4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru

un kreditoru parādu analīze

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

4.8. Informācijas tehnoloģijas

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas Savienībā

5.1.1. Pašreizējais stāvoklis

5.1.2. Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu palīdzība

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Īpašuma struktūra un investīcijas privatizētajos uzņēmumos

5.3.2. Valsts īpašuma privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences politika

5.6.2. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības politika

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Izmaksu - izlaides tabulas statistikā

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 259/261, 14.07.2000.; nr. 262, 18.07.2000.;

nr. 263/265, 19.07.2000.; nr. 266/268, 21.07.2000.; nr. 269, 25.07.2000;

nr.272/274, 28.07.2000.

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

Ar 1999. gada sākumu valstī paaugstināts minimālās algas apmērs līdz 50 latiem. Bet maija beigās starp Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību parakstīta ģenerālvienošanās par minimālās darba algas paaugstināšanu līdz 65 latiem minētās konfederācijas uzņēmumos.

Sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo pensionāru vidējās vecuma pensijas apmērs

1999. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājies no 51,26 latiem līdz 58,18 latiem, kas lielā mērā saistīts ar 1998. gada 21. oktobrī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām". Minētie un daži citi grozījumi, kā arī bezdarba līmeņa straujš pieaugums prasīja prāvus papildu izdevumus no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, kas 2000. gada sākumā noveda līdz tā fiskālam deficītam 55 milj. latu apmērā.

Lai situāciju uzlabotu, valdība izstrādāja un Saeima 1999. gada beigās pieņēma grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Tie paredzēja, ka strādājošie pensionāri ar 2000. gada sākumu varēs saņemt vecuma pensiju tikai līdz 60 latiem, vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais vecums kā vīriešiem, tā sievietēm pakāpeniski paaugstināsies līdz 62 gadiem, noteikta arī virkne citu izmaiņu. Minētās izmaiņas izraisīja strādājošo pensionāru, it sevišķi skolotāju un augstskolu mācību spēku, neapmierinātību. Arī vairākas starptautiskas organizācijas aizrādīja, ka izmaiņas neatbilst starptautiskai praksei.

Valdība Deklarācijā par Ministru kabineta darbu paredz 2001. gadā atcelt visus ierobežojumus un aizliegumus strādājošiem pensionāriem strādāt un saņemt pensiju, vienlaicīgi pārtraucot priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas, un turpināt pakāpeniski palielināt pensijas vecumu līdz 65 gadiem. Līdz 2002. gadam tiks ierobežota to pensiju indeksācija, kas pārsniedz trīs minimālās mēnešalgas.

Pensionāru dzīves līmenis ir nedaudz uzlabojies. 1998. gadā vecuma pensiju vidējais lielums bija 62% no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības. Taču 1999. gadā tas vidēji palielinājies par 8 procentpunktiem un sasniedza 70 procentus.

Ieskatu par iedzīvotāju personīgo patēriņu un pirktspēju sniedz CSP veiktie mājsaimniecību budžetu pētījumi .

Mājsaimniecību struktūrā vislielākais īpatsvars ir algotu darbu strādājošo (52,3%) un pensionāru mājsaimniecībām (30%), taču pēdējos gados sāk pieaugt uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecību īpatsvars (2,3%).

Latvijā turpinās mājsaimniecības vidējā lieluma samazināšanās tendence, kas 1999. gadā sasniedza 2,37 personas. Visizplatītākais mājsaimniecības tips ir vienas personas mājsaimniecības, kas veido 31,6% no kopējā mājsaimniecību skaita. To vidū 52% ir pensionāru mājsaimniecību. Nākošās pēc izplatības ir divu personu mājsaimniecības - 29,2 procenti.

Vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums 1999. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, caurmērā palielinājās par Ls 2,40 jeb par 3,9%. Patēriņa cenu indeksa pieaugums šajā laikā bija mazāks (2,4%), tādējādi iedzīvotāju pirktspēja vidēji cēlās par 1,5 procentiem.

Noslāņošanās pēdējā gada laikā straujāk notiek laukos. Zemākajai kvintilei piederēja viena trešdaļa lauku mājsaimniecību, bet nepilnu ģimeņu ar bērniem piederība variēja no 42-74% ietvaros (atkarībā no bērnu skaita tajā). Pētījumi projekta NORBALT II ietvaros liecina, ka pensionāru mājsaimniecības zemākajā kvintiļu grupā pārstāvētas nenozīmīgi. Piektajai - augstākajai kvintiļu grupai piederēja gandrīz trešdaļa no Rīgā dzīvojošām mājsaimniecībām. Jāatzīmē, ka tieši galvaspilsētā ir koncentrēts valsts pārvaldes aparāts, lielāko kompāniju mītnes, tāpēc Rīgā ir relatīvi augsts nodarbinātības līmenis un mājsaimniecību skaits ar relatīvi augstu ienākumu.

1999. gadā mājsaimniecību izdevumu tempi bija mazāki par ienākumu pieaugumu. Visās mājsaimniecību grupās galvenās patēriņa prioritātes ir izdevumi uzturam (39,1%) un namīpašuma, dzīvokļa uzturēšanas izmaksas (17,7%). Trešā prioritāte visās grupās ir transporta izdevumi (7,6%), izņemot pensionāru mājsaimniecības. 1999. gadā absolūtā nozīmē samazinājās izdevumi uzturam. Ir sarukuši izdevumi apģērbiem, apaviem, izglītībai, kas liecina par problēmām mājsaimniecību budžetos. Nevienlīdzība patēriņa jomā turpina palielināties, jo reāls patēriņa pieaugums ir bijis tikai augstākajās kvintiļu grupās.

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

CSP dati liecina, ka valstī joprojām turpina samazināties tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits. To vidējais skaits 1999. gadā bija 1028 tūkst. cilvēku, kas ir viszemākais rādītājs, sākot no1992. gada (izņemot 1996. gadu). Vienlaicīgi strādājošo skaits privātajā sektorā pastāvīgi pieaug un to daļa tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaitā 1999. gadā sasniedza 69,7% (skatīt 3.24. zīmējumu).

Pēc darbaspēka apsekojuma rezultātiem, 1999. gada novembrī no nodarbināto kopskaita katrs sestais nodarbināts apstrādājošā rūpniecībā (17,7%), katrs septītais - tirdzniecībā (15,3%), lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā (14,9%). 84,7% no nodarbināto kopskaita veido darba ņēmēji, 3,6% - darba devēji, 7% - pašnodarbinātie, un 4,4% bija ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki.

3.24. zīmējums

Tautsaimniecībā nodarbināto vidējais skaits (tūkst. cilvēku)

Tautsaimniecībā turpinās tendence palielināties nodarbināto īpatsvaram pakalpojumu sfērā (1990. gadā - 45%, pašreiz nepilni - 60%). Pēdējo piecu gada laikā, pēc CSP darbaspēka apsekojumu datiem novembrī, it sevišķi strauji pieaudzis nodarbināto skaits nekustamā īpašuma izmantošanā, nomā un komercdarbībā (par 46%), valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā (par 25%), vairum- un mazumtirdzniecībā, sadzīves priekšmetu remontā (par 22%), toties samazinājās veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē (par 13%), kā arī finansu starpniecībā (par 14%).

Tanī pašā laikā lauksaimniecībā un apstrādājošā rūpniecībā nodarbināto skaits samazinājās par 10%. Vienīgā no ražošanas sfēras nozarēm, kas šajā laikā samērā strauji attīstījās un palielināja nodarbināto skaitu (par 22%), ir būvniecība.

Sieviešu daļa nodarbināto kopskaitā 1999. gada beigās bija 48% un pēdējo gadu laikā būtiski nemainās. To nodarbinātības līmenis - 44%, no vīriešu nodarbinātības līmeņa atpaliek par 13 procentpunktiem. Galvenais faktors, kas parasti lielā mērā ietekmē sieviešu nodarbinātības līmeņa samazināšanu, ir bērna kopšanas atvaļinājums (sevišķi tas izteikts vecuma grupās līdz 35 gadiem). Pagaidām ekonomiskie un sociālie apstākļi nodrošina labvēlīgāku iespēju atrast darbu vīriešiem. Taču jāatzīmē, ka sieviešu mācību aktivitāte ir augstāka nekā vīriešu, kas zināmā mērā arī pazemina sieviešu nodarbinātības līmeni.

No nodarbinātajiem tautsaimniecībā visvairāk bija darbinieku ar vidējo speciālo un tehnisko izglītību - 38,8%, ar augstāko izglītību - 20,6% un ar vispārējo vidējo izglītību - 24%. Ar pamatizglītību un zemāk par pamatizglītību bija nodarbināti 12,4% un ar arodizglītību - 4,2% strādājošo. Salīdzinot ar 1998. gada attiecīgo periodu, neskatoties uz kopējā nodarbināto skaita samazināšanu, nodarbināto skaits ar augstāko izglītību pieauga par 7,8 tūkst. jeb 4%, ar vidējo speciālo izglītību - par 4,6 tūkst. jeb 1,9%. Tajā pašā laikā nodarbināto skaits ar arodizglītību samazinājās par 3,5 tūkst. jeb 7,8% un ar vidējo tehnisko izglītību - par 4,5 tūkst. jeb 3,3 procentiem.

Tas lielā mērā atspoguļo procesus tautsaimniecībā - ražošanas sfēras sarukšanu.

Kā liecina Nodarbinātības Valsts dienesta (NVD) dati, pēc reģistrētā bezdarba līmeņa kāpuma līdz 10,2% no 1999. gada maija tas valstī sāka mazināties, sasniedzot 1999. gada beigās 9,1% un 2000. gada maijā - 8,6%.Vēl joprojām visaugstākais bezdarba līmenis saglabājas Latgales reģionā - Rēzeknes, Balvu, Krāslavas un Preiļu rajonos (attiecīgi 26,9%, 22,6%, 22,3%, 21,7%).

Joprojām aktuāla ir ilgstoša bezdarba problēma. Salīdzinot ar 1998. gada beigām, 1999. gada beigās NVD reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā ilgstošo bezdarbnieku skaits pieauga par 4708 cilvēkiem, bet to īpatsvars - par 4,8 procentpunktiem un sasniedza 31,1%. Visaugstākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā 1999. gada beigās bija Latgalē, it sevišķi Preiļu rajonā (56,9%), Rēzeknes rajonā (54,5%), Balvu rajonā (55,6%).

CSP apsekojumi sniedz informāciju par ilgstoša bezdarba ilgumu valstī. Piemēram, vidējais laiks, cik ilgi darba meklētāji bijuši bez darba, ir 28 mēneši. Gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk par 6 mēnešiem.

Ilgstošo bezdarbnieku kopskaitā personu, kurām nav profesijas vai specialitātes, īpatsvars sastāda 58,4%, tādēļ tiem ir grūti atrast darbu. Praktiski neiespējami iesaistīt mācībās profesijas apgūšanai tos ilgstošos bezdarbniekus, kuriem ir tikai pamatizglītība vai tās nav (21,7%).

1999. gada novembra darba spēka apsekojuma rezultāti liecina, ka Latvijā darba meklētāji (no 15 gadiem un vecāki) sastāda 14,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, un tas ir par 0,7 procentpunktiem vairāk nekā 1998. gada novembrī. Salīdzinot darba meklētāju īpatsvaru ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā ar reģistrēto bezdarba līmeni 1999. gada novembrī un 1999. gada maijā, var manīt gluži pretējas tendences - reģistrētā bezdarba līmenis valstī samazinājās par 1 procentpunktu, bet darba meklētāju īpatsvars palielinājās par 0,5 procentpunktiem (skatīt 3.25. zīmējumu). Zināmā mērā tas saistīts ar bezdarbnieka statusa zaudētāju skaita pieaugumu sakarā ar to, ka pēc bezdarbnieka pabalsta saņemšanas termiņa beigām tie nebija griezušies NVD filiālēs pārreģistrēties. Tā 1999. gada maijā bezdarbnieku statusu zaudēja 9,9 tūkstoši cilvēku, bet novembrī par 10% vairāk.

