Par Triju Zvaigžņu ordeni un ordeņiem vispār

Prof. Jānis Stradiņš

Esam pulcināti uz 6.salidojumu “Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā”, šoreiz Jelgavā, Jāņa Čakstes pilsētā, vēsturiskajā Pētera akadēmijas ēkā. Triju Zvaigžņu ordenim šis gads ir īpašs – pirms 80 gadiem tika iedibināts Triju Zvaigžņu ordenis – pirmais Latvijas Republikas civilordenis, un tieši pirms 10 gadiem šis ordenis tika atjaunots neatkarību atguvušajā Latvijā. Proti, 1924.gada 25.martā pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni, un pirmoreiz Triju Zvaigžņu ordenis (TZO) – I šķira tika piešķirts 1925.gada 24.februārī Jānim Čakstem un Zigfrīdam Meierovicam, abiem ordeņa iedibinātājiem, bet trīs dienas vēlāk ar TZO (tāpat ar tā augstāko šķiru) tika apbalvots Kārlis Ulmanis un Rainis.
Savukārt 1994.gada 25.oktobrī ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izsludināto likumu tika atjaunots Triju Zvaigžņu ordenis un jau pēc divām nedēļām – 1994.gada 7.novembrī – to piešķīra pirmajiem ordeņa kavalieriem.
Tādējādi šis ir divkāršs, pat trīskāršs jubileju gads, un ir simboliski, ka pulcējamies tieši Jelgavā. Tā ir Jāņa Čakstes (kuram 14.septembrī apritēja 145 gadu jubileja) pilsētai. Bet Kurzeme – Zemgale ir tā Latvijas daļa, kur savulaik, tālajos hercogistes gados, 1710.gadā ticis iedibināts un piešķirts Latvijas teritorijā pats pirmais ordenis – Atzinības Krusts (Croix de la Reconnaissance), ko pirmoreiz iedibināja 1710.gadā Liepājā hercogs Frīdrihs Vilhelms un Jelgavā piešķīra 18 cilvēkiem, pēc tam atjaunoja prezidents Kārlis Ulmanis 1938.gadā, un to otrreiz atjauno, kā zinām, šogad, 2004.gadā.
Bez tam šogad aprit arī pieci gadi kopš Triju Zvaigžņu ordeņa brālības izveidošanās (Lielvārdē pēc pirmā saieta).
Tā ka šodien ir īstā reize un arī īstā sabiedrība mazliet parunāt par ordeņiem vispār un par TZO jo īpaši.
Ordenis ir atzinības zīme, un ordenis ir piederības zīme. Daudziem šķiet, ka terminam “ordenis” ir divas nozīmes. No vienas puses, biežāk lietotā nozīme ir – godazīme, atšķirības zīme, valsts godpilns apbalvojums par nopelniem. No otras puses (un par šo vārda nozīmi runā vēsturnieki, un to iepazīst skolēni, kas mācās viduslaiku vēsturi), tās ir centralizētas mūku vai bruņinieku apvienības katoļu pasaulē, kuru darbību reglamentē īpaši, parasti pāvesta apstiprināti statūti. No vēstures esam dzirdējuši, piemēram, par benediktīniešu, dominikāņu, franciskāņu, jezuītu mūku ordeni vai par Teitoņu, Zobenbrāļu, Livonijas ordeni (pavisam tādu mūku ordeņu ir bijis vai ir ap 180).
Taču izrādās, ka tā nav tikai terminu sakritība (vārds “ordenis” cēlies no latīņu “ordo” – rinda, ierinda, karaspēka vienība), bet arī dziļa vēsturiska saistība. Tieši no ordeņiem – organizācijām – izveidojās ordeņi – godazīmes – vai sākotnēji – atšķirības zīmes. Proti, mūku/bruņinieku ordeņi viens no otra atšķīrās ar tērpu, kur uz apmetņa bija atšķirības zīme – no auduma izgriezts īpašas formas un īpašas krāsas krusts, atšķirība bija arī bruņinieku pakāpē – kavalieris, soģis, komturs, mestrs, lielmestrs (vai citādi). Bija gan tīri garīgi, mūku ordeņi, kas nodarbojās ar kalpošanu Dievam, gan arī militarizēti ordeņi, kuru uzdevums bija cīņa pret “pagāniem” (īpaši islāmticīgajiem), lai atbrīvotu “Tā Kunga kapu un Svēto Zemi”. Pirmā veida ordeņi radās jau 6.gs., otrā – krusta karu laikā. Arī Latvijas teritorijas iekarošana, seno cilšu pakļaušana un vietējo reliģiju iznīdēšana, iekļaušana Eiropas orbītā būtībā saistās ar šo ordeņu darbību 13.gadsimtā.
Dažus gadsimtus vēlāk radās arī laicīgie ordeņi – īpaši izceltas dižciltīgo vai karotāju grupas pie karaļu vai hercogu galmiem – Anglijā, Spānijā, Francijā, Portugālē, Itālijā, Skandināvijas zemēs. Bez galma parādes apģērba – samtā un zīdā – šiem ordeņiem piederošie ar valdnieka atļauju drīkstēja kā ordeņa piederības zīmes nēsāt arī īpaši smalkus juvelierizstrādājumus. Šādus bruņinieku/galminieku ordeņus iedibināja valdnieks, apbalvojumu nesēju skaits sākotnēji bija ierobežots (15 – 20 – 30 cilvēku), pie tiem piederēja tikai kronētas vai īpaši izcilas personas. Pirmie ordeņi – godazīmes – radās pie pāvesta un Portugālē 13.gadsimtā. Lielbritānijas augstāko apbalvojumu – Bikšu Lentas ordeni – iedibināja karalis Edvards III sakarā ar to, ka viņa deju partnerei Ketrinai Solsberijai galma ballē nokrita zila zeķu saite (1350.g.), bet Pirts ordeni iedibināja karalis Henrijs IV, kurš pārtraucis mazgāšanos, lai uzklausītu lūgumus (1399.g.).
Nodibinoties Eiropā nacionālajām valstīm, 18.gs. ordeņa zīmes kļuva par valsts atzinības zīmēm. Lielākoties tās veidotas vēsturiskajā krusta veidā, bet augstākām šķirām ir zvaigznes forma. Arī ordeņu šķiru nosaukumos saglabāta saistība ar senajām bruņinieku organizācijām (kavalieris jeb bruņinieks, virsnieks, komandieris, lielvirsnieks, Lielkrusta komandieris). Pēc Lielās franču revolūcijas, tāpat kā pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, šie vecie galma ordeņi tika atmesti. Tiesa, ļoti drīz ordeņus kā godazīmes atjaunoja arī pēcrevolūcijas režīmi. Tā, piemēram, Napoleons 1802.gadā iedibināja Goda leģiona ordeni, bet Trockis jau 1918.gadā – Sarkanā karoga ordeni.
Kreisajām un radikālajām inteliģentu aprindām 19.gs. tomēr bija raksturīga nepatika pret ordeņiem, kas ietekmēja sabiedrisko domu. “Godazīmes pazemo, ordeņi apkauno – rakstiet to uz visām sienām!” sludināja franču rakstnieks Gustavs Flobērs. Daudzi demokrāti, īpaši sociāldemokrāti, atteicās no valsts ordeņiem, protestēja pret to ieviešanu, uzskatīja, ka tie neesot savienojami ar demokrātisku valsts iekārtu.
Šo faktu minu tādēļ, ka arī Latvijā ordeņu iedibināšana nenotika bez asām sabiedriskām diskusijām. Drīz pēc 1918.gada gan tika iedibināts Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi “Par Latviju”– tas notika 1919.gada 11.novembrī, dienā, kad latviešu karavīri padzina no Rīgas bermontiešus. Taču Satversmes sapulce samērā ilgi kavējās ar šī ordeņa likuma un statūtu pieņemšanu, un pirmoreiz apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeņiem notika 1920.gada 11.novembrī. Ordeņu izpalikšana izraisīja diplomātiskas neērtības, jo, piemēram, K.Ulmanim, ģenerālim J.Balodim, pulkvežiem K.Berķim un L.Bolšteinam pasniedza Francijas Goda leģiona ordeni jau 1920.gada februārī, un Latvijai nebija ar ko revanšēties. 1921.gada martā K.Ulmanis iesniedza Satversmes sapulcei projektu arī par civila ordeņa – Ozola Vaiņaga ordeņa (vai Latvijas Neatkarības ordeņa) iedibināšanu Latvijā, taču Satversmes sapulce ierosinājumu noraidīja, motivējot to, ka ordeņu piešķiršana, dažu personu īpaša izcelšana neesot savienojama ar demokrātisku valsts iekārtu, ka vispirms esot jāpieņem Satversme. Tika aizrādīts, ka “katram savi nopelni jānes krūtīs, nevis uz krūtīm”.

Nolasīts 6.Triju Zvaigžņu ordeņa brālības saietā Jelgavā

2004.gada 18.septembrī

Turpinājums sekos

Piemiņas brīdis pie Čakstes pieminekļa Foto: Arnis Blumbergs, “LV”