Bajāri rīkojas, bet ko nu mēs…

Kā nekad iepriekš, šovasar, it sevišķi pēdējās nedēļās, publiskajā telpā uzvilnījusi piekrastes apbūves problemātika visā tās daudzveidībā.
To, ka faktiski jebkura daudzmaz nesagandēta krastmala nav tikai kvadrātmetri pie ūdens, Latvijas iedzīvotāji zina labi pasen – jau sākot vismaz ar īpašo Baltezeru padomju laikos un turpinot ar skandalozo Lielupes krasta apbūvi 90.gados, kad pirmoreiz sabiedrība bija spiesta saskarties ar mulsinošo jautājumu: kā gan skaidra nelikumība var tikt ne tikai varas pieciesta, bet pat akceptēta? Kontekstā ar to, ka par konservu zādzību veikalā var dabūt reālus restotus gadus, tas, protams, bija šokējoši. Aizvadītās desmitgades labākajiem piemēriem tagad sekojuši daudzi citi, kuru ģeogrāfiskās koordinātas arvien vairāk attālinās no galvaspilsētas, sasniedzot pat tālākos Vidzemes un Kurzemes jūrmalas punktus. Pape, Pāvilosta, Kolka šobrīd vairs nav sinonīmi cilvēka darbības neskartas dabas oāzēm, bet gan apšaubītas likumības privātbūvniecībai un privatizācijai. Aptaujājot piekrastes iedzīvotājus, kurus dažs jau dēvē par aborigēniem, par jūrai pieguļošās zemes piederību dzird: nopirkts, nopirkts, nopirkts, brīvu vietu vairs vispār nav. Stāstījumu papildina vietējo un arī “republikas nozīmes” prominenču uzvārdi.
Uzkrītošākais un vienlaikus arī biedējošākais šajos stāstos ir intonācija. Lai arī laikrakstos minētā apbūve nemitīgi tiek saistīta ar konkrēti nosauktu tiesību aktu pārkāpumiem, arvien retāk cilvēku teiktajā parādās konstruktīvs pretspars. Tā vietā, lai vērstos pret nelikumībām, iezīmējas cara zemnieciņa samiernieciskais tonis: sak’, bajāri lēma, darīja un izdarīja, ko gribēja, mums jau neko neprasīja.
Diemžēl šādai nostājai ir zināms pamats. Tik bieži sākotnēji visiem skaidras nelikumības tikušas vietējo un citu bajāru atspēkotas, bet vēlāk pilnībā materializētas, ka beigu beigās juridiski neskolots cilvēks par labāku uzskata distancēšanos no tā pat tad, ja nelikumība notiek burtiski viņa namdurvju priekšā.
Nupat vietvaras pārstāvji nolēmuši Papes dabas parkā, Nidas ciema kāpā nelikumīgi uzceltas jaunbūves īpašniekam dot divu mēnešu laiku dokumentācijas sakārtošanai atbilstoši normatīvajiem aktiem. Piemērs diemžēl ilustratīvs un Latvijā raksturīgs – vispirms uzcelt, bet tad ar vietējās pašvaldības svētību legalizēt.
Šādai praksei ir katastrofālas sekas. Pirmkārt, joprojām tiek postīta daba. Otrkārt, cilvēkos nostiprinās pārliecība, ka vienkāršam mirstīgajam vieta pie ūdeņiem vienkārši nepienākas, jo tā jau sākotnēji ar pašu ievēlēto priekšstāvju svētību lemta bagātniekiem. Tas savukārt iet roku rokā ar tiesiskā nihilisma triumfu un visām no tā izrietošajām sekām, tajā skaitā – arī vispārēju necieņu pret valsti un pašu iedzīvotāju atļaušanos, kur vien iespējams, uzspļaut likumam. Visbeidzot, šādai praksei turpinoties, nonāksim pie tā, ka arī lietderīga un pilnīgi likumīga būvniecība, turklāt ne tikai piekrastē, jau sākotnēji tiks apšaubīta un dažādu projektu sabiedriskajās apspriešanās iedzīvotāji, ja vien vispār tās apmeklēs, noraidīs pašiem derīgus un vajadzīgus jaunievedumus.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv