1990.gada 10.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Vārdu īsam paziņojumam lūdz Sekretariāta vadītājs deputāts Dobelis.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Lūdzu atzīmēt sarakstā, ja kāds no jums ir mainījis vietu un sēž citur, nekā te rakstīts. Otrkārt, nav nofotografējušies šādi deputāti– Īvāns, Aizezers, Berdikovs, Peršins, Žuks, Garajevs, Buka. Lūdzu to izdarīt šodien no 16.30 līdz 17.00.

Priekšsēdētājs: Pieņemam zināšanai un rīcībai.
Nākamais jautājums– par Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvu un darbības virzieniem. Būtu pareizi, ja mēs sāktu šo jautājumu izskatīt ar Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa uzstāšanos.

I.Godmanis: Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Viens no galvenajiem uzdevumiem ir izveidot Latvijas valdību. Kā zināms, patlaban situācija ir sekojoša. Iepriekšējās valdības ministri turpina savas funkcijas, kamēr nav apstiprināts jaunais valdības sastāvs. Mēs praktiski esam starpstadijā, jo Ministru padomes priekšsēdētājs un viņa vietnieks ir apstiprināti un ievēlēti, bet attiecībā uz pārējiem vietniekiem un ministriem tas vēl nav noticis. Tāpēc, cienījamie deputāti, es šeit griežos gan pie pozīcijas, gan opozīcijas: apzināsimies, ka dzīve rit uz priekšu, rit katru dienu, un sevišķi daudz problēmu ir visas republikas līmenī. Tāpēc, izskatot projektu par Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvu un darbības virzieniem, gan arī pēc tam izskatot ministru kandidatūras, lūdzu darīt to noteikti, ar lielu atbildības sajūtu, un tajā pat laikā ņemot vērā, kāda ir situācija. Valdībai ir jāstrādā, tāpēc tai jātop izveidotai.
Varu jūs informēt, ka kandidāti uz Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku un ministru posteņiem ir sagatavojušies stāties pastāvīgo komisiju priekšā un pēc tam plenārsēdē jūsu priekšā, lai atbildētu uz jautājumiem, kad izskatīsim jautājumu par viņu apstiprināšanu.
Atļaujiet pavisam īsi raksturot principus, pēc kādiem veidots priekšlikums par šo valdības struktūru. Es sākšu ar vadību. Principiāla atšķirība starp to valdības vadības modeli, kas tiek piedāvāts patlaban, un to, kāds bija līdz šim, ir tas, ka samazināts priekšsēdētāja vietnieku skaits. Tam bija ne tikai matemātisks mērķis, bet arī principiāli cits– lai nebūtu dublējošu funkciju attiecīgajam ministram un attiecīgajam Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam. Iepriekšējā praksē zināma dublēšanās tika fiksēta, jo šis princips nebija ievērots. Tagad ir gluži pretējs princips– galvenā persona un galvenais atbildīgais cilvēks republikā par savu nozari ir ministrs, kolektīvus lēmumus pieņem ministru kabinets, un par šo lēmumu izpildi savā nozarē atbild katrs ministrs personiski, bet kopējos valdības jautājumos, protams, atbild valdības kabinets, valdības priekšsēdētājs un vietnieki. Piedāvātajā likumprojektā, ja runājam par struktūru un sastāvu, esam atteikušies no lielā vietnieku skaita, kas zināmā mērā iepriekšējā valdībā bija organizēts pēc nozaru principa.
Nākamais princips, kas ietverts šajā likumprojektā, ir sekojošs. Ministriju skaits, kā jūs redzat, ir četrpadsmit. Var rasties jautājums: vai tas nav mēģinājums zināmā mērā turpināt izvērst valdības birokrātisko struktūru? Kāpēc ir tik liels ministriju skaits, kāpēc nav iespējams apvienot šīs ministrijas, kāpēc nav iespējams daļu ministriju likvidēt? Atbilde ir ļoti vienkārša. Mēs esam tādā posmā, ka jāņem vērā politiskās izmaiņas, iespējamās izmaiņas likumdošanā, kas atstās iespaidu arī uz valdības rīcību un politiku, bet mēs šajā brīdī nevaram likt pretī konkrētu modeli, kā apvienot, kā likvidēt, kā dalīt. Nav konkrētu apsvērumu. Mēs uzskatām, ka šajā gadījumā valdībai jādod tiesības strādāt zināmu laika posmu, kurā tā apzināsies, cik lielā mērā šī struktūra spēj izsekot politiskajām izmaiņām, kas ir neizbēgamas šajā pārejas periodā. Tātad šis princips tiek ievērots. Es domāju, ka turpmāk valdība, sniedzot atskaiti par savu darbību, dos arī savus priekšlikumus par iespējamām struktūras izmaiņām. Šo darbības posmu zināmā mērā valdība mēģinās noteikt pati, bet prioritāte, protams, būs Augstākajai padomei.
Nākamais. Gribu vērst jūsu uzmanību uz likumprojekta pašu pēdējo– 5.punktu. Tur ir rakstīts– atzīt par nepieciešamu izveidot komisiju, kas izstrādātu likumprojektu par Latvijas Republikas valdību. Uzdot Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijam iesniegt Augstākajai padomei priekšlikumus par minētās komisijas sastāvu. Zināmā mērā šis likums ir pārejas tipa. Paliek nepieciešamība izstrādāt fundamentālu likumu, kas reglamentētu Latvijas Republikas valdības funkcijas, galvenās pamatdarbības virzienu un struktūru, kā arī atbildību un kompetenci. Šis ir komisijas uzdevums, un valdības pārstāvji varētu ņemt tajā dalību. Izstrādājot šo likumu, jāpārdomā, vai tas pēc sava apjoma un struktūras būs tāds, kāds pieņemts Lietuvas Republikā, vai tāds, kāds tika pieņemts īsi pirms valdības reorganizēšanas Igaunijā.
Runājot par šiem galvenajiem darbības virzieniem, kas ir 2.punktā, vēlreiz uzsveru– galvenie virzieni, kur pats svarīgākais ir 1.punkts: realizē republikas politiski ekonomisko suverenitāti, t.i., neatkarību. Te ir runa arī par valdības darbības virzieniem tautsaimniecībā un ekonomiskajos sakaros, 5.punktā– par iespējamo valdības mijiedarbību ar pašvaldības un pašpārvaldes orgāniem, kā arī par valdības piedalīšanos ministrijās un konkrētu darbu pie likumprojektiem. Galvenā likumdošanas iniciatīva un likumdošanas process norisināsies pastāvīgajās komisijās.
Atgriežoties vēl pie pašvaldības struktūras, jāmin, ka valdības ierosinātajam modelim ir tā priekšrocība, ka valdības sastāvā ietilpst tikai priekšsēdētājs, vietnieki un ministri. Valdības sastāvā vairs nav komiteju priekšsēdētāju. Ir tikai viens valsts komitejas priekšsēdētājs, kas ietilpst valdības sastāvā, tas ir Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, ievērojot šīs organizācijas īpašo statusu. Šis princips ir ievērots, lai varētu pietiekami operatīvi darboties ministru kabinets un regulāri lemt, vismaz reizi nedēļā sanākot kopā, lai tādējādi saglabātos šīs lemjošās institūcijas operativitāte. Tālāk es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šis likums zināmā mērā ir pagaidu variants, taču domāju, ka komisijā tas aktīvi jāapspriež, lai izveidotu tā izvērstu variantu.
Jārunā arī par Ministru padomes Prezidiju. Šā Prezidija funkcijas ir fundamentāli atšķirīgas. Es jau teicu, ka tajā nav tādu vietnieku, kas dublētu ministru funkcijas. Prezidijā ietilpst priekšsēdētāja vietnieki. Īpašā stāvoklī, kāds mums var veidoties un kādā mēs pārejas posmā esam, ir ekonomikas, finanšu, tirdzniecības un iekšlietu ministri. Risinot jautājumus, tajā var iekļaut arī citus valdības locekļus, taču lēmumus pieņem Ministru padome. Šāda Prezidija veidošana nepieciešama, ņemot vērā šā pārejas posma perioda specifiku, it īpaši operatīvu lēmumu pieņemšanā, kas jāveic kaut vai divas trīs reizes dienā.
Runājot par komitejām un departamentiem, jāteic, ka jautājums par departamentu veidošanu vēl ir risināšanas stadijā. Valdība izskatīs jautājumus, kas attiecas uz tiem departamentiem, kuri eksistēs gan pie valdības, gan arī pie attiecīgajām ministrijām. Ja mēs paskatāmies šo likumprojektu par Latvijas Republikas valsts pārvaldes sistēmas grozījumiem, tad redzam, ka pirmajā variantā ir ierosināti divi varianti, bet otrajā variantā runa ir par to, ka tiek pārveidotas attiecīgās struktūras atbilstoši to jaunajam saturam. Šeit runa ir par Agrorūpniecisko komiteju, Valsts celtniecības ministriju, Enerģētikas ministriju, Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteju, par Latvijas Materiālo resursu ministriju, ir jālikvidē Komunālās saimniecības ministrija. Paredzot un atbildot uz jautājumu par ministriju skaitu, varu jums ziņot, ka tāda lieluma valstīs, kāda ir Latvija, ar tās iedzīvotāju skaitu un ražošanas līmeni, šāds ministriju skaits praktiski ir arī visās Skandināvijas valstīs, tāpēc, pārskatot struktūru, mēs ierosinām šādu valdības struktūrnodaļu sastāvu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi ir jautājumi? Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs:  */Man ir šāds jautājums. Lūk, te ir minēts ministriju skaits, bet ekonomika prasa aprēķinus. Skaitīsim naudiņu jau no paša sākuma. Cik šis ministriju sastāvs izmaksās mūsu budžetam? Tas ir pirmais. Otrs jautājums– visos šajos virzienos nezin kāpēc nav minēts viens no svarīgākajiem, kurā jāstrādā Ministru padomei. Tas ir ceļš uz tirgu. Te par to nav ne vārda. Atbildiet./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Godmanim.

I.Godmanis: Jā, es atbildēšu uz otro jautājumu. Viens no Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekiem, kura kandidatūra tiks jums ierosināta, būs tieši ekonomiskās reformas pārzinātājs, un viņa galvenais uzdevums būs strādāt pie šīs programmas, par kuru jautāja cienījamais deputāts. Protams, šīs funkcijas daļēji būs jāveic arī ekonomikas ministram.

Par izmaksām. Jebkurā gadījumā mūsu mērķis ir panākt, lai šo ministriju skaits, ņemiet vērā, ka es šeit vēl neko neesmu teicis par Lietu pārvaldi, nepārsniegtu mūsu pašreizējās izmaksas, tendencei vajadzētu būt uz to skaita samazināšanu. Jūs gribat zināt precīzus skaitļus? Es ar tiem iepazīstināšu, taču ne šodien.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs:  */Mans pirmais jautājums ir par reglamentu. Es lūdzu, lai šā jautājuma apspriešanā nebūtu ierobežojumu: ja cilvēkam ir trīs jautājumi, lai viņš tos uzdod; ja viņam ir divi vai pieci jautājumi, arī lai uzdod. Es, protams, ar lielu gandarījumu uzzināju, ka tāda pati shēma ir Lietuvā un Igaunijā, taču, tā kā esmu republikas Augstākās padomes deputāts, tad, dabiski, mani interesē mūsu jautājumi, un es gribētu iegūt pilnīgu skaidrību.
Otrs jautājums. Sakiet, lūdzu, Godmaņa kungs, kur varētu iepazīties ar ministriju struktūru un nolikumiem par ministriju darbu. Ar to sasaucas mans nākamais jautājums. Piemēram, likumprojektā par valsts pārvaldes sistēmas grozīšanu ierakstīts tā: “Likvidēt Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministriju.” Man, dabiski, rodas jautājums: kas ar šīm lietām nodarbosies vai nenodarbosies neviens?/

I.Godmanis: Es jums atbildēšu. Ar šīm lietām nodarbosies jaunievēlētās pašvaldības,  */krieviski tas būs “самоуправление”, ja nekļūdos./
Viens no Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekiem ar padomniekiem un aparātu tieši nodarbosies ar valdības un vietējo pašvaldību sadarbības jautājumiem. Kas attiecas uz kurināmo un apgādi ar kurināmo, to, protams, pārzinās jaunizveidotā Enerģētikas ministrija.

A.Aleksejevs:  */Liels paldies, Godmaņa kungs. Es ar atbildi vairāk vai mazāk esmu apmierināts. Taču lieta tā.../

Priekšsēdētājs:  */Lūdzu, bez komentāriem. Uzdodiet jautājumu, pārējie kolēģi arī gaida./

A.Aleksejevs:  */Pirmais jautājums, kuru es uzdevu: kur var iepazīties ar katras ministrijas nolikumu?/

I.Godmanis: Tie deputāti, kas ir pastāvīgajās komisijās, tiksies ar ministru kandidātiem kandidatūru iepriekšējā izskatīšanā pastāvīgajās komisijās. Tad būs visas iespējas uzdot konkrētus jautājumus profesionālam ministra kandidātam. Otra iespēja, ja būs tāda situācija, ka cienījamais deputāts būs aizņemts vienā komisijā, bet citā komisijā apspriedīs kāda ministra kandidatūru, šim deputātam būs visas iespējas uzdot jautājumus plenārsēdē.

A.Aleksejevs:  */Tātad es jūs sapratu pareizi: nolikuma par ministrijām nav./

I.Godmanis: Ir nolikums par dažām ministrijām.

Priekšsēdētājs:  */Lūdzu, jautājums. Pirmais mikrofons./

L.Kurdjumovs:  */Cienījamais Anatolij Valerjanovič, vai būs iespēja apspriest Godmaņa kunga uzstāšanos?/

Priekšsēdētājs:  */Dabiski, tagad uzdodam tikai jautājumus./

L.Kurdjumovs:  */Jautājums premjerministram. Sakiet, lūdzu, vai, reorganizējot agrorūpniecisko kompleksu, kas ir dažādu struktūru konglomerāts, ir paredzēts izveidot Lauksaimniecības ministriju? Vai apspriešanas laikā dzirdēsim, kas notiks ar pārējām struktūrām, piemēram, pārstrādi, gaļas rūpniecību, materiāltehnisko apgādi un tā tālāk? Vai varbūt tas viss būs Lauksaimniecības ministrijas sastāvā?/

I.Godmanis: Es atļaušos nolasīt sekojošu vēstuli: “Lūdzu atlikt jebkura lēmuma pieņemšanu par izmaiņām Latvijas lauksaimniecības struktūrā un rast iespēju Augstākās padomes visu Latvijas lauku grupai tikties ar Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani.” Seko 19 deputātu paraksti. Viņi ir lauksaimnieki. Šis neapšaubāmi ir ļoti nopietns dokuments, un es aicinātu jūs piedalīties šajā sarunā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– otrais mikrofons.

O.Kostanda: Lūdzu atbildēt un paskaidrot man un arī neatkarīgās Latvijas iedzīvotājiem, kāds pamatojums ir tam, lai valdībā iekļautu citas valsts, tas ir, PSRS, iestādes– Valsts drošības komitejas– pārstāvi? Tad jau tikpat labi mēs varam iekļaut Baltijas kara apgabala pārstāvi.

I.Godmanis: Jā, atbildēšu. Pašreizējā situācija republikā ir tāda, ka Iekšlietu ministrijas darbība galvenokārt tiek finansēta centralizēti. Protams, tas ir tikai tāpēc, ka daļa naudas tiek sūtīta prom un pēc tam tiek dāsni dota atpakaļ. Tas lielā mērā attiecas uz Iekšlietu ministriju, protams, Valsts drošības komiteja pašreizējā stāvoklī, kāda tā ir tagad, tiek finansēta praktiski no ārpuses. Tajā pašā laikā saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs tiek apstiprināts šeit. Domāju, viena no iespējamām atbildēm ir sekojoša: pārejas periodā Drošības komitejas priekšsēdis, uzstājoties attiecīgajā komisijā, tāpat plenārsēdē, būs pietiekami spējīgs kompetenti jums atbildēt par Valsts drošības komitejas perspektīvām un funkcijām pārejas periodā. Arī par pakāpenisku pāreju uz finansēšanu no republikas līdzekļiem un par pakāpeniskām struktūras izmaiņām, protams, šai organizācijai paliekot republikas pakļautībā. Protams, šis jautājums ir diskutējams, un deputāti var izteikt savas domas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– pirmais mikrofons.

J.Dinevičs: Man ir jautājums cienījamam sēdes vadītājam Gorbunova kungam. Atšķirībā no Aleksejeva kunga mūsu frakcija uzskata, ka ir nepieciešams limitēt laiku jautājumiem un apspriešanai. Mēs nevaram atļauties bezgalīgi diskutēt, mums jāpieņem lēmums, jo neatliekami jāorganizē valdība. Un otrs jautājums cienījamam premjeram.
Sakiet, lūdzu, kuras būtu pirmās ministrijas un ministri, ko vajadzētu Augstākajai padomei apstiprināt, lai tās varētu sākt darbu un lai jūs varētu šajā sarežģītajā situācijā veiksmīgi pildīt savas funkcijas?

I.Godmanis: Tas neapšaubāmi ir ekonomikas ministrs, finanšu ministrs, iekšlietu ministrs un materiālo resursu ministrs. Runa ir, protams, arī par tirdzniecības ministru. Tālāk šī situācija vairs nav tik principiāla, bet šie te trīs četri ministri ir absolūti nepieciešami. Kopā iznāk jau pieci.

Priekšsēdētājs: Tātad par deputāta Dineviča ierosinājumu. Tie kolēģi deputāti, kuri šeit pašreiz atrodas, uzdodiet jautājumus. Tad es lūgšu šo procedūru pārtraukt un sākt apspriešanu.

G.Klindžāns: Man nav skaidrs, kas nodarbosies ar valsts jautājumiem un mežu jautājumiem. Otrkārt, vai nebūtu lietderīgi lauksaimniecības mašīnbūves jautājumus risināt valdības līmenī?

I.Godmanis: Jā, lauku mašīnas. Faktiski tas iznāk reģionālās mašīnbūves departaments. Par to mēs esam domājuši. Kad būs runa par departamentiem, tad arī apspriedīsim jautājumus, kas saistās ar reģionālo lauku mašīnbūvniecību, tāpat arī– par mežsaimniecības departamentu. Šie jautājumi saistās ar departamentiem, bet šajā brīdī ir runa par ministriem.
Tas pats attiecas uz Vides aizsardzības komiteju. Vēl acīmredzot būs Ārējo ekonomisko sakaru departaments. Tikai šis jautājums izskatāms secīgi, pirmām kārtām jādomā par ministrijām un par valdības locekļiem.

G.Radionovs:  */Patlaban esošā Valsts celtniecības un arhitektūras lietu komiteja nodarbojas tikai ar perspektīvās pilsētceltniecības, ekspertīzes un tamlīdzīgiem jautājumiem. Ar visu celtniecību nodarbojas asociācija “Latvijas celtnieks”, “Latvijas lauku celtnieks”, kas ietver arī būvmateriālu ražošanu republikā. Kādas pārmaiņas šajā sakarā paredzētas Valsts celtniecības un arhitektūras lietu komitejā, “Latvijas celtniekā” un “Latvijas lauku celtniekā”?/

I.Godmanis: Ne visas celtniecības organizācijas ir asociācijas “Latvijas celtnieks” sastāvā, taču daudzas, ieskaitot arī būvmateriālu ražotājus. Abas šīs organizācijas– gan “Latvijas celtnieks”, gan “Lauku celtnieks”– ir ražojošas organizācijas. Neapšaubāmi, ka ražojošas organizācijas un asociācijas, kas nodarbojas ar ražošanu, fundamentāli atšķiras no ministrijām un no šiem valsts institūtiem, kas ietverti priekšlikumā un kas ar ražošanas funkcijām nenodarbosies. Tas ir viens no jaunajiem principiem. Es domāju, ka šis princips nav pietiekami jauns un fundamentāls.
Runājot par to, ar ko nodarbosies šī ministrija, divus trīs jautājumus varu izdalīt. Pirmais jautājums paliek par arhitektūras un celtniecības lietām, kurā ietilpst perspektīvā plānošana, gan laukos, gan pilsētā, celtniecības veids, atļauju izdošana un citi jautājumi saistībā ar pašvaldību. Neapšaubāmi, ka šādā situācijā jābūt arī pietiekami kompetentam valsts institūtam, kas normāli uzturētu un organizētu šos sakarus valsts attiecībās ar ražojošām organizācijām. Tas pats attiecas arī uz Rūpnieku un Celtnieku asociāciju. Viens no būtiskiem jautājumiem– es domāju, ka celtniecības organizāciju vadītāji to zina,– ir jautājums, kādā veidā tālāk risināt celtniecību. Vai risināt to tādējādi, ka celtniecības organizācijas strādātu ar jau piešķirtiem resursiem, vai šie resursi tiktu piešķirti pēc tam, kad noslēgts līgums par konkrētu objektu. Šī problēma nav risināma vienkārši, un tajā es saskatu vienu no Celtniecības ministrijas turpmākajiem darbības virzieniem vismaz pārejas posmā.

J.Lagzdiņš: Šobrīd Ministru padomes kompetenci regulē divi likumdošanas akti: likums par Ministru padomi un Latvijas PSR Konstitūcijas 13.nodaļa. Bet Konstitūcijai ir augstāks likumīgais, normatīvais spēks nekā likumam, ko mēs gatavojamies pieņemt. No kā jūs vadīsities savā darbībā– vai no likuma, kas šobrīd ir projektā, vai no Latvijas PSR Konstitūcijas, kura regulē Ministru padomes kompetenci daudz citādāk nekā jūsu ierosinātais likumprojekts?

I.Godmanis: 4.punktā ir rakstīts, ka šo likumu, kas tika pieņemts 1978. gadā par Latvijas PSR Ministru padomi, ir ierosināts atcelt un atzīt par spēkā neesošu, protams, saskaņā ar deputātu izdarītajiem labojumiem un ieteikumiem.
Otrs. Šis likums, kā jau teicu, ir pārejas variants. Tas ir rakstīts un veidots tā, lai nebūtu domstarpību ar Konstitūciju. Ja palasīsit ļoti rūpīgi, praktiskajos punktos domstarpību nav.

J.Lagzdiņš: Man tomēr vēl ir papildu jautājums. Konstitūcija regulē un nosaka papildu uzdevumus, papildu darbības pamatvirzienus Ministru padomei. To šis likumprojekts negroza un arī nevar grozīt. Vai jūs turpināsit pildīt un realizēt Konstitūcijā paredzētos pienākumus, kādi jāpilda Ministru padomei? Es nosaukšu konkrēti: 118.panta 4.punkts: “Ministru padome PSRS Konstitūcijas noteiktajos ietvaros gādā par valsts drošības un aizsardzības spēju nodrošināšanu.” Šeit ir daudz pretrunu. Piemēram, 6.pantā, 5.pantā ir runa par to, kas vada vietējās pašvaldības. Jūsu likumprojektā ir pavisam cita redakcija. Kā jūs, negrozot Konstitūciju, varēsit pārvarēt šīs pretrunas?

I.Godmanis: Jā, es jums pilnīgi piekrītu. Šie punkti Konstitūcijā principiāli ir pretrunā ar Deklarāciju, kas tika pieņemta 4.maijā, īpaši pirmais, ko jūs nosaucāt. Tādējādi šie punkti automātiski nav spēkā.

No zāles:  */Kā mēs vienojāmies: kad pieci jautājumi ir uzdoti, apspriedīsim, kā tālāk rīkoties ar jautājumiem./

S.Dīmanis: Sakiet, vai nevarētu vispār izņemt ārā 2.pantu? Šeit teksts neatbilst likumu tekstam, ir tikai tādi vispārēji principi. Es jau ievēroju, ka mūsu jaunajos likumos ir ļoti daudz vispārēju principu. Ja mēs sāksim tos apspriest, tad nedēļu netiksim galā. Ja mēs 2.pantu svītrosim, nekas nemainīsies.

I.Godmanis: Ja tas ir jautājums, tad deputāti, bez šaubām, var to apspriest. Gribu tikai teikt, ka acīmredzot, runājot tieši par otro punktu, šeit ir uzrakstīts tas, ko valdībai būtu vispārīgi jādara. Un, protams, novērtējums būs, no tā ko valdība praktiski reāli izdarīs. Tajā jāspriež jums, deputātiem, par to.

V.Kostins:  */Godmaņa kungs! Man jums ir šāds jautājums. Konstitūcijas 118.panta 4.punktā ierakstīts, ka Ministru padome PSRS Konstitūcijas noteiktajos ietvaros gādā par valsts drošības un aizsardzības spēju nodrošināšanu. Mums izsniegtajā dokumentā šāds valdības darbības virziens nav ierakstīts. Ar ko tas izskaidrojams, un kāpēc valsts drošības un aizsardzības spēju jautājumi izzuduši no valdības darbības sfēras?/

I.Godmanis:  */Es uz šo jautājumu tikko kā atbildēju. Acīmredzot ir jāatkārto krievu valodā. Pirmkārt, šis likums patiešām ir rakstīts pārejas periodam. Otrkārt, pēdējā punktā ir teikts: izveidot komisiju, kas izstrādās pilnīgu likumu par Latvijas Republikas valdību. Treškārt, te patiešām nav iekļauti visi tie punkti, kuri ir Konstitūcijā. Domājams, ka 4.maija Deklarācijas pieņemšana situāciju būtiski maina. Ja ieskatāmies 2.punktā, visi seši punkti nav pretrunā ar tiem Konstitūcijas faktiem, kuri ir pašreizējā redakcijā. Domāju, ka pamatīgi izstrādātā likumā par valdības darbu to vajadzēs ņemt vērā un līdz tam laikam pamatlikums jau būs tādā formā, lai faktiski nebūtu pretrunu. Es varu atzīmēt vēl to, ka 4.maija Deklarācijā teikts, ka ir spēkā tās Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kā arī citi likumdošanas akti, kuri nav pretrunā ar četriem punktiem, no kuriem 1.punktā teikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
Izlemsim, cik lielā mērā šīs lietas ir savienojamas vai cik lielā mērā tās ir diskutējamas un apspriežamas šeit uz vietas./

Priekšsēdētājs:  */Lūdzu, uzdodiet abus jautājumus, un tad es ietaupīšu uz balsošanas rēķina./

V.Gerasimovs:  */Iesniegtajā projektā paredzēta Transporta un ceļu saimniecības ministrija. Kuras transporta nozares šī ministrija apvienos?/

I.Godmanis:  */Es gribu teikt, ka nezinu, kāds jums ir variants, bet ir priekšlikums par nosaukumu “Satiksmes ministrija”. Krieviski tas būs “Министерство путей сообщения”. Bet.../ Šinī stāvoklī iekļaut arī perspektīvā visus transporta jautājumus, kas saistīti ar jūru un kas ir saistīti ar gaisa satiksmi.
Kāds stāvoklis pašreiz ir ar jūras transporta situāciju un ar gaisa transporta situāciju? Domāju, ka deputātiem ir pilnīga skaidrība. Tajā skaitā arī ar dzelzceļu. Nu, lūk, šie jautājumi perspektīvā jārisina šai ministrijai, ne tikai ar vietējo automobiļu saimniecību un autobusu satiksmi, un upju transportu, bet arī šie nopietnie jautājumi. Šie nopietnie jautājumi ir saistīti ar ārējiem transporta sakariem, tas ir, ar kuģu transportu, gaisa transportu. Arī tādas normas perspektīvā būs šīs ministrijas funkcijā. Tas šajā brīdī ir vairāk politisks nekā ekonomisks jautājums.

Priekšsēdētājs: Pēdējais jautājums– lūdzu.

J.Ļaļins:  */Atļaujiet atgriezties pie šā dokumenta 2.panta, kur 4.punkts skan tā, it kā ekonomiskie sakari ar PSRS šobrīd jau būtu sarauti./

I.Godmanis:  */Tad man ir precīzi jāpārtulko, ja jums ir problēmas ar tulkošanu./ “Veic ekonomisko sadarbību ar PSRS”– “Осуществляет экономическое сотрудничество с СССР”.  */Es šeit nesaskatu šo sakaru saraušanas faktu, godājamais deputāt!/

Priekšsēdētājs: Debatēs ir pieteikušies deputāti Lucāns, Gavrilovs, Grūbe, Salītis, Blažēvičs, Emsis, Aleksejevs. Pēc tam, ja jūs neiebilstu un ja būtu tāds ierosinājums no jūsu puses, mēs varētu visus priekšlikumus, kuri būs izteikti debatēs, kā arī rakstiskos priekšlikumus no deputātiem iesniegt Sekretariātā, un tālāk mēs strādātu komisijās.
Šie jautājumi acīmredzot profesionāli jāapspriež komisijās, lai mēs rīt no rīta varētu pieņemt likumu par Ministru padomes sastāvu un darbības pamatvirzieniem. Tālāk varēsim izskatīt konkrētās personas. Vai jums nav iebildumu pret šādu izskatīšanas kārtību?
Vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Jautājums par valdības sastāvu, ko mēs pašreiz apspriežam, protams, galu galā ir Ministru padomes jautājums, un Ministru padomei beigu beigās būs jāizlemj, ko darīt. Es gribu tikai izteikt lauksaimnieku bažas. Vai Ministru padome pārāk vienkārši neuztver lauksaimniecības reorganizāciju? Es gribu atgādināt, ka 50 gadu laikā, kopš Latvijā pastāv sociālisms dažādās formās, lauksaimniecība ir neskaitāmas reizes reorganizēta un, neskatoties uz to, tam visam nav bijis nekādu rezultātu. Pārāk vienkāršoti pieejot šim jautājumam, pārāk vienkāršoti viņu uztverot, mēs varam panākt tieši to pašu– rezultātu nebūs.
Pašreiz visas cerības liekam uz zemnieku saimniecībām, bet arī šīs zemnieku saimniecības top nepavisam ne tik vienkārši un nepavisam ne tik viennozīmīgi. Problēmu ir daudz. Bet, ja gribam runāt par stipru valsti nākotnē, Latvijai tā sākas ar lauksaimniecību. Es domāju, ka šī patiesība mums nav jāapstrīd. Tā ir pasaules prakse.
Lai atdzimtu mūsu lauksaimniecība, būs vajadzīga ļoti nopietna valdības programma. Lauksaimnieki, ilgi debatējot par šo jautājumu, ir nākuši pie slēdziena, ka Ministru padomē vajadzīgs priekšsēdētāja vietnieks par lauku dzīvi, jo šie jautājumi, es vēlreiz atkārtoju, būs jālemj valdības visaugstākajā līmenī. Bez radikāliem pasākumiem nekā izdarīt nevarēs. Protams, ir vajadzīgs lauksaimniecības ministrs, tas ir paredzēts Ministru padomes sastāvā. Pēc manas un arī daudzu lauku deputātu pārliecības, vajadzīgs lauksaimniecības mašīnbūves ministrs, jo šī nozare jārada praktiski no jauna, ir tikai atsevišķi uzņēmumi, kas kaut kādā pakāpē ar to nodarbojas. Tas atkal būs jārisina, vismaz sākotnēji, valdības līmenī.
Un pēdējais, ko es gribu piebilst, attiecas uz Mežu departamenta direktoru. Tam arī vajadzētu būt valdības loceklim, jo atšķirībā no citām Baltijas republikām meži Latvijā ir liela dabas bagātība, un mums vajadzētu ar to ļoti nopietni rēķināties.
Lauksaimniecībai un tautsaimniecībai ir vajadzīga nopietna attīstības stratēģija. Gribu minēt tikai dažus piemērus, kur noved likumu pieņemšana bez stratēģijas. Minēšu likumu par kooperāciju, kas radīja ēnu ekonomiku un turpina padziļināt ekonomisko haosu. Likums par darba kolektīvu, kura rezultātā valsts zaudēja savas intereses uzņēmumā. Tātad stratēģija ir nepieciešama. Par to mēs šobrīd vēl ļoti maz runājam, pārāk maz domājam, bet cerams, ka pie tā nonāksim. Dzīve mūs piespiedīs to izdarīt. Runājot par stratēģiju, gribu minēt vēl dažus piemērus. Nerealizējot tirgus aizsardzību un naudas reformu, mēs nevaram cerēt uz darba aktivitāti. Ja nebūs ekonomiskās stratēģijas valsts interešu pārstāvībai uzņēmumā, ražošana samazināsies, turklāt aizvien straujāk. Ja neatradīsim ceļu uz pareizām tirgus cenām, ēnu ekonomika gūs uzvaru un kooperatīvi kļūs ekonomikai graujoši. Ja neatradīsim stratēģiju Savienības uzņēmumu piesaistīšanai republikā, būsim nabagi. Ja nespēsim izšķirties par ekonomisko stratēģiju stipras lauksaimniecības radīšanai, nokļūsim trūkumā. Bet visu to mēs nespēsim, ja nenonāksim līdz patiesai ekonomiskai neatkarībai. Domāju, ka tas jāievēro un jāizvērtē visām frakcijām un visas idejas jāvāc kopā, ja visi gribam strādāt citādāk un dzīvot labāk.
Tie ir sarežģīti jautājumi, bet tie jārisina.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gavrilovam, nākošais runās deputāts Grūbe.

M.Gavrilovs:  */Cienījamie deputāti, godājamais Prezidij! Mēs šodien apspriežam ļoti svarīgu jautājumu par to, kā darbosies mūsu republikas izpildvara, kā tā pildīs daudzus mūsu lēmumus. Un mums atkal ir dots ministriju uzskaitījums, vārdu sakot, Ministru padomes struktūra. Bet kādi ir šā dokumenta vērtēšanas kritēriji? Esmu pārliecināts, jo es tam sekoju līdzi, ka lielum lielais vairākums, ja ne lielum lielais vairākums, tad ļoti liels, absolūtais vairums no šeit klātesošajiem deputātiem uz vēlēšanām gāja ar lozungu, kas aicina no komandēšanas un administrēšanas rakstura vadības metodēm pāriet uz tirgus ekonomiku. Un šim kritērijam ir jābūt pašam pirmajam. Diemžēl iesniegtā struktūra šim kritērijam neatbilst. Kāpēc? Ja es šeit jau nebūtu iepazinies ar Godmani, tad domātu, ka šo dokumentu sagatavojis viens no komandēšanas un administrēšanas sistēmas apoloģētiem. Pirmām kārtām gribu atzīmēt ministrijas, kuras šai sakarā ir absolūti liekas. Tās ir Rūpniecības ministrija, Celtniecības ministrija, Materiālo resursu ministrija un Tirdzniecības ministrija. Lūk, mums ir 17 ministrijas. Es burtiski šodien pa radio klausījos par ministriju struktūru, ko pieņēmis Ungārijas parlaments. Tur ir 13 ministrijas. Atskaitiet no mūsu 17 šīs četras, un mēs iegūsim vēlamo skaitli. Tāpēc ka visas pārējās ministrijas atbilst tieši uz sociālo attīstību vērstās ievirzes prasībām. Tieši tā tiek veidota jebkura tirgus ekonomika.
Otrais. Jebkura ministrija, ko ierakstām struktūrā, tērē budžeta līdzekļus. Kad runa ir par Veselības aizsardzības ministriju, Kultūras ministriju, Izglītības ministriju, tas ir saprotams, bet, kad runa ir par Rūpniecības ministriju un Materiālo resursu ministriju, tas ir pretrunā ar veselo saprātu, proti, tirgu. Ņemsim pirmās divas– Rūpniecības ministriju un Celtniecības ministriju. Kālab tās tiek izveidotas? Tālab, lai tirgus apstākļos komandētu, pie kā iet? Sadalītu kontrolskaitļus, valsts pasūtījumu? Plānus no augšas? It kā ne. Tad kālab tās veidojam? Tas gluži vienkārši ir absurds. To pašu var teikt par Celtniecības ministriju.
Tālāk. Materiālo resursu ministrija un tajā pašā laikā– Tirdzniecības ministrija. Katrā ziņā Materiālo resursu ministrija ir pilnīgā pretrunā ar tirgu, ja domājam ražošanas līdzekļu tirgu. Šī ministrija nekad nebūs ieinteresēta radīt ražošanas līdzekļus. Bēdīgajai 70 gadu pieredzei Padomju Savienībā un 40 gadu pieredzei šeit mums to vajadzēja jau sen iemācīt. Šīs ministrijas taču ir resursu dalītājas. Bet premjerministrs savā programmā šeit pierādīja, ka mums no resursu sadales principa jāpāriet uz tirdzniecības, apmaiņas principu, vērtības likumu.
Tālāk. Lūk, šīs četras ministrijas stāsies pretī tiem valsts orgāniem, kuri strādās tirgum, un apspiedīs tos. Tas, ko šeit teica, ka Ekonomikas ministrija strādās tirgus labā, mani nepārliecina. Viena ministrija strādās tikai tirgus labā, bet pārējās? Pret tirgu? Ekonomikas ministrija viena pati nespēs strādāt tirgus labā. Tirgus ir visaptverošs jēdziens, tam ir jāaptver visa pārvaldes sistēma. Ja tā nenotiek, tirgus nebūs. Mūsu valsts bēdīgā pieredze to jau sen ir pierādījusi. Kāpēc šīs kļūdas atkārtot?
Tālāk. Dabiski, šīs četras ministrijas nomāks Ekonomikas ministriju, jo tās rīkosies ar resursiem, tās norādīs, ko un kur ražot. Tātad Ekonomikas ministrija ar savām ekonomiskajām metodēm zaudēs spēju darboties un pārvērtīsies par to komisiju, ko vada L.Abalkins. Tāpēc ka tik un tā visu komandē Masļukovs ar savu Valsts plāna komiteju. Tālāk. Ar ko tādā gadījumā nodarbosies Finansu ministrija? Tieši tai ir jāīsteno īsts tirgus mehānisms.
Bet mums ir vēl divas struktūras, kuras Ministru padomes vadība vispār nav paredzējusi. Pirmkārt, tā ir Valsts banka– īstenais tirgus ekonomikas pīlārs. Kā tā darbosies, ja Materiālo resursu ministrija visu dalīs, bet Rūpniecības ministrija– fondēs? Tas ir pilnīgs tirgus noliegums. Un vēl viena struktūra, kuru te apsprieda mūsu diskusijās,– Augstākās padomes pārziņā esošā Valsts mantas pārvaldes valsts komiteja, kura jāvada nevis administratīvi, bet uz komerciāliem pamatiem. Šāds lēmums jau ir pieņemts Maskavā, un tas ir pareizs lēmums, un tas mums arī šeit jāpilda. Es domāju, ka šajā Ministru padomes struktūrā ietvertā fundamentālā pretruna nav pieļaujama. Ja mēs to tagad pieņemsim, tā, tiklīdz būsim izveidojuši tirgu, to jau no paša sākuma graus. Bet mēs visi taču esam par tirgu, un mūsu pirmais lēmums liecina par to, ka mēs nevis vārdos, bet darbos gribam tirgu. Tāpēc man ir šāds priekšlikums: likt uz balsošanu jautājumu par četru ministriju izslēgšanu no šīs struktūras. Ar visu to, kas ierakstīts, jau kopš paša sākuma ar ekonomiskām metodēm jānodarbojas Ekonomikas ministrijai, un mūsu uzdevums ir tai šajā ziņā palīdzēt. Ja mēs tam nepiekritīsim, tas nozīmē, ka visas mūsu deklarācijas, kurās solījām, ka pāriesim uz tirgu, gluži vienkārši bijusi priekšvēlēšanu spēle. Paldies./

Priekšsēdētājs:  */Esiet tik laipns un pēc tam sagatavojiet rakstveidā, lai mēs visu saliktu kopā./ Deputāt Lucān, uz jums arī tas attiecas, lūdzu, to uzrakstiet.
Vārds deputātam Grūbem, pēc tam runās deputāts Salītis.

G.Grūbe: Cienījamie deputāti! Mans uzdevums ir vieglāks, jo pirms manis runāja deputāts Lucāns. Es tikai gribētu visu uzmanību vērst uz to, ka tomēr vajadzētu atšķirt lauksaimniecību no laukiem vispār. Pretējā gadījumā mēs runājam tikai par vienu nozari, bet nerunājam par Latvijas lielāko daļu. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka lauku deputātu grupa tomēr pastāv, ka ir vajadzīgs Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks lauku jautājumos. Operatīvi jārisina tie jautājumi, kuri laukos ir ļoti svarīgi un kuru risinājums nav atrasts šajos piecdesmit gados. Ne mazāk nozīmīgi, lai šis priekšsēdētāja vietnieks ieietu Prezidija sastāvā. Lauksaimniecības ministrijas pārziņā jāpaliek tikai valsts funkcijām, ražošanas funkcijas jānodod ražotāju pašpārvaldes orgāniem. Taču to nevar izdarīt vienā dienā, tam jānosaka noteikts termiņš.
Deputāts Lucāns runāja par Lauksaimniecības mašīnbūves ministriju. Es katrā gadījumā tik skaļi negribētu teikt, bet gribētu uzstāties par to, ka jābūt arī Mašīnbūves departamentam. Mūsu uzskatos ir iegājies, ka šāds departaments varētu būt 20 līdz 30 cilvēku sastāvā. Tā direktoram izņēmuma kārtā, tāpat, kā runājot par Drošības komiteju, jāieiet valdības sastāvā. Es gribētu jums nolasīt divus punktus no iepriekšējās Ministru padomes lēmuma Nr.62, kurš pieņemts šā gada 12.martā. Tajā rakstīts: “Atzīt reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves attīstību par svarīgu valsts uzdevumu un par vienu no galvenajiem uzdevumiem lauksaimnieciskās ražošanas efektivitātes paaugstināšanai un republikas iedzīvotāju apgādes ar pārtikas produktiem uzlabošanai. Piešķirt reģionālajai mašīnbūvei republikā prioritātes statusu.” Šajā lēmumā jau ir iezīmēti visi pamatuzdevumi, kas saistīti ar reģionālo mašīnbūvi.
Un, visbeidzot, par valdības sastāvu. Es katrā gadījumā atbalstu Mežsaimniecības departamenta izveidošanu un uzskatu, ka tas ir ļoti nepieciešams ne tāpēc, lai administrētu, bet lai veiktu valdības, tas ir, valsts, funkcijas, raudzītos, lai mūsu meži netiktu izsaimniekoti, lai tos normāli atjaunotu un lai beigtos tas haoss, kas tagad valda mežos. Un par Lauksaimniecības mašīnbūves departamenta direktora un Mežsaimniecības departamenta direktora iekļaušanu valdības sastāvā es lūgtu cienījamos deputātus nobalsot. Es gribu atbalstīt likuma par pārvaldes sistēmas grozījumiem pirmo variantu, kurš nosaka, ka iepriekšējās ministrijas ir jālikvidē un uz to bāzes jāveido jaunas. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai nosakot šo likvidāciju ar likumu, mēs šo aparātu varam atlaist un veidot to no jauna.
Es gribētu, lai šajos lēmumos, arī par Lauksaimniecības ministriju, tiktu ierakstīti šo ministriju izveidošanas konkrēti termiņi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Salītim, pēc tam runās Blažēvičs.

B.Salītis: Cienījamie deputāti! Šodien mēs izskatām vienu no svarīgākajiem jautājumiem par Latvijas Republikas valdības izveidošanu. No tā, kādu valdību mēs izveidosim, būs atkarīgs, kā mēs varēsim panākt Latvijas augšupeju. Es gribētu pieskarties tādam jautājumam kā jūrlietām, jo ar valdības rīkojumu šogad tika izveidotas divas komisijas– viena, vadoties pēc Ministru padomes 9.janvāra rīkojuma Nr.7 un otra– pildot 30.marta rīkojumu Nr.103. Šīs valdības komisijas izskatīja republikas jūrlietas un sagatavoja lēmumprojektus, kurus iesniedza Ministru padomē. Par šiem jautājumiem Godmaņa kungs nerunāja. Vienīgi, atbildot uz jautājumu, teica, ka jūras transports tiks pakļauts Transporta un ceļu ministrijai. Latvijas Jūrniecības savienība un arī zivsaimniecības organizācijas uzskata, ka tas diez vai būtu pareizi, jo pašreiz gan upju kuģniecība, gan Latvijas jūras kuģniecība un zivsaimniecība, daudzas nozares un organizācijas dublējas un netiek izmantotas republikas vajadzībām tā, kā tas būtu vajadzīgs jaunajos apstākļos. Tāpēc gan Jūrlietu komisija, gan arī Latvijas Republikas kuģniecība un Latvijas zivsaimniecības kolektīva lielā saime uzskata, ka attiecīgo ministriju pāreja republikas pakļautībā pašreiz būtu ļoti nepieciešama, tāpēc vajadzīga Jūrniecības ministrija. Šodien republikā ir divas ostu saimniecības. Mums ir Kuģu remonta rūpnīca, kura pakļauta dažādām ministrijām. Ir vēl vesela virkne apkalpojošo organizāciju. Un, ja šīs organizācijas nebūs vienā valsts pārvaldes struktūrā, mēs neredzam to pareizas izmantošanas iespēju, neredzam, kā tuvākajā laikā gan zivsaimniecību, gan Latvijas kuģniecību varēs nodot republikas pakļautībā. Tieši šīs nozares varbūt ātrāk varētu sākt strādāt normāli un dot zināmu valūtas daudzumu.
Šo divu komisiju lēmumā ir noteikts, ka nepieciešams organizēt Latvijas Zivsaimniecības ministriju vai departamentu. Ir tāda neliela piebilde, ka varētu būt arī Jūrniecības departaments, bet lielākā daļa speciālistu, kas saistīti ar šīm nozarēm, uzskata, ka būtu vajadzīga Latvijas Jūrniecības ministrija. Šajā lietā ir sagatavoti priekšlikumi, kurus es iesniedzu Augstākās padomes priekšsēdētājam. Paldies par uzmanību!


Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam, gatavoties deputātam Emsim.

J.Blažēvičs: Godātais priekšsēdētāja vietniek, godātie deputāti! Man šodien gribētos varbūt noskaidrot pirmo jautājumu– vai lauksaimniekiem būs Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks vai nebūs. No tā būs atkarīga arī mūsu turpmākā darbība. Es ceru, ka kolēģis Ivars Godmanis to skaidri pateiks. Es uzstāju un domāju, ka šāda vietnieka statusam ir jābūt. Četrdesmit procentus republikas teritorijas klāj meži, un šo problēmu nevajadzētu likt kaut kur zemākā plauktā. Mēs redzam, ka meži ir izsaimniekoti, un es no savas pieredzes varu spriest, jo mūsu rajonā un Kurzemē vispār ir lielākā mežu bagātība. Taču pašreiz meži ir nonākuši katastrofālā stāvoklī, jo līdz šim valsts nav realizējusi attiecīgu politiku. Par to mēs pārliecinājāmies lauksaimnieku grupā, kad informāciju sniedza mežu darbinieki. Par to mēs pārliecināmies ikdienā. Tāpēc man ir priekšlikums: izveidot Meža ministriju. Mums ir daudz neskaidrību par valdības nākamo darbību. Bez šaubām, kad valdība tikko sāk strādāt, no tās nevar prasīt kaut ko neiespējamu. Es domāju, ka lēmuma projektā, kas mums ir izsniegts, pēc 2.punkta jāieraksta 3.punkts: Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs pēc valdības sastādīšanas iesniedz Latvijas Republikas Augstākajai padomei valdības darbības programmu. Līdz ar to visi jautājumi būtu puslīdz skaidri, kad mēs izveidosim valdību.
Nedaudz gribu oponēt deputātam Gavrilovam, kas runāja par tirgus ekonomiku un ceļu uz to mūsu republikā, minēja arī Ungārijas pieredzi. Ungārija to dara jau kādus 10 vai vairāk gadus. Mums vēl jāsaglabā šā pārejas perioda daudzas funkcijas, mēs tikai sākam to. Taču es gribētu iebilst, jo jūs tagad visu laiku aģitējat par tirgus ekonomiku, bet agrāk aģitējāt pret tirgus ekonomiku, biedējot ar bezdarbu. Jo tirgus ekonomika nevar būt bez brīva darbaspēka resursu tirgus. Un vispār ministrijas un to funkcijas rūpīgi jāizpēta komisijās, jo galu galā mēs veidojam jaunu valdību, jaunus darbības principus, tāpēc mūsu domas ir sevišķi svarīgas visos šajos jautājumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Emsim, gatavoties deputātam Aleksejevam.

I.Emsis: Cienījamie deputāti! Ministriju skaitu var un vajag samazināt, bet ir jautājums, kad to darīt. Šis brīdis ministriju skaita samazināšanai, manuprāt, nav piemērots, jo republikā notiks krasas pārmaiņas ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā sfērā. Tāpēc pašreiz mēs neesam ne gatavi, ne spējīgi ministriju skaitu samazināt. Es domāju, ka būtu nepieciešams atbalstīt Godmaņa kunga izteikto ministriju sarakstu.
Dažas iebildes par minēto sarakstu un priekšlikumi. Manuprāt, nepieciešams Celtniecības ministrijas nosaukumu mainīt, saukt to par Arhitektūras un celtniecības ministriju, jo galvenais ir nevis celt, bet veidot normālu dzīves un darba vidi iedzīvotājiem. Un to nevar atrisināt tikai Celtniecības ministrijas ietvaros. Tāpēc jau ministrijas nosaukumā jāatspoguļo tās darbības būtība, bet būtība ir saistīta ar vides veidošanu. Pretējā gadījumā mūsu republikas arhitekti, kā arī cilvēki, kas darbojas vides aizsardzībā, šādu variantu nevarētu pieņemt.
Otrs jautājums– es atbalstu to deputātu uzstāšanos no šīs tribīnes, kuri uzskatīja, ka republikas valdības sastāvā ir nepieciešams iekļaut Mežsaimniecības un Zivsaimniecības departamentu direktorus. Es domāju, ka tās ir no jauna veidojamas struktūras, un sākumā mums pilnīgi pietiktu ar departamenta līmeni, taču šo departamentu direktoriem jāieiet valdības sastāvā. Uzskatu, ka abu departamentu izveidošana jau vistuvākajā laikā ir absolūti nepieciešama un valdības struktūrā tos vajadzētu iekļaut tūlīt.
Vēl viena piebilde, kas attiecas uz valdības kompetenci. Manuprāt, runājot par valdības kompetenci, nav pieminēti jautājumi, kuri skar ekoloģiju. Tāpēc es ierosinu 2.punktā vārdus “rada apstākļus republikas efektīvai ekonomiskai, sociālai, kultūras attīstībai, tautas dzīves līmeņa paaugstināšanai” papildināt ar sekojošu ierakstu: “cilvēka dzīvei labvēlīgas apkārtējās vides uzturēšanai”– un tālāk kā tekstā.
Lūk, ar šādām piebildēm jautājumu var pieņemt un izskatīt pastāvīgajās komisijās. Paldies.

Priekšsēdētājs: Šobrīd ir pierakstījušies vēl vairāki deputāti. Septiņi. Deputāts Kurdjumovs, deputāts Bartaševičs, deputāts Zatuliviters, deputāts Dīmanis, deputāts Kehris, deputāts Leonīds Alksnis un deputāts Raimonds Krūmiņš. Kādi būtu priekšlikumi? Tā, konsultēsimies pēc deputāta Aleksejeva runas.

A.Aleksejevs:  */Cienījamie kolēģi, jau kuro dienu man ir sajūta, ka tas, par ko es runāju, ļoti daudziem deputātiem nav interesanti. Taču man jāteic, ka nevēlos nevienu izklaidēt, bet pret saviem vēlētājiem jūtu atbildību par tāda lēmuma pieņemšanu, par kuru es balsošu, tāpēc pirmām kārtām gribu iegūt skaidrību. Un tieši šīs skaidrības piedāvājamos jautājumos, to apspriešanā nav.
Es saprotu, ka kritiskas piezīmes un jautājumi pirmām kārtām liecina par to, ka Tautas frontes dome un vairākuma frakcija iesniedz apspriešanai nepietiekami pārdomātus un pamatotus priekšlikumus, tāpēc tām nav izdevīgi dzirdēt to, kas nesaskan ar viņu priekšlikumiem, bet varbūt patiešām nav interesanti, jo viss jau sen ir izlemts, par visu tiks nodotas balsis un, raugoties no viņu pozīcijām, jebkura cita viedokļa izteikšana ir gluži vienkārši laika zaudēšana. Tomēr es naivi domāju, ka es šeit neesmu mēbele, bet esmu savu vēlētāju pārstāvis un man ir tiesības saņemt izsmeļošas atbildes un izteikt savu viedokli.
Kāds ir pirmais secinājums, kurš nevilšus rodas par šodien apspriežamo likumu? Kā pareizi atzīmēja, šķiet, deputāts Gavrilovs, no piedāvātā ministriju saraksta var izslēgt četras ministrijas, bet kurš no mums var galvot, ka nevar izslēgt piecas, sešas, desmit? Šodien mēs dzirdējām, ka Igaunijā un Lietuvā ir tik un tik daudz ministriju. Tas, protams, ir labi, taču nepārliecina. Tāpēc mans pirmais jautājums, kuru šeit jau uzdeva un kuru Godmaņa kungs nesadzirdēja, ir šāds: “Kāds ir katras ministrijas statuss, un kādā veidā katra ministrija darbosies?” Šā jautājuma pamatotību atspoguļo jeb apstiprina iepriekšējie runātāji. Pirms manis runāja kolēģis, kurš teica, ka jāizveido mežsaimniecības departaments, iedzīvotāju departaments. Varbūt es neesmu precīzs, bet jēga ir tāda. Uzskatu: ja mums būtu nolikums par ministrijām, mēs tūdaļ redzētu, kādi departamenti un kur ietilpst un ar kādiem jautājumiem šī ministrija nodarbosies. Un tādu svarīgu jautājumu kā valdības izveidošana, manuprāt, nevar izlemt šajā sēdē divu stundu laikā– tas ir pārāk sarežģīts jautājums ne tikai no tāda viedokļa, ka no tā ir atkarīgs, cik birokrātu pie mums būs un cik izmaksās aparāta uzturēšana, bet arī tāpēc, vai tikai mēs neradīsim vēl vienu celtniecības un agrorūpniecības komiteju. Mēs šodien strīdamies, kā nosaukt: Celtniecības ministrija vai Arhitektūras ministrija. Var būt, ka arī tam ir nozīme, taču svarīgi ir nevis tas, kā šo ministriju sauks, bet ar ko tā nodarbosies. Tas ir pirmais un galvenais arguments, izlemjot jautājumu par to, vai šāda ministrija ir vai nav vajadzīga. Tā kā nezinām, ar ko šī ministrija nodarbosies, mēs domu apmaiņu reducējam uz to, kāds būs tās nosaukums.
Cienījamie kolēģi, es gribu teikt, ka valdība ir sagatavojusi jēlu dokumentu, ļoti jēlu, un šo dokumentu nevar pieņemt par pamatu sarunai par to. Un pēdējais– par metodoloģiju. Ar to mēs nemitīgi saduramies. Godājamais priekšsēdētāj, es tomēr uzskatu, ka deputātam ir jādod tiesības iegūt lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju. Ja jūs uzskatāt, ka tas aizkavē sēdes gaitu, tad piedāvājiet citu ceļu– kādu sapulci, apspriešanu pirms šā jautājuma izskatīšanas, lai katrs varētu saņemt atbildi uz viņu interesējošo jautājumu. Tas viss veicinās ātrāku un īsāku jautājuma apspriešanu. Starp citu, salīdzināšanai minēšu, kā pret mums izturas: daži biedri uzskata, ka es ar saviem jautājumiem aizkavēju valdības veidošanu, bet esmu saņēmis arī cita rakstura vēstulīti: “Aleksejeva kungs, jūs ļoti aktīvi nodarbojaties ar buržuāziskas valdības veidošanu.”/

Priekšsēdētājs:  */Tātad– vai jums ir priekšlikums vai nav?/

A.Aleksejevs:  */Jā, man ir priekšlikums: pirmām kārtām Ministru padomes priekšlikumus atdot atpakaļ, lai izstrādā līdz galam, lai mēs varam iegūt pilnīgu skaidrību par katras ministrijas struktūru un statusu./

Priekšsēdētājs: Tātad runātāju saraksts jums ir nolasīts. Vēl nācis klāt Einars Repše.
Man liekas, jautājums ir svarīgs, un, tā kā mūsu kolēģi iepriekš ļoti īsi un ļoti konkrēti izteica savus priekšlikumus, ir vēl laiks, lai mēs visi, kuri esam pierakstījušies, varētu izteikt savus priekšlikumus, nevis piezīmes par to, cik mums ir labi vai cik mums ir slikti un tā tālāk. Runājot par debatēm, kuras šeit bija, manuprāt, mēs vēlreiz izskatījām gan Konstitūciju, gan arī šo likumprojektu. Šķiet, ka mums tomēr vajadzēs sanākt kopā komisijās, lai varētu izlemt pirmo jautājumu par Ministru padomes sastāvu, saņemot arī papildu informāciju, ja kādam tā būs vajadzīga. Kas attiecas uz otro jautājumu– par darbības pamatvirzieniem –, tad es visu šo punktu vietā ierakstītu vienu punktu, ka jaunizveidotajai valdībai viena mēneša laikā jāizstrādā sava darbības programma un jāiesniedz izskatīšanai Augstākajā padomē. Citādi mēs šeit nodarbosimies ar vispārējiem pamatvirzieniem vai vēl sāksim skatīties Konstitūcijā, kas tur ir ierakstīts, un tur arī ir pilns ar vispārējām tēzēm, kuras pēc tam vajag labot atkal ar vispārējām tēzēm un tā tālāk. Tādā veidā, kā es ierosināju, mēs varētu virzīties uz priekšu konstruktīvāk. Turklāt deputāti, kuriem ir vajadzīga informācija, lai laikus iesniedz sekretariātam, kas viņiem ir nepieciešams, un netērē laiku ar garām pārrunām no tribīnes.
Vai nebūs iebildumu, ka tagad runās deputāts Kurdjumovs, bet pēc tam, ja paspēsim līdz pārtraukumam, deputāts Bartaševičs.

L.Kurdjumovs:  */Cienījamie deputāti un cienījamais priekšsēdētāj! Es pilnībā atbalstu deputāta Lucāna priekšlikumu, ka Ministru padomes vadības sastāvā ir vajadzīgs Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, kas atbild ne tikai par lauksaimniecību, bet arī par visu agrorūpniecisko ražošanu, kurā ietilpst gan pārstrādes rūpniecība, gan gaļas un piena rūpniecība, gan lauksaimniecības ķīmija, gan lauksaimniecības materiāltehniskā apgāde, gan transports, kas saistīts ar lauksaimniecisko ražošanu, un vairākas citas nozares, tai skaitā fermeru saimniecības, ko šobrīd moka reorganizācija. Pēckara gados republikas lauksaimniecībā notikušas aptuveni 33 reorganizācijas, un ir dīvaini, ka lauksaimniecības komplekss vēl ir dzīvs un ražo produkciju. Ir vajadzīgs tāds priekšsēdētāja vietnieks, kurš varētu izlemt visus jautājumus un pie kura varētu nākt visi organizāciju vadītāji. Vismaz agrārā republikā minimālam taisnīguma principam vajadzētu kaut kā gūt virsroku.
Un tālāk. Domāju, ka pēc Agrorūpnieciskās komitejas likvidācijas (nevienam no praktiskajiem darbiniekiem nav nekādu šaubu, ka komiteja tiek likvidēta; tā nav nodeva laikam, bet gluži vienkārši jau ir zudusi pacietība) un Lauksaimniecības ministrijas organizēšanas šīs komitejas vietā, veidojas situācija, par kuru parasti mēdz teikt: ka tikai kopā ar ūdeni neizlej arī bērnu, jo es jau fragmentāri nosaucu nozares, kuras uzdodas par republikas agrorūpniecisko kompleksu. Līdztekus Lauksaimniecības ministrijai es jau nosaucu vairākas nozares, kuras pastāv likteņa varas spiestas. Tās pirms laika izstājās no tiešās Agrorūpnieciskās komitejas struktūras un izveidoja kaut kādas noteiktas apvienības un asociācijas. Bet ir nozares, kuras palikušas Agrorūpnieciskās komitejas sastāvā. Tās ir materiāltehniskā apgāde, lopkopības fermu, visu lauksaimniecības iekārtu remonts un tehniskā apkope, nestandarta iekārtu izgatavošana, lauksaimniecisko ražošanu nodrošinošais autotransports. Un, ja šo struktūru, kuru agrāk sauca par lauktehniku un kurai ir attīstīts organizāciju tīkls republikas rajonos, izšķīdina pēc reģionālās pazīmes, pēc starpreģionālās pazīmes, tad nonāksim situācijā, kad tuvākajā laikā to vajadzēs radīt no jauna, īpaši tad, ja domājam par fermeru saimniecību darba nodrošināšanu.
Visi lauksaimniecības darbinieki zina šo principu– tā saucamo garantēto apgādi piešķirto fondu ietvaros, kad veidojas tieši tās tirgus attiecības, uz kurām mūs aicināja Valsts materiāltehniskās apgādes komitejas priekšsēdētājs Voroņins un uz kurām tagad aicina Savienības Valsts materiāltehniskās apgādes komitejas priekšsēdētājs Mostovojs. Kāda garantēta apgāde, īpaši ar deficītajiem resursiem, iespējama piešķirto fondu ietvaros, ja dažas vajadzības ir nodrošinātas tikai 40 procentu apjomā? Taču garantēti apgādāt fermeri, kuram ir viens traktors, viena kaut kāda lauksaimniecības mašīna, pa vienam šļūces elementam lauksaimniecības darbu veikšanai, ir mūsu pienākums, un mēs to varam izdarīt pat esošo fondu ietvaros, tomēr šim nolūkam mums tik un tā ir vajadzīgas noteiktas struktūras. Bez šādām struktūrām, kuru uzdevums ir apmierināt šīs lauksaimnieciskās ražošanas vajadzības, mēs nespēsim izdzīvot. Vēl vairāk– mēs ļoti labi zinām, ka attiecībā uz republikas nodrošināšanu ar materiālu resursiem mūs negaida gaiša nākotne. Lauksaimniecības darbinieki labi zina, ka mēs saņemam 50– 70 procentus no vajadzīgajām rezerves daļām. Lai palielinātu šo struktūru resursu, pastāv specializētās remontdarbnīcas, kas organizētas, kā es jau teicu, pēc nozares teritoriālā un starpreģionālā principa. Tātad arī šīm struktūrām ir jābūt. Apstākļos, kad palielinās deficīts, ir jāizgatavo rezerves daļas, šim nolūkam piesaistot arī citas rūpniecības nozares, lai palielinātu lauksaimniecības mašīnu resursu un materiālo līdzekļu kopējo resursu. Bez tā republikas lauksaimniecība neizdzīvos.
Es jūs ilgi neaģitēšu par šīm problēmām, lauksaimniecības darbinieki mani šajā jautājumā atbalstīs. Es jūs lūgtu neizvirzīt par savu mērķi premjera kritizēšanu attiecībā uz to, cik ministrijas ir nepieciešamas. Galu galā par republikas lauksaimniecības darbu atbildīgs ir premjerministrs ar savu aparātu. Ja nepieciešamas 17 ministrijas, tātad nepieciešamas 17 un tā tālāk. Sliktāk būs, ja uzradīsies kāda problēma, kura ir aizmirsta un kuru neviens nepārzina. Tāpēc es lūdzu pārdomāt jautājumu par nepieciešamību izveidot Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam pakļautu lauksaimnieciskās ražošanas komiteju, apvienību– svarīgs jau nav nosaukums– varbūt nākotnē akciju sabiedrību vai organizācijas, kuru funkcija būtu lauksaimnieciskās ražošanas materiāltehniskā apgāde un kuras, starp citu, šobrīd salīdzinājumā ar Valsts materiāltehniskās apgādes komiteju nodrošina divas trešdaļas no apjoma. Ņemot vērā energoietilpīgo republikas ražotņu sašaurināšanos, Valsts materiāltehniskās apgādes komitejas piegādes apjomi samazināsies, izveidosies divas faktiski vienāda lieluma organizācijas, bet lauksaimniecības apgāde ir operatīvs, nevis stratēģisks uzdevums, ar kuru nodarbojas Valsts materiāltehniskās apgādes komiteja. Lūdzu apdomāt šo jautājumu un to neaizmirst, tāpēc ka ar zemes apstrādi vien nepietiek, vēl ir jānodrošina iespēja apkopt visu to, ar ko zeme tiek apstrādāta./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas. Vārds deputātam Bartaševičam, nākošais runās deputāts Zatuliviters.

A.Bartaševičs:  */Cienījamie kolēģi! Es gribu teikt, ka mēs šodien daudz spriedām par to, kuras ministrijas vajag apstiprināt un kuras– likvidēt, taču mēs absolūti neesam skāruši tos uzdevumus, kas jaunajai valdībai būs jārisina. Tā kā mēs jau esam pieņēmuši Deklarāciju par republikas neatkarību, šie uzdevumi ir kļuvuši vēl aktuālāki, un man gribētos, lai valdība to ņem vērā un apzinās atbildību. Tāpēc valdībai ir jādod pilnvaras, kā šos jautājumus risināt un kā to labāk izdarīt. Es gribētu pakavēties pie dažiem šādiem ekonomiskajiem jautājumiem sakarā ar to situāciju, kurā pašlaik atrodamies.
Pieņēmuši lēmumu par patstāvību, mēs vienlaikus zaudējam izejvielu, energoresursu tirgu un savas produkcijas noieta tirgu. Man var iebilst, ka mēs negrasāmies to darīt, taču jāņem vērā, ka jaunais līgums būs atkarīgs ne tikai no mums, bet arī no tām savienotajām republikām, ieskaitot Krieviju, kuras jaunajos apstākļos sev izvēlēsies izdevīgākus partnerus izejvielu realizācijai un tautas patēriņa preču iegādei. Ir skaidrs, ka mūsu un citu republiku ekonomisko attiecību jaunās formas būs visai tuvas tām, kādas jau pagājušajā gadā tika iedibinātas ar SEPP valstīm. Tās paredz, ka norēķini par precēm un pakalpojumiem notiek pēc pasaules tirgus cenām, pārrēķinot konvertējamā valūtā.
Tas ir pilnīgi loģiski, un mums pret šādiem lēmumiem nav ko iebilst. Mūsu republikas apstākļos, ar tās ierobežotajiem izejvielu resursiem, mēs būsim spiesti pirkt vienalga kur un no kā, taču pēc iepriekš minētajiem noteikumiem visus naftas produktus, ogles, gāzi, metālu, mūsu vieglajai rūpniecībai– vilnu un kokvilnu. Nav grūti iedomāties, kā tas ietekmēs mūsu ekonomiku. Tagad mēs saņemam naftu par 30 rubļiem tonnā, gāzi– 28 rubļiem par tūkstoš kubikmetriem, savukārt atbilstoši pasaules cenām mēs maksāsim attiecīgi 110 un 100 dolārus, bet saskaņā ar jauno oficiāli noteikto mūsu iekšējā rubļa kursu pret dolāru šī maksa mūsu tā saucamajos koka rubļos naftai būs aptuveni 700 rubļu, bet gāzei– vairāk nekā 600 rubļu par tūkstoš kubikmetriem. Analoģiski pieaugs ogļu, metāla, vilnas, kokvilnas un visu to preču cena, bez kurām mūsu rūpniecība un lauksaimniecība gluži vienkārši nevar pastāvēt. Šeit jāņem vērā, ka izejvielas atšķirībā no precēm pašas par sevi ir konkurētspējīgas, jo nav saistītas ar tehnoloģiju vai kadru kvalifikāciju un pasaules tirgū tās vienmēr būs pieprasītas par valūtu. Šajā situācijā, pat ja mēs vairumā saglabāsim preču izlaidi, kas ir visai problemātiski, mums jānodrošina to konkurētspēja pasaules tirgū vai jāpārdod tikpat kā par velti, lai pretī iegūtu izejvielas.
Vai mums ir nepieciešamie apstākļi? Lūk, statistikas dati par 1987. gadu: starprepublikāniskajā apmaiņā republika saņēmusi par 300 miljoniem rubļu vairāk preču nekā piegādājusi Savienības tirgum. Varbūt esam vairāk preču pārdevuši par valūtu un varam rēķināties ar to? Tā pati statistika liecina, ka mūsu eksports atbildis 275, turpretī imports– 589 miljoniem rubļu. Atkal, kā redzat, bilance nav mums par labu. Tā kā visu uzņēmumu iekārtu, visa transporta, lauksaimniecības mašīnu un lauksaimniecības iekārtu darba pamatā ir Savienības piegādes, mēs, lai nebūtu jāaptur ražošana visās sfērās, būsim spiesti kādu laiku turpināt sakarus ar Savienību, turklāt mūsu situācijā noteikumus diemžēl nediktēsim mēs. Savienotās republikas, kas piegādā izejvielas un energoresursus, starptautiskajā tirgū tos pārdodot par valūtu, varēs nopirkt visu, ko spējam piedāvāt mēs, turklāt saņems augstākas kvalitātes preces. Domāju, neviens nešaubās, ka Japānas un Dienvidkorejas radioaparatūra ir labāka par mūsējo, ka Rietumvalstu pārtikas produkti ir lētāki un tīrāki nitrātu ziņā. Protams, tas ir jāņem vērā.
Viss teiktais liecina, ka sakarā ar pāreju uz noteikumiem, pēc kuriem dzīvo visa Rietumu pasaule, mūsu budžeta deficīts palielināsies par 2,5– 3 miljardiem rubļu, bet tas liek apšaubīt, vai mūsu rūpniecībai ir iespējams tuvākajos gados pāriet uz zinātņietilpīgu un resurstaupīgu tehnoloģiju un produkciju. Lielā mērā tiks nobremzētas reformas lauksaimniecībā. Man teiks, ka mums var palīdzēt rietumvalstis, taču domāsim loģiski, tā nebūs bezmaksas palīdzība, bet ekonomiskā atkarība nozīmē arī politisko atkarību. Vai šādos apstākļos mēs kļūsim par patstāvīgu valsti un vai tauta iegūs brīvību? Padomājiet un secinājumu izdariet paši!
Nedrīkst aizmirst arī to, ka republikas tauta gaida dzīves apstākļu uzlabošanos nevis pēc 20– 30 gadiem, bet vismaz tuvākajos gados. Vecākā paaudze sapņo par pensiju nominālajā iztikas līmenī. Jaunieši grib dzīvokļus, mašīnas, labi ģērbties. Diezin vai jaunatne un arī vecie ļaudis mūs sapratīs, ja tā vietā solīsim labu pensiju vecumdienās.
Jāņem vērā, ka tūlītēja izstāšanās no Savienības novedīs pie ierobežota mūsu rūpniecības darba, bet tātad arī pie bezdarba. Šiem cilvēkiem vajadzēs maksāt vismaz minimālu pabalstu. Tas viss mums jāņem vērā. Ko darīt valdībai? Izmantojot tiesības, kādas ir ekonomiski patstāvīgai republikai federācijas ietvaros, bet federācija jāsaglabā pēc iespējas ilgāk, jau tagad jāizvērtē no ekonomiskuma un konkurētspējas viedokļa visu uzņēmumu produkcija, proti, jānoskaidro, vai uzņēmumi spēj ražot konkurētspējīgu produkciju. Ja nepieciešams, jānosprauž uzņēmumu pārprofilēšanas ceļi, jārīko sarunas ar Rietumu firmām par iespēju uz mūsu rūpnīcu bāzes izveidot kopuzņēmumus, kas izlaidīs konkurētspējīgu produkciju, kura tiks realizēta ārzemju tirgū. Šādas tiesības republikai ir piešķirtas jau tagad. Jādara viss, lai laukus, īpaši patlaban veidojamās zemnieku saimniecības, apgādātu ar mašīnām, būvmateriāliem, elites lopiem un sēklu, progresīvām tehnoloģijām. To var izdarīt, pārprofilējot mūsu rūpnīcas, lielas lauksaimniecības tehnikas uzņēmumu jaudas un visiem līdzekļiem attīstot lielas un mazas būvindustrijas rūpnīcas. Nosakot koordinētus nodokļus, jādod iespēja pārkārtot uzņēmumus republikai vajadzīgas augstas kvalitātes produkcijas izlaidei, droši vien vajag apturēt tādu milzu uzņēmumu celtniecību, kas lielā apjomā izmanto ievestās izejvielas, jāpiešķir visiem lauksaimniecības uzņēmumiem tiesības izmantot visas īpašuma un saimniekošanas formas, aplikšanā ar nodokļiem obligāti ņemot vērā republikas, rajona vai ciema sociālās vajadzības.
Visi šie un citi jautājumi ļaus Latvijai pietuvoties iespējai nevis uz papīra, bet īstenībā kļūt par patstāvīgu valsti, nodrošināt visiem pilsoņiem brīvību un vienlīdzību. Gribam to vai negribam atzīt, taču šobrīd vienīgā iespēja to izdarīt paveras, paliekot federācijas sastāvā un cenšoties panākt līguma pieņemšanu un republikai nepieciešamās tiesības tik ilgi, kamēr ekonomiskie priekšnoteikumi nekļūs mums labvēlīgi. Atbilstoši šiem uzdevumiem es gribētu, lai valdība, ņemot vērā šos uzdevumus un reālo situāciju, novērtētu un piedāvātu tādu valdības sastāvu, tādu ministriju un resoru sastāvu, kas ļautu visīsākajā laikā un ar mazākajiem zaudējumiem mums atrisināt šīs problēmas. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram, nākamais runās Dīmanis. Tā kā kolēģis kaut kur aizkavējies, vārds deputātam Dīmanim, pēc tam runās Kehris.

S.Dīmanis: Cienījamie deputāti! Tas ir mūsu pirmais konkrēta rakstura dokuments, un tam jāizskatās pietiekami kvalitatīvam.
Sakarā ar to acīmredzot ir uzmanīgi jāapskatās, kādas ministrijas mums ir vajadzīgas un kādas ne, jo tām pirmām kārtām piegriezīs vērību. “Rīgas Balss” mani apvainoja, ka es neesot kompetents ekonomikā, bet es tomēr atļaušos izteikt vienu teorētisku tēzi: ministrija vajadzīga tur, kur tiek tērēti budžeta līdzekļi; ja budžeta līdzekļi netiek tērēti, tad jāveido nevis ministrijas, bet saimnieciskā aprēķina struktūra. Ja mēs gribam balstīt mūsu ražošanu, mūsu rūpniecību uz saimnieciskā aprēķina principiem vai komercprincipiem, tad, manuprāt, ministrija tiešām nav vajadzīga. Tas pats sakāms arī par materiālās apgādes jautājumiem. Ja mēs vadāmies no šā kritērija, tad ir vajadzīga tieši Komunālās saimniecības ministrija, jo jūs ļoti labi zināt, kādā stāvoklī ir komunālā saimniecība. Dzīvokļu saimniecība un ūdenssaimniecība ir ārkārtīgi sliktā stāvoklī, un šajā jomā, bez šaubām, būs vajadzīgi ļoti lieli līdzekļu asignējumi un attiecīga valsts kontrole pār šo līdzekļu izvietojumu. Visu to nolaist pašvaldības līmenī nozīmē vienkārši atmest visam ar roku un nedarīt nekā. Domāju, ka, spriežot pēc šā kritērija, mēs varam arī noteikt, vai ministrija ir vajadzīga vai viņa nav vajadzīga.
Godmaņa kungs izteica domu, ka šī ministriju struktūra ir noteikta uz laiku, bet es baidos, ka tādas uz laiku noteiktas struktūras var kļūt ļoti patstāvīgas, un pēc tam būs grūti tikt ar tām galā, jo šie kabineti izveidos sev gan materiālo daļu, gan noteiks funkcijas. Mēs redzam, ar kādām mokām tagad mainās pārvaldes struktūras Savienībā. Un vēl viens aspekts. Godmaņa kungs teica, ka ministrijas izsekos politiskajām izmaiņām. Es domāju, ka ministrijas var nest politisku atbildību par darbības rezultātiem, taču izsekot politiskajām izmaiņām tās nevarēs, jo vajadzēs nodarboties ar konkrētām ekonomiskām lietām. Un, ja ministrija sāks administrēt, tad ne ar kādu spēku šo administratīvo noslieci pēc tam izskaust neizdosies. Un pēdējais. Runājot par otro punktu, es vēlreiz atkārtoju: mēs nedrīkstam mūsu pirmajā korektajā dokumentā atstāt tādas frāzes kā “konsekventi kaut ko darīt”, “nodrošināt”, “pilnveidot”, jo tas viss jau ir bijis un no tā beidzot jātiek vaļā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Gribu darīt jums zināmu savu taktiku un stratēģiju, vadot sesiju šajā situācijā, lai jūs mani atbalstītu vai ieteiktu kādus iebildumus. Es domāju, ka mēs vēl pusstundu debatēsim. Tie kolēģi, kuri vēl nav izteikušies, pusstundas laikā noteikti pagūs to izdarīt, un plkst.17.45 mēs 15 minūtes lūgtu Ivaru Godmani atbildēt uz galvenajām iebildēm vai tiem priekšlikumiem, kuri šeit izskanēja. Pēc tam plkst.18.00 komisijas sanāktu savās telpās, lai principiāli padiskutētu no savu komisiju profesionālā viedokļa par Ministru padomes struktūru. Es uzstāju, lai jūs izsakāt arī savas domas, ja kāds to vēlas, un mēs apstiprinām struktūru un vienu punktu, ka uzdodam izstrādāt un iesniegt programmu. Tad mēs to arī pētīsim, nevis tagad vērtēsim solījumus un vēl kaut ko. Rīt no plkst.9.00 līdz 10.00 varētu strādāt frakcijas, mums ir jādod iespējas arī tādām darbības formām, plkst.10.00 plenārsēde sāktu savu darbu. Un es ceru, ka mēs stundas laikā, t.i., līdz plkst.11.00, varētu galīgi izdiskutēt šo strukturālo sastāvu, bet no plkst.11.00 līdz pat pusdienas laikam visas komisijas strādātu ar personālijām. Pēcpusdienā tās komisijas, kuras būs iesniegušas savus priekšlikumus, izskatīsim plenārsēdē konkrēti ministrus vai citus amatus, par kuriem būs iesniegti priekšlikumi. Līdz ar to šis jautājums nebūtu nedz sasteigts, nedz arī īpaši stiepts garumā. Ja mums būs domstarpības un vajadzēs frakciju sēdēs izskatīt šos jautājumus, arī tādā gadījumā mums būs jābalso un jāpieņem lēmums, pašai Ministru padomei vai Ministru padomes priekšsēdētājam būs jāatbild par to vai citu struktūrvienību Ministru padomē. Vai jums principiālu iebilžu nav? Tad turpinām debates. Tagad runās deputāts Kehris, pēc tam Leonīds Alksnis. Turpinām līdz 17.45. Tas, starp citu, atbilst sarakstam, mazliet tās proporcijas nav ievērotas Tautas frontes frakcijai par sliktu.

