Mūžīgais un efemērais

Kurzeme – Kurzemes hercogiste – Latvija – Eiropa

Imants Lancmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, LZA Lielās medaļas laureāts

Turpinājums. Sākums “LV”, 24.09.2004.

L.Šorers. Kurzemes hercoga Ernsta Johana portrets. 1765.gads

Arī baznīcām šajā planētu sistēmā bija liela gravitācijas masa. Baznīcu garīgā ietekme klājās pāri vairāku muižu teritorijām un tās neredzami apvienoja. Latvijā joprojām visu bijušās hercogistes teritoriju iezīmē tās baznīcas, kas pakāpeniski bija tapušas pēc hercoga Gotharda Ketlera 1567.gada rīkojuma par 70 jaunu dievnamu celtniecību. To veidols pēc tam mainījies ne reizi vien, taču šis baznīcu tīkls palicis kā hercoga Gotharda un viņa enerģiskā padomnieka, baznīcu vizitatora Salomona Heninga idejas rezultāts. Baznīcas gan necēla pats hercogs, bet apkārtējo muižu īpašnieki, pilsētās – pilsoņi. Sacensības gars lauku muižnieku starpā bieži noveda pie greznām baznīcu celtnēm, kas arī mūsdienās pieder pie skaistākajiem Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Tādas ir fon Bēru dzimtas celtās Zlēku, Ēdoles un Ugāles baznīcas, fon Firksu baznīcas Nurmuižā un Lestenē, fon der Ostenu-Sakenu būves Apriķos un Subatē.
Hercogistes laikā nav vērojama pašu hercogu vēlēšanās iemiesot savu piemiņu greznās baznīcu ēkas, kā tas bieži bijis Rietumeiropā. Šajā ziņā baznīcu celšana Kurzemē bija pragmatiska un taupīga akcija. Hercogiene Anna gan piedalījusies Jelgavas Trīsvienības baznīcas būves finansēšanā, taču tās būves, ko cēla hercogu domēņu muižās par hercogu līdzekļiem, vienmēr bija ļoti pieticīgas. To īpaši var teikt par niecīgo Užavas mūra baznīcu, kuras 1740.gadā izstrādātais projekts gan bija vēl taupīgāks, jo paredzēja pildrežģa tehniku. Solīdāka bija vienīgi hercoga Pētera laikā celtā un 1780.gadā iesvētītā Sātu baznīca, kam viņš finansēja visu, ieskaitot dievgalda traukus un hercoga ložas krēslus – viņam un sievai Dorotejai.
Hercogistes pastāvēšanas beigās esošās desmit pilsētas un pieci miesti daļēji gan veidojās senās Livonijas laikā, taču īsto uzplaukumu ieguva 17. un 18.gadsimtā. Kuldīga no visām Kurzemes pilsētām vislabāk saglabājusi savu hercogistes perioda apbūvi. Liepājas pilsēta savukārt ir raksturīgs piemērs tirdzniecības pilsētas tapšanai hercoga paspārnē. 1625.gadā tai pilsētas tiesības deva hercogs Frīdrihs, piešķirot ģerboni ar Kurzemes lauvu. Lauvu viņš devis arī Bauskas pilsētas ģerbonim. Katrs no vēlākajiem hercogiem arī vairāk vai mazāk rūpējies par Liepājas attīstību. Pilsoņu uzplaukums ne tikai bija sastāvdaļa tirdzniecības un amatniecības attīstībai, bet arī pretsvars Kurzemes bruņniecības visvarenībai. Tas sevišķi izpaudās Bīronu dinastijas valdīšanas laikā, kad hercogu attiecības ar muižniekiem galēji pasliktinājās. Liepājas pilsoņi hercoga Ernsta Johana laikā guva viņa atbalstu ostas izbūvei, bet hercogs Pēteris pilsētā pat bija iegādājies sev namu, ar to paužot ieinteresētību pilsētas dzīvē, ko savukārt uzmundrināja hercoga galma ilgstošā uzturēšanās. Pilsoņu Zaļā gvarde Liepājā saucās hercoga Pētera vārdā, un gvardes karogi bija kā veltījums savam patronam.
Liepājas un Ventspils nozīmīgā loma izrietēja no Kurzemes hercogistes labi organizētās saimnieciskās sistēmas, kur svarīga vieta bija jūras tirdzniecībai. Hercogs Jēkabs spēja izveidot lielu tirdzniecības floti un tirgoties arī ar pašiem kuģiem. Tika radītas manufaktūras, Kurzemē ražoja visus iespējamos būvmateriālus, ieskaitot dzelzi, stiklu, potašu, kaļķi. Darbojās zāģu gateri, mucinieku darbnīcas, dzirnavas, darvas cepļi, salpetra vārītavas, papīra dzirnavas, plaši attīstīta bija tekstilrūpniecība, tai skaitā darināja brokātu un auda gobelēnus.
Kurzemes amatniecība hercogistes laikā uzrāda lielu meistaru daudzumu un augstu varēšanas līmeni. No tā visa saglabājušies galvenokārt lietišķās mākslas priekšmeti, kas ļauj spriest par ievērojamu konservatīvismu, bet vienlaikus arī stingrām mākslinieciskām prasībām, ko sekmēja plašais muižniecības un bagāto pilsoņu pieprasījums. 1699.gadā Jelgavā tirgotāja Hillarda Īnkes namam pat tika pasūtītas sudrabā kaltas mēbeles, tā sasaucoties ar leģendārajiem Luija XIV sudraba mēbeļu komplektiem Versaļā vai Berlīnes piļu iekārtas priekšmetiem, ko Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs Vilhelms 1670.gados bija pasūtījis Augsburgā.
Mēs no Kurzemes amatniecības pazīstam tikai atsevišķus fragmentus. Tikai atsevišķi priekšmeti rāda tā laika līmeni, kas bieži bijis izcils. Tādi darbi kā t.s. Bauskas skapis, ko 1750.–1757.g. darinājuši Bauskas galdnieki Gotfrīds Heinrihs Hildebrands un Johans Kristofs Gočs, rāda, ka līmenis nav zemāks kā citur centrālajā Eiropā. Arī sudrabkaluma māksla, runājot par to pašu mazo Bauskas pilsētu, var uzrādīt skaistus sasniegumus, kā to rāda Jelgavas meistara Mihaela Rēla 1704.gadā darinātā Bauskas baznīcas kristāmbļoda. Diemžēl neko nevar pateikt par mākslinieciskajiem audumiem, kā gobelēniem, kuri nav saglabājušies, jeb, precīzāk, nav identificējami Eiropas krājumos, jo Ziemeļu kara sākumā hercogs Ferdinands tos lika aizvest uz Dancigu.

