Īres griesti uz politiskās atbildības grīdas

Šā gada jūnijā Saeimas vairākums nolēma denacionalizētajos namos īres maksas griestus no jaunā gada ar likumu nenoteikt. Tomēr ar Ministru prezidenta Induļa Emša rīkojumu izveidotā darba grupa vairākus mēnešus meklēja risinājumu, kā īres griestus saglabāt. Vakardienas sēdē valdība nevienojās par īres maksas griestu saglabāšanu līdz 2007.gada 1.jūlijam, tādēļ darba grupas sagatavotos priekšlikumus izskatīšanai Saeimā iesniegs reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrs Andrejs Radzevičs.

Lai uzzinātu, kāda pašlaik ir Saeimas deputātu un Saeimas valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas viedoklis šajā jautājumā, “Latvijas Vēstnesis” aicināja uz dikusiju Jāni Lagzdiņu (TP), Staņislavu Šķesteru (ZZS), Andreju Nagli (LPP), Aleksandru Golubovu (LSP), Pēteri Ontužānu (JL), Ingunu Rībenu (JL), Juri Sokolovski (PCTVL).

– Šā gada jūnijā Saeima noraidīja valdības sagatavotos priekšlikumus par īres griestu saglabāšanu vēl divus gadus. Drīz pēc tam Ministru prezidents ierosināja izveidot darba grupu, lai rosinātu atkārtoti skatīt likumu par īres griestu noteikšanu. Kāds patlaban ir likuma “Par dzīvojamo telpu īri” statuss?

J.Lagzdiņš: – Saeima jau pirms trim gadiem – 2001.gadā – pieņēma grozījumus minētajā likumā, kas paredzēja ar 2005.gada 1.janvāri īres maksas ierobežojumus atcelt. Tātad trīs gadus gan pašvaldības, gan valdība, gan īrnieki, gan namīpašnieki zināja par Saeimas lēmumu. Nevis, kā dažkārt apgalvo – lēmums pieņemts pirms dažiem mēnešiem.

– Lagzdiņa kungs, jūs esat Saeimas deputāts jau no piektā sasaukuma. Kam būtu jāuzņemas atbildība par to, ka šā jautājuma risināšanā esam turpat, kur pirms trim gadiem?

J.Lagzdiņš: – Pirmkārt, pašvaldībām. Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas spēkā esošajos likumos tām ir uzdots sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļu jautājumu risināšanā. Savukārt valstij, ja kādā no pašvaldībām ir īpaši smagas sociālās, tai skaitā dzīvokļu, problēmas, bija jāpiešķir mērķdotācijas, neveidojot alternatīvu sociālās palīdzības un dzīvokļu apsaimniekošanas sistēmu. Diemžēl tas nav darīts. Galvenās problēmas ir Rīgā, kur atšķirībā no daudzām citām pašvaldībām iedzīvotāju skaits strauji nesamazinās.

– Vai klātesošie deputāti var piekrist Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēža Andra Jaunsleiņa teiktajam, ka problēma tiek politizēta uz gaidāmo pašvaldību vēlēšanu fona?

J.Sokolovskis: – Problēma tiek politizēta jau no pašiem pirmsākumiem. Vainīgas nav tikai pašvaldības vien. Atbildība jāuzņemas arī politiskajām partijām, kas pēdējos desmit gados veidojušas valsts politiku. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk īres griesti tiks atlaisti. Līdz šim valsts nevienai pašvaldībai mājokļu jautājuma risināšanā no budžeta nav atvēlējusi nevienu santīmu.


 

– Tiek runāts par tā dēvēto īres problēmu loku, kas iestāsies līdz ar īres griestu atlaišanu. Lūdzu, precizējiet to!

A.Golubovs: – Lūk, konkrēta problēma! Šis ir brīdinājums, ko saņēmuši kāda denacionalizētā nama iemītnieki. Tajā teikts, ka īres maksa būs 10 latu par vienu kvadrātmetru. Kopumā šai sešu cilvēku ģimenei mēnesī par īri būs jāmaksā 960 latu. To diezin vai iespēj pat Saeimas deputāts.






I.Rībena: – Uzskatu, ka principā jautājums “īres griesti: par vai pret” tiek nepareizi reducēts. Runa galvenokārt ir par denacionalizēto namu īrnieku problēmu, ko bez valsts un pašvaldību kopdarba nav iespējams atrisināt. Esam aizmirsuši, ka pirms 12 gadiem ar vairākiem tiesību aktiem noteikts septiņu gadu moratorijs bija tādēļ, lai izstrādātu un īstenotu atbalsta programmas denacionalizēto namu īrniekiem. Valdībai 1991.gadā uzdeva kompensāciju likumprojekta izstrādi par atvieglotiem kreditēšanas noteikumiem denacionalizēto namu īrniekiem, kas vēlas celt dzīvojamās mājas. Arī pašvaldībām bija uzdots piešķirt zemi individuālo māju celtniecībai šai pašai iedzīvotāju grupai. Nav kompensāciju mehānisma, nav atbalsta programmas denacionalizēto namu īrniekiem!

