Vai mums var līdzēt Vācijas pieredze

Traģiskiem satiksmes negadījumiem bagātā vasara jau pagājusi, bet īstam optimismam pamata nav. Jo vai ik dienu uz Latvijas ielām un ceļiem notiek jaunas nelaimes. Un, ja arī ne vienmēr ir upuri un cietušie, tomēr jautājumi “kāpēc?” un “ko darīt?” paliek neatbildēti. Par ārvalstu pieredzi problēmas risināšanā un nepieciešamajiem pasākumiem mūsu valstī runājām ar informācijas tehnoloģiju speciālistu Gintu Kļaviņu, kuram bijusi iespēja vienpadsmit gadus dzīvot un vadīt automobili Vācijā.

– Kāpēc Latvijā notiek tik daudz satiksmes negadījumu?

– Atbilde nav formulējama vienā teikumā – šai problēmai ir vesels iemeslu komplekss. Ir gan pašu autovadītāju vaina, gan satiksmes organizācijas trūkumi, gan nepietiekams informētības līmenis.
Ir acīmredzami, ka ļoti daudzās vietās Latvijā un Rīgā ceļa zīmju izvietojums vai citi satiksmes organizācijas risinājumi tieši provocē iespējamos negadījumus. Pirmkārt, jārunā par gājēju pārejām. Pirms pārmest autovadītājiem pāreju neievērošanu, jāatzīst, ka daudzviet tās iekārtotas pilnīgi neatbilstošās un nepārskatāmās vietās. Atsevišķa tēma ir pārejas uz šosejām. Ārvalstīs šādu pāreju nav! Un arī Latvijā jālikvidē visas pārejas, piemēram, uz Jūrmalas, Pleskavas, Daugavpils, Tallinas šosejas. Baisi iedomāties, kādas sekas var izraisīt gājēja parādīšanās uz ceļa, pa kuru divās vai pat trīs joslās katrā virzienā ar ātrumu 70–90 kilometru stundā traucas milzumdaudz automobiļu. Un jāņem vērā – ja atļautais maksimālais ātrums šādā posmā ir 70 kilometru, vairākums brauks ātrāk. Jo vienīgais loģiskais pamatojums ātruma samazināšanai varētu būt šīs pārejas. Tāpēc vienīgais sapratīgais risinājums ir “zebru” likvidācija, to vietā vai nu izbūvējot tuneļus zem brauktuves, vai uzceļot tiltiņus virs tām. Protams, dārgi – bet runa taču ir par cilvēku dzīvībām! Turklāt šāds risinājums daudzviet ļautu palielināt atļauto maksimālo ātrumu, kas būtiski uzlabotu transporta kustību. Jāsaprot, ka ātrums pats par sevi lielas briesmas nerada – tāpēc Vācijā un citās Rietumeiropas valstīs pilnīgi legāli drīkst braukt krietni ātrāk. Liels ātrums kļūst bīstams, sastopoties ar nepārdomātu satiksmes organizāciju, sliktiem ceļiem, brauktprasmes un veselā saprāta trūkumu.

– Runājot par brauktprasmi – vai caurmēra Vācijas autovadītājam tā ir augstāka?

– Protams, tā ir dažāda. Taču jādara viss iespējamais, lai autovadīšanas iemaņas tiktu apgūtas pēc iespējas labākā līmenī, lai šoferi neizraisītu negadījumus elementāri vienkāršās situācijās. Vācijā brauktprasmes apgūšanai daudzviet ir iekārtoti tā sauktie satiksmes treniņlaukumi. Tur par maksu ikviens patstāvīgi vai instruktora vadībā var apgūt auto vadīšanu dažādos apstākļos. Tiek modelētas situācijas – piemēram, spēkrata savaldīšana uz apledojuša vai salijuša ceļa. Turklāt autovadītāji uzskatāmi var pārliecināties par bremzēšanas ceļa garumu dažādos apstākļos, kas var dot labu motivāciju nepārsniegt ātrumu lietus laikā vai ziemā. Cilvēki var apjaust auto tehniskās iespējas un arī to robežas. Protams, padomāt liks arī apstāklis, ka savu braucamo sadauzīt nevienam negribas. Cilvēka psiholoģisko īpatnību dēļ ikdienas satiksmē daudzi par šo risku aizmirst.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Taču daudziem, it īpaši jauniešiem, šķiet, ka ļoti ātra un citādi neprātīga braukšana, ignorējot ceļu satiksmes noteikumus, ir stilīga.

– Tāpēc ārvalstīs daudz tiek darīts, lai propagandētu drošu braukšanu. Vācijā lielu ieguldījumu šajā ziņā dod televīzija. Pirmkārt, dažādas prominences – politiķi, sportisti, šovbiznesa zvaigznes – ēterā runā par nepieciešamību ievērot noteikumus, aicina domāt par savu un līdzcilvēku dzīvību, uzsver savu apņemšanos braukt saprātīgi. Protams, arī Vācijā nereti gadās, ka iereibuši jaunieši pēc diskotēkas sasēžas mašīnās un ar maksimālo ātrumu iebrauc grāvī vai kokā. Taču tiek darīts viss, lai vairākumam braukšana reibumā un ātruma pārsniegšana nešķistu “stilīga”. Otrkārt, televīzija un citi masu mediji uzskatāmi demonstrē, kādas sekas ir drošības pasākumu ignorēšanai. Neapšaubāmi, labu efektu dod kadri, kuros redzami ar manekeniem veiktie izmēģinājumi. Ir taču pamācoši nodemonstrēt, kā automobilis triecas pret šķērsli un nepiesprādzētais manekens triecas cauri loga stiklam. Vai piemērs, kura mērķis ir propagandēt mašīnas aizmugurē esošā bagāžas nodalījuma norobežošanas nepieciešamību – skatītājiem ir iespēja vērot, kā nenorobežotā nodalījumā novietotas, nenostiprinātas slēpes automobiļa sadursmes gadījumā kā šķēps lido salonā, nodarot manekeniem “dzīvībai bīstamas” traumas. Diezin vai kāds, šādu sižetu noskatījies, gribēs ignorēt elementāros drošības pasākumus!
Tiek domāts arī par vizuālo materiālu tieši ielu un šoseju malās. Pirms dažiem gadiem daudzviet Vācijā pie autostrādēm tika uzstādīts plakāts, kurā redzamas četras maitu lijas un teksts: “Hallo, Raser, wir warten” (Hallo, joņotāj! Mēs gaidām. (Vācu val.)). Tas dažam labam var likt padomāt, pirms censties sasniegt sava auto iespēju galējo robežu.

– Kādi ir galvenie secinājumi, salīdzinot Latvijas un Vācijas pieredzi satiksmes drošības uzlabošanā?

– Galvenais – jāsaprot, ka šīs problēmas risināšana ir visas sabiedrības pienākums. To nevar uzdot tikai policijai, pēc tam skaišoties, ka nekādi uzlabojumi nav panākti. Valsts un pašvaldības institūcijām, medijiem, visiem iedzīvotājiem jāstrādā kopīgiem spēkiem. Ja to sapratīsim, drošības līmenis celsies. To ļauj cerēt jau esošie uzlabojumi, – piemēram, braucēju attieksme pret gājēju pārejām Latvijā kļuvusi civilizētāka.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv