Dziļa zaļa dzīvības sliede

Māris Čaklais esot vēlējies, lai draugi viņa bērēs neteiktu skumīgas runas. Un klubā “Četri balti krekli”, kur pēc atvadām pulcējās bēru viesi, valdīja dziesma un prieks. Tas bija pagājušā gada decembrī. Šajā otrdienā, 21. septembrī, Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē ar dziesmām tika laista tautā piemiņas grāmata “Māris Čaklais laikabiedru redzējumā”.
Ievadā krājuma sastādītāja Ieva Čaklā raksta: “Sabiedrības ilgu gadu domāšanā ir iestrādāti Māra Čaklā dzejas un citu žanru briedumgraudi. Četrus baltus kreklus, pilsētu, kurā piedzimst vējš, debesis, kuras atkal pušu, vai baltu akāciju palagu pieminot, plašu sabiedrības slāņu domāšanā uzreiz ataust pieredzētais, piedzīvotais, cerētais un alktais.”
“Augstais cilvēcības amats – draugi” – tā savu stāstījumu par kopīgā darbā iepazīto dzejnieku sāk Daugavpils teātra direktore Inese Laizāne. Daudzkrāsaino atmiņu mozaīku veido dzejnieki, mūziķi un otas meistari, profesori, akadēmiķi, diplomāti un skolotāji. Vairāk nekā 70 autoru. Viņi dzīvo Rīgā, Siguldā, Saldū, Liepājā, Gulbenē un Skrundā, Burtniekos, Nīcas pagastā un vēl citās Latvijas malu malās, dzīvo Zviedrijā, Kanādā, Krievijā un citur pasaulē.
Māra Čaklā pēdējais lielais darbs šaisaulē bija grāmata par Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu. Viņi bija draugi kopš 1978. gada, kad Monreālas universitātes profesore pirmoreiz vaigu vaigā tikās ar daiļradē jau labi pazīstamo dzejnieku un viņš iepazina zinātnieces un viņas dzīvesbiedra dainu pētniecības darbu. “Ko es sevim nopelnīšu, šai saulē dzīvodams?”, dainas vārdiem vaicā Vaira Vīķe-Freiberga. Un atbild: “Savu vietu zem saules dzīves laikā. Savu vietu līdzcilvēku apziņā un atmiņā. Tikai daži – kā Māris Čaklais – arī savu vietu vēsturē. Literatūras vēsturē, tas jau tā – pats par sevi. Bet arī dzīvajā, mutvārdos pārmantotajā tautas tradīcijā Māris turpinās dzīvot caur visām tām neaizmirstamām dziesmām, kas komponētas ar viņa dzejas vārdiem.”
Par to raksta arī literatūras zinātniece Ruta Veidemane: “Ne tikai katram gadalaikam, gandrīz katram mēnesim Māris Čaklais atrada citus vārdus. Bet kaut kas paliek nemainīgs – dzīvības mīlestība. Dziļa zaļa dzīvības sliede.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv