1990.gada 14.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Frakcija lūdza atļaut pieteiktā deputāta Priščepova vietā dot vārdu deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: */Mēs sākam debates, lai apspriestu ārkārtīgi svarīgu dokumentu, kas šodien tika iekļauts darba kārtībā. Es uzdevu jautājumu tās komisijas priekšsēdētājam, kura izstrādāja šo dokumentu. Un tas nebija bez nolūka, jo uzskatu, ka tas, ko mums piedāvā izskatīt, tālāk attīstīs un papildinās Likumu par alternatīvo (darba) dienestu, kas tika pieņemts agrāk. Sakarā ar to es gribētu izteikt virkni apsvērumu par tiem jautājumiem, kurus mums nāksies apspriest, un daļēji arī par likumu, kas jau ir pieņemts.
Rodas iespaids– un droši vien tas nav maldīgs –, ka Likuma par alternatīvo (darba) dienestu pamatā, kā arī tā projekta pamatā, kas sagatavots, lai tālāk uzlabotu šo likumu, ir divi ārkārtīgi svarīgi momenti. Pirmais ir ticības jautājums, otrais– pacifisms. Sakarā ar to man gribētos savu uzstāšanos ievadīt ar īsu epigrāfu: “Nevis miesa, bet gars ir pagrimis mūsu dienās.” Tā savā laikā ir teicis Fjodors Tjutčevs, gluži kā gara acīm skatīdams mūsdienas. Līdz ar to rodas jautājums: kā lai nosaka tos, kuri sevi uzskata par ticīgajiem, un tos, kuri sevi atzīst par pacifistiem? Es domāju, ka mūsdienu jaunietis diezin vai pats spēs pilnībā atrisināt šo jautājumu. Tāpēc gan likumprojektā, gan arī likumā norādīts, ka būs komisija, kas jaunajam cilvēkam palīdzēs tikt skaidrībā. Taču, lai šī komisija varētu auglīgi un konstruktīvi funkcionēt, ir nepieciešams, lai būtu kādi kritēriji, vadoties pēc kuriem varētu atzīt, ka attiecīgais biedrs patiesi ir ticīgs, bet cits jaunietis– pacifists, sakarā ar ko viņi var iziet alternatīvo dienestu. Kā noteikt to, kādi varētu būt šie kritēriji un kas tos varētu izvirzīt? Kurš pateiks, vai tas tā patiešām ir?
Mēs neizveidojām sešpadsmito pastāvīgo komisiju, kura varētu, kā man šķiet, nodarboties ar šo jautājumu. Viena lieta ir vēlamais, bet cita– esošais, un ir jāzina, uz ko balstās šī vēlēšanās. Un kā lai nosaka to, vai viņš ir ticīgais vai nav? Varbūt pajautāt, vai viņš prot “Mūsu Tēvs...” un zina “Visaugstākā patvērumā”? Bet varbūt pietiek tikai ar paša iesniegumu, ka viņš ir ticīgais? Es domāju, ka pat deputātam Zotovam šī situācija radītu grūtības.
Par otro jautājumu– par pacifismu. Kādi kritēriji varētu būt šeit? Jaunietis var pateikt, ka viņš vispār ir pret bruņotajiem spēkiem, ka viņš ir pacifists, un, lai to apliecinātu, nocitēt: “Ņem šineli, un ejam mājās...” Vai ar to vien pietiks? Es domāju, ka noteikti ne. Tāpēc atliek vien secināt, ka jau pašā likumprojektā, pašā likumā, kurā šodien tiek izdarīti papildinājumi, nav nesošo konstrukciju. Es gribu atkārtot šos vārdus: nav nesošo konstrukciju, ir tikai apgalvojumi un skaļi vārdi. Bet, tā kā likumā nav nesošo konstrukciju, nav zinātniska satura, trūkst substances, tad nav arī paša likuma. Tāpēc man šķiet, ka šodien izskatīšanai izdalītie likumprojekti diezin vai ir pelnījuši, lai mēs tos izskatītu tik lielā steigā. Tie– gluži otrādi!– ir pelnījuši, lai to izskatīšanu atliktu. Vajag pamatīgi iedziļināties ne tikai pašā likumā, bet arī situācijā, kāda republikā izveidojusies, ņemt vērā to reakciju, kāda jūtama visās republikas malās pret jautājumu, kuru mēs šodien gatavojamies apspriest. Un tikai pēc tam– vēl jo vairāk tādēļ, ka ir gaidāmas sarunas Maskavā, kā norādīja Anatolijs Valerjanovičs Gorbunovs –, tikai pēc tam varēs atgriezties pie tiem jautājumiem, kurus mēs apspriežam patlaban.
Nobeidzot savu uzstāšanos, es gribu teikt, ka jautājums par alternatīvo dienestu, jautājums par iesaukuma atlikšanu pašlaik nebūt nav tik vienkāršs, kā daži, gribēdami steigties, domā. Par to, ka tas nav vienkāršs, liecina arī dokuments, kas atsūtīts republikas komisāram ģenerālmajoram Dūdam. Tajā ir izteikti tieši draudi republikas kara komisariātam saistībā ar to jautājumu, kuru mēs apspriežam.
Un nobeigumā vēl kāda informācija. Rezolūciju, kuru pieņēmuši milicijas darbinieki, un visiem tas ir labi zināms, atbalsta viss Latvijā dislocētā Rīgas garnizona karaspēka personālsastāvs. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Tālāk vārds deputātam Geidānam.

I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Es Jelgavas rajonā esmu apstiprināts par alternatīvā dienesta komisijas priekšsēdētāju. Tāpēc man daudzkārt nākas saskarties ar tiem jautājumiem, kuri tika minēti deputātu grupas priekšlikumā. Pirmkārt, es gribētu jums atgādināt, ka mūs gaida vesels pulks Latvijā notiesātu jauniešu, kuriem soda izpilde ir atlikta uz laiku, jo visi gaida mūsu lēmumu to jauniešu lietā, kuri atteicās dienēt armijā.
Otrkārt, es gribētu atgādināt, it sevišķi tiem, kuri reizē ar vietējām deputātu padomēm uzskata, ka alternatīvais (darba) dienests nav tīša izvairīšanās no kalpošanas savai tautai, gluži otrādi– vietējām padomēm vajadzētu saprast, ka te parādās reālais kalps savai jaunajai republikai. Tas ir tas darba spēks, kurš varētu dienēt visu labā darba dienestā, ne jau velti šo likumu tā arī sauc. Tātad rodas reālas darba rokas, kas varētu strādāt tajās nozarēs, kurās mums šodien ir ļoti vajadzīgi cilvēki. Tātad mēs gūsim dubultu labumu– vietējās padomes– darbarokas, kas kalpos mūsu republikai, bet mēs saglabāsim dzīvus un nesakropļotus savus jauniešus.
Trešais, par ko es gribētu runāt, ir tās problēmas, ar kurām saskāros, piedaloties iesaukšanas komisijas darbā, un labi redzēju, ka ir dažādi jaunieši– ir jaunieši, kuri par katru cenu grib iet dienēt, lūdzu– lai viņi nāk un dien, mēs jau neesam tam pretim, jo mūsu likuma izmaiņas paredz divus variantus: gan dienēšanu armijā, gan atrašanos darba dienestā, un tāpēc šis likums abām pusēm dod izvēles brīvību. Ja kāds grib dienēt Padomju armijā, lai dien, kurš negrib to darīt, lai kalpo savai tautai, savai republikai. Tikai vienmēr tiem, kuri iet dienēt armijā, ir jāatceras, ka armija kropļo visus neatkarīgi no tā, pie kuras tautības piederi. Šajās dienās pienāk kārtējais cinka zārks, tikai šoreiz tajā ir krievu jaunietis. Un es pilnīgi atbalstu tos jautājumus un tās izmaiņas, kuras Jundža kungs jau pamatoja, bez tam gribu atgādināt, ka mūsu deputātu vidū, ja nemaldos, ir vismaz 7 armijas pārstāvji. Tātad apspriešana varētu būt pietiekami kompetenta, ievērojot visu pušu intereses. Un es uzskatu, ka mūsu deklarācijas pēdējā rindkopa ir ļoti vajadzīga, jo mēs zinām bezgala daudz par tām nelikumībām, kuras notiek armijā un kuras tiek noliegtas. Un, ja mēs šādu deputātu komisiju radīsim, tad tas būs tagad vienīgais orgāns, kas aizstāvēs jauniešus un palīdzēs ieviest taisnību.

J.Jagupecs: */Cienījamie deputāti! Es rūpīgi izstudēju apspriešanai piedāvāto likumprojektu un lēmumu projektu paketi, un man deputātu– militārpersonu vārdā jums oficiāli jāpaziņo, ka tie pārkāpj Vissavienības likumdošanas tiesiskās normas jautājumos, kas attiecas uz valsts aizsardzības spēju nodrošināšanu, un ielaužas sfērā, kura ir tikai un vienīgi Vissavienības orgānu prerogatīva. Šajā sakarā gribu visiem klātesošajiem atgādināt, ka saskaņā ar PSRS likuma par PSR Savienības un federācijas subjektu pilnvaru norobežošanu, kuru PSRS Augstākā padome pieņēma 1990.gada 26.aprīlī, 6.pantu aizsardzības organizēšana un PSRS Bruņoto spēku vadīšana ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības ekskluzīvā kompetencē tās augstāko valsts varas un pārvaldes orgānu personā. PSRS Konstitūcijas (Pamatlikuma) pamatnostādnēm aizsardzības veidošanas jautājumā neatbilst arī Latvijas PSR likums par alternatīvo (darba) dienestu un šodien, divus mēnešus pēc šā likuma pieņemšanas, izskatāmie grozījumi tajā. Šis fakts jau pats par sevi daiļrunīgi liecina par to, cik pārsteidzīgi un nepārdomāti mēdz būt republikas Augstākās padomes lēmumi. Šo likumu un piedāvātos grozījumus tajā nevar atzīt par tādiem, kam ir juridisks spēks, jo saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 32.panta otro daļu un 73.panta 8.punktu valsts orgānu, sabiedrisko organizāciju, amatpersonu un pilsoņu pienākumus valsts drošības nodrošināšanā un aizsardzības spēju nostiprināšanā nosaka PSR Savienības likumdošana. Turklāt, lai būtu pilnīga skaidrība, gribu vārds vārdā nolasīt PSRS likuma par PSR Savienības un federācijas subjektu pilnvaru norobežošanu 11.pantu. Tajā ir teikts, lūk, kas: “PSRS Konstitūcija, PSRS likumi un citi PSRS augstāko valsts varas un pārvaldes orgānu akti ir obligāti visā PSRS teritorijā. Ja savienoto un autonomo republiku likumi un citi to augstāko valsts varas orgānu akti ir pretrunā ar PSRS Konstitūcija, PSRS likumiem un citiem PSRS augstāko valsts varas orgānu aktiem, tad ir spēkā akti, ko izdevuši attiecīgie PSRS orgāni.”
Piedāvāju sekojošo. Pirmkārt. Atcelt Latvijas PSR 1990.gada 1.marta Likumu par alternatīvo (darba) dienestu, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 1.marta lēmumu par atvieglojumiem rezervē ieskaitītajiem vai atvaļinātajiem virsniekiem, praporščikiem, mičmaņiem un virsdienesta karavīriem, kā arī personām, kas strādājušas Galējo Ziemeļu rajonos un tiem pielīdzinātajos apvidos, kas pieņemts, pārkāpjot PSRS Konstitūcijas (Pamatlikuma) prasības.
Otrkārt. Izslēgt no Latvijas PSR 1990.gada 1.marta Likuma par grozījumiem un papildinājumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos un no Likuma par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Dzīvokļu kodeksā tiesiskās normas, kurām ir kāds sakars ar iepriekš minētajiem lēmumiem un ar Likumu par alternatīvo dienestu.
Treškārt. Nepieņemt apstiprināšanai piedāvātos likumu un lēmumu projektus un deklarācijas, bet atgriezties pie tiem pēc tam, kad būs pieņemts likums par PSRS aizsardzību, arī tā 38.pants par ārpuskaraspēka dienestu.
Ceturtkārt. Veikt pasākumus, lai Latvijas PSR teritorijā bez vārda runas tiktu izpildītas PSRS likuma par vispārējo karaklausību prasības, lai tiktu nodrošināta pilsoņu iesaukšana aktīvajā karadienestā atbilstoši šim likumam un PSRS Ministru padomes 1990.gada 29.marta lēmumam Nr.305 par to robežapsardzības karaspēka, iekšlietu karaspēka un dzelzceļa karaspēka karavīru atvaļināšanu no PSRS Bruņoto spēku rindām un iesaistīšanu rezervē, kuri aktīvajā karadienestā nodienējuši noteikto termiņu, kā arī par pilsoņu kārtējo iesaukumu dienestā laikā no 1998. gada aprīļa līdz jūnijam.
Piektkārt. Noteikt administratīvo atbildību par darbībām, kas vērstas pret pilsoņu iesaukšanu aktīvajā karadienestā robežapsardzības, iekšlietu un dzelzceļa karaspēkā.
Kolēģi deputāti! Ir pienācis laiks labot kļūdas, nevis radīt jaunas. Ir laiks darbos pāriet uz dialogu un meklēt kompromisus. Es vēlreiz atļaušos atgādināt jums vēstījumu prezidentam Gorbačovam, ko mēs šeit pieņēmām 4.maijā, tieši šādus vārdus: “1990.gada 4.maija Deklarācija tikai paver vārtus pārejas periodam– godīga dialoga un abpusējām interesēm atbilstošu garantiju izstrādāšanai. Vēl vairāk, mēs esam pārliecināti, ka abām kaimiņvalstīm stāv priekšā ciešas sadarbības, plašu politisko, ekonomisko un cilvēcisko kontaktu laikmets. Būtu tuvredzīgi saraut pastāvošās vēsturiskās, tautsaimnieciskās un cilvēciskās saites.”
Man šķiet, ka šo dokumentu, kurus mēs tagad izskatām, pieņemšana tad arī būs politiska tuvredzība./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Seilei.

A.Seile: Cienījamie deputāti! Šodien mēs, divu frakciju pārstāvji, runājam ne tikai divās dažādās valodās, bet mēs pārstāvam divus dažādus domāšanas veidus. Vieni domā tikai par karaspēku, par armiju, otri domā par tiem cilvēkiem, kuri tiek aizrauti no savām mājām, no savām ģimenēm un iekļauti svešā karaspēkā. Īsi komentējot iepriekšējā runātāja ļoti ātro runu, es tomēr gribētu teikt, ka vajadzētu ņemt vērā, ka tagad mums ir Latvijas Republika, kurā darbojas mūsu likumi, bet šie iepriekšējā runātāja gari noskaitītie likumi nav spēkā, jo tos nav ratificējusi mūsu Augstākā padome. Es pārstāvu Rojas 183.vēlēšanu apgabalu un savu vēlētāju vārdā gribu pilnībā atbalstīt likumu par grozījumiem un papildinājumiem alternatīvā dienesta jautājumos, jo mēs tik ilgi esam gaidījuši to, tik ilgi gaidījuši izmaiņas šajā likumā, ka ilgāk tas vairs nav iespējams. Taču, komentējot izmaiņas alternatīvā dienesta likumprojekta 8.pantā, es gribu īsi pateikt to, kādā veidā lauku rajonos būtu ārkārtīgi izdevīgi izmantot cilvēkus, kas dienētu alternatīvajā dienestā. Kaut vai, piemēram, Kolkā un Dundagā ir tik zems milicijas darba līmenis, ka pēdējos mēnešos, it sevišķi nomaļajās vietās, ir pieaudzis noziedzību skaits. Kurš par to ir atbildīgs? Vietējā vara galā netiek, milicijas spēku nav. Un, lūk, tieši šiem jauniešiem būtu izdevība dienēt iekšlietu karaspēkā. Bez tam es gribu teikt, ka arī tas ierosinājums ir ļoti labs, ka šie jaunieši varētu piedalīties dabas aizsardzības pasākumos. Pašreiz ārkārtīgi sarežģīts stāvoklis ir Kurzemes jūrmalā, šī jūrmala, varētu teikt, ir daļēji izpostīta, armijas darbība ir tik ārkārtīgi izmainījusi šo aizliegtās kāpu zonas dabu, ka šeit ar vienkārši iedzīvotāju spēkiem vairs maz kas ir sakārtojams, tāpēc jaunieši, kas pildītu alternatīvo dienestu, varētu nodarboties ar dabas aizsardzības jautājumiem. Tātad es ierosinu pilnībā atbalstīt šīs izmaiņas Konstitūcijā, kuras ir sagatavojusi Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgā komisija, turklāt tieši tādā redakcijā, jo jautājums par šā likumprojekta izmaiņām jau ilgu laiku tiek apspriests. Un, manuprāt, te kaut ko uzlabot būtu grūti. Vienīgi es ierosinu mūsu Augstākajai padomei turpmāk padomāt par to, kā palīdzēt tiem, kuri pašreiz atrodas PSRS armijas karadienestā un uz kuriem šis likums it kā varētu arī neattiekties. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi tautas deputāti! Es gribētu pakavēties pie virknes jautājumu, kurus mēs šodien apspriežam, un izteikt savu viedokli. Pirmais. 1.martā pieņemtais Likums par alternatīvo dienestu un šodien piedāvātais projekts par Latvijas iedzīvotāju kara-
klausību faktiski ir likumi nevis par dienestu, bet gan par izvairīšanos no dienesta. Manuprāt, alternatīvā dienesta likums– tā ir verdzība jaunam cilvēkam, visnepateicīgākie, vismazāk prestižie amati un viszemākais atalgojums, zem nabadzības robežas. Es jums to varu nodemonstrēt, izmantojot Maskavas rajona izpildkomitejas lēmuma pieredzi.
Otrais. Runājot par nākamo dokumentu– lēmuma projektu par Latvijas iedzīvotāju karaklausību, es gribētu skart piedāvātā projekta 4.punktu: “Noteikt, ka iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām nav tiesību pieprasīt no Latvijas iedzīvotājiem kara uzskaites dokumentus, viņiem stājoties darbā, pierakstoties dzīvojamā platībā, izrakstoties no tās, kā arī īstenojot jebkuras citas pilsoņu tiesības.” Šīs prasības rada haosu, jucekli un sajukumu. Kam tas vajadzīgs? Kuram? Kādēļ? Kādus mērķus sev izvirzījuši šīs prasības iniciatori? Tikai ne kārtību un disciplīnu.
Mums ļoti bieži patīk pievērsties vēsturei, tad nu pievērsīsimies tai. Manā priekšā ir divi dokumenti. Viens no tiem ir 1919.gada karaklausības uzskaites dokuments, bet otrs– 1946.gada karaklausības uzskaites dokuments. Ko tad vēsture šodien saka mums, 1990.gada deputātiem? Šajos dokumentos bija tādas pašas sadaļas, kādas mums ir arī tagad: atzīme par iestāšanos valsts dienestā vai par atbrīvošanu no amata, atzīme par reģistrēšanos izraudzītajā dzīvesvietā pēc atvaļināšanās no obligātā karadienesta. Bet, ja runa ir par atvaļinātā un rezervē ieskaitītā karavīra pienākumiem, tad 2. un 3.pantā ir runāts par noteikumu ievērošanu, reģistrējot atvaļinātos un rezervēs ieskaitītos karavīrus. Atbildība bija tāda, kādas pašlaik nav ne PSRS likumā par vispārējo karaklausību, ne PSRS Konstitūcijā, ne arī Latvijas PSR Konstitūcijā. Atbildība bija vienkārša: par reģistrācijas noteikumu neievērošanu draudēja arests. Ja mēs papētīsim visus pārējos pantus– otro, trešo un pirmo, tad varēsim pārliecināties par to, ka neesam guvuši mācību no vēstures, jo šajos dokumentos ir paredzēta gluži cita atbildība.
Ja mēs risināsim sarunu par finansējuma pārtraukšanu no republikas budžeta (3.pants), tad arī šajā gadījumā varēsim atgriezties vēsturē. Un tad mums ir jāpasaka, ka gan 1919., gan 1924., gan arī 1930.gadā Latvijā bija reģistrācijas pārvaldes; tā bija pagasta vai apdzīvotās vietas pārvalde vai policijas iecirknis, kas veica tās pašas funkcijas, kuras tagad veic kara pārvaldes vietējie orgāni. Tātad nedrīkst tik virspusēji un emocionāli pieiet tādu valstiski svarīgu jautājumu izlemšanai, kāda ir karaklausības uzskaite un iesaukums, jo arī Latvijas PSR Konstitūcijas 28. un 30.pantā ir runāts pilnīgi par ko citu.
Ja Latvijas PSR Konstitūcijas 29.pantā ir runāts par to, ka saskaņā ar PSRS Konstitūciju sociālistiskās Tēvijas aizsardzība ir viena no svarīgākajām valsts funkcijām un ir visas tautas lieta, tad tagad varētu diskutēt par to, vai šis pants patlaban ir vai nav spēkā, bet, tā kā šāda diskusija nav notikusi, varam uzskatīt, ka tas ir spēkā.
Es uzskatu, ka tad, ja šie dokumenti tiks pieņemti, zaudētāji izrādīsies visi, bet pati galvenā zaudētāja būs sociālistiskās Tēvijas aizsardzība, jo saasināsies starpnacionālās attiecības un palielināsies no Latvijas iesaukto jauniešu dezertēšana no Bruņoto spēku rindām.
Ja mēs skaram patlaban pašu sāpīgāko jautājumu– pavasara iesaukumu, tad redzam, ka izvērstā kampaņa boikotēt iesaukumu ir pretrunā ne tikai ar padomju likumdošanu, bet arī ar republikas augstākā likumdošanas orgāna lēmumu. Šajā sakarā gribētu atgādināt Latvijas PSR Augstākās padomes 1989.gada 10.novembra lēmumu Nr.685 “Par Latvijas PSR pilsoņu karaklausību”, kurā ierakstīts, ka pilsoņu nepamatota rīcība, mēģinājumi sūtīt atpakaļ vai iznīcināt kara uzskaites dokumentus, boikotēt iesaukšanu aktīvajā karadienestā ir antikonstitucionāla rīcība.
Ja mēs paskatāmies tos dokumentus, kurus šodien analizējam, tad var sacīt, ka tie ir lietuviešu varianta dokumenti. Un man gribētos pateikt tiem kungiem, kuri gatavoja šos dokumentus, ka mēs atrodamies Latvijā un ka pie mums šajos jautājumos nevar realizēt ne lietuviešu, ne azerbaidžāņu variantu. Mums ejams savs ceļš– ceļš, kas paredz izpildīt PSRS Ministru padomes 1990.gada 29.marta lēmumu, Latvijas PSR 1990.gada 20.aprīlī pieņemto lēmumu un Latvijas PSR kara komisāra ģenerālmajora Jāņa Dūdas norādījumus, nevis jāvadās pēc citiem ar iesaukumu saistītiem dokumentiem. Jūs taču zināt, ka viņš mums ir gudrs un noteikts cilvēks, un, ja mēs pieņemsim šos dokumentus, tad zaudēsim viņa uzticību.
Es gribu pateikt, ka iesaukšanas komisijas darbojas visos Latvijas rajonu un pilsētu kara komisariātos, ka iesaukšanas komisijas pašlaik ir izgājuši vairāk nekā 70 procenti jauniesaucamo, kuri ir pakļauti pavasara iesaukumam. Visās iesaukšanas komisijās piedalās sabiedrības un sabiedrisko un politisko organizāciju pārstāvji. Es, biedri, piedāvāju nepieņemt šos dokumentus, nodot tos iedzīvotāju apspriešanai un balsot pret šiem dokumentiem.
Nobeigumā gribētu ļoti īsi pakavēties pie mūsu Sarkankarogotā Baltijas kara apgabala Kara padomes aicinājuma, kuru ir saņēmis Augstākās padomes Prezidijs, taču nezin kādēļ tas vēl joprojām nav pavairots un mums izdalīts. Apgabala Kara padomei ir informācija par to, ka tuvākajās dienās republikas Augstākās padomes sesijas apspriešanai tiks nodoti dokumenti, kuri ir saistīti ar karadienesta norises gaitu un ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju un PSRS likumu par vispārējo karaklausību. Šo likumu pieņemšanu mēs uzskatām par aktu, kas vērsts uz to, lai izjauktu pilsoņu pavasara iesaukumu aktīvajā karadienestā, sagrautu pastāvošo karaklausības uzskaites un Bruņoto spēku komplektēšanas sistēmu, kas galarezultātā pazemina apgabala karaspēka kaujas gatavību. To pilsoņu aizsardzības nodrošināšana, kuri ir atteikušies no dienesta Bruņoto spēku rindās, radīs necieņas pilnu attieksmi pret spēkā esošajiem PSRS likumiem, mudinās jauniesaucamos un dienestā esošos karavīrus izvairīties no karadienesta, veicinās kareivju un seržantu masveidīgu dezertēšanu un pret armiju vērsta noskaņojuma pastiprināšanos. Kara padome vēršas pie jums, biedri Gorbunov, kā pie Latvijas PSR vadītāja ar neatlaidīgu lūgumu pārcelt šā jautājuma izskatīšanu republikas Augstākās padomes sesijā uz vēlāku laiku, kad būs beigušās jūsu konsultācijas ar Savienības valdību. Mēs uzskatām par savu pienākumu vērst jūsu uzmanību uz tām negatīvajām sekām, kas varētu rasties, ja tiktu pieņemti šie likumi, un paturam sev tiesības nodrošināt to pasākumu kompleksu, kas saistīti ar PSRS likuma par vispārējo karaklausību izpildi. Liels paldies par uzmanību!/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Einaram Repšem.

E.Repše: Cienījamie deputāti! Pievienojoties iepriekšējā runātāja tēzei par to, ka šeit darbojas padomju likumi, kuri saistās ar karaklausību, tomēr jāatzīmē, ka kopš mūsu Neatkarības deklarācijas pasludināšanas mums darbojas tikai tie likumi, kuri nav pretrunā ar šo Deklarāciju, nav pretrunā ar Latvijas Republikas pilsoņu interesēm. Es varbūt piekristu, ka šajā gadījumā jautājums par pavasara iesaukumu nav tik daudz valstisks, jo Latvijas Republika nesabruks, ja šie mūsu jaunieši, kas patlaban tik ļoti gaida mūsu atbalstu, aizies dienēt. Tas ir cilvēcības jautājums.
Runājot par dienestu Padomju armijā un pašu armiju, es daudz nepieskaršos tās slavenajai vēsturiskajai pagātnei Latvijā un tās lomai Čehoslovākijā, Ungārijā, Afganistānā. Es mazlietiņ pieskaršos Gruzijai– Tbilisi notikumiem un Azerbaidžānas notikumiem, kur ir bijuši tiesas procesi, kur ir konstatēti vainīgie vai pierādīts, ka vainīgo nav. Vēl vairāk– Gruzijas valdības speciālās komisijas slēdzienā, ko atsūtīja PSRS karaspēka augstākajiem vadības vīriem, tika izvirzītas apsūdzības Konstitūcijas un Kriminālkodeksa pārkāpšanā. Kāpēc viņi traucē šo notikumu izmeklēšanu, kāpēc viņi nestājas tiesas priekšā? Man ir pamats apgalvot, ka šīs armijas vadībā atrodas noziedznieki. Mēs visi ļoti labi zinām, ka šobrīd lejā stāv Sieviešu līgas pārstāves, kuras vienmēr tur Padomju armijā bojāgājušo Latvijas jauniešu fotogrāfijas, kuras stāv un cenšas pievērst sabiedrības uzmanību tai traģēdijai, ka armijā kā gaļas mašīnā miera laikā iet bojā cilvēki– un ne jau nejaušības dēļ. Šodien šeit parādījās karaspēka daļas un mūsu brašā armija spārdīja šīs sievietes ar kājām, mīdīja zemē nomestās bojāgājušo karavīru fotogrāfijas. Kad es nogāju lejā, šīm sievietēm bija saraudātas acis, bet viņas arvien vēl stāvēja. Šajā sakarā ir pirmais deputātu pieprasījums– kas tā ir par mašīnu GAZ–69 (valsts numurs 69–91 LTA), kura piebrauca reizē ar šo zaldātu kolonnu un kurai pie stūres bija desantnieks, un kura aizbrauca reizē ar šo zaldātu kolonnu? Tālāk– divas ilustrācijas. Mēs visi esam redzējuši materiālus, noklausījušies daudzas informācijas par dienestu Padomju armijā. Ilustrācijai minēšu tikai divas informācijas. 1989.gada decembrī armijā tika iesaukts Jānis Vanags. Viņam solīja, ka varēs dienēt Latvijā, taču viņš tika nosūtīts uz Ļeņingradas apgabala Pečengu, nemaz jau nav tālu. 14.decembrī viņš tika smagi piekauts, viņu saspārdīja; viņš nav varējis redzēt, kas viņu sit, jo acis pirms tam gulošam bija aizmālētas ar zobu pastu. Jūs jau zināt, kā tas notiek miegā, kad reizēm uzmauc galvā maisu. Viņš Pečengā atstāts bez medicīniskās palīdzības, kautiņi turpinājušies. Jānim stipri sāpējis vēders, tas uzpūties, bija traucēta arī citu orgānu darbība. Neskatoties uz to, viņam likuši piedalīties kara mācībās– skriet. Pateicoties cilvēcīga virsnieka gādībai, Jānis Vanags atkļuvis līdz mājām un šobrīd slēpjas, viņam nepieciešama medicīniskā palīdzība, ik pa brīdim pa muti un degunu tek asinis. Viņš tiek meklēts kā dezertieris, arī mēģinājums norakstīt Jāni Vanagu no karadienesta nav izdevies, jo komisārs Jānis Dūda tam pretojas.
Otra ilustrācija, par ko deputātu pieprasījums jau ir iesniegts. Andris Zālītis tika iesaukts armijā 1988.gada 30.novembrī no Valmieras kara komisariāta. No nodienētajiem 14 mēnešiem 11 viņš pavadījis hospitāļos, kur pārcietis 4 operācijas ceļgalos. Jau pirms iesaukšanas viņš bijis slims– trīsreiz operēti kāju ceļgali. 20.martā pēc ārstēšanās Rīgas kara hospitālī Andris daļā vairs neatgriezās. Civilā slimnīcā izdarīta vēl viena– piektā operācija. Ārsta atzinums– ja netiek nodrošināta perfekta medicīniskā palīdzība un atkārtota operācija, sagaidāma smaga invaliditāte. Aprīļa beigās un maija sākumā Rīgā uzturējās karaspēka daļas pārstāvji, kuri atzīst, ka Andris dienestā iesaukts nelikumīgi. Pamatojoties uz savstarpēju vienošanos ar Valmieras kara komisariātu, Andris ir ielikts Rīgas kara hospitālī, lai risinātu jautājumu par viņa komisionēšanu. 4.maijā viņu ievietoja kara hospitālī, bet 8.maijā pēc hospitāļa iniciatīvas viņš ir nodots komendatūrai, kur atrodas vēl šobrīd. Deputātu pieprasījums– izmeklēt šo gadījumu, kamēr Andris vēl atrodas komendatūrā, nodrošināt perfektu medicīnisko aprūpi, jo šeit tiešām ir jautājums par invaliditāti. 72 cilvēki kopš šā gada 1.janvāra atsakās atgriezties armijā, par ko ir uzrakstījuši iesniegumus. Pēc Sieviešu līgas ziņām, no 1.janvāra armijā gājuši bojā 6 cilvēki. Lielākā daļa jauniešu, tā saucamie dezertieri, armijā vairs neatgriežas, jo ir apdraudēta viņu dzīvība un veselība tādā veidā, kā es jums to nolasīju savos piemēros, taču tādu ir ļoti daudz. Un šajā sakarībā lēmums, ko gatavojamies pieņemt un piedāvājam apspriest mūsu komisijām, ir gandrīz jau pārmēru liels kompromiss. Taču tas tomēr pieļauj šo alternatīvu– vai nu cilvēks iet strādāt, jā, smagu darbu, kā to pieminēja iepriekšējais runātājs, vai arī viņš iet dienēt armijā. Manuprāt, īpaši svarīgi ir tas, ka tiek likvidēti jebkādi nosacījumi alternatīvā dienesta izvēlē, tā ir brīva izvēle– vai nu cilvēks strādā valsts darbā, vai viņš iet dienēt armijā. Nožēlojama ir tā valsts, kurai cilvēks jāpiespiež pildīt viņa svētāko pienākumu, kā tas rakstīts Konstitūcijā. Un šis piespiešanas mehānisms līdz šim darbojies lieliski. Visi tie administratīvā kodeksa panti, kas aizliedz cilvēku pierakstīt dzīvesvietā, kas aizliedz viņu pieņemt darbā, kas aizliedz viņam iziet medicīnas komisiju, ja nav attiecīgu kara komisariāta papīru,– viss ir orientēts uz to, lai cilvēki bez jebkādām ierunām ietu pildīt dienestu. Tātad atcelt šos pantus nozīmē atrisināt ļoti daudzu cilvēku jautājumu, arī to cilvēku, kuri, noliekot savas karaklausības apliecības, ir atteikušies no jebkurām saistībām ar Padomju armiju.
Vēl ļoti svarīgs ir jautājums par tiem, kuri šobrīd dien Padomju armijā. Lēmumā tas ir punkts, kas mūsu valdībai uzdod par šo jautājumu risināt sarunas ar PSRS Ministru padomi, jo tas cilvēks, kurš ir nokļuvis militārajā pakļautībā, atrodas arī tās likumdošanas ietekmē, un tur nu mums, mūsu Augstākajai padomei diemžēl nekas nevar būt sakāms. Tieši tie puiši var kļūt par mierlaika ķīlniekiem. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc tur vairs nedrīkst neviens nokļūt.
Un kā pēdējais, manuprāt, ļoti svarīgs ir jautājums par tā saucamajiem dezertieriem, cilvēkiem, kuri šodien slēpjas, jo formāli viņus var tiesāt, turklāt tiesāt Latvijā, ja viņus noķer kara komendatūra un aizsūta atpakaļ uz dienesta vietu. Tomēr šie cilvēki būtībā nav dezertieri, viņi ir tikai glābušies no nelikumībām. Un tas ir jautājums, kas ir risināms vissteidzamākajā kārtā. Es ceru, ka mums pietiks spēka un uzņēmības nobalsot par likumdošanas izmaiņām. Gadījumā, ja būtu iespējams, es ierosinātu vismaz vienu konstitucionālu grozījumu– 61.pantu tomēr vajadzētu likt uz nobalsošanu šodien. Ja tas neizdodas, es aicinu visus deputātus, kas jūt mums līdzi, rīt no rīta tomēr būt klāt sesijā. Bet, ja tomēr izrādās, ka spēki ir par vājiem, tad risināsim šo jautājumu, kā tas mums ir atļauts– ar Kriminālkodeksu un pārējiem dokumentiem. Paldies par uzmanību.

A.Aleksejevs: */Anatolij Valerjanovič! Man jums ir aizrādījums par sēdes vadīšanu. Pirmais. Es lūdzu jūs iepazīstināt deputātus ar tās komisijas slēdzienu, kura izmeklēja notikumus Tbilisi un atzina, ka pie atbildības par vietējiem notikumiem ir jāsauc Gruzijas Tautas frontes vadītāji. Jūs par šo slēdzienu zināt, un es lūdzu jūs to nolasīt. Ja jums tā nav, tad es varu to nolasīt. Šo slēdzienu ir parakstījis mūsu deputāts Tolpežņikova kungs.
Otrais. Es beidzot gribētu uzzināt, kas ir šie huligāni, kuri ar apsēju uz piedurknes stāv pie šīs ēkas; pagājušajā reizē es nesaņēmu atbildi un arī šodien neesmu to saņēmis. Es jau sacīju, ka, ienākot šajā ēkā, tiku izsmiets un biju spiests noklausīties dažādas replikas. Šodien, kad atgriezos no pusdienām, es vērsos pie cilvēka ar apsēju uz piedurknes un lūdzu pasargāt mani no dažu pūlī stāvošu cilvēku aizvainojošām piezīmēm. Un arī šoreiz tas netika izdarīts. Es kategoriski pieprasu, lai beidzot tiktu noskaidrots, kas ir šie cilvēki, jo viņi veicināja to, ka 4.maijā viņu klātbūtnē tika piekautas sievietes, kuras stāvēja ar plakātiem, kas bija vērsti pret Deklarāciju. Šīm sievietēm aiz apkakles tika mestas vara monētas, viņām tika izrauti no rokām un saplēsti plakāti, bet pašas– piekautas. Es lūdzu jūs to izdarīt, jo šodien pie jums personiski vērsās viens no viņiem ar jautājumu, ko lai dara: ņemt vai neņemt nost no rokas apsēju. Tātad jūs kaut kā esat saistīts ar šiem cilvēkiem, tāpēc paskaidrojiet, kas viņi tādi ir, kādas ir viņu tiesības un kas apmaksā viņu darbošanos./

Priekšsēdētājs: */Uzrakstiet, lūdzu, kurš un kad tika piekauts, un tad visu noskaidrosim./

V.Gapoņenko: */Cienījamie deputāti! Mēs šodien izskatām ļoti svarīgu dokumentu, kas skar desmitiem tūkstošu republikas jauniešu likteni. Vēl vairāk– mēs izskatām dokumentu, kas skar to vecāku intereses, kuriem ir dēli. Tātad arī daudzus no jums. Es gribētu pievērst īpašu uzmanību tam, lai parlamenta deputāti pirmām kārtām rīkotos atbilstoši veselajam saprātam un savai sirdsbalsij, nevis frakcijas vadītāja norādījumiem. Nu jau divus gadus mēs no deputāta Repšes mutes dzirdam šausmu stāstus par armiju. Man jau šķiet, ka desmitiem tūkstošu no republikas iesaukto jauniešu patiešām karadienesta laikā ir piedzīvojuši kaut kādas likstas.
Tomēr tajā pašā laikā es gribētu jums minēt datus par to, ka tikai pēdējos trijos gados vien republikā huligānisku darbību rezultātā ir gājuši bojā 114 jauni cilvēki. Es komandēju Baltijas robežapsardzības apgabalu, un mēs izdarījām latviešu, igauņu un lietuviešu dienesta gaitu analīzi par desmit gadu posmu. Tie ir daudzi, daudzi tūkstoši cilvēku. Vēlos jūs informēt, ka neviens no viņiem desmit gadu laikā nav bijis arestēts, neviens no viņiem nav ticis pakļauts ārpusreglamenta attiecībām, neviens no viņiem nav gājis bojā, neviens no viņiem robežapsardzības apgabalā nav atvaļināts no dienesta slimības dēļ. Viņi visi ar lielu atbildības izjūtu tagad godprātīgi strādā tautas saimniecībā.
Apspriežot šodien izskatāmo jautājumu, kā arī citus jautājumus, mums acīmredzot ir jāņem vērā Lietuvas rūgtā pieredze, kur jau tagad vairāki karavīri ir nonākuši uz apsūdzēto sola, bet pret vairākiem citiem Kara prokuratūra ierosinājusi krimināllietas par izvairīšanos no karadienesta. Ir pagājuši vairāk nekā divi mēneši kopš tā laika, kad Lietuvas Augstākā padome pieņēma virkni likumu par karaklausību, taču neviens no tiem līdz pat šodienai netiek pildīts, jo tie ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju. Sakarā ar to Baltijas robežapsardzības apgabala Kara padome ir izskatījusi apspriežamos jautājumus un pieņēmusi šādu lēmumu, kuru, manuprāt, vajag nolasīt deputātiem: “Baltijas kara apgabala Kara padomei ir kļuvis zināms, ka šā gada 14. maijā Latvijas PSR Augstākās padomes sesijā paredzēts izskatīt virkni likumu un lēmumu, kas ir armijas kompetencē. No šo dokumentu projektiem redzams, ka tie visi pēc būtības ir pretrunā ar PSRS Konstitūcijas 73.pantu, jo saskaņā ar minēto pantu valsts aizsardzības un valsts robežas sargāšanas jautājumi ir PSRS pārziņā. Sakarā ar to Baltijas robežapsardzības apgabala Kara padome uzskata, ka šo militāra rakstura jautājumu izskatīšana Latvijas Republikas Augstākās padomes sesijā ir prettiesiska un priekšlaicīga. Darām jums zināmu, ka pat tad, ja Latvijas Republikas Augstākā padome pieņems šos dokumentus, apgabala Kara padome patur sev tiesības tos nepildīt, kamēr tos nebūs izskatījis PSRS prezidents un PSRS Augstākā padome. Paldies par uzmanību!/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Teikmanim.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Vispirms maza replika mūsu cienījamajam priekšsēdētājam. Saskaņā ar pagaidu reglamenta nodaļas par debatēm 6.punktu, es lūdzu jūs šodien līdz dienas beigām nedot vārdu vairāk deputātam Aleksejevam, jo viņš tikko bez atļaujas paņēma vārdu, pieteikdamies runāt par vienu tēmu, bet runāja par citu. Saskaņā ar minēto reglamenta punktu jums ir tādas tiesības.
Tālāk par izskatāmo jautājumu. Cienījamie kolēģi! Jautājums tiešām ir nobriedis, un lēmumu atlikt nav nekādas vajadzības, jo nekas nemainīsies. Opozīcija pareizi saka– jābūt skaidrībai. Jābūt skaidrībai, kā darbojas mūsu Neatkarības deklarācija, jāsaved kārtībā mūsu Konstitūcija. Tad beidzot darīsim to! Sāksim ar 61.pantu, lai būtu visiem skaidrs, vai šis pants darbojas vai ne. Kas attiecas uz pašu pantu, es uzskatu, ka tas patiešām ir kompromiss, un formulējums ir tāds, kas ņem vērā visu Latvijā dzīvojošo intereses, gan to, kuri ies dienēt PSRS Bruņotajos spēkos, gan to, kuri neies dienēt. Tāpēc nav nekāda pamata apgalvot, ka šis Konstitūcijas labojums kaut kādā veidā neņemtu vērā kādas Latvijas iedzīvotāju grupas intereses.
Vienīgi attiecībā uz 61.panta tekstu man ir konkrēts labojums. Pareizāks formulējums būtu nevis “tiem iedzīvotājiem, kuri nevēlas dienēt”, bet “tie, kuri atsakās dienēt”. Vēlēties vai nevēlēties– tas vairāk attiecas uz cilvēka iekšējo pasauli, un no ārpuses to īsti nevar redzēt, taču no ārpuses var novērtēt viņa rīcību.
Sakarā ar labojumu alternatīvā dienesta likuma 11.pantā, kur ir runa par to, ka pilsonim jāiesniedz iesniegums alternatīvā dienesta komisijai, es ierosinātu analoģiskus labojumus izdarīt 12. un 13.pantā, kuros tiek regulēta šo iesniegumu izskatīšanas kārtība. Par to es jau iepriekš komisijai izteicu savus priekšlikumus un domāju, ka komisija tos būs formulējusi.
Es vēl gribētu vērsties pie mūsu cienījamās opozīcijas. Mēs strādājam jau septiņas dienas. Vairākuma frakcija nepārtraukti nāk ar priekšlikumiem, nāk ar projektiem. No otras puses, tāds ļoti pierasts scenārijs– jautājums ir sagatavots, jautājums ir jāapspriež, jautājums ir jāizvērtē komisijā, jautājums ir jāliek uz balsošanu, nepieciešams visas tautas referendums. Scenārijs ir vienāds gan procedūras jautājumiem, gan Konstitūcijas labojumiem. Cienījamā opozīcija! Varbūt tomēr strādāsim konstruktīvāk, izdomāsim vismaz jaunus argumentus. Citādi sāk apnikt katru dienu klausīties vienus un tos pašus. No opozīcijas puses viens priekšlikums gan tika šajā laikā izvirzīts, tas bija aicinājums sakarā ar 9.maiju, kuru mēs arī kopā pieņēmām.

Priekšsēdētājs: Tūlīt tiks izdalīti materiāli par Konstitūcijas labojumiem, kurus izskatīja Likumdošanas jautājumu komisija. Atgādinot tiem, kuri kritiski vēršas pret šādu procedūru, varu pateikt, ka komisija ierosina trešo variantu. Tas ir ļoti normāls likumdošanas darbs, kad apkopo deputātu priekšlikumus un ierosina konkrētus labojumus likumprojektā. Uzstāt, ka projekts tūlīt ir jāpieņem tikai tāpēc, ka par to var nobalsot, likumdošanai neko labu nedod.
Deputāt Endziņ, jūs kā Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājs sniedziet īsu komentāru, lai visi saprastu, kāpēc radies šāds vienots viedoklis.
Kamēr jums izdala materiālu, gribu informēt, ka pilsētā masveidā ir izkaisītas Interfrontes lapiņas, kurās cilvēki tiek aicināti */“sacelties pret kontrrevolūciju”./ Augstākās padomes deputāti, kā šeit var saprast, ir nosaukti tā: */“nodevēju, politisko avantūristu saujiņa”./ Deputāt Aleksejev, vai varat apliecināt, ka lapiņas ir no Interfrontes? Ja deputāts Aleksejevs apliecina, ka tā ir Interfrontes lapiņa, es ierosinu izveidot komisiju, kura šo aicinājumu izskatītu, jo šajā sakarā mums ir jāpieņem Augstākās padomes lēmums. Lūdzu, dariet zināmu, kuri deputāti vēlas piedalīties šīs komisijas darbā!

V.Seleckis: Esmu ar mieru piedalīties šīs komisijas darbā.

Priekšsēdētājs: Andris Tomašūns (Jelgavas 80.vēlēšanu apgabals), Indulis Emsis (Salacgrīvas 147.vēlēšanu apgabals), Oļegs Batarevskis (Rīgas 7.vēlēšanu apgabals), Odisejs Kostanda (Kokneses 181.vēlēšanu apgabals), Imants Geidāns (Jelgavas 82.vēlēšanu apgabals), Māris Budovskis (Rīgas 67.vēlēšanu apgabals) – var gadīties, ka šīs komisijas darbībā ir nepieciešama Mandātu komisijas līdzdalība.
Gribētu lūgt arī no opozīcijas frakcijas kādu cilvēku. Tad mūsu darbs būtu lietišķāks.
No zāles: Kāpēc šo jautājumu nevar izskatīt Likumdošanas jautājumu komisijā?

Priekšsēdētājs: Šeit nav runa par likumdošanu.

S.Dīmanis: Tādā gadījumā no mūsu frakcijas puses deputāts Grigorijs Morozļi.

G.Morozļi: */Ja tur ir vieta, tad es gribētu.../

A. Gorbunovs: */Zotovs./ Jurists Pēteris Lazda.

No zāles: Deputāti Smirnovs un Zatuliviters.

Priekšsēdētājs: Smirnovs un Zatuliviters. Varbūt pietiks. Nav iebilžu pret šādu komisijas sastāvu? Nav. Es lūdzu deputātu Aleksejevu to lapiņu atdot komisijai. Ierosinu tomēr nobalsot par šo komisijas sastāvu. Balsosim ar savām kartītēm. Balsošanas komisija, lūdzu, skaitiet! Kuri ir par? Vairākums. Kuri ir pret? Kuri atturas? Divi. Deputāt Endziņ, lūdzu, nāciet tribīnē jautājumā par Konstitūciju.

Priekšsēdētājs: */Piedodiet, vai es jums devu mikrofonu?/

V.Priščepovs: */Jā, devāt. Es palūdzu, un jūs.../

Priekšsēdētājs: */Jūs cēlāties kājās, un es uzskatīju, ka jūs atturaties. Kāpēc jūs ejat pie mikrofona?/

V.Priščepovs: */Anatolij Valerjanovič! Es, iespējams, esmu jūs pārpratis, bet jūs pamājāt ar galvu, un es devos pie mikrofona./

Priekšsēdētājs: */Par kādu jautājumu?/

V.Priščepovs: */Nu, man ir analoģisks jautājums./

Priekšsēdētājs: */Analoģiskos jautājumus noskaidrosim pēc tam. Patlaban jāskata konkrēti jautājumi. Redzat, tribīnē ir komisijas priekšsēdētājs./

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Apspriešanas gaitā tika iesniegti vairāki priekšlikumi un Likumdošanas jautājumu komisija saņēmusi divus rakstveida priekšlikumus no deputāta Andra Plotnieka un Linarda Muciņa, kuri tika ņemti par pamatu, apspriežot jautājumu pastāvīgajā komisijā. Nācām pie slēdziena, ka 97.panta piekto daļu varētu izteikt tajā redakcijā, kāda jums ir izsniegta. Tiesa, pārrakstot nav izsvītrots jautājums, kas ir iekavēts,– “ja tas attiecas uz republikas valstu uzbūvi”. Par pamatu ņēmām deputāta Plotnieka priekšlikumu, pieliekot klāt trešo daļu par procedūras jautājumiem, kur lēmumu pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, rēķinot klātesošos. Pārējais paliek– vai “no ievēlēto deputātu kopskaita” vai arī “kvalificētais kopskaits”. Līdz ar to svītrojam no 100.panta pēdējo teikumu. Šeit atkal pārrakstīts neprecīzi, jo runa ir tikai par pēdējo teikumu, proti, “plenārsēdes ir tiesīgas, ja tajās piedalās ne mazāk par divām trešdaļām no deputātu skaita”. Šo teikumu izņemam ārā. Bija priekšlikums ietvert pirmajā daļā ne tikai “Latvijas Konstitūciju”, bet arī par “tās grozījumiem”, taču priekšlikums neguva piekrišanu, jo šie jautājumi jau izlemti 173.pantā.
Jautājuma par Latvijas Konstitūcijas pieņemšanu nav, tāpēc šajā pirmajā nodaļā uzskatām par nepieciešamu atstāt Latvijas Konstitūciju “ar kvalificētu balsu vairākumu”.
Tādi ir komisijas priekšlikumi. No deputātiem, kas piedalījās pastāvīgajā komisijā, visi balsoja par, izņemot vienu deputātu, kurš balsoja pret šādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Pirms uzdodam jautājumu, lūdzu, precizēsim jūsu ierosinājumus.
Ierosinājums ir 97.panta piekto daļu izteikt šādā redakcijā. Otrajā rindkopā iekavās ir vārdi “ja tie attiecas uz republikas valsts uzbūvi”. Tas ir svītrojams, jo kļūdaini iedrukāts.
Otrs. Izsvītrot 100.panta pēdējo teikumu. Iekavās likto rindkopu izsvītrojiet, jo tā iedrukāta kļūdaini, kā ziņo komisija. Tātad projekts ir pilnīgā atbilstībā ar komisijas domām. Ir noņemts kvoruma jautājums, galvenā uzmanība ir veltīta tam, cik balsu vajag “par”, lai pieņemtu lēmumu. Lai pieņemtu attiecīgus lēmumus un likumus, vajag, lai par tiem balso vairākums, tas ir, 50% plus viena balss no visa Latvijas tautas deputātu kopskaita. Par Konstitūciju– divas trešdaļas. Politisku līgumu ratifikāciju starp Latviju un citām valstīm pieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Procedūras jautājumos lēmumus pieņem, ja par tiem balso klātesošo Latvijas tautas deputātu vairākums. Lūdzu, jautājumus.

T.Jundzis: Vai komisija ir apsvērusi jautājumu par to, ka vajadzētu balsu vairākumu rēķināt nevis no deputātu kopskaita, bet no klātesošo skaita? Piemēram, ja klātesošo ir puse, tas nozīmē, ka visiem simtprocentīgi jānobalso “par”, lai lēmumu pieņemtu. Kāpēc mums uzskatīt, ka tā otra puse, kas sēž mājās, visi simtprocentīgi balso “pret”? Es domāju, ka tas neatbilst civilizētu valstu praksei.

A.Endziņš: Tas ir kompromisa variants. Pamatā visur ir no deputātu kopskaita, izņemot procedūras jautājumus. Tātad, lai ievēlētu ministru, vajag nevis vienkāršu balsu vairākumu no klātesošajiem, bet arī no deputātu kopskaita.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav.

M.Gavrilovs: */Man ir jautājums par 1.punktu, pēdējā rindkopa: “Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem lēmumus procedūras jautājumos, ja par tiem ir nobalsojis klātesošo tautas deputātu vairākums.” Ņemot vērā 2.punktu, ir tā: ja, teiksim, ir klāt tikai 11cilvēki, tad vairākums var nobalsot par lēmumu./

Priekšsēdētājs: */Par procedūras jautājumu./

M. Gavrilovs: */Procedūras jautājumu var izlemt pat trīs cilvēki– lūk, kas no tā izriet./

Priekšsēdētājs: */Pilnīgi pareizi! Rīkot pārtraukumu vai

nerīkot? Cik cilvēku zālē ir palicis, tik arī lemj, būs vai nebūs
pārtraukums. Tāpēc ka par visu, kas attiecas uz likumu un lēmumu pieņemšanu, ir skaidri uzrakstīts. Vai jums, lūdzu, ir jautājums?/

A.Zotovs: */Es kaut ko nesaprotu, man te rakstīts: 97.pants, piektā daļa, bet Konstitūcijā te ir runāts pavisam par ko citu. Bet kā šī piektā daļa ir noteikta? Es nesaprotu./

Priekšsēdētājs: */97.pants, piektā daļa, pēdējā rindkopa. Pienāciet un parādiet, lai jūs zinātu, kā balsot./

E.Repše: Vai gadījumā, kad jāslēdz līgums starp Latviju un citām valstīm, nevar rasties tāda situācija, ka mēs esam ieinteresēti šo līgumu ratificēt, bet trūkstošās vienas trešdaļas dēļ mēs to nevaram izdarīt?

A.Endziņš: Arī šeit ir kompromisa variants. Bija deputāta Plotnieka priekšlikums, ka nepieciešams kvalificēts balsu skaits, ratificējot līgumu, kurš attiecas uz valsts uzbūvi. Visos citos gadījumos ir vienkāršs balsu vairākums. No deputātu skaita, protams.

Priekšsēdētājs: Vai varam balsot?

No zāles: Sakiet, lūdzu, kas ir politisks līgums? Ļoti bieži politika, ekonomika, ekoloģija un sociālie jautājumi ir saistīti. Kas tos klasificēs? Tātad izmaiņas Konstitūcijā tagad prasīs divas trešdaļas?

A.Endziņš: Divas trešdaļas kvalificēta balsu vairākuma vajag, lai izmainītu Konstitūciju. Tas jau ir pašreiz Konstitūcijā un arī saglabājas. Pasaules praksē tomēr Konstitūcijas izmaiņas notiek ar kvalificētu balsu vairākumu.
No zāles: Bet vai šis līgums ir politisks vai nav?

A.Endziņš: Acīmredzot to tad lemsim kopā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Rikard, jums ir jautājums?

R.Rikards: Man liekas, ka formulējums– divas trešdaļas balsu vairākuma– ir paņemts no 173.panta. Tas ir neveikls. Te var domāt, ka ir jābūt vairāk nekā divām trešdaļām, jo divas trešdaļas jau ir vairākums. Es ierosinu rakstīt precīzi– vismaz ar divu trešdaļu balsu skaitu. Tas ir pilnīgi skaidri.

A.Endziņš: Konstitūcijas 173.pantā ir– “ar vismaz”.

R.Rikards: Nē, tur ir “vairākums”. Neveikls formulējums.

A.Endziņš: Es jums nolasīšu 173.pantu: “Latvijas PSR Konstitūciju groza ar Latvijas PSR Augstākās padomes lēmumu, kas pieņemts ar vismaz divu trešdaļu balsu vairākumu no Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu kopskaita.”

R.Rikards: Nu tad vajag rakstīt– vismaz ar divu trešdaļu balsu skaitu. Nevis vairākumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Dialogu jūs esat pabeiguši. Vairāk jautājumu nav? Deputāts Dinevičs.

J.Dinevičs: Cienījamo priekšsēdētāj! Frakcijas vārdā pieprasām divdesmit minūšu pārtraukumu, lai mēs varētu apspriest šo dokumentu pirms balsošanas.

Priekšsēdētājs: Tad es atļaujos šo starpbrīdi paziņot uz pārtraukuma rēķina.

J.Dinevičs: Labi, uz pārtraukuma rēķina.

Priekšsēdētājs: Paziņoju pārtraukumu līdz 17.50. Lūdzu komisijai sanākt kopā sakarā ar Interfrontes paziņojumu.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas. Vai balsu skaitīšanas komisija ir gatava strādāt? Mēs tagad balsosim par Konstitūcijas labojumiem, kas saistīti ar sesijas kvorumu. Šeit ir iekļauts arī tas, cik balsu vajag, lai pieņemtu likumus, grozījumus, Konstitūciju, lēmumus, arī par līgumu ratifikāciju un par procedūras jautājumiem. Projekts jums ir. Tas ir Likumdošanas jautājumu komisijas projekts, kurš izveidots, apkopojot jūsu iesniegumus. Tāpēc vispirms balsošanai šis projekts. Kuri ir par to, lai pieņemtu labojumus 97.pantā un 100.pantā, lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Kuri ir pret? Kuri atturas?

I.Ozols: Atļaujiet ziņot balsu skaitīšanas rezultātus. Par konstitucionālo punktu izmaiņām balsojuši 134. Ir deputāta Viļņa Breša rakstisks iesniegums, kas adresēts priekšsēdētājam. Tajā viņš lūdz ieskaitīt savu balsi jautājumā par 97. un 100. Konstitūcijas panta izmaiņām, proti, viņš atbalsta redakcijas komisijas tekstu. Šo lūgumu viņš izteicis sakarā ar saņemto steidzamo telegrammu. Deputāts Bresis ir noklausījies visu redakcijas komisijas ziņojumu un tikai pēc tam iesniedzis šo rakstisko iesniegumu. Komisija uzskata, ka var skaitīt tādā gadījumā 135, kas ir nobalsojuši par. Kāds ir deputātu viedoklis? Pret– 39, atturas– 1.

Priekšsēdētājs: Tātad 133 balsis ir divas trešdaļas. 174 piedalījās balsošanā. Mūsu reglamentā tas nav paredzēts. Vai mums vajadzētu tagad atklāt diskusiju? Deputātam Bresim telegramma diemžēl ir saistīta ar mātes nāvi, tāpēc viņš ir aizbraucis. Tātad lēmums ir pieņemts.
Tagad sekojošs jautājums. Mēs turpinām mūsu sēdi. Es lūdzu Likumdošanas jautājumu komisiju sapulcēties Augstākās padomes Prezidija zālē, tāpat arī komisiju, kura izveidota sakarā ar Interfrontes izplatītajām lapiņām. Pārējie kolēģi turpinās apspriest valdības kandidatūras. Darbu beigsim, kā paredzēts dienas kārtībā, ap pulksten 19.00. Ceram, ka Likumdošanas jautājumu komisija atnāks pirms tam un pateiks savu slēdzienu, kā mums tālāk rīt strādāt ar šiem dokumentiem.
Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim. Turpināsim apspriest valdības locekļu kandidatūras.

T.Jundzis: Es atvainojos. Es aicinātu arī Aizsardzības un iekšlietu komisiju uz sēdi Prezidija zālē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Atļaujiet man izvirzīt kandidatūru finansu ministra postenim– Siliņa kungu. Šoreiz es atturēšos no komentāriem un ievadiem, atvēlot vairāk laika Siliņa kungam īsumā pastāstīt par savas darbības pamatvirzieniem un atbildēt uz deputātu jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Vārds finansu ministra amata un valdības locekļa kandidātam Siliņam.

E.Siliņš: Godājamo priekšsēdētāj! Vai man jāsaka īsa uzruna vai jāatbild uz jautājumiem?

Priekšsēdētājs: Man personiski, ja jūs neiebilstat, pieņemamāk ir, ka atbild uz jautājumiem. Diemžēl mums jau ir tāda prakse, ka jautājumi mijas ar paziņojumiem, diskusijām un tā tālāk. Ja kāds vēlas sniegt arī tēžu veidā savu darbības programmu, lūdzu. Nē. Tad pāriesim pie jautājumiem.

G.Preinbergs: Kāda ir patiesība par zeltu, ko iepērk Rīgā zelta uzpirkšanas veikalos? Ir dažādi spriedelējumi presē, varbūt jūs varētu precizēt, kur paliek tie līdzekļi.
Otrs jautājums. Vai Latvijas budžets saņems kādu labumu no tā saucamās robotu rūpnīcas?

E.Siliņš: Līdz šim laikam viss zelts un sudrabs, kas iepirkts republikā, tiek nosūtīts Savienības orgāniem un izmantots to vajadzībām. Par to tiek apmaksātas budžeta ļoti nelielas zelta vērtības summas. Būtībā republika ieguldījumu šajā jomā nesaņem. Man šķiet, ka saskaņā ar 4.maija Deklarāciju mums šajās dienās vajadzētu pieņemt lēmumu un dot rīkojumu attiecīgajiem orgāniem, kas ar šo jautājumu nodarbojas, lai šīs vērtības pilnībā paliktu republikas vajadzībām. Es domāju, ka valdība varētu atrast tādu summu, lai apmaksātu šo vērtību cenu.
Otrs jautājums– par “robotu rūpnīcu”. Pašreiz no šīs rūpnīcas republikas budžets un vietējais budžets nekādus ienākumus nesaņem.

K.Šļakota: Kādā veidā varētu dabūt atpakaļ līdzekļus no krājaizdevumu bankām, ko tagad nevar izmantot jaunsaimnieku kredītiem? It kā kredītu resursi mums būtu, bet faktiski to nav. Vai ir cerības kādreiz šos noguldījumus dabūt atpakaļ?

