Kad skola palīdz izdzīvot

Šā gada pavasarī sabiedrību satrauca lielais nesekmīgo devītklasnieku skaits, kas saņēma tikai liecību, izpaliekot atestātam. Skaidrojumi bija visdažādākie. Taču skaidrs, ka šiem bērniem problēmas neradās viena gada laikā. Turklāt tās saistītas ne tikai ar skolā notiekošo, bet visbiežāk ar sarežģījumiem ģimenē. Pārsvarā tam, ka skolēns ir nesekmīgs, cēlonis nav meklējams vienīgi slinkumā. Bieži tās ir sociālas un psiholoģiskas problēmas. Tādēļ šiem pusaudžiem nepieciešama īpaša, individuāla pieeja, pastiprināta uzmanība. Diemžēl daudzas prestižās skolas no šiem problēmbērniem vienkārši atbrīvojas. Atsevišķas Rīgas skolas gan ir izveidojušas korekcijas klases, kurās strādā pēc individuālām programmām ar tiem skolēniem, kuriem bez apgūstamās mācību programmas nepieciešama arī sociālā rehabilitācija... Viena no šādām skolām ir arī Rīgas 100. vidusskola.

Rudīte Misiņa Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Anna Mironoviča Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Korekcijas klases nav soda vieta

Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta šīs skolas direktora vietniece Rudīte Misiņa un viena no korekcijas klašu audzinātājām Anna Mironoviča, šādas klases ir skolas labās gribas apliecinājums un pretimnākšana šiem pusaudžiem. To nepieprasa Izglītības un zinātnes ministrija. R.Misiņa stāsta, ka visas programmas korekcijas klasēm ministrija ir apstiprinājusi. Īpaši jāuzsver, ka šie skolēni apgūst to pašu mācību priekšmetu standartu kā visi pārēji, atšķiras tikai apmācības metodes. Lai gan R.Misiņa stāsta, ka darba grupās ar ministrijas pārstāvjiem diskutēts, vai tomēr tam nevajadzētu mazliet atšķirties. Jo ir arī tādi bērni, kuri nespēj to pilnībā apgūt.
100.vidusskolā šādas korekcijas klases ir jau piecus gadus. A.Mironoviča stāsta, ka korekcijas klasē ir mazāk bērnu nekā parasti, lai skolotājs tiešām ar katru varētu strādāt individuāli. Piemēram, viņas audzināmajā klasē ir 13 skolēni, visi puiši. Ir bērni, kurus grūti piespiest iet skolā, jo viņi jau strādā, pelna naudu. Jautāta, kas pieņem lēmumu par skolēna pārcelšanu uz korekcijas klasi, A.Mironoviča atbild, ka to izlemj pedagoģiskās padomes sēdē. Tas notiek gadījumos, ja bērnam ir sliktas sekmes un uzvedības traucējumi, piemēram, hiperaktivitāte. Taču, kā uzsver abas sarunu biedres, korekcijas klase nekādā gadījumā nav soda vieta un bērni nebūt nav sliktāki par pārējiem. A.Mironoviča apgāž uzskatu, ka korekcijas klašu audzēkņiem jau noteikti ir intelektuālās attīstības traucējumi. Ir bijuši vairāki skolēni, kas pēc tam spējuši turpināt mācības vidusskolā (korekcijas klases ir tikai pamatskolā) un pat iestāties augstskolā. Katru pavasari šie bērni iziet tā saukto diagnostiku, kurā tiek noteikts viņu spēju līmenis. Tad atbilstoši tam skolotāji meklē pieeju, kā ar konkrēto skolēnu strādāt. Spēju noteikšanu katrā priekšmetā veic attiecīgais skolotājs. A.Mironoviča ir sastādījusi vairākas ķīmijas mācību grāmatas, kuras izdotas izdevniecībā “Raka” un pēc kurām iespējams sekmīgi strādāt arī korekcijas klasēs. Kā stāsta R.Misiņa, metodiku, kā ar šiem bērniem strādāt, izstrādā katrs skolotājs savā priekšmetā. Izglītības un zinātnes ministrija tādu nepiedāvā. Pilnīgi skaidrs, ka darbs korekcijas klasē skolotājam uzliek dubultu slodzi – gan metodikas izstrāde, gan individuālais darbs stundu laikā. Līdz šim valsts par to pedagogiem papildus samaksāja 30%. Taču, kā skumji stāsta R.Misiņa, kopš šā gada 1. septembra šīs piemaksas diemžēl vairs nebūs. Tādējādi valsts demonstrē savu neizpratni gan par skolotāju ieguldītā darba nozīmīgumu, gan apjomu. Kā stāsta skolotāja Mironoviča, pedagogam, lai spētu strādāt mūsdienu skolā situācijā, kad līdztekus savam priekšmetam jāspēj risināt sociālas un psiholoģiskas problēmas, ir jāmācas nemitīgi, jāceļ kvalifikācija.

Skolēnu problēmu cēlonis meklējams ģimenē

A.Mironovičas atbilde, kur meklējamas saknes šo bērnu problēmām, ir īsa – ģimenē. Turklāt tās nav tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenes, kurās vecākiem ir problēmas ar alkoholu. Psiholoģiskas grūtības pārdzīvo arī bērni no pārtikušām it kā labvēlīgām ģimenēm, kurās abi vecāki strādā. Taču ir tik ļoti aizņemti, ka nespēj veltīt bērnam nepieciešamo uzmanību un laiku sarunām. Šie pusaudži bieži jūtas lieki un vientuļi, līdz ar to zūd motivācija mācīties, jo “tāpat jau nevienam nebūšu vajadzīgs”.
R.Misiņa no pieredzes stāsta, ka bērni ļoti sāpīgi pārdzīvo vecāku šķiršanos. Viņa min konkrētu gadījumu, kad pēc ģimenes krīzes strauji pasliktinājušās sekmes gan vienam bērnam, kas mācās pamatskolā, gan otram – vidusskolniekam. Šie līdz tam visnotaļ apzinīgie skolēni strauji kļuvuši par problēmbērniem. 100.vidusskolā šādos gadījumos talkā tiek aicināts gan skolā strādājošais psihologs, gan sociālais darbinieks. R.Misiņa saka, tā kā visiem korekcijas klašu bērniem ir kādas psiholoģiskas problēmas, viņiem mācību plānā iekļautas saskarsmes stundas, kuras vada psihologs. Tajā ir gan uzmanības, gan koncentrēšanās treniņi, tiek pārrunātas savstarpējās attiecības.
A.Mironoviča stāsta, ka nesen, sadarbojoties skolas sociālajam darbiniekam un policijai, izdevies atrisināt gadījumu, kad no kāda skolēna sistemātiski uz ielas tikusi izspiesta nauda. Pašvaldības policiju aicina talkā arī gadījumos, kad skolēns ilgstoši kavē skolu. Protams, vispirms par sebošanu informē vecākus. Taču, kā skumji atzīst skolotājas, bieži vien rezultātu nav. Ne visas ģimenes, kā to apliecina arī sociālās palīdzības dienesta darbinieki, vēlas sadarboties. Daudzas nemaz neatzīst, ka tām būtu kādas problēmas. Taču R.Misiņa ļoti uzsver, ka skolotāju darbs korekcijas klasēs būs veltīgs un nenesīs augļus, ja paralēli netiks risinātas šo skolēnu sociālās problēmas, neuzlabosies attiecības ģimenē, kas ir viņu psiholoģiskā diskomforta cēlonis. Ja korekcijas klases bērniem sagādā grūtības mutiski veidot dialogu par kādu noteiktu tēmu, tas liecina ne tik daudz par intelektuālām problēmām, kā saskarsmes trūkumu ģimenē. Daudzos gadījumos bērni nav iemācīti sarunāties, stāstīt paši un uzklausīt citus.
R.Misiņa atzīst, ka šiem problēmbērniem, kas mācās korekcijas klasē, jūtot pastiprinātu uzmanību un interesi par savām problēmām, ievērojami pieaugusi pašapziņa. Klasē valdot ļoti veselīgs kolektīvisms, skolēni cits citu atbalsta, ir labi iekļāvušies arī pārējā skolas kolektīvā. Ja šie skolēni tik labi iedzīvojušies kolektīvā un nav kļuvuši, piemēram, par apsmiekla objektu pārējiem, tad tas galvenokārt ir skolotāju nopelns. Viņi mācējuši situāciju padarīt dabisku un pieņemamu visiem – korekcijas klašu audzēkņiem, pārējiem skolēniem, kā arī vecākiem.
Šī 100.vidusskolas pieredze ir pārņemšanas vērta, jo katrs potenciālais ielu bērns, kas par tādu nav kļuvis, ir ieguvums visai sabiedrībai.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv