
Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”
Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks
Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06. – 17.09.2004.
13.
Kultūrpolitika
Latvijas iedzīvotāji dodas bēgļu gaitās. Rīga, 1944. gada augusts. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999 |
Kultūrpolitikas vadlīnijas
Okupējot Latviju, nacistu režīms
izvirzīja ne vien noteiktus saimnieciskos mērķus, bet arī domāja
par savas ideoloģijas un kultūras uzspiešanu. Latvijā tika veikti
zināmi pārkārtojumi izglītībā, kultūrā, mākslā, teātrī,
literatūrā un citās jomās. Visur tika uzsvērta vācu kultūras
nozīme un pārākums, vienlaikus noniecinot un mazinot latviešu
kultūras sasniegumus. Reihsministrs A. Rozenbergs, kas pats bija
dzimis un ieguvis izglītību Baltijas valstīs, centās uzsvērt, ka
Ostlandes tautām nav savas patstāvīgas kultūras, bet ir tikai
vācu un krievu kultūras atdarinājumi. Vācu režīms ar lielām
aizdomām izturējās pret latviešu inteliģenci, paredzot tās
izsūtīšanu kara beigās uz Krievijas apgabaliem. 1941. gada 5.
jūnija memorandā tiek atzīmēts, ka izsūtīšanai vajadzētu pakļaut
kādus 30 – 40 tūkstošus cilvēku. Latviešu inteliģence tika
uzskatīta par šovinistisku, anglofilu, galveno latviešu
nacionālās un neatkarības idejas paudēju, līdz ar to bīstamu
okupācijas režīmam.
Jau 1941. gada 18. augusta rīkojumā Ostlandes reihskomisārs H.
Loze norādīja, ka oficiālā dienesta valoda valsts iestādēs ir
vācu valoda. Speciāls Austrumu ministrijas apkārtraksts noteica,
ka vācu okupācijas iestāžu darbiniekiem nav jāmācās Baltijas
tautu valodas, jo paredzams, ka drīz visi šo teritoriju
iedzīvotāji runās vācu valodā. 1942. gada 7. martā parādījās
norādījums, ka sarakste starp vācu un latviešu iestādēm drīkst
notikt vienīgi vācu valodā. Tikai savstarpējā saziņā latviešu
iestādes varēja lietot gan vācu, gan latviešu valodu. Latviešu
valoda tika atļauta, bet tai atvēlēja otršķirīgas
funkcijas.
Augusta sākumā uzsāka Rīgas centrālo ielu pārdēvēšanu. Brīvības
iela ieguva Ādolfa Hitlera ielas nosaukumu, bet Elizabetes iela
kļuva par Valtera fon Pletenberga gatvi. Padomju bulvāri nosauca
par Vācu ordeņa gatvi, Merķeļa ielu – par Otto Bismarka ielu,
Aspazijas bulvāri – par fon der Golca gatvi, Raiņa bulvāri – par
Alfrēda Rozenberga ielu, K. Valdemāra ielu – par Hermaņa Gēringa
ielu utt. Ielu pārdēvēšanu veica pēc civilpārvaldē strādājošo
vācbaltiešu iniciatīvas. 1941. gada augusta pirmajās dienās tika
izdots rīkojums par Latvijas vēstures institūta likvidēšanu. Uz
tā bāzes izveidoja Latviešu vēstures krātuvi, kas veica avotu
vākšanu un zinātnisko darbu. Pēc tādiem pašiem principiem
izveidoja Valodas krātuvi.
1941. gadā vācu režīms pieturējās vēl pie zibenskara stratēģijas
Austrumos, un tāpēc netika īpaši plānota okupēto tautu kultūras
politikas jautājumu risināšana. Šos jautājumus nolēma sakārtot
pēc uzvaras karā pret boļševikiem. Bet pēc zibenskara izgāšanās
nacistu režīms sāka pievērst nopietnāku uzmanību arī stratēģijai
kultūrpolitikā. Galvenās nostādnes šajos jautājumus pamatos
noteica A. Rozenberga vadītā Austrumu ministrija un Jozefa
Gebelsa vadītā Propagandas ministrija Berlīnē. Konkrēto lēmumu
pieņemšanā bija iesaistīts arī Ostlandes reihskomisārs, Latvijas
ģenerālapgabala ģenerālkomisārs, Zemes pašpārvalde un citas
iestādes. Tieša ietekme uz kultūras un izglītības jautājumu
risināšanu Latvijā bija ģenerālkomisāra sākotnējam kultūras
nodaļas vadītājam Karlam fon Strickim, kuru vēlāk nomainīja Kurts
Dilfers.
Būtiska vācu režīma kultūrpolitikas iezīme bija stingra kultūras
un izglītības iestāžu darbības kontrole un pārraudzība.
Ģenerālkomisāra kultūras un rakstniecības referenta F. Nathera
pārskatā par 1943. gadu norādīts, ka pārbaudīti 637 literāri
darbi un 14 sarīkojumu programmas, cenzētas 19 avīzes. Mūzikā
pārbaudītas un atļautas 320 koncertu programmas, izdots saraksts
ar 800 cenzētu dziesmu tekstiem. Radio pārbaudītas 203 raidlugas,
84 stāsti, 1070 dzejoļi. Īpaša uzmanība tika pievērsta vācu
valodas un vēstures mācīšanai. No sabiedrības apziņas centās
izskaust Latvijas valstiskuma idejas, aizliedzot lietot presē
tādu jēdzienu kā Latvijas Republika. Tā vietā vācieši ieteica
lietot apzīmējumu Baltijas zemes. Tika praktizēta arī kultūras
vērtību izlaupīšana, ar ko nodarbojās t.s. A. Rozenberga štābs
Rīgā.
Dokumentu pārbaude un cilvēku tvarstīšana Vērmaņdāzā Rīgā 1944. gada augustā. Rīga, 1944. gada jūlija beigas– augusta sākums. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999 |
Pasliktinoties situācijai Austrumu
frontē, mainījās akcenti arī vācu režīma kultūras politikā. Tā
kļuva mazāk agresīva. Tas bija saistīts ar to, ka kopš 1943. gada
nacistu režīmam vajadzēja arvien vairāk iekaroto apgabalu
materiālo un cilvēku resursu. Par piedalīšanos karā un vācu
uzvaras veicināšanā kaut kas bija jāsola un jādod vietējām
tautām. No Berlīnes nāca norādījums tolerantāk, ar lielāku taktu
izturēties pret vietējo iedzīvotāju kultūru, neuzsvērt
pārvācošanas idejas. Zemes pašpārvalde plašāk jāiesaista kultūras
jautājumu risināšanā, atļaujot latviešiem brīvāk nodarboties ar
savu tautisko kultūru. 1944. gadā nacistu režīms Latvijā sāka
sekmēt krievu kultūras attīstību. Tādas politikas mērķis bija
nomierināt uz Latviju evakuētos krievu iedzīvotājus, radīt labāku
augsni karavīru vervēšanai Vlasova Krievijas atbrīvošanas
armijā.
Lai gan attieksme pret latviešu kultūru bija negatīva, nacistu
režīms okupācijas gados nesasniedza izvirzītos mērķus. Latviešu
tauta netika pārvācota, tā saglabāja savu kultūru un identitāti.
Pēc Zemes pašpārvaldes iniciatīvas 1943. gadā darbību atjaunoja
Kultūras fonds. Tā pamatmērķis bija latviešu kultūras dzīves
veicināšana. Kultūras fonds materiāli atbalstīja literātus,
māksliniekus, rūpējās par pabalstu, prēmiju, pensiju izmaksu
latviešu kultūras darbiniekiem. Kopš 1944. gada tika piešķirtas
Kultūras fonda prēmijas literatūrā un citās mākslas jomās.
Izglītības politika
Būtiski pārkārtojumi okupācijas
sākumposmā skāra izglītības sistēmu Latvijā. Ostlandes
reihskomisāra H. Lozes 1941. gada 21. jūlija instrukcijā bija
norādīts, ka jānoraida igauņu, latviešu, lietuviešu un baltkrievu
mēģinājumi dibināt savas universitātes un augstskolas, bet nav
jākavē amatniecības skolu un tehnisko mācību iestāžu darbība.
Jāsāk darbi, lai Tehniskā augstskola Rīgā atkal kļūtu par vācu
augstskolu. Jāpastiprina vācu valodas lietošana. Tika izdots
norādījums pārkārtot mācību plānus ģeogrāfijā un vēsturē.
Pārstrādāja arī mācību programmas latviešu valodā un literatūrā,
dabaszinātnēs, kā arī citos priekšmetos. Intensīvi tika
izstrādātas režīma prasībām atbilstošas jaunas mācību grāmatas.
Latvijas Universitāti pārdēvēja par Rīgas Universitāti un diezgan
būtiski mainīja tās darbu. 1941. gada augustā Ostlandes
reihskomisariāta Politiskās nodaļas vadītājs Frīdrihs Trampedahs
pat iestājās pret Universitātes atvēršanu. Viņš uzskatīja, ka
atsevišķiem pārbaudītiem un uzticamiem studentiem varētu ļaut
studēt reihā. 1942. gada 21. augustā A. Rozenberga vadītā
Austrumu ministrija izdeva rīkojumu reihskomisāram H. Lozem
pārtraukt lietuviešu, igauņu un latviešu studentu sagatavošanu
zinātniskam darbam. Ar šo rīkojumu aizliedza piešķirt pētniecības
uzdevumus humanitāro fakultāšu mācībspēkiem.
No darba skolās un augstskolās tika atlaisti režīmam nevēlami
skolotāji un pasniedzēji. Vispirms tie bija ebreju tautības
profesori un tie, kas bija aktīvi darbojušies padomju okupācijas
laikā 1940. – 1941. gadā. Mācībspēkam bija jāparaksta
apliecinājums, ka četrās paaudzēs ne paša, ne dzīvesbiedra rados
nav jūdu ticības piederīgo. Par piedalīšanos pretestības kustībā,
Latvijas Centrālās padomes izveidošanu un vadīšanu no darba
Universitātē atbrīvoja un koncentrācijas nometnē ieslodzīja
profesoru Konstantīnu Čaksti. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī
sociāldemokrātu Bruno Kalniņu. Vēstures pasniegšana Universitātē
tika pakļauta vācu kontrolei. Bija izdots norādījums, ka par tās
mācīšanas kvalitāti ir atbildīgi vācu mācībspēki. Universitātes
darbības pakāpenisku atjaunošanu vācu iestādes atļāva 1941. gada
novembrī. Vispirms darbu sāka medicīnas un veterināro zinātņu
fakultāte, vēlāk arī tehniskās fakultātes un abas teoloģijas
fakultātes. Universitātes rektors bija profesors Mārtiņš
Prīmanis.
Turpinājums sekos