"Valsts kā sava tēla veidotāja"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.07.20.

Tādēļ tai, tāpat kā diplomātija un armija, ir nepieciešama arī sava ārpolitiskā propaganda.

Tas ir paradokss, ka ārvalstu masu informācijas līdzekļos un sabiedriskajā apziņā mūsu valsts un tās tautas tēls pat kritiskajās aukstā kara situācijās bija mazāk negatīvs nekā tagad, kad Krievija ir atzinusi galvenās Rietumu vērtības — tirgus ekonomiku un politisko plurālismu. Padomju sistēmas demonizācija apvienojās ar līdzjūtību pret tās Dievu bijājošo tautu — mocekli un lielas pagātnes kultūras mantinieci. Šodien daudzkanālu masu informācijas līdzekļi no civilizētās pasaules atšķir nevis vairs sistēmu, bet gan Krievijas sabiedrību. Ir izgaisuši Turgeņeva, Dostojevska, Tolstoja cēlie varoņi. Jebkuras valsts teleekrānos krievzemiešu (tā tiek dēvēti visi NVS pilsoņi) ikdienu ataino tikai trīs sižeti — karš Čečenijā, kriminālā hronika un korupcija. Vārdu sakot, tie ir mežonīgi, ar ierāvēju refleksiem ģenētiski samaitāti cilvēki. Tā Rietumu smadzeņu centru izkoptā nelietīgā rusofobija ir nomainījusi dzelzs priekškara laiku primitīvo antisovjetismu.

Sabiedrība ir būtiski ieinteresēta, lai valsts radītu aizsardzības mehānismus, kas veicinātu objektīvu uzskatu veidošanu par Krieviju. Pēdējā laika notikumi, ieskaitot prezidenta sākto Krievijas valsts iekārtas reformu, apstiprina galvenā nacionālā uzdevuma aktualitāti.

Tiek izteiktas bažas, ka valsts pozīciju nostiprināšana masu informācijas līdzekļos grauj preses brīvības principu. Taču, pirmkārt, runa nav par masu informācijas līdzekļiem vispār, bet gan par specializētajiem informācijas izplatīšanas orgāniem ārzemēm. Protams, komunikāciju speciālisti neko nebūs vērti, ja tos nepazīs savas valsts iedzīvotāji. Turklāt valsts iestādes līdz pat rajonu līmenim ir apaugušas ar klaigājošiem slavinātājiem, kas tikai apstiprina "visas valsts PR–izācijas [sabiedrisko attiecību metožu lietošanas pārspīlēšana — tulk.]" faktu. Otrkārt, klasiskā aģitpropa diktātu ir nomainījis informācijas un finansu totalitārisms. Visi jaunie oligarhiskie klani (piemēram, Gazprom, LUKOIL, Alfa–bank ) veido savas mediju impērijas, kas forsē "informatīvā bruņojuma" sacensību.

Nereti sastopami ir arī apgalvojumi, ka nav iespējams organizēt informācijas kampaņas ārzemēs, jo krievzemiešiem pašiem vēl nav nobriedusi nacionālā ideja. Šī jautājuma svarīgums neietilpst šī raksta ietvaros, tāpēc aprobežosimies ar šī jēdziena daudzo šķautņu konstatāciju. Pats spilgtākais Krievijas impērijas nacionālās vai, precīzāk, "valstiskuma idejas" ("patvaldība, pareizticība, tautiskums") paudējs Konstantīns Pobedonoscevs bija Sinodes virsprokurors (1880–1905) to traģisko notikumu priekšvakarā, kas lika pamatakmeni jaunas valsts izveidošanai. Šīs valsts tautas valstiskuma ideju kā vispārnacionālu patiešām pieņēma tikai Lielā Tēvijas kara laikā. Pārējos septiņos gadu desmitos ideoloģiskais aparāts ar zināmiem panākumiem kultivēja "aplenktā cietokšņa" sindromu (par nacionālo ideju taču nav uzskatāma partijas devīze: "Visu zemju proletārieši, savienojieties!"), bet vēlāk — vienas no divām lielvalstīm uzvedības kodeksu.

Tomēr nacionālā ideja nav nekāds auglis, kuram ir dabisks nobriešanas periods, un nevienam nav zināms, kad Krievijas tautas ar grūtībām radīs tādu ideju, kas darbotos kā apvienojošs faktors. Nevar taču gaidīt šo dienu. Ir pietiekami, ka valsts vadība ir formulējusi prioritātes iekšējās un ārējās politikas jomās. To popularizēšana ārzemēs, bet plašākā nozīmē cienījama Krievijas tēla radīšana arī ir vissvarīgākais ārpolitiskās propagandas uzdevums.

Propaganda ir tikpat taustāma realitāte, un šis termins, kam tagad ir nepieciešama rehabilitācija, eksistēja jau Romas impērijas laikā. Tā eksistē vēl šodien. "Pedagogs māca, kā domāt, bet propagandists, — ko domāt", šī spārnotā frāze pieder pazīstamajam amerikāņu speciālistam MIL teorijas un prakses jomā M.Čukasam, kas kara gados bija Stratēģisko dienestu pārvaldes — CIP priekšteces — plānošanas nodaļas vadītājs "operācijām morāles sfērā".

Šodien ASV un citas NATO valstis, to daudzie sabiedrotie, kā arī radikālu islāma ideju atbalstītājas valstis ir pārvērtušas pretkrievisko "melno PR [public relations]" mērķtiecīgās informācijas kara akcijās. Šī kara plānotāji un organizatori izmanto divas galvenās priekšrocības — pasaules vienpolaritāti un telpas globalizāciju.

Nav ļaunuma bez labuma, un pēc jūtamiem zaudējumiem informācijas karu frontēs Krievijas vadība ir aptvērusi valsts adekvātas aizsardzības nepieciešamību tās nacionālo interešu līmenī. Nacionālās drošības koncepcijas ietvaros pirmo reizi tika formulētas intereses informācijas sfērā arvien stiprāko draudu kontekstā: "atsevišķu valstu" centieni dominēt pasaules informācijas telpā, Krievijas izspiešana no iekšējā un ārējā informācijas tirgus, informācijas karu koncepcijas izstrāde, informācijas resursu normālas funkcionēšanas traucēšana, nesankcionēta piekļūšana informācijas resursiem. Jūnija beigās KF Drošības padome apstiprināja informācijas drošības doktrīnu. Lai arī abi dokumenti ir visai līdzīgi, taču pēdējā, plašākajā, ir izvirzīts valsts darbības informatīvā nodrošinājuma uzdevums.

Prakse apstiprina teicienu: "Tam, kuram pieder informācija, pieder visa pasaule". Pēdējā desmitgadē "komunikāciju revolūcijas" apstākļos informācijas apjoms ik gadu divkāršojas. Jaunākās tehnoloģijas, jo īpaši internets, pārmaina pasaules saimniecības struktūru (ASV ienākumi šajā nozarē 1999.gadā divkāršojās, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un sasniedza 624 miljardus dolāru) un pasaules redzējumu. Dienu un nakti negaidīts viesis klauvē pie katrām durvīm. Turklāt Rietumi dara visu, lai marginalizētu Krieviju pasaules informācijas telpā, ieskaitot arī mūsu tuvās ārzemes.

Īpaši bīstama ir faktiskā Krievijas diskriminācija tās personīgajā "informācijas mājā". Pēc aptuveniem aprēķiniem, Krievijā ārvalstu informācijas kompāniju īpatsvars 15 līdz 20 reižu pārsniedz pašmāju kompāniju darbību. Pārsvars ir vairāku apstākļu dēļ: Krievijā izmanto aizrobežu komunikācijas sistēmas, jo īpaši telekomunikācijas, ārvalstu kapitālu iegulda MIL materiāli tehniskajā bāzē; reklāmas bizness savus tīklus ar telekanālu starpniecību ir izmetis tālu Krievijas provincēs.

Arī izklaides TV programmas un bezgalīgās "ziepju operas" runā "svešā mēlē". No vienīgā neredzīgā Valsts domes deputāta un viena no pašiem gaišredzīgākajiem cilvēkiem — sibīrieša Oļega Smoļina — es izdzirdēju tādu frāzi: "Kad mūsu cilvēki sapņoja dzīvot kā Itālijā, tad viņi skatījās Fellīni filmas. Tagad, cenšoties dzīvot kā Meksikā, viņi skatās "Vienkārši Marija"". Starp citu, daudzās valstīs nacionālā kino un televīzijas aizsardzībai ārzemju filmu izrādīšanai ir noteikta stingra kvota. ASV tikai 1% teleproducentu ir ārzemnieki, tur valdība ir viens no lielākajiem reklāmdevējiem, un ne velti Vašingtonu dēvē par "Holivudu pie Potomakas".

Karstgalvji sūdzas par "Krievijas informācijas telpas okupāciju". Es atturēšos no galējiem vērtējumiem. Tomēr valsts darbības informatīvajā nodrošinājumā, konkrēti — ārpolitikas propagandā, ir jāpāriet no vārdiem pie darbiem. Vispirms ir jārada darboties spējīgs mehānisms. Es esmu gatavs atkārtot to, ko rakstīju pirms diviem gadiem: valsts nacionālās intereses prasa radīt konkrēti adresētu un efektīvu ārpolitisko propagandu, uz holdinga bāzes apvienojot vismaz trīs pašreiz eksistējošās valsts organizācijas — Krievijas informācijas aģentūru "Novosti", Krievijas Starptautiskās un zinātniskās sadarbības centru un radiokompāniju "Golos Rossiji". Klāt vēl būtu jāpievieno krievu valodas propaganda, vispirms jau tuvējās ārzemēs.Tāpat arī nacionālās intereses prasa, lai valsts holdinga vadītājs tiktu iekļauts prezidentam pakļautajā spēka ministru blokā. Pretējā gadījumā starpresoru hierarhija tādu vadītāju padarīs par "kāzu ģenerāli", bet viņa funkcijas profanēs. Atzīmēšu, ka prezidenta vēstījuma sākumā bija iekļauts apgalvojums, ka Krievijas tēls ārzemēs ir reputācijas un valsts nacionālās drošības jautājums.

Visiem ir zināms, ka dažādās valstīs cilvēki ir dažādi, par vienu un to pašu lietu vieni smejas, bet citi raud. Tādēļ arī ārpolitikas propagandas formās un metodēs, kā arī konceptuālajos akcentos ir jāņem vērā gan globālais mērogs, gan arī konkrēto valstu un auditoriju specifika. Gala rezultāts vai efektivitāte tiek mērīta ar daudzu aspektu skalu — no ārvalstu investīciju pieplūdes līdz attieksmei pret mūsu ierindas tūristiem. Programma ir nepieciešama nevis mēnešiem, bet gadiem. Taču bez tās mums neizdzīvot.

Karens Hačaturovs,

KF Ārlietu ministrijas

Diplomātiskās akadēmijas profesors