"Vairs nekad nacionālu interešu"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.07.18.

Debates par Vācijas ārpolitiskajiem mērķiem ir grūtas.

Pie daudzajām lietām, kas pēc 1945. gada vāciešiem šķita neatbilstošas, piederēja arī nacionālo interešu definēšana. Pēc kara nebija iedomājama pat šī jēdziena lietošana, jo pastāvēja aizdomas, ka tas nāk no imperiālisma un militārisma vārdnīcas. Vācijas kanclers Jozefs Štrauss šo skaļi neizteikto pamatkonsensu formulēja, kad teica, ka vācietim, kurš jebkad atkal ņems rokā ieroci, būtu jānokrīt rokām. Līdz ar Bundesvēra nodibināšanu šis pacifisms kļuva pieklusinātāks. Taču arī pēc tam ārpolitiskajās sarunās valdīja moralizējošs un ideālistisks pamattonis. Uzskats, ka valsts varētu izvēlēties sev izdevīgus mērķus, tika uzskatīts par nepieklājīgu. Tālab ārpolitikā tika veicināti labi un skaisti mērķi, kā miers pasaulē un Eiropas apvienošana.

Pēc 1990. gada atkal tika mēģināts šo Vācijas Federatīvās Republikas testamentu ņemt līdzi arī ceļā uz apvienoto Vāciju. Persijas līča kara laikā morāle joprojām tika izmantota kā arguments pret piedalīšanos karā ("Neizliet asinis par naftu"), bet Kosovas konfliktā tā jau tika izmantota, lai attaisnotu pirmo Bundesvēra piedalīšanos militārās operācijās ("Nekad vairs Aušvicas".)

Politiskajā ikdienā arvien retāk tika pretnostatītas morāle un intereses. Šodien pat zaļo politiķi, piemēram, debatēs par "Green Card", relatīvi nepiespiesti runā, ka darbaspēka ieceļošana ir Vācijas interesēs. Aizsardzības ministram vairs nav jābaidās no sabiedrības sašutuma, ja viņš jūras ceļu drošības garantēšanu sauc par vienu no Vācijas aizsardzības politikas galvenajiem uzdevumiem.

Līdz 1990. gadam debates par nacionālajām interesēm nebija nepieciešamas, jo visām valdībām Bonnā (nemaz jau nerunājot par Austrumberlīni) ārpolitikā bija ļoti niecīga spēles telpa: līdzdarboties starptautiskajās attiecībās varēja vienīgi pēc uzvarētājvaru noteikumiem, un to, kas bija jādara, noteica Austrumu – Rietumu konflikta ikreizējais stāvoklis. Līdz ar Vācijas atkalapvienošanu tas viss mainījās vienā naktī. Vācija atkal kļuva par vidēja lieluma varu Eiropas sirdī un arī vācu diplomātijai parādījās izvēles iespējas. Jautājums vairs nebija, kā ar Eiropas apvienošanas palīdzību atkal atgūt suverenitāti, bet kāda šī apvienošanās šķitīs turpmāk.

Tomēr vācu politiķiem ar šo jauniegūto lēmumu pieņemšanas brīvību klājās grūti. Kamēr Savienotajās Valstīs pirms pāris gadiem pat tika izveidota komisija, lai no jauna definētu nacionālās intereses, Vācijā par šo katrai valstij grūto tēmu nenotiek pat principiālas debates.

Daudz labāk nav arī tad, ja šis jautājums tiek uzdots iedzīvotājiem. 49% uzskata, ka Vācijas intereses netiek pietiekami ņemtas vērā. Taču, kad viņiem jautā, kādas ir vācu svarīgākās intereses, visbiežāk tiek nosaukta starptautiskā apkārtējās vides aizsardzība (35%). Pēc tam tiek minēta ekonomiskās konkurences nodrošināšana (32%) un ciešāka sadarbība ar Eiropas valstīm (28%).

Problēma nav tā, ka šie izteikumi būtu pavisam nepareizi. Galu galā neviens nav nopietni uzdevis jautājumu, kuru politikas zinātnieks Kristians Hake sauc par vācu ārpolitikas Stresemana tradīciju: proti, ka Vācija savu labumu var atrast vienīgi sasaistē ar citām Rietumu demokrātijām, "noenkurojoties atlantiskajā civilizācijā" (Hanahs Arends). Taču tā īsti grūti kļūst tad, kad runa ir par detaļām. Piemēram, padomnieks politiskajos jautājumos Holgers Mejs Štrausbergā norādīja, ka Vācijai ātrāk, nekā tā vēlētos, ir jāizšķiras starp Franciju un Ameriku. Jo ātrāk atveras attīstības valstis Āzijā un Latīņamerikā, jo intensīvāk Eiropai ir jājautā, vai tā pasaules politikā sadarbosies ar amerikāņiem, vai arī grib viņiem būt sāncense. Līdzīgi jautājumi rodas arī saistībā ar stabilitātes transformēšanu austrumu virzienā. Stratēģiski ne mazsvarīgo Baltijas valstu uzņemšana NATO varētu novest līdz atklātam lūzumam Krievijas un Rietumu attiecībās. Taču ko ir vērta atlantiskā civilizācija, kas noslēdzas pret sabiedrībām, kuras grib pārņemt tās principus?

Vācu politiķiem neizdosies ilgi izvairīties no šādu un tiem radniecīgu jautājumu detalizētākas izskatīšanas. Turklāt šādā veidā arī kaimiņiem tiktu radīta aprēķināmība, kas vāciešiem bija tik svarīga pēc 1945. gada. Berlīnes politologs Ulrihs Albrehts informējis, ka jaunie diplomāti no Austrumeiropas bieži izsaka cerības, ka Vācija drīz iegādāsies atomieročus un ka tā tieksies atgūt Kēnigsbergu. Taču šādi nepareizi vērtējumi tik viegli vis nerodas, ja valsts skaidri definē un uzsver nacionālās intereses.

Valdībai ir skaidri jādara zināms, ka Vācija ne jau par visiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē izrādīs tādu pašu interesi kā Balkānu gadījumā, kas var izraisīt bēgļu straumi un destabilizēt kaimiņos esošās NATO partnervalstis.

Nikolass Buse