1990.gada 16.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs turpinām uzdot jautājumus pretendentam uz valdības ministra portfeli Kārlim Līcim.

Kamēr viņš nāk uz tribīni, es iepazīstināšu ar informāciju: Rūpniecības komisijas sēde notiks rīt, 17. maijā, pulksten 11 Brīvības ielā 58, 40. telpā.
Deputāts Aleksejevs, lūdzu.

A.Aleksejevs: */Man ir ļoti īss divu daļu jautājums. Lūdzu, pasakiet, cik Ministru padomes aparāta darbinieku netiks pieņemti jaunajā aparātā latviešu valodas neprašanas dēļ./

K.Līcis: */Uz šo jautājumu pagaidām atbildēt nevaru./

A.Aleksejevs: */Bet vai tādi būs?/

K.Līcis: */Paliks cilvēki, kas var strādāt, kā es teicu, pēc savām profesionālām īpašībām, kas pārzina problēmu, par kuru viņi ir atbildīgi un kas var valsts valodā sagatavot valdības dokumentu./

A.Aleksejevs: */Skaidrs. Vai jūs nedomājat, ka tas ir pretrunā ar Likumu par valodām, saskaņā ar kuru tādas prasības būs spēkā 1992. gadā?/

K.Līcis: */Nu, mēs šos jautājumus ļoti korekti izskatīsim par katru pretendentu individuāli./

A.Aleksejevs: */Skaidrs, paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu vairāk nav. Nē, deputātam Zotovam ir jautājums. Lūdzu.

A.Zotovs: */Sakiet, lūdzu, jūs viens no pirmajiem valdībā reāli palīdzējāt pareizticīgajai baznīcai, kad tā pie jums griezās ar lūgumu. Un tagad jautājums: kāda atkarība, kāda jūsu ministrijas ietekme uz mūsu pašreiz pastāvošo departamentu paliks vai arī tā ir vienīgi jūsu cilvēciskās gribas izpausme./

K.Līcis: */Šodien, tikko kā pulksten divos jaunā premjerministra vadībā notika to ministru sēde, kuri jau apstiprināti, un kā viens no galvenajiem principiem tika apstiprināts šāds: nevienai ministrijai, nevienam ministram nav kaut kāds augstāks statuss attiecībā pret otru. Tāpēc visi ar vienādām tiesībām sadarbosies un visnotaļ centīsies palīdzēt cits citam, risinot visu jautājumus, arī jūsējo./

A.Zotovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi vēl, lūdzu, ir jautājumi?

J.Endele: Es atvainojos, es Sekretariātam iesniedzu zīmīti. Man ir tāds jautājums: kā jūs uzskatāt– vai ministrs var būt kādas politiskas vai sabiedriski politiskas organizācijas biedrs? Kādas partijas vai sabiedriski politiskas organizācijas biedrs esat jūs?

K.Līcis: Manuprāt, tāpat kā visā pasaulē, valdības aparātā, valdībā var darboties dažādu partiju biedri. Ministru padomē ir pieņemts lēmums par politiskās darbības pārtraukšanu darba laikā un darba vietā. Politiskā pārliecība nedrīkst kavēt objektīvi pildīt tos uzdevumus, kurus izvirza valdības politika, bet valdības politiku nosaka Augstākās padomes pieņemtie lēmumi un likumi. Ja runājam par mani personiski, pēc Latvijas Komunistiskās partijas 25.kongresa, kad notika partijas organizācijas sašķelšanās, es pēc ļoti nopietnām pārdomām izstājos no partijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautājumu laikam nav? Tātad mēs varētu pāriet pie debatēm. Pašreiz debatēs ir pierakstījies viens cilvēks, tas ir Arvīds Ulme. Lūdzu.

A.Ulme: Cienījamie deputāti! Es atrodos ļoti nopietnas problēmas priekšā vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, es domāju par to, ko teikšu saviem vēlētājiem, kad man prasīs, kāpēc mēs tik atbildīgā postenī liekam īstu nomenklatūras darbinieku, lai man piedod, bet to var redzēt no autobiogrāfijas, bet, no otras puses, man ir jāsaprot arī mūsu premjera viedoklis, ja reiz viņš ir izvirzījis šā darbinieka kandidatūru, viņam acīmredzot ir savi motīvi, kāpēc viņš to dara, varbūt mēs varētu šos motīvus uzzināt un saņemt paskaidrojumu par to, vai mēs nelejam jaunu vīnu– tās idejas un tās domas, kuru dēļ mēs šeit esam,– vecos traukos un tādējādi sabojājam vai, precīzāk sakot, izsmērējam daudzu mūsu centienu realizāciju.
Es saprotu visādas kompromisa iespējas un arī to, ka politika ir kompromisa māksla, ko es varētu pieņemt, piemēram, attiecībā uz pārejas periodu, ja ir runa par alternatīvo dienestu. Man kā zvērinātam pacifistam šis alternatīvais dienests jāpieņem politikas dēļ kā pāreja uz normālu pacifistisku valsti, bet šajā gadījumā man tiešām ir ļoti grūti novērtēt arī šī pārejas perioda nepieciešamību. Runa varētu būt par kādu no vietniekiem, ja premjers pats neorientējas attiecīgos jautājumos vai viņam kāds jautājums var sagādāt grūtības. Tāpēc gan es, gan arī citi tiešām pirms balsošanas esam nostādīti diezgan nopietnas problēmas priekšā: ko mēs teiksim vai neteiksim saviem vēlētājiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Aizezeram.

J.Aizezers: Godātie kolēģi, deputāti! Šodien mēs principā apskatījām jaunu struktūrvienību, ko mums piedāvā premjerministrs. Tā vērsta uz valdības operatīvas darbības nodrošināšanu. Es domāju, šī jaunā Valdības lietu ministrija principā var sekmēt valdības operatīvu darbību, tādā veidā sekmējot arī mūsu republikas tautsaimniecības attīstību.
Runājot par mūsu premjerministra piedāvāto Līča kandidatūru, jāsaka, ka man pēdējā gada laikā ir iznācis vairākas reizes strādāt un saskarties ar piedāvāto kandidatūru, un es varu teikt vienu– manā skatījumā Kārlim Līcim piemīt vajadzīgās profesionālās zināšanas, ko viņš ieguvis iepriekšējā darbā, strādādams vietējo izpildkomiteju vadošajos amatos. Līdzšinējā darbā esmu saskāries arī ar viņa lietišķumu un noteiktību, tāpēc uzskatu, ka mēs šodien varam atbalstīt premjerministra izvirzīto kandidātu šā ministra amatam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk neviens debatēs nav pieteicies, un mēs varētu balsot par Kārļa Līča iecelšanu par Latvijas Republikas valdības lietu ministru. Lūdzu, ieslēdziet reģistrācijas režīmu. Lūdzu, ziņojiet rezultātu. Deputāti, kuri stāv kājās, vai jūs paguvāt reģistrēties? Ieradušies 145, tātad varam balsot. Lūdzu, balsošanas režīmu. Ziņojiet rezultātu. Kā, lūdzu? Komisija strādā! Labi, tā kā daži deputāti te devās dažādos virzienos– gāja iekšā un ārā, mēģināsim vēlreiz reģistrēties. Kurš varētu aiziet un pasaukt komisiju? Komisija strādā, tikai es nezinu, kurā telpā tā atrodas. Es lūdzu vēlreiz atkārtot reģistrāciju, lai mēs skaidri zinām, cik šeit ir deputātu. Ja komisija strādāja, tad ir jāpārbalso pārējo Augstākās padomes deputātu klātbūtne. Tātad reģistrēsimies vēlreiz! Kāds ir rezultāts? Skaitlis ir vēl mazāks.

M.Budovskis: Ja mēs pārkāpjam procedūru, es gribētu lūgt balsošanu nedaudz atlikt, jo strādā komisija, un tas ir būtiski.

Priekšsēdētājs: Viena komisija vēl strādā. Tālāk vārds deputātei Ždanokai.

T.Ždanoka: */Sakarā ar to, es arī gribētu izteikt piezīmi par sēdes vadīšanu. Man ir lūgums premjerministram Godmanim, lai mēs tomēr zinātu, kad, kādā kārtībā turpmāk tiksim iepazīstināti ar ministriem un kad notiks balsošana. Mēs jau runājām, ka Konstitūcijā ir izdarīti grozījumi par kvorumu un tā tālāk, kuros paredzēts, ka deputātiem jābūt iepazīstinātiem ar precīzu balsošanas laiku par katru jautājumu, tad nebūs tādu pārpratumu./

Priekšsēdētājs: Jā, šis jautājums ir vietā, un turpmāk pirmām kārtām vajadzētu dot signālus, kad mēs balsojam, jo cilvēki, kas ir šeit, tad varētu atnākt uz balsošanu. Protams, ja viņi atrodas citā mājā, tad ir sarežģītāk.
No zāles: */Godājamo vadītāj! Pievērsīsimies vismaz mūsu pagaidu reglamentam: kvorums ir, tātad balsošana ir spēkā. Tur nekas cits nav rakstīts./

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā, ja mums ir šīs nesaskaņas, pārbalsosim ar kartītēm. Tā kā skaitļi nesakrīt, rodas problēmas, tāpēc pārbalsosim ar kartītēm. Lūdzu balsu skaitīšanas komisiju sākt darbu.
Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Mums ir mūsu lēmums, un tur rakstīts: “Ja deputāts nepiedalās balsošanā vai arī neatrodas plenārsēdes zālē, par viņu tiek izdarīta atzīme protokolā kā par nepiedalījušos.” Nekādas atsauces uz to, ka deputāts nav klāt kaut kāda iemesla dēļ: slimības dēļ, strādā komisijā, atrodas komandējumā– nekur nav. Tāpēc, biedri, atvainojiet, ministrs uzskatāms par neieceltu. Un tālāk jārīkojas saskaņā ar mūsu lēmumu– jāizvirza cita kandidatūra un tā tālāk./

Priekšsēdētājs: Mēs jums piekrītam, ka ir jābalso. Lūdzu, vārds jums, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es lūdzu atkārtot tos skaitļus, kas bija uz tablo. Reģistrējušies bija 145, bet saskaitot kopā “par”, “pret” un “atturas”, iznāca 146, tāpēc, gribot vai negribot, balsošana ir jāatkārto.

Priekšsēdētājs: Tātad es ierosinu balsot ar kartītēm, jo mums bija skaitļu nesakritība. Izsakiet savu attieksmi, balsojot ar kartītēm. Kurš ir par? Kā, lūdzu? Kurš pret? Paldies. Kurš atturas?

I.Ozols: Par nobalsojuši 106 deputāti, pret– 32, 4– atturas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ministra kandidāts ievēlēts ar balsu vairākumu. Vārds jums, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Es gribēju aizrādīt par procedūru. Mēs vienu no pašiem pirmajiem lēmumiem pieņēmām sakarā ar elektroniku, ka šaubīgos gadījumos, kad dažas balsis var izšķirt lēmuma pieņemšanu, priekšsēdētājs pēc deputātu ierosinājuma var likt balsot ar kartītēm. Mēs to arī izdarījām, lai visiem būtu skaidrs, ka mēs esam izpildījuši tieši to lēmumu, ko pieņēmām vienu no pašiem pirmajiem.

Priekšsēdētājs: Jā, pareizi.

V.Eglājs: Tātad tas nav nekāds pārkāpums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nediskutēsim vairs par šo jautājumu. Tālāk vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Gribu papildināt, godājamo priekšsēdētāj. Jūs ierosinājāt balsot ar kartītēm, bet pēc mūsu lēmuma 17.punkta prasīts, ka par to jābūt vismaz 20 deputātiem. Tas netika izdarīts, bet jums, atvainojiet, tādas tiesības nav dotas saskaņā ar mūsu reglamentu, tāpēc es lūdzu balsošanu ar kartītēm atzīt par spēkā neesošu./

Priekšsēdētājs: Zināt, mēs pārbalsojām tāpēc... */Mēs pārbalsojām tāpēc, ka reģistrācijas rezultāti un kopējās balsošanas summa nesaskanēja./

A.Providenko: */Jūs būtībā esat pārkāpuši pirmo balsojumu, tāpēc ka tie, kas nobalsoja pret pirmo reizi, otro reizi varēja nobalsot par. Tādējādi ir pārkāpta balsošanas procedūra un reglaments, kas jau apstiprināts, un to neviens, pat vairākums, nevar atcelt./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Dineviča kungam.

J.Dinevičs: Cienījamie deputāti! Es gribu teikt, pirms šiem apvainojumiem, ka pirmais to visu ir ierosinājis mūsu cienījamais sapulces vadītājs, uzstājās mūsu kolēģis Endziņa kungs. Viņš konstatēja, ka skaitīšanas rezultāti nesakrīt, līdz ar to šis procedūras gājiens bija pavisam loģisks, ka mēs ar kartītēm pārbaudījām rezultātus, kuri nesakrita. Tas arī ir viss.

No zāles: */Godājamo priekšsēdētāj! Man ir tāds jautājums. Ņemsim vienreiz uz visiem laikiem izlemsim tādu jautājumu. Mums rodas diezgan dīvaina situācija. Pieņemsim, jūs vai kāds cits, kas vada sēdi, pieņem lēmumu, ka elektronika nedarbojas. Tad vienreiz tiksim skaidrībā tomēr par mūsu elektroniku: ja tā mums darbojas, tad lai darbojas, ja ne, tad vispār novāksim to./

Priekšsēdētājs: */Katrā gadījumā, kad mums bija aizdomas, ka elektronika nedarbojas, jūs ļoti labi zināt, ka mēs to vienmēr darījām. Mēs balsosim vēlreiz ar kartītēm. Mēs šeit precīzi skaitījām balsis, es ceru, kļūdas nav. Atbildība par to uzņemas komisija. Lūdzu, es pārtraucu debates./
Paldies jums, paldies, cienītie deputāti! Vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: */Lūdzu mani kā komisijas locekli atvainot, pievērst uzmanību tam, ka elektronikas kļūda bija 0,6 procenti. Esmu gandrīz pārliecināts, ka, skaitot ar rokām, šī kļūda var būt arī iespējama./

Priekšsēdētājs: Paldies. Es varbūt došu galavārdu balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājam.

I.Ozols: Precīzi pārbaudot ar kartītēm balsošanas rezultātus...

Priekšsēdētājs: Klausīsimies, lūdzu...

I.Ozols: ...mēs konstatējām tikai to, ka par ir balsojuši 106, pret– 32, bet atturējušies 4 deputāti. Gribētu vēl atzīmēt to, ka arī mums balsu kopskaits šajā situācijā atšķīrās no reģistrācijas skaita. Tāpēc es uzskatu, ka visobjektīvākie rezultāti tomēr ir, balsojot ar kartītēm.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to es apsveicu Kārli Līci kā Latvijas Republikas Augstākās padomes valdības lietu ministru. (Aplausi.)
No zāles: */...kas par nejēdzību galu galā. Tā ir kārtība, elementāra kārtība./

T.Ždanoka: */Gribēju runāt sakarā ar to, ka vadītājs pārkāpis kārtību. Kas un kad galu galā pārbaudīs? Mums pagaidām nav ievēlēta konstitucionālā tiesa, kas var pārbaudīt vadītāja, šinī gadījumā sapulces, rīcības atbilstību likumam, ja vadot tika pārkāpts reglaments. Atkārtota balsošana notiek, ja to prasa vismaz 20 deputātu. Bet nevis viens sēdes vadītājs, šajā gadījumā Īvāns. Interesanti, kāpēc šīs šaubas par elektroniku pirmo reizi radās tikai tad, kad neizdevās dabūt vairākumu un kandidāts netika pieņemts? Mums visas sesijas laikā nav saskanējuši skaitļi. Kāpēc atkārtota balsošana nav notikusi pirms tam?/

Priekšsēdētājs: */Es jūs saprotu, bet mums ir precīzs balsošanas rezultāts, kas ir precīzi saskaitīts un kas nerada nekādas šaubas./

A.Endziņš: */Atļaujiet man vēlreiz atkārtot. Par ko jūs runājat? Tablo rādīja, ka bijām reģistrējuši 145 deputātus. Par, pret nobalsojušo un atturējušo summa– 146. No tā šī starpība, tāpēc radās jautājums, ka vajag vēlreiz nobalsot, ja aparatūra nedarbojas./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieslēdziet balsošanas režīmu, vispirms reģistrāciju un balsojiet. Tātad mēs vēlreiz pārbaudām, lai mums būtu zināms precīzs skaitlis. Vēlreiz pārbaudām reģistrāciju un tad balsosim par debašu pārtraukšanu. Vai visi reģistrējāties? Lūdzu rezultātu. Ir 142 deputāti. Balsu skaitīšanas komisija pēc tam noskaidros, kāpēc rezultāti nesakrīt. Kas balso par debašu izbeigšanu šajā jautājumā? Rezultāts: par– 99. Jā, es, protams, lūgšu balsu skaitīšanas komisiju izskatīt šo jautājumu par balsu skaita atbilstību īstenībai. Ja rodas strīdīgi jautājumi, tie jārisina attiecīgajās komisijās, varbūt to var darīt deputāta Endziņa komisija vai kāda cita.
Tālāk vārds premjerministram, lai viņš mūs iepazīstina ar nākamo ministra kandidātu.

No zāles: */Frakcija “Līdztiesība” prasa pārtraukumu, lai apspriestu šo jautājumu. Tāpēc ka ir viens apstāklis, kuru neatļāva izteikt: ja ir reģistrācija, tad pajautājiet tehniskam darbiniekam, balsojot elektronika nekad nevar uzrādīt lielāku summu, nekā bija reģistrēti, jo nereģistrētās pogas tiek bloķētas. Tāpēc tas, ko mums paskaidroja deputāts Endziņš, nepavisam neattiecas uz lietu./

Priekšsēdētājs: */Pēc mūsu reglamenta pārtraukumu lūdz frakcijas priekšsēdētājs. Cik laika jums vajag pārtraukumam? Varbūt jūs varat to mazliet ātrāk izdarīt? 10 minūšu, ja? Vai pagūsit 10 minūtēs? Lūdzu, 10 minūšu pārtraukums./

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Un tagad vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Frakcija “Līdztiesība” noturēja nelielu sēdi un uzskata, ka balsošanā ir notikušas dažas kļūdas; frakcijas paziņojumu nolasīs deputāte Ždanoka./

T.Ždanoka: */Frakcijas “Līdztiesība” paziņojums:

“Elektroniskajā balsošanā par Līča kandidatūru sēžu zālē uz tablo parādījās šādi rezultāti: reģistrēti 145 cilvēki, par– 91, pret– 35, atturas– 10, tas ir, nobalsojušo kopskaits ir 136. Starpība starp reģistrējušiem un nobalsojušiem ir 9 cilvēki, tas ir, tie ir tie, kas nav piedalījušies balsošanā. Šos rezultātus vienpersoniski anulēja priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Un priekšsēdētājs noteica atkārtotu balsošanu ar kartītēm. Par Latvijas Republikas jaunievēlētās Augstākās padomes pirmās sesijas lēmuma 18.punkta par dažiem organizatoriskajiem darba jautājumiem pārkāpšanu. Jautājumu apspriežot, deputāts Endziņš maldināja klātesošos, paziņojot, ka balsojuši nevis 136 deputāti, bet 146. Tas principā nevarēja tā būt elektroniskās balsošanas sistēmas konstrukcijas dēļ. Frakcija prasa:
1. Anulēt atkārtoto balsošanu ar kartītēm.
2. Atdzīt par spēkā esošu pirmā balsojuma ar elektronikas palīdzību rezultātu.”/

Priekšsēdētājs: Daudz nediskutēsim par šo jautājumu, jo, kā mēs redzējām, dokumenti bija pretrunīgi. Tādā gadījumā man ir priekšlikums: es došu vārdu tiem, kuri ceļ kartītes. Acīmredzot vēlreiz ir jāsasauc komisija, kas saistīta ar elektronisko balsošanu, jo tas nolikums, ko mēs pieņēmām par elektronisko balsošanu, ir pretrunīgs. Vai nu mums šis likums ir jāatceļ, vai arī tas jāmaina, lai mums vienreiz būtu skaidrība par balsošanas jautājumiem. Tālāk vārds deputātam Dinevičam.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Mums patiešām ir jāatzīst šīs savas dažas kļūdas, ka mēs esam nepareizi saskaitījuši, un arī tas, ka šīs iniciatīvas ar divdesmit parakstiem ir pamatotas, ka vajadzēja balsot ar kartītēm īstajā brīdī, taču tas nav bijis īstajā brīdī. Tagad tās ir iesniegtas mūsu sapulces vadītājam. Taču, ņemot vērā precedentu, ka arī Maskavā par daudziem jautājumiem ir notikusi pārbalsošana, es aicinu visus mūsu deputātus, kas pašreiz atrodas šajā zālē, pārbalsot priekšlikumu, punktuāli ievērojot procedūru, jo mums pašreiz ir iesniegts šis divdesmit deputātu pieprasījums nobalsot ar kartītēm.

Priekšsēdētājs: Vārdu lūdz deputāts Gavrilovs.

M.Gavrilovs: */Mēs pastāvam uz savu paziņojumu, jo pirmais balsojums bija pilnīgi likumisks un pareizs. Un nav saprotams, kas mudināja balsot vēlreiz. Pirmais balsojums bija pareizs un to vajag atjaunot. Tas ir viss, kas šajā situācijā ir vajadzīgs./

L.Kurdjumovs: */Gribu runāt ne par incidentu, kura liecinieki mēs bijām. Ļoti lūdzu jūs, godājamo Prezidij, iedalīt laiku, un, ja to nevar izdarīt kolēģis Bresis, ar kuru tik ilgi esam līdzās strādājuši, tad esmu gatavs to uzņemties un instruēt zāli par to, kas ir elektroniskā balsošana, kā tā jāizmanto, un galu galā apmācīt visās niansēs, kas var rasties. Mēs atgriežamies pie 3.maija situācijas, kad es par to runāju pirmajā sēdē. Lūdzu iedalīt tam laiku, citādi mums vajadzēs atcelt elektroniskās sistēmas balsošanu./

Priekšsēdētājs: Šis priekšlikums bija jāpieņem, tas bija ietverts darba kārtībā. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi! Priekšlikuma būtība ir šāda: acīmredzot elektroniskās iekārtas izmantošana notika diezgan haotiskā situācijā, kad zālē vēl turpinājās debates. Līdz ar to neviens precīzi nesekoja līdzi tam, kas notika, un acīmredzot fiksācijā radās kļūda. Tajā pašā laikā prasība nebija ievērota. Kā mēs šajā gadījumā varam iziet no situācijas? Mēs varam nobalsot par priekšlikumu vēlreiz, atkārtoti rīkojot balsošanu. Un ar balsu vairākumu, ņemot vērā to, ka šeit bija vesela virkne pretrunīgu momentu, mēs esam tiesīgi pie šā jautājuma atgriezties.

Priekšsēdētājs: Bet jautājums ir: kā balsot– ar elektroniku vai kartītēm?

A.Plotnieks: Šajā gadījumā, tā kā divdesmit deputāti to pieprasa, mēs varam balsot vai nu izmantojot elektronisko iekārtu, vai ar kartītēm. Mēs par to nobalsojam un attiecīgi rīkojamies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Gavrilov!

F.Stroganovs: */Biedri deputāti! Ja atcelsim pirmā balsojuma rezultātus, tad izdarām vienu pārkāpumu. Taču tam tūlīt sekos otrs pārkāpums, un proti, mūsu pieņemto likumu pārkāpšana. Valdības veidošanas kārtība paredz, ka kandidatūru ierosina Ministru padomes priekšsēdētājs un otro reizi uz balsošanu to nevar izvirzīt. Manuprāt, ja
Ministru padomes priekšsēdētājs atzīst par nepieciešamu izvirzīt šo kandidatūru uz ministra posteni, tad viņš nevar ieteikt šo kandidatūru uz Veselības aizsardzības, Izglītības un tā tālāk ministra posteni. Bet uz šo posteni ierosināt šo kandidatūru atbilstoši mūsu pieņemtajam likumam nevar, citādi būs pārkāpts likums./

A.Aleksejevs: */Biedri! Mums radies pārpratums. Un es domāju, ka to var ļoti viegli atrisināt. Lieta tāda, ka elektroniskā balsojuma un balsojuma ar kartītēm rezultāti atšķiras viena vienkārša iemesla dēļ: proti, tāpēc, ka priekšsēdētājs palūdza iet, sameklēt un savākt deputātus, kuru nebija zālē. Manuprāt, tas ir pašā pamatā nepareizi, mums taču nekur nav paredzēts, ka gadījumā, ja balsošanas rezultāti kādu neapmierina, tad jāiet savākt trūkstošos deputātus./

M.Gavrilovs: */Es atkal runāju frakcijas vārdā. Es cienu kolēģa Plotnieka domas, bet mums nebija nekāda pamata anulēt pirmā balsojuma rezultātus, tā bija kļūda. Un tādu pamatu nav arī patlaban. Es nesaprotu, kāpēc mums vēlreiz jābalso. Elektronika darbojās, rezultāts bija likumīgs un tika anulēts uz pilnīgi nepareiza paziņojuma pamata. Tāpēc šis rezultāts ir jāatjauno. Manuprāt, nav nekāda pamata šo rezultātu anulēt./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Seleckim.

V.Seleckis: Cienījamie deputāti! Man nav patīkams šāds iznākums. Taču tajā pašā laikā, ja reiz mēs gribam būt patiešām demokrātiski un rīkoties saskaņā ar likumu, mums nekādas atkāpes nevar būt, kaut arī tās ir nepatīkamas. Es domāju, mums katram nāksies padomāt par mūsu organizētību, par kārtību, kāda mums valda, kā mēs ierodamies uz sesiju, kā piedalāmies balsošanā un tā tālāk. Frakcijas “Ravnopravije” (“Līdztiesība”– Red.) prasība ir diezgan pamatota, mums vajadzētu viņus atzīt un rīkoties saskaņā ar reglamentu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Maharevam.

E.Maharevs: */Es nerunāšu neko par balsošanas rezultātiem. Es gribētu pateikt, ka elektroniskā sistēma neko nevar sajaukt. Sajaukt varam tikai mēs. Un sakarā ar to man ir lūgums sanākt dažiem tehniskiem speciālistiem, es arī esmu gatavs piedalīties, lai izskatītu projekta dokumentāciju un mašīnas darba algoritmu. Iespējams, ieviesies juceklis algoritmos vai mēs paši esam radījuši jucekli ar nebeidzamu staigāšanu un nepareizo pogu spiešanu. Tīri tehnisku iemeslu dēļ es vēlētos paskatīties algoritmus. Ja nav citu gribētāju, esmu gatavs personiski veikt šo darbu, lai pārliecinātu visus klātesošos par to, ka elektroniskā sistēma tiešām nekādi nevar neko sajaukt./

Dz.Ābiķis: Es gribētu piekrist deputātam Seleckim, ka mums vajadzētu pirmās kārtas elektroniskās balsošanas rezultātu atzīt par spēkā esošu.

V.Strīķis: Godātie kolēģi. Ja būtu notikusi tikai viena balsošana, mēs varētu darīt, kā gribam, taču ir notikušas divas balsošanas, tātad tās abas ir spēkā, un mums ir jāizlemj, ka vienu mēs atceļam, bet tādā gadījumā otra paliek, gaisā karājamies. Mēs esam balsojuši arī ar kartītēm, un šis rezultāts ir fiksēts– tātad ir notikušas divas balsošanas. Kuru mēs atzīsim un kuru atcelsim? Ja būtu bijusi viena balsošana, tad par to vienu varētu būt runa, taču ir bijušas divas balsošanas, tātad šis gadījums nav tik vienkāršs.
Es gribu pavisam īsi papildināt deputāta Selecka teikto, ka mums jābūt ne tikai demokrātiskiem, bet arī godīgiem, mums ir jābūt spējīgiem atzīt savu kļūdu un to labot. Neturpināsim vairs debates un samierināsimies ar pirmās balsošanas rezultātiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krastiņam.

A.Krastiņš: Cienītie kolēģi! Neaizmirsīsim, ka šeit nav runa par balsošanu vai vēlēšanām, bet ir runa par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu, ar kuru Kārlis Līcis tiek apstiprināts par valdības lietu ministru. Tātad šeit nevar atcelt vienu vai otru balsošanu. Ja par pieņemto lēmumu radušās šaubas, jāveic jauna šā lēmuma balsošana. Šis jautājums ir sarežģītāks nekā balsošanas jautājums. Mans ierosinājums: nobalsot, ka mēs atceļam iepriekšējo lēmumu, un no jauna ierosināt šā lēmuma balsošanu, jo citas izejas nav.

Priekšsēdētājs: Es domāju– nestāsimies rindā pie mikrofoniem, jo viedokļu ir pietiekami daudz.

M.Budovskis: Es kā Mandātu un deputātu ētikas pastāvīgās komisijas vadītājs gribētu izteikt domu, ka mēs esam pieļāvuši kļūdu, un kļūdas ir jālabo. Šajā sakarā es lūdzu anulēt iepriekšējās balsošanas rezultātu un uzskatīt to par spēkā neesošu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Ja es esmu kļūdījies, saskaitot balsis, tad atvainojos. Taču tajā pašā laikā es aicinu atgriezties pie mūsu pašu lēmuma par Ministru padomes sastāva apstiprināšanas kārtību, kura 12.pantā ir rakstīts, ka kandidatūru uz minētajiem amatiem atzīst par apstiprinātu amatā, ja par to nobalsojis Latvijas Republikas klātesošo deputātu vairākums– tas ir mūsu pašu lēmums.

Priekšsēdētājs: Jā, tas nozīmē, ka mēs veltīgi diskutējam, taču jautājumu par šo divdesmit cilvēku pieprasījumu tomēr vajag atrisināt.

A.Endziņš: Tātad par Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvā izvirzītajām kandidatūrām notiek atklāta balsošana– tas teikts 11.punktā, bet 12.punktā ir rakstīts, ka kandidāts uz minētajiem amatiem atzīstams par apstiprinātu, ja par viņu nobalso Latvijas Republikas klātesošo deputātu vairākums.

Priekšsēdētājs: Tātad vainīgi ir visi deputāti, kuriem nav reglamenta un nav skaidrības reglamenta izmantošanā. Tālāk vārds deputātam Dozorcevam.

V.Dozorcevs: */Ierosinu beigt šo strīdu ar to, ka es pašlaik visvairāk domāju nevis par to, kas izdarījis kļūdu, bet par to, ka līdzās sēž cilvēks, kas kļuvis par šās nejaušās kļūdas upuri, un vēro visu šo procedūru. Jā, patiesi, varbūt mēs esam izdarījuši kļūdu. Jā, patiesi, tie, kas šo kļūdu saprata un izmantoja, uzrādīja apbrīnojamu precizitāti, es teiktu, formālismu. Bet šis formālisms robežojas ar bezsirdību, tas mums jāsaprot./

A.Safonovs: */Gribu pateikt, ka es gan ļoti cienu Kārli Līci, tomēr mums nav tiesības pārkāpt likumus, kurus mēs paši pieņēmām. Mēs cenšamies izveidot augsti demokrātisku valsti. Un, ja šodien mēs tādā veidā atcelsim agrāk pieņemtos lēmumus, pārkāpsim savus pašu pieņemtos likumus, tad mēs tālu netiksim. Ja šodien mēs revidēsim tiesību balsot ar elektronikas palīdzību un liksim sev atzīt par tiesisku lēmumu par atkārtotu balsošanu ar kartītēm, tad pakļausim revīzijai arī visus mūsu iepriekšējos balsojumus ar kartītēm un elektroniku, jo elektronika arī agrāk... Jūs taču zināt, ka arī agrāk mums bija daudz strīdīgu momentu, balsojot ar elektroniku. Tad pasludināsim visus ar elektroniku pieņemtos lēmumus par spēkā neesošiem un balsosim vēlreiz./

Priekšsēdētājs: Man likās, ka balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs ir vēlreiz konsultējies ar juristiem un varēs mums visu paskaidrot sīkāk. Vārds jums, deputāti Endziņ un Ozol!

A.Endziņš: Liekas, man ir vēlreiz jāatvainojas visiem deputātiem, jo lēmumu par Ministru padomes sastāva izveidošanas kārtību mēs pieņēmām 7.maijā, pēc tam izdarījām izmaiņas Konstitūcijā, bet Konstitūcija paredz nevis klātesošo skaitu, balsojot par procedūras jautājumiem, bet gan deputātu kopskaitu. Tāpēc es atvainojos vēlreiz.

I.Ozols: Balsu skaitīšanas komisija apspriedās un precizē: elektroniskās balsu skaitīšanas rezultātus mēs nevaram atzīt par spēkā esošiem sakarā ar to, ka šai procedūrai trūkst izdrukas, kura varētu apstiprināt balsu skaitīšanas rezultātus, līdz ar to šī balsošana ir bijusi aizklāta.
Mūsu uzdevums nav lemt par otrās– atklātās balsu skaitīšanas likumīgo pamatu, taču par tās precizitāti mēs atbildam, un es uzņemos pilnīgu atbildību.
Un trešais mans priekšlikums: personālā balsošana uz priekšu ir jāizdara tikai atklāti, ar balsošanas kartītēm. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka to, kas būs turpmāk, mēs noskaidrosim, bet šobrīd esmu grūtā situācijā– manas vainas dēļ esam iznerrojuši cilvēku. Neraugoties uz to, ir vai nav saskaņa vienā vai otrā reglamentā, mums tomēr šo jautājumu vajadzētu atrisināt visiem kopīgi. Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Ierosinu sameklēt radio ierakstu, kur sēdi vadīja Īvāna kungs, kurš paziņoja elektroniskās balsošanas rezultātus. Tur tika skaidri pateikts, ka par– 91, pret– 35, atturējās– 10. Domāju, ja paņemtu radio ieraksta lenti, tur viss būtu skaidri dzirdams, tas aizstās elektroniskās sistēmas izdruku. Tāpēc es iebilstu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājam un ierosinu atzīt pirmo elektronisko balsojumu. Kāda starpība? Kāpēc? Atvainojiet, biedri, ja nav izdrukas, kā teica balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs, tad es ierosinu sameklēt radio ieraksta lenti, kur priekšsēdētājs Īvāns paziņoja balsošanas rezultātus./

Priekšsēdētājs: Vai premjerministrs Godmanis grib kaut ko teikt? Lūdzu.

I.Godmanis: Ir jābūt absolūtai skaidrībai par to, ka ir divas lietas. Es saprotu, ka Augstākā padome tagad ir sākusi strādāt, un es jūtu, ka mums visiem pieredze nav pārāk liela, tajā pašā laikā šīm procedūras lietām klāt nāk arī vēl politiskais spektrs. Būsim godīgi– abu frakciju politiskās atšķirības izpaužas arī ļoti skrupulozos procedūras jautājumos. Un tagad mēs redzējām, ka procedūras jautājuma dēļ sākās diskusija.
Tas nav slikti, ka tāda diskusija bija, jo ir jābūt absolūtai skaidrībai– mums ir jāizstrādā tāda sistēma, lai nebūtu nekādas iespējas kļūdīties, kad runa ir par tik nopietnām lietām, kā kandidatūru apstiprināšana. No vienas puses, šie jautājumi ir jānoskaidro, un tas, ka šos jautājumus tik precīzi noskaidro mazākuma frakcija, protams, ir atbalstāmi. No otras puses, lai gan es neesmu jurists, man tomēr šķiet, ka Augstākā padome ir augstākais likumdevējs orgāns vai institūcija Latvijā, tā ir tiesīga pieņemt lēmumu par jebkuru jautājumu. Deputāts Šapovālovs nupat ieteica apstiprināt elektroniskās balsošanas rezultātus. Deputāts Plotnieks ierosināja nobalsot par to, vai mēs šo jautājumu vēlreiz liekam uz balsošanu vai ne. Man kā Ministru padomes priekšsēdētājam liels lūgums deputātiem, lai arī turpmāko ministru izvirzīšana netiktu reducēta uz elektronikas problēmu risināšanu. Tas ir viens.
Otrs ir jautājums par nolikumu. Es nezinu, vai tas ir izdalīts visiem deputātiem, taču tāds eksistē. Jau pašā sākumā tika izveidota grupa, kurā bija deputāts Kurdjumovs un deputāts Eglājs. Zinu, ka šajā nolikumā bija apmēram tāds teksts: ja rodas šaubas vai domstarpības par to, ka rezultāts atšķiras par dažiem procentiem balsu, var ierosināt jautājumu par balsošanu ar kartītēm. Un tagad ir nolikums, ko nolasīja deputātu mazākuma frakcija. Es nezinu, kā no situācijas var iziet, bet domāju, ka Augstākā padome ir augstākais likumdevējs un var pieņemt lēmumu jebkurā jautājumā.
Es ierosinu atbalstīt Plotnieka kunga priekšlikumu– balsot par to, vai mēs vēlreiz balsojam personāli ar kartītēm par manis izvirzīto valdības lietu ministra kandidātu Līci. Tātad es ierosinu vēlreiz balsot, neapstiprinot nevienu no balsošanas rezultātiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– otrais mikrofons.

R.Krūmiņš: Atbalstot Plotnieka kunga priekšlikumu un tajā pašā laikā atbalstot arī Gorbunova kunga domu par izveidojušos praksi attiecībā uz iepriekšējo balsošanu, es ierosinu atsevišķi nobalsot par katras iepriekšējās balsošanas atcelšanu un likt priekšlikumu no jauna uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gavrilovs.

M.Gavrilovs: */Es būtu vienisprātis ar premjera domām, ja būtu bijusi kļūda, bet elektroniskas kļūdas nebija, ne par kādiem noviržu procentiem nevar būt ne runas. Tur bija pareizs balsojums. Ja tur būtu bijusi kļūdīšanās, nebūtu nekāda strīda, bet balsojums bija pareizs, un ne uz šā pamata tika anulēts./

V.Dozorcevs: */Vai drīkst jautāt?/

Priekšsēdētājs: */Drīkst. Lūdzu. Deputāt Gavrilov, deputāts Dozorcevs grib jums uzdot jautājumu./

V.Dozorcevs: */Gribu jums jautāt. Cik daudz balsu bija pēc pirmās reģistrācijas?/

M.Gavrilovs: 145.

V.Dozorcevs: */Pēc otras reģistrācijas?/ (Troksnis zālē.)

M.Gavrilovs: */154 balsis. Lūdzu, jums tablo./

Priekšsēdētājs: */Ziniet, es domāju, ka mēs nekādi neatrisināsim šo problēmu, it īpaši tāpēc, ka tas skar cilvēku. Mums jābalso atsevišķi – atcelt vai neatcelt abus balsošanas rezultātus gan ar kartītēm, gan ar elektroniku, un pēc tam jābalso no jauna. Tas ir jautājums. Tāpēc ka debates jau beigušās./

L.Kurdjumovs: */Godājamie deputāti! Pirmkārt, gribu Augstākās padomes vārdā atvainoties Līča kungam, ka tieši viņa persona nokļuva zem šī procedūras spiediena. Frakcijas vārdā mēs piekrītam atkārtotai balsošanai par šo jautājumu. Bet es vēlreiz ļoti lūdzu Augstāko padomi reiz uz visiem laikiem izlemt visus jautājumus, kas saistīti ar balsošanas procedūru. Tas, kas pie mums notiek,– tā nav balsošana, tā ir priekšsēdētāja gribas izpausme.
Un pēdējais. Es prasu, lai priekšsēdētājs Īvāns atvainotos Augstākajai padomei par netaktisko rīcību, otro reizi nododot jautājumu balsošanai. Paldies./ (Aplausi).

Priekšsēdētājs: */Paldies. Es atvainojos. Un mēs varam.../ Tātad mēs varam balsot. Vispirms mums jābalso par abu balsošanas rezultātu anulēšanu. Balsosim, paceļot kartītes, lai šoreiz nebūtu nekādu problēmu. Es domāju, ka reizē mēs varam balsot par iepriekšējo lēmumu anulēšanu. Mēs nolēmām apstiprināt divu iepriekšējo lēmumu anulēšanu. Es domāju, ka nevajag skaitīt, te ir acīmredzams vairākums. Kas pret? 2. Tātad mazākums, atturas arī mazākums. Vēlreiz balsojam par lēmumu iecelt par Latvijas Republikas valdības lietu ministru Kārli Līci. Kas par? Kas pret? Kas atturas?

I.Ozols: Cienījamie deputāti, atļaujiet ziņot balsošanas rezultātus. Par– 135, pret– 10, atturas– 10.

Priekšsēdētājs: Paldies, lēmums ir pieņemts. Mēs atvainojamies ministra amata pretendentam. Bet es domāju, šī diskusija mums visiem, arī man, nāca par labu. Tātad mēs varam turpināt darbu. (Aplausi.)
Vārds Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godājamie deputāti! Man ir priekšlikums: pirms es virzu jūsu izskatīšanai nākamo kandidatūru ministra amatam, vajadzētu pieņemt lēmumu, ka turpmākās ministru kandidatūras tiks nobalsotas ar kartītēm. Es saprotu, ka tas varētu izraisīt mazākuma frakcijas pārmetumus, ka vairākuma frakcija it kā uzspiež disciplīnu, tomēr šie jautājumi nav procedūras jautājumi, tie nav vienā līmenī ar jautājumiem par to, būs vai nebūs pārtraukums. Tas ir jautājums par cilvēkiem, par ministra posteņa pretendentiem. Un man ir lūgums šo priekšlikumu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Es aicinu šo jautājumu likt uz balsošanu.

L.Muciņš: Es iesniedzu Sekretariātā iesniegumu ar parakstiem par atklātu balsošanu.

Priekšsēdētājs: Jā, šāds iesniegums bija. Bet nu deputāts Godmanis izvirzīja priekšlikumu, kā turpmāk mums balsot par ministru kandidātiem. Ja tāds priekšlikums ir bijis, mums jābalso vai nu par, vai pret. */Mēs konstatējām, ka elektroniskās sistēmas balsošanas reglamentā ir neprecizitātes./

E.Krastiņš: Atcerēsimies reglamentu, ko pieņēmām pirmajās dienās. Tur 11.punktā skaidri rakstīts: par Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvā izvirzītajām amatpersonām notiek atklāta balsošana. Kas mums šeit vēl būtu jābalso? Mums tikai jārīkojas saskaņā ar reglamentu.

Priekšsēdētājs: Arī elektroniskā balsošana skaitās atklāta, tikai, kā mēs konstatējām, elektroniskajai balsošanai nav izdrukas, tā ir tā nepilnība. Acīmredzot tieši tāpēc vajadzētu nobalsot Ivara Godmaņa priekšlikumu. Kā mēs varam balsot– ar kartītēm vai ar elektroniku? Tātad par Ivara Godmaņa priekšlikumu balsojam ar kartītēm. Balsu skaitīšanas komisija uzskata, ka jābalso ar kartītēm, apstiprinot ministru kandidatūras. Kas par? Kas pret? Kas atturas? Par– 57, pret– 48, atturas– 23.

M.Gavrilovs: */Vai par balsošanas procedūru drīkst? Godājamo priekšsēdētāj! Pirms 5 minūtēm jūs atvainojāties Augstākajai padomei par reglamenta pārkāpšanu. Jūs atkal mēģinājāt pārkāpt reglamentu. Ikreiz pirms balsošanas sākuma jūs varat izvirzīt jautājumu, vai balsot ar kartītēm. Tas ir iespējams saskaņā 18.punktu, ja to pieprasa 20 deputātu. Turpretim pieņemt vispār tādu lēmumu pirms balsošanas par visām ministru posteņu kandidatūrām var tikai, grozot mūsu reglamentu. Kā teica Anatolijs Gorbunovs, darba kārtībā jāierosina jautājums par reglamentu un tikai pēc tam jāizlemj par visiem ministriem. Jūs atkal pārkāpjat reglamentu./

Priekšsēdētājs: Tātad jautājums ir par to, ka šodien mums nav pilnīgas garantijas par elektronisko sistēmu, tāpēc ka šī sistēma nedod izdruku– tātad to nevar uzskatīt par atklātu balsošanu. Tā kā balsošana arī šoreiz mums nedeva pārliecinošus rezultātus par Ivara Godmaņa priekšlikumu, jo balsis “par” un “pret” sadalījās līdzīgi, varbūt paliksim pie lēmuma, ko tikko ierosināja deputāts: ja mums rodas šaubas, tad ar 20 deputātu parakstiem pārbalsosim ar kartītēm. Kaut arī elektroniskās sistēmas lietošanas noteikumos ir pretruna, jo tur ir rakstīts: ja lēmuma pieņemšanai pietrūkst 20 balsu, tad ir iespējams ierosināt pārbalsošanu. Tādēļ pieņemsim arī deputāta Kurdjumova priekšlikumu– vienu dienu patrenēties pie elektroniskās sistēmas lietošanas un pārskatīt šo nolikumu par elektronisko sistēmu, jo skaidrības tur nav. Un šobrīd es tomēr ierosinu– turpināsim balsot tāpat. Ja mums rodas problēmas, balsojot ar elektronisko sistēmu, tad lūdzu 20 parakstus un nobalsosim ar kartītēm. Un nebūs nekādu problēmu.

No zāles: */Jautājums.../

Priekšsēdētājs: */Jā, nav pieņemts./ Ja rodas problēma, tad gan viena, gan otra frakcija var savākt 20 parakstus un pieprasīt balsošanu ar kartītēm. */Domāju, ka sāksim apspriest.
Pārtraukums būs pēc 15 minūtēm. Mēs jau tā esam zaudējuši daudz laika./ Kā, lūdzu? Ja deputāti uzskata, ka jāiet pārtraukumā, tad, lūdzu, pusstundu pārtraukums.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Es tūlīt došu vārdu Ivaram Godmanim. Es tikai gribu pateikt, ka ir 27 deputātu iesniegums ar prasību, amatpersonas apstiprinot, balsot ar kartītēm. Mēs tagad zinām, ka pēc reglamenta balsošana ar kartītēm notiek, ja ir 20 deputātu pieprasījums. Bet tajā pašā laikā reglamentā nekas nav teikts par to, vai kādu pieprasījumu var attiecināt pilnīgi uz visiem lēmumiem, kas tiek pieņemti dienas laikā, vai uz katru atsevišķu lēmumu ir atkārtoti jāiesniedz pieprasījums. Tomēr precīzāk būtu, ja šāds pieprasījums, ja ir vēlēšanās, būtu uz katru atsevišķu gadījumu, kad mēs balsojam, jo citādi mēs varam par jebkuru lēmumu tagad domāt, vai tas būs jābalso ar kartītēm vai nebūs.
Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātie deputāti! Šeit izskanēja lūgums vai prasība, lai paziņotu, kādas ministru kandidatūras tiks liktas priekšā. Es gribētu augsti godātos deputātus lūgt izskatīt šodien, ja ir iespējams, četras kandidatūras– kultūras ministra, veselības aizsardzības ministra, sociālās nodrošināšanas ministra un tautas izglītības
ministra kandidatūru. Kā pirmo kandidatūru atļaujiet man stādīt priekšā kultūras ministra posteņa pretendentu Raimondu Paulu.

Priekšsēdētājs: Vispirms noklausīsimies komisijas slēdzienu.

P.Laķis: Komisija ar balsu vairākumu, tas ir, 14 balsis par, viena– pret, nolēma atbalstīt Raimonda Paula kandidatūru kultūras ministra amatam un ierosina to izskatīt plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ministra amata pretendentu tribīnē, lai, ja iespējams, īsi izklāstītu savu darbības programmu.

R.Pauls: Varbūt īsumā, jo man laikam, atšķirībā no citiem ministriem ir tā priekšrocība, ka es īsā laikā, t.i., pusotra gada laikā, tieku ceturto reizi apstiprināts.
Runāt par kultūras jautājumiem šodien var tikai minora toņkārtās, un visiem ir skaidrs, ka šie laimes pārpilnie 50 gadi, atklāti runājot, izņemot ļaunumu, neko labu mūsu kultūrai nav devuši. Pie kā mēs esam šodien nonākuši? Es aizvakar vakarā televīzijā dzirdēju pazīstamā krievu aktiera Solomina izteikumu attiecībā uz teātriem. Viņš pateica skaidri un gaiši: */ka Maskavā nav neviena teātra, kas būtu kārtībā./ To pašu es varu teikt par Latvijas teātriem. Tātad kādi jautājumi man būtu jārisina pirmām kārtām?
Tie ir saimnieciskie jautājumi, kas saistīti ar kapitālremontiem, ar cementa, ķieģeļu un dažādu materiālu meklēšanu. Es nevaru runāt par kaut kādām vispārējām kultūras problēmām, jo es daļēji pārvēršos arī par celtniecības ministru. Izmantojot to, ka mani viens otrs pazīst varbūt vairāk nekā citus, es šos materiālus tomēr varu dabūt ar lielām grūtībām, lai gan nezinu, kur pēc tam tie aiziet. Tātad daudz un ilgi mēs runājam par koncertzāles būvniecību Rīgā. Tas ir jautājums, kas karājas gaisā, un šodien neviens normāls mākslinieks no Maskavas, Ļeņingradas vai Berlīnes pie mums nebrauks, jo vienkārši pie mums viņiem nav kur uzstāties. Tāda pati situācija, kā jau es teicu, ir ar teātriem, ar muzejiem. Bet nu vienreiz pa visām reizēm ir jāpieliek punkts. Un vispār ar kaut ko ir jāsāk. Un, ja mani ievēlēs, pirmais darbs, ko es darīšu,– 16.jūlijā aiztaisīšu ciet Operas teātri, jo mana sirdsapziņa neļauj šajā teātrī ielaist publiku. Operas teātris ir nolaists līdz pēdējam, un jāsāk ir šā teātra kapitālremonts.
Otrs, ko es darīšu,– nekavējoties mūsu mākslas iestādēs ir jāieved līgumsistēma. Kamēr mēs to neizdarīsim, uz priekšu nekur netiksim. Jo teātri ir pārpilni ar netalantīgiem cilvēkiem, no kuriem mēs nekādi nevaram tikt vaļā. Mums ir jāpieņem likumi, varbūt pat valsts likumi, ka galu galā uz skatuves nedrīkst strādāt cilvēki, kuriem nav talanta, kuri teātrī ir sākuši strādāt no 20 gadiem un grib nostrādāt līdz 70–80 gadu vecumam. Ir izņēmumi, jo ir lieli meistari, lieli aktieri, kuri varēs teātrī strādāt arī līdz lielam vecumam. Taču vajadzētu, lai visu laiku mums būtu radoša konkurence. Un, ja šajās mākslas iestādēs tās nebūs, mēs nekur uz priekšu netiksim. Mums nekavējoties jāīsteno muzikālās audzināšanas reforma, jo arī mūzikas skolās, lietišķās mākslas skolās ir iesēdušies un jau ļoti ilgus gadus sēž savu profesionālo meistarību zaudējuši pedagogi, kas vispārējo muzikālo audzināšanu, kā arī pārējās audzināšanas velk atpakaļ. Es jums varētu ilgi un dikti uzskaitīt tās problēmas, kuras mums jāatrisina nekavējoties.
Es varbūt sīkumos nekavēšos. Gribētu pateikt vienu, ka arī valdības attieksme, arī Ministru padomes attieksme pret kultūru ir jāgroza, jāpieņem likumi, kuri atvieglo nodokļus vai atbrīvo no tiem kultūras iestādes. Te ir vesela rinda jautājumu, kurus mēs esam smalki apskatījuši notikušajā kultūras forumā. Es domāju, ka šis darbs nebūs viegls. Esmu labās attiecībās ar PSRS kultūras ministru Gubenko, un ar viņu mēs arī esam runājuši par kopīgu sadarbību nākotnē, par to, kā mēs darīsim. Viņam ir tieši tās pašas problēmas. Vienīgais, ko es vēl gribētu teikt, ir tas, ka man kā kultūras ministram ir jāattīsta visu tautu kultūras un es nedrīkstu vērtēt vienas tautas kultūru augstāk par pārējo tautu kultūrām. Savā darbībā man ir arī jāpalīdz mūsu republikā dzīvojošajām mazākumtautību kultūrām. Īsumā tas būtu viss.

Priekšsēdētājs: Tie, kas gatavojas uzdot jautājumu, lūdzu neprasīt ministra kandidātam par pašdarbības pulciņiem un citu, kas neietilpst ministrijas darbības sfērā. Lūdzu, deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Godājamo ministr! Tajā dienā, kad mēs ar jums sarunājāmies pastāvīgajā komisijā, tieši 11.maijā “Rīgas Balss” bija nopublicējusi šādu Krievu Drāmas teātra aktieru paziņojumu: “Lai gan mēs esam imigranti, tomēr mēs vienprātīgi esam par atdalīšanos. Taču mūs satrauc mūsu teātra liktenis: vai mēs būsim vajadzīgi jaunajā Latvijā. Tikai pirms dažiem gadiem mēs bijām viskreisākais teātris un mūsu publika komplektējās galvenokārt no latviešiem.” Es gribētu teikt, ka biju šās publikas vidū un tur patiesi vienmēr bija 10% latviešu. Turpretim Dailes un Nacionālajā teātrī 2–3% krievu, taču ne vairāk, varbūt es pat pārspīlēju. Nesen pēc tam paguvu apmeklēt Krievu Drāmas teātri, un tur bija 2/3 zāles.
Man tāds jautājums: vai jūs domājat, ka tas nozīmē Krievu Drāmas teātra izrāžu popularitātes zudumu, viņiem ir zināmas raizes, kas saistītas ar izrāžu mākslinieciskā līmeņa pazemināšanos, vai ar teātra, pareizāk sakot, atsevišķu aktieru, politisko pozīciju?/

R.Pauls: */Man jautājums ir skaidrs. Tūdaļ jums es atbildēšu, ka šobrīd krīzi pārdzīvo ne tikai krievu teātris, bet arī visi latviešu teātri, tāpēc ka repertuārs pats par sevi jau sen atpaliek no reālās dzīves. Es atceros, ka krievu teātris pirms dažiem gadiem skanēja tieši sava šikā repertuāra dēļ un, protams, ļoti spēcīgā galvenā režisora dēļ, kurš mūs pameta, pameta teātri un vēl paņēma sev līdzi vairākus ļoti talantīgus krievu aktierus.
Protams, krievu teātris bija Rīgā, un tas būs Rīgā, bet problēma mums šobrīd ir ļoti sarežģīta tieši ar atbraukušo aktieru iekārtošanu, jo teātris tūdaļ izvirza mums pretenzijas, piešķiriet dzīvokļus, iekārtojiet. Mēs tik viegli nevaram sagādāt dzīvokļus. Turklāt ik viens talantīgs krievu aktieris tomēr visu laiku meklē iespēju iekārtoties darbā Maskavas teātros. Viņš šeit pastrādā, un, ja viņam ir talants, viņš tūdaļ meklē ceļu vai nu uz “Sovremeņņiku”, vai uz Tagankas teātri, vai uz jebkuru profesionālo Maskavas teātri.
Man komisijā uzdeva jautājumu, it kā mēs darot pāri krievu teātrim dotāciju ziņā. Tā nav, jo Krievu Drāmas teātris saņem 225 tūkstošu rubļu dotācijas gadā. Tas nav sevišķi daudz, taču arī mūsu Nacionālais latviešu teātris saņem divsimt tūkstošus, bet pašreizējā situācijā, protams, apmeklētāju skaits katastrofāli sarūk visos teātros./

O.Ščipcovs: */Man ir otrs neliels jautājums. Mēs par to runājām arī komisijā. Es cienu visu vēsturi un zinu, ka ir atzīmētas daudzas memoriālās vietas, kas saistītas ar latviešu un krievu literatūras un mākslas darbinieku dzīvi un darbību. Kā civilās aviācijas darbiniekam man pazīstama civilās aviācijas pārvaldes ēka iepretim pilij. Tā ir kādreizējā “Sanktpēterburgas” viesnīca. Pirms 261 gada tur dzīvoja Karamzins. Tur apmetušies izcili krievu kultūras darbinieki. Tur nav nevienas memoriālās plāksnes, tādas nav arī blakus mājā, kur mācījies Eduards Veidenbaums. Mūsu pilsētā 1934.gada maijā aptuveni šajā laikā mira izcilais tenors Sobinovs, un arī nav atzīmēts, kur tas noticis. Ko šai ziņā plānojat darīt?/

R.Pauls: */Jums ir taisnība. Uzskatu, ka šie uzvārdi ir pelnījuši, ka tos atzīmē ar piemiņas plāksnēm. Es ceru, ka šeit mēs sadarbosimies kopā un šos jautājumus atrisināsim./

A.Smoļuks: */Man būs vairāki mazi jautājumu un viens drusku lielāks. Pirmais jautājums: vai jums ir kāda konkrēta nacionālās kultūras un attīstīšanas programma.
Un otrs jautājums. Uz to var atbildēt ar “jā” vai “nē”. Vai jūs nospraužat arī noteiktu speciālu mūsu republikā dzīvojošo citu nacionalitāšu kultūru attīstības programmu?/

R.Pauls: */Atbildēšu uzreiz uz pirmo jautājumu. Jūs runājat par nacionālo kultūru. Zināt, manuprāt, patlaban beidzot visas nacionālās kultūras var brīvi attīstīties Latvijā, un es domāju, ka šeit vislielākā problēma ir pavisam citāda. Pie manis bieži ierodas pārstāvji vai kāda neliela etniska grupa, un viņus galvenokārt interesē jautājums par telpu piešķiršanu un tā tālāk, un tā tālāk. Šis jautājums pagaidām nav atrisināts. Manuprāt, acīm redzams, ka turpmāk budžetā būtu jāparedz kādi līdzekļi tieši nacionālajām kultūras biedrībām, bet pagaidām man nav tādas nopietnas programmas, jo, atskaitot materiālo atbalstu, es neko reālu pagaidām viņām piedāvāt nevaru./

A.Smoļuks: */Otrs jautājums. Vai ir likumsakarīgi, ka jūsu ministrija veic darbu tikai teātra vai scēniskās mākslas sfēras attīstības virzienā? Garīgās kultūras līdzekļi taču ir ļoti daudzveidīgi. Un es gribētu uzzināt, varbūt jums ir konkrētas programmas aizmetņi augošās paaudzes, skolēnu attīstības un tikumisko ideālu veidošanas sfērā./

R.Pauls: */Redziet, es jums atklāti teikšu, ka principā tas vairāk pieder pie Izglītības ministrijas funkcijām. Mēs liekam uzsvaru uz profesionālo mākslu. Komisijās jau runāju par muzikālo izglītību, tas ir, sākot no trīs gadu vecuma. Manuprāt, visu šo laiku šī audzināšana ir bijusi nepareiza, it īpaši Rīgā, jo mēs ļoti bieži pieņēmām apmācīt bērnus vairāk no pazīstamām ģimenēm nekā pēc viņu spējām. Sevišķi stipri šajā ziņā ir cietuši lauku rajoni. Domāju, ka tagad mēs sevišķu uzmanību veltīsim, piemēram, E.Dārziņa mūzikas skolai, kuru mēs pārvērtīsim par skolu īpaši apdāvinātiem bērniem, tas ir, principā pārvērtīsim to par pansionātu, lai tur varētu mācīties arī bērni no lauku rajoniem. Atklāti sakot, ar bērnu izglītību es vispār neesmu apmierināts, bet es centīšos kaut ko darīt./

A.Smoļuks: */Paldies./

Priekšsēdētājs: */Deputāts Zatuliviters./

V.Zatuliviters: */Gribu uzdot jums arī ne vienu vien jautājumu. Taču pirmo ļoti īsu. Lūdzu, sakiet, vai jūs esat drošs, ka jaunais premjerministrs nesekos vecajai iesīkstējušai tradīcijai kultūru finansēt pēc atlikuma principa?/

R.Pauls: */Es viņu ļoti cienu, tomēr domāju, ka šis atlikuma princips pagaidām paliks./

V.Zatuliviters: */Tas nozīmē– diemžēl. Otrs jautājums. Ja iespējams īsi, tēžveidīgi atbildiet, lūdzu, uz šādu jautājumu. Vai jūs pilnīgi apmierina mūsu modernās estrādes mūzikas attīstības virziens Latvijā? Ja neapmierina, tad kāpēc?/

R.Pauls: */Tas jau ir gluži profesionāls jautājums. Man nepatīk tas, ko dara patlaban, tas, kas pašreiz notiek stadionos. Man nepatīk, ka mākslinieks iznāk uz skatuves un dzīva izpildījuma vietā ritina lenti (klasiskais piemērs bija ar “Jauko maiju”). Turklāt šī nekaunība sniedzas tik tālu, ka neierodas lentē ierakstītais ansamblis, bet lēkā citi ļaudis un tā tālāk, un tā tālāk. Tā jau ir blēdība, tā nav māksla. Es biju Manēžā, skatījos Hazanovu. Godājams, kā teikt, mākslinieks. Pirmkārt, viņu tik tikko var redzēt, otrkārt, viņu tik tikko var dzirdēt, toties viņš par vienu uzstāšanos, par vienu koncertu saņem 9–10 tūkstošus. Es neatzīstu arī to, ka ļoti labā programmā “Vzgļad” (“Skats”– Red.) rāda muzikālus numurus. Tie mani bieži vien kaitina, jo tie jau vairs nav muzikāli, bet gan politiski spekulatīvi numuri. To es nekādi nevaru pieņemt./

V.Zatuliviters: */Paldies. Un pēdējais jautājums. Mums Rīgā daudzas ielas un ne tikai ielas nosauktas par godu izciliem pagātnes kultūras un mākslas darbiniekiem. Vai, pēc jūsu domām, ir nepieciešams Kultūras ministrijas ietvaros vai kādas citas instances aizgādībā izdot kādus hrestomātijām līdzīgus vai speciālus izdevumus, kur iedzīvotāji, arī krievvalodīgie, varētu sīki izlasīt par šiem cilvēkiem, uzzināt par tiem. Šajā ziņā valda pilnīgs bads./

R.Pauls: */Jums taisnība, tas ir nepieciešams. Starp citu, man mājās ir Jūrmalas ceļvedis, kas rakstīts vecā krievu alfabētā, tā ir lieliska grāmatiņa, izdota vēl pirms Pirmā pasaules kara. Un es domāju, ka tādi izdevumi nepieciešami ik vienā kultūras pilsētā. Bet šajā situācijā ar papīru, kad mēs gatavojamies Dziesmu svētkiem, man atkal noraidīja pat kataloga izdošanu. Vispirms mums jāatrisina jautājums par papīru./

V.Zatuliviters: */Paldies. Lai jums sekmējas, lai jūs pārvarētu visus šos šķēršļus./

Priekšsēdētājs: Paldies, vairāk neviens nav pierakstījies. Tātad jautājumus uzdot vairāk neviens nevēlas. Deputāts Vidavskis pierakstījies debatēs. */Vai Jūs gribējāt uzdot jautājumu. Lūdzu./

A.Vidavskis: */Godājamo Raimond Paul! Mēs zinām jūsu labo attieksmi pret Latgali. Vai 1991.–1992.gadā mēs ar jums varēsim sākt atjaunot Daugavpilī teātri ar latviešu un krievu trupu, kā jums šķiet? Mums tas ir ļoti svarīgi./

R.Pauls: */Tas viss ir iespējams, ja Jūs neatdalīsities no Latvijas./ (Smiekli zālē.)

A.Vidavskis: */Man ļoti patīk jūsu joki, bet, ja tie atkārtojas, tas ir slikti. Mēs negrasāmies atdalīties no Latvijas. Ļoti nopietns jautājums./

R.Pauls: */Protams, mums ir ļoti rūgta pieredze ar teātri Daugavpilī, jūs to labi zināt. Esmu par to, lai šis teātris eksistētu, un mēs palīdzēsim un darīsim visu, lai tā būtu. Teātrim jādzīvo, un, kā tas dzīvos, tas ir diezgan grūts jautājums. Šobrīd mūsu provinces teātri, piedodiet par šādu formu, teātri Valmierā un Liepājā pārdzīvo publikas trūkumu un tā tālāk. Domāju, ka šis darbs atkarīgs no tā, kādi būs režisori, kāds būs kolektīvs. Nu, es domāju, principā iesākums jau ir, bet, kā ies tālāk, to diezgan grūti pateikt./

A.Vidavskis: */Tātad esmu pārliecināts, ka šajā jautājumā jūs mūs atbalstīsit./

R.Pauls: */Simtprocentīgi./

Priekšsēdētājs: Paldies, vairāk jautājumu nav. Paldies ministra kandidātam, un mēs varētu sākt debates.
Debatēs pieteicies deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Godājamie deputāti! Būšu pietiekami īss un pietiekami kluss, atcerēdamies, ka man ir tikpat varena balss kā vice-prezidentam un premjerministram. Gribu teikt, ka es, gluži dabiski, es to sacīju arī pastāvīgajā komisijā, ļoti atbalstu apspriežamo kultūras ministra kandidatūru. Tajā pašā laikā es ļoti labi saprotu, ka sešus gaišus gadus bija elementāra ideoloģiska nostādne. Tā formulēta vienā latviešu grāmatā. Tā skan tādi: mīlēsim savu dzimteni Latviju, veidosim to skaistu, varenu, latvisku un mūžīgu! Tas ir to gadu vadoņa kredo. Un man šķiet, ka šis motīvs tagad ļoti bieži skan dažos masu informācijas līdzekļos. Biju ļoti priecīgs dzirdēt, ka Raimonds Pauls iestājas par internacionālu attieksmi pret kultūru. Tas nozīmē, ka, teiksim, Dārziņa vārdā nosauktajā skolā mācīsies ne tikai apdāvinātie latviešu bērni, tas nozīmē, ka Mediņa vārdā nosauktajā skolā arī mācīsies patiesi apdāvināti dažādu nacionalitāšu bērni, un es domāju, ka tur strādājošie pasniedzēji, kurus patlaban atlaiž uz nenoteiktu laiku, arī nebūs tikai vienas nacionalitātes cilvēki. Es to ļoti ceru, ņemdams vērā, ka kultūras lietu priekšgalā ir tāds cilvēks. Es ceru, ka šī vērienīgā personība, kuru mīl ne tikai Latvijā, bet arī lielās Padomju Savienības plašajās ārēs, īstenos internacionālu pieeju.
Šeit atskanēja deputāta Zatulivitera jautājums par ielām. Domāju, ka kaut kas jau ir darīts, ja vērīgi aplūkojam literatūru, kas atrodama uz mūsu veikala letēm. Dodams recenziju avīzei “Sovetskaja Molodjož” (“Padomju Jaunatne” – Red.) par J.Petera grāmatu “Kalējs kaļ debesīs” (raksts saucās “Sirds spīd”), es norādīju, ka šī ir skaista grāmata par kultūras darbiniekiem– par Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Aleksandru Čaku, Ojāru Vācieti utt., kuru vārdos tieši ir nosauktas ielas Rīgā. Gribu teikt, ka šajā izcilo latviešu galerijā noslēgumu nodaļu Jānis Peters ierādījis Raimondam Paulam. Un es ļoti, ļoti iesaku visiem krieviem un visiem latviešiem nopirkt šo grāmatu, kas atrodama veikalos, jo tā dod ļoti labas zināšanas par šiem darbiniekiem un turklāt dod iespēju pilnīgi iepazīt mūsu kultūras ministru. Un es, beidzot savu runu, gribu citēt tos vārdus, ar kuriem šo grāmatu iesāka Jānis Peters: “Mana grāmata par cilvēkiem, pateicoties kuriem mana valsts ir kļuvusi par to, kas tā ir– Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika.” Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Laķim.

P.Laķis: Domāju, ka šis ir tas gadījums, kad abām frakcijām nav šaubu par mūsu pretendenta kompetences līmeni. Es gribētu uzsvērt tikai divas lietas. Pirmkārt, Raimonds Pauls ir pirmais ministrs Padomju Latvijas vēsturē, kurš nebija Komunistiskās partijas biedrs. Atšķirībā no daudziem citiem, kuri ir stājušies iekšā un ārā visādās partijās, viņš saglabājis savu pilsonisko stāju arī tajā laikā, kad daudzi no mūsu kolēģiem bija diezgan cītīgi biedru naudas maksātāji.
Otrkārt, es domāju, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad pašreizējais ministrs un ministra kandidāts ir pratis sekmīgi regulēt ministrijas aparāta darbību. Mums nav tādu ministra amata kandidātu, kuri tik droši savā iepriekšējā darbībā būtu tikuši galā ar nekompetentiem nelgām, kas šādos aparātos iesēžas.
Visbeidzot, kamēr mēs nepieņemsim atbilstošus likumdošanas aktus, mēs nepanāksim to, ka, piemēram, mūsu izdevniecības ir spējīgas konkurēt ar kooperatīviem, vai, pareizāk sakot, ja mēs neierobežosim valstiski šo kooperatīvu darbību, neviens ministrs, pat Pauls, netiks galā ar situāciju, kāda šobrīd izveidojusies. Mums ir ļoti nopietni jāpārdomā, kādā veidā mēs varam regulēt likumdošanu, tomēr radot zināmas iespējas kultūras ministram strādāt. Ceru, ka pašreizējais ministra kandidāts pratīs tikt galā ar saviem pienākumiem arī apstākļos, kad naudas kultūrai, es domāju, būs vēl mazāk.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Smoļukam.

A.Smoļuks: */Godājamie kolēģi! Domāju, ka patlaban netiek izlemts jautājums par to, vai Raimondam Paulam būt vai nebūt kultūras ministram– protams, būt. Es droši vien piederu pie tiem, kuri ir patiesi un uzticīgi viņa mūzikas, viņa augstā profesionālisma, tieši šāsdienas, mūslaiku mūzikas cienītāji. Bet to, ko gribu teikt, var uzskatīt par informāciju pārdomām vai par vēlētāja norādījumiem nākamajam ministram. Un ne tikai par manu norādījumu, bet arī par daudzu mūsu vēlētāju norādījumu, kuri no Kultūras ministrijas gaida ļoti un ļoti daudzu jautājumu atrisinājumu. Teiksim, ne tikai kultūras pieminekļu atjaunošanu, ne tikai teātra atdzemdināšanu pirmkārt, bet arī daudzus citus jautājumus. Mani kā skolu darbinieku interesē augošās paaudzes garīgais līmenis un garīgā kultūra. Un vispirms es redzu, ka nākotnes bez bērniem nav, tāpēc apsveicu to uzmanību, kas tiks veltīta šodien mūsu bērniem tieši garīgās kultūras attīstības jomā, tikumisko ideālu veidošanas jomā. Protams, šajā ziņā Kultūras ministrijai vajadzēs ļoti un ļoti daudz strādāt.
Ko tieši es domāju? Komisijas sēdē un šeit es ne nejauši uzdevu būtībā vienus un tos pašus jautājumus par to, vai perspektīvā šai ministrijai būs atbilstošas programmas (es nedomāju, ka ministram vienam pašam jāstrādā pie šīm programmām vai sabiedrības sociāliem pasūtījumiem). Tieši šodien un tuvākajā laikā mūsu ministrijai jāizstrādā tās programmas, garīgās kultūras atjaunošanas programmas, mūsu republikas dažādo nacionalitāšu kultūras attīstības programmas. Nevaru iedomāties, kā varēs attīstīt nacionālo kultūru, nesaistot to ar citām nacionālām kultūrām daudznacionālā republikā. Tāpēc šeit mūsu ministrijai būs jāveic ļoti liels darbs. Man šķiet, ka mūsu nelaime ir tā, ka ikviena ministrija nezin kāpēc strādā izolēti no citām, un šajā ziņā Kultūras ministrijai, kas rūpējas par augošo paaudzi, ir jāveido ciešs kontakts tieši ar Tautas izglītības ministriju. Nevaru iedomāties šo divu ministriju darbu atrauti vienai no otras. Tikai kontaktā var izstrādāt kopējus plānus un programmas, kā arī tās īstenot. Citādi tas nav iespējams.
Nobeigumā gribētu uzsvērt, ka tas augstais profesionālisms, kas piemīt mūsu ministram, ļauj izteikt pārliecību, ka šajā sarežģītajā, ļoti juceklīgajā laikā šīs sarežģītās problēmas tiks atrisinātas. Kāpēc es saku– sarežģītajā un juceklīgajā laikā? Notiek pārkārtošanās, sabiedriskās apziņas pārkārtošana un tikumisko ideālu un vērtību pārkārtošana un pārvērtēšana. Tā nav ne tehniska, ne rūpnieciska joma, rūpnīcā ir vienkārši– novecojušu darbmašīnu izmet, uzstāda jaunu, un daudzas problēmas ir atrisinātas. Cilvēka apziņā to nevar izdarīt uzreiz un vēl jo mazāk izveidot jaunus priekšstatus, bet mūsu gadsimtā, kad valstī un mūsu republikā notiek bērnu prātu piesārņošana, teikšu atklāti, ar dažkārt ne visai labiem faktiem, jēdzieniem, notikumiem, kad mēs sakām, ka mūsu bērni ir cietsirdīgi, ka mums ir ļoti daudz negatīvā, to paveikt nepavisam nav viegli. Protams, vajadzēs ļoti daudz strādāt, taču mēs tomēr ticam, ka Raimonda Paula profesionālisms dos iespēju atrisināt šīs problēmas./

Priekšsēdētājs: Ir ierosinājums pārtraukt debates. Tādā gadījumā mums ir jābalso. Vai mēs varam uzticēties elektronikai par debašu pārtraukšanu? Vispirms reģistrēsimies. Rezultāts– 137. Mēs varam pārtraukt. Tomēr protestē deputāts Zatuliviters, kuram vārds ir apsolīts. Lūdzu, deputāts Zatuliviters. Vairāk par pārtraukšanu nebalsosim, pēc šā deputāta uzstāšanās debates beidzam.

V.Zatuliviters: */Godājamie, biedri deputāti! Domāju, ka mūsu attiecībās sākas vasara. Runā mazākuma frakcijas pārstāvji, un vairākumu frakcija balso par to, lai vēl vienam mazākuma frakcijas deputātam ļautu runāt. Domāju, ka tā ir nopietna iezīme, kam jāpievērš uzmanība. Tā ir bez iebildumiem pieņemta.
Bet tagad par problēmu. No šās tribīnes es jau vienreiz citēju Fjodoru Tjutčevu. Atvainojiet mani, bet es citēšu vēlreiz. Viņš teica: “Mūsu dienās nevis miesa ir izvirtusi, bet izvirtis ir gars.”
Ir tāds iespaids, ka šie vārdi ir teikti vakar, un redzams, ka šajos vārdos ietverts milzīgs darba apjoms, kas jāveic Kultūras ministrijai un ministram biedram Raimondam Paulam.
Protams, ir sarežģīts pārbūves laiks, uzskatu plurālisms un ne tikai uzskatu, bet arī virzienu plurālisms mākslā un kultūrā. Un tādos apstākļos, protams, mūsu ministrijai būs jāveic ļoti, ļoti grūti uzdevumi. Domāju, ka ķīla tam, ka ministrija tiks galā ar lielāko daļu šo uzdevumu, ir tas, ka pie šās ministrijas stūres ir un, es ceru, būs profesionālis. Profesionālis, kas, apsēdies pie flīģeļa, pilnībā atdodas mūzikai, bet tas nozīmē, ka viņš saprot, kas vajadzīgs mūzikai, tas nozīmē, ka viņš saprot, kas vispār vajadzīgs kultūrai. Domāju, ka profesionālis, kas mīl savu darbu, visiem spēkiem meklēs izeju no radušās situācijas. Lai kaut kā palīdzētu šajā ziņā, domāju, ka arī godājamam Ministru padomes priekšsēdētājam uz kultūru jāskatās nevis uz jau iedibinātā atlikuma principa, bet tomēr jābalstās uz pārbūves principiem, un sava darbība attiecībā uz Kultūras ministriju arī jāpārkārto.
Ko šeit, manuprāt, var izdarīt? Šeit manī jau pamodusies tieksme uz profesionālismu, un zināmā mērā uz mākslu. Domāju, ka šeit var atrast izeju, pat budžeta deficīta apstākļos. Droši vien jāpadomā, vai atsevišķi kooperatīvi nevarētu uzņemties zināmā mērā mecenātu funkcijas. Kā tos šai virzienā var stimulēt? Vismaz ar progresīvā nodokļa noteikumiem. Piemēram, mazdrusciņ samazināt kooperatīvam nodokli, ja tas pauž vēlēšanos kļūt par mecenātu Kultūras ministrijai. Šeit jāraugās, cik tas ir likumīgi vai nelikumīgi, varbūt mans ierosinājums ir naivs, taču meklēt un ieskatīties vajag, tas ir pirmais.
Otrais. Visi, kas mazliet nodarbojušies ar ekonomiku, ļoti labi zina, ka mums ir rentabli un nerentabli uzņēmumi. Tāpat ir arī lauksaimniecībā. Zinām arī to, ka rentabls uzņēmums, pēc vidējiem radītājiem augstu rentabls, dalās ar nerentablu, lai vidējais rādītājs būtu apmierinošs. Varbūt darīt arī tā, ka augstu rentabls uzņēmums daļu peļņas atdod nerentablam uzņēmumam. Iespējams, labāk daļā peļņas dalīties ar Kultūras ministriju. Droši vien arī par to jāpadomā. Var padomāt par tādu jautājumu, kā mums izveidot savdabīgu, varbūt akcionāru vai citu banku kultūras ministrijas labā? Varbūt pat iesaistīt arī Latvijas iedzīvotāju ziedojumus.
Viens ir skaidrs, šodien kultūras jautājumiem jāpievērš vislielākā vērība, tāpēc ka tie ir tikumības jautājumi, tāpēc ka tie ir mūsu iedzīvotāju, it īpaši jauniešu, tikumiskās skaidrības jautājumi. Šeit par to runāja iepriekšējais runātājs. Un man šķiet, ka galvenais uzdevums, protams, ir visu iedzīvotāju kulturālā audzināšana. Daudz ko var piedot septiņpadsmitgadīgam, bet varbūt arī nevar piedot, ka cilvēks atļaujas sēdēt un smieties homēriskus smieklus, kad skan “Traviata”. Domāju, ka tie ir tādi gadījumi, kam būtu jāuztrauc ikviens veselīgi domājošs un saprātīgs cilvēks.
Nobeidzot, gribētu izteikt Raimondam Paulam vienu novēlējumu, domāju, ka mēs visi balsosim par ministru Ramonu Paulu. Mans novēlējums var būt kaut kādā ziņā ir drusku subjektīvs, taču es domāju, ka tas ir kopīgs novēlējums, un proti: gribētos, lai Raimonds Pauls, uzkrādams kultūras ministra bagāžu, nesamazinātu savu kā komponista Raimonda Paula bagāžu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Līdz ar to mēs nolēmām, ka debates beidzam. Jūs vēlaties uzstāties?

E.Maharevs: */Teikšu tikai vienu: izmantojot man kā institūta direktoram darba kolektīva padomes piešķirtās tiesības rīkoties ar zināmiem līdzekļiem, mūsu institūts nodod Kultūras ministrijas fondā 20 tūkstošus rubļu. Naudu konta numurā ieskaitīsim rīt./ (Aplausi).

Priekšsēdētājs: Mēs varētu arī balsot. Ir pieprasījums balsot ar kartītēm, bet mazliet neprecīzi formulēta balsošanas motivācija. Tāpēc, ja skatāmies formāli, es nevaru šo iesniegumu pieņemt. Mums ir jānolemj, vai uzticēsimies elektroniskajai balsošanas sistēmai. Vispirms pajautāsim, vai būs iespējams saņemt izdruku, lai katrs deputāts varētu pārbaudīt, vai viņa balsošanas rezultāts atainots pareizi. Būs iespējams? Mums sola, ka izdruka ir iespējama. Reģistrēsimies un balsosim ar elektronisko sistēmu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 143 deputāti. (Aplausi.)
Atkal izskan protesti par elektronisko tablo, bet samierināsimies. Lēmums ir pieņemts.
Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam.

I.Godmanis: Augsti godātie deputāti! Atļaujiet jūsu izskatīšanai izvirzīt kandidatūru veselības aizsardzības ministra postenim– Edvīnu Platkāji.
Lūdzu, Platkāja kungs.

Priekšsēdētājs: Veselības un sociālo jautājumu komisijas priekšsēdētāja viedoklis man iesniegts rakstiskā veidā. Ar 10 balsīm par, atturoties 1 deputātam, komisija atbalsta Edvīna Platkāja izvirzīšanu par Latvijas veselības aizsardzības ministra kandidātu. Vārds pretendentam. Jūs vēlaties, lai jums uzdod jautājumus? Lūdzu, uzdosim jautājumus. Vārds deputātam Špoģim.

K.Špoģis: Cienījamo pretendent! Kādu jūs redzat lauku veselības aizsardzības sistēmas rītdienu un pašreizējo situāciju?

E.Platkājis: Cienījamo profesor! Lauku veselības aizsardzības problēmas ir ļoti akūtas. Es domāju, ka tās ir pat akūtākas nekā visā veselības aizsardzības sistēmā kopumā. Visas veselības aizsardzības sistēmas pārkārtošanā ir izstrādāta koncepcija.
Runājot konkrēti par lauku veselības aizsardzību, mums godīgi jāpilda tie Ministru padomes dokumenti, kuri tika pieņemti pagājušajā gadā. Pirmkārt, mums jāatjauno materiāli tehniskā bāze, kuru savā laikā pametām.
Otrkārt, sociāli netaisnīgi ir tas, ka lauku cilvēkus līdz šim apkalpo vidējie medicīnas darbinieki, bet pilsētu iedzīvotājus– ārsti. Tādēļ šeit ir vajadzīga pakāpeniska pāreja no vidējiem medicīnas darbiniekiem uz ārstiem, lai arī lauku cilvēki varētu saņemt medicīnisko ārsta palīdzību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Buķele.

E.Buķele: Jautāju visu pārējo Bauskas deputātu uzdevumā. Vai jūsu nākamās darbības programmā ir paredzēta vieta arī Bauskas slimnīcas celtniecībai?

E.Platkājis: Bauskas?

E.Buķele: Bauskas slimnīcas.

E.Platkājis: Par Bauskas rajona medicīnas iestādēm mēs esam atkārtoti tikušies ar iepriekšējo deputātu sastāvu Bauskas rajonā. Pašreiz Bauskas rajona centrālās slimnīcas celtniecībai ir pasūtīta tehniskā dokumentācija, vieta celtniecībai ir atvēlēta. Es domāju, ka tuvākajos gados būs izstrādāta dokumentācija un mēs varēsim atrisināt jautājumu par rajona centrālās slimnīcas celtniecību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Repšem.

E.Repše: Acīmredzot daudzās nozarēs, ne tikai veselības aizsardzībā, ir manāma pagājušo laiku spēcīga ietekme uz mūsu domāšanas veidu. Bieži vien viss tiek projektēts apkalpojošā personāla ērtību, nevis slimnieka vai klienta ērtību dēļ. Konkrēts piemērs. Man nesen 1.bērnu slimnīcā bija bērni un sieva. Tur, piemēram, pa nakti tiek atļauts mātēm pieskatīt savus bērnus. Tas patiesi ir nepieciešams. Bet, tā kā instrukcija to neparedz, gultu nevar novietot, un mātēm jāguļ uz grīdas. Arī uz zālāju blakus slimnīcai ir atļauts iet pastaigāties ar bērniem, taču durvis ir aizslēgtas, un, lai nokļūtu ārā, jāiet pa gariem koridoriem. Ko jūs paredzat tuvākajā laikā darīt, lai izmainītu šo psiholoģiju visā veselības aizsardzības sistēmā un lai turpmāk domātu pirmām kārtām tieši par slimnieku?

E.Platkājis: Jautājums ir vietā un tiek pareizi izvirzīts. Pašreiz ne tikai veselības aizsardzības sistēmā, bet arī citur tik tiešām uzmanības centrā nav slimnieks. Varbūt tas ir drusku tālākā perspektīvā, bet ieviešot jauno veselības aizsardzības koncepciju, kad mediķim maksās nevis darba algu, pret kuru es kategoriski iebilstu, bet maksās par to, cik un kā viņš strādā. Es domāju, ka tad šie jautājumi, kurus jūs minat, paši par sevi atkritīs. Esam izskatījuši un tuvākajā laikā varēsim ieviest metodiku, lai atslogotu slimnīcu.
Izejamajās dienās, kad praktiski strādā dežūrpersonāls, hroniskie slimnieki, arī bērni, varētu doties uz mājām, līdz ar to atslogojot slimnīcas. Rastos iespēja arī mātēm rūpēties par saviem bērniem, jo pašreiz par apstākļiem, kādi mums ir slimnīcās, man ir neērti tikties ar šiem vecākiem.

E.Repše: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ždanoka.

T.Ždanoka: */Platkāja kungs, kā jūs domājat, vai vienu netaisnību var novērst ar citu netaisnību? Un konkrēti šajā gadījumā es domāju Rīgas pilsētas padomes vairākuma lēmumu, jums tas labi zināms, par specializētās nodaļas likvidēšanu 5.poliklīnikā, kad nav pieņemts, teiksim, mūsu ierosinājums, lai cilvēkiem, kas vecāki par 70 gadiem, atļautu joprojām ārstēties pie tiem ārstiem, pie kuriem jau ir pieraduši šajā nodaļā?/

E.Platkājis: */Diemžēl ar mani neviens nekonsultējās, iekams tika pieņemts tāds lēmums. Pēc tam, kad lēmums bija pieņemts, es savas domas izteicu. Es uzskatu, ka tādā lielā vecumā pāriešana ārstēties no vienas vietas uz citu slikti ietekmēs šo cilvēku veselību./

T.Ždanoka: */Bet vai lēmumu šajā jautājumā vairs nevar grozīt?/

E.Platkājis: */Izlemj izpildkomiteja, ministrija tādus lēmumus nepieņem./

T.Ždanoka: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāts Krastiņš.

I.Krastiņš: Einars Repše jau minēja piemēru domāšanas inercei. Diemžēl tāda pati domāšanas inerce, es pat teiktu, nespēja domāt jaunās kategorijās, ir arī ministrijas aparātā. Vai jūs piekrītat atziņai, ka ministrija būtu pamatīgi jāreorganizē, un vai jūs būtu ar mieru šo reorganizāciju veikt, ja jūs ievēlēs par ministru?

E.Platkājis: Cienījamo kolēģi! Es gribu teikt, ka gada vai varbūt nepilna gada laikā šāda reorganizācija ir divas reizes notikusi. Respektīvi, ir notikusi ministrijas aparāta samazināšana, samazinot ministrijas struktūrvienības, ieviešot elektronisko skaitļotāju tehniku, personālos kompjūterus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Biezais.

J.Biezais: Cienījamo ministr! Liekas, smaguma punkts tiek likts uz sekām, kad cilvēks jau ir saslimis. Bet veselības aizsardzība ir gan profilakse, gan dzīvesveids. Ko jūs šajā sakarā varētu teikt?

E.Platkājis: Jaunajā koncepcijā, kas bija publicēta republikas presē, var izlasīt, ka slimnieku ārstēšana ir pēdējais posms, bet šeit ir profilakse. Es profilaksi saprotu plašāk. Tas ir ne tikai mediķu darbs, bet visu mūsu darbs. Tas ir darba devēju darbs. Tagad valda uzskats: mēs dodam darbu, bet nerūpējamies par cilvēka veselību, jo mediķi tiks galā. Saslimšana taču veidojas ne medicīnas iestādēs, ne slimnīcās, bet mūsu darbavietās, dzīvesvietās. Profilakse, ko veic mediķi, protams, ir šaurākā mērogā. Acīmredzot mums visiem kopā jāvirza šī koncepcija, lai tā tiktu pieņemta un dzīvē reāli varētu darboties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Cīrulis.

A.Cīrulis: Cienījamais bijušais ministr un tagadējais kandidāt! Divi īsi jautājumi. Kad tiks nodots ekspluatācijā Rīgas 2.dzemdību nams? Kādas ir jūsu prognozes par ekoloģiski tīra uztura nodrošinājumu republikā?

E.Platkājis: Rīgas 1.dzemdību nams, spriežot pēc celtniecības tempiem, reāli varētu tikt nodots diemžēl tikai 1991.gada beigās vai 1992.gadā. Diemžēl šajā gadā plānotos kapitālieguldījumus celtniecības organizācijas nevar apgūt. Līdz ar to arī termiņi pagarināsies.
Par iekārtām pašreiz es jums konkrēti atbildēt nevaru. Ir bijušas sarunas ar ungāru firmu “Medikor”. Firmas pārstāvji bija Rīgā, iepazinās ar dzemdību namu un solīja, ka kaut ko varēs palīdzēt, ja republikai būs rocība iegādāties speciālo aparatūru un iekārtu tieši dzemdību namiem. Ir notikušas sarunas arī Maskavā, Savienības ministrijā, lai mēs dabūtu kaut ko tādu, kas atšķiras no pašreizējo mūsu dzemdību namu iekārtas. Konkrēti vēl es jums nevaru pateikt, pa kuru ceļu mēs aiziesim.
Otrs jautājums bija par ekoloģiski tīru uzturu. Esmu savu attieksmi izteicis arī atkārtotās intervijās, esmu runājis par šo jautājumu Ministru padomē, kad tika spriests par bērnu uztura produktiem. Diemžēl situācija republikā šajā jautājumā ir nopietna, jo netiek ražots viss tas, kas bērniem būtu vajadzīgs ekoloģiski tīrs. Pašreiz kopā ar Lauksaimniecības ministriju, ar Ekonomikas ministriju apspriedām variantu, kā caur Zviedrijas un Dānijas valdībām lūgt palīdzību, lai republikā varētu iegādāties iekārtu un laboratoriju, kas ražotu uzturproduktus bērniem agrīnajā vecumā, reizē nodrošinot šo uzturproduktu laboratorisko kontroli.

E.Jurševics: Jūs minējāt par pavērsienu uz lauku medicīnu. Vai tajā jūs ietverat arī likvidēto mazo lauku slimnīcu atjaunošanu?

E.Platkājis: Jā, kolēģi, es domāju par tām vietām, kur bija medicīniskās iestādes, konkrēti lauku slimnīcas. Acīmredzot visās tajās vietās, kur slimnīcas bija, tās nav nepieciešamas. Taču tur, protams, ir nepieciešams spēcīgs ambulatorais dienests, kur būtu stomatologs, terapeits. Manuprāt, slimnīcas ar 10–15 gultām neattaisnojas. Taču ir vietas ar perspektīvu attīstību. Es labprāt atbalstu, ka tur, arī jūsu rajonā, runājot par Rucavu, būtu lauku slimnīca.

E.Jurševics: Ja atļausit– vēl viens jautājums. Es gribētu zināt par ministrijas funkcijām. Tam jūs jau pieskārāties. Ar ko ministrijas pašreizējās funkcijas atšķiras no ministrijas funkcijām pārejas periodā uz medicīnas apdrošināšanas sistēmu?

E.Platkājis: Kolēģi, es ceru, ka mēs pāriesim uz apdrošināšanas medicīnu. Domāju, ka ministram, tāpat kā Raimondam Paulam, nebūs jānodarbojas ar materiāli tehnisko resursu sagādi, ka nebūs jānodarbojas ar projektēšanu un celtniecību. Domāju, ka būs organizācijas, kurām mēs maksāsim naudu un būsim pasūtītāji.
Kas attiecas uz medicīnas jautājumiem, to plānošanu, statistiku, datu analīzi, metodiskām izstrādnēm– tas visas būs Veselības aizsardzības ministrijas galvenās funkcijas. Kad tikos ar Austrijas un Zviedrijas ministriem, viņi nesaprata, ar ko tad īsti Latvijas ministrs nodarbojas. Tā ka viņiem pat nav nojausmas par šādiem saimnieciskiem jautājumiem, ko pašreiz risina ne tikai Veselības aizsardzības ministrija. Es domāju, ka arī visas pārējās ministrijas to dara.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins.

V.Kostins: */Labi, otrs jautājums. No jauniesaucamo komisiju izgājušiem 469 atzīti par kara dienestam nederīgiem, 336 iesaukšana atlikta ārstniecībai un 746 atrodas stacionārā vai ambulatorā izmeklēšanā. Ja jūs kļūsit par ministru, kā jūs īstenosit slimo pusaudžu noskaidrošanas un viņu ārstēšanas procesu un visu pusaudžu dienestu Latvijā. Vai jūs to paturēsit, pilnveidosit vai arī jūs uzskatāt, ka tāds nav vajadzīgs?/

E.Platkājis: */Pusaudžu dienests? Jā, ja runājam par pusaudžu dienestu, tad šajā jautājumā esmu vairākkārt runājis ar kolēģiem no kaimiņu republikām, vairākkārt notikušas speciālās apspriedes Veselības aizsardzības ministrijā. Man nav viennozīmīga uzskata. Šobrīd mums aptuveni tikai par 50% ir nokomplektēti pusaudžu kabineti, un mēs nekādi nevaram piespiest ārstu tur strādāt, jo ir zināmas īpatnības, kas saistītas ar pacientu vecumu, ar viņu attieksmi pret ārstiem. Mums nekādi neizdodas pat nokomplektēt šos iecirkņus.
Tagad mēs izdarīsim pārbaudi, lai galīgi atrisinātu šo jautājumu. Manuprāt, acīm redzams, ka vajag vispār likvidēt šos iecirkņus, tos vajag sadalīt iecirkņu terapeitiem, domāju, tas būs solīdāk un normālāk nekā nodarboties speciāli ar šiem pusaudžiem, jo nevienu ārstu nopietni piespiest nevar./

V.Kostins: */Un šajā sakarā pēdējais jautājums. Rīgas pilsētas rajonos nav galveno ārstu, ir veselības nodaļa. Kad jūs reorganizēsit ministriju, kā jūs domājat, vai Rīgas pilsētas rajonos būs vajadzīgi galvenie ārsti tāpat kā lauku rajonos?/

E.Platkājis: */Vai jūs domājat par rajonu veselības nodaļām? Tā es sapratu./

V.Kostins: */Nu, galvenais rajona ārsts, mums tāda nav nevienā Rīgas pilsētas rajonā./

E.Platkājis: */Te ministrija acīmredzot arī nevar pieņemt viennozīmīgu lēmumu; mums šie jautājumi jāizskata kopā ar pilsētas izpildkomiteju, jo dažādi varianti tika izstrādāti pirms kāda gada, bet diemžēl toreiz tie neguva deputātu atbalstu, tāpēc tas droši vien būs viens no jautājumiem, tiekoties ar padomi: Rīgas pilsētas veselības aizsardzības sistēmas reorganizācija./

Priekšsēdētājs: Deputāts Tomašūns.

A.Tomašūns: Mans pirmais jautājums ir saistīts ar alternatīvo dienestu. Vai jūs nevarētu pateikt, aptuveni cik alternatīvā dienesta puišu varētu izmantot medicīnas iestādēs?

E.Platkājis: Jā, mēs šo jautājumu izskatījām. Es esmu griezies atkārtoti ar lūgumu gan republikas kara komisariātā, gan komisijā Ministru padomē, lai šos puišus sūta pie mums. Mēs varam nodarbināt 500–600 cilvēkus.

A.Tomašūns: Skaidrs. Un otrs jautājums. Nesen Jelgavas deputātiem bija neliels konflikts, kurš atbalsojās republikā, par internātskolām, uz kurām tiek nosūtīti slimi bērni. Bet ir arī fakti, kas liecina, ka šajās internātskolās ir krietna daļa bērnu, kuri nav slimi. Kā jūs mēģināsit risināt šo problēmu?

E.Platkājis: Es saprotu, jautājums acīmredzot ir par divām internātskolām. Viena ir bērniem ar psihisku atpalicību, otra– bērniem ar skoliozēm. Es domāju, ka šo problēmu Veselības aizsardzības ministrija vispār atsevišķi nerisina. Ir kopīgas komisijas ar Izglītības ministriju. Katru gadījumu, kad bērnu nosūta uz šo specializēto skolu, izskata komisija. Pašreiz pateikt konkrēti, cik tur ir slimu un veselu bērnu, es neesmu gatavs. Taču bērnus nosūta arī komisijas, kuras nav no minētajām ministrijām. Tikai Veselības aizsardzības ministrija vien šo jautājumu nerisina, jo šīs skolas finansē arī Izglītības ministrija.

A.Tomašūns: Vienkārši der apskatīties.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gerasimovs.

V.Gerasimovs: */Godājamo ministra kandidāt! Gribu uzdot jums divus mazus konkrētus jautājumus. Viens jautājums ir šāds. Mani vēlētāji ir devuši ļoti daudz norādījumu par nepieciešamību uzcelt poliklīniku Ķengaraga rajonā, ko jūs domājat par šo jautājumu un kādi jums ir plāni šajā sakarā? Jūs taču šajā amatā neesat iesācējs./

E.Platkājis: */Jā, pērn es tikos ar jūsu rajona iedzīvotājiem. Mani sarūgtināja, ka noraidīja pastāvošās 14.poliklīnikas piebūves projektu ar ieganstu, ka nevarot, rūpnīca traucējot, ielas traucējot un tā tālāk. Bet es domāju, ka neatrisināmu problēmu nav, jo pērn mēs iesākām poliklīnikas projektēšanu, ministrija uzņēmās pasūtītāja funkcijas, un tika noslēgts līgums ar celtniekiem. Gada beigās sāksies zemes darbi. Diemžēl celtnieki ir atraduši iespēju darbu neiesākt./

V.Gerasimovs: */Un otrs jautājums. Mēs šeit patlaban apspriedām kultūras ministra kandidatūru, taču finansēšanas atlikuma princips droši vien skar Veselības aizsardzības ministriju. Ko jūs domājat par darba algas palielināšanu poliklīniku jaunākam apkalpojošam personālam, šobrīd taču tā ir īsta katastrofa?/

E.Platkājis: */Jā, patiesi, jūs pareizi piebildāt, bet, ja “visbagātākais” pēdiņās– Raimonds Pauls, tad otrā no beigām ir Veselības aizsardzības ministrija. Domāju, ka darba algas palielināšana, kā mēs to patlaban palielinām,– tas ir paliatīvs, lai gan darba algu arī vajag palielināt. Augstākās padomes iepriekšējā sesija diemžēl nevarēja pieņemt likumu par alkohola cenu paaugstināšanu, kā to izdarīja Lietuva un Igaunija, bet viņi uz tā rēķina atrisināja jautājumu par medicīnas darbinieku darba samaksas paaugstināšanu. Tāpēc es ar cerību skatos uz jums, tas ir jūsu varā. Es vēl šodien runāju ar finansu ministru par to, ka tādā gadījumā jau šogad varētu atrisināt jautājumu par darba algas paaugstināšanu tām kategorijā, kuras jūs minējāt./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Jautātāju ir ļoti daudz, tādēļ varbūt uzdodiet pa vienam jautājumam, lai pēc iespējas vairāk deputātu varētu jautāt. Deputāte Čebotarenoka.

V.Čebotarenoka: Cienījamo ministra kandidāt! Jūs zināt, kādā stāvoklī atrodas Jūrmalas iedzīvotāji. Pie mums valda visdziļākā sociālā netaisnība Latvijā. Tādēļ es ļoti vēlos zināt, vai, neskatoties uz iepriekš nepārdomāti pieņemto Ministru padomes lēmumu par bijušās 4.pārvaldes sanatorijas “Rīgas Jūrmala” nodošanu Veselības aizsardzības ministrijai, jūs piekristu sociālā taisnīguma vārdā, Jūrmalas pilsētas iedzīvotāju vārdā un mana kā Augstākās padomes deputāta vārdā lūgumam atdot šo sanatoriju Jūrmalai? Tāds ir arī mūsu deputātu lūgums un lēmums.

E.Platkājis: Atbildot uz šo jautājumu, es varu teikt, ka šo sanatoriju finansēja Veselības aizsardzības ministrija arī agrāk, kad tā skaitījās 4.pārvaldei. Tagad ir grozīta finansēšanas kārtība. Manas kā ārsta domas ir tādas, ka sanatoriju Ministru padome tomēr ir nodevusi Veselības aizsardzības ministrijai un tai būtu jāpaliek Veselības aizsardzības ministrijas sistēmā. Es zinu jūsu materiāli tehnisko bāzi. Šodien mēs ar Liepiņa kungu par to runājām. Domāju, ka mums jāforsē Jūrmalas centrālās slimnīcas celtniecība, lai tiešām varētu nodrošināt Jūrmalas iedzīvotājiem kvalificētu, normālu medicīnisko palīdzību. Taču mēs šo celtniecību atliekam jau 15 gadus.

V.Čebotarenoka: Un tomēr par šo sanatoriju mēs cīnīsimies, jo no visām sanatorijām, kas ir Jūrmalā, neviena nepieder pilsētai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Seiksts.

A.Seiksts: Es laikam nekļūdīšos, teikdams, ka pie privāti praktizējošiem ārstiem rindas parasti ir lielākas. Vai šīs veselīgās konkurences pastiprināšanai ir kāda koncepcija un kāda ir jūsu nostāja privātprakses īpatsvara palielināšanā?

E.Platkājis: Pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem, republikā pašreiz ir apmēram 150 privātpraktizējoši ārsti. Atļaujas privātpraksei dod rajona un pilsētas izpildkomitejas. Mēs neierobežojam tos cilvēkus, kuri vēlas un kuriem ir iespēja ar to nodarboties. Mēs pat atļaujam izmantot valsts iestāžu telpas.
Otrs jautājums, ko, protams, prasa arī iedzīvotāji un ko mēs nevaram atrisināt, ir tā saucamie maksas pakalpojumi, kad paralēli bezmaksas ārstēšanai varētu izdarīt pakalpojumus par maksu. Sevišķi tas attiecas uz augstākās kvalifikācijas ārstiem. Šeit ir divi momenti, kas aizkavē šāda veida medicīniskās palīdzības attīstību. Pirmkārt, telpu trūkums, jo nevaram atrast un izbrīvēt telpas, kurās šie ārsti strādātu tikai vakara stundās, kad nestrādā poliklīnikā. Un otrs– stipri zemās cenas, kuras pašreiz mums nekādi neizdodas noregulēt. Ja profesors saņem samaksu 4 rubļus par stundu un 2 rubļi no tiem aiziet budžetā, un vēl paliek poliklīnikā, tad par šādu samaksu profesoru neizdodas pierunāt strādāt, jo tas viņam nav izdevīgi. Tādā gadījumā viņš labāk strādā bibliotēkā un paplašina savas zināšanas un redzesloku.

Priekšsēdētājs: Deputāts Smoļuks.

A.Smoļuks: */Kā jūs skatāties uz maksas klīniku un poliklīniku attīstības problēmu?
Un otrs neliels jautājumiņš, gluži utilitārs: vai Mežciemā būs sava poliklīnika? Tur ir ļoti daudz dažādu pansionātu un citu medicīnas iestāžu, rajons ir liels, bet savas poliklīnikas nav./

E.Platkājis: */Esmu jau mazliet pieskāries jautājumiem par maksas pakalpojumiem. Mežciemā filiālē var saņemt maksas pakalpojumus, bet patlaban to limitē telpas. Es pat gribētu atsevišķi iekārtot maksas poliklīnikas, bet nav telpu.
Attiecībā uz otru jautājumu par poliklīniku Mežciemā, tad tas tiek plānots tuvākajā nākotnē, teiksim, 1991. vai 1992.gadā. Patlaban dots projektēšanas uzdevums slimnīcai pie 7.poliklīnikas, celtniecība droši vien sāksies ne agrāk kā 1993.gadā./

I.Prokofjevs: */Veselības aizsardzības ministrijai, visai tās sistēmai, pašai ir vajadzīga, jūs piekristīsit, ārstēšana. Sakarā ar to, kā jūs izturaties pret medicīniskās apkalpošanas attīstību konkrēti uzņēmumos, pašos darba kolektīvos?/

E.Platkājis: */Ja uzņēmumi grib to attīstīt, tad es pret to izturos pozitīvi. Taču tā sistēma, kas eksistē pašreiz, manuprāt un ne tikai manuprāt, ir nepareiza, jo tā tiek finansēta no tā paša nepietiekamā Veselības aizsardzības ministrijas budžeta, bet darbojas tikai pēc slēgta principa. Ja tās būs atklātas medicīniskas daļas, kur tiks apkalpoti iedzīvotāji, kas dzīvo blakus uzņēmumiem, tad tas acīmredzot ir jāveicina. Ja fabrikas, rūpniecības uzņēmumi paši grib, lūdzu, mēs veicināsim atvēršanu, bet nefinansēsim uz savu līdzekļu rēķina./

I.Prokofjevs: */Un otrs neliels jautājums. Vai drīkst?/

Priekšsēdētājs: */Varbūt, atļausim jautājumu uzdot citam deputātam, mums beidzas laiks?/

J.Gulbis: Jūsu personiskā attieksme pret kooperatīva darbību medicīnā.

E.Platkājis: Cienījamie kolēģi! Attieksme pret kooperatīviem ir divējāda. Es domāju, ka kooperatīvajai kustībai būtu jāattīstās, bet nepieciešams stingrs likums. Tas likums, kas patlaban ir spēkā, manuprāt, nav īsts likums, tamdēļ es domāju, ka viens no likumiem, kurus apspriedīsit jūs, būs likums par kooperāciju mūsu republikā. Šajā likumā jāparedz jautājumi, kas skar medicīnas darbinieku kooperatīvus. Mana attieksme ir negatīva pret to, ka pašreiz kooperatīvi parazitē uz valsts iestāžu bāzes un uz valsts iestāžu aparatūras. Pret to es esmu kategoriski iebildis un domāju, ka šāda prakse būtu jāpārtrauc. Tas jāparedz likumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Celmiņš.

J.Celmiņš: Es gribēju jautāt par situāciju mūsu vispārizglītojošajās skolās. Ļoti daudzās lielās skolās, kurās mācās ap pusotra tūkstoša skolēnu, nav štata vienības– ārsts. Tie ārsti, kas ir norīkoti šefības kārtā apkalpot skolas, ir tik aizņemti, ka praktiski reālu darbu skolā nevar veikt. Tur strādā medicīnas māsiņas, bet poliklīnikas bieži vien atsūta ne jau profesionāli vislabāk sagatavotās. Nožēlojamā stāvoklī ir arī skolu medicīnas kabinetu apgāde. Kādas iespējas jūs redzat, kā uzlabot situāciju un arī skolu materiāli tehnisko apgādi, šajā ziņā sadarbojoties abām– Izglītības ministrijai un Veselības aizsardzības ministrijai?

E.Platkājis: Attiecībā uz materiāli tehnisko apgādi jāteic, ka šajos medpunktos, protams, daudz kā nav, bet to, ko pieprasa, cenšamies dot. Acīmredzot nav tāda pieprasījuma, lai varētu nokomplektēt šos kabinetus. Attiecībā uz apkalpošanu jūs jau pareizi teicāt, bet diemžēl pastāvošie normatīvi paredz, ka skolās ar 2,5 tūkstošiem skolēnu pienākas tikai viena ārsta vienība, tas ir pilsētās. Rajonu pilsētās un laukos skolās mediķi vispār nav paredzēti. Mēs turpinām apsvērt jautājumu par to, ka pilsētās bērnu veselība labāka nekā lauku skolās, kur vispār nav medicīnas darbinieku. Diemžēl lielas atšķirības nav. Un tādēļ mēs pašreiz izstrādājam koncepciju. Varbūt tomēr ir lietderīgāk sagatavot kvalificētu vidējo medicīnas darbinieku skolām nekā turēt ārstu. Personiski mana attieksme šajā jautājumā ir tāda, ka skolā jābūt vienam labi sagatavotam vidējā posma darbiniekam ar kārtīgu atalgojumu, nevis ārstam.

Priekšsēdētājs: Deputāts Berklavs.

E.Berklavs: Sakiet, lūdzu, vai jums jau ir konkrēti plāni, kā turpmāk izmantot tās privileģētās poliklīnikas un slimnīcas, kas agrāk piederēja 4.pārvaldei?

E.Platkājis: Poliklīnika bija viena, un tā arī viena ir. Arī prese bieži par to interesējās. Un es atbildēšu tā, kā esmu jau atbildējis. Visi, kas bija šīs poliklīnikas medicīniskajā aprūpē līdz 1.jūlijam, vairs netiek apkalpoti. Izņēmums ir vienīgi pensijas vecuma cilvēki, kuri sakarā ar PSRS Augstākās padomes lēmumu un mūsu Ministru padomes lēmumu vēl paliek tur. Pārējo turpmākā medicīniskā apkalpošana būs saistīta ar līgumattiecībām. Tiks slēgti līgumi ar lauksaimniekiem, ar rūpniecības apvienību, ar citām sfērām, un par katru aprūpējamo šis kolektīvs attiecīgi maksās. Tas būs tāds pārejas modelis uz apdrošināšanas medicīnu, kad darba devējs maksā par sava strādājošā veselības aprūpi. Esam jau sākuši darboties. Ir noslēgti līgumi ar celtniecības asociāciju un lauksaimniekiem. Līgumu slēgšana turpinās.

Priekšsēdētājs: Paldies.

No zāles: Es protestēju, es pirmais iesniedzu lapiņu jautājumam, man nav vēl atbildēts. Es nesaprotu šo kārtību.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, man jau pašā sākumā bija ļoti daudz pieteikušies.

G.Preinbergs: Es lūdzu respektēt deputāta tiesības.

Priekšsēdētājs: Pretenzijas izvirziet Sekretariātam. Šeit vēl ir 6 deputāti.

G.Preinbergs: Es atkārtoju vēlreiz, ka pirmais aiznesu lapiņu un iedevu kolēģim Dobelim. Tas taču ir vienkārši nekorekti.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka vienkāršāk ir dot deputātam Preinbergam vārdu nekā strīdēties.

G.Preinbergs: Ir informācija, ka Veselības aizsardzības ministrija plāno paplašināt vai celt jaunu veneroloģisko nodaļu Rīgas pilsētas ātrās palīdzības klīniskajā slimnīcā. Šobrīd jau pastāvošā nodaļa rada kriminogēnu situāciju slimnīcas teritorijā. Sakiet, lūdzu, vai tas būs saprātīgi– pilsētas centrā, ātrās palīdzības slimnīcā, turklāt zinot, ka šī kriminogēnā situācija pasliktināsies, celt vai paplašināt šādu nodaļu?

E.Platkājis: Veselības aizsardzības ministrija šajā jautājumā pašreiz neko neplāno. Ar šādu priekšlikumu griezušies Rīgas pilsētas 1.slimnīcas nodaļu vadītāji. Šis jautājums ir nodots apspriešanai pilsētas veselības nodaļai kopā ar Rīgas pilsētas 1.slimnīcu, jo pie tā jau atgriežamies atkārtoti. Ja atmiņa mani neviļ, šis jautājums izvirzījās pirms kādiem pieciem gadiem. Tajā laikā tika rekonstruēts viens no korpusiem, un uzbūvēts viens stāvs, otram nebija vairs naudas līdzekļu. Viss atkarīgs no tā, kā lems kolektīvs. Nekādi lēmumi nav pieņemti.

G.Preinbergs: Otrs jautājums ir šāds. Vairāk nekā pussimts deputātu iesniedza jums iesniegumu, kurā lūdz 1.slimnīcai nomainīt Burdenko vārdu. Priekšlikums tika iesniegts arī “Latvijas Jaunatnei”, bet laikraksts nav atradis par vajadzīgu to publicēt. Cik tālu jūs ar šo jautājumu esat ticis?

E.Platkājis: Es varu jums teikt, ka šeit ir materiāli par to, kā šis vārds tika piešķirts. Hronoloģiskā secībā tika sagatavots man iesniegtais materiāls, un to visu nodevu komisijas loceklim Indulim Ozolam. Viņš griezās pie manis ar lūgumu nodot, lai komisija kopā ar jums apspriestu šo lēmumu. To nevar lemt ministrija, jo nosaukumu piešķīra augstākstāvoša organizācija. Acīmredzot šis jautājums mums jāizskata kopā ar komisiju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā veselība visiem ir dārga, varbūt debates pārtrauksim, jo esam pārsnieguši reglamentu jautājumu uzdošanā, turklāt debatēs vēl pierakstījušies seši cilvēki. Paldies ministra posteņa pretendentam. Sāksim debates. Vārds deputātam Priščepovam.

V.Priščepovs: */Pacentīšos savā runā īsi pieskarties tiem jautājumiem, kas satrauc vēlētājus, un dot Veselības aizsardzības minis-tram savā ziņā norādījumus.
Mēs katrā ziņā esam liecinieki tam, ka mūsu republika ir slima ne tikai sociālā ziņā, bet slimi ir mūsu republikas iedzīvotāji. Šajā sakarā es varbūt nevaru pretendēt uz simtprocentīgu pareizumu, taču manā rīcībā ir tādi fakti, ka patlaban ir tāda tendence, ka palielinās medikamentu patēriņš uz vienu iedzīvotāju. Un PSRS savienoto republiku vidū Latvija pēc šā rādītāja ir pirmajā vietā. Šajā sakarā man gribētos pieskarties tiem jautājumiem, kas veselības aizsardzības ministram jāņem vērā un jāizmanto savā darbā.
Pirmkārt, bez šaubām, kardināli jāpārskata medicīnas darbinieku kadru sagatavošana. Pie mums dažkārt jautājumu risini tādējādi, ka izšķiež lielus līdzekļus, tomēr netiek izmantotas pilnīgi visas iespējas sagatavot medicīnas kadrus. Šajā sakarā gribu pieminēt šādu faktu. Rīgas medicīnas institūta farmācijas fakultātē gatavo galvenokārt farmaceitus provizorus. Turpretim praksē šī speciālistu kategorija nepilnā apjomā izmanto savas zināšanas. Acīmredzot ir nepieciešams pārskatīt programmu un vidējās speciālās medicīnas skolās gatavot farmaceitus aptiekām, kuri pilnībā izpildītu savas funkcijas, patlaban tās pilda cilvēki, kuriem ir augstākā, institūta izglītība.
Otrs moments. Krīzes stāvoklis ir medicīnas darbinieku samaksā. Starp citu, taču es atkal pieskaros farmaceitiem, man šī problēma ir tuva, es to mazliet pārstāvu. Pēc institūta beigšanas farmaceiti, jaunie speciālisti tiek norīkoti darbā un saņem darba algu 105 rubļu apmērā. Tas, protams, neatbilst tām sociālajām izmaksās, kas nepieciešams speciālista apmācībai augstākajā mācību iestādē.
Pašlaik mums ir arī tāda disproporcija, ka, piemēram, medicīnas darbinieki, studenti prakses laikā tiek norīkoti par vilcienu pavadoņiem, kā arī citās organizācijās, lai gan mūsu republikā trūkst ārstniecības augu. Šo darbu ārstniecības augu vākšanā viņi pilnīgi varētu izpildīt mūsu padomju saimniecībās.
Nākamais moments. Acīmredzot Veselības aizsardzības ministrijai visādā ziņā jāpārdomā tāda problēma. Pašlaik mums ir jau lieli dzemdību nami, kas patiesībā veidoti uz rūpnieciska pamata. Un šajos dzemdību namos jau pastāvīgu pierakstu dabūjuši stafilokoki, tas ir, higiēniskais līmenis tajos ir diezgan zems. Tāpēc vajag pārdomāt un celt nevis lielus, bet gan vidējus dzemdību namus.
Tālāk. Patlaban nepieciešams mūsu aptiekās aktīvi ieviest kompjūtertehniku. Kāpēc? Tāpēc ka cilvēki, kas nāk pēc zālēm, un speciālisti, kas šajās aptiekās strādā, ne vienmēr var piedāvāt tās zāles, kas viņiem ir, tāpēc ka nosaukumu ir ļoti daudz un katram cilvēkam, bez šaubām, grūti visu paturēt atmiņā. Bet, ja ir kompjūtertehnika, tad uzreiz var saņemt pilnīgu informāciju par piegādātajiem medikamentiem.
Un pēdējais. Man gribētos pievērst Veselības aizsardzības ministrijas uzmanību nepieciešamībai steidzīgi rīkoties, lai apkalpotu cilvēkus, kuri kļuvuši invalīdi, sakropļoti kara darbībā Afganistānā, cilvēkus, kuri ir invalīdi no bērnības, kā arī cilvēkus, kas traumēti un sakropļoti ražošanā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krastiņam.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi deputāti! Kad neārstu sabiedrībā runā par medicīnas problēmām un runa nav par katra klātesošā kaiti, tad visi snauduļo. Šīsdienas aktivitāte jautājumu uzdošanā ir patīkams izņēmums. Esmu pateicīgs Priščepova kungam, kurš aprādīja vismaz daļu no problēmām, kuras būs jārisina jaunajam ministram. Īsajā laika sprīdī, kas bija atvēlēts komisijai, mēs visai intensīvi un rūpīgi izskatījām iespējamās kandidatūras un nonācām gandrīz pie vienbalsīga secinājuma. Ņemot vērā to, ka kandidāts jau ir strādājis par ministru un visu šo problēmu lomu pārzina, man ir priekšlikums pārtraukt debates. Šim nolūkam vajadzīga to kolēģu piekrišana, kas pierakstījušies debatēs. Tad mēs varētu balsot, lai ekonomētu laiku.

Priekšsēdētājs: Priekšlikums pieņemams, bet es esmu devis vārdu deputātam Eniņam. Deputāts Eniņš uzstāj? Deputāts atsakās. Paliek deputāts Gulbis, Cīrulis un Ždanoka. Vai kāds no šiem deputātiem uzstāj, lai viņam tiktu dots vārds debatēs? Neviens. Tādā gadījumā mēs varam pāriet uz balsošanu. Mēģināsim vēlreiz balsot ar elektronisko sistēmu. Man liekas, ka daudzi ir izgājuši no zāles, tomēr drošības pēc balsosim.

S.Zaļatajevs: */Man par sēdēs vadības kārtību ir ierosinājums. Patlaban mūsu pulksteņi rāda 19.00. Mēs vēl ne reizes neesam beiguši noteiktā laikā, pulksten 19.00. Ņemot vērā, ka rīt mums jāstrādā komisijās un jāiepazīstas ar materiāliem, kurus vajadzēs apspriest, ierosinu šodien kaut vienu reizi beigt atbilstoši reglamentam, pulksten 19.00, tas ir, apstāties ar izvirzīto kandidatūru, bet pārējo izskatīt rīt. Lūdzu, lieciet to uz balsošanu./

Priekšsēdētājs: Tagad būs pārtraukums. Es atbildēšu uz deputātu pieprasījumu sakarā ar mūsu prasību Valsts drošības komitejai. Vakar Valsts drošības komiteja deva aptuvenu atbildi, ka nozieguma satura tajās lapiņās, kas bija izplatīta aizvakar Rīgas ielās, tā nesaskata. Ja deputāti uzstāj, varu nolasīt pilnībā šo atbildi, tā ir īsa.
“Sakarā ar Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 14.maija lēmumu Latvijas PSR Valsts drošības komiteja izskatīja uzsaukumu, ko parakstījusi Darbaļaužu internacionālās frontes republikāniskā padome un kas izplatīts 1990.gada 14.maijā Rīgā. Minētais dokuments un tā izplatīšana nesatur sevišķi bīstamu vai citu valsts nozieguma sastāvu, kuru izmeklēšana ietilpst Valsts drošības komitejas kompetencē.”
Tātad neietilpst Drošības komitejas kompetencē, pēc Drošības komitejas viedokļa. Parakstījis Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Johansons.
Otrs jautājums. Mēs uzaicinājām šodien pēcpusdienas sēdē uzstāties ar informāciju iekšlietu ministru Šteinbriku. Zvanījām vairākas reizes uz Iekšlietu ministriju. Mums ziņoja, ka iekšlietu ministrs ir izbraucis uz republikas rajoniem un šodien nevar
ierasties. Mēs savu lūgumu atstājām, tas paliek spēkā uz piektdienu.
Pārtraukums 20 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet savas vietas, lai mēs varētu sākt strādāt!
Cienījamie deputāti! Turpinām vakara sēdi. Pirms mēs sākam apstiprināt atlikušās ministru kandidatūras, vajadzētu vienoties par darbu rīt un, iespējams, arī parīt. Ir ieteikums pamazām pāriet uz normālu darba režīmu, jo jāsāk strādāt komisijām. Mans, kā arī vairāku deputātu un Augstākās padomes vadības priekšlikums no rīta strādāt komisijās namā uz Brīvības un Lāčplēša ielas stūra, pēcpusdienā var strādāt frakcijās vai veikt kādus citus pienākumus. To lai izlemj frakcijas. Man ir ieteikums rīt visu komisiju sēdēs izskatīt likumprojektu par tautas deputātu statusu. Tas ir ļoti steidzīgi jāizdara. Otrkārt, izskatīt pagaidu nolikuma projektu par Latvijas Republikas Tautas deputāta darbības materiālo nodrošināšanu. Tas saistās ar mūsu algām un mūsu deputātu darbību.
Tātad šos divus likumprojektus, kas ir izdalīti sesijas pirmajās dienās, lūdzu rīt izskatīt komisijās, lai mēs tuvākajā plenārsēdē varam tos izskatīt Augstākajā padomē un pieņemt. Piektdien vajadzētu strādāt plenārsēdē un turpināt valdības apstiprināšanu. Arī Ministru padomes priekšsēdētājs ļoti lūdza, lai piektdien šī plenārsēde notiktu. Ievērojot to deputātu vēlmi, kuri grib tikties ar saviem vēlētājiem, radoši pastrādāt un sagatavoties darba nedēļai, ir ierosinājums šim nolūkam paredzēt pirmdienu. Vai ir kādi iebildumi pret šādu darbības programmu tuvākajām dienām?
Rīt jāsapulcējas katrai komisijai pēc komisijas priekšsēdētāja norādījuma. Varat sākt septiņos vai divpadsmitos– pēc vēlēšanās. Piektdien sāksim 10.00, lai lauku deputāti varētu atbraukt. Vai ir vajadzīga balsošana par šo darba kārtību? Nav. Deputātam Dobelim vārds Sekretariāta informācijai.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Lai nebūtu neskaidrību, es atkārtoju vēl vienu reizi, ka visiem bez izņēmuma, kuri grib jautāt, vispirms jāpienāk pie Sekretariāta galdiņa un jāizsaka sava vēlme vai jāatsūta rakstiski ar savu kolēģu palīdzību. Daudzi nostājas šeit, un es pat viņiem uzvārdu nezinu.

Priekšsēdētājs: Vēl viena informācija, kamēr neesam galīgi pārguruši. Es lūdzu visus komisijas locekļus, kas uzklausīs streiku komitejas viedokli, armijas viedokli un citu organizāciju viedokļus, pulcēties rīt pulksten divos manā kabinetā. Ja kādam ieilgst darbs komisijā, ir lūgums komisiju priekšsēdētājiem atlaist šos 8 cilvēkus. Tad mēs vienosimies par to, kā strādāsim turpmāk.
Latvijas Tautas frontes frakcijas sēde pulksten 15.00 šajā pašā zālē.
Pārejam pie mūsu darba kārtības. Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim, bet deputāts Teikmanis nepacietīgi lūdz vārdu pirms tam.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Lai mums konstruktīvāk darbs iet uz priekšu, iegaumēsim, ka mūsu priekšā nav ne informācijas dienesta, ne izziņu biroja pārstāvis un konkrētus jautājumus risināsim individuāli, nekavēsim šeit visu deputātu laiku. Jautāsim par koncepcijām un par programmu, nevis par to, kad kaut kas būs uzcelts, kad kaut kas notiks.

Priekšsēdētājs: Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Man ir lūgums reģistrēties, jo jautājums ļoti nopietns, un, ja kvorums ir praktiski kritisks, es nezinu, vai šie jautājumi var tikt risināti.

Priekšsēdētājs: Priekšlikums vietā. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts– 134. Strādāt varam.

I.Godmanis: Augsti cienījamie deputāti! Zālē patlaban nav klāt trešās daļas deputātu. Mūsu ir mazāk nekā divas trešdaļas.

Priekšsēdētājs: Ministru padomes priekšsēdētājs ir uztraucies, ka maz deputātu un ka varētu arī neapstiprināt kandidātus, ja domas dalītos. Katrā gadījumā tas neliedz mums apspriest šo kandidātu. Pirms balsošanas mēs varam reģistrēties vēlreiz.

I.Godmanis: Varbūt mēs varam šodien apspriest, bet balsošanu izdarīt piektdien no rīta? Tas nav pretrunā ar mūsu reglamentu un pagaidu noteikumiem.

Priekšsēdētājs: Ir problēma ar tiem deputātiem, kuru nav klāt. Varbūt viņi klausās radio.

I.Godmanis: Tā ir viņu darīšana.

Priekšsēdētājs: Jautājumu par balsošanu izšķirsim pēc vēlreizējas reģistrācijas. Es vienkārši gribu izteikt savas domas. Es tomēr uztraucos, jo jautājums ir nopietns. Runa ir par valdības locekļiem, nevis kāda lēmuma pieņemšanu vai kāda dokumenta apspriešanu. Tad situācija būtu citāda.

I.Godmanis: Es tomēr aicinātu izskatīt šo jautājumu vēlreiz. Esmu atbildīgs par tiem kandidātiem, kurus šeit izvirzu. Laiks ir ļoti nopietns, un nav daudz tādu, kas uzņemas atbildību strādāt valdībā šajā laikā. Mums ir divi ministru kandidāti, abi ļoti nopietni, it īpaši pirmais, kuru es gribētu redzēt kā sociālās nodrošināšanas ministru un attiecībā uz kuru es paredzu vislielākās pretenzijas un vislielāko diskusiju.
Otrs ir kandidāts tautas izglītības ministra postenim. Tas arī skar visus. Šoreiz man ļoti grūti uzņemties atbildību. Es piedāvāšu kandidatūru, bet pēc tam būs dažādi varianti tāpēc, ka kvorums nav pietiekams. Ierosinu atbalstīt sēdes vadītāja priekšlikumu par sociālās nodrošināšanas ministra kandidāta programmas noklausīšanos, lai izmantotu šo laiku lietderīgi, uzdodot jautājumus un izsakoties par kandidatūru. Iespējams, ka balsošanu par viņu varētu atlikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Budovskis.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Būtu neloģiski, ja mēs
atsāktu darbu, kad tik daudz deputātu trūkst. Man liekas, ka
arī viņi ir ļoti ieinteresēti visu dzirdēt un apspriest. Tādēļ es domāju, ka mēs darba beigās varētu izmantot nelielu brīdi dažādiem jautājumiem, bet kandidatūru izskatīšanu atstāt uz piektdienu.

Priekšsēdētājs: Mums ir jāizšķiras, jo ir vairāki priekšlikumi. Lūdzu, deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Es tomēr ierosinu, šodien vispār neizskatīt šo jautājumu, jo premjerministram ir taisnība– tie ir divi ļoti svarīgi amati, un, lai visi bez steigas noklausītos programmas un uzdotu jautājums, domāju, mēs varam grozīt savu sākotnējo lēmumu, jo mums kvorums šai ziņā ir, un atlikt to uz 18.maiju un labi, konstruktīvi pastrādāt piektdien./

Priekšsēdētājs: Jā, man arī liekas, ka šis priekšlikums ir konstruktīvs, jo būtībā trešdaļa deputātu nepiedalās. Tādā gadījumā mums ir ārkārtīgi grūti pateikt, ka šis ministra portfelis ir iedalīts normālā diskusijā. Vai mums vajag vēlreiz balsot? Mums ir jābalso vēlreiz par to, ka neapspriedīsim kandidatūras. Lūdzu, kas ir par darba beigšanu? Balsošanas režīmu. Rezultāts– 98. Tātad lēmums ir pieņemts. Man gan jāizsaka dziļa nožēla, ka esam spiesti pēc 20 minūtēm atteikties no iepriekš pieņemtā lēmuma. Tā ir mūsu pašu nedisciplinētība. Lūdzu deputātus vēl neizklīst, jo Sekretariātam ir īsi paziņojumi.

J.Dobelis: Rīt notiks komisiju sēdes: Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas sēde pulksten 10.00 – Brīvības ielā 58, 5.stāvā, 46. istabā,
un Ekonomikas komisijas sēde pulksten 9.00 – Brīvības ielā 58, 2. stāvā 16. kabinetā.
No zāles: Aizsardzības un iekšlietu komisija pulcējas pulksten 11.00 – Brīvības ielā 58.
Likumdošanas komisija rīt 9.00 – 402.kabinetā.
Tautas pašvaldības komisija 9.00 – turpat, kur iepriekšējā reizē.
Lauksaimniecības komisija rīt pulksten 9.00 – Brīvības
ielā 58.

(Sēdes beigas)