Vienatnē svešumā. Ar Troickas pulku mājup

Atmiņu autors Cēzars Aleks 1925.gada septembrī pēc atgriešanās mājās kopā ar sievu Almu un dēlu Ojāru Foto no Alekšu dzimtas arhīva

Pēc vēsturnieku atzinuma, viena no interesantākajām un diemžēl maz pētītām epizodēm latviešu tautas vēsturē ir 1918.gada 15.oktobrī dibinātā 1.Latvijas atbrīvošanas bataljona jeb Troickas pulka gaitas cauri visai Sibīrijai un leģendārais brauciens pa Mandžūriju, pāri Japānas jūrai, Klusajam okeānam, Indijas okeānam, Vidusjūrai, Ziemeļjūrai un Baltijas jūrai ceļā uz dzimteni. Kā raksta vēstures doktors Edgars Andersons, “Sibīrijā esošās Eiropas mazo tautu karaspēka vienības vēlējās nokļūt atpakaļ dzimtenē, bet Antantes valstis centās tās paturēt Āzijā cīņai pret komunistiem, jo neticēja vairs Kolčaka armiju spējām. Poļu, lietuviešu un rumāņu karaspēka daļas nekad dzimtenē arī vairs nenokļuva, bet aizgāja bezjēdzīgi bojā.” (Edgars Andersons. Latvijas vēsture. 1914–1920. Daugava. Stokholma. 1967). Antantes spēku augstākais virspavēlnieks Austrumkrievijā un Sibīrijā ģenerālis Pjērs Žanēns (Janin), Troickas pulku nodeva čehu karaspēka pakļautībā. Viņš augstu novērtēja latviešu karavīru izturību un disciplinētību, ziemas salā un sniegputeņos atvairot pretinieka uzbrukumus un pildot svarīgo dzelzceļa apsardzes dienestu. Vēsturnieks citē ģenerāļa Žanēna 1920.gada 15.aprīļa pavēli: “Ar šo 6000 km garo pārgājienu pāri visai Āzijai, kuram nav līdzīga gadījuma visā kara vēsturē un kura grūtības sapratīs katrs, kas pazīst Sibīriju, bataljona karavīri ir izpelnījušies vispārēju cieņu, tāpat viņu pavēlnieks (majors Pēteris Dardzāns – E.A.).”
Toronto 1978.gadā tika izdota bijušā pulka karavīra Kārļa Lauka dienas grāmata par Troickas pulka gaitām. Ievadā Dr. Edgars Andersons saka sirsnīgu paldies autoram, kas, “spēcīgi pārdzīvodams lielos notikumus un būdams šo norišu aktīvs dalībnieks, uz lielo pasaules notikumu fona sāka rakstīt dienasgrāmatu, atzīmējot tur savas karavīra ikdienas gaitas un atziņas, tā saglabājot neparasto notikumu hronikas liecību, kam liela dokumentāra vērtība”, jo vairāk tāpēc, ka par šo ievērojamo latviešu tautas vēstures epizodi “nav rakstītas grāmatas un mums saglabājušies tikai atmiņu fragmenti, bieži pretrunīgi, un dažu kaujas pavēļu izvilkumi”.
Piedāvājam lasītājiem fragmentus no vēl viena Troickas pulka karavīra dzīvesstāsta. Redakcijai to uzticēja Cezara Aleka dzimta. Inta aizvadījusi raženu darba mūžu teātra mākslā, Vija – pedagoģijā, Gunārs – informātikā un Ojārs – ķirurģijā un jauno mediķu audzināšanā. Bērni lepojas ar savu dzimtu un saka paldies vecākiem, kas pratuši viņos ieaudzināt godīgumu, darba mīlestību un pienākuma apziņu.

Bērnība Pededzes krastā

No Alūksnes baznīcas matrikas redzams, ka Cezar Alfred Anton Aleks dzimis 1895.g. 7.jūnijā plkst. 7 vakarā Jaunannas muižā likumīgā laulībā un kristīts 1895.g. 2.jūlijā.
Tēvs: Kārlis Roberts Aleks, kalējs.
Māte: Kristīne Anna, dz. Buš.
Kūmas: 1) Antons Jirgens, neprecējies; 2) Alfreds Jirgens, neprecējies; 3) Dora Buš, neprecējusies.
Šie Jirgeni ir muižas nomnieka dēli. Dora Buš – mātesmāsa, vēlākā Dekšņu tanta.
Jaunannas muiža. Pēc oficiāliem dokumentiem tā viņu sauc, bet tautā pazīstama kā Vorna (vārna). 17 verstis no Alūksnes, Pededzes upes krastā. Piederēja baronam Delvig. Šim baronam piederēja vēl Vecannas muiža (starp Jaunannu un Alūksni) un Opes muiža (Hoppenhof), tagadējā Apes pilsēta. Pats barons dzīvoja Opē, Vecanna bija nodota barona znotam Vāl, bet Vornu rentēja mazāka kalibra kungi Jirgensi. Otrā pasaules kara laikā Jaunanna gandrīz pilnīgi nodedzināta. Tagad atkal tur daudz jaunbūvju ar Pededze lauksaimniecības arteļa centru.
Manā bērnībā Jaunannā bija dzelzs kalve, kur pārkausēja metāla lūžņus un no tiem veidoja jaunu metālu. Lūžņus kausēja lielā ēzē. Tur tie salaidās bezveida pikā, un no šīs pikas zem liela āmura mans tēvs veidoja vēlamā veida metāla gabalus.
Pededze. Mīļa tu esi man, mana bērnības upe! Tu man palīdzēji iekļūt arī Pleskavas mērniecības skolā. Tas notika tā. Iestāju eksāmenā starp citiem domrakstu tematiem bija arī “Man pazīstamās upes apraksts”. Manu aprakstu komisija bija novērtējusi ar 4.
Daudz jauku atmiņu ir saglabājies sakarā ar zivju ķeršanu, makšķerēšanu un zvejošanu.
Pēc zivju ķeršanas un makšķerēšanas mūsu patīkamākā nodarbošanās bija sauļošanās un peldēšanās. Ar to bijām tā aizrāvušies, ka vairāk pa ūdeni vien dzīvojām. Reiz māte, gribēdama mani pārmācīt un atradināt no pārmērīgas peldēšanās, bija aiznesusi no upmalas manas drēbes. Lai gan no peldu vietas līdz mājai bija tikai daži simti soļu, plikam uz māju iet bija kauns. Izpalīdzēja kaimiņiene Moreļu māte. Atnesa man sava dēla drēbes, un man labi atkal.
Neaizmirstami ir tie brīži, kas tika pavadīti, noskatoties upes pamošanos, ledus salaušanu un tā aizvadīšanu. Sevišķi aktīva un skaista bija ledus cīņa ap slūžu “āžiem” – ledus lauzējiem. Visspēcīgākā straume bija ap slūžām. Ledus blāķiem vien gāzās virsū slūžām, izveidojot veselus kalnus. “Āži” jauca un drupināja lielākos ledus gabalus. Tie grima ūdenī un atkal uzpeldēja. Stundām varēja noskatīties tajā cīņā.

