Būt vai nebūt referendumam par ES konstitūciju

Par Eiropas Savienības (ES) konstitucionālo līgumu dalībvalstu vadītāju starpā vienošanās tika panākta šā gada jūnijā. Lai gan līderiem kompromisu atrast bija grūti, šķiet, tas bija tikai pirmais lugas cēliens. Saistošākie notikumi un lielās kaislības sāk uzvirmot tikai otrajā cēlienā – ratifikācijas procesā. ES konstitucionālais līgums vēl jāapstiprina dalībvalstu parlamentiem vai arī iedzīvotājiem referendumos. Daudzas ES dalībvalstis jau paziņojušas, ka par konstitūcijas turpmāko likteni lems iedzīvotāji. Kaislības – būt vai nebūt referendumam – sākušas virmot arī Latvijā.

Valdība neatbalsta referenduma rīkošanu

Ministru prezidents Indulis Emsis tūdaļ pēc sammita, kurā tika panākta vēsturiskā vienošanās, teica, ka referendums par konstitucionālo līgumu netiks rīkots. “Latvijā jau nesen bija referendums par iestāšanos ES. Konstitūcijas projekts bija zināms tiem, kas gribēja zināt. Balsojot par iestāšanos ES, iedzīvotāji zināja arī par pamatīguma projektu,” toreiz teica I.Emsis. Arī šobrīd viņš savu viedokli nav mainījis. Valdība nerosinās tautas nobalsošanu. Premjerministrs cer, ka līgums tiks ratificēts Saeimā jau līdz šā gada beigām. Arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga neredz nepieciešamību Latvijā rīkot referendumu par ES konstitucionālā līguma apstiprināšanu. Viņa uzskata, ka Saeima ir gana kompetenta, lai varētu apstiprināt konstitucionālo līgumu.
Kamēr valsts augstākās amatpersonas pārliecinātas, ka ES konstitūcija ratificējama Saeimā, sabiedrībā aizsākusies plašāka diskusija – būt vai nebūt tautas nobalsošanai. Par šo jautājumu tiek organizētas diskusijas, kurās viedokli izsaka gan studenti, gan profesori. Eiroskeptiskās organizācijas rīko īpašas akcijas. Secinājums ir tikai viens – vienprātības šajā jautājumā nav.

Konstitūcija iezīmē federālu ES valsti

Viens no populārākajiem argumentiem ir tas, ka pamatlīgums iezīmē ES federālas valsts pazīmes. Tāpat tiek norādīts, ka tādējādi tiek zaudēta daļa Latvijas suverenitātes. Pirmo argumentu grūti atspēkot. Pats nosaukums jau liecina par svarīgu valsts dokumentu, un, nenoliedzami, konstitucionālā līguma mērķis ir panākt valstu ciešāku sadarbību un integrāciju. Savukārt arguments par suverenitātes zaudēšanu ir grūts galvenokārt viena iemesla dēļ – suverenitāti nav iespējams izmērīt. Un skaidrs ir viens – mūsdienu pasaulē pilnīgi suverēna valsts nevar pastāvēt. Tirdzniecības sakari, dažādas starptautiskas organizācijas nozīmē savstarpēju saistību un līdz ar to arī atkarību.

Vienreiz jau balsojām

Savukārt referenduma pretinieki kā galveno argumentu min to, ka pamatlīguma projekts bija zināms, jau balsojot par iestāšanos ES. Lai gan dalībvalstu līderi Konventa izstrādātajā variantā ieviesuši vairākas izmaiņas, svarīgākie principi nav mainīti. Tāpat grūti atspēkot arī politiķu argumentu, ka konstitucionālajā līgumā paredzētā kārtība ir izdevīgāka nekā Nicas līgumā. Tiesa, šeit savukārt jādomā, vai svarīgākas ir īslaicīgas intereses (ietekmes palielināšanās, lai gan vieni neko tāpat nepanāksim) vai arī ilglaicīgas intereses (svarīgāko principu analīze, jo līgums jau nav tikai par balsu svaru).
Protams, kā viena, tā otra puse izmanto arī citus argumentus. Šeit minēti tikai populārākie. Lai gan katrai pusei sava taisnība, šķiet, ka politiķi nav ieinteresēti tautas nobalsošanā viena iemesla dēļ – visticamāk, lielākā daļa Latvijas sabiedrības nobalsotu “pret”. Kāpēc? Droši vien ne jau tāpēc, ka līdz smalkumiem izprastu līgumā paredzētos principus un atklātu, ka tie ir Latvijai neizdevīgi. Galvenais, kas ietekmētu sabiedrības lēmumu, – līdz šim izjustās negatīvās sekas pēc Latvijas iestāšanās ES. Lai gan struktūrfondiem ir liela piekrišana un pāris mēnešos esam teju izsmēluši trim gadiem paredzēto naudu, daudz plašāka sabiedrības daļa izjutusi tikai vienu – straujo inflāciju.

Ilze Sedliņa, “LV”
ilze.sedlina@vestnesis.lv