Vienatnē svešumā. Ar Troickas pulku mājup

Turpinājums. Sākums “LV”, 16.09.2004.

1920.g. Ceļā uz Vladivostoku noteicēji par kārtību bija čehi. Trūkstot lokomotīvēm, čehi tās allaž vispirms izmantoja savām vajadzībām. Latvieši nepalika pakaļ. Izdomāja pašu “vilcējspēku” Foto no Alekšu dzimtas arhīva

Kara fotogrāfu skola

1917.gada 10.maijā mums izsniedza atestātus par skolas beigšanu, un visiem karadienestam padotajiem bija jādodas uz kara topogrāfu skolu Pēterpilī. Tā es kļuvu par junkuru kara topogrāfu skolā, un mēs aizbraucām praksē uz Voļskas apkārtni Volgas labajā krastā. Bija revolūciju laiks. 1917.gada revolūciju es un manu aprindu ļaudis uzņēmām ar sajūsmu. Sākās mītiņi ar daudzu politisku partiju runātājiem un savstarpējām cīņām. Grūti bija izprast, kura tad nu ir tā pareizākā līnija. Boļševiku prasības likās pārāk lielas un neizpildāmas.
Praktisko darbu veikšanai mūs sadalīja nelielās nodaļās, pa deviņiem cilvēkiem katrā. Darbu vadītājs, nodaļas priekšnieks mums bija pulkvedis Kedrovs. Prakses laikā dzīvojām krievu sādžā. Tomātus es šeit dabūju redzēt pirmo reizi savā mūžā. Sākumā tie man nepavisam nepatika. Toties arbūzi un melones garšoja ļoti labi. Zeme tur ļoti auglīga. Mēslot tikpat kā nevajag. Mežu nav. Vienīgi gravās aug sīki ozoliņi. Vietējie iedzīvotāji taisa no māliem un govju mēsliem ķieģeļus un no tiem ceļ saimniecības ēkas. Karstajās vasaras dienās no šāda materiāla celtā šķūnītī ir gluži laba dzīvošana.
Otrpus Volgai bija vācu kolonistu pilsētiņa Baranska. Maza, bet ļoti tīra un labi iekārtota kulturāla pilsētiņa. Vāciešus tur savā laikā ievedusi ķeizariene Katrīna, lai tie tur saimniekotu un krievu zemnieki varētu no viņiem mācīties. Otrā pasaules kara laikā visi šie vācu kolonisti, tāpat kā Krimas tatāri, tika pārvietoti uz Sibīriju.
Visskaistākā Volga man šķita naktīs. Klusums, tumsa un no dziļas tumsas laiku pa laikam iznirst kāds kuģis, spoži apgaismots... Reizēm atskan arī pa dziesmai. Volga bija bagāta ar zivīm. No tām man vislabāk garšoja sterletes.
Tiešajā darbā mums katram pa vasaru bija jāuzmēra ar menzulu un kipregeli zināms zemesgabals kā horizontālā, tā vertikālā plāksnē, t.i., precīzi jāuzmēra un jāuzzīmē uz papīra zemes reljefs. Apvidus tur ir ar stāviem pauguriem un dziļām gravām. Kad to visu ataino uz plāna, iznāk skaists skats. Reljefa atainošana ir topogrāfa svarīgākais uzdevums. Tam ir ļoti liela nozīme karā.
Pienāca rudens, izbeidzās prakses laiks, un mums bija jāpošas atpakaļ. Tikai ne vairs uz Pēterpili, bet uz Hvalinsku, mazu pilsētiņu Volgas krastā. Vienīgā satiksme bija pa Volgu. Dzelzceļa nebija. Nebija tur arī garnizona. Skolas vadība šo pilsētiņu esot izvēlējusies par pagaidu mītni viņas nenozīmīguma dēļ cerībā, ka tur varēs mierīgi mācīties. Sākumā, līdz Oktobra revolūcijai, tā tas arī bija. Kad Oktobra revolūcijas laikā lielajās pilsētās junkuri cīnījās pret jauno varu, mēs mierīgi mācījāmies. Padomju vara Hvalinskā nodibinājās bez kādiem starpgadījumiem. Iznāca jaunās varas pavēle, ka visas karaskolas tiek likvidētas, izņemot tehniskās. Skolas vadība negribēja pakļauties padomju varai. Stāvoklis aizvien saasinājās. Pilsētas izpildu komiteja pieprasīja, lai skola izdod ieročus un atlaiž junkurus atvaļinājumā. Pēc atvaļinājuma apliecību saņemšanas mēs sākām izklīst. Visi dokumenti palika skolā. Tas bija 1917.gada beigās. Aizvākšanās nebija viegla. Volga bija aizsalusi, navigācija pārtraukta. Līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai bija 80 verstis. Mēs ar Ādamu Alonu divatā šo ceļa gabalu nogājām kājām. Uz dzelzceļiem arī valdīja haoss. Kaut kā Jaunannā pie vecākiem tomēr nokļuvu.

1920.g. Ceļā uz Vladivostoku Foto no Alekšu dzimtas arhīva

Karš vēl turpinājās. Vācieši nāca aizvien tuvāk. Biju noteikti apņēmies pie vāciešiem nepalikt, bet ar aiziešanu nesteidzos. Te kādu dienu pienāca ziņa, ka vācieši jau esot Pleskavā. Griezos Alūksnē pie komandanta, lai ļauj man izbraukt uz Pēterpili, jo man jātiek atpakaļ uz skolu.
Māte man sagatavoja nelielu sainīti ar nepieciešamākajām mantām un ielika arī vienu kukuli maizes. Pēterpilī uzmeklēju savu augstāko priekšniecību. Par skolas likteni man neko pateikt nevarēja. Bija 1918.gada sākums. Saimnieciskais stāvoklis ļoti smags. Maize uz kartītēm. Izsniedz katram pa 1/8 mārciņai maizes dienā. Kļuva skaidrs, ka te palikt nevar. Zināju, ka pašlaik Omskā atrodas mans draugs no draudzes skolas laikiem Nikolajs Ernests. Izšķīros doties pie viņa. Jābrauc bija neapkurinātos preču vagonos. Pagāja divas nedēļas, kamēr nokļuvu Omskā. Ceļā nekā ēdama nebija iespējams dabūt. Iztiku ar savu līdzpaņemto maizes kukuli. Omskā pamanīju lielus maizes krājumus. Galvenā kārtā baltmaizi. Ilgi labas maizes neredzējis, palūdzu, lai man pārdod mārciņu maizes. Pārdevēja mani izzoboja: “Mārciņu? Kas tev to svērs? Ja veselu klaipu gribi, ņem!”
Omskā satikos ar Ernestu un kādu laiciņu pie viņa nodzīvoju. Viņš toreiz bija virsnieks un skaitījās Sarkanās armijas dienestā. Es, junkurs, ar vienīgo dokumentu kabatā, ka esmu zaldāts un atvaļināts līdz turpmākajam rīkojumam.
Braucu uz skolu Hvalinskā. Tur arī nekādas skaidrības nedabūju. Izņēmu atestātu par mērniecības skolas beigšanu. Bija jāsāk meklēt darbs. Ierados Jekaterinburgā (tagadējā Sverdlovskā). Tur pašlaik apcietinājumā atradās gāztais pēdējais cars Nikolajs II ar visu ģimeni. Mājai, kurā viņš bija nometināts, visapkārt bija uzcelta apmēram 2 m augsta blīva dēļu siena. Caru nošāva. Es tolaik vēl dzīvoju Jekaterinburgā.
Jekaterinburgā satiku arī dažus savus skolas biedrus. Pieteicāmies par mērniekiem. Pāris mēnešus mums darbu nedeva. Prasīja, lai iepriekš iestājamies boļševiku vai vismaz kreiso eseru partijā. Tirgoties ar sirdsapziņu un pārliecību mēs atteicāmies un turpinājām dzīvot trūkumā. Beidzot mūs pieņēma tādus pašus, kā bijām. Izsniedza instrumentus, likumu par zemes socializāciju un mandātu, kurā rakstīts, ka biedrs tāds un tāds tiek komandēts tāda un tāda ciema izpildu komitejas rīcībā. Vairāk nekā. Ierados Kislavas ciemā, uzrādīju mandātu. Tur teikts, ka es tieku nosūtīts viņu rīcībā, bet viņi jautā man: “Ko jūs mums pavēlēsiet?” Tiec nu gudrs! Nodzīvojis dažas dienas neziņā, ko darīt, sāku uzmērīt ciema zemi, jo nekādu plānu uz vietas nebija. Pēc kāda laika atbrauca arī mērnieks instruktors. Nekādu instrukciju viņš neatveda, vienīgi atteica, ka mērniecības daļa noliegusi mums, darbā uz laukiem norīkotiem mērniekiem, sezonas laikā braukt uz pilsētu. Algu atvedīšot.
Drīz vien kļuva zināms, ka sācies čehu dumpis. Paklausot aizliegumam, uz pilsētu nebraucu. Kādu dienu dabūju no saimnieka zirgu un jāju aprunāties uz kaimiņu ciemu pie sava amata brāļa mērnieka Ādolfa Kociņa. Jāju pa pļavu taisnā virzienā bez ceļa. Uz ceļa pamanīju vairākus pajūgus. Starp pajūgiem un mani vairāki zemnieki vāca sienu. Ievēroju, ka tie ļoti uztraukti māj man ar rokām. Apstājos. Izdzirdu kliedzienus: “Uz tevi šauj.” No pajūgu puses mums tuvojās vairāki bruņoti vīri. “Aha, tas jau mūsu mērnieks! Nu, brauksim projām, brauksim projām!” Atrunājos, ka es tā pēkšņi nevaru visu pamest, un ar to viņi apmierinājās. Aizbrauca. Izrādījās, ka tie ir mūsu ciema varas vīri, kuri bēg no baltajiem. Mani noturējuši par balto izlūku un tāpēc šāvuši.

Juku laiki

Notika varas maiņa. Jaunie varas vīri ciemā ļoti mežonīgi izrēķinājās ar sarkano piekritējiem. Savācu savas mantiņas un braucu uz Jekaterinburgu. Tur nodibinājās tā saucamā Urālu apgabala valdība. Mērniecības darbi tika pārtraukti. Daudzi mērnieki nebija paklausījuši aizliegumam iebraukt pilsētā. Ierodoties tur īsi pirms padomju varas gāšanas, bija paspējuši saņemt algu un arī vēl samaksu par diviem mēnešiem uz priekšu. Mēs prasījām nopelnīto algu jaunajai varai. Saņēmām īsu atbildi: “Boļševikiem kalpojāt, no boļševikiem arī prasiet.” Kļuvām atkal bezdarbnieki. Kociņš, būdams virsnieks, aizgāja armijā pie baltajiem. Iestājās ģenerāļa Bangerska divīzijā. Tā paša Bangerska, kurš Otrā pasaules kara laikā bija latviešu leģionā vadoša persona.
Būdams bezdarbnieks, Jekaterinburgā tuvu sadraudzējos ar mērnieku Feodru Kivi, kurš beidza mērniecības skolu 1914.gadā. Kad bijām galīgi iztērējušies, Kivi kādu dienu ieminējās, ka viņam atmiņā no ģeogrāfijas palicis teikums: “Barnaula – Altaja rūpnieciskais centrs.” Kādu nakti vilcienā, kamēr biju iesnaudies, man nozaga koferīti. Nu paliku ar to, kas vēderā un mugurā. Bet, lai cik dīvaini tas arī liktos, neizjutu nekādu skumju. Taisni otrādi – jutos tik brīvs un apmierināts, kā vēl nekad savā mūžā.
Ieradāmies Barnaulā. Bija 1918.gada rudens. Valdīja Kolčaks. Nekādu darbu nevarēja atrast. Iestājos milicijā un tiku iecelts par Barnaulas pilsētas vecāko milici. Kivi turpināja staigāt pa iestādēm un meklēt mums piemērotu darbu. Beidzot tāds arī atradās. Mūs pieņēma par mežziņa palīgiem Ulalas mežniecībā 80 verstu attālumā no Barnaulas. Un atkal nelaime. Saslimu ar izsitumu tīfu. Lūdzu Kivi, lai viņš ievieto mani slimnīcā un brauc uz Ulalu. Kivi bija apskatījis slimnīcu. Tā bijusi tik pārpildīta un netīra, ka viņš nebijis ar mieru mani tur ievietot. Kopšot pats. Jutos ļoti neērti. Pēc ilgas meklēšanas beidzot atrasts piemērots darbs. Kas var garantēt, ka to mums saglabās, ja tūliņ nestāsimies darbā. Ko darīt? Ja manis nebūtu, Kivi varētu stāties darbā. Revolvers man bija, patronas arī ... Šādu prātošanu pa murgiem laikam biju arī skaļi izteicis. Kad sameklēju revolveru, patronas no tā bija izņemtas...
Kad cik necik biju atveseļojies, braucām ar pasta zirgiem uz Ulalu. Sals pieturējās ap -40^o. No virsdrēbēm mums bija tikai karavīru šineļi. Biju tik vārgs, ka nosēdēt kamanās varēju, tikai atbalstīdamies uz izplestām rokām. Ieradāmies Ulalas mežniecībā Altaja kalnos. Mežniecības platība 1 500 000 desetinu – bijušie ķeizara ģimenes privātie meži. Daba ļoti skaista. Mežiem cauri tek Bija un Katuņa. Savienodamās tās izveido Obas upi. Dzīvokli dabūjām diezgan gaišā krievu ģimenē. Diemžēl atkal nāca viens nelāga “bet”. Saslima Kivi. Ārsta tuvumā nebija. Kas tā bija par slimību, nezinu. Varbūt no manis dabūts tīfs, varbūt arī organisma vispārēja novājināšanās. Lieta tāda, ka Kivi bija iepriekšējā gadā un arī kādu pusgadu iepriekš ārstējies ar badošanos, pie tam katru reizi nedēļas trīs no vietas. Kivi saslima un nomira. Apglabājām viņu skaistā vietā kalnos Ulalas ciema kapsētā. Izvadīja vietējais pareizticīgo mācītājs. Dziedāja baznīcas koris. Paliku viens ar mokošu apziņu, ka Kivi tik daudz uzupurējies manis labā, bet es viņu nevarēju no nāves pasargāt.

Mans mērķis – Latvija

Pienāca 1919.gads. Saņēmu ziņu no kara topogrāfu skolas, ka skola pārcelta no Hvalinskas uz Novonikolajevsku. Bija paredzēts, ka līdz oktobrim mēs izņemsim pilnu skolas kursu un kļūsim podporučiki. Kolčaks karoja ar sarkanajiem. Mēs bijām padoti Kolčakam. Atkal bija noskaidrojies, ka armijā trūkst topogrāfu. Skolai uzdots pasteigties ar mācībām un izņemt mācību kursu līdz augusta beigām. Tā mēs 1919.gada augustā kļuvām podporučiki un tikām nosūtīti uz Omsku kara topogrāfu nodaļas rīcībā. Omskā satiku savu vecu draugu Ādolfu Kociņu. Izzināju, ka Sibirijā nodibināta Latvijas Nacionālā padome. Dibinās karaspēka vienības Latvijai. To atbalstot kara misija ar ģenerāli Žanēnu priekšgalā. Esot ģenerāļa Žanēna pavēle par latviešu karaspēka vienību formēšanu. Pamatojoties uz to, arī man esot iespēja pāriet uz latviešu vienībām. Iesniedzu savai priekšniecībai raportu, lūdzot mani pārcelt uz latviešu vienību. Man aizrādīja, lai neaizmirstot, ka te esot Krievija. Ģenerālis Žanēns varot dot pavēles tikai franču armijai. Par tāda raporta iesniegšanu mani varot nodot tiesai. Pret šādu loģiku man nebija iespējams neko iebilst. Paņēmu savu iesniegumu atpakaļ.
1919.gada rudenī saņēmām pavēli izbraukt ģenerāļa Pepeļajeva rīcībā. Nebijām vēl lāgā paspējuši izbraukt, kad pienāca Pepeļajeva pavēle topogrāfu vienību izformēt. Viņa rīcībā atstāt tikai divus topogrāfus jaundibināmā Jēgeru korpusa vajadzībām. Lozējām, kam palikt pie Pepeļajeva. Palikt iznāca man un vienam žīdam Fiļnejam. Pārējie tika nosūtīti uz Toboļsku turienes kara topogrāfu nodaļas rīcībā. Mums ar Fiļneju bija jābrauc uz Tomsku, kur sāka formēt jauno Jēgeru korpusu. Stacijā “Taiga” bija atzarojums uz Tomskas pilsētu. Šā atzarojuma galā iestūma vairākus 2.klases vagonus un tur novietojās Jēgeru korpusa štābs. Tur mēs dzīvojām un strādājām.

Publikāciju sagatavoja

Inta Alekse

Nobeigums sekos