Ābece un Piektais gads

Pienāca laiks, kad arī man bija jāsāk apgūt grāmatu gudrības. Tēvs atveda no Alūksnes ābeci ar sarkanu gaili uz vāka. Tas bija ap 1903.gadu, kad biju jau astoņus gadus vecs. Mana pirmā skolotāja bija māte, kura pati arī bija skolā mācījusies tikai dažas nedēļas, bet lasīja un rakstīja diezgan ciešami. Reizināt viņa laikam neprata, jo atceros – kur vajadzēja kādu skaitli pavairot divas, trīs vai vairāk reizes, māte to izdarīja ar saskaitīšanu.
Burtus mātes vadībā iemācījos pazīt diezgan viegli. Mazliet grūtāk bija ar kopā lasīšanu. Kad jau biju iemācījies lasīt un mazliet rakstīt, mani aizveda uz Annas pagasta skolu. Tas laikam bija 1904.gada rudenī. Skola atradās astoņas verstis no mājām. Aizvien pirmdienās aizveda un sestdienās veda atpakaļ. Katram līdzi bija kastīte, kurā glabājās pārtika. Man tā bija ļoti pamatīgi būvēta, ar dzelzs apkalumiem. Vienīgais, ko varēja saņemt uz vietas, bija novārīts ūdens tējai. Tā mēs visu nedēļu iztikām no tā, ko pirmdienās no mājām iedeva līdzi. Mani vecāki gan bija salīguši ar skolas apkalpotāju, ka man katru dienu viņš izsniegs novārītus siltus kartupeļus. Cik tie labi garšoja!
Skolotāji bija ļoti atšķirīgi cits no cita. Ļoti jauks bija Alfrēds Ziediņš. Liels Poruka cienītājs. Bieži vien vakaros viņš mums lasīja priekšā Poruka stāstus, mācīja deklamēt. Ziediņš arī pats rakstīja dzejas, iznākusi bija viņa dzeju grāmata. Viņš bija aktīvs pretalkohola kustības dalībnieks un arī mums mācīja tādiem kļūt. Viņa ietekme bija tik liela, ka līdz 24 gadu vecumam es vēl nebiju šņabi lietojis.
Pienāca 1905.gads. Līdz tam mums, kas nekā krieviski nepratām, ģeogrāfija un vēsture bija jāmācās krieviski. Bet, revolūcijai sākoties, ģeogrāfiju sākām mācīties latviski pēc Kārļa Dēķina grāmatas. Ilgi tas tā neturpinājās, drīz bija atkal viss pa vecam. Blakus skolai bija pagasta māja, tur bieži notika sapulces. Reiz pēcpusdienā skolā ieradās kāda sieva. Stāstīja skolniekiem, ka nākot melnā sotņa. Kaimiņos Otes muižas skolā jau esot bijuši. Visi, kam bija tuvāk mājas, aizbēga uz mājām. Mums, tālumniekiem, stāvoklis bija drūms. Vakarā likāmies gultā neizģērbušies. Iegādājāmies katrs pa nūjai, piesējām nūjas galā savus nažus un, tā sagatavojušies, bijām gatavi sākt cīņu ar melno sotņu.
Sotņa atnāca vēlāk ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijas veidā. Izrēķināšanās bija barga. Notika plaša nemiernieku pēršana. Aktīvākos nošāva, nodeva tiesai. Dedzināja revolucionāru mājas. Manā vistuvākajā apkārtnē visai aktīvu cīnītāju nebija, tāpēc arī nekādi asumi ne no vienas puses nenotika. Vornai garām jājam gan tiku redzējis kazakus ar gariem pīķiem. Alūksnē stāvoklis bijis asāks, tur ļaudis gan pērti, gan šauti. Daudzreiz vakaros bija redzama blāzma no Alūksnē degošām mājām.
Visasākais stāvoklis esot bijis Madonā. 1905.gada revolūciju manas apkārtnes ļaudis uzņēma kā taisnīgu, savlaicīgi nākušu. Revolūcijas vadoņus uzskatīja par varoņiem. Ļoti skuma par tiem, kuri dabūja ciest. Pēc revolūcijas apspiešanas daudzi sprieda tā, ka nevajadzējis aizskart caru. Ja muižniekus vien paspaidītu, cars to nebūtu ļaunā ņēmis un no revolūcijas būtu daudz laba iegūts.

