ATSAUCĒ IETVERT:
Vilhelms Mihailovskis un cilvēki Rīgā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.07.2000., Nr. 272/274 https://www.vestnesis.lv/ta/id/9359
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Vilhelms Mihailovskis un cilvēki Rīgā
Katrs Rīgas tornis pavērsts pret debesīm kā rādītājpirksts uz bezgalību. Pilsētas smaiļu pulkā septīto gadu desmitu ir arī mūsu svētums — Brīvības piemineklis. Par visas tautas naudu celts un par tautas naudu arī atdzimis |
Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai, — reiz rakstīja dzejnieks. Var jau būt, ka meitene baltā šo Aleksandra Čaka atziņu pat nav dzirdējusi. Pēc dažām minūtēm Jūlija Zamola teiks jāvārdu mīļotajam un mīlestībai |
Mūzika ir kā putns, kas vairās no ļaužu drūzmas un lielpilsētas kņadas.Tomēr Vecrīgā spēlmaņus var sastapt gandrīz uz katras ielas stūra. Senatnīgie nami lieliski sadzīvo ar skaņu pasauli, te melodijas atbalsojas un kāpj augšup |
Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu, — tā māca latviešu tautas paruna. Laikam uz to pie Augstākās tiesas nama cer mūžīgie piketētāji, kas arvien ar visu nemierā. Viņus vairs apbrīno viens vienīgs pelēks zvirbulēns (apakšā pa kreisi) |
Un zviedru akmeņus kā paijas tagad gulda pa vienam bruģa vēsā smilšu zeltā. Maz vairs ir vietu, kur Rīgā saglabājies kalto akmeņu, kas tiešām reiz vesti kuģos no Zviedrijas, klājums. Tagad tas tiek atjaunots arī pie Saeimas nama |