Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06. – 08.09.2004.

12.
Saimnieciskā politika

Lauksaimniecība

Vācu okupācijas režīms bija ieinteresēts izspiest no Latvijas lauksaimniekiem pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un rūpniecībai nepieciešamo izejvielu. Lauksaimniecība tika uzskatīta par svarīgu nozari kara vajadzību apmierināšanai. 1941.gada 13. septembrī reihskomisārs H. Loze atcēla padomju varas realizēto agrāro reformu, pievienojot lielajām saimniecībām iepriekš atņemtos zemes gabalus. Vācu iestādes centās strikti kontrolēt lauku saimniecību darbību. Katrā apriņķī tika iecelts speciāls lauksaimniecības vadītājs (Kreislandwirt).
Svarīgākais uzdevums, ko vācu iestādes izvirzīja lauksaimniekiem, bija apstrādājamās zemes platības un iegūstamās produkcijas apjoma palielināšana. Tā, piemēram, 1942.gadā cukurbiešu sējumu platības salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu izdevās palielināt par 6 tūkst. ha, linu sējumus – pat par 21 tūkst. ha. Tika dots arī rīkojums palielināt ar ziemājiem un vasarājiem apsētās platības. Zemniekiem bija uzliktas arī lielas kokmateriālu sagādes normas. 1942./1943.gadā tika sagatavots 2780 tūkst. m₃ malkas, 328 tūkst m₃ papīrmalkas, 37 tūkst. m₃ finiera baļķu u.c.
Smaga problēma kara gados Latvijas laukos bija vilcējspēka un tehnikas trūkums. Nepietika traktoru un zirgu. Daļu zirgu bija rekvizējusi gan aizgājusī sarkanarmija, gan arī vācu armija. Lai risinātu šo problēmu, ģenerālkomisārs 1943.gada 19. februārī izdeva rīkojumu, ar kuru atļāva ņemt zirgus no tām saimniecībām, kur to bija vairāk, un nodot tām, kur to trūkst. Traktoru skaits Latvijas laukos bija nenozīmīgs. 1941.gadā bija ap 1885 traktori. Kara gados tos bija grūti ekspluatēt, jo trūka degvielas, kā arī rezerves daļu.
Laukos nepietika arī darbaroku, jo vīriešus mobilizēja policijas bataljonos un leģionā. Okupācijas iestādes 1942.gadā izdeva rīkojumu: vasarā visiem skolu audzēkņiem, kas vecāki par 14 gadiem, obligāti lauku darbos jānostrādā trīs mēneši. Arī Zemes pašpārvalde 1942.gada 22.septembrī izdeva savu rīkojumu, kas paredzēja visām pilsētās nestrādājošajām sievietēm vecumā no 17 līdz 45 gadiem doties uz laukiem un palīdzēt ražas novākšanā. 1943.gada 18.maijā tapa nākamais rīkojums, kas paredzēja visiem latviešu iestāžu darbiniekiem sešas nedēļas, ieskaitot atvaļinājumu, nostrādāt laukos. No darba klaušām laukos tika atbrīvoti vienīgi kara rūpniecībā strādājošie.
Lauksaimniekiem nebija atļauts brīvi rīkoties ar saražoto produkciju. Reihskomisārs 1943.gada 10.aprīļa rīkojumā noteica, ka visa lauksaimniecības produkcija uzskatāma par apķīlātu. Zemnieks ar izaudzēto ražu drīkstēja rīkoties tikai saskaņā ar vācu iestāžu norādījumiem. Savas ģimenes uzturam bija atļauts paturēt tikai stingri noteiktu produkcijas daudzumu. Strikta reglamentācija pastāvēja piensaimniecībā. Viss piens, kas nebija nepieciešams pašu saimniecībā, bija jānodod pienotavā. Ar 1942.gadu zemniekiem bija uzliktas obligātas saistības: no katras slaucamās govs gadā nodot 70 kg sviesta. Tomēr šie drakoniskie pasākumi 1943.gadā nepalīdzēja savākt plānoto sviesta daudzumu. Uzliktā norma bija 27 000 t sviesta, bet zemnieki nodeva tikai 20 613 t. Lai palielinātu iegūtā sviesta svaru, vācu iestādes pat atļāva paaugstināt pieļaujamā ūdens daudzumu sviestā no 18% līdz 20%. Arī visa cukurbiešu raža obligāti bija jānodod cukurfabrikās. Kategoriski bija aizliegts no cukurbietēm vārīt sīrupu vai tās izbarot lopiem. Līdzīgi noteikumi pastāvēja arī attiecībā uz izaudzētajiem liniem, linsēklām, graudaugiem, gaļu u.c.
Obligāto nodevu sistēma nedeva okupācijas režīmam cerētos rezultātus, un reti kad izdevās savākt plānoto produkcijas apjomu. Viens no galvenajiem iemesliem bija ļoti zemās un neizdevīgās iepirkuma cenas, ko bija noteikušas vācu iestādes. To neveicināja arī tiesības par nodoto lauksaimniecības produkciju iegādāties noteiktu rūpniecības preču daudzumu. Tas nebija adekvāts. Piemēram, par 1 tonnu nodoto agro kartupeļu varēja iegādāties 80 papirosus un 1,5 litrus degvīna.
Kopumā vācu okupācijas režīma lauksaimniecības politika neveicināja nozares izaugsmi un attīstību. Tā bija vērsta tikai uz maksimālu produkcijas iegūšanu.

Latviešu ietērpšana vācu armijas izpalīgu formas tērpos. 1943.gada marts. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999	Dokumentu pārbaužu laikā aizturēto cilvēku grupa Rīgā 1944.gada augustā. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Rūpniecība

Nacistiskā režīma politika neparedzēja rūpniecības attīstību okupētajos austrumu apgabalos. Tā galvenokārt tika izmantota frontes vajadzībām, lai tādējādi atvieglotu Vācijas rūpniecību. 1941.gada decembrī jau 14 Latvijas uzņēmumi pildīja kara saimniecības pasūtījumus. Starp tiem bija gumijas fabrika “Kvadrāts”, VEF, munīcijas fabrika “Vairogs”, velosipēdu rūpnīca “Ērenpreiss “, Mīlgrāvja kuģu būvētava, Liepājas pulvera fabrika u.c. 1942.gada sākumā jau bija 174 šādi uzņēmumi. Vācija šajā laikā sāka pārcelt atsevišķas militārās tehnikas remonta rūpnīcas uz Rīgu, tuvāk austrumu frontei. Rīgā darbu sāka tanku remonta rūpnīca.
Nopietna problēma, kas neļāva Latvijas rūpniecībai izvērst ražošanu un izpildīt lielāka apjoma pasūtījumus, bija izejvielu un energoresursu trūkums. Sevišķi izjūtams bija akmeņogļu trūkums. Reihskomisārs H. Loze 1942.gada 30. jūnijā ziņojumā uz Berlīni norādīja, ka Latvijas rūpniecībai mēnesī vajag ap 32 550 t akmeņogļu, bet piešķirtas tiek tikai 22 500 t. Akmeņogļu nepietiekamības dēļ darbu pārtrauca Rīgas cementfabrika.
Kopš 1942.gada Latvijas rūpnīcas sāka izjust arī strādnieku trūkumu. Problēmu īpaši saasināja vairākkārtējas strādnieku vervēšanas un pat piespiedu nosūtīšanas darbā uz Vāciju. Reihskomisārs savos pārskatos uz Berlīni norādīja, ka darbaroku trūkuma dēļ ražošana draud apstāties gumijas rūpniecībā un atsevišķos metālapstrādes uzņēmumos. Darbaspēka galvenais pieprasītājs bija Vācijas zemju darba pārvalde. Arī latviešu mobilizācija leģionā, policijā un citos militārajos formējumos vēl vairāk saasināja šo problēmu. 1942.gada maijā Latvijai pieprasīja trīs mēnešu laikā nosūtīt uz Vāciju 24 tūkstošus strādnieku. Pēc ģenerālkomisāra O. Drekslera protestiem šo kvotu samazināja līdz 8 tūkstošiem. Tā kā strādnieku vervēšana pēc brīvprātības principiem bija nesekmīga, 1943.gadā vācu iestādes nolēma veikt veselu gadagājumu mobilizāciju darba klausībai. Līdz 1944.gada sākumam no Latvijas uz Vāciju darbā tika nosūtīts ap 16 800 strādnieku.
1943.gadā vācu armijas pasūtījumu izpildē bija iesaistīti 183 Latvijas uzņēmumi. Tie bija saražojuši produkciju par aptuveni 19 miljoniem RM. Galvenokārt tā bija kokapstrādes, tekstilrūpniecības, metālapstrādes, poligrāfijas, ķīmiskās un pārtikas rūpniecības produkcija. Latvijas uzņēmumi izpildīja arī dažādus Vācijas civilo iestāžu pasūtījumus. Uz Vāciju tika sūtītas mēbeles, apavi, tekstilpreces, kokmateriāli u.c. Tomēr Latvijas rūpniecībā saražotās produkcijas lielākā daļa tika novirzīta vācu kara saimniecības pieprasījumu izpildei.
Daudzi Latvijas rūpniecības uzņēmumi vācu okupācijas laikā pārtrauca darbu, jo tiem trūka izejvielu, iekārtu un arī darbaroku. Tuvojoties padomju armijai 1944.gadā, vācu režīms realizēja Latvijā tā saukto tukšās zemes metodi, kas paredzēja lauksaimniecības produkcijas, rūpnīcu iekārtu, mašīnu, izejvielu, gatavās produkcijas totālu izvešanu uz Vāciju vai iznīcināšanu. 1944.gada maijā reihskomisārs H.Loze izdeva rīkojumu par Rīgas rūpnīcu evakuāciju. Uzspridzināja Ķeguma elektrostaciju, vairākas rūpnīcas, Daugavas krastmalu ostas rajonā, tiltus un citus līdzīgus objektus. Pēc atsevišķiem aprēķiniem vācu okupācijas varas nodarītie zaudējumi Latvijas tautsaimniecībai kara gados bija ap 660 miljoni ASV dolāru – pēc tā laika vērtības.

Turpinājums sekos