Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma

Turpinājums. Sākums — "LV" Nr.270/271, 26.07.2000.

I. Dabas aizsardzība

1. Baltijas jūra un Rīgas līcis

1.4. Mazināt roņu un ūdensputnu bojāeju

Galvenie risinājumi ir 1.2.1., 1.2.2., 1.2.3., 1.2.4., 1.2.5 .

1.4.1. Pilnveidot regulāras informācijas vākšanas un apkopošanas sistēmu par dzīvnieku bojāeju zvejas tīklos.

1.4.2. Izstrādāt rekomendācijas zvejas rīku un metožu uzlabošanai.

1.4.3. Ietekmes uz vidi novērtējumā iekļaut iespējamos draudus ūdensputnu ziemošanas, atpūtas un barošanās teritorijām.

Baltijas jūrā, ūdens zemā sāļuma dēļ, vairums zivju sugu atrodas savas izplatības robežapstākļos. Tādēļ to izplatību un produktivitāti iespaido gan dabiskās, gan cilvēka izraisītās vides izmaiņas un intensīva zveja. Tā rezultātā samazinās vairāku jūrā dzīvojošu zivju sugu populācijas un to izplatība .

 

1.5. Novērst atsevišķu zivju sugu populāciju samazināšanos

Svarīgākie ir ar zivsaimniecību saistītie risinājumi 15.2.1.–15.2.5., 15.2.7., 15.2.8.

Situāciju uzlabos arī iepriekš apskatītie risinājumi 1.1.1., 1.1.2., 1.1.3., 1.1.4., 1.2.1., 1.2.2., 1.2.3.

1.5.1. Izstrādāt apdraudēto zivju sugu aizsardzības plānus.

1.5.2. Atbalstīt pētījumus par reto un apdraudēto sugu izplatību, populāciju dinamiku un faktoriem, kas to ietekmē, kā arī par šo sugu mākslīgas pavairošanas iespējām.

Ar kuģu balasta ūdeņiem vai citā veidā apzināti vai neapzināti ir ievestas Latvijas florai un faunai svešas zivju, bezmugurkaulnieku un ūdensaugu sugas . Pastāv iespēja, ka nākotnē var rasties interese par kādas svešzemju sugas ielaišanu un audzēšanu piekrastes ūdeņos.

 

1.6. Novērst ievesto sugu izplatīšanos

1.6.1. Noteikt aizliegumus sugu introdukcijai dabiskajās ūdenstilpēs un ierobežojumus introducēto sugu audzēšanai akvakultūrā.

1.6.2. Kontrolēt balasta ūdeņu apriti.

1.6.3. Atbalstīt pētījumus par jau introducēto sugu izplatības un skaita dinamiku ūdeņos, kā arī to ietekmi uz vietējo sugu populācijām.

Skatīt arī risinājumus 15.3.1., 15.3.2.

2. Liedags un kāpas

Latvijas jūras krasta līnija ir gandrīz 500 km gara. No tiem 300 km garā joslā, galvenokārt Kurzemes piekrastē, saglabājušās relatīvi maz izmainītas ekosistēmas. Tās galvenokārt ir smilšaini liedagi un kāpas. Daudz retāk sastopami ar granti, oļiem vai laukakmeņiem klāti liedagi. Gan liedaga, gan kāpu ekosistēmas veido neliels skaits savdabīgajiem apstākļiem piemērojušos sugu. Parasti augājs ir skrajš, un tāpēc tas ir ļoti jutīgs pret cilvēka darbību. Starp kāpām izveidojušās ieplakas ar periodiski mainīgiem mitruma apstākļiem, kurās sastopamas gan kāpām, gan pļavām, gan pat purviem un ūdeņiem raksturīgas sugas. Atsevišķos krasta posmos liedags ir apaudzis ar niedrēm un lielmeldru audzēm. Ļoti reti Latvijas piekrastē sastopami stāvkrasti, piemēram, Jūrkalnē, Tūjā.

Liedags un kāpas, protams, ir ļoti iecienīta atpūtas vieta, ievērojamas to platības ietilpst Latvijas lielāko pilsētu teritorijā, to stāvokli ietekmē zvejniecība un ostu darbība. Neorganizēta un intensīva atpūtnieku plūsma nobradā liedaga, priekškāpu un balto kāpu augāju, piesārņo smiltis, traucē putnu ligzdošanu, iznīcina kukaiņu un abinieku dzīvesvietas. Pludmales kopšanas darbos tiek novākta sanešu josla un tai raksturīgās, ļoti specifiskās augu un dzīvnieku sabiedrības.

Pelēkās kāpas ir klātas ar pastāvīgu, skraju augāju, ko veido ķērpji, sūnas un zemi lakstaugi, kā arī atsevišķi koki un krūmi. Kāpu pļavas veidojušās tradicionālās saimnieciskās darbības rezultātā — tās galvenokārt izmantotas kā ganības. Pļavās dominē graudzāles un ir izveidojusies velēna. Mūsdienās tās ir zaudējušas savu iepriekšējo saimniecisko nozīmi. Ievērojamas kāpu pļavu un pelēko kāpu platības ir apmežotas vai aizaugušas, bet apdzīvotu vietu tuvumā tās tiek izbradātas vai apbūvētas. Pelēkās kāpas un kāpu pļavas saglabājušās ļoti niecīgās platībās. Šai sadaļā aplūkotas tikai atklāto (ar mežu neapaugušo) kāpu sabiedrības — tā sauktās priekškāpas un pelēkās kāpas.

 

2.1. Samazināt liedaga un kāpu ekosistēmu degradācijas procesus

2.1.1. Pilnveidot dažādu kategoriju īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklu, izstrādāt un ieviest šo teritoriju dabas aizsardzības plānus.

2.1.2. Ieviest integrēto piekrastes apsaimniekošanas plānošanu.

2.1.3. Sekot attīstības tendencēm dabā un saimnieciskajā attīstībā visā piekrastē, lai pieņemtu pamatotus lēmumus dabas aizsardzībā un plānošanā.

2.1.4. Izstrādāt liedaga un kāpu biotopu saglabāšanas programmas.

2.1.5. Novērst pelēko kāpu un kāpu pļavu apmežošanu vai apbūvēšanu.

2.1.6. Sekmēt ganīšanu kāpu pļavās, ieviešot Eiropas Savienības noteikumus Nr.2078/92 "Par lauksaimniecības ražošanas metodēm, kas savienojamas ar vides aizsardzību un ainavas saglabāšanu" (skatīt 1.atkāpi) .

1. atkāpe

Eiropas Savienības Padomes

noteikumi Nr.2078/92

par lauksaimnieciskās ražošanas metodēm, kas savienojamas ar vides aizsardzību

un ainavas saglabāšanu

Noteikumi pieņemti 1992. gada 30. jūnijā, lai veicinātu:

* tādu lauksaimniecības praksi, kas samazina piesārņojuma efektu, kurš rodas lauksaimnieciskās darbības rezultātā;

* videi labvēlīgu augkopības ekstensifikāciju;

* tādus lauksaimniecības izmantojamās zemes lietošanas veidus, kas ir savienojami ar vides, lauku apvidus ainavu, dabisko resursu, augsnes un sugu daudzveidības aizsardzību un uzlabošanu;

* ilgtermiņa lauksaimniecības zemju atstāšanu atmatā saistībā ar vides aizsardzību;

* zemnieku teorētisko un praktisko apmācību tādos saimniekošanas veidos, kas savienojami ar vides aizsardzību un lauku apvidu tradicionālo īpatnību saglabāšanos.

Lai panāktu pozitīvu efektu vides un lauku apvidu aizsardzībā, shēmā jāietver materiāla palīdzība zemniekiem, kuri uzsāk saimniekošanu, būtiski samazinot minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, kā arī sāk vai turpina strādāt ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm. Palīdzība jāparedz zemniekiem, kuri sāk lietot arī tādas saimniekošanas metodes, kas savienojamas ar vides resursu aizsardzības prasībām un lauku ainavu saglabāšanu.

 

2.1.7. Ietekmes uz vidi novērtējumā iekļaut piekrastes ekosistēmu izvērtējumu. Veikt ietekmes uz vidi novērtējumu piekrastes investīciju programmām un Zilo karogu pludmalēm (skatīt 2.atkāpi) .

2. atkāpe

Eiropas Zilo karogu kustības

ieviešana Latvijā

Peldūdeņu un jahtu ostu novērtēšanas kampaņā ZILIE KAROGI (ZK) kopš 1987. gada iesaistījušās vairāk nekā 10 Eiropas Savienības valstis.

Apbalvojums — Zilais karogs — ir ekosertifikācijas veids, kas garantē tūristam Eiropas standartiem atbilstošu peldvietas vai jahtu ostas līmeni. Tas katru gadu tiek piešķirts pludmalēm un jahtu ostām, kas atbilst vairākiem būtiskiem kritērijiem ūdens kvalitātes, drošības un informācijas jomā. Neformālais kampaņas raksturs ļauj iesaistīt pludmaļu un mazo ostu sakārtošanā daudzas sabiedriskās organizācijas un brīvprātīgos.

Sagatavošanās darbs dalībai Zilo karogu kustībā Latvijā sākās 1997. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM). Vides aizsardzības klubs (VAK) kļuva par vadošo nevalstisko organizāciju tās ieviešanai, un to 1998. gada jūnijā akceptēja FEEE.

Ilglaicīgie ZK kampaņas mērķi ietver:

• piekrastes resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

• sapratnes veidošanu par nepieciešamību pēc integrētas piekrastes zonas apsaimniekošanas;

• sapratnes veidošanu par piekrastes vides nozīmību;

• valstisku pasākumu veicināšanu atbilstošas ūdens kvalitātes nodrošināšanai;

• vides jautājumu iekļaušanu vietējo pārvaldes iestāžu un to sadarbības partneru lēmumu pieņemšanas procesā.

Peldvietu un ostu izvērtēšanai ir izveidota Latvijas Nacionālā peldvietu un jahtu ostu komisija, kuras sastāvā darbojas visu ieinteresēto organizāciju un institūciju pārstāvji.

Līdz 2001. gadam jānodrošina Zilā karoga pacelšana vismaz 3 Latvijas peldvietās un 3 jahtu ostās, vienlaikus tuvinot pārējās potenciālās ZK peldvietas un ostas šīs balvas iegūšanai.

 

2.1.8. Veicināt vietējo sugu izmantošanu kāpu nostiprināšanai un ierobežot svešzemju sugu stādīšanu kāpās.

2.1.9. Ierobežot ekspansīvo sugu (piemēram, krokainās rozes, smiltsērkšķa, eleagna) audzes kāpās.

2.1.10. Iesaistot pašvaldības aizliegt autotransporta kustību kāpu joslā, izņemot īpašu darbu veikšanai (zvejniecība, pludmaļu apkalpošana).

Kāpu un liedaga sabiedrību degradācijas novēršanai nozīmīgi risinājumi ir arī 1.2.1., 1.2.3., 17.1.2., 17.1.3., 17.1.4., 17.1.6., 17.1.7., 17.1.11., 17.1.12 .

Pēdējos gados jūras stāvkrasti kļuvuši par ļoti populāru tūrisma objektu. Ja tajos trūkst labiekārtojuma un tūristu plūsmu regulējošas infrastruktūras, tad tiek iznīcinātas stāvkrastiem raksturīgās sabiedrības un paātrināti dabīgie abrāzijas procesi.

 

2.2. Veicināt stāvkrastu aizsardzību

2.2.1. Veikt inventarizāciju un, ja nepieciešams, papildināt īpaši aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstu ar tipiskākajiem un dabas daudzveidībai nozīmīgākajiem stāvkrastu posmiem.

2.2.2. Veicināt stāvkrastu ekosistēmu kompleksu izpēti.

2.2.3. Veicināt izpratni un informācijas izplatīšanu par stāvkrastu nozīmi un aizsardzību.

Skatīt arī iepriekš minētos risinājumus 2.1.1., 2.1.2., 2.1.3., 2.1.4.

Stāvkrastu savdabīgo ekosistēmu aizsardzību nodrošina risinājumi, kas palīdz saglabāt iežu atsegumus un alu ekosistēmas (risinājumi 8.1.1., 8.1.2. ), un novērš tūrisma un rekreācijas radītās problēmas (risinājumi 17.1.2., 17.1.3., 17.1.4., 17.1.6., 17.1.11. ).

Vairākos jūras krasta posmos novērojama ar niedrēm un lielmeldriem klāto platību palielināšanās piekrastē. Līdz šim nav pētīti apstākļi, kas izraisa šo audžu palielināšanos un kā mainās to struktūra. Ar niedrēm aizaug gan pļavas, gan smilšainie liedagi.

 

2.3. Apzināt niedrāju un lielmeldrāju platību palielināšanās apjomus un sekas, kādas tā rada bioloģiskajai daudzveidībai

2.3.1. Veicināt pētījumus par faktoriem, kas ietekmē niedrāju un lielmeldrāju platību palielināšanos.

2.3.2. Veicināt niedrāju un lielmeldrāju kompleksu izpēti.

Skatīt arī iepriekš minētos risinājumus 2.1.1., 2.1.2., 2.1.3., 2.1.4.

3. Upes un ezeri

Latvijā ir vairāk nekā 12 400 upju un 2256 ezeru, kas kopā ar ūdenskrātuvēm aizņem 3,7% valsts teritorijas. Bioloģiskajai daudzveidībai īpaši nozīmīgi ir seklie piejūras ezeri, kuru ekosistēmas ir ļoti produktīvas un nodrošina barības bāzi ūdensputniem un citām dzīvnieku sugām. Interesanti ir ezeri, kuros saglabājušās piegrunts augu sabiedrības, kas mīl dzidrus, organiskajām vielām nabadzīgus ūdeņus. Tos apdraud piesārņošana un intensīva rekreācija. Līdzenumos un zemienēs lieli upju posmi ir regulēti, iznīcinot tām raksturīgas ekosistēmas.

Upju straujteču posmos krāču un iedzelmju mija nodrošina daudzveidīgu mikrobiotopu līdzāspastāvēšanu nelielā teritorijā. Šādiem posmiem ir liela hidroenerģētisko resursu ietilpība un tāpēc tie visbiežāk tiek pakļauti pārveidošanai jo, veidojot uzstādinājumus un dzirnavdīķus, tos applūdina. Pēdējos gados aktīvi noris nelielo hidroelektrostaciju atjaunošana. Nereti nozīmīgus mazo upju straujteču posmus applūdinājuši bebri.

 

3.1. Saglabāt upju straujteču posmus

3.1.1. Izstrādāt kritērijus upju bioloģiskās daudzveidības novērtēšanai.

3.1.2. Veikt vispusīgu bioloģiskās daudzveidības novērtējumu hidroelektrostaciju celtniecībai paredzētās vietās un pamatotu zaudējumu un ieguvumu aprēķinu, lai nodrošinātu pamatota lēmuma pieņemšanu.

3.1.3. Veikt inventarizāciju un teritoriju plānos atspoguļot bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgākos upju posmus.

3.1.4. Izstrādāt un ieviest programmu nozīmīgāko bebru applūdināto straujteču posmu atjaunošanai atbilstoši bebru aizsardzības plānam.

3.1.5. Ieviest upju baseinu apsaimniekošanas plānošanas koncepciju.

Svarīgi ir enerģētikas sadaļas risinājumi 19.4.1., 19.4.2., 19.4.3., 19.4.4. .

Dabiskās upes un to ielejas ir nozīmīgi augu un dzīvnieku sugu izplatīšanās ceļi — koridori. Daudzas upes vai to posmi ir regulēti. Tas ir izraisījis un ierobežojis sugu izplatīšanās iespējas un sabiedrību daudzveidības samazināšanos.

 

3.2. Nodrošināt upju ekoloģisko koridoru funkciju

3.2.1. Izstrādāt ekoloģiskā tīkla koncepciju un ieviest to teritoriju plānojumos.

3.2.2. Izstrādāt dabas aizsardzības plānus upju ekoloģiskajā tīklā iekļautajām upēm un upju posmiem.

3.2.3. Izvērtēt iztaisnoto upju posmu atjaunošanas nepieciešamību un iespējas.

3.2.4. Aizsargjoslu plānošanā, ja nepieciešams, iestrādāt piekrastes un palienu pļavu atjaunošanas pasākumus.

Neattīrītu notekūdeņu ieplūdināšana upēs un ezeros pastiprina eitrofikācijas (barības vielu daudzuma un to aprites ātruma) palielināšanos. Tas veicina atsevišķu sugu masveida savairošanos, tīriem ūdeņiem raksturīgo sugu izzušanu, augu un dzīvnieku sabiedrību vienkāršošanos. Vairums Latvijas ezeru ir eitrofi un tikai nedaudzi no tiem ir oligotrofi vai mezotrofi. Eitrofizētajos ezeros izzūd retās, tīriem ezeriem raksturīgās augu un dzīvnieku sabiedrības.

 

3.3. Apturēt jutīgu sugu izzušanu un sabiedrību vienkāršošanos saldūdeņos

Skatīt arī risinājumus 1.1.1., 1.1.2, 1.1.4.

3.3.1. Izstrādāt un īstenot aizsargājamo ezeru un aizsargājamo ezeru biotopu dabas aizsardzības plānus.

3.3.2. Nodrošināt ūdeņu ekosistēmu daudzpusīgu monitoringu.

3.3.3. Ieviest bioindikācijas metodes ūdens kvalitātes noteikšanai.

3.3.4. Iesaistīt sabiedrību rekultivācijas un ūdens kvalitātes sabiedriskā monitoringa realizēšanā.

Lielu ieguldījumu zivju sugu un to nārsta vietu saglabāšanā var dot zivsaimniecības nozare (risinājumi 15.4.2.–15.4.8. ).

Būvējot hidroelektrostaciju aizsprostus, tiek pārtraukti zivju migrāciju ceļi, un līdz ar to izzūd atsevišķu upju dabīgā nārsta populācijas. Nozīmīgas nārsta vietas Daugavā ir zaudējis lasis, taimiņš, vimba, upes nēģis. Ceļotājzivju populācijas upēs tiek intensīvi apzvejotas.

 

3.4. Saglabāt zivju migrāciju ceļus upēs

3.4.1. Atjaunot nozīmīgākos zivju migrāciju ceļus.

Galvenie risinājumi saistīti ar enerģētiku (risinājumi 19.4.1., 19.4.2., 19.4.3. ) un zivsaimniecību (risinājumi 15.4.3., 15.4.7 .). Skatīt arī risinājumu 3.1.1., 3.1.2 ..

4. Meži

Meži aizņem 44,6% valsts teritorijas. Gandrīz divas trešdaļas mežu platību veido skujkoku meži. No tiem visvairāk izplatīti ir priežu meži. Saimnieciskās darbības rezultātā izmainījušās attiecības starp dažādu mežu aizņemtajām platībām: ievērojamās platībās mūsdienās aug bērzu, baltalkšņu un apšu meži, niecīgā platībā saglabājušās vecas ozolu un ošu audzes. Pavisam maz ir vietu, kurās mežs nav ticis izmantots vai pārvērsts lauksaimniecības zemēs.

Pēdējos gados mežizstrāde un kokapstrādes rūpniecība ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm, pieaugusi mežu izmantošanas intensitāte.

Ilgstošas tradicionālas mežu apsaimniekošanas rezultātā Latvijā tikai ļoti nelielās mežu platībās ir saglabājušies tādi apstākļi, kas raksturīgi dabiskiem mežiem (skat. 28. lpp.). Tādu mežu platības joprojām turpina samazināties, un to saglabāšana ir viena no nozīmīgākajām prioritātēm bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā. Virkne sugu mežos ir saistītas tikai ar veciem kokiem, kritalām, saimnieciskās darbības neskartu zemsedzi un krūmu stāvu.

 

4.1. Apturēt meža biotopu daudzveidības samazināšanos

4.1.1. Nodrošināt dabisko meža biotopu inventarizāciju un aizsardzību.

4.1.2. Izstrādāt aizsargājamo meža biotopu sarakstu un nodrošināt šo biotopu aizsardzību.

4.1.3. Pilnveidot aizsargājamo teritoriju tīklu un aizsardzības metodes.

4.1.4. Nodrošināt aizsargājamo augu un dzīvnieku sugu dzīvotņu aizsardzību mežos.

4.1.5. Mežsaimniecības speciālistu un meža zemju valdītāju apmācība un informēšana.

4.1.6. Sabiedrības informēšana par dabas daudzveidību mežos un tās saglabāšanas nozīmi.

Skatīt arī risinājumu 13.15.

Ļoti maz Latvijā ir teritoriju, kurās nenotiek nekāda mežu apsaimniekošana. Pašlaik rezervātu zonas ar stingru režīmu aizņem ne vairāk kā 0,2% no mežu kopplatības. Tās ir ļoti nozīmīgas teritorijas, lai novērotu meža biotopu dabiskās attīstības gaitu, lai saglabātu ļoti retu sugu atradnes un lai nodrošinātu dzīvnieku netraucētu vairošanos.

 

4.2. Nodrošināt labvēlīgus apstākļus meža dzīvnieku populācijām

Skatīt risinājumu 4.1.3 .

4.2.1. Izstrādāt un ieviest aizsargājamo un medību sugu aizsardzības plānus.

4.2.2. Izstrādāt un ieviest lielo plēsīgo dzīvnieku sugu aizsardzības plānus.

4.2.3. Noteikt dzīvniekiem labvēlīgu mežu izstrādes sezonu jutīgo aizsargājamo dzīvnieku dzīvotņu (medņu riestu, lielo meža putnu ligzdu) tuvumā.

Šī mērķa sasniegšanai ļoti nozīmīgs ir risinājums 13.1.4.

Arī meža dzīvnieku migrācijas ceļu pārtraukšana var nopietni iespaidot sugu dabisko dzīves ciklu un izplatīšanos. Ja tiek traucētas sezonas migrācijas, tiek izolētas populācijas, tad tiek pārtraukta gēnu apmaiņa īpatņu starpā un samazinās iekšsugas ģenētiskā daudzveidība. Līdz ar to samazinās sugu pielāgošanās un izdzīvošanas iespējas, sarūk to dabiskie izplatības apgabali. Saimnieciskās darbības ietekmē notiek meža platību sadrumstalošana, rodas situācija, kad līdzīgi biotopi cits no cita atrodas lielos attālumos. Tas iespaido pat tādas sugas, kurām nav raksturīgas tālas migrācijas.

 

4.3. Saglabāt migrācijas ceļus un samazināt meža platību sadrumstalošanu

4.3.1. Izstrādāt ekoloģiskā tīkla koncepciju un ieviest to teritorijas plānošanā.

4.3.2. Nodrošināt informāciju meža apsaimniekošanas un teritoriju plānotājiem par aizsargājamo un medījamo sugu migrācijas ceļiem.

4.3.4. Mežu apsaimniekošanas plānā un cirsmu izstrādē ievērot kailciršu maksimālos pieļaujamos lielumus un, ja nepieciešams, koriģēt tos.

Sugu sastāvs meža sabiedrībās izmainās arī piesārņojuma ietekmē. Novērojama pastiprināta neraksturīga lakstaugu un krūmu stāva attīstība, kas visvairāk skārusi priežu mežus smilts augsnēs. Palielinoties barības vielām augsnē, tādos mežos izzūd raksturīgas zemsegas sugas, pieaug graudzāļu, nezāļu un dārzbēgļu īpatsvars. Viens no šādu izmaiņu iemesliem ir siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kuras ir arī skābo lietu cēlonis. Šo gāzu izmešu samazināšanu paredz "Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāns" (skatīt 3.atkāpi).

 

3. atkāpe

Klimata pārmaiņu samazināšanas

politikas plāns Latvijai

Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāns ir izstrādāts, lai īstenotu 1992. gadā Riodežaneiro pieņemto ANO vispārējo konvenciju "Par klimata pārmaiņām". Konvencija stājās spēkā 1994. gadā, un tās galamērķis ir nepieļaut neatgriezeniskas klimata izmaiņas. Siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrāciju pieaugums izraisa Zemes virsas un atmosfēras papildu sasilšanu un negatīvi ietekmē klimatu. Latvijas Republikas Saeima ratificēja konvenciju 1995. gadā.

Klimata pārmaiņu samazināšanas politikai jāveicina stabila un ilgtspējīga attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. Tā jāintegrē konkrētu tautsaimniecības nozaru stratēģiskajos plānos, likumdošanā, sabiedrības apziņā.

Politika apskata SEG izmešu samazināšanas iespējas tautsaimniecības nozarēs:

• rūpniecībā balstās uz modernu tehnoloģiju ieviešanu, veco iekārtu aizvietošanu, izejvielu aizvietošanu, resursu pārstrādi pēc mazatlikumu tehnoloģijas;

• lauksaimniecībā, lai samazinātu SEG izmešu daudzumu, nepieciešams optimizēt atgremojošo mājlopu uzturēšanas apstākļus, nodrošināt pareizu mājlopu mēslu uzglabāšanu, izstrādāt zinātniski pamatotas rekomendācijas slāpekli saturošā mēslojuma līdzekļu iestrādei lauksaimniecībā izmantojamās zemēs;

• mežsaimniecībā turpmāko 20–25 gadu laikā paredzēts palielināt meža zemju īpatsvaru līdz 48–52%.

 

Sevišķi intensīvas izmaiņas norisinās mežos pilsētu un populāru atpūtas vietu tuvumā. Mežos ar augstu rekreācijas slodzi ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami aizsargāt sugas, kuras ir ļoti jutīgas pret traucējumiem. Paaugstinātas nomīdīšanas dēļ sablīvējas augsne un samazinās koksnes pieaugums.

 

4.4. Saglabāt dabiskiem mežiem raksturīgu sugu sastāvu mežu sabiedrībās

4.4.1. Pilnveidot meža monitoringa sistēmu.

4.4.2. Organizēt atpūtnieku plūsmu vietās ar paaugstinātu rekreācijas slodzi un labiekārtot šīs teritorijas.

4.4.3. Sekot svešzemju sugu izplatībai mežos un apkarot ekspansīvās sugas.

5. Purvi

Purvi aizņem 4,9% valsts teritorijas. Purvu ekosistēmas ir nozīmīgas gan klimata, gan ūdensrežīma uzturēšanai. Purvos ir izveidojusies specifiska augu un dzīvnieku valsts, tajos saglabājušās sugas — pēcleduslaikmeta relikti. 12% purvu pašlaik atrodas valsts aizsardzībā.

Purvi izsenis izmantoti kūdras ieguvei, cilvēki centušies tos nosusināt un pārveidot, lai iegūtu vairāk aramzemes un pļavu. Pēdējos gados novērojama pieaugoša interese par kūdras ieguvi, jo atsevišķās Rietumeiropas valstīs (Vācijā, Īrijā, Nīderlandē u.c.) kūdras resursi praktiski jau ir izmantoti.

Latvijā pavisam maz ir tādu purvu kompleksu, kuros nekad nav veikti nosusināšanas darbi. Kūdras ieguve un mežu apsaimniekošanas pasākumi ir izraisījuši purva augu un dzīvnieku sabiedrību degradāciju . Starp aizsargājamajiem purviem maz ir zāļu purvu un avotu purvu .

 

5.1. Novērst tālākas cilvēka darbības izraisītas izmaiņas bioloģiskās daudzveidības ziņā nozīmīgākajās purva augu un dzīvnieku sabiedrībās

5.1.1. Izstrādāt vienotu purvu bioloģiskās vērtības kritēriju sistēmu.

5.1.2. Pabeigt purvu ekosistēmu inventarizāciju un izvērtēšanu no bioloģiskās daudzveidības viedokļa.

5.1.3. Pilnveidot aizsargājamo purvu tīklu, lai panāktu purvu daudzveidības saglabāšanos visos reģionos un aizsargātu visus no bioloģiskās daudzveidības viedokļa nozīmīgākos purvus.

5.1.4. Nodrošināt vismaz divu purva monitoringa staciju darbību.

5.1.5. Iesaistīt zemes īpašniekus zāļu purvu pļaušanā un noganīšanā, izmantojot Eiropas Savienības noteikumus Nr.2078/92 "Par lauksaimniecības ražošanas metodēm, kas savienojamas ar vides aizsardzību un ainavas saglabāšanu" (skatīt 1.atkāpi) un strukturālos fondus.

5.1.6. Atbalstīt pētījumus par ganīto un pļauto zāļu purvu veģetācijas dinamiku un optimāla apsaimniekošanas režīma izstrādāšanu.

6. Tīrumi

Aramzeme aizņem 67% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. Tajā sastopamas sugas, kuras pielāgojušās cilvēka veidotajai un uzturētajai videi, kuras augu sabiedrībās dominē tikai viena kultūrauga suga. Tīrumos veidojas noteiktiem augsnes un klimatiskajiem apstākļiem piemērojušās nezāļu sabiedrības. Ar tām savukārt ir saistīts noteiktu kukaiņu sugu komplekss, tai skaitā apputeksnētāji un kultūraugu kaitēkļu dabīgie ienaidnieki. Tīrumi ir mājvieta un barošanās vieta arī citām dzīvnieku sugām — putniem un zīdītājiem. Viss šis sugu komplekss ir zemkopības attīstības vēstures liecinieks, Latvijas lauku vides raksturotājs.

Sugu daudzveidība tīrumos ir tieši atkarīga no regulāras cilvēka darbības. Mūsdienu intensīvās lauksaimniecības metodes iznīcina tās sugas un sabiedrības, kas gadsimtu gaitā piemērojušās izdzīvošanai tradicionālās saimniekošanas apstākļos.

Ievērojot noteiktus principus un izmantojot saudzējošas metodes, iespējams saglabāt arī tradicionālajai lauksaimniecībai raksturīgo bioloģisko daudzveidību. Šādi risinājumi minēti lauksaimniecības nozarei veltītajā nodaļā (risinājumi 14.2.1.–14.2.6. ).

Intensīvas lauksaimniecības metodes, lietojot ievērojamas ķīmisko mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu devas, būtiski samazina sugu daudzveidību tīrumu sabiedrībās. Sugu sastāvu izmaina arī augsnes nosusināšana, kaļķošana. Tāpēc gandrīz pilnīgi izzudušas sausām, smilšainām, skābām un pārmitrām augsnēm piemērojušās nezāļu sugas. Jo lielāka ir sugu daudzveidība, jo sabiedrībā ir mazāks katras sugas īpatņu skaits, un mazāk iespējama dažu agresīvāko un izturīgāko nezāļu sugu savairošanās un dominēšana. Daļu tradicionālajai lauksaimniecībai raksturīgo sabiedrību sugu ir iespējams un vēlams saglabāt arī intensīvi saimniekojot (risinājumi 14.2.2., 14.2.4., 14.2.5., 14.2.6. ). Tomēr vairumā gadījumu nepieciešami papildu risinājumi.

 

6.1. Optimizēt nezāļu un tīrumu dzīvnieku sabiedrību vienkāršošanās procesus

6.1.1. Veicināt ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses ieviešanu.

6.1.2. Veicināt pētījumus par dažādu agrotehnisko metožu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

6.1.3. Izstrādāt zinātniski pamatotus ieteikumus un metodes bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai tīrumos.