Kurzemes valdnieku atspulgi Latvijā un Eiropā

Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsture nav tikai zemes vēsture. Kā katrā feodālā valstiskā veidojumā, neraugoties uz Kurzemes satversmes aristokrātiski republikānisko raksturu, hercogs bija valsts galva un tās personificējums. Arī mums visiem pazīstamais Kurzemes ģerbonis patiesībā nebija teritorijas ģerbonis, bet hercoga dzimtas heraldika, ko pamazām sāka identificēt ar zemes ģerboni. Ikkatras valsts vēsture daļēji ir tās valdnieku vēsture, kas savukārt nes līdzi galma kultūras attīstību. Latvijas teritorijā Kurzemes hercogiste bija vienīgais valstiskais veidojums, kas dzīvē radīja galma kultūru. Tā spēcīgi ietekmēja vietējo mākslas dzīvi un atstāja dziļu iespaidu arī uz vietējās muižniecības gaumi un pretenzijām. Šo atšķirību ļoti jūt, ja lielos mērogos salīdzina Kurzemes un Vidzemes mākslu un arhitektūru. Jau paši pirmie Ketleru dinastijas hercogu būvpasākumi Jelgavā, Bauskā, Kuldīgā kļuva par pamudinājumu vietējo muižu arhitektūrai. Bauskas novadā var skaidri redzēt, kādā veidā Jelgavas un Bauskas piļu izbūve hercogu Gotharda un Frīdriha laikā iespaidojusi Bornsmindes un Svitenes kungu māju arhitektūru. Livonijas laika piļu pārbūve un modernizācija baroka stila virzienā 18.gadsimta sākumā, kas notika Dundagā un Jaunpilī, skaidri rāda hercoga Frīdriha Kazimira laika tendences. Arī jaunas pils celtniecība Kazdangā 17.gadsimta beigās, ko izjauca Ziemeļu kara grūtības, bija viens no pirmajiem piemēriem, kas rādīja sekošanu greznību mīlošā Frīdriha Kazimira paraugiem: viņš bija sācis jaunas pilsētas rezidences būvi Jelgavas pilsētas centrā.
18.gadsimtā, neraugoties uz nesamierināmo opozīciju Bīronu dinastijas hercogiem, muižnieki bija spiesti rēķināties ar jaunceltajām hercogu pilīm Jelgavā, Rundālē, Zaļāmuižā, Vircavā un Lustē kā ar jauniem aristokrātiska dzīves veida etaloniem. Ļoti eiropeiskā un internacionālā Kurzemes galma kultūra hercoga Pētera laikā bija izaicinājums tālaika Kurzemes bruņniecībai, un tieši tas noteica lielo arhitektūras uzplaukumu 19.gadsimta sākumā, jau pēc hercogistes likvidēšanas.
Pirmo Ketleru dzimtas hercogu pēdas Latvijā ir niecīgas. Hercogu Gothardu starp Latvijā saglabātiem portretiem rāda vienīgi 17.gadsimta kopija Rundāles pils muzejā. Kāds paradokss – saglabājies tikai tas, kas kādreiz ticis nolaupīts un izvests. Zviedrijā karaliskajā Livrustkammaren atrodamas pat paša pirmā Kurzemes hercoga Gotharda relikvijas, kas, domājams, nolaupītas Jelgavā 1621.gadā, tai skaitā hercoga zobens ar niello tehnikā izpildītu Kurzemes ģerboni uz sudraba plāksnītes.

Grāfa Ernsta Bīrona ģerbonis viņam veltītajā J.S.Bekenšteina grāmatā par heraldiku. 1731.gads

Hercogs Vilhelms Kurzemes vēsturē atstājis dramatisku politisko piemiņu, taču arī dažas viņa piemiņas lietas ir saglabājušās. Viņa portrets visā augumā (1615), kas tagad atrodas Rundāles pilī, vispār ir vienīgais oriģinālportrets, kas Latvijā saglabājies no Ketleru nama hercogiem. Vilhelms 1696.gadā savā studiju laikā Rostokā parakstījies Hieronīma Rēršeida piemiņas albumā, kam nedaudz vēlāk piezīmēts hercoga ģerbonis. Šobrīd Rundāles pils muzejā tiek restaurēts hercoga Vilhelma sarkofāgs. Tā finansēšanu organizēja Kurzemes bruņniecība tās priekšsēdētāja barona Oto fon Grothusa vadībā. Ņemot vērā hercoga Vilhelma naidu ar Kurzemes bruņniecību, brāļu fon Noldu nogalināšanu un hercoga atstādināšanu 1617.gadā, tas vēsturiskajā perspektīvā vērtējams kā izlīdzināšanās un samierināšanās žests.
Hercoga Vilhelma portreta pārsteidzoši labā saglabāšanās diemžēl neatspoguļo vietējo pietāti pret senatnes pieminekļiem. Portrets tikai 19.gadsimta beigās tika atvests uz Rīgu no Roņu salas baznīcas, kas bija palikusi izolēta no nežēlīgās modernizācijas tieksmēm uz cietzemes. Kādreiz Kurzemes hercogistei piederējusī sala bija hercoga Vilhelma īpašas intereses objekts. Roņu salas baznīcā joprojām ir hercoga un viņa sievas Sofijas ģerboņi, kas kādreiz ietilpuši komplektā ar portretu.
Hercogs Jēkabs, kā jau teikts, ieņem pirmo vietu Ketleru dinastijas vēsturisko figūru vidū. Viņa kults mūsdienās sasniedzis teikas raksturu un tuvojas banalitātei. Hercogs Jēkabs iegājis sabiedrības apziņā kā folkloras arhetips un mūsdienu šabloniskās masu kultūras tēlu galerijā ierindojas starp Mikimausu un grāfu Drakulu. Blakus hercoga Jēkaba operetiskiem atveidojumiem, kā to var redzēt Kuldīgas pilsētas svētku uzvedumos vai filmā “Melnā vēža spīlēs”, joprojām eksistē arī hercogs pats un viņa gribas izpaudumi. Mēs varam redzēt daudzus viņa parakstus, pat roka, kas to veikusi, guļ mierā Kurzemes hercogu kapenēs, bet šīs kādreiz visvarenās rokas 1934.gada ģipša atlējums glabājas Latvijas Vēstures muzejā. Jelgavas muzejā var apskatīt pat pašu sēdošo hercogu – rūpīgi izveidotu vaska figūru. Samērā labi saglabājies arī hercoga sarkofāgs ar īpatnēji traktētu Kurzemes-Zemgales ģerboni.
Pastarpinātā veidā Latvijas zeme nes daudzu hercoga Jēkaba ieceru augļus, kaut arī bieži tikai arheoloģiskā formā. Daudzās vietās rāda viņa dibināto manufaktūru drupas, Ventspilī atklājas viņa kuģu būvētavas atliekas. Arī mākslinieciskā ziņā. Tā, piemēram, nepastāvētu tēva un dēla Sēfrensu slavenā Ventspils koktēlnieku darbnīca, ja hercogs Jēkabs nebūtu tik lielu uzmanību piegriezis kuģu būvniecībai. Koktēlnieku darbi Kurzemes baznīcās nāca kā blakusprodukts tam darba procesam, kas ritēja kuģu dekoru darināšanā.
Pavisam niecīgs ir hercoga Jēkaba paša dzīves taustāmo liecību daudzums. Nekas nav palicis pāri no vides, kurā viņš dzīvoja, visas Jēkaba laika pilis ir gājušas bojā. Lielāki mūri saglabājušies vienīgi no Grobiņas pils. Atsevišķi mūru fragmenti palikuši no medību pils Kalnamuižā (Tērvetē), pavisam maz no kādreizējām Skrundas un Saldus pilīm.
Tieši hercoga Jēkaba laikā notika Kuldīgas pils izbūve, kura kļuva par vienu no greznākajām hercoga rezidencēm. 17.gadsimta inventāri sīki apraksta interjeru bagātību un daudzos mākslas priekšmetus – 1680.gadā lielajā zāle vien uzskaitītas 53 gleznas. Taču jau 18.gadsimta pirmajā pusē pilij ļāva aiziet postā, monumentālā celtne pakāpeniski tika nojaukta. 19.gadsimta sākumā pils mūri vēl pacēlās visā augstumā, taču mūsdienās no šīs lepnās hercogu rezidences virs zemes nav atrodams nekas. Vēl viens piemērs attieksmei pret senatnes mantojumu…
Nav pat neviena hercoga Jēkaba dzīves laikā darināta portreta. Kā grupas portreta sastāvdaļa hercogs Jēkabs un viņa sieva Luize Šarlote redzami Prūsijas galma gleznotāja Matiasa Cvičeka darinātā gleznā, kas tagad ir Prūsijas piļu un dārzu fonda īpašums.

Turpinājums sekos

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcei sagatavotā akadēmiskā lekcija – 24.septembrī, Rundāles pilī saņemot augsto LZA Lielo medaļu.