3.25. zīmējums

Bezdarba līmenis (%, perioda beigās)

Apsekojuma rezultāti parāda tā saukto darbaspēka rezervi - personas, kuras ir potenciālie darba meklētāji, bet zaudējušas cerības atrast darbu vai nezin, kur un kā darbu meklēt (klasificēti kā ekonomiski neaktīvie). Tādas personas valstī veidoja 7,3% no ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita (kas nemeklēja darbu). Salīdzinot ar 1998. gada novembri, šī iedzīvotāju daļa samazinājusies par0,5 procentpunktiem.

Stāvoklis darba tirgū Latvijā un ES dalībvalstīs izvirza jaunus uzdevumus nodarbinātības politikas attīstībai. Tādēļ, veicinot nodarbinātību, ir svarīgi akcentēt nevis sociālās nodrošināšanas sfēru, kura ļauj cilvēkiem pasīvi dzīvot, gaidot pabalstus, bet atbalstīt personīgo iniciatīvu mainīt savu statusu darba tirgū.

1999. gada beigās Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Labklājības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, kā arī ar citām valsts un sabiedriskām institūcijām izstrādāja Latvijas Nacionālās nodarbinātības plānu (LNNP) 2000. gadam. Plānā ietverti pasākumi gan iepriekš minēto mērķu sasniegšanai, gan arī ES vadlīniju realizācijai nodarbinātības politikas jomā (skatīt 3.5. ielikumu).

3.5. ielikums

Nacionālās nodarbinātības plāns 2000. gadam.

Nacionālais nodarbinātības plāns (NNP) 2000. gadam ietver 37 pasākumus nodarbinātības veicināšanai, un tie sadalīti četros pamatvirzienos:

- darbaspējas pilnveidošana;

- uzņēmējdarbības attīstīšana;

- uzņēmumu un to darbinieku savstarpējo pielāgošanās spēju veicināšana;

- vienādu iespēju darba tirgū politikas nodrošināšana.

Nacionālā nodarbinātības plāna finansēšana tiks veikta par pasākumiem atbildīgās institūcijas budžeta ietvaros, un minēto pasākumu īstenošanai paredzēti 27,2 milj. latu.

Darbaspējas pilnveidošanas pasākumu skaitā svarīgākie ir nodarbinātības aktīvie pasākumi : bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana, darba meklētāju klubu darbības aktivizēšana, algoto pagaidu sabiedrisko darbu pilnveidošana. Diemžēl, salīdzinot ar 1999. gadu, aktīviem pasākumiem iedalītie līdzekļi samazināti par 0,5 milj. latu. Lai efektīvi izmantotu nodarbinātības aktīviem pasākumiem paredzētos budžeta līdzekļus, 2000. gadā tie tiks virzīti atsevišķām bezdarbnieku mērķu grupām (jauniešiem, pirmspensijas vecuma, ilgstošajiem u.c. bezdarbniekiem).

Paredzēts paaugstināt profesionālas apmācības un pārkvalifikācijas efektivitāti, apmācot bezdarbniekus profesijās un darba tirgus prasībām piemērotos amatos un sasniedzot iekārtošanas darbā līmeni pēc apmācības 45% apmērā no apmācības pabeigušo kopskaita.

Darba meklētāju kluba aktivitātēs paredzēts komplektēt bezdarbnieku mērķa grupas un organizēt aktuālus pasākumus speciāli katrai mērķa grupai.

Algoto pagaidu sabiedrisko darbu organizēšana vairāk tiks orientēta uz projektu konkursu principu, stimulējot jaunu darba vietu radīšanu un bezdarbnieku iekārtošanu pastāvīgā darbā jaunradītajās darba vietās. Īslaicīgie algotie pagaidu sabiedriskie darbi (1-3 mēneši) uzskatāmi kā operatīva palīdzība krīzes situācijā nonākušajiem bezdarbniekiem.

Darbaspējas pilnveidošana lielā mērā atkarīga no izglītības un profesionālās izglītības sistēmas darbības valstī. Lai to nodrošinātu un attīstītu atbilstoši tirgus prasībām, paredzēti izglītības un profesionālās izglītības sistēmas reformu pasākumi, kuri ietver:

- jaunu likumu un normatīvo aktu izstrādi;

- jauno izglītības programmu izstrādi, ieviešanu un attīstību;

- profesionālās orientācijas sistēmas attīstību u.c.

Uzņēmējdarbības attīstības pasākumi ietver:

- biznesa uzsākšanas sekmēšanu;

- jaunu darba vietu radīšanu;

- nodarbinātības veicināšanai labvēlīgu nodokļu politiku.

Lai nodrošinātu uzņēmējus un uzņēmējdarbības uzsācējus ar nepieciešamajām zināšanām, paredzēti pasākumi, kuri nodrošinās atbilstošas konsultācijas un apmācības veicināšanu.

Lai mērķtiecīgi veicinātu MVU izaugsmi visos Latvijas reģionos un nodrošinātu jaunu darba vietu rašanos, plānots stimulēt MVU projektu kreditēšanu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanu.

Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas ietvaros paredzēts turpināt Reģionālā fonda projektu realizāciju, lai radītu 1300 jaunu darba vietu.

Uzņēmumu un to darbinieku savstarpēju interešu pielāgošanas veicināšanas pasākumi paredz izstrādāt, vienojoties darba devējiem un arodbiedrībām, elastīgu kontraktu sistēmu, sakārtot likumdošanu (tarifu līgumu, darba likumu, likumu par arodbiedrībām), kā arī veidot reģionālās trīspusējās sadarbības padomes.

Vienādu iespēju politikas nodrošināšanas pasākumi ietver jautājumus, kas saistīti ar sieviešu nodarbinātības veicināšanu, invalīdu integrēšanu darba tirgū u.c.

 

Nodarbinātības plānā ietverto pasākumu realizācija tieši un netieši sekmēs nodarbināto iedzīvotāju skaita palielināšanas procesu. To veicinās arī tādi faktori kā prognozējamās pozitīvās izmaiņas ekonomikā kopumā, nodokļu un sociālo pabalstu sistēmu pārdomāta regulēšana, darba tirgus infrastruktūras (nodarbinātības dienesta sistēma, informācijas nodrošināšanas sistēma) pilnveidošana.

Izstrādājot Nacionālo nodarbinātības plānu 2001. gadam, sevišķa uzmanība būs pievērsta tādiem svarīgiem jautājumiem kā:

· vietējā un reģionālā līmeņa problēmu atspoguļojums NNP 2001. gadam;

· ES fondi un sasaistīšanas mehānisms ar NNP pasākumiem;

· NNP pasākumu izpildes uzraudzība;

· ES valstu pieredze nodarbinātības veicināšanas pasākumu efektivitātes novērtēšanā.

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība 1

Sākot ar 1996. gadu, rūpnieciskā izlaide pieaug, sevišķi strauji - par 17% tā palielinājās 1997. gadā. Nelabvēlīgi Latvijas rūpniecību iespaidoja Krievijas ekonomiskā krīze. Eksporta iespēju samazināšanās dēļ 1998. gada beigās nācās sašaurināt Latvijas rūpniecības produkcijas izlaidi. Sākot ar 1999. gada 3. ceturksni, tā sāka palielināties, tomēr vēl nesasniedzot pirmskrīzes līmeni.