6.1.4. Izveidot vienotu tīrumu augu un dzīvnieku sabiedrību monitoringa sistēmu.

6.1.5. Veidot izzūdošo un reto nezāļu kolekcijas un sēklu banku un nodrošināt to uzturēšanu.

7. Pļavas un ganības

Pļavas un ganības aizņem 33% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. Lielākā daļa no tām ir kultivētas pļavas, daudzgadīgo zālāju sējumi vai atmatas, kuras izmanto siena pļaušanai. Lielākā daļa šo platību ir produktīvākas un saimnieciski nozīmīgākas nekā dabīgās pļavas. Apsaimniekojot pļavas un ganības, saglabājas tradicionālās Latvijas lauku ainavas mozaīka. Augu, kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugu sastāvs kultivētajās zālāju platībās ir nabadzīgs un vienveidīgs. Neielabotajās (nekultivētajās, turpmāk — dabīgajās) pļavās ir liela augu un bezmugurkaulnieku sugu daudzveidība. Šādās pļavās kopumā aug aptuveni viena trešdaļa Latvijā sastopamo ziedaugu un paparžaugu sugu, 40% reto un izzūdošo sugu aug pļavās. Tās ir vairāku putnu sugu ligzdošanas un barošanās vietas. Fiksējot zemes lietojuma veidus, atsevišķi netiek uzskaitītas dabīgās pļavas, līdz ar to dabas aizsardzības speciālistu un biologu rīcībā pašlaik nav informācijas par to izplatību un aizņemto platību. Tāpēc nevar precīzi novērtēt dabīgo pļavu izzušanas tempus, izzušanu izraisošos faktorus un to īpatsvaru.

Daudzos apvidos tikai nelielas platības aizņem pļavas, kuras ir ilgstoši nemainīgi apsaimniekotas. Sevišķi auglīgās augsnēs bieži tiek mainīts zemes lietojuma veids un pļavas uzartas . Viens no dabīgo pļavu platības ievērojamas samazināšanās iemesliem ir bijusi pārmitro zemju nosusināšana. Nozīmīgās teritorijās pēc nosusināšanas ir izmainījies sugu sastāvs, slapjo pļavu vietā ierīkoti tīrumi vai kultivēto zālāju platības. Kultivējot dabīgās pļavas, mainās to augāja struktūra un sugu sastāvs. Tādēļ lielas pļavu platības ir zaudējušas savu bioloģisko nozīmību. Visradikālāk sugu sastāvs un augāja struktūra pēc kultivēšanas, īpaši pēc mēslošanas, izmainās sausajās pļavās.

 

7.1. Saglabāt dabīgo pļavu platības

7.1.1. Izveidot bioloģiski vērtīgāko aizsargājamo pļavu tīklu, iekļaujot tajā valstī un reģionā retās pļavu sabiedrības un aizsargājamo sugu atradnes un atspoguļot to teritorijas plānojumos.

7.1.2. Iesaistīt pļavu apsaimniekošanā to īpašniekus, ieviešot Eiropas Savienības noteikumus Nr.2078/92 "Par lauksaimniecības ražošanas metodēm, kas savienojamas ar vides aizsardzību un ainavas saglabāšanu" (skatīt 1. atkāpi) .

7.1.3. Informēt plašu sabiedrību par pļavu bioloģiskās daudzveidības vērtībām un to saglabāšanai veicamajiem pasākumiem.

Arī lauksaimniecības sadaļas risinājumi 14.1.1., 14.1.2., 14.1.3., 14.4.1., 14.5.1., 14.5.2 ., 14.6.1, 14.6.2., 14.6.3 . veicinās pļavu saglabāšanu.

Lielākā daļa dabīgo pļavu ir aizaugušas vai strauji aizaug . Pašreizējā ekonomiskā situācija laukos sekmē pļavu aizaugšanu. Vispirms tiek atstātas novārtā sausās pļavas, kurām ir zema produktivitāte, un slapjās, kuras nav piemērotas pļaušanai ar tehniku. Rezervātos un dabas liegumos pļavu aizaugšanu sekmējuši pārprasti stingri dabas aizsardzības pasākumi, kas aizliedza jebkādu saimniecisko darbību. Viens no retākajiem biotopiem Latvijā ir jūrmalas pļavas, kuras atrodas gan dabas liegumos, gan pilsētu teritorijās, vietās kur iedzīvotāji vairs nenodarbojas ar lauksaimniecību. Tās strauji aizaug ar niedrēm. Paredzamā lauksaimniecības zemju apmežošana arī var turpmāk būtiski samazināt dabīgo pļavu platību.

 

7.2. Apturēt dabīgo pļavu un ganību aizaugšanu

Iepriekšminētais risinājums 7.1.2. novērsīs arī pļavu aizaugšanu.

7.2.1. Veikt ietekmes uz vidi novērtējumu apmežošanas programmai, īpaši izvērtējot tās ietekmi uz vērtīgāko pļavu saglabāšanu.

7.2.2. Veicināt pļavu atbilstošu apsaimniekošanu, īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās.

7.2.3. Veicināt pļavu apsaimniekošanas monitoringu. Izstrādāt optimālās apsaimniekošanas metodes dažādiem pļavu tipiem un indikatoru sugas, kas ļautu apsaimniekotājiem un lauksaimniecības speciālistiem kontrolēt pļavu stāvokli.

Ļoti nelielās platībās vēl sastopamas nekultivētas ganības, kuras ilgstoši izmantotas tikai ganīšanai. Ilgstošas ganīšanas rezultātā tajās izveidojas tikai tām raksturīgs sugu komplekss, kurš piemērojies nomīdīšanai, zāles noplūkšanai un pastāvīgai mājlopu klātbūtnei. Pašlaik strauji sarucis mājlopu skaits, vairs netiek izmantotas neproduktīvās ganības vai arī to ielabošanai tiek lietoti minerālmēsli, kultivēšana. Mainās ganību augājs , tajā samazinās sugu skaits, izzūd krāšņi ziedošās sugas un retās sugas.

 

7.3. Saglabāt raksturīgās augu un dzīvnieku sabiedrības dabīgajās ganībās

Bioloģiski vērtīgākās ganības nepieciešams apzināt un saglabāt (skatīt risinājumus 7.1.1.–7.1.3, 7.2.1. ). Ganību turpmāka saglabāšana iespējama, tikai tās atbilstoši apsaimniekojot. Risinājumi ir aplūkoti lauksaimniecības sadaļā (risinājumi 14.1.1., 14.1.2., 14.1.3., 14.7.1. ).

8. Iežu atsegumi un alas

Upju ielejās reģistrēti vairāki tūkstoši pamatiežu atsegumu un 211 dabīgas alas. Augšanai uz iežu atsegumiem pielāgojušās vairākas retas aļģu, ķērpju un augstāko augu sugas. Alas Latvijas apstākļos ir unikāls dabas objekts. Visvairāk ir seklu smilšakmens alu, taču dažas alas ir vairākus simtus metru garas. Mazāk apmeklētajās alās sastopamas atsevišķas tām pielāgojušās dzīvnieku sugas. Vairākas alas ir nozīmīgas sikspārņu ziemošanas vietas.

Lielākā daļa iežu atsegumu un alu ir iekļautas īpaši aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā.

Iežu atsegumi un dabīgās alas ir populāri tūrisma objekti. Vairumā gadījumu tie nav labiekārtoti un tāpēc tos apdraud nobradāšana . Paceļot ūdens līmeni upēs, iežu atsegumi un alas tiek applūdināti . Uzceļot hidroelektrostaciju kaskādi uz Daugavas, ir iznīcināti lieliskie dolomītu atsegumi Daugavas ielejā un bojā gājušas unikālas augu un dzīvnieku atradnes. Dolomīta atsegumus dažkārt izmanto par alpīnistu un kalnu tūristu treniņu un sacensību vietu, bojājot un iznīcinot to savdabīgo augāju.

 

8.1. Saglabāt iežu atsegumu un alu ekosistēmas

8.1.1. Izstrādāt ģeoloģisko objektu apmeklēšanas limitus un panākt to ievērošanu.

8.1.2. Izstrādāt un realizēt populārāko objektu labiekārtošanas projektus, iekļaujot pasākumus apmeklētāju drošības nodrošināšanai, kā arī dabas pieminekļu aizsardzības un izmantošanas noteikumu prasības.

8.1.3. Aizliegt sporta sacensību un treniņu rīkošanu uz vērtīgākajiem dabīgajiem dolomītu atsegumiem.

8.1.4. Iesaistīt pašvaldības un zemes īpašniekus ģeoloģisko objektu aizsardzībā un apkopšanā.

Nozīmīgi risinājumi saistīti ar tūrisma organizēšanu un plānošanu, populāru tūrisma objektu labiekārtošanu un uzraudzību, sporta pasākumu organizēšanu (risinājumi 17.1.2., 17.1.3., 17.1.4., 17.1.6., 17.1.7., 17.1.11., 17.1.12. ).

Arī hidroelektrostaciju celtniecība un dambju veidošana jāsaskaņo ar bioloģiskās daudzveidības un nozīmīgu ģeoloģisko dabas pieminekļu saglabāšanas interesēm (risinājumi 18.1.3., 18.1.5., 18.1.7., 19.4.1 .).

Regulējot bebru skaitu, var samazināt iežu atsegumu un alu ekosistēmu applūšanas iespējas ( 3.1.4. ).

9. Karsta kritenes

Plašākās teritorijas ar karsta veidotām ekosistēmām atrodas Bauskas rajona dienviddaļā un Rīgas rajonā (Allažu, Salaspils un Baldones apkaimē). No bioloģiskās daudzveidības viedokļa tās ir maz pētītas, bet mikroklimats, augsnes apstākļi, kā arī citu ekoloģisko faktoru savdabīgais komplekss var būt piemērots sugām, kas sastopamas tikai kritenēs. Daļa no karsta kritenēm ir iekļautas dabas pieminekļu sarakstā.

Vairākas karsta kritenes applūdinātas, ceļot Daugavas hidroelektrostacijas, iznīcinātas rūpnieciski iegūstot ģipsi, dažviet tās izmanto par neatļautām atkritumu izgāztuvēm. Lielākā daļa neapplūdušo kriteņu ir aizaugušas.

 

9.1. Aizsargāt karsta kriteņu ekosistēmas

Būtiskākie risinājumi ir minēti sadaļā par iežu atsegumiem un alām ( 8.1.3., 8.1.4 ).

9.1.1. Izstrādāt priekšlikumus un pamatojumu aizsargājamu teritoriju izveidošanai.

9.2.2. Atbalstīt karsta ekosistēmu bioloģiskās daudzveidības kompleksus pētījumus.

9.2.3. Izstrādāt priekšlikumus karsta parādību un ar to saistīto ekosistēmu monitoringam.

9.2.4. Ieviest un kontrolēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pašvaldību teritorijās, kas atrodas karsta rajonos.

10. Apdzīvoto vietu ekosistēmas

Cilvēka apzināti, pēc noteikta plāna veidotas un regulāri koptas ekosistēmas ir parki, skvēri, kapsētas un citi apstādījumi, kuros bieži vien liela vieta ierādīta ievestajiem svešzemju augiem. Stādījumi pilsētā kalpo par patvērumu daudzām vietējām dzīvnieku un augu sugām. Savvaļas sugu, īpaši dzīvnieku, klātbūtne pilsētvidē padara to dabiskāku, ļauj cilvēkiem apzināties saikni ar dabu, palīdz ieaudzināt pilsētas bērnos iejūtīgu attieksmi pret dabu.

Ikvienā apdzīvotā vietā ir teritorijas, kurās iznīcināts dabīgais augājs un kuras stihiski aizņem dažādas sugas. Parasti šādas sabiedrības ir ļoti dinamiskas un nepastāv ilgu laiku. Latvijas pilsētu administratīvajās teritorijās iekļautas nozīmīgas platības, kurās saglabājušās dabīgās ekosistēmas. Pilsētu zaļās zonas ir īpaši nozīmīgas iedzīvotāju atpūtai un gaisa kvalitātes uzlabošanai pilsētās.

Savvaļas sugu klātbūtne pilsētā, to dzīvotņu saglabāšana un ierīkošana, dabīgo biotopu saglabāšana un aizsardzība pilsētu teritorijās ir tieši atkarīga no pilsētu plānošanas un atbildīgo dienestu darbības, to informētības un ieinteresētības. Attiecīgie risinājumi minēti pilsētvides un komunālās saimniecības sadaļā (risinājumi pie 21.1. , 21.2. , 21.3. , 21.4. ).

Pilsētās ir liela ievazāto svešzemju sugu , īpaši augu sugu, daudzveidība. Visvairāk tās koncentrējas ceļu un ielu malās, uz dzelzceļa, izgāztuvēs, nezālienēs un būvlaukumos. Lielākā daļa sugu tur saglabājas neilgi, bet vairākas augu sugas mūsu gadsimtā ir izplatījušās plašāk arī ārpus apdzīvotām vietām un kļuvušas par plaši izplatītām un grūti apkarojamām nezālēm (piemēram, sīkgalvīte jeb galinsoga).

 

10.1. Apzināt sugu izplatīšanās tendences cilvēka veidotos biotopos un sekot šo procesu dinamikai

10.1.1. Ierobežot ekspansīvo sugu izplatīšanos.

Zināmā mērā ievazāto sugu izplatīšanos iespējams ierobežot, samazinot nekoptu teritoriju platību, labiekārtojot jaunbūvju apkārtni, sakārtojot atkritumu saimniecību (risinājums 21.5.1 .).

Interesantas dabas vērtības ir saistītas ar vecajiem lauku parkiem un dendroloģiskajiem stādījumiem . Parki tika veidoti pie bijušo muižu centriem un apvieno gan arhitektūras un vēstures, gan dabas vērtības. Tajos stādītas gan vietējās, gan eksotiskās svešzemju kokaugu sugas. Daudzas no tām ir veiksmīgi piemērojušās vietējiem klimatiskajiem un augsnes apstākļiem un ražo dīgtspējīgas sēklas. Šādus kokus var izmantot sēklu materiāla vai spraudeņu iegūšanai Latvijas apstākļiem piemērotu sugu un šķirņu pavairošanai. Lauku parkos ir arī daudz ļoti vecu, dobumainu vietējo sugu koku. Bieži vien tie ir vienīgais patvērums šādus kokus apdzīvojošām sugām (pūcēm, sikspārņiem, retiem kukaiņiem, piepju sēnēm). Parkiem raksturīgas arī interesantas un dekoratīvas senu kultūraugu un nejauši ievestu svešzemju lakstaugu sugas. Lai gan daudzi parki jau sen zaudējuši lielu daļu savas arhitektoniskās vērtības, tie joprojām ir nozīmīgi kultūrvēsturiski objekti.

 

10.2. Saglabāt bioloģisko daudzveidību vecajos lauku parkos

10.2.1. Veikt kompleksu dabas vērtību inventarizāciju vecajos parkos un dendroloģiskajos stādījumos.

10.2.2. Izstrādāt un īstenot dabas aizsardzības plānus dendroloģiskajiem stādījumiem.

10.2.3. Iesaistīt īpašniekus un pašvaldības dendroloģisko objektu dabas vērtību saglabāšanā.

11. Sugu aizsardzība

Latvijā konstatētas 18 047 dzīvnieku, 5396 augu un aptuveni 4000 sēņu sugu. Zinātnieki lēš, ka aptuveni 907 sugas (3,3% no kopējā sugu skaita) ir retas un apdraudētas. Savvaļas augi un dzīvnieki ir nozīmīga ikvienas ekosistēmas sastāvdaļa. Kādai sugai izzūdot, tiek izjauktas sugu savstarpējās saiknes. Tāpat neatgriezeniski var izzust iespēja nākotnē cilvēka labā izmantot pašreiz nezināmas šīs sugas īpašības.

31 augu un dzīvnieku suga Latvijā, domājams, jau ir izzudusi. Izzušanu veicinājis piemērotu biotopu trūkums, to būtiska degradācija, vides piesārņojums. Augu un dzīvnieku sugu pilnvērtīga eksistence ir iespējama tikai dabiskos apstākļos to dabiskajās dzīvotnēs. Tikai tad varam cerēt uz sugu reālu saglabāšanu (aizsardzība in situ ).

 

11.1. Novērst vietējo savvaļas sugu skaita un izplatības samazināšanos dabā

11.1.1. Nodrošināt labvēlīgu aizsardzības statusu apdraudētajām sugām.

11.1.2. Izstrādāt un ieviest īpaši aizsargājamo sugu aizsardzības plānus, kas nodrošinātu izplatības apgabalu un ilgtspējīgu populāciju saglabāšanos.

11.1.3. Veicināt apdraudēto sugu ekoloģijas un bioloģijas pētījumus, sekot to populāciju dinamikai.

11.1.4. Pilnveidot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklu reto sugu aizsardzībai un noteikt mikroliegumus sugu aizsardzībai ārpus aizsargājamajām dabas teritorijām.

11.1.5. Pilnveidot sugu aizsardzības kontroles sistēmu, nodrošināt regulāru un efektīvu tās darbību.

11.1.6. Iekļaut informāciju par aizsargājamo sugu biotopiem mežu apsaimniekošanas plānos un teritorijas plānojumos.

Paralēli aizsardzībai in situ īpašos gadījumos ir nepieciešama arī sugu aizsardzības un saglabāšanas pasākumi ārpus to dabīgās vides ( ex situ ). Īpaši apdraudētām un izzūdošām sugām ex situ metodes bieži vien ir vienīgās, kas var tās glābt. Par galveno metodi tās kļuvušas vairākām nezāļu sugām, kuras pielāgojušās tradicionālajām lauksaimniecības metodēm (risinājums 6.1.5 .). Ja ex situ metožu lietošana kādas sugas saglabāšanai Latvijā būs nepieciešama, tas atspoguļosies attiecīgās sugas aizsardzības plānā (risinājumi 6.1.4., 11.1.2. ). Noteiktu sugu saglabāšanas un atjaunošanas plānos, kā arī izglītošanas un informācijas darbā sava loma ir zooloģiskajam un botāniskajiem dārziem. Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekcijā glabājas baktēriju un sēņu tīrkultūras.

 

11.2. Ieviest un pilnveidot sugu aizsardzības metodes ārpus dabiskajiem biotopiem

11.2.1. Izstrādāt reto un apdraudēto savvaļas sugu dzīvnieku aizsardzības programmas zooloģiskajiem dārziem.

11.2.2. Veidot reto un izzūdošo augu kolekcijas un sēklu banku.

11.2.3. Uzturēt un paplašināt mikroorganismu kultūru kolekciju.

Savvaļas augu un dzīvnieku sugas un to populācijas ietekmē gan vietējā, gan starptautiskā tirdzniecība ar šīm sugām.

 

11.2.4. Sekmēt konvencijas "Par starptautisko tirdzniecību ar savvaļas faunas un floras sugām" prasību ieviešanu.

11.2.5. Veicināt muitas un robežsardzes apmācības un šo struktūru iesaistīšanu konvencijas prasību ievērošanas kontrolē.

11.2.6. Sadarbībā ar pašvaldībām iekļaut to izstrādātajos tirgus noteikumos normas par tirdzniecību ar savvaļas sugām un kontrolēt šo noteikumu izpildi.

11.2.7. Informēt un apmācīt policijas darbiniekus par aizliegumiem tirdzniecībā ar retajām sugām.

Vairākas savvaļas sugas tradicionāli izmanto uzturā, un to ieguve ir populārs atpūtas veids. Šo sugu izplatību un krājumus ievērojami izmaina medības, zveja un makšķerēšana, kā arī ietekmē ogošana un sēņošana. Zivju un medījamo dzīvnieku resursu saglabāšanai nepieciešamie risinājumi apskatīti attiecīgi zivsaimniecības un medību saimniecības nodaļās (risinājumi pie 15.2., 16.1., 16.2., 16.3. ). Latvijā ir populāra arī ārstniecības augu izmantošana tautas medicīnā. Pēdējos gados ir uzsākta vīngliemežu ieguve.

 

11.3. Saglabāt saimnieciski izmantojamo savvaļas sugu resursus

11.3.1. Apzināt ārstniecības augu resursus.

11.3.2. Nozīmīgākajās ārstniecības augu atradnēs izveidot liegumus, kuru apsaimniekošanā prioritāte ir resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai .

11.3.3. Noteikt ārstniecības augu izmantojamo krājumu apjomus un pieļaujamos vienā gadā ievācamos drogas daudzumus sugām, kurām ir ierobežota izplatība Latvijā.

11.3.4. Izstrādāt un ieviest ārstniecības augu vākšanas un tirdzniecība noteikumus, iekļaujot prasības sugu aizsardzībai.

11.3.5. Popularizēt un veicināt ārstniecības augu audzēšanu zemnieku saimniecībās.

11.3.6. Izmantot ekonomiskos līdzekļus savvaļas ogu un sēņu rūpnieciskās ieguves regulēšanai.

11.3.7. Sadarbībā ar pašvaldībām kontrolēt savvaļas augu tirdzniecību pilsētās.

11.3.8. Nodrošināt vīngliemežu resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

Pēdējos gados lielo pilsētu apkaimē ļoti intensīvi pārdošanai ievāc dekoratīvos savvaļas augus. Rīgas tuvumā apdraudētas ir visas mūžzaļo augu sugas, kā arī vairāki citur vēl bieži sastopami krāšņi ziedoši savvaļas ziedaugi, sūnas un ķērpji. To aizsardzībā vairāk jāsadarbojas pilsētas un vides aizsardzības pārvaldes institūcijām (risinājums 21.4.1 .).

 

11.4. Aizsargāt savvaļas dekoratīvos augus apdzīvoto vietu apkaimē

11.4.1. Informācijas un izglītības darbā akcentēt dekoratīvo sugu saglabāšanas nozīmi un aizsardzības mērķus.

12. Kultūraugu un mājdzīvnieku aizsardzība

Gadsimtu gaitā Latvijas zemnieki ir izaudzējuši vairākas vietējiem apstākļiem labi piemērotas kultūraugu un mājdzīvnieku šķirnes. Šādam ģenētiskajam materiālam ir liela nozīme, jo to īpašības var izrādīties ļoti būtiskas nākotnē, veidojot jaunas saimnieciski nozīmīgas šķirnes. Tāpēc vietējās izcelsmes paraugu saglabāšanai jāpievērš vislielākā uzmanība. Zinātniskajā selekcijā Latvijā izmantotas gan vietējās formas, gan ārzemju selekcijas materiāls. Izveidotas vairākas plaši audzētas miežu, kartupeļu, auzu, āboliņa šķirnes, vēlāk arī kviešu un rudzu šķirnes. Nozīmīgi panākumi gūti lopbarības zālaugu selekcijā. Latvijā plaši audzē govis, cūkas, aitas, zirgus. Katrā no minētajām sugām ir izveidota vietējiem apstākļiem piemērota, ļoti ražīga šķirne.

Plaši audzējot jaunas, augstražīgas un intensīvām tehnoloģijām piemērotas kultūraugu šķirnes, netiek saglabātas tradicionāli audzētās vietējās šķirnes . Šāda materiāla nozīme novērtēta samērā nesen. Līdz mūsu dienām saglabājušās tikai dažas šķirnes, kas iegūtas no vietējā materiāla. Dažu kultūraugu vietējās šķirnes, it īpaši dārzeņu, augļu koku un ogulāju, vēl ir saglabājušās individuālajos dārzos. Ir apsekoti vairāki individuālie augļu dārzi. Par dārzeņiem diemžēl šādu pētījumu nav. Pēdējos gados plaši izplatītā ārzemju dārzeņu šķirņu audzēšana krasi samazina vietējo šķirņu izmantošanu, tādēļ daudzas no tām var neatgriezeniski izzust.

 

12.1. Saglabāt vietējās kultūraugu šķirnes

12.1.1. Izstrādāt programmu kultūraugu ģenētisko resursu saglabāšanai.

12.1.2. Apsekot Latvijā esošās darba kolekcijas un individuālos dārzus. Izveidot Latvijas izcelsmes kultūraugu kolekciju, ja nepieciešams — atgūt paraugus no citu valstu gēnu bankām.

12.1.3. Pilnveidot Latvijas kultūraugu šķirņu gēnu banku un nodrošināt piemērotus apstākļus paraugu ilgstošai un drošai glabāšanai.

12.1.4. Sadarbībā ar Baltijas valstīm un Ziemeļu gēnu banku izveidot sistēmu augu ģenētisko resursu rezerves kolekciju uzglabāšanai.

12.1.5. Popularizēt vietējas izcelsmes kultūraugu šķirņu īpašības, nozīmi un audzēšanu.

Aizvien lielāku popularitāti pēdējos gados iegūst produktīvas ārzemju mājlopu šķirnes . Tāpēc pastāv vietējo mājlopu šķirņu ģenētiskās daudzveidības samazināšanās draudi. Nav apkopota informācija par Latvijā veidojušās ģenētiskās daudzveidības pašreizējo stāvokli vairākās šeit tradicionāli audzētu mājdzīvnieku grupās (piemēram, brūnās aitas, mājputni).

 

12.2. Saglabāt vietējās mājdzīvnieku šķirnes

12.2.1. Izstrādāt programmu mājdzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanai.

12.2.2. Popularizēt vietējas izcelsmes mājdzīvnieku šķirņu īpašības, nozīmi un audzēšanu.

 

II. Ilgtspējīga dzīvās dabas resursu izmantošana

13. Mežsaimniecība

Koksne ir nozīmīgākā eksportprece, un tās resursu izmantošanas intensitāte pēdējos piecos gados pieaugusi gandrīz divas reizes. Mežu apsaimniekošana koksnes ieguvei ir visnozīmīgākais bioloģisko daudzveidību ietekmējošais faktors. Ilgtspējīgai koksnes resursu izmantošanai 1998.gadā ir pieņemta Latvijas meža politika (skatīt 4.atkāpi).

 

13.1. Veicināt ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu

13.1.1. Izstrādāt rīcības plānu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai mežos.

13.1.2. Veicināt mežsaimniecības sertifikācijas sistēmas izveidošanu un ieviešanu.

13.1.3. Informēt Privāto mežu īpašnieku asociāciju un citas interešu grupas par bioloģiskās daudzveidības jautājumiem un iesaistīt tās problēmu risināšanā.

13.1.4. Izstrādāt un ieviest ekonomiskos līdzekļus, kas veicinātu ilgtspējīgas mežsaimniecības attīstību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu mežos.

13.1.5. Uzlabot mežsaimniecības speciālistu izglītību bioloģiskās daudzveidības jautājumos un paaugstināt plašas sabiedrības informācijas līmeni par meža bioloģisko nozīmi.

4. atkāpe

Latvijas meža politika

Latvijas meža politikas vispārīgais mērķis ir meža un meža zemju ilgtspējīga (nenoplicinoša) apsaimniekošana.

MP kontekstā ilgtspējīga apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu tādā veidā un pakāpē, lai saglabātos to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, kā arī lai neizraisītu draudus citām ekosistēmām.

Meža politikas ekonomiskais mērķis ir nodrošināt meža nozares ilgtspējīgu attīstību un rentabilitāti, dot maksimāli iespējamo pievienotās vērtības pieaugumu.

Meža politikas mērķis meža vides aizsardzības jomā ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzturēšana pašreizējā līmenī. Lai sasniegtu šos mērķus, tiks ievēroti šādi principi:

* meža izmantošanas apjomi tiek valstiski regulēti, ņemot vērā meža ekosistēmu produktivitāti, atjaunošanās spēju un citus būtiskus meža struktūras elementus;

* tiek novērtēta mežsaimnieciskās darbības ietekme uz vidi;

* tiek pilnveidota zinātniski pamatota aizsargājamo teritoriju sistēma, kas nodrošina ekosistēmu, sugu un ģenētisko resursu saglabāšanos mežos;

* nodrošināta meža biotopu un tiem raksturīgo sugu daudzveidības saglabāšana;

* veicams meža stāvokļa monitorings;

* mežsaimnieciskajā darbībā vēlamas dabiskus procesus atdarinošas metodes, tuvinot ekosistēmas to dabiskajai struktūrai un saglabājot elementus, kas uztur bioloģisko daudzveidību.

Meža politikas mērķis sociālajā sfērā ir līdzsvarot sabiedrības un meža īpašnieku intereses meža sociālo vērtību izmantošanā un darba attiecību veidošanā meža nozarē. Mežs neatkarīgi no īpašuma ir brīvi pieejams, izņemot gadījumus, kad to ierobežo likums vai likumpamatoto tiesību aktu noteiktā kārtība.

Mežu apsaimniekošanā tiek ņemta vērā kultūrvēsturisko vērtību un ainavu aizsardzība.

Mežu intensīvas apsaimniekošanas rezultātā tiek iznīcināta dabiskā meža struktūra un līdz ar to izzūd daudzi specifiski biotopi un tiem piemērojušās sugas. Dabīgam mežam ir raksturīga dažāda augstuma un vecuma koku audze, pamežs, lauces un slapjas ieplakas ar atšķirīgu augāju. Tas rada labvēlīgu vidi sugu un biotopu daudzveidībai.

 

13.2. Saudzēt retos meža biotopus

13.2.1. Meža apsaimniekošanas plānošanā un meža izstrādē iekļaut dabisko meža biotopu, aizsargājamo biotopu un aizsargājamo sugu atradņu aizsardzību.

13.2.2. Ievērot atbilstošus saimnieciskās darbības ierobežojumus vai veikt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nepieciešamos pasākumus dabiskajos meža biotopos, aizsargājamos biotopos un aizsargājamo sugu atradnēs.

Skatīt arī risinājumu 4.1.1.

Jebkuras sugas dzīvi negatīvi ietekmē traucējumi. Mežu izmantošanas darbi notiek visos gadalaikos, arī dzīvībai visnozīmīgākajā laikā — vairošanās periodā, pavasarī un vasaras sākumā. Mežsaimnieciskā darbība veģetācijas periodā negatīvi ietekmē arī meža zemsedzi.

 

13.3. Samazināt mežsaimniecības radīto traucējumu negatīvo ietekmi

13.3.1. Maksimāli samazināt meža apsaimniekošanas intensitāti veģetācijas periodā un it īpaši aizsargājamo sugu atradņu tiešā tuvumā, un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

13.3.2. Izstrādāt un ieviest īpaši saudzējošas mežizstrādes metodes ārstniecības augu un aizsargājamo augu atradnēs.

Mežsaimnieciskās darbības ietekmē ir palielinājies egļu platību īpatsvars. Ar egli apmežoti šai koku sugai neraksturīgi biotopi.

 

13.4. Optimizēt dažādu meža tipu aizņemto platību proporcijas

13.4.1. Mežu atjaunot ar attiecīgam dabīgam biotopam atbilstošām koku sugām.

Daudzas augu un dzīvnieku sugas piemērojušās dzīvei tikai uz noteikta vecuma kokiem vai noteikta vecuma mežaudzēs. Tāpēc ir svarīgi, lai mežā pastāvīgi būtu visu vecumu koki un audzes . Lai nodrošinātu ilgtspējīgu mežsaimniecisko darbību un visu meža sugu izdzīvošanas iespējas, ir jāsaglabā samērīga audžu vecuma proporcija .

 

13.5. Uzlabot mežaudžu vecuma struktūru

13.5.1. Sekmēt vienmērīgas audžu vecuma proporcijas plānošanu mežsaimniecībā.

13.5.2. Saglabāt noteiktu vecu koku skaitu mežaudzēs.

Mirušās koksnes, degušu un dobumainu koku klātbūtne ir neatņemama dabiskas mežaudzes daļa. Lielākā daļa no Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītajām meža sugām ir cieši saistītas ar liela izmēra nokaltušiem, dobumainiem vai degušiem kokiem, liecina par to nepietiekamu daudzumu mūsu mežos.

 

13.6. Veicināt dabiskam mežam raksturīgo elementu sastopamību

13.6.1. Saglabāt liela izmēra nokaltušus kokus, nākotnē palielinot to īpatsvaru mežā.

Vietās, kur mežs saskaras ar kādu citu ekosistēmu — purviem, ūdeņiem, pļavām, ir raksturīga lielāka sugu daudzveidība. Saskares joslai ir raksturīgs arī no pārējā meža atšķirīgs koku sugu sastāvs un pakāpeniska pāreja no zemākas uz augstāku mežaudzi. Tajā sastopamas gan mežam, gan blakus esošajam biotopam raksturīgas sugas, kā arī sugas, kas dzīvo vienā, bet barojas otrā biotopā. Apsaimniekojot meža saskares joslas un neņemot vērā tās īpatnības, bioloģiskā daudzveidība tiek apdraudēta gan mežā, gan ārpus tā.

 

13.7. Uzlabot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, veicot mežsaimniecisko darbību meža saskares joslās ar citiem biotopiem

13.7.1. Saglabāt neizmainītas saskares joslas ar dabisku struktūru, īpaši ūdeņu krastos un purvu malās.

13.7.2. Ar atbilstošām apsaimniekošanas metodēm veicināt dabisko saskares joslu struktūras atjaunošanu.

Mežu atjaunošanas praksē ir senas tradīcijas vietējās izcelsmes sēklu ievākšanai un stādu sagatavošanai . Tiek ņemtas vērā arī Latvijas reģionālās īpatnības.

 

13.8. Turpināt saimnieciski nozīmīgo kokaugu ģenētiskās daudzveidības saglabāšanu

13.8.1. Mežus atjaunot tikai ar vietējas izcelsmes stādu un sēklu materiālu.

13.8.2. Maksimāli veicināt meža dabīgo atjaunošanos.

13.8.3. Veicināt Latvijas mežu ģenētisko resursu saglabāšanu.

13.8.4. Nepieļaut ģenētiski modificētu kokaugu izmantošanu.

Apdzīvoto vietu un to apkaimes mežos nereti veidojas biezs pamežs, kurā ieviešas ne tikai tiem dabiskos apstākļos netipiskas vietējās sugas , bet arī vairākas svešzemju kokaugu sugas (vārpainā korinte, spožā klintene, ošlapu kļava u.c.).

 

13.9. Samazināt svešzemju kokaugu sugu izplatīšanos mežos

13.9.1. Lietot īpašas kopšanas metodes vietās ar lielu šo sugu blīvumu augu sabiedrībās.

14. Lauksaimniecība

Lauksaimniecības zemes aizņem 39% valsts teritorijas. To apsaimniekošanas intensitāte pēdējos gados ievērojami samazinājusies. Lauksaimnieciskajā ražošanā 1995. gadā netika izmantoti apmēram 15% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Gandrīz 80% zemnieku saimniecību saimnieko ekstensīvi. Dažādu kultūru ražība, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājusies par 12–28%.

Tomēr nostabilizējas saimniecības, kuras ievieš intensīvās lauksaimniecības metodes un nākotnē dažos reģionos tas var radīt nopietnus zaudējumus bioloģiskajai daudzveidībai. Sevišķi aktuāli tas ir Zemgales līdzenumā, dažos apvidos Piejūras zemienē, piemēram, Rīgas, Ventspils apkaimē.

Svarīgi ir apzināties, ka bioloģiskā daudzveidība un to uzturoši elementi jāsaglabā arī intensīvi apsaimniekotās platībās, jo tie ir Latvijas lauku vides neatņemama sastāvdaļa. Lauku ainavas elementu saglabāšanā ļoti nozīmīga ir zemnieku un visas sabiedrības izpratne un vēlēšanās sadarboties.

70. un 80. gados meliorācijas rezultātā ir izveidoti lieli vienlaidus lauku masīvi , iznīcinot daudzu sugu dzīves un barošanās vietas. Intensīvi apsaimniekotās teritorijās praktiski izzuduši bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai svarīgi ainavas elementi — atsevišķi koki un krūmi vai to grupas, dīķi. Vietām (Zemgales līdzenumā un Piejūras zemienē) lielu lauku izveidošana ir izraisījusi augšņu eroziju vēja ietekmē.

 

14.1. Saglabāt tradicionālajai lauku ainavai raksturīgo biotopu mozaīku

Risinājumi 14.1.1., 14.1.2., 14.1.3 . ir nozīmīgi visām ar lauksaimniecību saistītajām problēmām.

14.1.1. Ieviest Eiropas Savienības noteikumus Nr.2078/92 "Par lauksaimniecības ražošanas metodēm, kas savienojamas ar vides aizsardzību un ainavas saglabāšanu" (skatīt 1.atkāpi) .

14.1.2. Ieviest un popularizēt labas lauksaimniecības prakses nosacījumus (skatīt 5.atkāpi) .

14.1.3. Sekmēt zemes lietojuma veidu dažādību lauku ainavā.

14.1.4. Atstāt atsevišķus kokus un krūmus, kā arī koku un krūmu grupas lauksaimniecībā izmantojamajās zemēs.

14.1.5. Saglabāt lielus laukakmeņus un to grupas tīrumos.

14.1.6. Lielos tīrumu masīvos atklātās ainavās veidot vēja aizsargjoslas no vietējām kokaugu sugām.

14.1.7. Popularizēt ainavu elementu nozīmi laukos, ieinteresējot zemes īpašniekus par aleju, dzīvžogu atjaunošanu un stādīšanu, kā arī dīķu atjaunošanu un uzturēšanu.

Intensīvas lauksaimniecības rezultātā izmainās tīrumu sabiedrību struktūra (skatīt problēmu 6.1.). Tīrumu sabiedrībās noteiktu daudzumu augu un dzīvnieku sugu var saglabāt, lietojot atbilstošas lauksaimniecības metodes, piemēram, izmantojot bioloģiskajā lauksaimniecībā gūto pieredzi. Taču, ievērojot virkni ieteikumu un principu, to var sekmēt, arī saimniekojot intensīvi.

14.2. Nodrošināt tīrumiem raksturīgo sugu saglabāšanos

14.2.1. Popularizēt bioloģiskās lauksaimniecības metodes un ar videi nekaitīgām metodēm izaudzētus pārtikas produktus.

14.2.2. Izmantot mēslošanas līdzekļus un augu aizsardzības līdzekļus atbilstoši ilgtspējīgas lauksaimniecības principiem tajās platībās, kuras neapsaimnieko ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.

14.2.3. Nepieļaut augu aizsardzības līdzekļu un mēslošanas līdzekļu nokļūšanu aiz tīrumu robežām.

14.2.4. Atstāt ar augu aizsardzības līdzekļiem un mēslošanas līdzekļiem neapstrādātas joslas tīrumu malās.

14.2.5. Atstāt un kopt ežas (neapartas joslas starp tīrumiem)

14.2.6. Novērst augsnes sablīvēšanu.

5. atkāpe

Labas lauksaimniecības prakses nosacījumi

Labas lauksaimniecības prakses nosacījumi ir praktisku padomu un rekomendāciju apkopojums, kas paredzēts zemniekiem, dārzkopjiem, mazdārziņu apsaimniekotājiem, lauksaimnieku servisa nodrošinātājiem.

Labas lauksaimniecības prakses mērķis ir samazināt saimnieciskās darbības negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi, novērst zemes, ūdens, augu, dzīvnieku resursu un lauku ainavas noplicināšanu, kā arī to neracionālu izmantošanu.

Labas lauksaimniecības prakses ieviešanai jābalstās uz trim savstarpēji sabalansētiem pamatprincipiem: ekonomiski pieņemams, ekoloģiski pamatots un sociāli taisnīgs.

Uzdevumu katrai valstij izveidot savus labas lauksaimniecības prakses nosacījumus nosaka Eiropas Savienības Nitrātu direktīva Nr.91/676.

Labas lauksaimniecības prakses nosacījumi Latvijā sākti izstrādāt 1998. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātes speciālistu vadībā.

 

Bez lauksaimnieciskās darbības nav iedomājama pļavu saglabāšana. Intensīvu saimniecisko darbību vēlams sabalansēt ar bioloģiski daudzveidīgu pļavu tradicionālu apsaimniekošanu (risinājumi 7.1.1.–7.1.3. ).

Daudzas bioloģiski vērtīgas pļavas aizaug , jo ir maz produktīvas un tās nav izdevīgi pļaut. Tāpēc ir nepieciešama pabalstu sistēma bioloģiski vērtīgāko pļavu apsaimniekošanai. Nereti, īpaši Latvijas austrumu daļā, siens regulāri tika pļauts arī nelielos, parasti susinātos zāļu purvos (skatīt risinājumu 5.2.2. ).

 

14.3. Nodrošināt dabīgo pļavu un zāļu purvu apsaimniekošanu

14.3.1. Turpināt pļaušanu ilgstoši izmantotās pļavās.

14.3.2. Izpļaut vismaz atsevišķus nogabalus mitrās ieplakās, upju un ezeru palienēs, tradicionāli pļaušanai izmantotos zāļu purvos.

Auglīgākajās augsnēs pļavu vietā bieži ierīko tīrumus, bet slapjās pļavas nosusina. Nereti tas notiek upju ielejās, kurās pļavas ir sugām bagātas un daudzveidīgas. Arī šādu teritoriju saglabāšanai nepieciešama inventarizācija, aizsardzības un subsīdiju sistēma (risinājumi 7.1.1.–7.1.3. ).

 

14.4. Apturēt dabīgo pļavu platību samazināšanos

14.4.1. Neuzart ilgstoši nemainīgi izmantotas pļavas.

14.4.2. Nenosusināt bioloģiski vērtīgas slapjās pļavas.

Kultivējot pļavas , palielinās to produktivitāte, bet samazinās sugu skaits sabiedrībās. Īpaši nozīmīgi saglabāt neielabotus nogabalus smilts augsnēs un kaļķainās augsnēs. Nozīmīgi daudzveidīgu pļavu elementi ir atsevišķi koki un krūmi vai to grupas, īpaši — savvaļas augļu koki un krūmi (mežābeles, bumbieres, vilkābeles, rozes) (risinājums 14.1.4. ; skatīt arī risinājumus 7.1.1.–7.1.3. ).

 

14.5. Aizkavēt dabīgo pļavu sabiedrību vienkāršošanos

14.5.1. Izstrādāt bioloģiski saudzīgu mēslojuma devu normatīvus un ieviest tos labas lauksaimniecības prakses nosacījumos (skatīt 5.atkāpi), kā arī paredzēt subsīdijas saimniecībām, kurās to ievēro.

14.5.2. Nemēslot ar minerālmēsliem un neveikt citus pļavu kultivēšanas pasākumus bioloģiski vērtīgākajās dabīgajās pļavās.

14.5.3. Atstāt atsevišķi augošus kokus un krūmus pļavās un ganībās.

Nelielās zemnieku saimniecībās piemājas ganību vieta nereti tiek mainīta, un tāpēc tur nepaspēj ieviesties un nostiprināties daudzas ganībām raksturīgas sugas. Lielajās fermās mājlopus gana galvenokārt kultivēto zālāju platībās, kuras ir nozīmīga putnu ligzdošanas un barošanās vieta, bet tajās nav daudzu tradicionālajām ganībām raksturīgu augu un kukaiņu sugu. Palielinoties atmatu zālāju platībām, vairs nav nepieciešams un ir neizdevīgi ganīt slapjās ieplakās, palienēs, zāļu purvos, kā arī mazražīgās sausās un kaļķainās ganībās.

Nozīmīgākie risinājumi saistīti ar tradicionāli apsaimniekotu ganību tīkla izveidošanu, saudzēšanu un atbalstu šādu platību apsaimniekotājiem (risinājumi 7.1.1.–7.1.3., 7.2.2., 14.1.4. ).

 

14.6. Aizkavēt dabīgo ganību sabiedrību vienkāršošanos

14.6.1. Turpināt ganīšanu ilgstoši tradicionāli apsaimniekotās piemājas ganībās.

14.6.2. Vismaz nelielā intensitātē atjaunot ganīšanu agrākajās ganībās — kadiķu audzēs, meža ganībās, upju un ezeru palienēs, zāļu purvos.

14.6.3. Noganīt stāvākās pauguru nogāzes, kā arī nogāzes ezeru ieplakās, upju ielejās, nabadzīgās smilts augšņu un sauso kaļķaino augšņu ganības.

Tīrumu mehanizētas apstrādes laikā pavasarī iznīcina putnu (piemēram, ķīvīšu) ligzdas. Pļaujot pļavas un novācot ražu tīrumos, tiek iznīcinātas gan ligzdas, gan bojā iet putnu un dzīvnieku mazuļi.

 

14.7. Samazināt dzīvnieku un to mazuļu bojāeju lauku darbu gaitā

14.7.1. Ieviest dzīvniekus saudzējošas lauku apstrādāšanas metodes.

Kultivējot jaunus kultūraugus, tie var saglabāties ne tikai nezālienēs un ceļmalās, kā tas dažkārt ticis novērots ar sējas esparseti vai dzelteno lupīnu, bet arī ieviesties dabīgās augu sabiedrībās . Šāda ļoti ekspansīva suga ir kādreiz lopbarībai kultivētais Sosnovska latvānis. No zvēraudzētavām savvaļā izplatījusies Amerikas ūdele. Nav garantijas, ka no dzērveņu plantācijām dabīgajās purvu sabiedrībās nenokļūst no Ziemeļamerikas ievestā lielogu dzērvene. Sākot jaunu kultūraugu un mājdzīvnieku audzēšanu, jāievēro vislielākās piesardzības princips.

 

14.8. Novērst introducētu sugu izplatīšanos

14.8.1. Jaunas, tajā skaitā ģenētiski modificētas lauksaimniecības kultūras, ieviest tikai pēc pārbaudes un citu valstu pieredzes izpētes. Ievērot piesardzības principu, pieņemot lēmumus par jaunu sugu kultivēšanu, ja nepieciešams piemērot ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru.

14.8.2. Sekmēt pētījumus par introducēto sugu izplatīšanos un ieviešanos dabīgajās sabiedrībās.

14.8.3. Ierobežot ekspansīvo sugu izplatību, īpaši veicinot to iznīcināšanu dabīgajās sabiedrībās.

14.8.4. Izstrādāt un ieviest tiesiskas normas, kas regulē jaunu kultūru ieviešanu un nosaka audzētāju atbildību par iespējamo kaitējumu vietējām sugām un sabiedrībām.

14.8.5. Sekmēt vietējo dzērveņu formu pētījumus un propagandēt to audzēšanu bijušajos kūdras ieguves laukos.

Strauji izzūd vietējās tautas selekcijas šķirnes . Ievestais sēklu materiāls, un informācijas trūkums neveicina šo šķirņu audzēšanu un saglabāšanu.

 

14.9. Nodrošināt vietējo mājdzīvnieku un kultūraugu šķirņu saglabāšanu

14.9.1. Veicināt tradicionāli audzēto dārzeņu, krāšņumaugu, augļu koku un krūmu šķirņu audzēšanu.

14.9.2. Izveidot Latvijas tīršķirnes ganāmpulku un nodrošināt tā uzturēšanu un izpēti.

14.9.3. Izdalīt labākās vietējās izcelsmes līnijas (ģimenes).

14.9.4. Izveidot labāko vaislinieku spermas banku un nodrošināt piemērotus apstākļus paraugu ilgstošai un drošai glabāšanai.

14.9.5. Izveidot, uzturēt un pilnveidot Latvijas mājdzīvnieku un mājputnu šķirņu datu banku.

14.9.6. Veicināt Latvijas mājdzīvnieku un mājputnu šķirņu ģenētisko analīzi un genotipēšanā sadarboties ar Ziemeļu gēnu banku un citām organizācijām .

14.9.7. Veidot vietējas izcelsmes kultūraugu, mājdzīvnieku un mājputnu šķirņu ekspozīcijas, demonstrācijas kolekcijas, fermas un saimniecības.

15. Zivsaimniecība

Zivsaimniecības nozare ietver zvejniecību, tai skaitā sporta un atpūtas zveju jeb makšķerēšanu, zivju pārstrādi, akvakultūru un zivju un citu ūdensdzīvnieku mākslīgo pavairošanu, resursu aizsardzību un zivsaimniecības zinātni. Zivsaimniecības nozare apsaimnieko zivju, nēģu, vēžu u.c. dzīvos resursus (t. sk. saimnieciski izmantojamos ūdensaugus) Latvijas jurisdikcijas ūdeņos Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī aptuveni 28000 km2 platībā, kā arī iekšējos ūdeņos, kas ietver aptuveni 2260 ezeru ar kopējo platību aptuveni 1000 km2, četras lielākās upes — Daugavu, Lielupi, Gauju un Ventu un mākslīgās ūdenskrātuves, kā arī 12400 mazo upju un strautu ar kopējo garumu virs 37 tūkst. km. No Latvijas ūdeņos reģistrētajām 63 zivju sugām rūpnieciska nozīme ir 34 sugām. Nozares darbība ir cieši saistīta ar Latvijas ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu un aizsardzību, tai skaitā — ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un aizsardzību.

Videi kaitīgu vai neselektīvu zvejasrīku lietošana, nelīdzsvarota zivju resursu ekspluatācija vai nelīdzsvarota to mākslīgā pavairošana, neievērojot ekosistēmas īpatnības, var izraisīt negatīvas izmaiņas ekosistēmas struktūrā vai biotopos, samazināt to daudzveidību . Piemēram, traļi vai velkamie vadi var degradēt ūdenstilpju dibena floru un faunu, samazinot zivju nārsta vietu platības un samazinot zivju barības organismu daudzumu dotajā rajonā. Lietojot zvejasrīkus ar smalkām linuma acīm, intensīva un ilgstoša kādas nozīmīgas sugas vai sugu grupas nozveja var izjaukt līdzsvaru ekosistēmas barības ķēdē.

 

15.1. Saglabāt ekosistēmu un biotopu daudzveidību un to dabisko struktūru

15.1.1. Ierobežot zvejas veidus, kas bojā ūdeņu piegrunts biocenozes.

15.1.2. Palielināt zvejasrīku selektivitāti.

15.1.3. Zivju sugu mākslīgā pavairošanā saglabāt dabiskajam līdzsvaram tuvu zivju krājumu proporciju.

15.1.4. Regulēt ūdensaugu un ūdens bezmugurkaulnieku rūpniecisko ieguvi.

15.1.5. Atbalstīt pētījumus par zivju resursiem un to barības bāzes atslēgas biotopiem.

15.1.6. Nostiprināt zivju un vēžu resursu monitoringa sistēmu.

15.1.7. Pastiprināt zvejas kontroli.

15.1.8. Izskaust nelegālās zivju ieguves metodes (elektrozveju, spridzināšanu, ķīmisko vielu lietošanu u.c.).

Nepietiekami regulēta un kontrolēta zveja vai makšķerēšana var izraisīt zivju sugu izplatības samazināšanos , pat atsevišķu sugu izzušanu. Zveja var ietekmēt ūdensputnu un ūdens zīdītāju skaitu un izplatību.

 

15.2. Saglabāt sugu daudzveidību, bagātību un produktivitāti

15.2.1. Veicināt monitoringa pētījumus, lai varētu zinātniski pamatoti regulēt zivju resursu ekspluatācijas intensitāti un nepieciešamības gadījumā pārtraukt zveju vai makšķerēšanu.

15.2.2. Sadarbojoties ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm, izstrādāt Baltijas jūras mencas, reņģes un brētliņas krājumu ilglaicīgas izmantošanas starptautiskās programmas.

15.2.3. Palielināt zivju dabīgā nārsta efektivitāti, ierobežojot zveju vai makšķerēšanu nārsta vietās, nārsta laikā, kā arī svarīgākajos zivju mazuļu izplatības rajonos un regulējot zivju mazuļu piezveju.

15.2.4. Sabalansēti papildināt dabīgos zivju krājumus ar zivaudzētavās iegūtiem mazuļiem.

15.2.5. Izveidot vienotu zivju krājumu, vēžu un citu ūdens organismu resursu mākslīgās pavairošanas dokumentēšanas un kontroles sistēmu.

15.2.6. Izstrādāt apdraudēto zivju sugu aizsardzības, populāciju atveseļošanas un reintrodukcijas programmas.

15.2.7. Pilnveidot zvejasrīku konstrukciju, lai samazinātu roņu un ūdensputnu bojāeju tajos.

15.2.8. Nodrošināt zivju un to barības organismu sugu daudzveidības izpēti.

15.2.9. Pastiprināt makšķerēšanas kontroli un uzskaiti.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma Aldermane,  Dace Bebre