J.Lagzdiņš: – Īres griestu atcelšanas problēmu loks nozīmē sekojošo. Ir daudz gadījumu, kad, pastāvot augstai zemes kadastrālajai vērtībai, ja piederošais dzīvojamais fonds nav pietiekami liels (mazstāvu dzīvojamās ēkas), namīpašniekam, nepalielinot īres maksu, ir grūtības ne vien ar nama apsaimniekošanu, bet pat ar zemes nodokļa nomaksu. Daudzas denacionalizētās mājas Rīgas centrā ir kultūras un arhitektūras pieminekļi, tāpēc vairāki likumi un Ministru kabineta noteikumi nosaka šādu namu apsaimniekošanu. Tā nav iespējama bez īres maksas paaugstināšanas, ja īpašniekam nav citu pietiekamu finansiālo uzkrājumu. Tas nozīmē, ka īpašniekam ēka, iespējams, jāpārdod tā sauktajiem pārpircējiem, kuri no īrniekiem atbrīvosies šā vai tā. Ja ir vairāki īpašumi, iespējams, jāpārdod viens, lai uzturētu otru.
Svarīgākās ir sociālās sekas. Proti, īpašnieks valsts un pašvaldības vietā veic sociālo funkciju – par zemākām cenām, nekā nosaka tirgus, izīrē maznodrošinātam iedzīvotājam dzīvojamo platību. Turklāt, veicot šo publisko funkciju, atlīdzība privātpersonai netiek piešķirta.

I.Rībena: – Kamēr mēs mēģinām noņemt spriedzi no valdības un krāt plusus nākamajām vēlēšanām, Lietuvā, piemēram, jau ilgtermiņā realizē atbalsta programmu visiem, ne tikai mazturīgajiem denacionalizēto namu īrniekiem.

S.Šķesters: – Varam skaisti runāt par kompensācijām, taču kur ņemt naudu? Pat ja gribam maksāt, diemžēl to nevaram atļauties. Taču ir lietderīgi izvērtēt situāciju. Ir pagājuši septiņi gadi, kopš konfliktā ir īrnieki un īpašnieki. Valsts visu šo laiku stāvējusi malā. Nogaidošas bijušas arī pašvaldības. Svarīgi apzināties, cik cilvēkiem līdz ar šā lēmuma pieņemšanu nebūs finansiālu iespēju saglabāt īres attiecības. Sāksies tiesvedība. Kur pēc tiesas lēmuma pašvaldība tiem varēs ierādīt dzīvokli? Dzīvojamā fonda pašvaldībām trūkst. Visas problēmas jārisina kompleksi, sadalot pēc sektoriem un ņemot vērā katras konkrētās ģimenes maksātspēju. Uz vietas jau nestāvam! Mājokļu garantiju fonds ir izveidots, tas tikai nedarbojas finansējuma trūkuma dēļ. Darba grupā tiek izskatīti un apspriesti pārcelšanās pabalstu varianti.

– Šķestera kungs pieminēja Ministru prezidenta izveidoto darba grupu. Kā komisija vērtē darba grupas veikumu?

J.Lagzdiņš: – Gluži vai jāuzņemas advokāta pienākumi. Darba grupa strādā. Taču man ir iebildumi pret darba grupas gausumu, pret atbildīgā ministra vadības stilu.

J.Sokolovskis: – Ziniet, tāda darba grupa strādā jau pusotru gadu. Kad pārstāvji ieradās Saeimā, tie ar interesi spēja vien noklausīties un pierakstīt mūsu komisijas informāciju. Jāsecina, ka Saeimā un pašvaldībās pārstāvētie politiskie spēki nupat spēlē bīstamu spēli – kurš būs vainīgais īres griestu atlaišanā? Vai mīna sprāgs valsts vai pašvaldību rokās? Manuprāt, pirmām kārtām būtu jādomā par līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta līdzfinansējumam pašvaldību dzīvojamā fonda celtniecībai. Mūsu diskusija būtu auglīga, ja par šo soli Saeimas visi politiskie spēki spētu vienoties, balsojot par 2005.gada valsts budžetu. Ir vajadzīga pietiekami solīda summa.

– Ko nozīmē – solīda summa?

