Latvijas karogs virs Ziemeļpola

Ziemeļpolā Norberts Klaucēns Latvijas karogu pacēla 11.septembrī Foto no Norberta Klaucēna personīgā albuma

Pirms deviņdesmit pieciem gadiem suņu pajūgā, ciešot no slimībām, arktiskās vientulības un grūtībām, pasaules galējo ziemeļu punktu sasniedza pirmā – Roberta Pīrija vadītā ekspedīcija. Tagad torosu laukus ceļā uz Ziemeļpolu lauž atomkuģi un gaisu šķeļ helikopteri. Pasaule kļuvusi mazāka, un daudz kas tajā vieglāks un vienkāršāks. Tomēr sirds patīkami nokņud, kad dzirdi stāstām par to, kā vējš, pāri Amundsena lielieplakai skriedams, tieši virs pola ieviļņo mūsu valsts sarkanbaltsarkanajās krāsās. Par tikšanos ar Ziemeļpolu, tikko no Rīgas lidostas iznācis, pirmo interviju sniedz uzņēmējs, bijušais Latvijas goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns.

– Tad, kad Norberts Klaucēns piezvanīja no Ziemeļpola, viņš teica: tiklīdz lidmašīna nosēdīsies Rīgā, nometīšos ceļos un noskūpstīšu Latvijas zemi. Tas tika izdarīts?

– Es ne tikai noskūpstīju, – pat nolaizīju! Ir ārkārtīgi patīkami būt atpakaļ Rīgā. Es jūtos tā, it kā būtu izkāpis ārā no haizivs mutes.

– Jūsu haizivij vārds gan bija “atomledlauzis “Yamal””, un spēciņš tai arī krietns – 75 000 zirgspēku…

– Jā, cauri Ziemeļu ledus okeāna ledus laukiem braucot, es bieži atcerējos, kā cilvēki 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā tur mocījušies, iesaluši un miruši, kādas grūtības viņi mēģināja pārvarēt, un tomēr lielākā daļa šo patiesi vīrišķīgo cilvēku savu mērķi tā arī nesasniedza.

– Pirms 45 gadiem (tad jums bija 25) pirmās amerikāņu atomzemūdenes “Nautilus” un “Skate” sasniedza Ziemeļpolu. Jūs tagad braucāt, kā mēdz sacīt, citā klasē: atomledlauzī un tomēr ne zemūdenē. Acīmredzot tāpēc joprojām staigājat, atvainojiet, kā pingvīniņš – it kā jūs nevis uz Arktiku, bet Antarktīdu būtu devies.

– Krievu kuģu kapteiņi ir ļoti māņticīgi, un viņi nekad negrib izbraukt no Murmanskas pirmdienās. Bet mēs devāmies ceļā pirmdien. Un tikko izbraukuši nokļuvām ļoti lielā vētrā. Ziniet – ledlauzim dibens ir kā vannai. Kā mūs mētāja! Jūs nevarat iedomāties – kā korķi. Bet, kad sākām ledu lauzt, tad visi 75 tūkstoši zirgspēku trīcēt trīcēja kā vēla lapa rudenī, un, ja ledus bija par daudz biezs, lai lūztu, “Jamala” gāja atpakaļ un kā triecās! Es nezinu, kas bija baigāks – ledus laušana vai šūpošanās.

– Kāda ir sajūta: cilvēks, kaut arī nelielā pulkā, tomēr vientuļš bezgalīgā ledus plašumā?

– Ļoti dīvaina. Es stāvēju viens pats un skatījos uz ledu. Mēģināju kaut kādas dvēseles attiecības izveidot ar to, ko es tur redzēju. Bet tur nekā nebija. Absolūti nekā. Tikai nebeidzams ledus tuksnesis. Un tad gandrīz vai panika pārņem: tai vietai nav dvēseles. Tur var sajust tikai Dieva tuvumu un… viss. Tikai baltums un ledus – un vientulība. Mēs bijām izkāpuši tieši viena kilometra attālumā no ģeogrāfiskā Ziemeļpola.

– Un nevienu brīdi neiedomājāties, ka tur – tieši zem kājām – ir 4087 metri jauka, ledusauksta ūdentiņa, no kura jūs šķir vienīgi dažus metrus biezs ledus?

– Nē – vējš svilpoja tā, ka domas citu pēc citas ātri vien no galvas izpūta. Sevišķi vēl, ja ņem vērā, ka to pūtienu pavadīja vairāk nekā mīnus 30 grādu sals, pārāk daudz par peldēšanos negribējās domāt. Vienīgi nožēloju, ka nevaru pārvērsties par pinkainu leduslāci. Mēs dažus pa ceļam, apmēram kādas 50 jūdzes no Ziemeļpola, tikām redzējuši: mamma ar papu tur staigāja, un tad redzējām arī ģimenīti ar mazlācīti. Tie pienāca pie kuģa un skatījās: kas te notiek? Tā ka zooloģiskais dārzs no otras puses.

– Un tā – jūs esat Ziemeļpolā. Pašā Ziemeļpolā. Ir 11.septembris. Ziemeļpolā tiek pacelts arī Latvijas karogs.

– Tur bija desmit karogi, arī Latvijas. Man ārkārtīgu gandarījumu sagādāja sarkanbaltsarkanās krāsas – tik lepnas pāri Ziemeļpolam. Gandarījums? Tas ir par maz teikts. Šā mirkļa izjūtas grūti aprakstīt.

– Vai līdz ar to šim braucienam var pielikt punktu?

– Laikam ne: pārāk daudz ir emociju. Es rakstīšu grāmatu par braucienu.

Baiba Šāberte