Mūžīgais un efemērais

Kurzeme – Kurzemes hercogiste – Latvija – Eiropa

Imants Lancmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, LZA Lielās medaļas laureāts

Šī saruna būs veltīta Kurzemes hercogistes mantojumam un tās vēstures atspulgiem mūsdienu Latvijā un Eiropā, to rādot uz kultūras pieminekļu, pasaulē izkaisīto hercogu laika relikviju un mākslas darbu fona. Tur ir lietas, kas dziļi iegūlušās tagadējās Latvijas pamatos, bet tur arī ir varas spožuma zūdīgums. Kurzemes vārds Eiropu plaši sagatavojis Latvijas vārda iepazīšanai, Kurzeme joprojām ir viegli atpazīstams jēdziens. Tāpēc varbūt šī saruna nebūs tikai par Kurzemes hercogisti vien.

Imants Lancmanis Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Vēsture ir fakts, vēsture ir objekts

Vēsture ir atstājusi dokumentus, pieminekļus un piemiņas lietas, kas ir mums blakus un var kalpot kā materiāls pagātnes rekonstrukcijai. Tomēr tas viss ir izolēts no ikdienas dzīves ritma un caurmēra pilsoņa apziņā visbiežāk uzpeld tikai kādas ekskursijas laikā. Tas, ka tikai retos gadījumos pastāv dziļu dzimtas sakņu apzināšanās, attīstītas pilsoniskas sabiedrības trūkums, kā arī 20.gadsimta sociālās katastrofas latviešus daudz vairāk nošķīrušas no vēsturiskās atmiņas, nekā tas caurmērā ir Eiropā. To ļoti iespaidojis apstāklis, ka iepriekšējos gadsimtos latviešu tautu veidoja vai vienīgi zemnieku kārta. Zemnieks bija šķirts no izglītības un kultūras vērtību baudīšanas, bet valdošo šķiru vidi, apģērbu, paradumus viņš uztvēra naidīgi, mitoloģizēti, nesaprotot to jēgu un nozīmi. Varu un bagātību pārstāvošie bija svešinieki, galvenokārt vācieši. Muiža, pilsēta, ārējās varas maiņas – tas viss neatspoguļojās zemnieka apziņā un netika identificēts ar sevi. Pagātnes notikumi saplūda vienlaidus slānī, kam trūka hronoloģisku atskaites punktu un kas bija pakļauts tautas teiku principiem. Šāda vēstures izpratne joprojām nereti izpeld mūsdienu latviešu sabiedrības vidē, kurā pārsvaru ņem mītiskais pirmsākums, un gadsimti saplūst vienā plaknē.
Mūsu priekšstati par vēsturiskām parādībām veidojas izglītības un zināšanu uzkrāšanas ceļā. Mēs pieņemam vēsturisku notikumu kā hronikālu zinātnes faktu, kas ir ārpus mūsu pieredzes, bet kam mēs tomēr ticam. Savukārt šo ticamību ļauj stiprināt vēstures materiālās drumslas, kas ir ap mums. No tām redzamākās ir senās celtnes, ko mēs dēvējam par arhitektūras pieminekļiem. Celtnes ir kā gliemežvāki, ko pametušas viņos kādreiz mitušās būtnes. Vēsturiskā arhitektūra ir bezgalīga čaulu virkne, kur Ēģiptes piramīdas ietilpst tādā pašā aizgājības plaknē, kādā atrodas ēkas, kuras cēluši mūsu tēvi. Mūsu dzīves telpa ir piekaisīta ar dažādiem atmiņas slāņiem, kaut gan Latvijā šis materiālās kultūras slānis ir ļoti plāns. Latvijas vēsture ir bijusi īpaši nepateicīga. Zemei pāri gājuši daudzi kari un sociāli satricinājumi. Senā arhitektūra, izņemot baznīcas, 20.gadsimta gaitā ieguvusi jaunu sociālo lomu, kas gandrīz pilnīgi sagrāva senās mākslas nozīmīgāko slāni – piļu, muižu kungu māju un pilsoņu dzīvojamo ēku interjerus un to kultūras vidi. Latvijā nav nevienas pašas ēkas, kas būtu pārmantojusi tās iekšējo saturu un iekārtu no iepriekšējiem gadsimtiem. Eiropā tādu toties ir simtiem tūkstošu. Arī Kurzemes-Zemgales hercogiste, kaut gan veidojusi Latvijas lielas daļas struktūru un kultūrvidi, atstājusi maz materiālo liecību par šo laiku, vēl mazāk par pašiem hercogiem.
