Labklājības ministrijas rīkojums Nr.216

]Rīgā 2000.gada 19.jūlijā

Par ārstniecības personu specialitāšu nolikumu apstiprināšanu

Izdots saskaņā ar Ārstniecības likuma 27.pantu

Apstiprināt:

1. Fiziskās rehabilitācijas ārsta specialitātes nolikumu.

2. Ārsta imunologa specialitātes nolikumu.

3. Fizioterapeita specialitātes nolikumu.

4. Ergoterapeita specialitātes nolikumu.

5. Fizioterapeita asistenta specialitātes nolikumu.

6. Reitterapeita specialitātes nolikumu.

7. Tehniskā ortopēda specialitātes nolikumu.

8. Funkcionālās diagnostikas māsas specialitātes nolikumu.

9. Ginekoloģijas māsas specialitātes nolikumu.

10. Oftalmoloģijas māsas specialitātes nolikumu.

11. Neiroķirurģijas māsas specialitātes nolikumu.

Labklājības ministrs A.Požarnovs

FIZISKĀS REHABILITĀCIJAS ĀRSTA SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Fiziskās rehabilitācijas ārsts ir ārstniecības personu apakšspecialitāte, kurā ārsts nodrošina cilvēka fiziskā potenciāla atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiskajiem vai anatomiskajiem ierobežojumiem.

2. Fiziskās rehabilitācijas ārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma izglītības programmu fiziskās rehabilitācijas ārsta specialitātē un ieguvis fiziskās rehabilitācijas ārsta sertifikātu.

II. Sertificēta fiziskās rehabilitācijas ārsta darbība

3. Profesionālās darbības ietvaros sertificētam fiziskās rehabilitācijas ārstam ir šādi pienākumi:

3.1. iekļauties pacientu aprūpē vispārējās veselības aprūpes sistēmas ietvaros;

3.2. organizēt un vadīt sev administratīvi pakļautos darbiniekus un sadarboties ar ārstniecības, sociālo dienestu un citiem darbiniekiem veselības un sociālās aprūpes sistēmas ietvaros;

3.3. pielietot savā praksē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā apstiprinātas medicīniskās tehnoloģijas;

3.4. precīzi atspoguļot medicīniskajā dokumentācijā iegūto informāciju par pacientu;

3.5. regulāri uzturēt un paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju;

3.6. sniegt pacientiem pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību.

4. Sertificēts fiziskās rehabilitācijas ārsts ir atbildīgs par:

4.1. šā nolikuma 3.punktā minētajiem pienākumiem;

4.2. paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm un manipulācijām;

4.3. konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

4.4. tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šā nolikuma 6.punktā minētos gadījumus.

III. Nesertificēta ārsta darbība fiziskās rehabilitācijas ārsta specialitātē

5. Nesertificēts ārsts fiziskās rehabilitācijas ārsta funkcijas veic sertificēta fiziskās rehabilitācijas ārsta vai rehabilitologa vadībā un uzraudzībā.

6. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs par:

6.1. paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

6.2. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

6.3. sertificēta fiziskās rehabilitācijas ārsta vai rehabilitologa norādījumu pārkāpšanu vai neizpildi.

IV. Fiziskās rehabilitācijas ārsta kompetence

7. Sertificēta fiziskās rehabilitācijas ārsta kompetencē ietilpst:

7.1. pacientu medicīniskās stabilitātes novērtēšana;

7.2. pacientu rehabilitācijas potenciāla novērtēšana;

7.3. rehabilitācijas mērķu noteikšana un rehabilitācija plāna apstiprināšana;

7.4. rehabilitācijas procesa gaitas un rezultātu novērtēšana;

7.5. iedzīvotāju veselības veicināšana, slimību profilakse, slimību diagnostika, pacientu ārstēšana un rehabilitācija;

7.6. specializēto izmeklējumu un speciālistu līdzdalības noteikšana atbilstoši savai kompetencei, speciālistu ieteikumu koordinēšana, izmaksu efektīvāko veidu ieteikšana profilakses, ārstēšanas un rehabilitācijas resursu izmantošanā;

7.7. manipulāciju veikšana, izmantojot diagnostiskās, ārstnieciskās un rehabilitācijas metodes savas specialitātes ietvaros;

7.8. pacientu konsultēšana pie citām ārstniecības personām retu, sarežģītu un grūti ārstējamu saslimšanu gadījumos;

7.9. pacientu plānveida ārstēšanas organizēšana un nepieciešamības gadījumā – neatliekamas ārstēšanas organizēšana, kā arī sekošana pacienta ārstēšanas gaitai stacionārā;

7.10. pacientu klīniskā izvērtēšana:

7.10.1. slimības anamnēzes apkopošana;

7.10.2. pacientu fiziskā (klīniskā) izmeklēšana;

7.10.3. laboratorisko datu novērtēšana (asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskie testi, asins gāzu sastāva testi, asins elektrolītu līmeņa testi);

7.10.4. funkcionālās izmeklēšanas datu novērtēšana;

7.10.5. medikamentu nozīmēšana;

7.10.6. slodzes testēšana;

7.10.7. blokādes (indikācijas, izpildes tehnika, iegūto datu izvērtēšana);

7.10.8. elektrostimulācija (indikācijas, izpildes tehnika);

7.10.9. darba nespējas ekspertīze.

V. Pēcdiploma izglītība fiziskās rehabilitācijas ārsta specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums fiziskās rehabilitācijas ārsta specialitātē ir trīs gadi un tie ietver nepieciešamo teorētisko un praktisko zināšanu, iemaņu un pieredzes apgūšanu fiziskajā rehabilitācijā atbilstoši fiziskās rehabilitācijas ārstu apmācības programmai.

9. Pēcdiploma apmācības laikā fiziskās rehabilitācijas ārstam nepieciešams apgūt detalizētas zināšanas par šādiem jautājumiem medicīniskajā rehabilitācijā:

9.1. rehabilitācijas teorētiskie pamati:

9.1.1. definīcija un rehabilitācijas attīstības vēsturiskie aspekti;

9.1.2. rehabilitācijas speciālistu profesionālās darbības saturs un atbildība;

9.2. hronisku slimību ārstēšanas stratēģija;

9.3. pacientu klīniskais novērtējums (vispārējais pārskats, klīniskā izmeklēšana, slimības vēstures noformēšana, slēdziens un problēmu identifikācija);

9.4. rehabilitācijas psiholoģiskie aspekti;

9.5. pacientu pašaprūpe:

9.5.1. vispārējs pārskats atbilstoši Neveselības, nespējas un nevarības starptautiskajai klasifikācijai (traucējumi, nespēja, invaliditāte);

9.5.2. ikdienas dzīves aktivitāšu nozīmīgums;

9.5.3. pašaprūpes un neatkarīgas dzīves kritēriji;

9.6. darba nespējas novērtēšana;

9.7. individuālā ārstēšanas plāna veidošana, jēdziens par interdisciplināro komandu;

9.8. spasticitāte un asociatīvās muskuļu tonusa patoloģiskās reakcijas, to etioloģija, patoloģiskā fizioloģija, klīnika, novērtēšana, ārstēšana un rehabilitācija;

9.9. kontraktūras un citi nekustīguma kaitīgie efekti;

9.10. kustību traucējumi (hipokinētiskie, hiperkinētiskie);

9.11. izgulējumi, to biomehāniskie, bioķīmiskie un medicīniskie faktori, rehabilitācijas procesa vadīšana un profilakse;

9.12. pediatriskā profila pacienta rehabilitācija (bērna normāla attīstība, galvenās invaliditāti radošās saslimšanas, galvenie kritēriji bērnu invalīdu ārstēšanā un rehabilitācijā);

9.13. geriatriskā profila pacienta rehabilitācija (novecošanas aspekti, medicīniskā novērtēšana geriatriskiem pacientiem);

9.14. pacienta rehabilitācija:

9.14.1. smadzeņu insulta gadījumos;

9.14.2. galvas traumu gadījumos;

9.14.3. bērnu cerebrālās triekas un citu psihomotorās attīstības traucējumu gadījumos;

9.14.4. multiplās sklerozes gadījumos;

9.14.5. muguras smadzeņu bojājumu gadījumos;

9.14.6. onkoloģisku slimību gadījumos;

9.14.7. sirds un asinsvadu slimību gadījumos;

9.14.8. pulmonoloģisku slimību gadījumos;

9.14.9. hronisku sāpju gadījumos;

9.14.10. ortopēdisku saslimšanu gadījumos;

9.14.11. artrītu un citu saistaudu slimību gadījumos;

9.14.12. apakšējo ekstremitāšu perifērās asinsrites traucējumu gadījumos;

9.14.13. muskuļu distrofisko saslimšanu gadījumos;

9.14.14. apdegumu gadījumos;

9.14.15. sporta traumu gadījumos;

9.14.16. osteoporozes gadījumos.

10. Pēcdiploma apmācības laikā fiziskās rehabilitācijas ārstam jāapgūst detalizētas teorētiskās zināšanas par šādiem jautājumiem diagnostikā un pacientu rehabilitācijas procesa vadīšanā:

10.1. motorās funkcijas neiroloģiskie aspekti (neiroanatomija, neiro-fizioloģija);

10.2. fizikālie ārstnieciskie aģenti un metodes (siltums, aukstums, ultravioletie stari, lāzers, vibrācija, kūrortfaktori, transkutānā elektriskā nervu stimulācija, jonoforēze);

10.3. manuālās terapijas paņēmieni un masāža;

10.4. funkcionālā neiromuskulārā stimulācija;

10.5. gaitas analīze, pielietojamā aparatūra un klīniskā interpretācija;

10.6. ortožu un ortopēdisko apavu pielietošana (augšējo un apakšējo ekstre-mitāšu ortozes, gaitas palīgierīces);

10.7. terapeitiskie vingrinājumi:

10.7.1. muskuļu, saistaudu un locītavu anatomija un fizioloģija, motorā kontrole;

10.7.2. vingrinājumi, to nozīmēšana, mērķi, efektivitātes kritēriji, iespējamie sarežģījumi;

10.8. adaptācijas sistēmas un kompensatorās ierīces.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Rehabilitologu biedrības priekšsēdētājs,

Latvijas Ārstu rehabilitologu asociācijas priekšsēdētājas vietnieks A.Vētra

ĀRSTA IMUNOLOGA SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Ārsta imunologa specialitāte ir ārstniecības personu papildspecialitāte, kurā ārsts diagnosticē, ārstē un pēta slimības, kas radušās imūnmehānismu bojājumu rezultātā.

2. Ārsts imunologs ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam ir apguvis pēcdiploma apmācības programmu ārsta imunologa specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis ārsta imunologa sertifikātu.

II.Sertificēta ārsta imunologa darbība

3. Profesionālās darbības ietvaros sertificētam ārstam imunologam ir šādi pienākumi:

3.1. augsti kvalificētas profesionālās palīdzības sniegšana pacientiem imunoloģijā;

3.2. savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana;

3.3. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana.

4. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam ārstam imunologam nepieciešamas zināšanas par šādiem jautājumiem:

4.1. imunoloģijas pamati un imunoloģijas apakšnozares;

4.2. imūnterapijas principi;

4.3. imunoloģijā izmantojamās klīniski laboratoriskās diagnostikas metodes un manipulācijas, iegūto datu interpretācija;

4.4. imunoloģijā izmantojamā aparatūra un instrumenti.

III. Sertificēta ārsta imunologa atbildība

5. Sertificēts ārsts imunologs ir atbildīgs:

5.1. par šā nolikuma 3.punktā minēto pienākumu izpildi;

5.2. par savām veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm un manipulācijām;

5.3. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

5.4. par medicīnas ētikas normu ievērošanu;

5.5. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šā nolikuma 7.punktā minētos gadījumus.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība imunoloģijā

6. Nesertificēts ārsts imunoloģijā drīkst strādāt tikai sertificēta ārsta imunologa vadībā.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs par:

7.1. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.2. sertificēta ārsta imunologa noteikto uzdevumu neizpildi vai pārkāpšanu, veicot šajā nolikumā iekļautās diagnostikās un ārstnieciskās darbības;

7.3. konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

7.4. medicīnas ētikas normu ievērošanu.

V. Pēcdiploma izglītība imunoloģijā un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums imunoloģijā ir trīs gadi un seši mēneši un tie iedalās šādi:

8.1. imunoloģijas pamati, laboratoriskās diagnostikas metodes – viens gads;

8.2. imūndeficīti (iedzimtie un iegūtie) – trīs mēneši;

8.3. infekciju imunoloģija un AIDS – trīs mēneši;

8.4. autoimūno slimību imunoloģija – seši mēneši;

8.5. paaugstinātas jutības reakcijas – seši mēneši;

8.6. transplantoloģijas imunoloģija – trīs mēneši;

8.7. audzēju imunoloģija – seši mēneši;

8.8. imūnterapijas principi – trīs mēneši.

9. Pēcdiploma apmācības laikā ārstam imunologam jāapgūst teorētiskās zināšanas, prasme un pieredze šādos jautājumos imunoloģijā:

9.1. imūnās sistēmas komponenti:

9.1.1. šūnas, to uzbūve;

9.1.2. imūnsistēmas orgāni;

9.1.3. antigēni, to metabolisms, atpazīšana un nodošana tālāk;

9.1.4. imūnreakcijas (faktori (citokīni), kas piedalās imūnreakcijās, imūnreakciju efektorie mehānismi, imūnatbildes regulācija);

9.2. laboratorisko izmeklējumu metodika, iegūto datu izvērtēšana;

9.3. imūnpatoloģiju diagnostika un terapijas principi;

9.4. pielietojamo imūnmodulatoru darbības mehānismi, efekti un blakus-iedarbība.

10. Pēcdiploma apmācības laikā ārstam imunologam jāapgūst pamat-principi, kā arī prasme noteikt indikācijas un izvērtēt iegūtos datus šādām imunoloģijā izmantojamām diagnostiskas metodēm un manipulācijām:

10.1. imūnglobulīnu koncentrācijas noteikšana;

10.2. specifisko antivielu noteikšana pret mikrobu antigēniem;

10.3. antigēnu noteikšana;

10.4. komplementa komponentu kvalitatīvās un funkcionālās aktivitātes noteikšana;

10.5. celulārās imunitātes rādītāju noteikšana – kvantitatīvās un funkcionālās aktivitātes izvērtēšana;

10.6. citokīnu, šķīstošu citokīnu receptoru noteikšana;

10.7. HLA tipizēšana ar seroloģiskām un molekulārbioloģiskām metodēm;

10.8. prenatālie diagnostiskie testi (augļa infekcijas, X hromosomas inaktivācija);

10.9. akūtās fāzes proteīnu noteikšana;

10.10. imunohistoķīmija;

10.11. fagocitārās aktivitātes noteikšana;

10.12. aglutinācijas, precipitācijas, imūndifūzijas metodes;

10.13. imūnfermentatīvās, imūnhemiluminiscences un radioimūnās metodes;

10.14. datu matemātiskā apstrāde un analīze;

10.15. šūnu izdalīšana;

10.16. ādas jutības testi – intradermālie ādas testi un skarifikācijas testi;

10.17. asins seruma, plazmas un citu bioloģisko šķidrumu imunoloģiskā izmeklēšana;

10.18. pacienta imunoloģiskā izmeklēšana.

11. Pēcdiploma apmācības laikā ārstam imunologam jāapgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas darbā ar šādu imunoloģijā izmantojamo aparatūru un instrumentiem:

11.1. imunofermentatīvās analīzes fotometrs, kratītājs, mazgātājs;

11.2. spektrofotometrs;

11.3. plan™etu fotometrs;

11.4. luminiscences fotometrs;

11.5. g (gamma) skaitītājs, b (beta) skaitītājs;

11.6. imūnfluoriscences mikroskops;

11.7. mikroskops;

11.8. nefelometrs;

11.9. laminārais galds;

11.10. elektroforēzes aparatūra;

11.11. hromatogrāfs – autoradiogrāfijas aparatūra;

11.12. centrifūgas, ultracentrifūgas;

11.13. CO inkubators,

11.14. termostats;

11.15. jonometrs;

11.16. datortehnika ar mērīšanas iekārtu;

11.17. planšetes (šūnu kultūrām, imunofermentatīvo metožu, Tersaki);

11.18. dozatori;

11.19. harvesters;

11.20. mikrošļirces;

11.21. hemiluminometrs;

11.22. ultrafiltrācijas un gela filtrācijas metodēs izmantojamā aparatūra.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Imunologu asociācijas prezidents A.Sočņevs

FIZIOTERAPEITA SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Fizioterapeita specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā fizioterapeits veic fizisko un funkcionālo traucējumu profilaksi, novērtēšanu, analīzi un ārstēšanu, izmantojot fizioterapijas tehnoloģijas.

2. Fizioterapeits ir ārstniecības persona, kurš ieguvis augstāko medicīnisko izglītību fizioterapeita specialitātē. Sertificēts fizioterapeits ir nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis fizioterapeita sertifikātu.

