"Mieram ir sava cena"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.07.19.

Jebkurš Tuvo Austrumu sarunu atrisinājums ASV un tās sabiedrotajiem maksās miljardus.

Visi saka, ka Kempdeividā grib noslēgt mieru. Taču par mieru katram būs jāmaksā sava cena. Izraēlas premjerministram Ehudam Barakam būs jāmaksā visās Tuvo Austrumu valūtās: zemi pret mieru — tāds ir viņa rēķins. Arī prezidentam Jasiram Arafatam kaut kas būs jāliek galdā. Viņam būs jāpiekrīt kompromisam jautājumos, kas gadu desmitiem ilgi ir bijuši dzīvības un nāves jautājumi. Un Bilam Klintonam? Viņš ir mākleris, kam jāpilda grūtā starpnieka loma un vēl jāmaksā drošības nauda.

Miers Tuvajos Austrumos vienmēr ir bijis saistīts ar tirgošanos miljardu apjomā. Jau tad, kad 1978. gadā Džimijs Kārters Kempdeividā vienošanos par mieru spieda parakstīt Izraēlu un Ēģipti, vajadzēja dot lielas naudas summas. Kopš tā laika apmēram 5 miljardi dolāru gadā aiziet abu valstu ekonomiskajai un militārajai palīdzībai. Arī 1998. gadā noslēgtā Vaijas vienošanās starp Izraēlu un Palestīnu tām tika saldināta ar ASV solījumu par palīdzību 1,9 miljardu dolāru apmērā.

Tā kā tā ir amerikāņu nodokļu maksātāju nauda, tā kā ASV šis ir vēlēšanu gads un tā kā republikāņu vairākums negribēs palaist garām izdevību demokrātu prezidentam iesviest riteņos vismaz pāris sprunguļu, arī tagad miera sarunas Kempdeividā pavada naudas jautājums. Republikāņi Klintonam pārmet, ka viņš grib nopirkt miera līgumu. Tādējādi ārējie mēģinājumi panākt mieru ir kļuvuši par iekšpolitiska strīda tēmu. Klintonu patiesi nav par ko apskaust.

Palestīnieši jau tagad piestāda rēķinu 40 miljardu dolāru apmērā, lai izmaksātu kompensāciju palestīniešu bēgļiem, kā to paredz ANO 1948. gada rezolūcija. Turklāt Arafatam ir ļoti nepieciešama nauda infrastruktūrām un ekonomikas attīstīšanai. Arī Izraēla Vašingtonai jau ir iesniegusi sarakstu par to, kas būs vajadzīgs pēc atkāpšanās no Rietumjordānas, lai apmierinātu drošības vajadzības. Ir jāaizsargā apmetņu iedzīvotāji, jāpārvieto militārās bāzes un jāizveido iepriekšējās brīdināšanas sistēma. Tas viss maksā daudz naudas, un rēķinu Izraēla grib piestādīt draugiem Vašintonā.

Tātad vārds "miers" vienus ir padarījis skopus, bet citus naudaskārus. Taču naudas meklējumi padara atjautīgus. Vašingtona meklē partnerus miera finansēšanai. Jāmaksā ir Saūda Arābijai, arī Japānai un, protams, eiropiešiem, kuri citādi labprāt uzsver savu atbildību par Tuvo Austrumu miera procesu. Tas viņiem būs jāpierāda. Bezmaksas miers neeksistē.

Peters Minhs