4.1. zīmējums

Rūpniecības produkcijas izlaide pa ceturkšņiem

(milj. latu, 1995.g. salīdzināmajās cenās)

Kopumā 1999. gadā rūpniecības produkcijas izlaide bija par 10% mazāka nekā 1998. gadā (skatīt 4.1. tabulu). Tas jāvērtē kā diezgan ievērojams samazinājums vēl jo vairāk tāpēc, ka 1998. gada pēdējos ceturkšņos ražošanas apjomi jau bija samazinājušies Krievijas finansiālās krīzes dēļ. Kopējo rūpniecības ražošanas apjomu kritumu krīzes dēļ, ņemot vērā šīs nozares attīstības tendences 1997. gadā un 1998. gada sākumā, var vērtēt apmēram 15% līmenī.

4.1. tabula

Latvijas rūpniecības attīstības galvenie rādītāji

* ilgtermiņa nemateriālie ieguldījumi un ieguldījumi pamatlīdzekļos

** ārvalstu investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā perioda beigās

*** Ekonomikas ministrijas novērtējums

1999. gadā produkcijas izlaide samazinājās gandrīz visās rūpniecības nozarēs, izņemot kokapstrādi un metālu ražošanu. Visstraujāk ražošanas apjomi saruka ķīmiskajā rūpniecībā, kuras eksports galvenokārt ir saistīts ar NVS valstu tirgiem un eksporta īpatsvars tās izlaidē sastāda gandrīz 2/3 daļas.

2000. gada 1. ceturksnī rūpniecības ražošanas apjomi bija par 2,8% lielāki nekā 1999. gada attiecīgajā periodā. Tas nozīmē, ka gada laikā no apstrādājošajā rūpniecībā zaudētā ārējā pieprasījuma šoka dēļ ir izdevies atgūt nedaudz mazāk kā 1/5 daļu. Pieaugums panākts, galvenokārt palielinoties kokapstrādes, kā arī metālu, metālizstrādājumu un mašīnbūves nozaru produkcijas izlaidei. Savukārt pārtikas un ķīmiskajā rūpniecībā ražošanas apjomi turpināja samazināties.

Kā redzams, izveidojusies rūpniecības nozaru struktūra neļauj ātri atjaunot iepriekšējos ražošanas apjomus. Ir nepieciešama būtiska rūpniecības modernizācija un restrukturizācija, kas panākama ar nopietniem ekonomiskiem stimuliem. Atsevišķu nozaru turpmāko attīstību lielā mērā noteiks arī tas, kā tās spēs izmantot savas salīdzinošās perspektīvas.

4.2. tabula

Latvijas rūpniecības nozaru galvenie rādītāji* (procentos)

Rūpniecības pievienotās Ražošanas apjoma Eksporta īpatsvars

vērtības struktūra pieauguma tempi produkcijas izlaidē

Pārējo nemetālisko

minerālu

izstrādājumu

* Ekonomikas ministrijas novērtējums

Latvijas pārtikas rūpniecībai ir labas perspektīvas tajā nozīmē, ka ir kvalitatīvas izejvielas gaļas, piena, zivju un graudu pārstrādei. Ir plašas iespējas ekoloģiski tīru un netradicionālu pārtikas produktu ražošanai.

Pārtikas ražošana 2000. gada 1. ceturksnī atpaliek no iepriekšējā gada līmeņa par 5%. Pārtikas produktu eksports šajā periodā ir samazinājies ne tikai uz Krieviju un citām NVS valstīm, bet arī uz ES valstīm, Lietuvu un Igauniju.

Lai uzlabotu pārtikas ražotāju konkurētspēju kā ārējā, tā iekšējā tirgū, jārisina divas galvenās problēmas:

· pārtikas produktu kvalitātes uzlabošana (pārtikas uzņēmumu modernizācija, kvalitātes standartu ieviešana, kvalitatīvas izejvielas utt.);

· finansiāla rakstura problēmas. Tā kā pārtikas produktu tirgi pasaulē ir ļoti piesātināti, citu valstu subsidēto produktu dēļ nereti produkti tiek realizēti par pazeminātām cenām. Daudzām pārtikas produktu izejvielu piegādēm ir sezonas raksturs, kas prasa papildu finansu līdzekļus, tāpēc pārtikas rūpniecībai svarīga ir lētu kredītu pieejamība. Pārsvarā Latvijas lauksaimniecības produktu pārstrādātāji šīs problēmas atrisina uz piegādātāju rēķina, uzturot ļoti zemas lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas un laikā nenorēķinoties par tiem. Tādējādi tiek mazinātas lauksaimniecības kā nozares iespējas, un līdz ar to pasliktinās pārtikas rūpniecības attīstības bāze.

Vieglās rūpniecības izlaide 2000. gada 1. ceturksnī ir gandrīz tajā pašā līmenī kā pirms gada. Gandrīz uz pusi samazinājies tekstilpreču eksports uz Krieviju un citām NVS valstīm. Savukārt uz ES valstīm šo preču eksports ir palielinājies. Gandrīz 4/5 no kopējā tekstilpreču eksporta ir uz ES valstīm.

Turpmākā nozares attīstība ir cieši saistīta ar produkcijas pieprasījuma konjunktūru ES valstīs, uzturot šīs nozares konkurētspēju, uzlabojot mārketingu. Tekstilrūpniecība ir darbietilpīga nozare, kur darbaspēka izmaksām starptautiskā konkurencē ir izšķiroša loma, nozares darbaspēka apmācība neprasa lielas izmaksas un nozarē nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Tāpēc daudzām pārejas valstīm šī nozare ir viena no pirmajām, kas var sekmīgi konkurēt rietumu tirgos. Tomēr ar laiku, pieaugot darbaspēka izmaksām, šīs priekšrocības var zust.

Lai nezaudētu iegūtos tirgus, lielāka uzmanība jāpievērš pārējiem konkurences aspektiem. Starptautiskā konkurence tekstilrūpniecībā ir ļoti jutīga pret pieprasījuma izmaiņām. Liela uzmanība ir jāpievērš dizainam un jaunu modeļu ieviešanai. Izšķiroša loma ir reklāmai un mārketingam. Tekstilrūpniecības konkurencē īpaša vieta ir produkcijai ar atpazīstamu firmas zīmi (brand-name), bet šādas zīmes veidošana ir ilgstošs process. Tāpēc tekstilrūpniecībā plaši ir izplatīti kopuzņēmumi. Caur kopuzņēmumiem Latvijā ienāk jauna tehnika, tehnoloģijas, menedžmenta un mārketinga pieredze.

Ķīmiskajai rūpniecībai Latvijā ir stabilas un ilgas tradīcijas. Te ražoja un ražo plaša spektra ķīmisko produkciju - gan gala patēriņa, gan starppatēriņa produkciju, tādu kā mākslīgā šķiedra, krāsas un lakas, zāles, smaržas un kosmētika u.c.

Galvenie Latvijas ķīmiskās rūpniecības produkcijas eksporta tirgi ir austrumos. Krievijas krīzes dēļ ķīmiskās rūpniecības izlaide 1999. gadā ievērojami sašaurinājās.

Kaut arī Latvijā tradicionāli ir izveidojusies laba ķīmijas zinātniskās pētniecības bāze un augsti kvalificēti kadri, tomēr ieiešana rietumu tirgos ir ļoti sarežģīts un ilgs process. 1999. gadā tikai 15% no visa ķīmisko preču eksporta bija uz ES valstīm.

Kokapstrādei ir stabila izejvielu bāze (apmēram 45% no Latvijas teritorijas aizņem meži), labi izglītots darbaspēks, tuvi un stabili noietu tirgi (galvenokārt ES valstīs), labas iespējas palielināt ienākumus no šīs nozares, eksportējot pilnīgāk apstrādātu koksni. Kopējais kokmateriālu eksports 1999. gadā bija par 5% lielāks nekā pirms gada. Palielinās arī mēbeļu eksports. Tas šajā pašā periodā pieaudzis par 11%. Arī mēbeles pārsvarā tiek eksportētas uz ES valstīm.

Latvijā ir labas dabiskās izejvielas būvmateriālu ražošanai (māls, smiltis, grants, kaļķakmens, ģipsis), bet mazie vietējie būvniecības apjomi kavē tās straujāku izaugsmi. Kaut arī celtniecības darbu apjomi, sākot ar 1996. gadu, pieaug straujākos tempos nekā vairumā citu tautsaimniecības nozaru (1998. gadā par 16,5% un 1999. gadā par 7,8%), tomēr, ņemot vērā straujo ražošanas sašaurināšanos deviņdesmito gadu sākumā, tās apjomi vēl arvien ir krietni zemāki nekā 1990. gadā. Būvniecībā ir liels rekonstrukcijas un remontdarbu īpatsvars, kur pārsvarā izmanto importētos apdares materiālus. Lēna ir privāto mājokļu celtniecības attīstība, jo nav vēl izveidojies pietiekoši plašs vidēji pārtikušu iedzīvotāju slānis.

Nozares "Pārējo nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana" izlaide, kuru pārsvarā veido būvmateriāli, 1999. gadā bija par 10% mazāka nekā iepriekšējā gadā.

Būvmateriālu ražošanas nozares turpmākā attīstība būs atkarīga, pirmkārt, no iekšējā pieprasījuma pieauguma tempiem un, otrkārt, no tā, cik efektīvi būvmateriālu ražotāji spēs mainīt ražošanas tehnoloģijas, lai sekotu pasaules būvmateriālu modernizācijai un modei.

Samazinās mašīnbūves īpatsvars rūpniecības nozaru struktūrā. Šo procesu var vērtēt divējādi: no vienas puses, to var uztvert kā pārejas perioda strukturālo pārmaiņu procesa turpinājumu. Ekonomikā samazinājās to kapitālietilpīgo nozaru ražošanas apjomi, kuru noieta tirgi bija saistīti ar Krievijas ekonomiku. No otras puses, Latvijā straujākos tempos attīstās tās nozares, kurās nav nepieciešami būtiski kapitālieguldījumi. Pārejas periodā tas ir likumsakarīgs process, jo jaunie uzņēmēji nav spējīgi veikt apjomīgus kapitālieguldījumus.

Eksporta samazināšanās uz Krieviju vēl vairāk padziļināja šo nozaru krīzi. Dažādu mašīnu un iekārtu ražošana 1999. gadā ir par 26% mazāka nekā pirms gada, aparatūras ražošana - par 63%. Pieaugusi ir tikai metālu ražošana.

Vai Latvijā vispār var attīstīties kapitālietilpīgas nozares? Atbilde nav viennozīmīga. Tādā mērā, kādas tās bija PSRS laikā, laikam nevar. Pirmkārt, ir zaudēti bijušie noieta tirgi. Ar vecām iekārtām un tehnoloģijām jaunus atbilstošus tirgus iekarot ir problemātiski. Otrkārt, kapitālietilpīgas nozares prasa arī atbilstošus tirgus. Latvijas mazais tirgus šādos gadījumos darbojas kā investīcijas bremzējošs faktors. Treškārt, PSRS nozaru izvietojumu dažkārt noteica nevis ekonomiskais izdevīgums, bet politiski subjektīvie motīvi. Nenoliedzama loma bija arī Latvijas strādājošo augstākai darba kultūrai un kvalifikācijai, tāpēc Latvijā īpaši attīstījās nozares, kas bija saistītas ar precīzo mašīnbūvi militāri rūpnieciskā kompleksa ietvaros.

Kapitālietilpīgu nozaru attīstība nākotnē var tikt saistīta galvenokārt ar orientāciju uz plašākiem un stabilākiem tirgiem un jaunu tehnoloģiju izmantošanu.

Lai investori ieguldītu lielas investīcijas Latvijā, ir jābūt priekšrocībām, kas uz to rosinātu, vai tās jārada. Tās varētu būt dabas un darba resursu pieejamība un kvalitāte, labvēlīga uzņēmējdarbības vide utt.

1Šīs nodaļas tekstā apstrādājošā rūpniecība tiek apzīmēta kā rūpniecība (ja netiek norādīts īpaši).

Turpmāk - vēl