemes hercoga ārsta Berntoizela Jelgavā un 1764. gada 17. martā saņēma privilēģiju aptiekas ierīkošanai Jēkabpilī. Vēlāk to iesauca par Veco aptieku, kas slēgta 1940. gadā. Jēkabpils Jaunā aptieka, kas saukta arī par Lielo aptieku, tika nodibināta 1922. gadā un slēgta 1939. gadā, bet Centrālā aptieka - atbilstīgi 1928. un 1941. gadā. No pirmskara aptiekām līdz mūsdienām darbojas tikai 1936. gadā dibinātā Pilsētas aptieka, kura tagad nes Vecpilsētas aptiekas vārdu.

Savukārt Krustpilī pirmo aptieku ap 1850. gadu atvēra provizors Krauze; tā slēgta 1944. gadā, bet darbību turpina 1929. gadā dibinātā Čamaņa aptieka, kurai tagad Krustpils aptiekas vārds. Pārskats par pēckara laikā pilsētā dibinātām aptiekām sniegts 1. tabulā.

1. tabula.

Pēckara laikā dibinātās

aptiekas Jēkabpilī

Jēkabpils novada mūsdienu vecākā aptieka atrodas Viesītē. Koncesiju tās dibināšanai 1884. gadā saņēmis un 1887. gadā aptieku atvēris provizors Kārlis Osterhofs, un aptieka vēl aizvien atrodas tajā pašā vecajā ēkā. Dati par lauku aptiekām sniegti 2. tabulā.

2.tabula.

Jēkabpils rajona

lauku aptiekas

Nepakavējoties pie vēstures sadaļas, kas tiek nosaukta "mūsdienas" un līdz kurai labi aizsniedzas cilvēka atmiņa, proti, pēckara laiks, jāakcentē mediķu piemiņas saglabāšana un iemūžināšana, kur Jēkabpils rajonā paveikts krietni daudz un pat vairāk nekā pārējos Latvijas lauku rajonos. Iemūžināta desmit novadnieku piemiņa. Hronoloģikā secībā tas norisējis šādi.

Pie vecās Saukas skolas 1972. gadā tika atklāts tēlnieces Ineses Krūmiņas un arhitekta U.Berķa veidotais piemineklis zobārstam, revolucionārās kustības dalībniekam, filozofam un publicistam Paulam Daugem (1869-1946). Liekas, ka pašlaik V.Ļeņina personīgā zobārsta nopelni nebūtu īpaši aktuāli, taču jāpārvērtē P.Dauges veiktā zobārstniecības izglītības reforma PSRS, vai tā bija tik progresīva, kaut vai salīdzinājumā ar to, ko Latvijā ar piecgadīgo zobārstu akadēmisko izglītību paveica profesors Kārlis Barons (1865-1944), ko tikām nevajadzīgi noklusējuši. P.Dauges pēdējais, nezin kāpēc enciklopēdijās neminētais, amats bija LVU vēstures profesors, un viņa vēsturnieka darbs jāizvērtē viskritiskāk - cik daudz tur tukšu sadomājumu un pat viltojumu. Varētu papētīt arī P.Daugi kā staļinisko represiju sekmētāju un pēcāk - upuri, taču pēcpadomju laikā interese par šo darbinieku ir zudusi.

Viesītes centrā 1978. gada 14. oktobrī vietā, kurā atradusies izcilā ķirurga, onkologa un medicīnas vēsturnieka profesora un akadēmiķa Paula Stradiņa (1896-1958) dzimtā māja, tika atklāts piemiņas akmens ar plāksni, un tas bija pirmais no labajiem darbiem, ko sava izcilā dēla piemiņas saglabāšanā paveikuši viesītieši.

Piemiņas plāksne pie tautas ārsta Pētera Kalniņa bijušā doktorāta Rubeņu ciema Upesdebesniekos tika atklāta 1984. gada 22. decembrī.

Piemiņas plāksni ar portretu (tēlniece Leja Novožeņeca) P.Stradiņam atklāja Viesītē 1986. gada 31. maijā pie nama Raiņa ielā 14, kurā viņš dzīvojis bērnībā.

Nedaudz vēlāk, 1987. gada 1. novembrī, Viesītē, skvērā pie vidusskolas, tika atklāts P.Stradiņa piemineklis, ko veidojuši tēlnieks Kārlis Jansons un arhitekts Edvīns Vecumnieks.

Jēkabpilī, precīzāk - Krustpils nomalē, Ainavu mājās ir dzimusi ārste un dzejniece Ārija Elksne (1928-1984), kurai piemiņas plāksne tur tika atklāta 1988. gada 5. februārī.

Pēc tam 1989. gada 19. maijā pie Dunavas aptiekas jeb agrākā doktorāta tika atklāta piemiņas plāksne dzejnieka Plūdoņa brālim, ārstam un rakstniekam Jānim Lejeniekam (1876-1938), kas tur dzīvoja mūža nogalē un kura literārais pseidonīms bija Visvaldis.

Dažas nedēļas vēlāk, 1989. gada 8. jūlijā, pie nama Jēkabpilī, Rīgas ielā 211, tika atklāta piemiņas plāksne izcilajam paleopatologam Vilim Derumam (1899-1988), kas tur dzīvoja trīsdesmitajos gados; ar pseidonīmu Zemgars viņš pazīstams arī kā rakstnieks.

Šajā pašā dienā tēlnieces Vijas Dzintares veidotu pieminekli Daugavas krastā Vīpes ciemā pie Daugmales mājām atklāja izcilajam fiziologam akadēmiķim un Tērbatas universitātes rektoram Frīdriham Bideram (1810-1894), kas dzimis šai vietā.

1991. gada 22. oktobrī piemiņas plāksne Variešu ciemā pie Ungurmuižas Rožkalnu mājām, viņa dzimtajā vietā, tika atklāta izcilajam dabaspētniekam un ceļotājam medicīnas doktoram Johanam Gerhardam Kēnigam (1728-1785).

Uzskaitot šos labos darbus, jāpiemin arī to veicējs, nu jau nelaiķis, Jēkabpils muzeja direktors Valentīns Cirsis, kas bija dedzīgs sava novada patriots, atrada iespējas un līdzekļus saglabāt izcilāko novada cilvēku piemiņu, turklāt raksturīgi, ka tas notika sabiedrības rūgšanas laikā, jo tuvojās tautas atmoda.

Pagājuši desmit gadi, jauni piemiņas objekti nav atklāti. Atjaunotā Latvijas valsts šajā laikā jau ir paspējusi nostiprināties, un šis darbs noteikti jāturpina.