Vienatnē svešumā. Ar Troickas pulku mājup

Nobeigums. Sākums “LV”, 16.09., 17.09.2004.

1920.g. Imantas pulka parāde Vladivostokā. Priekšgalā kapelmeistars komponists Jānis Mediņš Foto no Alekšu dzimtas arhīva

Drīz vien pienāca ziņas, ka staciju “Taiga” jau ieņēmuši sarkanie. Arī no rietumu puses sarkanie jau bija pienākuši 30 km attālumā no Tomskas. Mums nācās atstāt ērtos 2.klases vagonus un pajūgos virzīties tālāk uz austrumiem. Fiļnejs man pateica, ka viņš tālāk negribot doties, palikšot Tomskā pie savējiem. Ko es tur varēju iebilst. Arī mans mērķis taču bija tāda pati “Tomska” – Latvija. Sapakoju savas vērtīgākās mantiņas koferī un iedevu Fiļnejam uzglabāšanai. Tā nu tās tur glabājas... Otru koferīti nodevu vezumniekiem.
Mūsu vienībai bija uzdots segt atkāpšanos. Sasēdāmies pajūgos un sākām virzīties uz austrumiem. Pirms izbraukšanas korpusa komandieris uzprasīja, kur palicis mans palīgs Fiļnejs. Atbildēju, ka nezinu. Par to piedraudēja mani nodot kara tiesai. Tālākie notikumi risinājās tik strauji, ka nebija vairs laika domāt par kara tiesu. Sarkanie strauji virzījās uz priekšu, bet Kolčaka armija bez kaujām atkāpās. Atkāpšanās ceļš arī bija tikai viens – lielais Sibīrijas trakts. Pirms mums pa šo traktu jau trīs mēnešus bija plūdusi sakautā Kolčaka armija. Ceļš bija tā pieblīvēts, ka uz priekšu varēja tikt ļoti gausi. Regulārā Sarkanā armija mūs nevarēja panākt. Šad tad patraucēja vienīgi partizāni. Panika mūsējos bija tik liela, ka pietika ar dažiem šāvieniem un daudzi bailīgākie vezumnieki pārcirta dzeņaukšas, pameta vezumus, kāpa zirgiem mugurā un jāšus bēga uz priekšu. Pārtikas krājumu mums tikpat kā nekādu nebija. Ja kaut ko vēl varēja atrast pie vietējiem iedzīvotājiem, tad tas tika atņemts.

Tieku uzņemts latviešu vienībā

1920.gada 10.janvārī sasniedzām Krasnojarsku. Dabūju zināt, ka tur stāv trīs ešeloni ar Troickas pilsētā saformētiem latviešu karavīriem. Šī vienība esot ceļā uz Vladivostoku, lai no turienes tālāk pa jūru dotos uz Latviju. Nu mans liktenis bija izšķirts. Pametu kolčakiešus, nevienam par to nekā nesakot, un tiku uzņemts latviešu vienībā. Iegāju tur atkal ar to, kas mugurā un vēderā.
Latviešu Troickas pulks (īstenībā bataljons), kurā es iestājos, sastāvēja no 5 rotām (simtiem) un virsnieku pusrotas, kurā arī mani ieskaitīja. Šī pusrota bija nodibināta tāpēc, ka virsnieku bija saradies vairāk, nekā piecām rotām vajadzīgs. Bataljona komandieris bija majors Dardzāns. Projāmbraucēju bija daudz, bet transporta līdzekļu maz, tāpēc uz priekšu tikām ļoti gausi. No Krasnojarskas līdz Vladivostokai braucām vairāk nekā piecus mēnešus. Novietojušies bijām preču vagonos. Kad es iestājos latviešu bataljonā, tas bija izvietojies trijos ešelonos. Nākošajā naktī iznāca sadursme ar sarkanajiem partizāniem. Nācās vienu ešelonu pamest, jo starp ešeloniem bija izjauktas dzelzceļa sliedes. Turpmākā gaitā vēl iznāca sīkas sadursmes un nācās pamest vēl vienu ešelonu. Kādā sadursmē tika ievainots mans tuvs paziņa mērnieks Artūrs Bērziņš. Viņu ievainoja krūtīs, un plaušās viņam palika lode uz visu mūžu. Starp mums bija arī komponists (vēlākais profesors) Jānis Mediņš. Viņš veda līdzi operas “Uguns un nakts” partitūru. Kad bija jāpamet priekšpēdējais ešelons, Mediņam vajadzēja noiet kājām 30 verstes ar nošu saini plecos. No redzamākiem ļaudīm starp mums vēl bija garais aktieris Teodors Lācis, skolotājs un rakstnieks Dambergs, ievērojamais sportists slidskrējējs kapteinis Rumba. Lācis ļoti daudz dzēra. Bataljona komandieris par to uz viņu bija tā noskaities, ka reiz gribēja Lāci izsēdināt un pamest Ķīnā.