E.Siliņš: Visi zinām, ka vienlaikus ar 120.lēmumu Savienības orgāni pieņēma papildu lēmumu– krājbankas nodot Valsts bankas pakļautībā. Līdz ar to visi resursi, kuri glabājas krājbankās, arī mūsu resursi, tiek nodoti šīs bankas rīcībā un izmantoti kā kredīta resursi. Praktiski tie netiek izmantoti kā kredīta resursi, jo šie līdzekļi acīmredzot sen jau ir izlietoti tam valsts parādam, kurš, kā mēs visi zinām, Savienībā kopumā šodien ir 400 miljardi rubļu. Man šķiet, ka varētu būt divi ceļi, risinot šo jautājumu. Viens ceļš acīmredzot varētu būt tāds, ka, noslēdzot līgumu ar Savienību, tiktu izvirzīts jautājums par šo summu atgriešanu republikai. Ja Savienība nav spējīga šo summu atdot, varbūt varētu to ieskaitīt tā parāda segšanai, kurš varētu tikt uzlikts Latvijai. Attiecīgi republika varētu garantēt saviem iedzīvotājiem šo summu atgriešanu no saviem līdzekļiem pakāpeniski.
Otrs ceļš varētu būt, veidojot mūsu Latvijas nacionālo banku vai, pareizāk sakot, Latvijas banku. Tad varētu risināt jautājumu par krājkasu noguldījumu nodošanu šīs bankas rīcībā un vienlaikus veidot kredīta resursus šajā bankā. Tos varētu izmantot mūsu republikas vajadzībām. Viens vai otrs ceļš acīmredzot mums būs jāizvēlas tuvākajās dienās.

L.Kurdjumovs: */Man ir divi īsi viena veida jautājumi. Ja jūs zināt, tad– kādu budžeta asignējumu daļu Tirdzniecības ministrija iztērē neejošo preču nocenošanai un norakstīšanai? Tas ir pirmais jautājums.
Un otrais jautājums: cik republikai izmaksā statistisko pārskatu apstrāde ne tikai Centrālajā statistikas pārvaldē, bet arī ministrijās un resoros? Kādu summu republikai tas veido?/

E.Siliņš: */Pirmais jautājums– par nocenošanas fondiem. Šis lielums nav pastāvīgs, tas mainās. Ir bijuši gadi, kad šī summa sastādīja apmēram 10 miljonus rubļu. Bija arī mazākas summas. Patlaban sakarā ar preču akūtu deficītu šī summa ir neliela. Es nevaru precīzi to nosaukt, taču tā bija maza arī vecās valdības laikā. Tiek izvirzīts jautājums par to, lai samazinātu asignējumu summu, kas paredzēta neejošu vai iegūlušu preču nocenošanai.
No budžeta līdzekļiem faktiski tiek finansēti tikai atsevišķi pārskatu veidi– to pārskatu sagatavošana, kuri paredzēti ikgadējā budžetā, un šīs summas nav lielas, taču summas par visiem pārskatiem– tā ir valsts statistikas uzturēšanas tāme, un tad ziņas ir jāievāc atsevišķi, cik šī pārskata forma izmaksā, bet, kas attiecas uz uzņēmumu un organizāciju statistiskajiem pārskatiem, tad tā ir katras ministrijas un iestādes pašas lieta./

L.Kurdjumovs: */Paldies./

J.Lucāns: Patlaban Maskavā stāv daudzi maisi ar rēķiniem no republikas uzņēmumiem, un tā rezultātā naudas apgrozība ir pagarinājusies līdz divarpus mēnešiem. Sakiet, vai šajā sakarībā valdība ir paredzējusi kaut ko darīt? Vai jūs varat pateikt PSRS tautas deputātiem, kas viņiem būtu jādara, lai šo jautājumu beigu beigās normāli nokārtotu? Daudzi uzņēmumi nonāk sliktā finansiālā stāvoklī tāpēc, ka naudas apgrozība ir nenormāla.

E.Siliņš: Šis jautājums ir saistīts ar sava veida blokādi, jo PSRS Valsts banka Baltijas republikām ir noteikusi norēķina kārtību ar korespondētāja rēķina palīdzību. Un šajā sakarībā tiešām finansiālais un ekonomiskais stāvoklis republikā ir sarežģīts. Runājot tikai par budžetu, jāteic, ka pirmajā ceturksnī mēs šādas rīcības rezultātā zaudējām maksājumus par vairāk nekā četrdesmit miljoniem rubļu. Tie ir viena maksājuma nodokļi. Vairākas saimniecības, kā jūs pareizi pieminējāt, ir nonākušas finansiālās grūtībās. Iepriekšējā valdība, kura šodien ir nolikusi savas pilnvaras, šajā jautājumā griezās pie Savienības orgāniem, bet PSRS Valsts bankas pārvaldnieks savu norādījumu neatcēla. Arī mūsu grupa, kas bija aizbraukusi uz Savienību, saņēma negatīvu atbildi. Jūsu priekšlikums ir vērā ņemams. Šo jautājumu varētu Savienībā krasi izvirzīt ar PSRS tautas deputātu palīdzību. No otras puses, mums ir tāda informācija, ka jautājums noregulēsies, bet līdz 1.jūnijam vēl ir daudz laika, un nevajadzētu mūsu uzņēmumus turēt tādā smagā finansiālā jūgā.
Vai jūs būtu ar mieru sagatavot šāda dokumenta tekstu, lai mēs varētu pietiekami kvalificēti to iesniegt attiecīgajā ministrijā Maskavā?

J.Lucāns: Šaubu nav. Kopīgi ar bankas orgāniem mēs jums to sagatavosim.

E.Siliņš: Vai rīt līdz pusdienām to varētu izdarīt?

J.Lucāns: Labi, pacentīsimies izdarīt.

Priekšsēdētājs: Atturieties no konkrētu lietu pārspriešanas.

J.Lucāns: Tā ir visai republikai svarīga lieta. Un otrs jautājums, ja drīkst.

Priekšsēdētājs: Otrs?

J.Lucāns: Jā, es lūdzu divus.

Priekšsēdētājs: Vajag tomēr vienu jautājumu divās daļās.

J.Lucāns: Labi. Tad no pirmā jautājuma otrā daļa. Kā jūs skatāties kā finansists uz republikas naudu? Vai pašreiz ir apstākļi, lai ar šo jautājumu sāktu nodarboties nopietni?

E.Siliņš: Vienkāršai naudas maiņai vai reformai, bez šaubām, ekonomiska pamata nav, jo būtībā rubļa samainīšana pret citu naudas vienību, pret latu, kā mēs esam pieraduši runāt, acīmredzot neko nedos. Šeit jābūt ekonomiskam pamatojumam, lai mēs to īstenotu dzīvē. Tajā pašā laikā jāskatās uz reālu dzīvi. Daudzus ekonomiskus un finansiālus jautājumus nevar atrisināt un tos neatrisinās, ja mēs neievedīsim savu naudas sistēmu un savu naudu. Pirmkārt, tā ir tirgus aizsardzība, otrkārt, tie ir norēķini, un, treškārt, tā ir mūsu, teiksim, uzkrājumu aizsardzība ar mūsu naudas vienību. Acīmredzot šie jautājumi būtu jārisina. Bet vienlaikus ir jārisina virkne citu savstarpēji saistītu jautājumu.
Mēs visi izjūtam ļoti smagu inflācijas slogu. Lai izietu no inflācijas, lai to apturētu, jāmeklē ceļi, jo jānoņem spriedze. Mēs zinām, ka gadā nododam ekspluatācijā pamatfondu par miljards rubļiem, bet tajā pašā laikā nepabeigtajā ražotnē arī ir ieguldīts miljards rubļu, bet ieguldītā nauda, kas iegājusi apgrozībā, pastiprina inflācijas procesu. Varētu pieminēt arī daudzu patēriņa preču ražošanu, arī šis jautājums rada spriedzi inflācijas procesiem. Un vēl varētu nosaukt veselu virkni citu jautājumu, kas saistās ar inflāciju. Lūk, naudas reformas jautājumi jārisina kompleksi ar inflācijas procesa apturēšanu. Pa šo ceļu mums būs jāiet, pretējā gadījumā savu ekonomiku mēs nokārtot nevarēsim. Jāatzīst, ka šodien par šo jautājumu republikā domā ļoti maz. Tāpēc nav izstrādāta īsta koncepcija, par kuru varētu šodien runāt un kuru varētu dot deputātiem apspriešanai. Šis jautājums ir tikai aizsākts.

Priekšsēdētājs: Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Lucāns jau uzdeva līdzīgu jautājumu, bet es tomēr gribētu sīkāk dzirdēt. Jūs jau pats norādījāt, ka daudzus mūsu reformas pasākumus nevarēs realizēt, ja mums nebūs savas naudas un naudas sistēmas. Un vienā no savām uzstāšanās reizēm jūs, piemēram, prognozējot laiku, teicāt, ka tāda naudas sistēma varētu tikt izveidota šā gada otrajā pusē. Vai jūs redzat kādas iespējas, kā šo procesu paātrināt? Vai jūs redzat, kādus pasākumus varētu veikt Finansu ministrija, lai paātrinātu savas naudas ieviešanu?

E.Siliņš: Tās bija manas personiskās domas, ka reāls termiņš mūsu naudas ieviešanai varētu būt nākošā gada otrais pusgads, un es gribētu pie savām domām arī palikt. Jo naudas izgatavošana un tirgus nodrošināšana ar Latvijas naudu nav vienkāršs process, ko var izdarīt vienas vai divu dienu laikā, vai mēneša laikā. Un vēl viena lieta: radīsies problēmas, kas saistītas ar speciāliem valūtas līdzekļiem, kādi vajadzīgi, lai šo jautājumu atrisinātu. Tāpēc domāt, ka mēs šajā gadā varēsim ieviest savu naudu, acīmredzot nav reāli. Man ir diezgan pazīstams Igaunijas ceļš, ko viņi gāja vairāk nekā gadu, lai atrisinātu savas naudas ieviešanu republikā. Un Igaunijas republikā, kā zināms, ir paredzēts, ka savas naudas vienības ieviesīs ap 24.decembri. Mēs esam palikuši aizmugurē, un acīmredzot būs reāli, ja runāsim par naudas ieviešanu nākošā gada otrajā pusē. Nebūtu slikti, ja to iespēsim ātrāk, lai tikai nebūtu vēlāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāte Ždanoka.

T.Ždanoka: */Sakiet, lūdzu, par tādu lietu: apmēram pirms gada tika pieņemts Valodu likums, bet pēc tam Augstākā padome uzdeva republikas valdībai iesniegt programmas finansiālo pamatojumu. Kā es atceros, pēc Finansu ministrijas datiem, figurēja skaitlis 50 miljoni, no kuriem 20 miljoni bija paredzēti no republikas budžeta. Sakiet, lūdzu, kāda šīs summas daļa jau ir iztērēta gada laikā? Varbūt vajadzētu izdarīt pārrēķinu? Cik daudz, pēc jūsu vērtējuma (ja tādi aprēķini ir izdarīti), naudas vēl vajadzēs līdz tam laikam, kad šis likums sāks darboties? Un vai deputāti no Finansu ministrijas varēs saņemt sīkus aprēķinus šajā jautājumā?/

E.Siliņš: */Šo pasākumu Finansu ministrija pati tiešā ceļā nefinansē, finansēšana notiek caur Tautas izglītības ministriju, tāpēc, ja ir nepieciešams saņemt ziņas par šo summu konkrētu izlietojumu, tās jāsaņem atsevišķi, jo mēs šiem mērķiem tiešā veidā kredītus neatveram. Es varu pateikt vienīgi to, ka finansējuma aizkavēšana par tām summām, kuras valdība apstiprināja, nav notikusi. Visi kredīti Tautas izglītības ministrijai pilnībā ir atvērti./

T.Ždanoka: */Vai jūs uzskatāt, ka ar šiem 20 miljoniem nepietiks?/

E.Siliņš: */Es nevaru pateikt– pietiks vai nepietiks, taču pagaidām Tautas izglītības ministrija citus priekšlikumus nav iesniegusi./

T.Ždanoka: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāts Guntis Grūbe.

G.Grūbe: Latvijā aizsākusies agrārā reforma– veidojas zemnieku saimniecības. Kā jaunā valdība domā nodrošināt saimniecības ar kredītiem? Vai tas ir reāli iespējams tuvākajā laikā?

E.Siliņš: Jautājums ir ļoti sarežģīts un ļoti sāpīgs. Iespēju robežās valdība sniegusi palīdzību, acīmredzot arī turpmāk tā tiks sniegta. Bet jārēķinās ar to, ka tas būs iespējams tikai to resursu robežās, kādi mums ir, jo nekur jau nekas papildus neradīsies. Jautājums par kredīta resursiem un par kreditēšanu acīmredzot būs jārisina ar mūsu agrorūpnieciskās bankas starpniecību. Nododot šo banku republikas ziņā, kredīta resursi jau būtībā netika nodoti. Skaidrs ir viens: šī banka ir kredīta resursus jau sen izlietojusi, šie resursi ir iesaldēti vecajos kredīta atlikumos, kuri izsniegti kā kopsaimniecībām, tā padomju saimniecībām, kā arī parādos, par ko vēl šodien valsts nav norēķinājusies. Tā ka būtībā šī banka, ja tā var teikt, ir tukša. Tā būs ļoti smaga problēma, ar kuru nāksies strādāt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Andris Teikmanis.

A.Teikmanis: Pēc mūsu Deklarācijas pieņemšanas mainīsies šie maksājumi starp Savienību un Latviju. Kā tas atsauksies uz tām nozarēm, kas tiek finansētas no Savienības budžeta? Runa ir par ministriem, tautas kontroli un daudzām citām nozarēm, kuras finansē no Savienības budžeta.

E.Siliņš: Šeit par valdības koncepciju ir grūti runāt, jo mēs šo jautājumu neesam saskaņojuši ar premjerministru. Varu vienīgi izteikt savas domas šajā jautājumā. Mana nostāja ir viennozīmīga. Sakarā ar Deklarācijas pieņemšanu mums ir jāpārtrauc norēķini ar Savienības budžetu tajā kārtībā, kādu ir noteicis PSRS Augstākās padomes likums par valsts budžetu 1990.gadam daļā, kas skar mūsu republiku. No otras puses, jāizdara izmaiņas mūsu likumā par budžetu, ko pieņēmusi Latvijas PSR Augstākā padome par budžetu 1990.gadam. Šajā sakarībā nepieciešams, manā skatījumā, pārtraukt maksājumus Savienības budžetā no tiem ienākumu veidiem, kuri ir tīri republikas ienākumi, kurus mēs paši, ja varētu tā teikt, saražojam, atstājot tos republikas vajadzībām. Acīmredzot šāda nepieciešamība arī būs, jo radīsies papildu izdevumi, kurus republikai vajadzēs segt. Būtu korekti, ja tās saimniecības nozares, kuras pārnāks republikas pārziņā un kuras pagaidām finansē no Savienības budžeta, ja valdība uzskatīs, ka tām ir jāpaliek republikā, finansēs no mūsu republikas budžeta līdzekļiem, bet tai summā, par kuru mēs acīmredzot norēķināsimies ar Savienības budžetu. Manuprāt, jārēķinās ar sadārdzinājuma procesu, kāds radīsies, pārejot uz tirgus attiecībām ar atsevišķām republikām un Savienību, līdz ar to var rasties papildu izdevumi dažādos norēķinos. Arī šie izdevumi būs jāsedz no tiem ienākumiem, kurus mēs saņemsim, atstājot republikā atskaitījumu veidotās summas, kuras šodien tiek ieskaitītas Savienības budžetā. Šķiet, nebūtu korekta rīcība pagaidām, kamēr nav atrisināts jautājums par Savienības īpašumu, atstāt simtprocentīgi visus Savienības uzņēmumu maksājumus republikas vajadzībām. Tos 57 procentus, kurus Savienības uzņēmumi atstāj, šodien ieskaita republikas ienākumos no savas peļņas, tā arī vajadzētu atstāt līdz tam laikam, kamēr šie uzņēmumi pārnāks republikas īpašumā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gavrilovs. Pēc tam runās deputāts Vaivads.

M.Gavrilovs: */Man jums ir šāds jautājums. Sakarā ar to, ka Latvija būs neatkarīga, ka KPFSR būs neatkarīga, proti, arī visas pārējās republikas būs neatkarīgas, aprēķini tiks veikti pēc jaunajām cenām, tāpēc ka šīs republikas vairs negribēs pieciest cenu veco struktūru. Tātad attiecīgi kļūs dārgākas izejvielas un attiecīgi palētināsies gala produkcija, daļēji uz apgrozījuma nodokļa pārdalīšanas rēķina. Sakarā ar to man ir jautājums: cik liels līdz ar to būs republikas maksājumu bilances negatīvais saldo un ar kādu valūtu šo saldo varēs nosegt?/

E.Siliņš: */Es šo jautājumu jau esmu nedaudz skāris, bet jūs to izvērsāt plašāk. Mums katrā ziņā pieaugs izdevumi, daļu no kuriem varēs pārlikt tiešā ceļā uz budžeta izdevumiem, bet daļu– uz budžeta ieņēmumiem, jo ieņēmumi var arī samazināties. Jūs pareizi sacījāt: ar apgrozījuma nodokļa maksājumu starpniecību vai ar ienākuma nodokļa starpniecību. Tāpēc krīzes situācija, kāda šodien finansu ziņā ir valstī, var saasināties, bet es tomēr šajā jautājumā esmu optimists kaut vai tajā ziņā, ka mums būs bagātīgi finansu resursi. Es šodien absolūti negribu apgalvot, taču mēs zinām, ka Vissavienības budžetā tagad nododam pusotra miljarda rubļu: ieņēmumus no apgrozījuma nodokļa, Vissavienības pakļautības uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumus, strādnieku un kalpotāju ienākuma nodokli– no šiem četriem veidiem. Jā, pusotra miljarda– tā ir diezgan pieklājīga summa, un tāpēc droši vien tos zaudējumus, kuri var rasties, spēs nosegt šī summa. Turklāt aprēķini droši vien ir jāveic, ņemot vērā ne tikai sadārdzināšanos, bet arī strukturālās pārmaiņas ražošanā, kas republiku var aizvest pie ekonomiskās attīstības./

M.Gavrilovs: */Es jums jautāju nevis par budžeta deficītu, bet gan par republikas maksājumu bilances negatīvo saldo neatkarības apstākļos, par to, ar kādu valūtu nāksies norēķināties Latvijas uzņēmējiem, ja mums šis saldo būs negatīvs./

E.Siliņš: */Nē, es domāju, ka šajā gadījumā negatīvam saldo nevajadzētu būt./

M.Gavrilovs: */Bet cenas taču mainīsies ne jau mums par labu./

E.Siliņš: */Cenas, bez šaubām, mainīsies, tomēr arī mūsu cenas mainīsies. Brīvā tirgus apstākļos cenu izmaiņas notiks abpusēji. Tādu aprēķinu šodien vēl nav un, dabiski, nevar būt. Taču es šeit attiecībā uz maksājumu bilanci nesaskatu briesmas. Šādas briesmas es vairāk saskatu attiecībā uz valsts budžeta norēķiniem./

M.Gavrilovs: */Jautājums skanēja tā: ja būs deficīts, ja būs negatīvs saldo, kādā valūtā mēs norēķināsimies?/

E.Siliņš: */Šāds jautājums katrā ziņā nav skatīts./

M.Gavrilovs: */Dolāros mēs nevaram norēķināties. Es domāju, ka to mums nav. Vai jūs to saprotat?/

E.Siliņš: */Šis jautājums ir pētāms, lai gan šodien nespēju pat iedomāties, ka mēs varētu nonākt tādā stāvoklī./

Priekšsēdētājs: Deputāts Vaivads. Pēc tam runās deputāts Priščepovs.

J.Vaivads: Es zinu, ka jums lauku problēmas ir ļoti tuvas, bet es gribētu precizēt deputāta Grūbes jautājumu– vai jūs varat nosaukt to kredītu kopsummu, kas izsniegta jaunajiem zemniekiem? Cik procentus tā sastāda no visa pieprasījuma? Varbūt dodiet savu vērtējumu par šo līdzekļu izmantošanas efektivitāti.

E.Siliņš: Mēs šo jautājumu par budžeta līdzekļu izlietošanu šīm vajadzībām esam pētījuši. Zinātnieki lēš: lai izveidotu zemnieku
saimniecību, vajadzētu ap 100–180 miljonu rubļu. Mēs pašreiz varam atļauties mūsu iespēju robežās ne vairāk par 10 miljoniem rubļu. Tā kā šīs summas ir gaužām niecīgas, jautājumu nevar atrisināt pilnīgi tā, kā mēs gribētu. Tajā pašā laikā mēs tagad neredzam, ka būtu iespēja turpmāk rast tādus līdzekļus, kurus varētu piešķirt zemnieku saimniecībām. Domāju, ka jūsu jautājumā pareiza bija arī doma, ka ne vienmēr šie nelielie līdzekļi tiek racionāli izmantoti. Mēs saskaramies ar faktiem, ka tos neizlieto tiem mērķiem, kādiem būtu vajadzīgs. Tā ka šis jautājums prasa nopietnu darbu, gan lai atrastu līdzekļus un palīdzētu zemnieku saimniecībām, gan lai šos līdzekļus izlietotu efektīvi, nolūkā sakārtot mūsu lauku
saimniecības.

Priekšsēdētājs: Deputāts Priščepovs. Pēc tam runās deputāts Buls.

V.Priščepovs: */Man ir neliels jautājums. Savā programmā Godmaņa kungs izklāstīja savu nostāju, arī par jaunas naudas vienības ieviešanu. Ļoti daudzus virsniekus pensionārus satrauc tas, kādā veidā tiks izmaksātas pensijas tām personām, kuras ilgu laiku ir nodzīvojušas šeit, sasniegušas cienījamu vecumu, taču tajā pašā laikā šiem cilvēkiem nebūs Latvijas pilsonības, bet viņi būs PSRS pilsoņi./

E.Siliņš: */Tātad šo jautājumu varētu atrisināt šādi: ja līgumā ar Savienību šos izdevumus būsim uzņēmušies mēs, tad republika to garantēs ar savu naudu, turpretī tad, ja, slēdzot līgumu ar Savienību, tāds lēmums nebūs pieņemts, tad Savienībai vajadzēs turpināt šo līdzekļu finansēšanu uz Vissavienības budžeta rēķina./

Priekšsēdētājs: Deputāts Buls. Pēc tam runās deputāts Rešetņikovs. Pēc mana pulksteņa viņš ir pēdējais, kas uzdod jautājumu.

A.Buls: Jautājums ir par municipālā budžeta veidošanas jauno kārtību un ar to saistīto nodokli. Sakiet, lūdzu, vai municipālais budžets rajona pakļautības pilsētā Olainē, kura ir piesātināta ar rūpniecības uzņēmumiem, tiks veidots tiešā atskaitījumu ceļā, proti, normētā lielumā no peļņas nodokļa, zemes nodokļa, darba resursu izmantošanas nodokļa, vai arī būs tāda kārtība, ka šis pilsētas budžets tiks iedalīts no kāda cita rajona vai republikas budžeta?

E.Siliņš: Jūsu jautājumā progresīvākais ir tas, ka vajadzētu būt attiecīgiem noteiktiem līmeņiem– cik katram budžetam jāsaņem no noteiktā nodokļa. Es domāju, ka tuvāko gadu perspektīvā laikam būs jārēķinās ar to, ka mūsu ekonomika un sociālā infrastruktūra ir tik nevienādi attīstījusies, ka atsevišķas teritorijas nevar nodrošināt sevi ar tādu ienākumu bāzi, lai varētu visus pasākumus finansēt, un tomēr varētu palikt normatīvu norēķinu kārtība, ka attiecīgajiem rajoniem vai attiecīgajiem pagastiem, pilsētām pēc normatīviem tiktu noteikti nevis stabili procenti no nodokļu summas, bet normatīvi uz ilgāku laika periodu. To varbūt var ilustrēt ar pavisam primitīvu piemēru. Lai mēs nodrošinātu šā gada budžeta apjomu, tas ir 3 miljardi 200 tūkstoši rubļu, ko mēs esam apstiprinājuši sesijā, ienākumiem uz vienu iedzīvotāju jābūt pusotra tūkstoša rubļu. Taču teritorijas, kuras ražo vairāk par pusotriem tūkstošiem, ir tikai Rīga, Ventspils un Liepāja, pārējie ražo mazāk. Alūksnes rajons, piemēram, ražo 180 rubļu uz vienu iedzīvotāju. Lūk, šajā skaitļu virknē, ko es nosaucu, jau parādās tas, ka ir nepieciešams mehānisms, lai noteiktu normatīvus un budžeta līdzekļu pārdali starp reģioniem un risinātu problēmu par teritoriju ekonomisko un sociālo izlīdzinātību. Kaut gan ļoti progresīvs un pareizs ir jūsu izteiktais priekšlikums, ka vajadzētu būt nodokļiem ar attiecīgiem līmeņiem, taču pie tādiem mēs nonāksim tikai ar laiku.

A.Rešetņikovs: */Manus vēlētājus interesē pensiju fonda stāvoklis un tas, vai Latvijas Republika nākotnē spēs nodrošināt tādu pensijas līmeni, kādu paredz PSR Savienības likums?/

E.Siliņš: */Es nešaubos, ka tas tiks nodrošināts. Es domāju, ka mūsu problēmas ir daudz plašākas, ka valdībai un arī jums, visiem šeit sēdošajiem, droši vien vajadzēs meklēt iespējas, lai atkal to līdzekļu ietvaros, kādi mums ir, varētu paplašināt un uzlabot nodrošinājumu ar pensijām. Dažreiz mēs domājam vairāk par ražošanas attīstību un varbūt mazāk par sociālo sfēru, taču cilvēku nodrošināšana ar pensijām šobrīd, kad liels daudzums pensionāru dzīvo zemāk par visiem līmeņiem, lai kādi tie būtu, republikā rada nepieciešamību domāt par pensionāru nodrošināšanas uzlabošanu.
Es redzu šo jautājumu arī no otras puses. Visi deputāti droši vien zina, ka no 1.janvāra ir palielināti atskaitījumi sociālās apdrošināšanas vajadzībām no uzņēmumu darba algas fonda. Mēs arī no šā pasākuma saņemam papildsummas, turklāt– nav ko slēpt– diezgan pieklājīgas summas, kuras var un vajag novirzīt iedzīvotāju nodrošināšanai ar pensijām, taču, izmantojot savas vēl esošās iespējas, Savienības orgāns patlaban ir izvirzījis jautājumu par šo summu izņemšanu un to ieskaitīšanu Vissavienības budžetā, kas, protams, ir netaisni un nepareizi, jo tā ir arodbiedrību nauda, arodbiedrību budžets. Šis jautājums pašlaik ir izlemšanas stadijā, un es domāju, ka arī tas ir viens no līdzekļu avotiem, lai uzlabotu nodrošinājumu ar pensijām, un ka pa šo ceļu vajadzētu iet./

Priekšsēdētājs: Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli par Ministru padomes piedāvāto kandidatūru finansu ministra postenim?
Deputāte Zeile. Lūdzu!

V.Zeile: Cienījamie kolēģi deputāti! Mēs pašreiz apspriežam kandidatūru vienam no vissvarīgākajiem ministra posteņiem– finansu ministram. Atzīsimies godīgi, ka tā būs figūra, kurai ļoti bieži būs noteicošais un izšķirošais vārds ļoti daudzos gadījumos un tam būs jāpaklausa gan valdībai, gan varbūt bieži vien arī parlamentam. Ekonomikas komisija savā sēdē, noklausoties un ļoti detalizēti apspriežot Siliņa kunga darbības platformu, ieteica izvirzīt un atbalstīt viņa kandidatūru ministra postenim. Kādi bija argumenti? Pirmais arguments ir– un to mēs šeit visi ļoti vēlamies– viņa augstais profesionālisms. Vairāki gadu desmiti nostrādāti finansu sistēmā. Turklāt šis cilvēks ir izaudzis no dienesta viszemākajiem amatiem līdz ministra vietniekam. Otrs, ko es vērtēju daudz augstāk par profesionālismu, kur, kā saka, prāts ir pamatā, ir godaprāts. Un godaprāts ļoti bieži šajā republikai kritiskajā situācijā ir izšķirošais. Mums jābūt pārliecinātiem, ka cilvēks, kas ieņems šo posteni, ar visu savu spēku, ar visām savām zināšanām gribēs kalpot Latvijas Republikai un Latvijas tautai, nevis kaut kam citam. Un tāpēc godaprātu es lieku un vērtēju ļoti augsti.
Mūsu premjers tiecas pēc tā, lai ministri reāli būtu divvalodnieki. Siliņa kungs pārvalda divas svešvalodas jau vairāk nekā 30 gadus. Otru valodu viņš ir apguvis bez jebkādām valdības programmām un bez daudziem desmitiem miljonu izlietotiem līdzekļiem.
Noslēgumā vēl gribu teikt, ka daudzus interesē tas, kāda ir ministra attieksme pret pilsonību. Siliņa kungs ir Latvijas pilsonis pēc visiem kritērijiem, bet atšķirībā no daudziem citiem pretendentiem šo savu piederību Latvijas pilsoņiem ir apliecinājis Pilsoņu komitejā.
Vēl pats pēdējais, ko gribu piebilst,– Siliņa kungs ir plaša profila finansists. Tieši tādi cilvēki mums ir vajadzīgi. Viņš perfekti pārzina ne tikai finansu budžetu, republikas budžetu, bet ļoti labi zina to absurdo finansu sistēmu, kāda mums ir PSRS budžeta sistēmas ietvaros, labi pārzina bankas, naudas apgrozību, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šajā situācijā mēs pilnīgi varam uzticēties viņam kā ministram. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tālāk debatēs runā Andris Bērziņš.

A.Bērziņš: Cienījamie kolēģi deputāti! Attiecībā uz finansu ministra kandidatūru. Šā gada sākumā, kad notika 1990.gada budžeta apspriešana, jūs jutāt, kāda bija situācija finansu ministram. Acīmredzot, apspriežot 1991.gada budžetu, šī situācija būs nesalīdzināmi nepatīkamāka. Kā jau jūs ievērojāt pēc kadru anketas, ministra kandidāts Siliņš šajā sistēmā, kurā ir ļoti daudz pretrunu, ir nostrādājis 36 gadus. Manā tiešajā darbā ļoti bieži ir bijusi saskare ar Finansu ministriju. Es negribētu piekrist tam, ka viss sliktais ir pārņemts tikai no Savienības Finansu ministrijas. Arī mūsu mājās, mūsu pašu Finansu ministrijā ir jādara ļoti daudz, lai šo finansu sistēmu varētu iegrozīt pareizās sliedēs. Tāpēc mans novēlējums ministra kandidātam tomēr būtu ieklausīties tajās daudzajās domās, kuras izteica Finansu ministrijas darbinieki, un ņemt daļēji tās vērā, meklējot kompromisa ceļu. Mans priekšlikums ir apstiprināt mūsu kandidātu Siliņu par finansu ministru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs varam balsot. Runātāju debatēs vairs nav. Jūs debatēs? Lūdzu!

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Finansu ministrs priekšstatos parasti saistās ar budžetu, ar tā veidošanos. Mēs, lauksaimnieki, arī esam lieli budžeta tērētāji, bet ar budžetu vispār nenoņemamies un paši sitamies cauri, cik nu var un kā nu māk. Tā kā republikā finansiālā situācija ir saspringta, pirms mēs balsojam par Elmāra Siliņa kandidatūru, man viņam kā potenciālajam finansu ministram ir jādara zināmi divi manu vēlētāju aicinājumi un norādījumi.
Pirmais. Iespējami ātrāk būtu jānoņem visi aizliegumi privātbanku atvēršanai un valstiski neregulējamu vai mazregulējamu procentuālo augļotāju darbības legalizācijai. Pašreiz ir liela daļa kolektīvu, liela daļa akciju sabiedrību, kuru rīcībā ir nauda, ko tie varētu aizdot. Diemžēl šis jautājums ne juridiski, ne finansiāli nav noregulēts, un bez privātbanku atvēršanas un bez šīs augļotāju darba legalizācijas, turklāt ļoti īsos termiņos, droši vien mēs pie šiem līdzekļiem tik ātri klāt netiksim.
Un otrs ierosinājums, ko es gribētu izteikt Siliņa kungam,– lai visi laucinieki vienbalsīgi par jums paceltu šeit balsošanas kartītes– jūs droši vien zināt latviešu tautasdziesmu:
“Bada, bada Jānis nāca,
Vēl nabagāks Pēterītis.”
Arī mums, lauksaimniekiem, tagad ir zināms bada periods, ja mēs runājam par Maskavas bankās iesaldētajiem līdzekļiem, kurus tagad nepārskaita lauksaimniecības uzņēmumiem, man jums no lauksaimniekiem ir pavisam konkrēts lūgums. Vai nav iespējams kolhozu un padomju saimniecību līdzekļus, kuri aizturēti Maskavas bankā, nedēļas laikā finansēt no republikas budžeta, zinot jūsu izteikumu, ka mēneša laikā šie līdzekļi republikai atpakaļ ienāks? Un, ja jūs varētu mums to apsolīt, laucinieki par jums stāvētu un kristu. Bet stāvēt un krist vēl ir par maz, viņi vēl zemi apstrādātu, artu un sētu.

Priekšsēdētājs: Es jums atgādināšu, ka pēc mūsu pieņemtā likuma Augstākā padome pieņem lēmumus, ja par tiem balso vairākums no tautas deputātu kopskaita. Lai jums būtu saprotams, paskaidrošu, ka mēs līdz pusdienai pieņēmām lēmumus un mums nevajadzēja 100 balsis, tagad mums ir vajadzīgas 100 balsis. Toties, ja mēs balsosim procedūras jautājumus, tad atkal būs citādi– mēs skaitīsim no klātesošo skaita. Es domāju, tas ir saprotams un jūs atceraties to lēmumu, kuru esam pieņēmuši. Jūs esat gatavi skaitīt? Lūdzu, saskaitiet. Tagad, lūdzu, kuri ir par to, lai Ministru padomes priekšsēdētāja piedāvāto Siliņa kandidatūru atbalstītu un ieceltu viņu finansu ministra amatā, paceliet savas balsošanas kartītes. Kuri ir pret? Un kuri atturas?

I.Ozols: Par balsojuši 145, pret– 13, atturējušies –7.

Priekšsēdētājs: Tātad lēmums ir pieņemts? Vai jums ir jautājums par balsošanu?
*/Vai jūs atļausit man nolasīt lēmumu? Paldies./
Tātad ar balsu vairākumu Ministru padomes priekšsēdētāja piedāvātā kandidatūra– Siliņa kungs– ir iecelts par finansu ministru. Apsveicam jūs un vēlam sekmes! (Aplausi.)
Tālāk vārds deputātam Kurdjumovam par procedūras jautājumiem.

L.Kurdjumovs: */Godājamais Anatolij Valerjanovič! Es iepriekš biju loceklis pagaidu komisijā, kura bija atbildīga par elektronisko balsošanu, un, kā jūs atceraties, šīs komisijas secinājumos bija ierakstīts: ieteikt Augstākajai padomei pēc iespējas biežāk izmantot elektronisko balsošanu, lai panāktu tās darbības drošumu. Kādā no savām uzstāšanās reizēm es lūdzu darīt deputātiem zināmu, cik tā Augstākajai padomei ir izmaksājusi, ja mēs vēl ilgi neizmantosim šo dārgo rotaļlietu./

Priekšsēdētājs: */Paldies. Es to pieņemu zināšanai. Man paziņoja, ka otrajā rindā jums no ierindas izgājusi abonenta pults. Es noskaidroju, ka pēc pārtraukuma pasludināšanas tiks veikts remonts./
Tagad vārds deputātam Endziņam. Kādi ir jūsu priekšlikumi par tiem projektiem, kurus jūs apspriedāt komisijās? Vai deputāts Jundzis vēlas runāt? Lūdzu, nāciet uz tribīni!

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Man jums ir jāatzīstas, ka laika bija ļoti maz, lai mūsu komisija balsojot pieņemtu kādu saprātīgu lēmumu jautājumā par Konstitūcijas 61.pantu. Tātad ir divi varianti. Viens variants ir tāds, kāds ir jūsu rīcībā. Un otrs variants ir tas, kuru atbalsta deputāts Zotovs un daļa komisijas locekļu. Es atļaušos nolasīt šo 61.panta otro variantu: “Latvijas Republikas un PSRS pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir pienākums dienēt armijā vai pildīt alternatīvo (darba) dienestu likumdošanā noteiktajā kārtībā.” Tas ir attiecībā par Konstitūciju.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zotovam.

A.Zotovs: */Vai drīkstu krieviski nolasīt šo tekstu, lai būtu saprotams? Redakcija ir šāda: “Latvijas pilsoņiem vai citu republiku pilsoņiem (tāpēc ka ir arī lietuvieši, igauņi), kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā, likumdošanā noteiktajā kārtībā ir jādienē Bruņotajos spēkos vai jāiziet alternatīvais (darba) dienests.”/

Priekšsēdētājs: */Skaidrs./ Vēlreiz vārds deputātam Jundzim.

T.Jundzis: Tikai viens precizējums– “citu savienoto republiku pilsoņi” mēs nevaram rakstīt, jo tie PSRS pilsoņi, kuri neuzskata un kuri acīmredzot arī neuzskatīs sevi par Latvijas Republikas pilsoņiem, viņi taču nav nevienas no 15 republikām pilsoņi. Tātad vai jūs piekrītat, ka šis pants paliek tādā redakcijā, kādu es piedāvāju: “Latvijas Republikas pilsoņiem un PSRS pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, ir pienākums dienēt armijā vai pildīt alternatīvo (darba) dienestu likumdošanā noteiktajā kārtībā.” Ir priekšlikums balsot šo priekšlikumu, un tad mēs varam iet tālāk.

Priekšsēdētājs: Zināt, te rodas jautājumi, un es jūtu, ka arī priekšsēdētāja vietniekam deputātam Krastiņam ir jautājums.

A.Krastiņš: Jā, man ir jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nāciet pie mikrofona!

A.Krastiņš: Man ir tāds jautājums: kas noteiks Latvijas Republikas pilsoņu statusu un kādā armijā viņiem ir pienākums dienēt?

T.Jundzis: Es sacīju: “Pienākums dienēt armijā vai pildīt alternatīvo dienestu.” Tātad– viens no diviem, un viņi paši varēs noteikt, pie kā grib piederēt– pie Latvijas Republikas vai pie PSRS– Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, viņi paši izvēlēsies, kur dienēs– vai nu armijā, vai alternatīvajā dienestā. Protams, mēs te runājam par armiju. Varbūt arī Latvijai būs armija. Un, visbeidzot, es gribu teikt, ka šajā virzienā manis piedāvātā redakcija neatšķiras no iepriekšējās redakcijas, par ko jautāja Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: */Vai jums ir jautājums? Lūdzu!/

V.Kostins: */Cienījamais priekšsēdētāj! Bija mans trešais priekšlikums par to, lai nemainītu Konstitūcijas 61.pantu, un es to pamatoju komisijas sēdē. Tagad šis priekšlikums šeit nav izskanējis./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Jundzim.

T.Jundzis: Jā, es tiešām varu teikt, ka no Krastiņa un Jagupeca mūsu komisija ir saņēmusi šādu ierosinājumu, un, tā kā mēs šeit, sesijā, par to jau dzirdējām, es vienkārši neuzskatīju par nepieciešamu to vēlreiz te ziņot, tāpēc atvainojos.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Mēs varam turpināt uzdot jautājumus, taču, manuprāt, šajā situācijā mēs tomēr nevaram tādā veidā sākt balsot, jo, kā es saprotu, te ir radies kaut kāds kompromisa variants, bet, ja tas ir tā, tad tas jāpavairo, jāiedod katram deputātam, lai viņš ar to iepazīstas. Man personiski rodas jautājums, es gan nezinu, kā tas ir citiem deputātiem. Lūdzu, vārds deputātam Simsonam.

P.Simsons: Man ir mazs jautājums. Mēs jau tik ilgi un cītīgi mokāmies ar šiem jautājumiem, ka varbūt varam iztikt bez pavairošanas, jo katrs var ierakstīt jauno tekstu gan latviešu, gan krievu valodā. Mēs to varētu nolasīt divreiz, trīsreiz, uzrakstīt mazu diktātu, lai mums teksts būtu acu priekšā, tad mēs varētu spriest un mēs būtu ieguvuši laiku. Manuprāt, dažu rindiņu dēļ nebūtu vērts rīkot šo lielo, garo pavairošanas procedūru.

Priekšsēdētājs: Bet vai tas ir pareizi? Mums nebūs vienprātības šajā jautājumā.

P.Simsons: Pie vienprātības vai pie kāda cita viedokļa mums būs jānonāk balsojot.

Priekšsēdētājs: Man visvienkāršāk būtu tādā veidā laist tālāk par šo sēdi par šo svarīgo jautājumu. Taču jums jāsaprot, ka projektā bija pavisam cits variants. Vai jūs uzstājat, ka mums tieši tā vajag turpināt apspriešanu?

T.Jundzis: Zināt, es gribu teikt, ka komisijā šāds viedoklis tomēr tika izteikts, tātad ir divi varianti, taču, ņemot vērā, ka mums kaut kāds kompromiss ir jāmeklē, deputāts Zotovs ierosināja arī šādu variantu, un komisijas locekļu lielā daļa bija vienisprātis, ka varētu būt arī šāds otrais variants. Jāsaka, ka tas īpaši neatšķiras no pirmā varianta. Es tomēr personiski savā vārdā gribētu lūgt, lai mēs šo jautājumu izskatām, varbūt pievienosimies Simsona priekšlikumam.

Priekšsēdētājs: Zināt, tad mums ir jānobalso– vai mēs tūlīt šo variantu pavairojam, nākam atpakaļ un strādājam pie tā. Taču es personiski uz dzirdi vien paļauties nevaru un mainīt Konstitūciju. Vai jūs kaut ko gribat teikt šajā sakarībā?

No zāles: Vai drīkstu pateikt vienu nelielu labojumu Jundža variantam? Vai varbūt drīkst izteikt tikai jautājumus?

Priekšsēdētājs: Es diemžēl jūs slikti dzirdu. Esiet, lūdzu, klusāki!
Un tagad man ir jārunā par darba gaitu. Pulkstenis ir 19.00, mums būtu jābeidz, taču vēl ir jāapspriež viens jautājums, ko izlēmusi komisija.
No zāles: Varbūt, kamēr lemjam nākamo jautājumu, mēs varētu 15 minūšu laikā pavairot un izplatīt ierosināto priekšlikumu?

Priekšsēdētājs: Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad komisija atnāca un nolika savu līdz galam pabeigto variantu, tagad jūsu priekšlikumā, vismaz manā uztverē, skan formulējumi, kurus jūs paši līdz galam neesat pārdomājuši.
Tātad– ja jūs gribat ilgāk strādāt, tad par to mums ir jānobalso, teksts jāpavairo, visiem šis jautājums jāizskata un tad jābalso.
No zāles: Jā, ir priekšlikums, ka mēs tiešām varētu šovakar tikt galā ar izmaiņām 61.pantā, tas, manuprāt, neaizņemtu ļoti daudz laika, bet pārējos likumprojektus atstāt uz rītdienu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret priekšlikumu, lai sesija turpinātu darbu. Mēs varam izmantot arī balsošanas iekārtu, jo mums jau tā nav laika. Taču vispirms reģistrēsimies. Ieslēdziet reģistrācijas režīmu! Lūdzu, ziņojiet rezultātu. Ieradušies 165 deputāti. Tagad ieslēdziet balsošanas režīmu! Kuri ir par to, lai sesija turpinātu darbu, lūdzu, balsojiet! Kuri ir par? Pret? Un atturas? Kāds ir rezultāts? Sesijas turpināšanu atbalsta 118, pret– 40, atturas– 2. Kur pašlaik ir komisija, kas izskatīja Interfrontes paziņojumu? Kurš ziņos? Tātad deputāts Budovskis ziņos sakarā ar Interfrontes paziņojumu.

No zāles: Cienījamie kolēģi un priekšsēdētāj! Mēs nepaspējām nobalsot, es varu ziņot, bet...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ziņojiet, un tad lemsim, ko darīt tālāk. Bet tikmēr jūsu komisija lai pavairo materiālu un izsniedz deputātiem. Ko jūs gribējāt teikt?

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Mūsu speciālā komisija, izskatījusi Interfrontes uzsaukumu, nodod jūsu izskatīšanai sekojošu tekstu:
“Latvijas Republikas prokuroram.
Latvijas Valsts drošības komiteja un Latvijas Republikas Augstākā padome, izskatījusi uzsaukumu, ko parakstījusi Interfrontes republikāniskā padome un kas izplatīts 1990.gada 14.maijā Rīgas pilsētas veccentrā personiski un no helikoptera, nolēma: pirmkārt, uzdot Latvijas Republikas prokuroram un Valsts drošības komitejai veikt izmeklēšanu uzsaukuma sakarā. Otrkārt, noskaidrot vainīgās personas, saucot tās pie likumā paredzētās atbildības, treškārt, veikt pasākumus, kas novērstu uzsaukumā izteikto draudu realizēšanu, un garantēt tautas deputātu drošību un normālu Augstākās padomes sesijas darbu. Ceturtkārt, sniegt atbildi Augstākajai padomei šā gada 15.maijā pulksten 10.00 Latvijas Republikas Augstākajā padomē.”

Priekšsēdētājs: Kādi, lūdzu, ir jautājumi? Vai jums, deputāt Aleksejev, ir jautājums?

A.Aleksejevs: */Pirmām kārtām jūsu tekstā ir sacīts: “...saukt vainīgos pie atbildības”. Es domāju, ka tas ir pateikts nekonkrēti. Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai ir vainīgie. Tātad tādēļ es lūgtu to izlabot. Otrkārt. Līdz pulksten 10.00 tas diezin vai ir reāli izdarāms, jo tie, ar kuriem mums šodien acīmredzot nāksies kopā strādāt, diezin vai varēs šajā darbā iesaistīties, jo personiski es domāju, ka šodien esmu strādājis pietiekami daudz.
Vēl es redzu, ka mums ir jānosedz tā neorganizētība, par kuru es runāju šodienas sēdes sākumā, tas ir, mums nav nekādas kārtības, un tā rezultātā mums nākas vēl zaudēt laiku. Tāpēc domāju, ka tas ir nereāli.
Kas attiecas uz izmeklēšanu, tad es esmu par, jo uzskatu, ka šāda izmeklēšana ir nepieciešama, un domāju, ka tā būs demokrātiskāka par to sēdi, kura šeit notiek patlaban./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Budovskim.

M.Budovskis: Es varētu atbildēt tikai attiecībā par pulksten 10. Tā nav mūsu, bet gan prokuratūras un Valsts drošības komitejas kompetence. Par to, cik daudz viņi būs paspējuši izdarīt, viņi mums arī sesijas sākumā pulksten 10.00 ziņos.
Un otrs– attiecīgi par saukšanu pie atbildības. Mēs gan griežamies pie prokuratūras ar sekojošu tekstu: “noskaidrot vainīgās personas”. Ja tādu nebūs, atkritīs arī viss pārējais.
Visbeidzot, man ir vēl viens paskaidrojums. Vai drīkst to pateikt?

Priekšsēdētājs: Mēs pabeigsim izskatīt šo jautājumu un tad. Vai varbūt tas ir tieši saistīts ar šo pašu jautājumu?

M.Budovskis: Vēl viens paziņojums, kas saistīts ar šo jautājumu. Latvijas Republikas Augstākā padome pieprasa Interfrontes republikāniskā prezidija priekšsēdētājam deputātam Aleksejevam sniegt atbildi sesijā par Interfrontes republikāniskās padomes saistību ar izplatīto uzsaukumu. Ja deputāts Aleksejevs minēto uzsaukumu nesaista ar Interfrontes republikānisko padomi, tad to vajadzētu
atsaukt masu informācijas līdzekļos, radio un televīzijā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Es runāšu par mūsu pirmo lēmumu. Kā sapratu no jūsu teiktā, tur ir skrejlapa, ko izplatījusi Interfronte. Es domāju, ka tā nedrīkst teikt, bet ir jāsaka: “Skrejlapa, kas ir parakstīta Interfrontes vārdā.” Domāju, ka tā būs korektāk. Taču varbūt es kaut ko nesapratu./

Priekšsēdētājs: */Nē, mēs tā arī rakstījām, ka ir parakstīta./
Vai vēl ir kādi jautājumi? Ja deputāti grib precīzi iepazīties ar tekstu, Sekretariāts var iedot.

No zāles: */Anatolij Valerjanovič! Es atvainojos! Taču, pirmkārt, ja jau mēs šo skrejlapu atzīstam par tik dumpīgu, tad tā ir izplatāma šajā zālē. Tas būtu pirmais.
Un otrais. Es domāju, ka arī vēlētājus interesē, kas tā par skrejlapu. Ja mēs esam izveidojuši šādu komisiju, tad to vajag šeit nolasīt no tribīnes, nevis runāt par to, ka mēs baidāmies no informācijas, kura no mums šeit iziet. Vienu drīkst, bet otru– nedrīkst. Es šaubos par to, vai mums tas iznāks visai demokrātiski un vai vēlētāji mūs sapratīs./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostandam.

O.Kostanda: Mēs varētu šo informāciju tiešām sniegt visai republikai, bet kopā ar Valsts drošības komitejas un prokuratūras atbildi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Geidānam.

I.Geidāns: Es domāju, cienījamie kolēģi, tā: ja mēs pieslēgsimies radio un izplatīsim šo aicinājumu, tad diezin vai ir vajadzīgs, lai šis teksts būtu visiem uz rokas.
Un otrais. Es ļoti atvainojos, cienījamais priekšsēdētāj, bet man ir tāds jautājums: vai Augstākā padome ir nosodījusi Darba kolektīvu padomes aicinājumu uz streiku un vai šī lieta tiks nodota prokuroram?

Priekšsēdētājs: Jā.

I.Geidāns: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Nav. Vai mēs šo tekstu varam likt uz balsošanu? Komisija ir piedāvājusi savu variantu. Kuri deputāti vēlas pievienoties komisijas viedoklim– teksts tika nolasīts. Lūdzu ieslēgt balsošanas mehānismu un izteikt savu attieksmi– par, pret vai atturoties. Lūdzu, ziņojiet rezultātu! Par– 133, pret– 20, atturas– 3. Tātad šis Augstākās padomes lēmums tiek pieņemts kā oficiāls dokuments. Vai jūs gribat vēl ko teikt?
No zāles: Es iesniedzu pieteikumu. Vai es varu šā Interfrontes parakstītā aicinājuma sakarā, teiksim, vērsties pie Augstākās padomes ar priekšlikumu– attiecīgi uz to reaģēt un panākt situācijas normalizēšanu?

Priekšsēdētājs: Jums vajadzēja doties līdzi komisijai un visus šos priekšlikumus pateikt. Zināt, es tā nevaru, ka vispirms strādā komisija un pēc tam katrs atsevišķi izsaka savu priekšlikumu.

A.Zotovs: */Par procedūru. Varbūt jau vakarā varētu paziņot rītdienas darba kārtību? Tas ir pirmais jautājums. Un otrais. Vai mēs pieņemsim dokumentu par deputāta statusu un viņa nodrošinājumu?/

Priekšsēdētājs: */Visu var izdarīt, Anatolij Georgijevič! Saskaņā ar mūsu lēmumu jums jāsniedz savs izskaidrojums./

A.Aleksejevs: */Man ir jāteic, ka es šodien acīmredzot nevarēšu atbildēt, taču visam tam, kas tur rakstīts, arī domai, ka ir bijuši PSRS Konstitūcijas pārkāpumi, es jūtu līdzi un uzskatu, ka tas atbilst īstenībai. Un arī tam, ka vajag aizstāvēt Latvijas PSR Konstitūciju, es pilnīgi piekrītu./

Priekšsēdētājs: Es tomēr ierosinu šo diskusiju neturpināt, jo viens uzskata, ka to var izteikt draudu veidā, kāds cits atkal lieto citus vārdus. Lēmums ir pieņemts, un es domāju, ka turpināt diskusiju nebūtu vajadzības. Vai komisija mums ir pavairojusi tekstu?
Jā, komisija ir tikko pabeigusi savu strīdu, un gribot negribot mums pārtraukums ir vajadzīgs.
No zāles: Piedodiet, tomēr no deputāta Aleksejeva atbildes man nepaliek skaidrs par otro daļu: vai viņš piekrīt? Viņš teica, ka nav informēts. Jautājums ir ļoti precīzs– ja viņš piekrīt, atkrīt otrā daļa, ka viņam vajadzētu atsaukt masu informācijas līdzekļos.

Priekšsēdētājs: Ja viņš nebūtu piekritis, viņš man sen to būtu pateicis. Lūdzu.

J.Krūmiņš: Vai mēs nenobalsotu pirms pārtraukuma par to, vai rītdien lai šo cirku tomēr redz visa Latvija? Vai nevarētu būt televīzija? Tad armija nevarētu sievietes grūstīt, ja mēs paši nespējam aizstāvēt. Es ierosinu, lai rīt šeit ir televīzija no pulksten pusdesmitiem.

Priekšsēdētājs: Uzlūgt rīt televīziju? Tātad deputāts Krūmiņš ierosina, ka rīt, ievērojot situāciju, kura veidojas, būtu lietderīgi, ja šeit būtu televīzija. Un notikumus translēt. Tāpēc, lūdzu, izsakiet savu attieksmi balsojot. Ieslēdziet balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 135. Tātad televīziju uzlūdzam.
Tagad pārtraukums 15 minūtes.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Jums tiek ierosināts Latvijas Republikas likums par grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) 61.pantā sekojošā redakcijā: “Latvijas Republikas pilsoņiem un PSRS pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir pienākums pildīt karadienestu vai alternatīvo dienestu likumdošanā noteiktajā kārtībā.” Ir vēl otrs variants, ja jūs sekojāt līdzi, kur vārda “PSRS” vietā iekaviņās, tas ir jau redzams arī šajā variantā, ir “savienoto republiku”. Tas ir profesora Andra Plotnieka priekšlikums. Par to mums būs atsevišķi jānobalso un jāizšķiras. Profesors Plotnieks piedāvā minēt šīs savienotās republikas, nevis nostādīt Latvijas Republiku pretim PSRS, bet es jau jums paskaidroju, ka tie iedzīvotāji, kuri Latvijā, Latvijas Republikā, atrodas neilgi, ilgāk vai mazāk ilgi, viņi nav Latvijas Republikas pilsoņi, nevēlēsies par tādiem arī būt varbūt nekad, un tajā pašā laikā viņi nav arī ne Kirgīzijas, ne Ukrainas, ne Krievijas pilsoņi, jo viņi droši vien uzskata sevi par Latvijas PSR pilsoņiem, tāpēc acīmredzot mans priekšlikums bija– un arī liela daļa komisijas locekļu svērās uz to –, ka vajadzētu “PSRS pilsoņiem”, nevis “savienoto republiku”. Bet profesors Plotnieks tomēr uzskata, ka būtu pareizāk, ja būtu “savienoto republiku”.

Priekšsēdētājs: Jums jautājums? Kāds– lūdzu? Nu, ja jums viss skaidrs, tad mums jānoklausās tikai profesora Plotnieka argumenti.

A.Plotnieks: Godātie tautas deputāti! Tad, kad mēs pieņēmām Deklarāciju pašā parlamenta darbības sākumā, tad bija jāpieliek faktiski punkts politiska rakstura paziņojumiem un jāsāk darboties ar konkrētiem jautājumiem. Ja mēs radīsim aizvien jaunus deklaratīva rakstura dokumentus, mums jāatceras, ka var pienākt tāda pati diena, kāda lielā mērā ir pienākusi Lietuvai, kad neviena puse vairs nevar izkļūt no situācijas, jo kaut kas tad ir vai nu jāatceļ, vai no kaut kā jāatsakās. No šī viedokļa mūsu Deklarācijā faktiski ir iestrādāta tāda konstrukcija, ka, pasludinot Latviju par patstāvīgu valsti, tajā pašā laikā mēs nepretendējam uz tās pretnostatījumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Mēs nenoraidām tos vai citus PSRS likumus tikai tāpēc, ka tie ir PSRS likumi, paturot tiesības pasludināt to vai citu aktu par spēkā esošu PSRS teritorijā. Tās ir mūsu suverēnās tiesības. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs esam jau ievirzījuši savu darbību zināmā gultnē.
Ar kādu nākamo aktu izlecot no šīs gultnes ārā, mēs neizbēgami nonāksim konfrontācijas situācijā, no kuras sākumā pūlējāmies izvairīties.
Tāpēc arī šajā gadījumā vieni saka– tas ir sava veida pārejas periods, otri– mēs kaut ko sākam, turpinām un kaut kad beigsim. Tas ir cits jautājums. Bet mēs šeit jau esam pielikuši punktu. To darīt nevar. Tātad kāda varētu būt izeja? Izeja varētu būt, atstājot “savienoto republiku”. Tas nozīmē, ka republikas, kas vēlas saglabāt šo statusu un kuru pilsoņi atrodas mūsu republikas teritorijā, sapratīs, ka arī uz viņiem attiecas šis pienākums. Varētu varbūt atteikties no iekavām un teikt– “PSRS savienoto republiku”. Tāds variants arī varētu būt. Tā ir sava veida tehnoloģija, jo šajā gadījumā valodniecības speciālisti mums teiktu, ka jūs faktiski divreiz atkārtojat vienu un to pašu. Bet to ceļu iet varētu. Ja mēs atstājam pretnostatījumu, mēs it kā turpinām savu darbu un reizē jau paši liekam klāt punktu. Tāpēc mans priekšlikums būtu, ejot pa kompromisa ceļu,– noņemsim iekavas un atstāsim “PSRS savienoto republiku”, tad tas būtu samērā korekts risinājums.

T.Jundzis: Cienījamo priekšsēdētāj, vai drīkst ziņot, ka mēs, komisijas locekļu vairākums, piekrītam Plotnieka variantam, ka jānoņem iekavas un jāatstāj sekojošā redakcija: “Latvijas Republikas pilsoņiem un PSRS savienoto republiku pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir pienākums pildīt karadienestu vai alternatīvo dienestu likumdošanā noteiktajā kārtībā.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Mēs tā sakām saīsināti: PSRS, savienoto republiku. Bet ieklausieties– Padomju Savienības, tas ir, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības savienoto republiku, kā tas skan? Padomju Sociālistisko Republiku Savienība.

Priekšsēdētājs: Vairāk viedokļu nav šajā sakarībā? Nav. Tad varam piedalīties balsošanā. Vispirms reģistrēsimies, kaut gan tas nav vajadzīgs, es atvainojos. Mums ir vajadzīgs, cik ir balsis “par”. Tātad jums ir piedāvāts komisijas variants. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šo variantu balsojot. Ar mašīnu, ar mašīnu, ko jūs ceļat rokas, ar mašīnu!

J.Dinevičs: Atvainojiet mani, bet vakar daudzi nospieda arī blakussēdētāja podziņas, jo, kad reģistrējās ar pogām, bija 124, kad pacēla kartītes– 115.

Priekšsēdētājs: Lūdzu rezultātu. Kā, lūdzu? Reģistrācija vajadzīga? Lai mašīna parādītu pareizi, reģistrēsimies. Ieslēdziet reģistrācijas režīmu. Lūdzu!

J.Dinevičs: Cienījamais priekšsēdētāj! Tā kā situācija ir ļoti sarežģīta un katra balss no svara, vai mēs varam uzticēties, kā nostrādājusi šī aparatūra? Vai nebūtu tomēr pareizāk, ja mēs šoreiz nobalsotu ar kartītēm?

Priekšsēdētājs: Nav problēmu? Nav. Skaitiet, lūdzu! Jā, skaitiet “par”! No opozīcijas nāciet tuvāk, lai būtu ērtāk skaitīt, citādi jums no aizmugures ir grūti. Lūdzu visus, kuri par, paceliet kartītes un nenolaidiet, kamēr saskaita. Jūs saskaitījāt? Opozīcija arī saskaitīja? Kuri ir pret, balsojiet! Esam saskaitījuši? Un kuri atturas?

I.Ozols: Balsošanas rezultāti: par– 135, pret– 4, atturējušies– 2 deputāti.

Priekšsēdētājs: Opozīcijai rezultāti arī saskan? Rezultātiem jāsaskan, jo tad būs protests. Tātad likums ir pieņemts tādā redakcijā. Kā, lūdzu? Pirms mēs beidzam darbu, es gribu deputātam Dīmanim pateikt, ka esmu sagatavojis atbildi, bet fiziski gluži vienkārši nevaru to parakstīt. Tāpēc jūs dikti neprotestējiet, jo toreiz atbildes tika sniegtas mutiski, bet tagad viss ir sagatavots rakstiski. Šeit tā ir, tāpēc uzskatiet, ka ar šodienas datumu.
Tālāk. Sakarā ar Einara Repšes uzstāšanos vai runu ir iesniegts “deputātu pieprasījums”, kur ir analizēta runa. Un ir paraksti. Es tūlīt iesniedzu to mūsu ētikas komisijai, un tad varēsim spriest, ko tālāk darīt ar šo jautājumu. Citu steidzīgu protestu vai iesniegumu no jūsu puses nebija, tāpēc šodien varam darbu beigt, bet, pirms pavisam izklīstam, deputāts Dinevičs lūdz vārdu.

J.Dinevičs: Cienījamais priekšsēdētāj! Es gribētu dažos vārdos dzirdēt par to jautājumu loku, ko mēs skatām rīt.

Priekšsēdētājs: Rīt mēs turpinām jautājumu, kas saistīts ar alternatīvo dienestu. Un pēc tam turpināsim organizatoriskos jautājumus. Kā, lūdzu? Jā. Turklāt abām komisijām vajadzētu ļoti uzmanīgi pastrādāt vēl pie šiem projektiem.

T.Jundzis: Šajā sakarībā man ir ierosinājums. Likumdošanas komisija un Aizsardzības un iekšlietu komisija vēlas palikt pēc plenārsēdes beigām uz 15 minūtēm dažu tīri redakcionālu labojumu izdarīšanai, lai mēs tos varam akceptēt.

Priekšsēdētājs: Un es jau izteicu. Nu, labi, vairāk nespriedīsim. No rīta nāksim ar vieglāku galvu, tad būs arī labāki lēmumi. Darbu sākam pulksten 10.00.