Veselība nav prece, tā ir cilvēktiesību sastāvdaļa

Ģirts Briģis, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras profesors, – “Latvijas Vēstnesim”

Ģirts Briģis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kā jūs vērtējat veselības aprūpē notiekošo – mediķu protesta akcijas un Veselības ministrijas (VM) rīcību? Cik adekvāti rīkojas abas konfliktā iesaistītās puses?
– Pašreizējais saspīlējums jāvērtē plašākā kontekstā. Mediķu nemieri nav kaut kas pēkšņs un negaidīts. Drīzāk tā ir likumsakarība. Anesteziologu prasības pēc algas palielinājuma ir saprotamas, viņu darbs patiesi ir smags, grūts un ļoti atbildīgs. Un, saņemot pašreizējo niecīgo atalgojumu, ārsti anesteziologi jūtas nenovērtēti. Īpaši redzot citu kolēģu ienākumus, kuri zināmu iemeslu dēļ ir krietni lielāki. Taču tajā pašā laikā prasības par 800 latu mēnešalgu pirms nodokļu nomaksas, tomēr ir pārspīlētas Latvijas sabiedriskā sektora caurmēra algu kontekstā.
Ja runājam par VM, tad man mazliet žēl ministra Muciņa. Viņš šobrīd ir bezizejas situācijā, viegla, visai sabiedrībai pieņemama risinājuma faktiski nav. Es atbalstu ministra teikto, ka jārealizē masterplāns, jāsakārto resursu pārdale sistēmas iekšienē. Pacientu līdzmaksājumu palielināšana ir nūja ar diviem galiem. Tomēr šajā situācijā tas ir gandrīz vienīgais risinājums. No otras puses, starptautiski izteiktais galvenais pārmetums Latvijas veselības aprūpei ir par tās (ne)pieejamību iedzīvotājiem. Arī paši Latvijas pacienti ar to nav apmierināti. Palielinot līdzmaksājumu, pieejamība medicīnas pakalpojumiem automātiski samazināsies vēl vairāk. Tādējādi, risinot vienu problēmu, samilzīs cita.

Veselības aprūpē trūcis naudas un konsekvences

– Analizējot notiekošo, vieni saka – sistēma ir sapuvusi, tā jānoārda līdz pamatiem, citi – sistēma nav fundamentāli greiza, vienkārši tai hroniski trūcis naudas. Kuru pozīciju jūs sliecaties atbalstīt?
– Drīzāk jau pēdējo. Tīri teorētiski – ideālas sistēmas nemaz nav iespējamas. Katrai ir savi trūkumi. Te ir būtiska māka, veidojot sistēmu, veicot kādas reformas, paredzēt iespējamos trūkumus un laikus izstrādāt kompensācijas mehānismus. Neapšaubāmi naudas veselības aprūpei ir ļoti trūcis visus neatkarības gadus. Tikai daži skaitļi. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, 2001.gadā Latvijā valsts veselības aprūpē uz vienu iedzīvotāju tērēja 386,5 dolārus, Igaunija – 559,35 dolārus, Eiropas Savienība – 2226,03 dolārus. Tajā pašā laikā mūsu pacienti vēlas tādas pašas efektīvas zāles un modernas izmeklēšanas un diagnostikas tehnoloģijas, kādas pieejamas bagāto rietumvalstu iedzīvotājiem. Cena par tām jāmaksā vienāda visām valstīm. Ja veselības aprūpes budžetu palielinās par 80 miljoniem latu, tas, protams, ņemot vērā valsts finansiālās iespējas, būs liels pieaugums, taču, ja rēķinām, par cik palielināsies izmaksas uz vienu iedzīvotāju, tie būs tikai kādi 40 lati.

– Kā jūs raksturotu veselības aprūpes sistēmas attīstību šajos trīspadsmit gados? Kas ir pozitīvs, un kādas bijušas lielākās kļūdas?

– Viena problēma, kā jau teicu, ir nepietiekamais naudas daudzums. Cita – kā un cik efektīvi finansējums tiek tērēts. Veselības aprūpes sistēma tika veidota Pasaules bankas projekta ietvaros. Tajā bija daudz labu ideju un pareiza virzība. Domāju, diezgan pareizi ir izveidota kompensējamo medikamentu sistēma, bija nopietni argumenti, kādēļ pārgāja uz ģimenes ārstu aprūpi.
Taču arī kļūdu šajā procesā neapšaubāmi bijis daudz. Kaut vai konsekvences trūkums. Vienu brīdi bija Veselības ministrija, tad Labklājības ministrija ar Veselības aprūpes departamentu, tad atkal Veselības ministrija. Sociālās lietas ir ļoti cieši saistītas ar medicīniskajām, un nav nemaz tik nepareizi, ja ir viens kopējs budžets. Piemēram, Igaunijā ir viens – sociālais budžets. Kas attiecas uz norēķinu sistēmām un stratēģiskajiem plāniem, tad šajos gados mēs esam izmēģinājuši visus variantus, kādi vien pasaulē ir. Un mācīties no savām kļūdām tomēr nav tas labākais. Daudz ko no citām valstīm esam pārņēmuši automātiski. Trūcis teorētisko zināšanu un iedziļināšanās sistēmiskos jautājumos. Kad ģimenes ārstu apmaksā ieviesa kapitācijas modeli, kas bija pareizi, kļūda izrādījās neparedzēšana, ka samazināsies nosūtījumu skaits pie speciālistiem. Vajadzēja laikus izstrādāt kompensācijas mehānismu. Kā jau minēju, ieviešot labas lietas, netika paredzētas vājās vietas. Ja man jautātu, kas vēl veselības aprūpē būtu uzlabojams, es teiktu – ārstniecības pakalpojumu kvalitāte. Nav izstrādāti mehānismi, kā to kontrolēt, kā motivēt pakalpojumu sniedzēju būt aizvien labākam. Mums nav izstrādāta ārstniecības kvalitātes nodrošināšanas sistēma. Tas lielā mērā arī izraisa iedzīvotāju neapmierinātību.

– Bet ir taču MADEKKI (Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija).

– Viņu pienākums ir reaģēt uz iedzīvotāju sūdzībām. Bet tā nav kvalitātes nodrošināšana.

Kā finansēsim veselības aprūpi Latvijā?

– Kādai, jūsuprāt, Latvijā jābūt veselības aprūpes finansēšanas sistēmai?
– Vienas vieglas, visiem pieņemamas receptes nav. Ir izskanējuši priekšlikumi, ka valsts sektorā jāpāriet uz individuālo apdrošināšanu, kāda šobrīd ir sociālajā jomā (pensijas, maternitātes pabalsti utt.). Sava veida obligātā veselības apdrošināšana jau mūsu valstī ir, tā gan nav personalizēta. Ir vairāki nopietni argumenti, kas liek šaubīties, vai, pārejot uz personālām iemaksām, kopējais naudas daudzums veselības budžetā pieaugtu. Arī sociālās apdrošināšanas budžetā mēs runājam par nepietiekamu naudas daudzumu.

– Tas ir pārāk mazs esošajiem pensionāriem. Šobrīd darba tirgū ienākošajiem tas, iespējams, jau būs pietiekams.

– To pašu var teikt par veselības budžetu. Tikai – cilvēks, kas šodien sāk maksāt sociālo nodokli, pensiju gribēs pēc vairākiem desmitiem gadu, bet pacients medicīnas pakalpojumus grib jau tūlīt. Medicīnā, atšķirībā no sociālās jomas, nav laika izveidoties uzkrājumiem. Man ir aizdomas, ka daļa speciālistu apdrošināšanu saprot kā papildu iemaksas paralēli tam nodoklim, ko mēs jau maksājam. Tādā gadījumā jārunā par nodokļu paaugstināšanu. Vai Latvijas sabiedrība to grib un ir tam gatava? Jāņem vērā, ka individualizēta apdrošināšana krietni palielinātu iemaksu administrēšanas izdevumus. Tās aizstāvji nereti saka: tie, kas nebūs veikuši iemaksas, arī nesaņems veselības aprūpes pakalpojumus. Šāds apgalvojums valstī, kas piederīga Eiropas Savienībai, skan naivi. Pilnīgi skaidrs, ka neviens cilvēks, kas nav veicis iemaksas, netiks atstāts ārpus slimnīcas sienām nomirstam. Tāpat cilvēks, kurš iemaksājis mazāk, netiks ārstēts sliktāk par to, kurš iemaksājis vairāk. Tā ir kardināla atšķirība no sociālās apdrošināšanas, kur, piemēram, pensijas apmērs ir tieši saistīts ar veiktajām iemaksām. Pasaules veselības organizācija šobrīd pārstrādā Eiropas stratēģisko veselības dokumentu. Darba gaitā aktuāla bija diskusija par pamatvērtībām veselības aprūpē – vai tās pēc ES paplašināšanās nav mainījušās. Taču diskusijas gaitā izkristalizējās, ka tās ir saglabājušās iepriekšējās – vienlīdzība, solidaritāte un līdzdalība. Veselība nav prece, medicīnisks pakalpojums nav atalgojums par veiksmi, čaklumu un labiem ienākumiem. Tā ir universāla cilvēktiesību sastāvdaļa. Tādēļ arī veselības aprūpē nevar runāt par brīvā tirgus principiem.

Eiropa virzās uz valsts finansētu veselības aprūpi

– Kādi ir veselības aprūpes finansēšanas avoti citās Eiropas valstīs?
– Visdažādākie. Ir valsts vispārēja apdrošināšana, individualizētas iemaksas, protams, arī privātā apdrošināšana. Prakse liecina, ka Eiropas valstis aizvien vairāk tiecas uz valsts finansētu veselības sistēmu. Piemēram, Vācijā katru gadu tiek palielināta valsts budžeta dotācija.

– Ar ko jūs to skaidrojat?

– Ar sistēmas efektivitāti, jo tad valsts ir arī plānotāja. Turklāt valsts finansējums nodrošina lielāku pakalpojumu pieejamību nekā citas sistēmas.

– Taču mēs redzam, ka Eiropā brūk sociālā sistēma. Iedzīvotāju strauja novecošana neļauj vairs valstij nodrošināt visas iepriekš solītās sociālās garantijas. Vai valsts vēl spēs pilnībā nodrošināt veselības pakalpojumus, kas gadu no gada kļūst aizvien dārgāki?

– Veselības krīze ir visā pasaulē, jo izmaksas strauji pieaug. Tam ir divi galvenie iemesli: jau minētā iedzīvotāju novecošana un aizvien dārgāku medikamentu un tehnoloģiju ienākšana medicīnā. Un valsts tomēr varētu būt vienīgā, kas spēj nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Jo personalizētu iemaksu gadījumā ir jautājums – kas maksās par bezdarbniekiem, bezpajumtniekiem, invalīdiem, cietumniekiem? Ir cita lieta. Ļoti plaši runā par valsts un privāto apdrošinātāju partnerību. Privātā apdrošināšana ir brīvprātīga, papildus obligātajai. Latvijā privāti apdrošināti ir darba ņēmēji, kurus apdrošinājis darba devējs. Te gan jāņem vērā, ka tā ir visveselīgākā un maksātspējīgākā iedzīvotāju daļa. Lielākie veselības budžeta patērētāji ir pensionāri, invalīdi. Par to, ka Latvijā veselības aprūpē aizvien vairāk jāiesaista privātie apdrošinātāji, nav šaubu. Taču valsts apdrošināšanu nevajadzētu veidot kā individualizētu, jo tādējādi samazinātos pieejamība un sistēma nebūtu efektīva. Eiropā daudzas valstis veselības aprūpē no tā atsakās. Vai Latvija ir unikāls gadījums? Šaubos.

Sistēma bez finansējuma nevar pastāvēt

– Vai jūs uzskatāt, ka pēc iespējas ātrāk būtu jāapstiprina un jārealizē veselības aprūpes masterplāns?

– Jā, es ļoti atbalstu šo ideju. Latvijā slimnīcu loma ir pārspīlēta. Mums aizvien vairāk jāiet uz ambulatoro aprūpi.

– Kādēļ slimnīcas atrodas tādā neaizskaramo statusā?

– Tās ir tradīcijas. Gadsimtu mijā medicīna veidojās ap slimnīcām. 21.gadsimta situācija ir cita. Piedevām tām ir spēcīgi lobiji, jo visi spēcīgākie speciālisti strādā tieši slimnīcās.

– Sarunu nobeidzot, kādu risinājumu jūs redzat veselības aprūpes problēmām?

– Vispirms jau jāsaprot: ja nebūs finansējuma pieauguma veselības aprūpei, kļūs tikai sliktāk. Tad mēs nonāksim pie maksas medicīnas un privātās apdrošināšanas, kas nozīmē – izdzīvo maksātspējīgie. Šāda prakse ir dažās jaunattīstības zemēs, bet nav pieņemama Eiropā. Diemžēl šai valdībai, tāpat kā iepriekšējām, veselība nav prioritāte. Es ar lielām bažām gaidu, kāds būs nākamā gada budžets. Līdztekus slimnīcu optimizācijai jāatrisina jautājums par ģimenes ārstu apmaksas sistēmu. Plusi un mīnusi ir abiem. Jāsaprot, ka sistēmas sakārtotībai jāiet roku rokā ar pietiekamu finansējumu. Viens bez otra nevar pastāvēt.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv