“Viens kritērijs – ir jābūt profesionālim”

Šķiet, visprecīzāk Jāzepu Pīgozni raksturojis Romis Bēms: “Jāzepa Pīgožņa daiļradi var saukt par profesionālas mākslas valodā interpretētu labestību. (..) šī mākslinieka darbs neapmierina ar garāmejošu sveicienu, bet aicina uz apcerīgu sarunu.” 15. septembris bija ne tikai mākslinieka izstādes atklāšanas diena, bet arī dzimšanas diena. Šogad Jāzepam Pīgoznim aprit 70.

Mākslinieks Jāzeps Pīgoznis savas jubilejas izstādes “Laiki. Intereses” atklāšanā Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

– Valsts Mākslas muzeja Mazajā zālē skatāma jūsu izstāde. Ko jums tā nozīmē?

– Esmu organizējis daudz personālizstāžu, un tas ir līdzīgi kā vista pavasarī izperē cāļus. Tā staigā ar tiem, baro, silda zem spārniem un iet cīņā ar govi, ja tāda gadās, un suņiem – tik nesamērīgiem pretiniekiem. Vista cāļus audzē un audzē, līdz pienāk rudens, kad bērni ir izauguši. Varētu teikt tā, ka mākslinieks izperē darbus. Viņš tos izlolo un padara pilnīgus. Kad darbi ir gatavi un izstādīti apskatei, tie jau ir atrauti no manis – vairs īsti nepieder man. Aktīvi strādājošam cilvēkam pienāk laiks, kad darba augļus vajag kādam parādīt.

– Lūdzu, raksturojiet laiku, kad sākāt darboties mākslā!

– Tā sauktajos Ulmaņa laikos, kad man bija seši gadi, māksla Latvijā bija augstā līmenī. Sākās aktīva sadarbība ar Eiropas valstīm. Tad glezniecība bija īpaši atzīta. Tika veidotas izstādes Varšavā, Londonā, Parīzē, Berlīnē un citviet. Sekoja 40. gadi, kad daļa mākslinieku emigrēja, daļa palika. Tie, kas palika, tika pakļauti reformām. Tas, kas mākslā dominēja līdz šim, vairs nederēja. Sākās padomju periods, kad no Maskavas brauca komisāri, kas stāstīja, mācīja un diktēja, kādai vajadzētu būt mākslai. Eiropas glezniecības izpratnes vietā nāca peredvižņicisms, tāds zināms naturālisms, un vēlāk arī sociālistiskais reālisms.
1948. gadā iestājos Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Tajā laikā skolotāji tika saukti uz semināriem, kuros tiem stāstīja, kā un ko jāmāca zīmēt. Labs skolotājs bija Ansis Stunda. Viņš deva ļoti daudz profesionālo zināšanu. Akadēmijā visvairāk zināšanu man devuši tie profesori, kuri nebija mani tiešie pasniedzēji, piemēram, Konrāds Ubāns, ar kuru mēs visai bieži runājām par mākslu.

– Kā ir būt māksliniekam šodien?

– Padomju laikā bija daudz negatīvā, piemēram, totalitārā valsts iekārta un noteikumu diktēšana. Tomēr bija arī daudz pozitīvu lietu, kas Padomju Savienības telpā latviešu mākslu turēja augstā līmenī. Pozitīvi bija tas, ka mākslu vērtēja, atlasīja un iepirka profesionāļi. Līdz ar to mākslas darbi nonāca pie cilvēkiem, kuriem tika dota sabiedrības un mākslinieku uzticība. Tajos laikos pastāvēja divas kolekcijas – Kultūras ministrijas kolekcija, kas atradās muzejos, un Mākslinieku savienības kolekcija, kas atradās Mākslas fondā (tagad Mākslinieku savienībā). Toreiz pastāvēja uzskats, ka Mākslinieku savienības kolekcija ir labāka, jo Kultūras ministrijai kā valsts iestādei bija jārēķinās ar oficiālo varu. Mūsdienās viss tiek izlemts vienpersoniski. Tagad visu nosaka tirgus. Nevis profesionālais tirgus, bet tie, kam ir nauda.

– Pastāv kaut kādi sabiedrības kanoni attiecībā uz to, kādai tad jāizskatās mākslai...

– Sabiedrība patiešām pieprasa zināmu kanonu. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jādara, kā liek. Protams, ja es tā darītu, man būtu izdevīgāk.

– Kāpēc, jūsuprāt, mūsdienās ir zudusi interese par mākslu, izstādēm?

“Braslavas Madonna”, 1990	Ilustrācija izlasē “Vītola stabulīte”, 1972

– Tam ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka padomju laikos, kad cilvēki neko nevarēja atļauties, kultūras joma bija vienīgā īstā identificēšanās zīme. Toreiz visās mākslas jomās tika ielikts zemteksts, kā Imanta Kalniņa dziesmā: “Savējie sapratīs”. Šodien mums ir sava valsts, savi bagātnieki, savi politiķi. Toreiz populāri bija dzejnieki un mākslinieki, tagad populāri ir politiķi. Otrs faktors – ir mainījusies pati māksla.

– Līga Purmale kādā intervijā par reālismu saka: “tā ir manta, kuras cena tikai augs”. Cik lielā mērā jūs piekrītat šim apgalvojumam?

– Stādos priekšā, ko viņa ar to ir domājusi, un es tam piekrītu. Bet šo apgalvojumu nedrīkst tik burtiski uztvert. Māksla nekad nestāv uz vietas, tā nemitīgi attīstās. Ir brīži, kad māksla sasniedz virsotnes, un ir brīži, kad tā nolaižas no augstumiem. Neuzņemos drosmi apgalvot, ka mūsdienās māksla kāpj augšup vai ka tās prestižs un iespējas krīt. Ieskatoties vēsturē, redzam māksliniekus, kuri dzīves laikā tika dievināti, bet paiet gadi, un tos vairs neatceras. Ir arī mākslinieki, kā van Gogs, kuri kļuvuši pazīstami tikai pēc nāves. Man ir viens kritērijs, kurš ne pēc burta, bet pēc domas sakrīt ar Purmales teikto – ir jābūt profesionālim. Nevar būt tā, ka profesionāls mākslinieks un tāds, kuram nav mākslinieka izglītības, rada līdzvērtīgus darbus.

– Kā jūs saviem darbiem izvēlaties tēmas un motīvus?

– Tie drīzāk izvēlas mani.

– Tad jājautā, kas jūs iedvesmo?

– To momentu, kad dzimst doma, ir grūti notvert. Tas nav paredzami. Ar ainavām ir tā, ka es tās vienkārši pamanu. Protams, tajās ne vienmēr ir tikai tas, ko ieraugām. Esmu tās paaudzes cilvēks, kam ir divi iedvesmas avoti – daba un cilvēks. Šīs lietas mani visbiežāk uzrunā.

– Jūsu glezniecībā dominē sievietes tēls. Vai ar tikko pieminēto cilvēku jūs domājāt sievieti?

– Katrā ziņā, ja tagad reducēju, tad daba bija pirmā, bet tas cilvēks laikam pamatā ir sieviete. Sieviete ir kā mākslas viela.

– Cik lielu lomu piešķirat krāsas psiholoģiskajam spēkam glezniecībā?

– Krāsa ir absolūti būtiska. Glezniecība ir krāsu māksla. Bet tas nenozīmē, ka svarīgākais ir tikai krāsa. Krāsas psiholoģiskais spēks izpaužas tik daudz, cik es pie tā piedomāju, jo mākslā ir ļoti daudz citu elementu, kas uzrunā tiešāk. Tik, cik es kontrolēju savu emocionalitāti, tik lielā mērā arī kontrolēju krāsu. Gleznojot ir būtiski izdarīt ko nepareizu.

– Jūsu mākslā ir daudz nepareizā?

– Domāju, ka ļoti daudz. Piemēram, mākslas skolā jaunietis glezno kluso dabu, pieskaņojot pareizās krāsas, ar domu, ka tas, kas novietots uz podesta, ir jāpārnes uz lapas. Tomēr šis darbs var būt nedzīvs. It kā viss ir pareizi, bet tas atstāj vienaldzīgu. Savukārt profesionāls mākslinieks mazāk jauc krāsas uz paletes, bet liek tās uz audekla un skatās – der vai neder. Mākslinieks nerēķinās ar dabu tīrā veidā, bet atlasa no tās un pārveido. Interesants ir tas, kas ir neparedzams.

– Kā jūs nonācāt līdz medaļu gatavošanai?

– Pavisam muļķīgi! Savulaik bija tādas kefīra un piena stikla pudeles ar folijas vāciņiem. Reiz ar īkšķi taisīju vaļā kefīra pudeli. Skatos, palicis precīzs pirksta nospiedums. Nākamajai pudelei nokabināju foliju, uzliku uz stikla, izlīdzināju burtus, tad ar otas galu un zīmuli uztaisīju medaļu. Tā es sāku taisīt medaļas. Vēlāk bija izstāde, kurā piedalījos kā jaunais mākslinieks. Toreiz ieradās mākslinieks no Krievijas, kurš ieteica medaļas aizsūtīt uz Maskavu, ko arī izdarīju. Tur bija necerēta piekrišana, un mani pat nosauca par tēlnieku. Pēc tam visas medaļas nopirka un aizsūtīja uz Ungāriju ceļojošā izstādē. Esmu taisījis medaļas par godu dažādiem pasākumiem – jubilejām, Dziesmu svētkiem, Mākslas dienām.

– Bet kā sākāt ilustrēt grāmatas?

– Nekad neviens iesācējs nedabūs pašu labāko uzdevumu. Sākumā man piedāvāja ilustrēt mācību grāmatas. Tad, kad biju jau iekarojis zināmu vietu mākslā, man piedāvāja ilustrēt bērnu grāmatas, kas ir viens no labākajiem uzdevumiem.

– Kuras grāmatas jūs pats esat izvēlējies ilustrēt?

– Man visvairāk, protams, patikusi folklora. Mana tēvamāsa bija teicēja, bērnībā viņa man daudz stāstīja.
Ar lielu prieku pieņēmu bērnu dzejoļu grāmatas. Kopš 90. gadu sākuma neesmu ilustrējis nevienu grāmatu, bet labprāt ilustrētu.

– Jums ir bijusi saistība arī ar kinematogrāfu. Jāņa Streiča filmā “Likteņdzirnas” tika izmantotas jūsu gleznas, savukārt 1967. gadā epizodiski bijāt redzams toreiz aizliegtajā Rolanda Kalniņa filmā “Elpojiet dziļi”.

– Filmā “Elpojiet dziļi” bija nepieciešama mākslinieka vide un zīmējumi. Filmas mākslinieks Uldis Pauzers, mans skolas biedrs un īsu brīdi arī studiju biedrs, kopā ar režisoru atbrauca pie manis uz darbnīcu, toreiz dzīvoju Mākslinieku namā Daugavmalā. Sarunājām, ka veidošu zīmējumu Imanta Kalniņa dziesmai “Viņi dejoja vienu vasaru”. Pēc kāda laika viņi atkal sazinājās ar mani un sacīja, ka vēloties filmēt vienu epizodi manā darbnīcā, piebilzdami, lai tajā viss paliktu, kā ir. Es piekritu. Pagāja nedēļa, un režisors lūdza, vai es pats arī varētu filmēties šajā epizodē. Manā vietā bija paredzēta tēlniece Arta Dumpe, bet viņai bija kaut kas atgadījies. Režisors teica, ka man ir jābūt tādam, kāds esmu. Tāpēc varētu teikt, ka šie kadri ir dokumentāli – biju bez grima, ģērbies kā ikdienā, arī darbnīcā neviena lietiņa netika kustināta.

– Tomēr jūs izskatījāties mazliet apjucis...

– Es biju mazliet apjucis, jo neesmu aktieris. Turklāt tā bija pilnīga improvizācija – īsti nezināju, kas notiks. Tad filmu aizliedza, jo padomju ideoloģijai nepatika dažas nostādnes, kas tika sauktas par kompromitējošām. Rolandam Kalniņam lika pārtaisīt filmu, bet viņš nebija ar mieru. Un to ielika seifā uz astoņpadsmit gadiem. Epizodi, kurā esmu, drīkstēja rādīt, jo kopā ar Imanta Kalniņa mūziku tā bija veiksmīga. Šad tad smejos, ka padomju vara sagrāva manu aktiera karjeru. Ja filma būtu rādīta, mani varbūt aicinātu filmēties arī citi režisori, bet pēc astoņpadsmit gadiem es jau biju vecs.
Savukārt ar “Likteņdzirnām” bija tā – avīzē izlasīju ziņu, kurā teikts, ka kaskadieris filmā ir Jāzeps Pīgoznis. Filmas varonim Vincentam kutelīgā veidā bija jāuzglezno aktrise Agnese Zeltiņa. Tad es kā kaskadieris izpildīju visas bīstamās vietas. Mans uzdevums bija uzgleznot floru.

– Vai esat mēģinājis darboties arī animācijā?

– Mani ir aicinājuši, bet tas ir milzīgs darbs. Tajā ir daudz jāiegulda un no daudz kā jāatsakās. Toreiz, kad mani aicināja, ar vienu kāju biju Mākslas akadēmijā, ar otru – Mākslinieku savienībā. Nevarēju pamest iesākto. Man būtu paticis darboties animācijā, bet jutu, ka neatliks laika. Esmu veidojis leļļu metus un dekorācijas divām leļļu teātra izrādēm.

– Pēdējā laikā esat pievērsies datorgrafikai. Vai tā ir jūsu kārtējā interese apgūt ko jaunu?

– Es jau stāstīju par medaļām, kā tas viss sākās. Šobrīd datorgrafikā esmu tikai “vāciņu periodā”. Vēl jāpadarbojas, un tikai tad būs redzams, vai tur kas sanāks. Māksliniekam ir būtiski izzināt ko jaunu, jo tas liecina, ka netrūkst interese par dzīvi.

Raivis Spalvēns