II. Sertificēta fizioterapeita darbība

3. Profesionālās darbības ietvaros sertificēts fizioterapeits veic šādus uzdevumus:

3.1. fizisko un funkcionālo traucējumu ārstēšana saslimšanu gadījumā, kā arī komplikāciju samazināšana vai novēršana pēc saslimšanas, izmantojot fizioterapijas tehnoloģijas;

3.2. pacienta integrācija apkārtējā vidē ilgstošas saslimšanas vai nespējas gadījumā;

3.3. iedzīvotāju veselības veicināšana un saslimšanu profilakse;

3.4. iedzīvotāju un pacientu izglītošana veselības jautājumos;

3.5. pētnieciskais darbs par vides un individuālo faktoru ietekmi uz cilvēka veselību;

3.6. savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana.

4. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam fizioterapeitam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

4.1. pacienta fiziskā izmeklēšana, ārstēšanas programmas plānošana un pielietošana atbilstoši fizioterapeitiskajam novērtējumam;

4.2. fizioterapijas tehnoloģijas un to pielietojums fizisko un funkcionālo traucējumu profilaksē, ārstēšanā un rehabilitācijā;

4.3. saskarsmes psiholoģijas pamati.

5. Sertificētam fizioterapeitam savas praktiskās darbības ietvaros nepieciešamas šādas prasmes:

5.1. atrast kontaktu ar pacientu, izskaidrot pacientam fizioterapeitiskās izmeklēšanas rezultātus, ārstēšanas metožu izvēli un realizēšanu, kā arī sniegt rekomendācijas profilaksei un ikdienas dzīves aktivitātēm;

5.2. iegūt pacienta anamnēzi un formulēt pacienta galveno problēmu;

5.3. veikt pacienta fizisko izmeklēšanu, izmantojot nepieciešamās pacienta izmeklēšanas metodes;

5.4. apkopot pacienta izmeklēšanas rezultātus, formulēt un pamatot pacienta fizioterapeitisko problēmu funkcionālo diagnozi, ārstēšanas mērķus un izvēlētās ārstēšanas metodes;

5.5. izvirzīt ilgtermiņa un īstermiņa ārstēšanas mērķus;

5.6. sastādīt pacienta stāvoklim atbilstošu ārstēšanas plānu un izvēlēties piemērotas ārstēšanas metodes;

5.7. lietot konkrētajam pacientam piemērotas ārstēšanas metodes, nepieciešamības gadījumā mainīt tās;

5.8. noformēt terapijas dokumentāciju, lietojot precīzu medicīnisko un fizioterapijas terminoloģiju;

5.9. sadarboties ar pacienta piederīgajiem, kā arī citām ārstniecības personām terapijas laikā.

III. Sertificēta fizioterapeita atbildība

6. Sertificēts fizioterapeits ir atbildīgs par:

6.1. šā nolikuma 3.punktā minēto uzdevumu izpildi;

6.2. paša veiktajām un neveiktajām ārstnieciskajām darbībām;

6.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

6.4. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

6.5. konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

6.6. medicīnas ētikas normu ievērošanu;

6.7. tā nesertificētā fizioterapeita un fizioterapeita asistenta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šā nolikuma 8.punktā minētos gadījumus.

IV. Nesertificēta fizioterapeita darbība un atbildība fizioterapijā

7. Nesertificēts fizioterapeits fizioterapijā var strādāt tikai sertificēta fizioterapeita vai sertificēta ārsta vadībā.

8. Nesertificēts fizioterapeits ir atbildīgs par:

8.1. sertificēta fizioterapeita vai sertificēta ārsta noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

8.2. paša veiktajām ārstnieciskajām darbībām;

8.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Izglītība fizioterapijā un tās saturs

9. Fizioterapeitu līdzdiploma apmācības programma atbilst Pasaules Fizioterapeitu konfederācijas rekomendācijām par fizioterapeitu izglītības standartiem, kas nodrošina kā teorētisko tā arī praktisko apmācību, un tajā ietilpst šādi mācību priekšmeti šādā apjomā:

9.1. pamatpriekšmeti – vismaz 1300 akadēmiskās stundas, tai skaitā:

9.1.1. anatomija – vismaz 240 stundas;

9.1.2. normālā fizioloģija – vismaz 160 stundas;

9.1.3. patoloģiskā fizioloģija – vismaz 90 stundas;

9.1.4. farmakoloģija – vismaz 50 stundas;

9.1.5. medicīniskā psiholoģija un psihosomatiskā medicīna – vismaz 80 stundas;

9.2. medicīniskie priekšmeti – vismaz 750 stundas, tai skaitā:

9.2.1. iekšķīgās slimības – vismaz 100 stundas;

9.2.2. ķirurģija – vismaz 35 stundas;

9.2.3. neiroloģija – vismaz 70 stundas;

9.2.4. ortopēdija un traumatoloģija – vismaz 90 stundas;

9.2.5. sporta medicīna – vismaz 30 stundas;

9.2.6. staru diagnostika – vismaz 35 stundas;

9.3. fizioterapijas priekšmeti – vismaz 2500 stundas, no tām klīniskā prakse vismaz 1200 stundas:

9.3.1. fizioterapijas pamati – vismaz 600 stundas;

9.3.2. fizioterapija neiroloģijā – vismaz 210 stundas;

9.3.3. fizioterapija ortopēdijā – vismaz 170 stundas;

9.3.4. fizioterapija iekšķīgo saslimšanu gadījumos – vismaz 140 stundas;

9.3.5. masāža – vismaz 90 stundas;

9.3.6. fizikālā medicīna – vismaz 100 stundas.

9.4. pārējie priekšmeti – vismaz 700 stundas, tai skaitā:

9.4.1. ergoterapijas pamati – vismaz 35 stundas;

9.4.2. logopēdijas pamati – vismaz 35 stundas;

9.4.3. ortozēšanas un protezēšanas pamati – vismaz 35 stundas;

9.4.4. medicīniskā terminoloģija un latīņu valoda – vismaz 35 stundas;

9.4.5. sabiedrības veselība un epidemioloģija – vismaz 50 stundas.

10. Pēcdiploma apmācība fizioterapijā tiek organizēta kā akadēmiskās izglītības turpināšana fizioterapijas maģistratūrā.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Fizioterapeitu asociācijas priekšsēdētājs G.Osis

ERGOTERAPEITA SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

 

1. Ergoterapeita specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā ergoterapeits, pamatojoties uz zināšanām par mērķtiecīgām aktivitātēm, veicina indivīda veselību un labklājību visos dzīves aspektos.

2. Ergoterapeits ir ārstniecības persona, kurš ieguvis augstāko medicīnisko izglītību ergoterapeita specialitātē (ergoterapeita profesionālo grādu un/vai bakalaura grādu ergoterapijā). Sertificēts ergoterapeits ir nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis ergoterapeita sertifikātu.

II. Sertificēta ergoterapeita darbība

3. Profesionālās darbības ietvaros sertificētam ergoterapeitam ir šādi pienākumi:

3.1. iekļauties pacientu aprūpē vispārējā veselības aprūpes sistēmā;

3.2. organizēt un vadīt savā administratīvā pakļautībā esošos darbiniekus, sadarboties ar ārstniecības, sociālo un citu dienestu darbiniekiem veselības un sociālās aprūpes sistēmā, kā arī rehabilitācijas komandā;

3.3. lietot savā praksē ergoterapijas tehnoloģijas un līdzekļus;

3.4. precīzi atspoguļot medicīniskajā dokumentācijā par pacientu iegūto informāciju;

3.5. veikt pētniecisko darbu;

3.6. regulāri uzturēt un paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju;

3.7. sniegt pacientiem neatliekamo medicīnisko palīdzību.

4. Sertificētam ergoterapeitam savas profesionālās darbības ietvaros nepieciešamas šādas prasmes:

4.1. atrast kontaktu ar pacientu, veikt pacienta fizisko izmeklēšanu, izmantojot nepieciešamās izmeklēšanas metodes;

4.2. apkopot izmeklēšanas rezultātus, uzstādīt un pamatot ergoterapeitisko diagnozi;

4.3. izvirzīt īstermiņa un ilgtermiņa ārstēšanas mērķus;

4.4. sastādīt pacienta veselības stāvoklim atbilstošu ārstēšanas plānu un izvēlēties piemērotas terapijas metodes;

4.5. lietot konkrētam pacientam piemērotas terapijas metodes, nepieciešamības gadījumā mainīt tās;

4.6. noformēt ergoterapijas dokumentāciju, ievērojot precīzu medicīnisko un ergoterapijas terminoloģiju;

4.7. analizēt izmeklēšanas rezultātus, pamatot ergoterapijas metožu izvēli un lietošanu, nepieciešamības gadījumā sniegt rekomendācijas;

4.8. sadarboties ar pacienta piederīgajiem, kā arī citām ārstniecības personām terapijas laikā.

III. Sertificēta ergoterapeita atbildība

5. Sertificēts ergoterapeits ir atbildīgs par:

5.1. šā nolikuma 3.punktā minēto pienākumu izpildi;

5.2. paša veiktajām un neveiktajām ārstnieciskajām darbībām;

5.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.4. konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

5.5. medicīnas ētikas normu ievērošanu;

5.6. tā nesertificētā ergoterapeita un/vai ergoterapeita asistenta darbību un apmācību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 7. punktā minētos gadījumus.

IV. Nesertificēta ergoterapeita darbība un atbildība

6. Nesertificēts ergoterapeits ergoterapijā var strādāt tikai sertificēta ergoterapeita, sertificēta fiziskās rehabilitācijas ārsta vai sertificēta rehabilitologa vadībā.

7. Nesertificēts ergoterapeits ir atbildīgs par:

7.1. sertificēta ergoterapeita, sertificēta fiziskās rehabilitācijas ārsta vai sertificēta rehabilitologa norādījumu pārkāpšanu vai neizpildi;

7.2. paša veiktajām ārstnieciskajām darbībām;

7.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

7.5. savas profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;

7.6. konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

7.7. medicīnas ētikas normu ievērošanu.

V. Izglītība ergoterapijā un tās saturs

8. Līdzdiploma apmācības kopējais ilgums ergoterapeita akadēmiskajā bakalaura programmā ir četri gadi, kuru laikā jāapgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši ergoterapeita kompetencei šādos studiju kursos:

8.1. ievads ergoterapijā;

8.2. fizioloģija;

8.3. anatomija;

8.4. neiroloģija;

8.5. bērnu slimības;

8.6. traumatoloģija un ortopēdija;

8.7. psihitrija;

8.8. psiholoģija;

8.9. sabiedrības veselība;

8.10. ergonomika un darbs;

8.11. konceptuālie prakses modeļi ergoterapijā;

8.12. zinātniskā darba pamati;

8.13. ergoterapija pediatrijā;

8.14. ergoterapija pieaugu™ajiem;

8.15. ergoterapija geriartrijā;

8.16. radošās aktivitātes;

8.17. biomehānika;

8.18. ievads Neveselības, nespējas un nevarības starptautiskajā klasifikācijā un vidē;

8.19. klīniskā prakse ergoterapijā – 1000 stundas (tai skaitā 500 stundas psihiatrijā);

8.20. bakalaura darba izstrāde – 400 stundas.

10. Pēcdiploma apmācību ergoterapijā veido:

10.1. divu gadu praktiskas pieredzes apgūšana ergoterapeita specialitātē

sertificēta ergoterapeita, sertificēta fiziskās rehabilitācijas ārsta vai sertificēta rehabilitologa uzraudzībā;

10.2. profesionālās kvalifikācijas celšana speciālos kursos, semināros, lekcijās ne mazāk kā 40 akadēmiskās stundas gadā.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Rehabilitologu biedrības priekšsēdētājs A.Vētra

Latvijas Ergoterapeitu asociācijas priekšsēdētāja L.Cibule

FIZIOTERAPEITA ASISTENTA SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Fizioterapeita asistenta specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā fizioterapeita asistents veic fizisko un funkcionālo traucējumu profilaksi un ārstēšanu, izmantojot fizioterapijas tehnoloģijas pēc sertificēta fizioterapeita vai sertificēta ārsta norādījuma.

2. Fizioterapeita asistents ir ārstniecības persona, kura ieguvusi profesionālo vidējo medicīnisko izglītību un atbilstoši šim nolikumam apguvusi pēcdiploma apmācības programmu fizioterapeita asistenta specialitātē. Sertificēts fizioterapeita asistents ir nokārtojis sertifikācijas eksāmenu, ieguvis fizioterapeita asistenta sertifikātu un strādā sertificēta fizioterapeita vai sertificēta ārsta vadībā.

II. Sertificēta fizioterapeita asistenta darbība

3. Sertificēts fizioterapeita asistents savas profesionālās darbības ietvaros veic šādus uzdevumus:

3.1. iedzīvotāju veselības veicināšana un saslimšanu profilakse;

3.2. fizisko un funkcionālo traucējumu ārstēšana saslimšanu gadījumā, kā arī komplikāciju samazināšana vai novēršana pēc saslimšanas, izmantojot fizioterapijas tehnoloģijas;

3.3. pacienta integrācija apkārtējā sabiedrībā ilgstošas saslimšanas vai nespējas gadījumā;

3.4. iedzīvotāju un pacientu izglītošana veselības jautājumos;

3.5. pētnieciskais darbs par vides un individuālo faktoru ietekmi uz veselību;

3.6. savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana.

4. Ārstnieciskās darbības veikšanai sertificētam fizioterapeita asistentam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

4.1. fizioterapijas tehnoloģijas un to pielietojums fizisko un funkcionālo traucējumu ārstēšanā, profilaksē un rehabilitācijā;

4.2. saskarsmes psiholoģijas pamati.

5. Sertificēts fizioterapeita asistents ārstniecisko darbību var veikt tikai sertificēta fizioterapeita vai sertificēta ārsta uzraudzībā.

6. Sertificētam fizioterapeita asistentam savas praktiskās darbības ietvaros nepieciešamas šādas prasmes:

6.1. atrast kontaktu ar pacientu, veikt pacientam sertificēta fizioterapeita vai ārsta nozīmēto fizioterapeitisko ārstēšanu, kā arī sniegt rekomendācijas profilaksei un ikdienas dzīves aktivitātēm;

6.2. realizēt ārstēšanas metodes konkrētajam pacientam;

6.3. noformēt pacienta slimības vēsturi pareizā fizioterapijas termino-loģijā;

6.4. sadarboties ar pacienta piederīgajiem, kā arī citām ārstniecības personām terapijas laikā.

III. Sertificēta fizioterapeita asistenta atbildība

7. Sertificēts fizioterapeita asistents ir atbildīgs:

7.1. par šā nolikuma 3.punktā minēto uzdevumu izpildi;

7.2. par viņa veiktajām un neveiktajām ārstnieciskajām darbībām;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. par sertificēta fizioterapeita un ārsta norādījumu izpildi;

7.5. par pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

7.6. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

7.7. par medicīnas ētikas normu ievērošanu.

IV. Nesertificēta fizioterapeita asistenta darbība un atbildība fizioterapijā

8. Nesertificēts fizioterapeita asistents fizioterapijā var strādāt tikai sertificēta fizioterapeita vai sertificēta ārsta vadībā.

9. Nesertificēts fizioterapeita asistents ir atbildīgs:

9.1. par sertificēta fizioterapeita, sertificēta fizioterapeita asistenta vai sertificēta ārsta noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

9.2. par paša veiktajām un neveiktajām ārstnieciskajām darbībām;

9.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Pēcdiploma izglītība fizioterapeita asistenta specialitātē un tās saturs

10. Pēcdiploma apmācība fizioterapeita asistenta specialitātē tiek organizēta speciālu kursu veidā, apgūstot fizioterapijas priekšmetus 270 stundu apjomā atbilstoši Latvijas Fizioterapeitu asociācijas izstrādātai mācību programmai, kā arī ietverot divu gadu praktiskās pieredzes apgūšanu fizioterapeita asistenta specialitātē sertificēta fizioterapeita vai sertificēta ārsta vadībā.

11. Profesionālās kvalifikācijas celšana fizioterapeita asistenta specialitātē notiek speciālu kursu, semināru vai lekciju veidā ne mazāk kā 40 stundas gadā.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Fizioterapeitu asociācijas priekšsēdētājs G.Osis

REITTERAPEITA SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Reitterapeita specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā reitterapeits veic pacienta funkcionālo spēju novērtēšanu, fiziskā, psiholoģiskā un sociāla potenciāla attīstīšanu, kā arī pacientu ar terapeitiska, kardioloģiska, neiroloģiska, ortopēdiska, oftalmoloģiska un garīga rakstura traucējumiem ārstēšanu, izmantojot jāšanu ar zirgiem, kuras mērķis ir uzlabot un atjaunot daļēji zaudētās vai arī kompensēt pilnīgi zaudētās kustību balsta aparāta funkcijas, uzlabojot līdzsvaru un koordināciju, normalizējot muskuļu tonusu, iniciējot un trenējot gaitu, uzlabojot gaitas kvalitāti, veicinot slimnieka pašpaļāvību, pašcieņu, paškontroli un neatkarību.

2. Reitterapeits ir ārstniecības persona ar augstāko vai vidējo medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma izglītības programmu reiterapeita specialitātē un ieguvis reitterapeita sertifikātu.

II. Reitterapeita darbība un atbildība

3. Profesionālās darbības ietvaros reitterapeitam ir šādi pienākumi:

3.1. medicīniskā jomā:

3.1.1. pacienta stāvokļa novērtēšana;

3.1.2. individuālās terapijas programmas izstrādāšana un pielietošana:

3.1.2.1. reitterapijas tehnoloģijas;

3.1.2.2. hipoterapijas tehnoloģijas;

3.1.2.3. palīgreitterapijas tehnoloģijas;

3.2. speciālā daļā:

3.2.1. zirgu atlase un sagatavošana reitterapijas darbam;

3.2.2. zirgu veselības un uzturēšanas apstākļu kontrole;

3.2.3. zirgu ikdienas sagatavošana nodarbībām:

3.2.3.1. zirgu veselības stāvokļa novērošana;

3.2.3.2. zirgu tīrīšana;

3.2.3.3. zirgu treniņš;

3.2.4. reitterapijas zirglietu sagatavošana;

3.2.5. nodarbību vietas sagatavošana (manēžas līdzināšana, apkārtnes sakopšana pēc nodarbībām);

3.2.6. pirmās un neatliekamās veterinārās palīdzības sniegšana zirgam;

3.3. nodarbību veikšana ievērojot drošības tehnikas noteikumus;

3.4. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana pacientam nodarbību laikā;

3.5. invalīdu jāšanas sporta organizācija un popularizācija;

3.6. rekreācijas terapijas veidošana;

3.7. iekļaušanās pacientu aprūpē vispārējā veselības aprūpes sistēmā;

3.8. sev administratīvi pakļauto darbinieku organizēšana un vadīšana;

3.9. savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana.

4. Reitterapeits ir atbildīgs par:

4.1. šā nolikuma 3.punktā minēto pienākumu izpildi;

4.2. paša veiktajām ārstnieciskajām metodēm;

4.3. pacientu reitterapijas nodarbību laikā;

4.4. nesertificēta reitterapeita, reitterapeita instruktora un reitterapeita palīga darbību, kuri strādā viņa vadībā;

4.5. darba līdzekļiem un zirglietām;

4.6. zirga veselības stāvokli, kopšanu un barību;

4.7. darba drošības, ugunsdrošības un vides aizsardzības noteikumu ievērošanu.

III. Reitterapeita kompetence

5. Reitterapeita kompetencē ietilpst:

5.1. pacientu rehabilitācijas potenciāla novērtēšana;

5.2. rehabilitācijas mērķa noteikšana un rehabilitācijas plāna izstrādāšana;

5.3. rehabilitācijas procesa gaitas un rezultātu novērtēšana;

5.4. manipulāciju veikšana izmantojot reitterapijas metodes;

5.5. pacienta slimības anamnēzes apkopošana;

5.6. pacienta sociālās anamnēzes apkopošana;

5.7. iedzīvotāju veselības veicināšana, slimību profilakse un rehabilitācija.

IV. Nesertificēta reitterapeita darbība un atbildība

6. Nesertificēts reitterapeits reitterapijā var strādāt tikai sertificēta reitterapeita vadībā.

7. Nesertificēts reitterapeits ir atbildīgs par:

7.1. sertificēta reitterapeita noteikto uzdevumu pārkāpšanu vai neizpildi;

7.2. savām tehniskajām kļūdām un paviršību.

V. Pēcdiploma izglītība reitterapeita specialitātē

8. Pēcdiploma apmācība reitterapeitiem tiek organizēta speciālu reitterapijas kursu veidā ne mazāk kā 140 stundu apjomā, pēc kuru beigšanas jākārto eksāmens un kuru laikā jāapgūst šādas tēmas:

8.1. vesela cilvēka kustību balsta aparāta funkcijas;

8.2. vesela cilvēka fiziskā stāvokļa novērtēšana;

8.3. fizioterapeitiskās problēmas, novērtējot un ārstējot pacientus ar terapeitiska, kardioloģiska, neiroloģiska, ortopēdiska, oftalmoloģiska un garīga rakstura traucējumiem;

8.4. Bobota metode;

8.5. cilvēka psiholoģija;

8.6. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

8.7. zirga atlase, zirga uzvedība un kontakta veidošana ar zirgu;

8.8. zirga barība un barošana;

8.9. staļļa pārzināšana;

8.10. zirga veselība un slimības, pirmā veterinārā palīdzība;

8.11. zirga kopšana;

8.12. reitterapijas zirga treniņš;

8.13. aprīkojums (parastais un reitterapijas);

8.14. reitterapijas nodaļas aprīkojums;

8.15. drošības tehnika;

8.16. reitterapijas, hipoterapijas, palīgreitterapijas pielietošana pacientiem ar šādām saslimšanām un veselības traucējumiem:

8.16.1. bērnu cerebrālā trieka un citi psihomotorās attīstības traucējumi;

8.16.2. galvas traumas;

8.16.3. multiplā skleroze;

8.16.4. muguras smadzeņu bojājumi;

8.16.5. smadzeņu insults;

8.16.6. ortopēdiskās saslimšanas;

8.16.7. muskuļu distrofiskās saslimšanas;

8.16.8. sirds un asinsvadu slimības;

8.16.9. apdegumi;

8.16.10. Parkinsona slimība;

8.16.11. ambliopija, aklums;

8.16.12. dzirdes vājums;

8.16.13. Dauna slimība, autisms, depresija, garīga atpalicība;

8.16.14. uzvedības traucējumi.

9. Pirms iestāšanās reitterapijas kursos visiem reitterapijas speciālistiem jākārto eksāmens zirgu jāšanā.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Rehabilitologu biedrības priekšsēdētājs A.Vētra

Latvijas Reitterapijas asociācijas prezidente O.Bērziņa

TEHNISKĀ ORTOPĒDA SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Tehniskais ortopēds ir ārstniecības persona, kura veic cilvēka funkcionālo spēju uzlabošanu, novērtējot nepieciešamību un izgatavojot un (vai) pielāgojot tehniskos palīglīdzekļus.

2. Tehniskais ortopēds ir speciālists ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš ir apguvis izglītības programmu tehniskā ortopēda specialitātē atbilstoši šā nolikuma prasībām.

II. Sertificēta tehniskā ortopēda darbība

3. Sertificēta tehniskā ortopēda profesionālās darbības pamatuzdevumi ir:

3.1. iekļauties pacientu aprūpē vispārējā veselības aprūpes sistēmā;

3.2. organizēt un vadīt savā administratīvā pakļautībā esošos darbiniekus, sadarboties ar ārstniecības, sociālo un citu dienestu darbiniekiem veselības un sociālās aprūpes sistēmā;

3.3. lietot savā praksē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā apstiprinātas medicīniskās tehnoloģijas;

3.4. precīzi atspoguļot medicīniskajā dokumentācijā iegūto informāciju par pacientu;

3.5. regulāri uzturēt un paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju;

3.6. nepieciešamības gadījumā sniegt pacientiem pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību.

III. Sertificēta tehniskā ortopēda atbildība

4. Sertificēts tehniskais ortopēds ir atbildīgs par:

4.1. šā nolikuma 3.punktā minēto pamatuzdevumu izpildi;

4.2. paša veiktajām manipulācijām, kas saistītas ar pacienta izmeklēšanu un novērtēšanu, tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanu un pielāgošanu;

4.3. par savas darbības atbilstību multidisciplināras komandas darbības principiem;

4.4. konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

4.5. tā ortopēdijas tehniķa darbību, kurš strādā viņa vadībā;

4.6. tā nesertificētā tehniskā ortopēda darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šī nolikuma 6.punktu.

IV. Nesertificēta tehniskā ortopēda darbība un atbildība

5. Nesertificēts tehniskais ortopēds savu darbību veic sertificēta tehniskā ortopēda vadībā.

6. Nesertificēts tehniskais ortopēds ir atbildīgs par:

6.1. paša veiktajām manipulācijām, kas saistītas ar pacienta novērtēšanu un tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanu un pielāgošanu;

6.2. savām tehniskajām kļūdām, paviršību un sertificētā tehniskā ortopēda norādījumu pārkāpšanu vai neizpildi.

V. Tehniskā ortopēda kompetence

7. Tehniskā ortopēda darbības un atbildības kompetencē ietilpst:

7.1. pacienta ortopēdiskā izmeklēšana un novērtēšana;

7.2. nepieciešamā tehniskā palīglīdzekļa veida (tehnisko palīglīdzekļu programmas) noteikšana;

7.3. noderīgās informācijas par pacientu savākšana, apkopošana un saglabāšana;

7.4. pacientu un viņa piederīgo atbalstīšana un konsultēšana pirms ķirurģiskas operācijas un piedalīšanās turpmākajā pacienta aprūpē;

7.5. mērījumu veikšana, ģipša nospiedumu noņemšana, kā arī noderīgās informācijas atzīmēšana;

7.6. modeļu modificēšanas veikšana;

7.7. tehniskā palīglīdzekļa izgatavošanas tehniskā procesa norises uzraudzīšana, nepieciešamības gadījumā tā koriģēšana;

7.8. tehnisko palīglīdzekļu pielaikošana un izstrādājuma statiskā un dinamiskā izveide;

7.9. pacientu apmācīšana izstrādājuma lietošanā un izstrādājuma funkcionalitātes, higiēnas un drošības nodrošināšanā;

7.10. ortopēdijas tehniķu darbības uzraudzība, kontrolējot tehniskā palīglīdzekļa izgatavošanas procesu un termiņus;

7.11. ortopēdijas tehniķu apmācības vadīšana;

7.12. sadarbība ar pārējo rehabilitācijas komandu, nodrošinot treniņus un pacienta turpmāko rehabilitāciju ar izgatavoto un (vai) pielāgoto tehnisko palīglīdzekļu palīdzību;

7.13. nepārtraukta interesēšanās par jaunumiem specialitātē;

7.14. lekciju lasīšana, kolēģu un citus ar šo specialitāti saistītu interesentu apmācīšana.

VI. Izglītība tehniskā ortopēda specialitātē un tās saturs

8. Līdzdiploma izglītības kopējais ilgums tehniskā ortopēda universitātes vai augstākās profesionālās izglītības studiju programmā ir četri gadi, kuru laikā jāapgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas atbilstoši tehniskā ortopēda kompetencei šādos studiju kursos šādā apjomā:

8.1. pirmajā un otrajā izglītības gadā teorētiskie un praktiskie kursi:

8.1.1. medicīnas teorija (anatomija, fizioloģija, patoloģija) – 22 kredītpunkti;

8.1.2. vispārizglītojošie priekšmeti (fizika, matemātika, informātika, tehniskā rasēšana, latīņu valoda, svešvaloda) – 20 kredītpunkti;

8.1.3. tehniskā ortopēdija (ortozēšana, protezēšana, tehniskie pārvietošanās palīglīdzekļi, personīgās aprūpes palīglīdzekļi, rehabilitācijas palīglīdzekļi) – 22 kredītpunkti;

8.1.4. materiālu mācība un materiālu apstrāde – astoņi kredītpunkti;

8.2. trešajā un ceturtajā apmācības gadā teorētiskie un praktiskie kursi:

8.2.1. neiroloģija, ortopēdija, iekšķīgās slimības, traumatoloģija – 14 kredītpunkti;

8.2.2. tehniskā ortopēdija – 18 kredītpunkti;

8.2.3. vispārējā rehabilitācija – četri kredītpunkti;

8.2.4. tehniskās ortopēdijas pielietošana rehabilitācijas galamērķu sasniegšanai un pilnveidošanai – 14 kredītpunkti;

8.2.5. veselības aprūpes organizācija un primārā veselības aprūpe – četri kredītpunkti;

8.2.6. prakse (ceturtajā apmācības gadā) – 18 kredītpunkti.

9. Iegūstot medicīnisku vai tehnisku izglītību tehniskā ortopēda specialitātē, kura mācību ilguma vai satura ziņā neatbilst šā nolikuma 8.1. un 8.2.apakšpunktā norādītajam izglītības apjomam vai saturam, tā ir jāpapildina nepieciešamā apjomā, studējot (mācoties) atbilstošā mācību iestādē.

10. Sertifikācijai tiek pielaisti tehniskie ortopēdi, kuri ir ieguvuši izglītību atbilstoši šā nolikuma 8.1. un 8.2.apakšpunktā norādītajām prasībām un kuriem ir vismaz divu gadu darba stāžs tehniskā ortopēda specialitātē.

11. Sertifikācijai nepieciešamais pēcdiploma apmācības apjoms ir kvalifikācijas celšana ne mazāk kā 40 stundas gadā (semināri, kursi, asociāciju sēdes u.tml.) profesionālās apvienības noteiktā kārtībā.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A. Čivčs

Latvijas Rehabilitologu biedrības priekšsēdētājs A.Vētra

FUNKCIONĀLĀS DIAGNOSTIKAS MĀSAS SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I Vispārīgie jautājumi

1. Funkcionālās diagnostikas māsas specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā māsa veic pacientu aprūpi pirms funkcionālās diagnostikas izmeklējumiem, patstāvīgi veic funkcionālās diagnostikas izmeklējumus vai asistē sirds un asinsvadu, respiratorās vai nervu sistēmas funkcionālās diagnostikas izmeklējumu laikā.

2. Funkcionālās diagnostikas māsa ir praktizēttiesīgu māsu reģistrā reģistrēta māsa, kura atbilstoši šim nolikumam ieguvusi pēcdiploma izglītību funkcionālās diagnostikas māsas specialitātē, nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi funkcionālās diagnostikas māsas sertifikātu.

II Sertificētas funkcionālās diagnostikas māsas darbība

3. Profesionālās darbības veikšanai sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālās diagnostikas jomā funkcionālās diagnostikas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. pacientu aprūpes principi ( pacienta novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, izmeklējumu un aprūpes plānošana, ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana, aprūpes izvērtēšana);

3.2. sirds un asinsvadu slimības, to etioloģija, patoģenēze, diagnostika, klīniskās izpausmes, ārstēšana un profilakse;

3.3. elektrokardiogrāfa, veloergometra, ehokardiogrāfa uzbūves pamat-principi, aparatūras kopšanas principi, darba drošības tehnika strādājot ar minēto aparatūru;

3.4. elektrokardiogrāfiskās, veloergometriskās, ehokardiogrāfiskās izmek-lēšanas tehnika;

3.5. elektrokardiogrāfijas un veloergometrijas datu interpretācijas pamat-principi;

3.6. veloergometrijas slodzes testa izpilde, pacienta novērošana izmek-lējuma laikā un pēc tā;

3.7. elektrofizioloģisko izmeklējumu sirds ritma un vadīšanas traucējumu diagnostika;

3.8. elektrokardiogrāfiskā monitorēšana;

3.8. saskarsmes metodes pacientu aprūpes nodrošināšanā;

3.9. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

3.10. pacienta un viņa ģimenes izglītošanas pamatprincipi.

4. Profesionālās darbības veikšanai centrālās un perifērās nervu sistēmas funkcionālās diagnostikas jomā funkcionālās diagnostikas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

4.1. pacientu aprūpes principi ( pacienta novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, izmeklējumu un aprūpes plānošana, ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana, aprūpes izvērtēšana);

4.2. centrālās un perifērās nervu sistēmas slimības to etioloģija, patoģenēze, diagnostikas metodes, klīniskās izpausmes, ārstēšana un profilakse;

4.3. elektroencefalogrāfijas, elektromiogrāfijas, ehoencefalogrāfijas, doplerogrāfijas, ehopulsogrāfijas aparatūras uzbūves un kopšanas pamatprincipi, darba drošības tehnika strādājot ar minēto aparatūru;

4.4. elektroencefalogrāfiskās, elektromiogrāfiskās, ehoencefalogrāfiskās, doplerogrāfiskās, ehopulsogrāfiskās izmeklēšanas tehnika;

4.5. datu interpretācijas pamatprincipi elektroencefalogrāfijā, elektro-miogrāfijā, ehoencefalogrāfijā, doplerogrāfijā un ehopulsogrāfijā;

4.6. saskarsmes metodes pacientu aprūpes nodrošināšanā;

4.7. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

4.8. pacienta un viņa ģimenes izglītošanas pamatprincipi .

5. Profesionālās darbības veikšanai respiratorās sistēmas funkcionālās diagnostikas jomā funkcionālās diagnostikas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

5.1. pacientu aprūpes principi ( pacienta novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, izmeklējumu un aprūpes plānošana, ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana, aprūpes izvērtēšana);

5.2. respiratorās sistēmas slimības, to etioloģija, patoģenēze, diagnostikas metodes, klīniskā izpausme, ārstēšana un profilakse;

5.3. ārējās elpošanas funkciju diagnostika un datu interpretācijas pamat-principi;

5.4. medikamentu pielietošana ārējās elpošanas funkciju diagnostikā;

5.5. saskarsmes metodes pacientu aprūpes nodrošināšanā;

5.6. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

5.7. pacienta un viņa ģimenes izglītošanas pamatprincipi.

6. Sertificēta funkcionālās diagnostikas māsa savas profesionālās darbības ietvaros sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālā diagnostikā veic šādus uzdevumus:

6.1. novēro pacientu, izvērtē pacienta veselības stāvokli, apkopo informāciju par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām;

6.2. sagatavo instrumentus un aparatūru izmeklējumiem;

6.3. patstāvīgi veic elektrokardiogrāfijas pierakstu;

6.4. asistē ārstam veloergometrijas un ehokardiogrāfijas izdarīšanas laikā;

6.5. plāno, vada un dokumentē pacientu aprūpes un izmeklēšanas darbu;

6.6. veic profesionālās izglītības darbu savā specialitātē likuma noteiktajā kārtībā.

7. Sertificēta funkcionālās diagnostikas māsa savas profesionālās darbības ietvaros centrālās un perifērās nervu sistēmas funkcionālā diagnostikā veic šādus uzdevumus:

7.1. novēro pacientu, izvērtē pacienta veselības stāvokli, apkopo informāciju par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām;

7.2. sagatavo instrumentus un aparatūru izmeklējumiem;

7.3. patstāvīgi veic elektroencefalogrāfijas pierakstu;

7.4. asistē ārstam ehodoplerogrāfijas un ehopulsogrāfijas izdarīšanas laikā;

7.5. patstāvīgi veic stimulācijas elektromiogrāfiju;

7.6. asistē ārstam klasiskās elektromiogrāfijas izdarīšanas laikā;

7.7. plāno, vada un dokumentē pacientu aprūpes un izmeklēšanas darbu;

7.8. veic profesionālās izglītības darbu savā specialitātē likuma noteiktajā kārtībā.

8. Sertificēta funkcionālās diagnostikas māsa savas profesionālās darbības ietvaros respiratorās sistēmas funkcionālā diagnostikā veic šādus uzdevumus:

8.1. novēro pacientu, izvērtē pacienta veselības stāvokli, apkopo informāciju par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām;

8.2. patstāvīgi veic ārējās elpošanas funkciju diagnostiku;

8.3. sagatavo instrumentus un aparatūru izmeklējumiem;

8.4. asistē ārstam visa ķermeņa pletizmogrāfijas laikā;

8.5. asistē ārstam pie bronhoprovokācijas procedūras ar farmakoloģiskiem aģentiem;

8.6. plāno, vada un dokumentē pacientu aprūpes un izmeklēšanas darbu;

8.7. veic profesionālās izglītības darbu savā specialitātē likuma noteiktajā kārtībā.

III. Sertificētas funkcionālās diagnostikas māsas atbildība

9. Sertificēta funkcionālās diagnostikas māsa ir atbildīga par:

9.1. pacientu aprūpi, patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

9.2. ārsta norādījumu vai uzdevumu izpildi;

9.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

9.4. pacientu aprūpes darba vadību un organizēšanu;

9.5. tās nesertificētās māsas darbību, kura strādā viņas vadībā vai uzraudzībā, izņemot šā nolikuma 11.punktā minētos gadījumus.

IV. Nesertificētas māsas darbība funkcionālajā diagnostikā

10. Nesertificēta māsa funkcionālajā diagnostikā var strādāt tikai sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā.

11. Nesertificēta māsa ir atbildīga par:

11.1. sertificētas ārstniecības personas noteikto uzdevumu izpildi;

11.2. patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

11.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

11.4. sertificētās ārstniecības personas noteiktā darbības apjoma pārsniegšanu.

V. Pēcdiploma izglītība funkcionālās diagnostikas māsas specialitātē un tās saturs

12. Pēcdiploma izglītība funkcionālās diagnostikas māsas specialitātē ietver trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu (no tiem divus gadus funkcionālajā diagnostikā) sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā un šādu tēmu apguvi šādā apjomā:

12.1. sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālā diagnostikā – 125 kredīt-stundas:

12.1.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas;

12.1.2. elektrokardiogrāfijas pamati;

12.1.3. neatliekamā medicīniskā palīdzība;

12.1.4. saskarsmes psiholoģijas pamati;

12.2. respiratorās sistēmas funkcionālā diagnostikā – 100 kredītstundas:

12.2.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas;

12.2.2. neatliekamā medicīniskā palīdzība;

12.2.3. saskarsmes psiholoģijas pamati;

12.2.4. elpošanas orgānu sistēmas funkcionālās diagnostikas pamati;

12.3. nervu sistēmas funkcionālā diagnostikā – 100 kredītstundas:

12.3.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas;

12.3.2. neatliekamā medicīniskā palīdzība;

12.3.3. saskarsmes psiholoģijas pamati;

12.3.4. centrālās un perifērās nervu sistēmas funkcionālās diagnostikas pamati.

13. Pēcdiploma izglītība funkcionālās diagnostikas māsas specialitātē tiek organizēta lekciju, kursu, semināru vai konferenču veidā pēc Medicīnas profesionālās izglītības centra apstiprinātām programmām.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Māsu asociācijas prezidente J.Zālīte

GINEKOLOĢIJAS MĀSAS SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Ginekoloģijas māsas specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā ginekoloģijas māsa veic pacientu aprūpi akūtu un hronisku, iedzimtu un iegūtu ginekoloģisko saslimšanu gadījumos.

2. Ginekoloģijas māsa ir praktizēttiesīgu māsu reģistrā reģistrēta māsa, kura atbilstoši šim nolikumam ieguvusi pēcdiploma izglītību ginekoloģijas māsas specialitātē, nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi ginekoloģijas māsas sertifikātu.

II. Sertificētas ginekoloģijas māsas darbība

3. Profesionālas darbības veikšanai ginekoloģijas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. akūtas un hroniskas, iedzimtas un iegūtas ginekoloģiskas saslimšanas, to etioloģija, patoģenēze, klīniskās izpausmes, diagnostika un ārstēšana;

3.2. pacientu aprūpes principi ( pacienta novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, aprūpes plānošana un izvērtēšana , ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana) ginekoloģisku patoloģiju gadījumos;

3.3. diagnostiskās, ārstnieciskās un rehabilitācijas metodes ginekoloģijā;

3.4. ginekoloģijā izmantojamaie instrumenti un aparatūra;

3.5. ginekoloģisku pacientu aprūpe pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodos;

3.6. saskarsmes metodes pacientu aprūpes nodrošināšanā;

3.7. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

3.8. pacientu un viņu tuvinieku apmācības principi;

3.9. kontracepcijas veidi.

4. Sertificēta ginekoloģijas māsa savas profesionālās darbības ietvaros veic šādus uzdevumus:

4.1. novēro ginekoloģisku pacientu, izvērtē pacienta stāvokli un apkopo informāciju par pacientu biopsihosociālajām vajadzībām;

4.2. plāno, veic, izvērtē un dokumentē ginekoloģisku pacientu aprūpi un ārstniecisko manipulāciju izpildi;

4.3. īsteno ginekoloģisku pacientu ārstēšanu un rehabilitāciju atbilstoši ārsta nozīmējumiem;

4.4. organizē ginekoloģisku pacientu novērošanu, izmeklēšanu un aprūpi;

4.5. vada un organizē pacientu aprūpes darbu;

4.6. izglīto pacientu, viņa ģimeni un sabiedrību par reproduktīvo veselību, tās problēmām un saslimšanām;

4.7. veic profesionālās izglītības darbu savā specialitātē likumā noteiktajā kārtībā.

III. Sertificētas ginekoloģijas māsas atbildība

5. Sertificēta ginekoloģijas māsa ir atbildīga par:

5.1. pacienta aprūpi, patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

5.2. aprūpes darba vadību un organizēšanu;

5.3. ārsta norādījumu vai uzdevumu izpildi;

5.4. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.5. tās nesertificētās māsas darbību, kura strādā viņas vadībā vai uzraudzībā, izņemot šā nolikuma 7.punktā minētos gadījumos.

IV. Nesertificētas māsas darbība un atbildība ginekoloģijā

6. Nesertificēta māsa ginekoloģijā var strādāt tikai sertificētas ārstniecības

personas vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēta māsa ir atbildīga par:

7.1. sertificētas ārstniecības personas noteikto uzdevumu izpildi;

7.2. patstāvīgi veiktajām manipulācijām;

7.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. sertificētas ārstniecības personas noteiktā darbības apjoma pārkāpšanu.

V. Pēcdiploma izglītība ginekoloģijas māsas specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība ginekoloģijas māsas specialitātē ietver trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu (no tiem divus gadus ginekoloģijā) sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā un šādu tēmu apguvi 110 kredītstundu apjomā:

8.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas;

8.2. seksuāli transmisīvās slimības, to diagnostika, profilakse un pacientu aprūpe;

8.3. intravenozās terapijas principi;

8.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

8.5. saskarsmes psiholoģijas pamati;

8.6. ginekoloģiskās saslimšanas un pacientu aprūpe.

9. Pēcdiploma izglītība ginekoloģijas māsas specialitātē tiek organizēta lekciju, kursu, semināru vai konferenču veidā pēc Medicīnas profesionālās izglītības centra apstiprinātām programmām.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Māsu asociācijas prezidente J.Zālīte

OFTALMOLOĢIJAS MĀSAS SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Oftalmoloģijas māsas specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā oftalmoloģijas māsa veic pacientu aprūpi akūtu un hronisku, iedzimtu un iegūtu oftalmoloģisku saslimšanu, kā arī traumatisku acu bojājumu gadījumos.

2. Oftalmoloģijas māsa ir praktizēttiesīgu māsu reģistrā reģistrēta māsa, kura atbilstoši šim nolikumam ieguvusi pēcdiploma izglītību oftalmoloģijas māsas specialitātē, nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi oftalmoloģijas māsas sertifikātu.

II. Sertificētas oftalmoloģijas māsas darbība

3. Profesionālas darbības veikšanai oftalmoloģijas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. akūtas un hroniskas, iedzimtas un iegūtas acu saslimšanas, traumatiski bojājumi to etioloģija, patoģenēze, klīniskās izpausmes, diagnostika un ārstēšana;

3.2. pacientu aprūpes principi ( pacienta novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, aprūpes plānošana un izvērtēšana , ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana) oftalmoloģisku patoloģiju gadījumos;

3.3. diagnostiskās, ārstnieciskās un rehabilitācijas metodes oftalmoloģijā;

3.4. oftalmoloģijā izmantojamie instrumenti un aparatūra;

3.5. oftalmoloģisku pacientu aprūpe pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodos;

3.6. saskarsmes metodes pacientu aprūpes nodrošināšanā;

3.7. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

3.8. pacientu un viņu tuvinieku apmācības principi.

4. Sertificēta oftalmoloģijas māsa savas profesionālās darbības ietvaros veic šādus uzdevumus:

4.1. novēro pacientu, izvērtē pacienta stāvokli, apkopo informāciju par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām;

4.2. plāno, veic, izvērtē un dokumentē pacienta aprūpi un ārstniecisko manipulāciju izpildi;

4.3. īsteno oftalmoloģisku pacientu ārstēšanu un rehabilitāciju atbilstoši ārsta nozīmējumiem;

4.4. organizē oftalmoloģisku pacientu novērošanu, izmeklēšanu un aprūpi;

4.5. vada un organizē pacientu aprūpes darbu;

4.6. izglīto pacientu, viņa ģimeni un sabiedrību veselības aprūpes jautājumos;

4.7. veic profesionālās izglītības darbu savā specialitātē likumā noteiktajā kārtībā.

III. Sertificētas oftalmoloģijas māsas atbildība

5. Sertificēta oftalmoloģijas māsa ir atbildīga par:

5.1. pacienta aprūpi, patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

5.2. aprūpes darba vadību un organizēšanu;

5.3. ārsta norādījumu vai uzdevumu izpildi;

5.4. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.5. tās nesertificētās māsas darbību, kura strādā viņas vadībā vai uzraudzībā, izņemot šā nolikuma 7.punktā minētos gadījumus.

IV. Nesertificētas māsas darbība un atbildība oftalmoloģijā

6. Nesertificēta māsa oftalmoloģijā var strādāt tikai sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēta māsa ir atbildīga par:

7.1. sertificētas ārstniecības personas noteikto uzdevumu izpildi;

7.2. patstāvīgi veiktajām manipulācijām;

7.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. sertificētas ārstniecības personas noteiktā darbības apjoma pārkāpšanu.

V. Pēcdiploma izglītība oftalmoloģijas māsas specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība oftalmoloģijas māsu specialitātē ietver trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu (no tiem divus gadus oftalmoloģijā) sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā un šādu tēmu apguvi 100 kredītstundu apjomā:

8.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas;

8.2. infektoloģija, hospitālā infekcija un tās profilakse;

8.3. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

8.4. saskarsmes psiholoģijas pamati;

8.5. oftalmoloģiskās saslimšanas un pacientu aprūpe.

9. Pēcdiploma izglītība oftalmoloģijas māsas specialitātē tiek organizēta lekciju, kursu, semināru vai konferenču veidā pēc Medicīnas profesionālās izglītības centra apstiprinātām programmām.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Māsu asociācijas prezidente J.Zālīte

NEIROĶIRURĢIJAS MĀSAS SPECIALITĀTES NOLIKUMS

I. Vispārīgie jautājumi

1. Neiroķirurģijas māsas specialitāte ir ārstniecības personu specialitāte, kurā neiroķirurģijas māsa veic pacientu aprūpi akūtu un hronisku, iedzimtu un iegūtu neiroķirurģisko saslimšanu, kā arī traumatoloģisko bojājumu gadījumos.

2. Neiroķirurģijas māsa ir praktizēttiesīgu māsu reģistrā reģistrēta māsa, kura atbilstoši šim nolikumam ieguvusi pēcdiploma izglītību neiroķirurģijas māsas specialitātē, nokārtojusi sertifikācijas eksāmenu un ieguvusi neiro-ķirurģijas māsas sertifikātu.

II. Sertificētas neiroķirurģijas māsas darbība

3. Profesionālas darbības veikšanai neiroķirurģijas māsai nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

3.1. akūtas un hroniskas, iedzimtas un iegūtas neiroķirurģiskas saslimšanas, kā arī traumatoloģiskie bojājumi, to etioloģija, patoģenēze, klīniskās izpausmes, diagnostika un ārstēšana;

3.2. pacientu aprūpes principi ( pacienta novērošana, informācijas apkopošana par pacienta biopsihosociālajām vajadzībām, aprūpes plānošana un izvērtēšana , ārstniecisko un aprūpes procedūru veikšana) neiroķirurģisku patoloģiju un traumatisku bojājumu gadījumos;

3.3. diagnostiskās, ārstnieciskās un rehabilitācijas metodes neiroķirurģijā;

3.4. neiroķirurģijā izmantojamie instrumenti un aparatūra;

3.5. neiroķirurģisku pacientu aprūpe pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodos;

3.6. saskarsmes metodes pacientu aprūpes nodrošināšanā;

3.7. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

3.8. pacienta un viņu tuvinieku apmācības principi.

4. Sertificēta neiroķirurģijas māsa savas profesionālās darbības ietvaros veic šādus uzdevumus:

4.1. novēro neiroķirurģisku pacientu, izvērtē pacienta stāvokli, apkopo informāciju par pacientu biopsihosociālajām vajadzībām;

4.2. plāno, veic, izvērtē un dokumentē neiroķirurģisku pacientu aprūpi un ārstniecisko manipulāciju izpildi;

4.3. īsteno neiroķirurģisku pacientu ārstēšanu un rehabilitāciju atbilstoši ārsta nozīmējumiem;

4.4. organizē neiroķirurģisku pacientu novērošanu, izmeklēšanu un aprūpi;

4.5. vada un organizē pacientu aprūpes darbu;

4.6. izglīto pacientu, viņa ģimeni un sabiedrību par veselību, ās problēmām un saslimšanām;

4.7. veic profesionālās izglītības darbu savā specialitātē likumā noteiktajā kārtībā.

III. Sertificētas neiroķirurģijas māsas atbildība

5. Sertificēta neiroķirurģijas māsa ir atbildīga par:

5.1. pacienta aprūpi, patstāvīgi veiktajām procedūrām un manipulācijām;

5.2. aprūpes darba vadību un organizēšanu;

5.3. ārsta norādījumu vai uzdevumu izpildi;

5.4. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.5. tās nesertificētās māsas darbību, kura strādā viņas vadībā vai uzraudzībā, izņemot šā nolikuma 7.punktā minētos gadījumus.

IV. Nesertificētas māsas darbība neiroķirurģijā

6. Nesertificēta māsa neiroķirurģijā var strādāt tikai sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā.

7. Nesertificēta māsa ir atbildīga par:

7.1. sertificētas ārstniecības personas noteikto uzdevumu izpildi;

7.2. patstāvīgi veiktajām manipulācijām;

7.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. sertificētas ārstniecības personas noteiktā darbības apjoma pārkāpšanu.

V Pēcdiploma izglītība neiroķirurģijas māsas specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācība neiroķirurģijas māsas specialitātē ietver trīs gadu praktiskās pieredzes apgūšanu (no tiem divus gadus neiroķirurģijā) sertificētas ārstniecības personas vadībā vai uzraudzībā un šādu tēmu apguvi 100 kredītstundu apjomā:

8.1. māsu darba process un pacientu aprūpes problēmas ķirurģijā;

8.2. infektoloģija, hospitālā infekcija un tās profilakse;

8.3. transfuzioloģija, intravenozās terapijas principi;

8.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

8.5. saskarsmes psiholoģijas pamati;

8.6. neiroķirurģiskās saslimšanas un pacientu aprūpe.

9. Pēcdiploma izglītība neiroķirurģijas māsas specialitātē tiek organizēta lekciju, kursu, semināru vai konferenču veidā pēc Medicīnas profesionālās izglītības centra apstiprinātām programmām.

Ārstniecības departamenta direktora p.i. A.Čivčs

Latvijas Māsu asociācijas prezidente J.Zālīte