Draudzes skola

Obligātā skola tanī laikā bija trīs ziemas. Nākamā bija draudzes skola. Mani kā ļoti apdāvinātu skolnieku aizvadīja uz Alūksnes draudzes skolu pēc tam, kad biju beidzis tikai divas ziemas Annas pagasta skolā. Iekļauties mācībās draudzes skolā sākumā man bija ļoti grūti. Liels bija mans pārsteigums, kad Ziemassvētkos, saņemot liecību, redzēju tur ierakstu, ka tieku uzslavēts. Ar jaunu gadu jau arī man acis it kā plašāk atvērās. Biju pilnīgi iekļāvies mācību gaitā, un no tā laika aizvien savā klasē mani skaitīja par labāko skolnieku. Visu mācību laiku gulēju skolas internātā, bet ēst gāju pie mātesmāsas Dekšņu ģimenē.
Jaunākais no visiem skolotājiem un interesantākais bija Alfrēds Egle. Labs vijolnieks. Viņš pasniedza arī privātstundas vijoles spēlē. Man arī gribējās mācīties spēlēt vijoli, bet par to nebija ko sapņot, jo vecākiem nebija pa spēkam nopirkt man vijoli un maksāt par privātstundām. Ja no kāda drauga kādreiz dabūju vijoli, tad mācījos tāpat uz savu roku. Interesantas bija Egles krievu valodas un literatūras stundas. Viņš mums mācīja arī daiļlasīšanu. Egle bija arī ļoti aktīvs pretalkohola kustības dalībnieks. Cik ietekmīga bija šī kustība, to man pirms dažiem gadiem pastāstīja vecs vīrs, bijušais Alūksnes apavu veikala īpašnieks Eizenšmits. Viņš ir bijis ļoti liels dzērājs, bet Egles ietekmē ticis no šī netikuma vaļā.
No sarīkojumiem skolā vienīgais bija Ziemassvētku eglīte. Tad ieradās arī miestiņa birģeļu madāmas, apdāvināja mūs ar saldumiem. Atceros vienu eglītes vakaru, kad man tur bija jāierodas vecās nodriskātās bikšelēs. Māte gan bija pašūdinājusi jaunas un atsūtījusi uz Alūksni, bet vedējs bija nokavējies. Man pie eglītes bija jāskaita apmēram šāda satura dzejolītis: “Skan zvani. Mani tie apbēdina. Sirds jūt un zina – drīz viņa rims un kapā grims. Tad kapsētas zvani mani tur šķirstā sveiks un ļaudis teiks, es bijis labs.” Toreiz man manās nodriskātajās kokvilnas bikšelēs tā vien likās, ka tas taisni kā par mani uzrakstīts. Dziedājām arī dziesmas.
Manā personīgajā dzīvē Alūksnes draudzes skolai bija ļoti svarīga loma. Šeit es sastapu meiteni Salaku Almu, kura man šķita vispiemērotākais mūža draugs. Vēlēšanās, kaut tas tā būtu, bija tik stipra, ka es kādreiz baznīcā, kur visi zemojās Dieva priekšā un ko nu kurais no Viņa lūdza, es lūdzu, lai Dievs iekārto tā, ka mēs ar Almu reiz kļūtu mūža draugi. Tik pasaulīgās lietās jau nu Debesu tēvs laikam nemaisījās, bet mūža draugi mēs kļuvām. Tikai visam tam pagaidām bija jābūt vislielākajam noslēpumam. Ļaut par to kādam manīt, ieskaitot arī manu ilgoto mūža draugu, būtu bijis vislielākais svētuma apgānījums.

Mācos par mērnieku

Draudzes skolu beidzu 1910.gadā. Ko darīt tālāk? Ļoti gribējās turpināt izglītību. Skola maksāja naudu. Kur to ņemt? Tēva ienākumi bija tik mazi, ka manis skološanai neko nevarēja atlicināt. Varēja domāt tikai par tādām skolām, kurās maksā stipendiju. Izšķīros par mērniecības skolu. Sākumam nepieciešamo naudu sapelnīju pie dzelzceļa būves un meža darbos, pie koku pludināšanas pa Pededzi. Biju sapelnījis 200 rubļu un 1912.gada vasarā braucu uz Pleskavu.
Uz iestāju eksāmeniem ieradās 300 cilvēku. Brīvu vietu bija 50. Sākās sīva cīņa. Galīgie rezultāti bija tādi, ka uzņemto skaitā biju ierindots kā trīspadsmitais. Ai, prieki! Nu tik vēl jāizcīna stipendija, un viss būs kārtībā. Stipendijas maksāja sekmīgākajiem, kārtīgākajiem trūcīgiem audzēkņiem. Par 25 rubļu stipendiju bija pēc skolas beigšanas jānostrādā par mērnieku divreiz tik ilgs laiks, cik ilgi lietojis stipendiju. Kļuvu stipendiāts. Nu tālākā eksistence bija nodrošināta. Rubļa vērtība un saimnieciskie apstākļi tanī laikā Pleskavā bija tādi, ka ar 15 rubļiem pilnīgi pietika uzturam, samaksai par istabu un citiem kārtējiem izdevumiem.
Pleskava tanī laikā bija guberņas pilsēta. Latviešu pārāk daudz nebija, bet latviešiem bija sava biedrība un draudzes skola. Tās tad arī bija latviešu kolonijas garīgais centrs. Darbojās pašdarbības kolektīvi. Koros aktīvu dalību ņēmām arī mēs – latvieši no Pleskavas mērniecības skolas un citām skolām. Pirmā pasaules kara laikā Pleskavā saplūda daudz bēgļu no okupētās Latvijas.

Publikāciju sagatavoja

Inta Alekse

Turpinājums sekos