Nepārvaramā vara

Ir lietas, kuras nekādi nav cilvēka gribas ietekmējamas un jurisprudencē pat guvušas īpašu apzīmējumu – force majeure jeb nepārvarama vara.
Vai par nepārvaramu varu var uzskatīt arī traģisko autoavāriju statistiku Latvijā? Iespējams, ka var. Fakts, ka aizvadītās nedēļas nogalē satiksmes negadījumos gājuši bojā deviņi cilvēki un vēl lielāks skaits guvuši traumas, izskaidrojams arī ar rudeni un preses darbību vai, precīzāk, darbības apsīkumu. Tā domā iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, norādot, ka laika apstākļu pasliktināšanās, diennakts gaišo stundu skaita samazināšanās un mediju uzmanības atslābšana ir saistītas ar situācijas saasināšanos uz ceļiem. To ministrs paredzējis jau vasarā.
Paredzēt, ka, rudenim tuvojoties, dienas kļūs īsākas, nav nekas neparasts. Tāpat nav grūti iedomāties, ka prese, kura, patiesību sakot, joprojām visai daudz uzmanības velta situācijai uz autoceļiem, mēnešiem ilgi par to nepārtraukti neziņos pirmajās lapaspusēs. Neparasti gan ir tas, ka tieši ar šiem faktoriem atbildīgās institūcijas, to skaitā Iekšlietu ministrija, nav pienācīgi rēķinājušās un, kā atzīst ministrijas pārstāvis, nav turpinājušas satiksmes drošībai veltītas akcijas, bet policija strādā tādā pašā režīmā kā vasarā. Turklāt jāpiebilst, ka joprojām trūkst saskaņotas darbības dažādu ar satiksmes drošību saistītu institūciju starpā, nav valsti aptverošas negadījumu cēloņu analīzes un apkopošanas, līdz galam nav izstrādātas nepieciešamās izmaiņas Ceļu satiksmes drošības nacionālajā programmā, kas nu nekādi nav saistāms ar neganto gadalaiku un preses darbību.
Taču nevar arī apgalvot, ka situācija nemitīgi pasliktinās un neviens neko nedara lietas labā. Jau augustā un visu septembri Valsts policija, Ceļu satiksmes drošības direkcija, arī privātstruktūras veic dažādus izglītojošus pasākumus skolās, autovadītāji tiek aicināti noregulēt transportlīdzekļu starmešus, drošības veicināšanas pasākumos iesaistījušies lieli uzņēmumi. Turklāt, lai gan autonegadījumu statistika Latvijā neapšaubāmi ir traģiska un noteikti samazināma, jāatzīst, ka nedēļas nogales ar desmit bojāgājušajiem avārijās arī visus aizvadītos gadus bijušas vismaz reizi mēnesī un pat biežāk. Piedevām jāatgādina, ka vidēji ik gadu satiksmes negadījumos Latvijā dzīvību zaudē ap 500 cilvēku, taču tai pašā laikā automobiļu skaits palielinājies vidēji par vairāk nekā desmit tūkstošiem gadā, bet pērn jau par 34 000. Par 3000 audzis autovadītāja apliecību ieguvušo cilvēku skaits. Tādējādi apgalvojums, ka viss iet tikai uz leju, nav ne īsti pareizs, ne korekts attiecībā uz autovadītāju disciplinētību un policijas darba rezultativitāti.
Tai pašā laikā plašāk nepamanīts ir cits drauds, kas vistiešākajā veidā jau iespaido cilvēku mirstību pēc smagām autoavārijām. Tas ir krahs veselības aprūpes sistēmā un anesteziologu pieteiktais protests, kuram nupat pievienojas arī neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) speciālisti. Viņi skaidro, ka, “samazinoties stacionārajai ārstēšanai, vienlaikus pastāvot nepietiekamam kompensēto medikamentu apmaksas finansējumam, kā arī nepietiekamai ģimenes ārstu pieejamībai valstī, mēs prognozējam tālāku un vēl straujāku NMP izsaukumu skaita pieaugumu”. Lieki piebilst, ka tas ievērojami paildzinās mediķu ierašanos negadījuma vietā, sevišķi lauku rajonos. Ja piedevām slimnīcā cietušo nesagaidīs anesteziologs, tā tik tiešām jau būs nepārvarama vara – force majeure – cilvēka dzīvībai.
Ir skaidrs, ka šī problēma skar ne tikai konkrēto atbildīgo ministriju kompetenci, bet arī visas valdības darbalauku kopumā. Ja tas netiks godīgi atzīts un pienācīgi reaģēts, sekas var būt ne tikai nepārvaramas, bet arī neprognozējamas.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestneis.lv