1920.g. Tvaikonis “Čikuzen Marn”, ar kuru braucām no Vladivostokas līdz Nagasaki Japānā Foto no Alekšu dzimtas arhīva

Sākas mājupceļš

Pienāca tā diena, kad mēs varējām kāpt uz kuģa. Tas bija japāņu kuģis “Čikuzen Marn”. Japānā iebraucām Jāņu vakarā – 1920.gada 23.jūnijā. Tur pārsēdāmies bijušajā krievu tvaikonī “Voroņeža”, kurš tagad gāja zem angļu karoga. Japānā tikām apstājušies divās ostās: Curnga un Nagasaki. Uz pēdējās, kā zināms, Otrā pasaules kara beigās amerikāņi nometa atombumbu. Cik, garām braukdami varējām vērot, Japāna ir ļoti skaista, kalnaina zeme, un galvenais, tur dzīvo ļoti tīrīga tauta. Ieejot sabiedriskās ēkās, japāņi atstāj ārpusē savus apavus un telpā ieiet zeķēs. Jaunums, ko dabūju pirmoreiz mūžā redzēt jau Ķīnā un pēc tam Japānā, bija rikšas. Brauciens vieglos ratiņos, ko velk cilvēks, viegli rikšodams. “Voroņežas” kapteinis bija ļoti resns cilvēks, to veda divi vīri: viens ratiņus vilka, otrs stūma. Sākot ar Japānu un līdz pat Gibraltāram, bija dienvidu augļu pārpilnība: apelsīni, banāni, mandarīni un daudzi citi.
Bataljonā mums bija savs koris un orķestris. Korī dziedāju arī es. Diriģents bija skolotājs Eglentāls no Rīgas. Starp citu, ļoti daudz laika veltījām dziedājumam “Varoņu slava gaida mūs”. Uzstāties nekur neiznāca. Eglentāls smagi cieta no jūras slimības un lielāko daļu laika nogulēja. Es jūras slimību pārlaidu diezgan viegli. Tikai ceļā no Vladivostokas līdz Japānai divas reizes palika slikti.
Orķestri diriģēja Jānis Mediņš. Starp orķestrantiem bija arī daži krievi. Tiem bija lieli brīnumi, kāpēc mūsu puikas nonāk milzīgā sajūsmā, tiklīdz mūzikā sadzird motīvus par Ķemermiestiņu. Ļoti bieži spēlēja dažādus motīvus no “Silvas”. Tie man uz visu mūžu ir sasaistījušies ar okeānu. Tiklīdz dzirdu kaut ko no “Silvas”, es tūliņ izjūtu, ka atrodos uz kuģa, un tas liegi šūpojas okeāna viļņos.
Uz kuģa mēs bijām labi apgādāti. Uzturs bija labs (angļu virtuve). Bieži vien pusdienās deva pa pieciem ēdieniem. Ļoti bieži tika pasniegta auzu tume. Bez tam mums, virsnieku pusrotai, maksāja algu 9 angļu mārciņas mēnesī. Apstāšanās iznāca šādās ostās: īslaicīgi Honkongā, diezgan ilgstoši Portsaidā, Kolombo (Ceilonas sala), Adenā, Aleksandrijā, Gibraltārā, Četemā (Anglijā), Dancigā un no turienes – pēdējā – Liepājā. Tur mūs svinīgi sagaidīt bija ieradušies arī Rainis un Aspazija.
No Liepājas līdz Rīgai braucām vilcienā. Rīgā atkal mūs svinīgi sagaidīja. Bija ieradies arī Kārlis Ulmanis un sasveicinoties katram virsniekam spieda roku. Tanī pašā vakarā mūs sumināja Sieviešu palīdzības korpusā. Rīgā iebraucām 1920.gada oktobra sākumā. Jau Singapurā daļa mūsējo, tanī skaitā arī es, bijām iesnieguši lūgumu Latvijas Augstskolai par mūsu uzņemšanu tajā. Tiku uzņemts, un līdz ar to biju atbrīvots no tālākā dienesta armijā.