Kā krasākais pretstats jāmin Zviedrija, kur karu trūkums un īpaši attīstīta vēsturiskā domāšana saglabājusi ļoti lielu daudzumu no zviedru pagātnes mantojuma. Mazs piemērs – Skuklostera pilī var redzēt ne tikai 24 zili apgleznotus fajansa šķīvjus, ko īpašnieks Karls Gustavs Vrangels bija pasūtījis Holandē, bet arī dokumentus par šo 24 šķīvju pirkumu. Neviens pats šķīvis nav gājis bojā 340 gadu laikā. Salīdzinājumam jāuzsver, ka, runājot par Kurzemi, Latvijā vispār nav saglabājies neviens hercogu šķīvis no visa garā hercogistes pastāvēšanas laika.
Latvijā visos iepriekšējos gadsimtos ir vērojams vēsturiskās domāšanas trūkums un vāji attīstīta pietāte pret senatnes pieminekļiem. Ne tikai Livonijas un Ziemeļu karš ir atbildīgs par lielajiem robiem mūsu kultūras mantojumā. Praktiskas dabas apsvērumi un vienaldzība pret senatnes pieminekļiem regulāri noveda pie seno celtņu iznīcināšanas, iekārtas priekšmetu likvidēšanas un nomaiņas ar jaunām un modernām lietām, pie mākslas darbu iznīcināšanas. Johans Kristofs Broce ar savu senatnes mīlestību bija izņēmums, dzīves ikdiena rādīja tieši pretējo. Piemēram, nav atrodama otra valsts Eiropā, kur gandrīz nekas nebūtu palicis pāri no vietējās gotikas glezniecības un tik ļoti maz – no tēlniecības.
Tikai 19.gadsimta otrā puse vācbaltu vidē nesa interesi par vietējo vēsturi, kuras pētniecība sasniedza ļoti augstu līmeni. Tomēr tā vairāk bija vispārējā vēsture, politika un saimniecība, turpretī pieminekļu jomā netika izdarīts daudz. Vērtēti tika gandrīz vienīgi viduslaiki.
Līdz ar to muzejs ir galvenā vieta, kur var materializēties mūsu priekšstati par vēsturi un veidoties mūsu ticība tās patiesīgumam. Mēs vēlamies ne tikai uzzināt faktus, bet arī pieskarties vēstures maģijai, vienalga, vai kāpjam senlatviešu pilskalnā, apmeklējam Turaidas pilsdrupas, apskatām Rīgas Domu vai braucam uz Rundāles pili. Ja nepalīdz iztēle, vērojot senu priekšmetu, kas nonācis līdz mums ar laika zoba pēdām un izolēts no sava laika vides, talkā nāk grāmatas, bet filmām ir dota iespēja mūsu priekšā uzburt vairāk vai mazāk ticamu vēstures ainu, kurā kustas cilvēki un vēsturiskā vide savienojas ar tērpiem, interjeriem, sadzīves priekšmetiem, ar visu to no mums atsvešināto domāšanas un dzīves veidu, kas iezīmē katru no aizgājušajiem vēstures etapiem. Gan jāsaka, ka filmās šī vēsturiskā vide visbiežāk ir aptuvens uzvedums, kiča līmeņa izklaides darbs.
Ceļojums pa svešām zemēm parasti ir ceļojums cauri vēsturei, ko meklējam pagātnes materiālajos lieciniekos. Galvenie tūristu objekti bez dabas skaistumiem ir un paliek senas pilsētas, baznīcas, pilis, vēsture un senā māksla muzejos.
Kurzemes hercogiste nav izņēmums. Arī mēs dzīvojam starp vēstures faktiem, leģendām, mūs ietver vesela vēsturisko tēlu sistēma. Hercogs Jēkabs un Ernsts Johans Bīrons ir divas Kurzemes vēstures superzvaigznes. Taču Kurzemes hercogi ir pats efemērākais vēsturiskās piemiņas gadījums Eiropā, jo tik maz palicis no šiem senajiem valdniekiem. Paradoksālā veidā toties saglabājušies viņi paši, proti, viņu mirstīgās atliekas, kas pēc daudzkārtējiem postījumiem joprojām atdusas hercogu kapenēs Jelgavas pilī.
No Ketleru dinastijas laika nav saglabājusies neviena pati neskarta hercogu rezidence. Bauskas pils restaurācijas un rekonstrukcijas pasākums šādā nozīmē ir sevišķi svarīgs. Tā ir vienīgā iespēja Latvijā radīt Ketleru laika samērā viengabalainu 16.gadsimta beigu un 17.gadsimta hercogu vidi, pat ja tā lielā mērā būs jaunradījums. To grūti saprast daudziem ārzemju pieminekļu aizsardzības speciālistiem, kuri nāk ar doktrināriem paziņojumiem par šādu rekonstrukciju nepieļaujamību. Tā ir nostādne, kas nāk no autentisko pieminekļu pārpilnības zemēm un nav piemērojama izpostītajai Latvijai. Otra Ketleru laika būve, kam var piedēvēt rezidences raksturu, ir hercogienei Luizei Šarlotei piederējusī Bramberģes muižas ēka, kas šobrīd ir pamesta un nolaista.

Kurzemes hercogiste mūsdienu Latvijā

Mēs visi zinām, ka Latvijas valsts tapa, saplūstot vairākām vēsturiskajām teritorijām, kuru pamatiedzīvotāji bija latviešu cilmes. Ja Vidzeme Latvijas Republikai devusi tās galvaspilsētu, tad Kurzemes-Zemgales hercogiste nākusi ar īsta valstiska veidojuma pieredzi. Vidzeme un Latgale vēstures gaitā bijušas samērā amorfas teritorijas, provinces citu valstu sastāvā, toties Kurzeme no 1561. līdz 1795.gadam bija Polijas lēņa hercogvalsts ar hercogu priekšgalā. Neraugoties uz muižnieku lielajām tiesībām un hercogu politisko vājumu, divās lietās hercogi varēja sevi izpaust. Tās bija saimnieciskā darbība un galma kultūras attīstība.
Kurzeme ģeopolitiski devusi lielu daļu no Latvijas Republikas teritorijas. Karte rāda, ka visa tās dienvidrietumu puse sakrīt ar bijušās Kurzemes hercogistes kontūrām. Izņēmums ir gabals uz dienvidiem no Liepājas, Sventājas apkaime, kas pēc 1924.gada robežlīguma piekrita Lietuvai, toties Latvijā ienāca teritorija pie Mēmeles upes, ap tagadējo Brunavu, kas vēsturiski piederēja lietuviešu zemēm.
Vēsturisko piemēru ziņā interesanti, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste Latvijas Republikai varēja sniegt arī zināmu republikānisko tradīciju mantojumu, jo tās sastāvā ietilpstošais autonomais Piltenes apgabals tika pārvaldīts parlamentāri, landrātu kolēģijas veidā, kuras priekšgalā bija prezidents.
Politiski Kurzemes-Zemgales hercogiste Latvijai devusi arī daļu no ģerboņa. Kopš 1921.gada 15.jūnija Kurzemes lauva atrodas valsts ģerboņa otrajā laukā, bet 1930.gadā kopā ar Latvijas četru vēsturisko apgabalu ģerboņiem oficiāli atgriezās Zemgales alnis.
Kurzemes-Zemgales hercogiste pirmskara Latvijā tika uzskatīta par jaunās republikas valstiskuma protoformu. Īpaši Kārļa Ulmaņa prezidentūras laikā tika uzsvērta Valsts prezidenta kā valsts galvas varas nosacīta pārmantojamība no Kurzemes hercogiem. Tika pat atrasta jauna latviskota hercogu titulatūra – lielkungi. Rīgas pilī prezidenta reprezentācijas telpās tika sakopoti visi saglabājušies Kurzemes hercogu portreti. Vēl vairāk – Valsts prezidents un Ministru kabinets Rīgas pilī tā sauktajā Seno valdnieku istabā sēdēja greznos krēslos, ko rotāja Kurzemes hercogu ģerbonis, bet pie sienām karājās fantāzijas portreti – senlatviešu virsaišu romantiski tēli, ko bija gleznojis Ludolfs Liberts. Pretēji tālaika pārliecībai, mēbeles gan nekad nebija piederējušas hercogam Ernstam Johanam, tās bija tapušas 19.gadsimta otrajā pusē, domājams, Bīronu Vartenbergas līnijas pārstāvjiem.
Jelgavas pils atjaunošana ieguva noteiktu ideoloģisku motivāciju, jo paralēli Lauksaimniecības akadēmijai pilī tika atjaunota arī daļa no hercogu laika interjeriem. Pils tika izmantota reprezentācijas nolūkos, ārzemju viesiem atgādinot par hercogvalsts laikmetu.
Pārlecot uz mūsdienām, valstiski nozīmīgi pasākumi Rundāles pilī, Dānijas karalienes vizīte 1992.gadā un Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas inaugurācijas balle 1999. un 2003.gadā, ietilpst tajā pašā ideoloģiskajā līnijā, izmantojot hercogistes tēlu kā apliecinājumu Latvijas piederībai augsta līmeņa Eiropas kultūrai un senām tradīcijām.
Arī Kurzemes hercogu kapeņu restaurācija un atvēršana apskatei 1934.gadā piederēja pie Latvijas Republikas politiski ideoloģiskās ievirzes K.Ulmaņa prezidentūras laikā. Sajūsma par senajām Kurzemes kolonijām Tobago un Gambiju sasniedza pat zināmu groteskumu. Jāņa Juškēviča grāmata “Kurzemes hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē” un Oto Heinca Matīsena 1000 lappuses lielā monogrāfija par Kurzemes aizjūras politiku rādīja tālaika pievēršanos šim Latvijas vēstures posmam un modināja plašākas sabiedrības interesi.
Pats spilgtākais solis virzienā iezīmēt Latvijas Republikas pēctecību no Kurzemes hercogvalsts bija Atzinības krusta atjaunošana 1938.gadā. Šis jaunā Kurzemes hercoga Frīdriha Vilhelma dibinātais ordenis bija izveidots 1710.gadā, hercogam atgriežoties Kurzemē. Par paraugu tika ņemts Prūsijas Melnā Ērgļa laicīgais bruņinieku ordenis, kurā Frīdrihu Vilhelmu kā piekto bruņinieku bija uzņēmis viņa tēvocis Prūsijas karalis Frīdrihs I. Līdz hercoga nāvei 1711.gadā Frīdrihs Vilhelms bija paspējis ordenī uzņemt tikai 18 locekļus. Pēc Kurzemes provinces muzejā Jelgavā saglabātā vienīgā oriģināleksemplāra ordenis tika rūpīgi nokopēts, paturot arī franču devīzi “pour les honn?tes gens” un Kurzemes hercoga ģerboni. Hercoga monogrammas vietā tika likts Latvijas valsts ģerbonis un gadaskaitlis 1938. Ordenis 2004.gadā ir atjaunots, un patlaban notiek priekšdarbi tā izgatavošanai Lietuvas monētu kaltuvē.
Kurzemes hercogistes posms šai Latvijas daļai veidojis administratīvo un saimniecisko struktūru, kuras pēdas var atrast vēl tagad. Iedalījums astoņos pilskunga (Bauskas, Dobeles, Grobiņas, Durbes, Ventspils, Skrundas, Saldus, Kandavas) un četros virspilskunga (Jelgavas, Kuldīgas, Tukuma, Sēlpils) iecirkņos atspoguļoja reālo apdzīvoto vietu struktūru, kas riņķoja ap nedaudzajām Kurzemes pilsētām. Saimnieciskās struktūras pamatvienība bija muiža, kuras veidošanās par dzimtsmuižu sākās līdz ar hercogistes dibināšanu. Arī mūsdienās muižu struktūra, lai cik tā būtu grauta ar 1920.gada agrāro reformu un padomju laika lauku pārmaiņām, liek sevi manīt kā nelieli centri neatkarīgi no tā, vai muižas ēkās ir skola, pagasta padome vai arī tā ir privātās rokās un pat stāv kā drupas. Vismaz aleja un lielāks vai mazāks parks iezīmēs ikkatru šo bijušo lauku centru, ap kuru kādreiz riņķoja zemnieku sētas ar to dzīves ikdienu, kas bija visas sistēmas barotāja. Kurzemes hercogistes laiks atstājis vairākus nozīmīgus muižu ansambļus. Pats izcilākais 18.gadsimta sākumā tapušās apbūves komplekss senāk bija Zlēkās, taču tagad pārvērties drupās. 17. un 18.gadsimtam pieder ansambļi Popē, Kabilē, Puzē, Neretā, Kaucmindē.

Turpinājums sekos

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcei sagatavotā akadēmiskā lekcija – šodien, 24.septembrī, Rundāles pilī saņemot augsto LZA Lielo medaļu.