Aizvien jauni meklējumi

11. septembrī, Raiņa dzimšanas dienā, notika rakstu krājuma “Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” laikmetu un viedokļu krustpunktos” atvēršanas svētki. Krājuma sastādītāja Astrīda Cīrule uzsvēra, ka tas ataino jaunākās Raiņa daiļrades pētniecības tendences un tajā izmantots plašs materiālu klāsts no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājumiem.
Ierosme izdevuma tapšanai radusies drīz vien pēc 2000. gada rudens, kad Stokholmas teātrī “Orion” notika Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” pirmizrāde. Tā bija mūsdienīga klasiķa lugas interpretācija, kas daudzus pētniekus mudināja no jauna analizēt Raiņa darbu. 2001. gada rudenī pēc teātra viesizrādēm Rīgā Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros notika konference “Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi””, kurā lasītie referāti iekļauti rakstu krājumā.
Krājums sākas ar Astrīdas Cīrules apskatu par Raiņa un Aspazijas saraksti pastkartēs, kas atklāj grūto rakstnieka jaunrades procesu, kurā liela loma kā rosinātājai un padomdevējai ir Aspazijai. Lielākā daļa Aspazijas vēstuļu tiek publicētas pirmoreiz. Sarakste atklāj vēl kādu abu dižgaru kaislību – tā ir tematisku pastkaršu kolekcionēšana.
Gundega Grīnuma detalizēti analizē traģēdijas iespējamo iekļaušanos tā laika starptautiskajā literatūras apritē. Uzmanīgs lasītājs viņas rakstā ieraudzīs līdz šim neapjaustus aspektus – kaut gan Latvijas sabiedrība lugu uzņēma ar sajūsmu, izmantotais Bībeles sižets un dažādas birokrātiskas vienaldzības izpausmes izrādījās šķērslis lugas sekmīgai publicēšanai un uzvešanai vācu valodā. Tādēļ itin likumsakarīgs ir nākamais raksts – Roalda Dobrovenska pārdomas par tēmu “Vai Rainis bija Jāzeps?”–, kurā saistoši risināta dzejnieka pašidentifikācijas problemātika.
Zaiga Lapiņa pievēršas cilvēkdieva traģiskajam paradoksam Raiņa daiļradē un raksta, ka “Raiņa Jāzeps savā lugā noietajā ceļā īsteno cilvēkdieva traģēdiju”. Autore uzmanīgi pēta jēdzienu “Dievs” un “cilvēks pats kā dievs” daudznozīmību, saskatīdama līdzību ar Dostojevska filozofisko risinājumu. Ilona Miezīte savukārt uzsver, ka Rainis vienmēr uzskatījis, ka viņa luga ir pārprasta, tādēļ piedāvā savas izpratnes versiju: “Rainis gribēja vairāk, nekā cilvēkam dots. Tas ir viņa lielums un viņa vājums. Tās ir viņa ilūzijas, atrautība no realitātes, pretenziju pārmērība (..) katrā ziņā tā bija viņa traģēdija.”
Andrejs Urdze kopā ar Kirstenu Hupercu pārdomā Jāzepa tēla traktējumu salīdzinājumā ar Tomasa Manna pieeju, risinot abu rakstnieku atšķirīgās stratēģijas Bībeles stāsta interpretācijā. Tematiski līdzīga ir arī Astrīdas Cīrules pieeja, aplūkojot, salīdzinot Raiņa Jāzepu un Šekspīra Hamletu. Autore pauž domu, ka Raiņa daiļrades galvenais vadmotīvs ir ziedošanās, kamēr Hamlets vēl ir tikai ceļā uz to.
Ieva Kalniņa erudīti aplūko Potifera tēlu lugā. Raksts ievada būtisku šī krājuma daļu – materiālus par Raiņa ceļojumu uz Palestīnu un Ēģipti. Par īpašu krājuma veiksmi uzskatāmas tajā publicētās Raiņa ārsta atraitnes Eleonoras Lifšicas atmiņas par ceļojumā pieredzēto.
Apjomīgais Gundegas Grīnumas pētījums par Raiņa lugas tulkojumiem citās valodās – vācu, angļu, igauņu, krievu, itāļu, poļu un lietuviešu – liecina ne tikai par lugas savpato dzīvi, bet arī par latviešu literatūras vietu Eiropas kultūras apritē. Krājumā atrodami arī Ilmāra Blumberga un Normunda Naumaņa raksti.
Izdevuma atvēršanas svētkos ne reizi vien izskanēja doma, ka Kultūrkapitāla fonda līdzfinansētais rakstu krājums tapis mokošā cīņā ar rakstu autoriem, kuri kavējušies ar materiālu savlaicīgu iesniegšanu, taču sākotnējie traucēkļi izrādījušies visai noderīgi – pateicoties ilgajam sagatavošanas laikam, literatūrzinātnieki, filoloģijas studenti un Raiņa daiļrades mīļotāji tikuši pie rūpīgi izstrādāta materiālu apkopojuma.

Ilmārs Zvirgzds