Dzīve atkal jāsāk no jauna

Pārbraucis Latvijā, tēvu vairs nesastapu. Viņš jau bija miris un apglabāts Alūksnes kapsētā. Māte bija likvidējusi savu mazo saimniecību Jaunannā un abas ar māsu pārnākušas dzīvot uz Alūksni un apmetušās mātes brāļa Aleksandra Buša mājās. Eksistences līdzekļi viņām bija ļoti trūcīgi. Mans brālis Hugo dzīvoja Lauros un bija labi pārticis. Lauri tanī laikā bija iekļauti Igaunijas Republikā. Tēvs pirms nāves mātei novēlējis, lai viņa pie Hugo dzīvot neejot, bet lai gaidot mani un dzīvojot pie manis.
Iestājos darbā Rīgas Mērniecības daļā par mērnieku. Biju uzņemts arī Latvijas Augstskolā. Mācīties varēju pa vakariem. Likās, ka nu viss būs labi. Strādāšu un mācīšos! Enerģiski ķēros pie darba. Tomēr drīz vien izrādījās, ka grūtību būs ļoti daudz. Pirmais un galvenais šķērslis bija ļoti zemā alga. Man bija tikai kārtējā niecīgā alga un puse no tās bija jāizdod par istabu. Arī augstskolā grūti bija iekļauties mācību gaitā, galvenā kārtā tāpēc, ka mācības bija iesākušās jau krietni agrāk. Studenti jau pirms manas iestāšanās bija izpildījuši dažus rasēšanas darbus, kuri man bija jāizpilda vienlaicīgi ar kārtējiem darbiem. Tas bija par grūtu (iestājos inženieru fakultātē). Bez tam smagi bija apzināties, ka es nekā nevaru palīdzēt mātei un māsai. Notika otrādi – māte man sāka sūtīt uz Rīgu paciņas. Tas nu bija par daudz! Uzzināju, ka Mežu departaments meklē cilvēkus darbam par mežziņu palīgiem. Tā kā man jau mazliet bija pazīstams mežziņa palīga darbs un mērniecības skolā mums mācīja arī mežu taksāciju un ierīcību, nolēmu pāriet darbā uz Mežu departamentu. Alga tur bija paredzēta mazliet lielāka kā mērniekam. Bet galvenais bija tas, ka dzīve būs laukos un es varēšu ņemt pie sevis arī māti un māsu. Vakantas vietas bija vairākas. Arī Viļakā. Tas bija vistuvāk Alūksnei. Pārvest uz turieni māti un māsu būs viegli. Bez tam Viļakai bija vēl viens speciāls pievilkšanas spēks. Viļakā par mežsargu kaut kur strādāja Salaks. Tātad tur es atradīšu arī Salaku Almu!…
1921.gada janvārī ierados Viļakas mežniecībā un sāku strādāt par mežziņa palīgu Kupravā. Atvedu uz turieni arī māti un māsu. Salaku gan Viļakā vairs nebija. Pārcēlušies uz Valmieru.
Vēlāk es tomēr atradu savu ilgoto Almu. 1922.gada 11.jūnijā mēs apprecējāmies un sākām domāt par aizvākšanos no Latgales.
No Latvijas biju šķirts divus gadus. Ilgas pēc dzimtenes bija lielas, un prātā bija tikai viena doma – ātrāk jātiek atpakaļ Latvijā! Pagājuši bija neredzēti lielo pārvērtību gadi ar padomju Latvijas nodibināšanu un tās krišanu, tā ka personīgi no visa tā nekādu piedzīvojumu man nav. No tiem cilvēkiem, kas visu laiku te bija nodzīvojuši, ļoti maz bija tādu, kas par šo pagājušo laiku jūsmoja un nožēloja, ka tas izbeidzies. Visu simpātijas piederēja demokrātiskajai Latvijai. Un patiešām! Ulmanis bija deklarējis: “Mēs uzcelsim tādu valsti, kurā nebūs ne apspiedēju, ne apspiesto.”
Un nu šī valsts bija tapusi! Cara laikā Latvijā bija ļoti daudz bezzemnieku. Dziļi Latvijas bezzemnieku apziņā bija iegūlušās ilgas “pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes”. Arī šīs ilgas sāka piepildīties. Visas muižu zemes (tādu bija lielākā daļa Latvijas platības) tika nacionalizētas un sadalītas bezzemniekiem. Nodibinājās tā saucamās jaunsaimniecības. Tā tās nosauca atšķirībā no pastāvošajām, vecajām zemnieku saimniecībām. Jaunsaimniecību platība bija 10–20 ha. Biezi apdzīvotās vietās iedalīja arī amatnieku saimniecības 0,5–1,0 ha. Arī man tika piešķirts meža pļavas gabals 2,0 ha platībā. To nodrenēju, izkultivēju, uzcēlu pļavā siena šķūni un nopietni gatavojos uz saimniekošanu. Tas bija Dzērbenē. Vēl nopirku Taurenes pagastā 11,0 ha lielu meža pļavas gabalu. Tur gan nekādus kultivēšanas darbus nepaspēju izdarīt.

Kāzas un kristības

Bija pēckara laiks. Vispārējais ekonomiskais stāvoklis slikts. Arī mums ar Almu tikpat kā nekā nebija. Mūs salaulāja Valmieras mācītājs Pavasars, Almas brālēna Hermaņa Endzeliņa mājā Kauguru “Mičkēnos”. Uz turieni bija aizgājuši dzīvot Almas vecāki. Pirms tam bijām jau reģistrējušies dzimtsarakstu nodaļā Valmierā. Kāzu viesu bija maz: no manas puses brālis Hugo ar savām meitām Hertu un Regīnu, māsa Marta, Dekšņu onkulis un brālēns Bušs. Almai – viņas vecāki un brāļi, Endzeliņi un daži Almas kolēģi – skolotāji no Valmieras.
Pēc kāzām mēs ar Almu un maniem radiem braucām uz manu darba vietu Kupravas mežniecībā. Tur nekādas viesības turpināt nebija paredzēts, bet iznāca mazliet citādi. Daži turienes draugi bija noorganizējuši mūsu sagaidīšanu un mūsu mājā sarīkojuši viesības mums. Tā mēs kļuvām oficiāli laulāts pāris, un abi jutāmies ļoti laimīgi. Sākumā pie mums Kupravā dzīvoja arī mana māsa Marta. Rudenī Alma sāka strādāt par skolotāju Kupravas “latvīšu pamatškolā”. Tā to skoliņu sauca, jo skolnieki bija galvenā kārtā latgaliešu bērni un latgalieši stingri turējās pie savas izloksnes. Skola bija tikko noorganizēta, un tanī laikā tur strādāja tikai divas skolotājas.
Nākošajā gadā 29.martā mums bija ļoti svarīgs notikums – piedzima pirmais dēls (slimnīcā, Rīgā, 1923.gadā). Bijām par to bezgala priecīgi, jo ilgojāmies pēc bērniem. Savu pirmdzimto nosaucām par Ojāru Uldi.

Publikāciju sagatavoja

Inta Alekse