"Atšķirīgie mērogi"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.07.18.

Baltijas valstu politiķi Rietumiem tur priekšā spoguli: Austrumos tiek meklēts negatīvais, kas pašu valstī tiek atstāts neievērots.

Pagājis ilgs laiks, līdz jaunais Eiropā izraisījis ziņkārību. Zviedrijā, ko no šīs jaunās pasaules atdala vienīgi Baltijas jūra, radies iespaids, ka bija jāpaiet desmit gadiem, līdz varēja pienācīgi uzrādīt un pasniegt uzplaukuma pazīmes. "Baltijas valstu gadā", par kādu valdība Stokholmā paziņoja 2000. gadu, daudziem zviedriem ir kļuvis skaidrs, ka viņi par saviem kaimiņiem joprojām nezina neko daudz vairāk kā laikā, kad tie atradās padomju okupācijā: tikpat kā neko.

Taču viņi vairs nespēj atbrīvoties no aizspriedumiem. "Zviedru apziņā jau ir iespiedusies aina par rudenīgi pelēko mafijas vidi", tā nesen bija rakstīts Zviedrijas lielākajā dienas laikrakstā, Stokholmas "Dagens Nyheter" rakstnieka Pera Landina rakstu sērijas ievadā; viņš saviem tautiešiem maigi parādīja viņu intereses trūkumu par Baltiju. Paškritiķis Landins tomēr neaprakstīja tipisku zviedru fenomenu, bet gan parādību, kas Zviedrijā ir īpaši uzkrītoša, bet Rietumos pamanāma visur. Tai ir zināmas tradīcijas. Pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem "mēs daudz vairāk zinājām par brīvības kustībām Dienvidamerikā, Dienvidāfrikā un Vjetnamā nekā mūsu kaimiņvalstīs", raksta Landins. Ir pat jāšaubās, vai vispār bija zināms, ka trīs Baltijas valstīs eksistē pagrīdes kustība. Daudzi trimdas baltieši — pārsvarā igauņi — gan dzīvoja Zviedrijā, taču viņu pasaule neiederējās toreizējā politiskajā ainavā. No viņiem izvairījās. "Dīvainākais bija tas, ka mēs nekad tā īsti par viņiem neinteresējāmies," atzīst Landins, kas atceras, ka septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados starp žurnālistiem un kultūras darbiniekiem par "aizdomīgiem" tika uzskatīti tie, kuri sagājās ar šiem "nacionālistiskajiem ideālistiem", kas brīžiem tika uzskatīti "arī vienkārši par fašistiem".

Tāpēc deviņdesmitie gadi atstāja satraucošu iespaidu: tagad ar brīvības kustībām ne tikai bija jārēķinās, bet tās bija uzvarētājas. Tās bija nosviedušas svešo padomju kundzību. Bet vai tās bija uzvarējušas arī aizdomas, norobežošanos un maldus Rietumos tieši aiz dzelzs priekškara? Šim jautājumam ir svarīga loma, jo atkal ceļas pašapziņa šajās valstīs, kur ceļu uz Eiropas Savienību (ES) saprot kā centienus likvidēt atpalicību, taču ne tikai kā pielīdzināšanos un piemērošanos, bet arī kā līdzvērtību un atzīšanu. Alkas pēc tā provocē atziņa, ka Rietumu septiņdesmito un astoņdesmito gadu kļūdainie spriedumi acīmredzot vienkārši turpina pastāvēt aizspriedumos, kuriem tur nododas kopš deviņdesmitajiem gadiem.

Zviedrijā pa šiem gadiem varēja rasties iespaids, ka Baltijas jūras otrā pusē tikai tas jauno sākumu ir spējis izturēt kā biznesmenis, kurš ir bijis arī mafiozo, un tiesnesis tikai tad ir varējis saukties par tipisku Austrumu tiesnesi, ja viņš ir bijis arī korumpēts. Ziņojumi laikrakstos un televīzijā atstāja neievērotu normālo dzīvi un rādīja šķietami vienreizējās šīs sensacionālās pasaules puses: noziedzību, korupciju, prostitūciju, narkotikas, postu un ar sevišķu patiku — "mafiju". Tādējādi radās tādas apkārtnes aina, kas bija daudz svešāka nekā Dienvidamerika, Dienvidāfrika vai Vjetnama. Protams, ka pārmaiņu ikdienas sensācijas turpat pie namdurvīm notika kaut kur citur: piemēram, privatizācijā, kas Baltijā ir sasniegusi apmērus, kādi Zviedrijā nebūtu iespējami. Zviedrijas valdība, kas ar to salīdzināmu privatizāciju novilcina jau gadiem, un masu mediji, kas pārsvarā pret to izturas ar izpratni, rauc uzacis, ja Baltijas valstīs "pārāk lēni" uz priekšu virzās valsts uzņēmumu pārdošana.

Ar šādiem dubultiem standartiem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas politiķiem jau ir sava pieredze. Tie galvenokārt acīs duras tiem politiķiem, kuri Rietumus labi pazīst pēc savas pieredzes. Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kas kopā ar vecākiem bēga uz Rietumiem un vēl no bērnības dienām pazīst Lībeku un kas vēlāk izceļoja uz Ziemeļameriku, atceras ziņojumus laikrakstos, kuri pirms vairākiem gadiem "bija šausmās par to, ka tagad arī Rīgā ir prostitūtas". Kritizēt šādu attīstību ir "samērā bērnišķīgi", jo līdz ar to tiek asi kritizēts fenomens, kas Rietumeiropas valstīs ir "daudz ļaunāks". Prezidente saka, ka noziedzība uz austrumiem no kādreizējā dzelzs priekškara viemēr ir tikusi uzskatīta par kaut ko ārkārtēju, par specifisku "Austrumu" parādību, it kā rietumvalstīs noziedzība būtu nezināma lieta".

Kāpēc šajos Austrumos fascinē tikai negatīvais? Igaunijas ārlietu ministrs Ilvess, kas tāpat ir uzaudzis Rietumos, uz šo jautājumu līdz šim ir atbildējis visasāk: kādā runā Stokholmā viņš teica, ka Rietumiem šis negatīvais pretpols ir vajadzīgs, lai paši varētu justies pārāki. Ilvess savu uzskatu ilustrēja ar daudziem piemēriem no tāda Eiropas diplomāta ikdienas, kurš savu dzīvi pavada divās laika zonās: Rietumu pulksteņa impērijā, kas tikšķ mierīgi, nepazīst revolūcijas un kurā nav drīzu pārmaiņu nojauta, un Austrumu pulksteņa impērijā, kas iet tik ātri, ka miers tiek pielīdzināts stagnācijai un recesijai. Tāpēc tad, kad Rietumi raugās uz Austrumiem, tie meklē glābiņu vērtējumā, kas neatbilst pieredzei un acīmredzamajam, bet ko raksturo aizspriedumainība un uz aizspriedumiem dibinātās mežonīgo Austrumu klišejas. Ilvess kā piemēru nosauc to, ka "eksistē standartveida pārliecība," ka " a priori šīs valstis, ne tikai Igaunija, bet visas postkomunistiskās valstis ir korumpētas."

Kad Ilvess stāsta, kā Eiropas komitejās un institūcijās, kā arī ārpus tām tiek novilkta līnija starp "plikadīdām" Austrumos un "pareizajām" valstīm Rietumos, nav tālu no sajūtas, ka šeit pret valstīm izturas ne tikai augstprātīgi laipni un divkosīgi, bet arī aizbildnieciski un augstprātīgi labvēlīgi no tām distancējas.

Vaira Vīķe–Freiberga saka, ka izjūtām politikā nav vietas, arī tad ne, kad runa ir par pašreiz svarīgāko projektu Eiropā starp Austrumiem un Rietumiem — ES paplašināšanu uz austrumiem. "ES ir klubs, un, ja mēs tajā gribam iekļūt, mums ir jāpiemērojas." Tomēr nesenā sazarošanās ES debatēs liek arī Latvijas prezidentei šaubīties, ka pret ES kandidātvalstīm izturas kā pret līdztiesīgiem partneriem. Kāpēc jau laikā pirms paplašināšanās tiek runāts par Eiropas konstitūciju un domāts par tās formulējumu, ja valstu lielākā daļa, uz kurām kādu dienu šis pamatlikums attieksies, vēl nevar piedalīties tā apspriešanā? "Brīdis šīm diskusijām ir izvēlēts dīvains," saka Vaira Vīķe–Freiberga.

Tātad sajūtas ir iespējams noslēpt tikai ar grūtībām. Arī Vaira Vīķe–Freiberga runā par vilšanos, ka dzīve viņas valstī, kas jau tāpat ir pietiekami grūta, ja vien vispār tiek ņemta vērā, bieži tiek attēlota, augstprātīgi raugoties no augšas un pārāk vienkāršoti. "Daudzi tā vietā, lai šīs valstis, kas ilgu laiku ar dzelzs priekškaru bija atgrieztas no pārējās pasaules, sagaidītu ar atvērtu sirdi, kas nozīmē tās apmeklēt, lai redzētu, kas tur notiek, lai apsvērtu labo un slikto, un kas var būt ļoti aizraujoša pieredze, apmierinās ar to attēlošanu tikai baltās un melnās krāsās un ar to, lai kritizētu un justos pārāki." Kāpēc tas tā ir? Vaira Vīķe–Freiberga saka, ka amerikāņi pret Austrumeiropu izturas pavisam citādi, "ar dziļāku izpratni un respektu pret attīstību, pārmaiņām, vērtību maiņu un cīņu pret totalitārajām tradīcijām". Turpretī Eiropā ir sajūta, ka vieni iepretī otriem tikai tad jūtas droši, kad rada distanci un jauno sagaida ar neuzticību.

Taču, kas gan ir desmit gadu kaut kam jaunam? Vēl ilgi nebūs skaidras ainas par to, kas toreiz lielajā laikmetu maiņā ir bijis iespējams un ir noticis. Ieskats pagātnē sagādās ne vienu vien pārsteigumu, un varbūt Latvijas Prezidente domāja par septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, kad teica: "Iespējams, ka Rietumi nebija tik brīvi, tik atvērti, tik objektīvi, kā tie par sevi domāja." Tā varētu būt pirmā mācība, ko tie saņem no Austrumiem. Citas vēl sekos. Tātad starp Austrumiem un Rietumiem jau ir sākusies līdzvērtīga pieredzes apmaiņa? Prezidente saka: "Mēs redzam pirmās šī pavasara bezdelīgas."

Jaspers fon Altenbokums