O.Kehris: Cienījamie deputāti! Šis dokuments, šis likums šajā konkrētajā situācijā ir nepieciešams tādēļ, lai valdība varētu sākt strādāt. Tiem, kas ir bijuši kaut mazliet saistīti ar aparātu, vajadzētu saprast, ka pašlaik vecie ministri un vecā valdība vairs nestrādā, bet jaunā vēl nav izveidota un, protams, nevar sākt strādāt. Un strādā vai mēģina visu darīt divi mūsu apstiprinātie, ievēlētie cilvēki. Protams, ir jāpiekrīt ļoti daudzam, ko teica deputāts Gavrilovs un arī deputāts Dīmanis, tomēr es gribu teikt, ka pagaidām labākais šajā dokumentā, šajā likumā ir 5.punkts, kur teikts, ka nepieciešams izveidot valdības komisiju likumprojekta izstrādāšanai. Sākt to pašlaik apspriest Ekonomikas komisijā nav nekādas nozīmes, jo tik tiešām, lai izveidotu aparātu, ir jāzina stratēģija. Mums apspriešanai nepietiek ar divām stundām, var paiet visa nedēļa. Tāpēc šis dokuments, sevišķi otrā daļa, šeit es pilnīgi piekrītu gan deputātam Dīmanim, gan deputātam Gavrilovam, nav pašlaik apspriežams. To var atlikt vai noformulēt ar pāris frāzēm, bet jāpieņem tas, kas vajadzīgs šodien. Attiecībā uz vietniekiem, runājot par ekonomikas ministru, finansu ministru, tirdzniecības ministru un varbūt vēl citiem ministriem, es ieteiktu uzticēties valdībai. Un varbūt dažām esošajām ministrijām varētu lūgt turpināt darbu. Jo šeit viss vēl nav paredzēts, piemēram, Statistikas komiteja nekur nefigurē. Saskaņā ar 4.punktu to paredzēts likvidēt, bet varbūt tā varētu turpināt strādāt, kamēr tiks pārveidota šī struktūra.
Un pēdējais– es ļoti aicinātu padomāt, vai mums ir vērts šādā sastāvā apspriest pašlaik komisijā. Man šķiet, Ekonomikas komisijai tas ir ilgi jāapspriež, tas var ievilkties, bet apspriest šajā struktūrā pašlaik ir ļoti grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī viss šis kadru sastāvs pa lielākai daļai būs vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Leonīdam Alksnim, pēc tam runās Raimonds Krūmiņš.

L.Alksnis: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribu mazliet parunāt tikai par vienu aspektu, kas ir saistīts ar jautājumu par mūsu celtniecības lietām. Vērojot šo priekšlikumu par mūsu jaunā ministru kabineta sastāvu un ieraugot vārdus “celtniecības ministrs” vai “ministrija”, manī kā arhitektā izraisās nepatīkamas emocijas, jo, strādājot visu mūžu savā profesijā dažādos posteņos, man diemžēl ir nācies sastapties ar to, ka godājamie celtnieki mūs, arhitektus, ir atstājuši pakārtotā situācijā. Rezultātā mēs bieži dzirdam pārmetumus. Es arī pats varu izteikt pārmetumus saviem kolēģiem par to, ka lietuviešiem un igauņiem ir labāk, ka mūsu apkārtējā vide ir tik ļoti nonivelēta. Es saprotu, ka mēs patlaban esam pārejas perioda sākumā, un es gribu teikt deputātam Aleksejevam, ka mūsu nolūks nav strādāt ar birokrātiskām metodēm, bet diemžēl uzreiz nav iespējams pārslēgties jaunā sistēmā. Un sākumā mums nāksies zināmā mērā strādāt ar birokrātiskām metodēm, varbūt ar tiem pašiem cilvēkiem, kas šajos aparātos ir strādājuši. Šī sistēma būs pakāpeniski jāpārkārto. No vienas puses, es kā arhitekts gribu teikt, ka man, piemēram, tāpat kā gleznotājam vai komponistam nekāda Arhitektūras ministrija nebūtu vajadzīga, tas radošā aspektā, bet, no otras puses, pastāv tādi uzdevumi, no kuriem mēs nekad nedrīkstēsim aiziet. Tas ir būtiski tieši mūsu arhitektiem– pilsētbūvniekiem.
Es gribētu izvirzīt trīs galvenos uzdevumus, ar kuriem mums noteikti vajadzēs nodarboties. Pirmkārt, tie ir būtiskākie reģionālās plānošanas jautājumi. Otrkārt, svarīgi ir pilsētbūvniecības un arhitektūras stratēģijas jautājumi. Es gribu uzsvērt– stratēģijas jautājumi, kas saistīti ar dabas vidi un kultūrmantojuma aizsardzību. Treškārt, pilsētbūvniecības politikas plānošana tālākam laika periodam. Protams, ir vēl citas funkcijas un citi uzdevumi, kas nav mazāk nozīmīgi, bet tie ir pakārtoti un es pie tiem nepakavēšos. Pilsētbūvnieciskās stratēģijas izstrādāšanā arhitektu klātbūtne ir vajadzīga. un tādēļ es gribu teikt, protams, Emsis atvieglo manu uzdevumu: kamēr mēs strādāsim pie šīs struktūras, varbūt tiešām celtniecības ministru varētu nesaukt par celtniecības ministru. Es to arī sapratu, kad mūsu jaunais ministru kabineta vadītājs jau daļēji minēja šīs funkcijas, bet es ļoti nevēlētos, lai šīs funkcijas atkal būtu pakārtotas, kā tas bijis līdz šim– un arī tagad mēs gatavojamies likt priekšā– pakļaut Celtniecības ministrijai. Tomēr vajadzētu tā, lai izpildvaras līmenī šīs funkcijas būtu uz vienas horizontāles. Es pat domāju, ka mēs šo ministru vai ministriju varētu nosaukt par Pilsētbūvniecības un celtniecības ministriju. Kolēģis Asaris man pateica, es gan pats neesmu pārliecinājies, ka lietuvieši savā jaunajā ministru kabinetā izveidojuši speciālu Pilsētbūvniecības un arhitektūras ministriju. Tas atkal ir viens fakts, kas pierāda attieksmi pret šo zinātni un šo profesiju. Esmu pārliecināts, ka, sanākot šeit kopā pēc gada vai diviem, mēs sapratīsim, ka daudzas no šīm ministrijām nebūs vajadzīgas, jo mēs taču neviens nevaram iedomāties, ka šīs ministrijas strādās tādā pašā struktūrā un veidā, kā tas bija līdz šim. Mans pēdējais priekšlikums: mēs varētu nosaukt šo likumu par Latvijas Republikas Ministru padomes sastāva un darbības pamatvirzieniem pārejas periodam.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Raimondam Krūmiņam, pēc tam runās Einars Repše un Dzintars Ābiķis, tad debates pārtrauksim.

R.Krūmiņš: Cienījamie deputāti! Vispirms es gribu pateikt, ka runāšu no tāda ekonomista pozīcijām, kurš līdz šim nav publiski nosaukts par nekompetentu, tāpēc viens otrs mans spriedums zināmā mērā jums var likties pārgalvīgs, bet tomēr es riskēšu tos izteikt. Es mēģināšu savas domas izteikt tēžu veidā. Es nepiekrītu Lucāna, Grūbes un Blažēviča kungiem tajā ziņā, ka mums ir nepieciešams Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks lauksaimniecības vai lauku jautājumos, jo, ja mēs atceramies veco, tagad jau pilnvaras nolikušo valdību, tad tur šis pirmais vietnieks (ne tikai pēdējā, bet arī iepriekšējās valdībās) praktiski bija. Un vai mums tagad vajadzētu dublēt un atkārtot to pašu veco struktūru, ja Godmaņa kungs mums piedāvā to radikāli mainīt, centralizēt jeb koncentrēt visas šīs pārvaldes sviras vairāk vai mazāk vienās rokās. Tāpēc es kategoriski iebilstu pret šādu struktūru. Galējā gadījumā, ja mūs tiešām tāda struktūra neapmierinās, mēs vēlāk varēsim kaut ko mainīt, un kaut vai tādēļ, lai eksperimentētu, mums nepieciešams pārbaudīt Godmaņa kunga piedāvāto variantu.
Otrkārt, te izskanēja pārmetumi par to, ka tagadējās valdības piedāvātās struktūras nekādā ziņā neliecina par pāreju uz tirgus ekonomiku. Taču arī šis iebildums neiztur kritiku. Pašreiz mēs atrodamies pārejas posmā ne tikai politiskajā plāksnē, kā to pasludinājām Deklarācijā, bet arī ekonomiskajā plāksnē. Tāpēc mēs nevaram ignorēt to apstākli, ka valsts patlaban ir vienīgais ražošanas līdzekļu īpašnieks un valstī vēl arvien saglabājas šīs ražošanas līdzekļu, jeb pareizāk sakot, īpašuma pārvaldīšanas funkcijas, kuras tiek koncentrētas ministrijās, un, ja runājam vēl konkrētāk, ministra rokās. Savukārt tas nebūt netraucē, teiksim, dažādām ražotāju asociācijām un kooperācijām šo valsts funkciju nodalīšanas ietvaros reāli īstenot ražotāju politiku. Tāpēc faktiski ir jāsaglabā struktūras, kuras nodrošinātu šā valsts īpašuma pārvaldīšanu. Galvenais uzdevums konkrētajā gadījumā ir šīs pārvaldīšanas kooperācija pretstatā tam, ka pastāvēja tieši šī sīkumainā iejaukšanās ražošanas procesā, un tieši šādu variantu piedāvā Godmaņa kungs. Praktiski, kamēr īpašums nav denacionalizēts, nevar būt ne runas par atteikšanos no šādām struktūrām, bet, lai mēs izdarītu īpašuma denacionalizāciju, mums kā obligāts priekšnoteikums ir jāizvirza savas valūtas ieviešana, un, manuprāt, tas ir pats galvenais jautājums, pie kura risināšanas jāstrādā valdībai, vienlaikus nodrošinot to, lai netiktu sašaurināts pašreizējais ražošanas apjoms, teiksim, dažādos veidos uzturot pastāvošās sistēmas ietvaros visas saites un struktūras, kas darbojas efektīvi, bet vienlaikus nesaudzīgi un nežēlīgi atmetot projām sevi sakompromitējušās struktūras, konkrētajā gadījumā šo Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka posteni, kurš ir atbildīgs par kādu noteiktu nozari.
Tālāk. Dīmaņa kungs izteica domu, ka mums ir katastrofāls stāvoklis komunālajā sfērā, taču es tajā pašā laikā uzdrošinos apgalvot, ka mums šis stāvoklis nekad neuzlabosies, ja mēs neatrisināsim dzīvokļu problēmu, ja dzīvokļu jeb komunālajā saimniecībā saglabāsim valsts finansēšanu, jo, cik man zināms, visā pasaulē dzīvokļu problēmas ir atrisinātas, komunālā saimniecība tur balstās uz pašfinansēšanos. Tātad, kamēr nebūs ieviesta pašfinansēšanās, kamēr dzīvoklis nemaksās tik, cik par viņu ir jāmaksā, kamēr to dotēs valsts, tikmēr mēs dzīvokļu problēmas nespēsim atrisināt. Un arī šinī sakarībā pašreizējā posmā būtu ļoti būtiski ieviest savu naudas sistēmu, vienlaikus saglabājot esošo ražošanas līmeni, pakāpeniski, bet neatlaidīgi un mērķtiecīgi pāriet uz tirgus attiecībām patēriņa sfērā, kurā ietilpst arī pieminētā komunālā saimniecība. Un vēl– atšķirībā no Gorbunova kunga piedāvājuma, es principā iebilstu pret prasību, lai valdība izstrādātu kaut kādu programmu, jo, kā jau es teicu, šīs ir tās trīs galvenās pozīcijas, pie kurām valdībai ir jāstrādā, un šis darbs neprasa nekādus īpašus problemātiskus dokumentus. Savukārt, valdībai, tas ir mums, parlamentam, komisiju līmenī praktiski ir jāizstrādā konkrēti priekšlikumi, ko mēs arī darīsim, kad lielākā vai mazākā mērā būsim pietuvojušies šīm tirgus attiecībām, kuras sāks darboties patēriņa preču tirgū, kad būsim pietuvojušies savai naudas sistēmai, kas dos iespēju denacionalizēt mūsu īpašumu.
Tas ir jāizdara komisijām, lai valdībai būtu kāds priekšstats, lai tas būtu jau izdiskutēts parlamenta līmenī, kur to var izdarīt mierīgā atmosfērā, nerēķinoties ar kaut kādiem apstākļiem, uz kuriem ir nekavējoties jāreaģē. Lai valdībai būtu, teiksim, vismaz izstrādņu plāns vai priekšlikumi projekta līmenī. Mums bija iebildumi arī pret ministriju nosaukuma maiņu, taču es domāju, ka valdības vadītājs arī ir gājis uz šādu principu. Lielākā vai mazākā mērā jāunificē šīs valdības struktūras, jāievieš kārtība valdības uzbūvē. Būtībā galvenajos vilcienos man tas ir viss, ko es gribēju teikt. Es atbalstu šādu likuma projektu par valdības struktūru, neraugoties uz to, ka ir viena otra nepilnība, tomēr valdība mums jāizveido nekavējoties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Repšem.

E.Repše: Cienījamie deputāti! Šodien, protams, viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem ir sastādīt valdību, tādēļ nedrīkst tērēt laiku liekām diskusijām, ir jāsteidzas, taču steigas dēļ reizēm paliek arī kādas neizdiskutētas problēmas, kas patiesi ir nopietnas problēmas. Un proti, viena no tādām problēmām ir ierosinājums mūsu republikas valdības sastāvā iekļaut Valsts drošības komiteju. Vismaz šīs iestādes upuri, kuri cietuši laikā no 1940. gada līdz 1987.gadam, man piekritīs, ka tā tiešām ir problēma. Turklāt jautājums ir principiāls. Balsojot par tādu Ministru padomes sastāvu, kāds tas mums tiek piedāvāts, iznāk balsot pret savu sirdsapziņu. Es nekad neesmu pretendējis iebilst pret speciālista viedokli kādā jautājumā, kur es pats neesmu speciālists, taču šajā jautājumā mēs neesam dzirdējuši tieši speciālista viedokli. Un tomēr, būdams deputāts, kaut arī tikai frakcijas loceklis, es gribētu zināt, kāpēc es balsoju par vai pret, lai pēc tam varētu paskatīties acīs saviem vēlētājiem un citiem cilvēkiem, paskaidrot, kāpēc es vismaz šajā jautājumā rīkojos pretēji savai pirmsvēlēšanu programmai. Bez tam jautājums nekad nav pienācīgi izdiskutēts frakcijās. Vienreiz gan mēs noklausījāmies Valsts drošības komitejas priekšsēža Johansona ziņojumu un uzdevām viņam jautājumus. Tomēr tas viss bija pavirši, un mēs klausījāmies viņu aptuveni tā, it kā vajadzētu lemt par jautājumu, kaut gan pēc tam mēs nelēmām par šo jautājumu, bet visu atstājām kā iepriekš - uzklausījām un uzdevām pāris nenozīmīgu jautājumu. Tikai pēc laika es sapratu, ka politika ir politika, sapratu, ka vismaz kādu laiku paliks gan Valsts drošības komiteja, gan Baltijas kara apgabala štābs. Es arī saprotu, ka tiem vīriem, kuri ierosināja konkrēto valdības sastāvu, ir savs pamats tā rīkoties. Jautājums ir par to, ka mēs, iekams balsojam, gribētu par šo viedokli zināt kaut ko mazliet tuvāk, noskaidrot dažus konkrētus jautājumus. Tādēļ šobrīd es ierosinu atlikt jautājumu par Valsts drošības komitejas iekļaušanu valdības sastāvā, kamēr nav noskaidroti konkrēti jautājumi. Pirmkārt, vai Valsts drošības komiteja nevar, ja tā vēlas, darboties pa jaunam, strādāt pietiekami sekmīgi, nebūdama valdības sastāvā? Otrkārt, man gribētos zināt kompetentas komisijas viedokli par šīs komitejas pakļautību Latvijas Republikas valdībai. Treškārt, mani interesē kontroles problēma, un proti, visās valstīs parlamenta komisijai ir atvērti pilnīgi visi valsts noslēpumi. Arī šajā gadījumā mēs varam sastādīt tādu parlamenta komisiju, kura varētu tikt vismaz līdz pilnīgai arhīvu izskatīšanai un papildus pārējai informācijai aplūkot dažus superslepenus ar izlūkdienesta darbību saistītus jautājumus. Ceturtkārt, mani interesē jautājums par Valsts drošības komitejas kadru sastāvu, par to cilvēku darbību, kuri piedalījušies represijās vai nu pret Latvijas tautu, vai pret atsevišķiem brīvības cīnītājiem un citādi domājošajiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Es esmu pēdējais runātājs šajās debatēs, tāpēc centīšos izteikties pavisam īsi. Sniegšu nelielu statistisku informāciju. 1939.gadā neatkarīgajā Latvijā meži aizņēma 26 procentus no valsts teritorijas, t.i., apmēram vienu ceturto daļu. Pašreiz mums meži aizņem 50 vai, pēc dažiem statistikas datiem, pat 51 procentu republikas teritorijas. Tātad– vairāk nekā pusi. Augstākajā padomē nav komisijas, kas nodarbotos ar mežsaimniecības jautājumiem, un pašreiz veidojas tāda situācija, ka arī jaunajā valdībā ar balsstiesībām nebūs neviena cilvēka, kas atbildēs par 51 procentu republikas teritorijas. Ja mēs nododam mežus lauksaimnieku ziņā, tad tā, vulgāri runājot, pašlaik ir konkurējošā firma. Mēs ļoti labi zinām, ka jau vienreiz, mainoties mūsu lauksaimniecībai, t.i., kolektivizācijas laikā, meži tika izcirsti, turklāt ne jau tie meži, kuri bija jāizcērt un jāatvēl lauksaimniecībai, meži tika izcirsti, vadoties bieži vien no šaurām lauksaimnieku interesēm, no resoru interesēm. Meži tika izcirsti nevis kopsaimniecību nomalēs, bet tieši centrā, un bieži vien tie bija labākie meži, ievērojot vienīgi apsvērumu, ka tie atradās tuvāk kopsaimniecības centram. Tāpēc es ierosinu balsot par to, lai valdībā būtu arī Meža departamenta direktors.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un tagad vārds Ivaram Godmanim 15 minūšu ilgai runai, kuru viņš var veidot pēc saviem ieskatiem.

I.Godmanis: Augsti godājamais priekšsēdētāj, es centīšos iekļauties man atvēlētajā laikā. Īsi runāt man būs grūti, gribētu izteikties precīzi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ne tik ātri, grūti tulkot.

I.Godmanis: Pirmkārt, uz konkrētiem jautājumiem un kritiku es gribu atbildēt principiāli. Ja mēs pavērojam, tajās valstīs, kurās jau sen ir tirgus attiecības, sen ir neatkarīgi ražotāji, ir īpašuma formu daudzveidība, ir privātīpašums, ir valsts īpašums, ir jauktais īpašums, tā saucamais kooperatīvais īpašums, pirmais jautājums ir tāds– kam tādās valstīs ir vajadzīgas ministrijas? Tās vispār tur nebūtu vajadzīgas. Šeit tas izskanēja deputāta Gavrilova runā. Varam likvidēt visas tās ministrijas, par kurām šeit tika ierosināts: Celtniecības, Rūpniecības un vēl vienu otru ministriju, atstājot tikai Ekonomikas vai Tautsaimniecības ministriju, un ar to jautājums būtu atrisināts. Kā par brīnumu, ja mēs skatāmies šo demokrātisko valstu valdības uzbūves struktūru, mēs ieraugām praktiski visas šīs ministrijas, kuras mums ierosina likvidēt. Jautājums, kāpēc tur tās ir? Ja mēs nopietni skatāmies uz mūsu tuvāko uzdevumu, skatāmies, kādā situācijā mēs esam, tad vismaz vairākās nozarēs, šeit es domāju rūpniecību, celt-niecību, tuvākajā laikā arī, iespējams, lauksaimniecību, mēs esam nonākuši situācijā, ka ražotāji mums visi ir valsts uzņēmumi. Nav runa par privātajiem ražotājiem, par privātuzņēmumiem. Viņi jau ir kooperējušies, izveidojuši savas asociācijas un tagad veiksmīgi turpina darboties. No vienas puses, tas būtu ļoti apsveicami, ka visas šīs ražojošās vienības kooperējas, zināmā mērā cits citam palīdzot lietas labā. No otras puses, parādās monopoldraudi, un tie ir ļoti nopietni. Tāpat neaizmirsīsim– tie ir valsts uzņēmumi, kuri eksistē kā valsts ražojošo uzņēmumu apvienība, un tai ir monopols. Kādā veidā varētu strādāt šīs ministrijas, kuras tiek liktas priekšā? Pirmkārt, ja mēs pat iesim pa privatizācijas ceļu, tas ir ļoti smags un sadalās divos posmos. Kādā veidā iespējams privatizēt valsts uzņēmumus un kā
radīsies privātuzņēmumi– kā akciju sabiedrības? Ko tad darīs ministrijas? Ministrijām ir jāatsakās no divām lietām– absolūti jāatsakās no ražošanas funkcijas, jo gadījumā, ja ministrija turpinās ražošanas funkciju, būs runa, protams, par to, ka tiks aizstāvēta viena īpašuma forma– valsts īpašums. Tātad ministrijai demokrātiskās valstīs ir uzdevums ekonomiski aizstāvēt valsti pret ražotājiem un plus investēt naudu vai mēģināt stimulēt ar naudu ne tikai valsts uzņēmumus, bet potenciāli arī ražotājus, ja ir vairākas īpašuma formas.
Tagad mēs uzmanīgi skatīsimies priekšlikumus. Pirmais bija deputāta Gavrilova ierosinājums, ka mums nevajadzētu šādu izvērstu ministriju sistēmu, pietiktu, ja būtu Ekonomikas ministrija ar departamentiem. Bet manī bažas rada apstāklis, ka viena atbildība ir ministrijas departamenta vadītājam, kas nav valdības loceklis un ir pakļauts ekonomikas ministram, kuram jāatbild par visiem jautājumiem– sākot ar celtniecību, iespējams, arī par enerģētiku, materiāliem resursiem utt. Un otra atbildība šajā pārejas posmā, kurš būs ļoti smags, ir tas, kā panākt, lai šīs ministrijas tiešām veiktu valsts funkcijas, lai atbildīgi būtu valdības locekļi un ministri. Baidos, ka tagad ir situācija, kad atbildībai jābūt maksimālai, tas ir, viena atbildība ir, kad cilvēks ir ministrs un valdības loceklis, otra atbildība ir, kad– ir departamenta vadītājs.
Tālāk atbildot uz kritiskajām piezīmēm. Lielākā daļa deputātu ir ievēlēti no lauku rajoniem. Neapšaubāmi, ka šī kritika, kas izskanēja un izskan vēl arvien, ņemot vērā pasludināto lauku prioritāti, ir tāda, ka jaunā valdība kaut kādā veidā lauku intereses vai nu neievēros, vai, sliktākajā gadījumā, liks šīs intereses zemāk par pilsētas interesēm. Nezinu, es domāju, ka pagaidām tas ir zināmā mērā avansēts spriedums. Taču acīmredzot tas ir balstīts uz kaut kādu pieredzi. Tādā gadījumā ir priekšlikums nostiprināt šīs lauku intereses ar konkrētu administratīvu struktūru. Runa ir par vietnieku, tātad bez lauksaimniecības ministra vēl ir Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks lauku jautājumos. Tad vēl ir jautājums par Mašīnbūves departamenta direktoru un viņa iekļaušanu valdības sastāvā.
Ja paskatāmies, cik pirms tam mums bija lauku interešu pārstāvju iepriekšējās valdībās, tad, ja nemaldos, valdībā tādi bija laikam četri. Pirmais vietnieks bija vietnieks par lauku jautājumiem. Es nezinu, cik lielā mērā šāda struktūra nodrošina lauku interešu ievērošanu. Varbūt lauku deputāti mani nesaprata, es tiešām domāju, ka šajā projektā ir runāts par vietniekiem. Es to esmu teicis frakcijā, ka viens vietnieks, kas atbild par lauku dzīves jautājumiem, varētu būt. Bet vai mēs ar šo funkciju nenonāksim tādā strupceļā, ka mums būs lauksaimniecības ministrs, mums būs vietnieks lauku jautājumos, mums būs vēl departamenta direktors. Vai tad neizveidosies tāda situācija, ka par attiecīgajiem jautājumiem būs grūti atrast atbildīgo. Tas ir viens.
Otrs. Es pilnīgi piekrītu deputāta Kurdjumova teiktajam par Agrokomiteju. Savā laikā Agrokomiteja veidojās, likvidējot veselu rindu ministriju, kuru pārziņā bija pārstrādājošā un pārtikas rūpniecība. Šorīt speciāli tikos ar cilvēkiem, kas ir atbildīgi par maizes piegādi Rīgas iedzīvotājiem. Tā arī ir Agrokomitejas kompetence, tās pārziņā ir maizes kombināti, arī piena kombināti. Turklāt ņemsim vērā, ka Agrokomiteja nodarbojas ar ražošanu, ar ražošanas funkciju. Kā tad būs, ja Lauksaimniecības ministrija nodarbosies tikai ar valsts funkciju, tas nozīmē– kontrolēs, kā tiek ievēroti likumi. Trešais– stratēģiski plānot, kā šī nozare varētu attīstīties tālāk, protams, neierobežojot ražotāju pastāvīgās tiesības izvēlēties arī savas kooperācijas formas un tā tālāk. Nezinu, šajā gadījumā ir jālemj. Es domāju, ka arī deputātiem ļoti nopietni jādomā par šīm lauku prob-lēmām, ja ir runa par vietnieku lauku jautājumos.
Nākošais. Man ir lielas bailes, ka jebkurā gadījumā, dublējot situāciju, katrs var kvalitatīvi zaudēt atbildības ziņā– gan lauksaimniecības ministrs, gan viņa vietnieks.
Ļoti uzmanīgi jāpieiet vietnieka funkcijai, lai viņš kā valdības priekšsēža vietnieks nebūtu formāli augstāk par ministriem, bet lai viņam būtu savs ļoti nopietns darbības lauks. Tāpēc arī Saeimā, kuru es liku priekšā, nav dublējošu vietnieku. Viens vietnieks ir par ekonomisko reformu, tas ir, par situāciju, kā mainīt ekonomiskās attiecības, pārejot uz privatizāciju.
Nākamais jautājums ir par Materiālo resursu ministriju– kāpēc tādu veido. Galu galā mēs pāriesim uz tirgu un likvidēsim šo ministriju. Tagad mums ir vismaz trīs centralizēti sagādes virzieni: pirmais– valsts sagāde, otrais– agrorūpnieciskais komplekss, trešais– celtniecība. Turklāt šīs vertikāles nāk no centra. Jautājums ir, kurā brīdī mēs ceram likvidēt šos institūtus, kuriem ir sava bāze un savi sakari un pie kuriem var jebkurā gadījumā konkrēti griezties kā pie starpnieka. Ja mēs tos likvidējam tagad, tad, pārejot uz tirgus attiecībām, par starpniekiem varētu būt Tirdzniecības ministrijas vai kooperācijas sistēmas lielās bāzes. Tirdzniecības sistēmā šīs lielās bāzes zināmā mērā pat nodarbojas ar tirdzniecību ārpus Latvijas, apejot nodokli, kas kooperatīviem ir lielāks. Viņi tieši pārdod mantas ārpus Latvijas. Tātad nebūs nekas krimināls, ja mēs šajā pārejas posmā precīzi izvēlēsimies to brīdi, kad šī centralizētā sadale var pāriet uz starpnieka funkciju. Tad visas šīs vienības būs starpnieki un beigu beigās– lieltirgotāji. Tas pats attiecas uz Rūpniecības ministriju. Var teikt, ka Rūpniecības ministrija nav vairs vajadzīga, bet vismaz trīs fundamentālas problēmas. Kā republika veidos attiecības ar vissavienības uzņēmumiem, ir redzams. Jāmēģina stimulēt valsts politika horizontālā kooperācijā starp vairākiem uzņēmumiem. Attiecībā uz tām rūpnīcām, kas nodarbojas ar nominālo lauksaimniecības mašīnu ražošanu, diemžēl pamatā nebūs ievērotas republikas intereses.
Šeit izskanēja jautājums par mežiem. Atvainojiet, ka es zināmā mērā atbildu haotiski uz izteiktajiem jautājumiem un kritiku. Tomēr gribu aizstāvēt savu viedokli. Es saprotu, ka tendence ir sekojoša: katrs aizstāv savas nozares nozīmīgumu, katrs pastāv uz to, ka jābūt vismaz ja ne ministram vai ministrijai, tad valsts departamentam un valdības locekļiem. Vai tiešām jūs, cienījamie deputāti, domājat, ka situāciju var izveidot, no sākuma piešķirot statusu, un pēc tam, izejot no šā statusa, mēģināt panākt to, ka šis svarīgums šajā nozarē pats no sevis radīsies? Es domāju, ka ir pilnīgi otrādi. Jautājumā par mežiem es pilnīgi piekrītu tam, ko teica Ābiķa kungs. Tā ir taisnība. Principā mēs Latvijā varam atļauties, nepārkāpjot ekoloģiskās normas, vēl pietiekami lielā daudzumā izcirst mežus, lai gan tagad izcērtam trīs reizes mazāk nekā neatkarīgās Latvijas Republikas laikā. Bet es neredzu iespēju uzreiz veidot Mežsaimniecības ministriju, es uzskatu, ka jāveido Mežsaimniecības departaments ar nosacījumu, ka ražotāji ir izveidojuši asociāciju “Latvijas mežs” un ka tā ir kooperācija. Tātad visās tajās sfērās, kur ražotāji ir veidojuši kooperācijas, valdībai ļoti uzmanīgi jārīkojas, lai savlaicīgi veidotu saites ar šo ražotāju kooperatīvu. Aizstāvēt valsts intereses vajag nebūt ne ar uzspiestu administrēšanu, bet ar atbildības sajūtu, saprotot to, kas notiek un kā valsts var kontrolēt situāciju.
Nākamais, ko es šeit dzirdēju,– par valdības programmu. Es pilnīgi piekrītu, ka 2.punkts projektā acīmredzot nav izstrādāts pietiekami izvērsti. Es atbalstu priekšlikumu, ka 2.punkta vietā par valdības programmas izstrādi jāliek valdības programmu izskatīšana. Šeit jārunā ļoti nopietni un atklāti. Politisku apsvērumu dēļ pietiekami daudz deputātu varētu prasīt, lai es uzrakstu šo programmu viens pats. Savā referātā es atklāti pateicu, ka tās ir tēzes, ar kurām es nācu klajā, kandidējot uz šo posteni. Es arī šo programmu varētu censties personiski uzrakstīt, tomēr uzskatu, ka tā jāraksta jaunapstiprinātajām ministrijām katrai savā nozarē, bet programmai nebūtu jābūt matemātiskai summai. Šai valdības programmai būtu gan jābūt summai, taču tādai, kurā katrs no saskaitāmajiem pastiprina cits citu un kopējā enerģija līdz ar to pieaug. Ja šī valdības programma, kuru sastādīs jaunie ministri, Augstākajā padomē negūs apstiprinājumu, valdībai atliek viens ceļš– iesniegt demisiju. Tāpēc es atbalstīju šo priekšlikumu. Par programmas iesniegšanu mēs vienosimies konkrēti, Augstākā padome noteiks laiku, kad tas ir jāizdara.
Nākamais jautājums ir saistīts ar Valsts drošības komiteju. Šeit mums ir apmēram šāda situācija. Es varbūt varu izmantot iespēju, ka mūs klausās visi Latvijas iedzīvotāji, lai pateiktu ļoti skaidri. Es zvanīju Baltijas kara apgabala virsniekam un uzdevu tikai vienu jautājumu, vai viņš man var kompetenti atbildēt, kādā sakarā Rīgā lielā skaitā atrodas desanta daļas, turklāt dienas laikā. Es pats esmu dienējis un zinu, kāds ir armijas dienas režīms. Es neatceros, ka darba nedēļā būtu bijis tāds atvaļinājumu skaits, lai varētu tik daudz armijas pārstāvju būt Rīgā. Neapšaubāmi, ka politisko situāciju tas nemīkstina. Saņēmu atbildi, ka desanta karaspēks šeit ir ieradies uz parādi un pēc tās Rīgu atstās, bet, ja vajadzēs, atgriezīsies. Tad es, protams, jautāju, kādā sakarā desantniekiem vajadzētu atgriezties. Vai tādā sakarā, kā tas notika vienā otrā dienvidu republikā? Nē, bet tad, ja būšot jārisina jautājumi par īpašumu. Es nezinu, ja ar armiju var risināt juridiskus jautājumus, tādā gadījumā mēs tālu netiksim. Šis jautājums ir ļoti nopietns un parāda, cik lielā mērā tiek respektētas tās republikas tiesības, kura, pēc armijas pavēlnieka domām, vēl ir PSRS sastāvā un ir Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. Viss tas, ko viņš teica savā runā, parāda, cik lielā mērā mūsu armija pastāv uz savām tiesībām jaukties civilajā dzīvē, lai gan tas tomēr ir Augstākās padomes un neapšaubāmi arī Ministru padomes kompetencē.
Runājot par Valsts drošības komiteju, šis jautājums ir apspriežams. Tomēr es gribētu izteikt domu, ka, ja mēs uzskatām šo procesu par pareizu, tad mums arī visas attiecības, kuras tiek veidotas ar armiju un kuras tiks veidotas arī ar Valsts drošības komiteju, ir jārisina korekti. Jā, mēs apzināmies armijas praktisko un reālo stāvokli šeit, mēs apzināmies, cik lielas un kādas ir faktiskās iespējas. Tomēr mēs varam skaidri paziņot, ka šīs attiecības turpmāk jāveido korekti un ar domu, ka armija jāsamazina un ka tai ir tiesības atrasties tikai tajās bāzēs, kas veidotas ar kompetentu līgumu. Tas pats attiecas uz Valsts drošības komiteju. Jā, drošības komiteja patlaban tiek finansēta ārpus Latvijas, to jau es teicu. Tagad ir jautājums, vai pārejas periodā mēs spējam konkrēti un arī ar komisiju palīdzību pamazām mainīt šīs drošības komitejas funkcijas, pavēršot tās vairāk vai mazāk pilsoņu aizstāvības virzienā. Vai mēs varam to vai nevaram? Mēs varam iet divus ceļus. Mēs varam šo organizāciju un arī organizācijas priekšsēdi pilnīgi izslēgt no valdības sastāva. Tādā gadījumā mēs nonāksim situācijā, ka valdībai nebūs tās specifiskās informācijas, kāda ir Valsts drošības komitejas ziņā. Protams, var apšaubīt, cik lielā mērā šī informācija ir objektīva, ja ir runa par to, ka pakļautība patlaban ir ļoti simboliska. Nē, tas ir laika jautājums, un tas ir process, kas paralēli jārisina Maskavā un šeit. Es domāju, ka deputātiem būtu jāapsver, cik lielā mērā šī informācija ir būtiska valdībai. Tāpēc es šo jautājumu atstāju deputātiem, kuri varēs izlemt par priekšlikuma būtību.
Vēl pašās beigās gribēju teikt par priekšlikumiem, kurus saņēmu rakstiski. Tie ir par iespējām likvidēt vai apvienot ministrijas. Redziet, es domāju,– ja šādam priekšlikumam nav konkrēta mehānisma, bet pamatā ir tikai politisks motīvs, kādu es esmu dzirdējis no viena otra deputāta, tad tā nevar mēģināt kārtot dzīvi republikā. Mēs varam likvidēt pusi vai pusi pieaudzēt klāt, cerot, ka no tā viss mainīsies. Taču jābūt pilnīgai skaidrībai, ka pārvaldei ir ļoti liela nozīme. Bet pārvalde ir tikai pārvalde, un pārvalde var stimulēt, var palīdzēt, lai attīstītu apakšējās ražojošās funkcijas, bet var arī bremzēt. Lai tas nenotiktu, pārvaldes galvenā funkcija jānosaka parlamentam. Cerēt, ka pārvalde pati no sevis uzminēs straujos attīstības tempus, ir vairāk nekā naivi.

Priekšsēdētājs: Pirms mēs turpinām darba kārtību, gribu dot līdz 3 minūtēm uz atbildēm pieprasījumiem, bet norunāsim, ka pieprasījumus nesāksim komentēt. Ir dota atbilde, ja tā neapmierina, ja kaut kas nav līdz galam izteikts, tad būs jāatbild vēl. Bet lai neizvēršas diskusija. Atbildei uz deputāta Gavara pieprasījumu vārds deputātam Stefanovičam kā amatpersonai, kā redaktora vietniekam.
Uz deputāta Aleksejeva pieprasījumu atbildēs Zigfrīds Brenčevs, Augstākās padomes lietu pārvaldnieks.

Z.Brenčevs: Sakarā ar jautājumu, kas bija iesniegts par sabiedrisko kārtību ārpus sesijas ēkas, es nolasīšu Iekšlietu ministrijas sagatavoto ziņojumu. Tas ir krievu valodā. Varbūt jūs man atļausit lasīt krieviski?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

Z.Brenčevs:  */Tiešai kārtības un drošības garantēšanai dežūrās pie Augstākās padomes ēkas pastāvīgi iesaistīti 8 līdz 14 milicijas darbinieki, caurlaižu režīma ievērošanai un pašas ēkas apsargāšanai– vēl 8 cilvēki. Turklāt Rīgas pilsētas izpildkomitejas Iekšlietu pārvalde iedalījusi rezervi, kuru izmanto atkarībā no situācijas. Augstākās padomes darbības laikā rezervi nācies daļēji izmantot tikai reizi, 4.maijā, kad papildus tika izsaukti 10 cilvēki, lai pie Augstākās padomes ēkas likvidētu aso situāciju konfliktā starp mītiņa dalībniekiem un piketētājiem. Lai sniegtu palīdzību milicijai, pēc abpusējas vienošanās uz pilnīgas brīvprātības pamata iesaistīti Tautas frontes kārtības sargu vienības locekļi– skaitā līdz 30 cilvēkiem. Pateicoties lietišķajai sadarbībai ar viņiem, kārtība pie Augstākās padomes ēkas visumā nodrošināta bez jebkādiem nopietniem ekscesiem. Naudas atlīdzību par piedalīšanos kārtības sargāšanā Iekšlietu ministrija šiem cilvēkiem nemaksā. Latvijas Republikas iekšlietu ministra vietnieks– biedrs Jekimovs./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk. Bez komentāriem. Nē, arī jautājumus. Mēs nevaram atklāt tagad debates par katru jautājumu.

A.Aleksejevs:  */Es negrasos ne debatēt, ne komentēt. Bet man ir jautājums, uz kuru man neatbildēja./

Priekšsēdētājs: Vai jums ir drusciņ takta sajūta?

A.Aleksejevs:  */Es lūdzu atvainot – ja atbildēt uz pieprasījumu nav obligāti, tad es nejautāšu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Stefanovičs:  */Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Uz redakcijas saņemto pieprasījumu atbildēšu, pamatojoties uz to informāciju, kuru es tur saņēmu. Jo es galvenokārt atrodos šeit.
Tātad faktiski runa ir par to, ka laikraksts “Sovetskaja Latvija” nav savlaicīgi publicējis Deklarāciju. Mēs šo Deklarāciju saņēmām– kā man paskaidroja redakcijā, kur biju ieradies un tāpēc toreiz savlaicīgi nepaspēju atgriezties šeit, lai atbildētu,– 4.maijā pulksten 20.45 ar piebildi: “Publicēt 5.maijā.” Pulksten 21.20 no LETAS pienāca norādījums svītrot piebildi “Projekts” un pielikt parakstus “Gorbunovs, Daudišs”. Bet pulksten 21.50 tika saņemts šāds teksts: “Šodien, 4.maijā, jums pārraidīto Deklarācijas tekstu nepublicēt.” Rezultātā mēs to 5.maijā arī nepublicējām, bet 7.maijā, pirmdien, laikraksts “Rīgas Balss” un laikraksts “Latvijas Jaunatne” bez labojumiem, kas bija jāizdara, pēkšņi publicēja Deklarāciju ar kļūdām. 7. maijā mēs saņēmām labojumus pēc pulksten 18, taču pārkāpt noteikto mūsu avīzes izlaides grafiku sakarā ar grūtībām teksta salikšanā pēc pulksten 18 mēs nevarējām. Laikraksts “Sovetskaja Molodjož” publicēja Deklarāciju tādēļ, ka viņiem izlaides grafiks ir par stundu vēlāks nekā mums. Neraugoties uz dokumenta svarīgumu, mēs nevarējām pieļaut kavēšanos. Tāpēc Deklarācija tika iespiesta 9.datumā. Jūs visi to laikrakstā redzējāt. Attiecībā uz Gavara pieprasījumu tā ir jautājuma faktiskā puse.
Kas attiecas uz emocionālo pusi, man jāteic, lūk, kas. Avīze “Sovetskaja Latvija”, kas kopš zināma laika ir Latvijas Komunistiskās partijas CK laikraksts, tomēr nav oficiozs, tāpēc mēs, protams, publicējam visus oficiālos dokumentus, lai gan redakcijas kolēģijai ir dotas tiesības publicēt tos dokumentus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem no izdevēja viedokļa. Mēs, protams, uzskatām, ka šādi svarīgi dokumenti laikrakstā jāpublicē, lai visi mūsu avīzes lasītāji zinātu saturu un varētu izteikt savu spriedumu.
Turklāt, kā jūs zināt, gan “Sovetskaja Molodjož”, gan “Sovetskaja Latvija” bija publicējušas ar preses centra starpniecību izplatīto mūsu deputātu frakcijas “Līdztiesība” paziņojumu, kurš pagaidām nav publicēts citos laikrakstos. Es vēl gribu teikt, ka šeit izskanēja apgalvojums, ka laikrakstam “Sovetskaja Latvija”, kas publicēja Darba kolektīvu apvienotās padomes aicinājumu, kā es sapratu, to nevajadzēja darīt. Manuprāt, tā ir atbalss no vakardienas, kad kāds diktēja laikrakstiem, ko vajag un ko nevajag publicēt. Es domāju, ka mēs– es kā frakcijas “Līdztiesība” un kā laikraksta “Sovetskaja Latvija” amatpersona– tieši tāpat varētu konkrēti šodien to pašu teikt attiecībā uz citiem izdevumiem, kuri vienus dokumentus publicē un citus nepublicē. Atteiksimies no šādas nostājas un atbilstoši tai vairs nerīkosimies! Es domāju, ka Darba kolektīvu apvienotās padomes aicinājumā izteiktā attieksme pret Deklarāciju ir šīs sabiedriskās organizācijas viedoklis. Un, es domāju, ne tikai šīs organizācijas viedoklis. Neizliksimies neredzam, ka ļoti daudzi, es domāju, nevis desmiti, bet varbūt simti tūkstošu– republikā pagaidām Deklarāciju nav pieņēmuši./

Priekšsēdētājs: Lūdzam deputātus pašreiz sapulcēties tajās pašās telpās darbam komisijās. Rīt pulcējamies uz plenārsēdi pulksten 10.00. Ja kādam vajag pulcināt frakcijas, to var 9.00. Ja ir nepieciešams, lūdzu paziņojiet par to.
No zāles: Tātad rīt 9.00 pulcējamies tajā pašā vietā, kur šorīt uz savu sēdi?

Priekšsēdētājs: Rīt vienpadsmitos pulcēsimies uz komisijas sēdi, lai izskatītu personālus jautājumus. Tas notiks Ļeņina ielā, kur strādās komisijas. Pulksten 15.00 šeit būs plenārsēde, kur apstiprināsim komisiju iesniegtos priekšlikumus par ministru kandidatūrām. Tagad, pirms ejam ārā, komisiju priekšsēdētāji lai saņem Sekretariātā dažus materiālus. Pusotru minūti vārds Sekretariāta vadītājam...

(Sēdes beigas)