J.Sokolovskis: – Vismaz lai palīdzētu, piemēram, Rīgā nākamgad uzbūvēt vienu tūkstoti dzīvokļu. Trīs līdz četru gadu laikā ar nopietnu līdzfinansējumu šo problēmu varētu atrisināt. Dzīvokļi jābūvē tāpēc, ka īres tirgus par tirgus cenām piedāvā lielus, kvalitatīvi izremontētus dzīvokļus. Trūkst lētu dzīvokļu, ko spētu apmaksāt tā sauktais vidējais slānis un maznodrošinātie.

– Kāpēc īres griestu saglabāšanu, izvērtējot situāciju, likumdevējs nerosināja agrāk, bet gaidīja 2004.gada jūniju?

J.Lagzdiņš: – Pirms trim gadiem es vadīju atbildīgo Saeimas komisiju un ierosināju šobrīd visiem zināmo likuma “Par dzīvojamo telpu īri” pārejas noteikumu redakciju. Gan šajā, gan likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” tika iekļautas jaunas un būtiskas sociālās garantijas un aizsardzības sistēmas mazturīgiem iedzīvotājiem. Nevienu maznodrošinātu iedzīvotāju pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās nevar no dzīvokļa izlikt bez jaunas dzīvojamās platības ierādīšanas. Personai ir tiesības turpināt dzīvot dzīvoklī, kamēr pašvaldība tai ierāda sociālo vai citu dzīvokli. Savukārt, lai aizsargātu tos, kam maznodrošinātā statuss draud līdz ar īres griestu atlaišanu, līdz 2005.gada 1.janvārim būtu jāveic grozījumi likumos, nosakot pārcelšanās pabalstus, kā arī precizējot dzīvokļa īres un komunālo maksājumu pabalstus.
Es atbalstu valsts finansējuma piešķiršanu mājokļu politikas īstenošanai, tai skaitā denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanai. Kāpēc šī politika nav īstenota – tas jājautā kā iepriekšējam premjeram Einaram Repšem, tā pašreizējam Indulim Emsim un atbildīgajiem ministriem, jo priekšlikums tika iestrādāts likumos vēl pirms 2002.gada budžeta pieņemšanas.
Iebilstu pret teikto, ka Latvijā nav kompensāciju mehānismu, ka nav kārtības un naudu nedos. Sistēma ir, bet spriedzi rada likumdevēja un valdības tūļāšanās. Pašvaldības, nosakot savu kārtību, maksā īres un komunālo maksājumu pabalstus. Piemēram, Rīgā, ja īres maksa palielinātos līdz vienam latam, pēc Rīgas domes informācijas, šādu pabalstu izmaksām papildus būtu vajadzīgi 2,3 miljoni latu. To vismaz daļēji varētu kompensēt valsts.

– Izskanējis viedoklis, ka denacionalizēto namu īrnieku problēmu varētu atrisināt divos gados. Vai tas ir iespējams?

S.Šķesters:.– Jāatzīst, ka nav bijis politiskās gribas problēmas risināt. Saeimas komisija pašreiz strādā, lai ietu uz priekšu. Esam gandrīz vienojušies par valsts dzīvojamā fonda nodošanu tieši denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanai. Ceru, ka procesa sākšanai budžetā tiks piešķirti 5 miljoni latu. Trešais solis – Mājokļu garantiju fonds, bet ceturtais – sociālo vai īres dzīvokļu ierādīšana pensionāriem.
Manuprāt, Rīgā no denacionalizētajiem namiem izlikto īrnieku skaits reāli būs krietni mazāks, nekā tiek uzskatīts. Uz ielas nevar nonākt visi 60 tūkstoši, kam šobrīd ir vecie īres līgumi.

P.Ontužāns: – Domāju, ir jārunā arī par iedzīvotāju spēju atmaksāt kredītus. Arvien lielāks kļūst to personu skaits, kas uzņemtās kredītsaistības atmaksāt nespēj.







 

A.Naglis: – Ir jārunā ar dažādām maznodrošināto kategorijām. Ir ilgstoši bezdarbnieki un ar to lepojas, arī tā sauktie bomži. Vai tiem būtu piešķirams pašvaldības dzīvoklis? Dzīvokļi jāceļ ne tikai Rīgā.

– Ja, kā apgalvo J.Lagzdiņš, likumos ir ietverta aizsardzības sistēma, vai Saeimas deputātu rīcībā ir pietiekama informācija, kā tā darbojas pašvaldībās?

J.Sokolovskis: – Sistēma ir, taču iedzīvotāji arvien vairāk stāsta, ka sociālie dienesti nodarbojas nevis ar palīdzības, bet gan ar paskaidrojumu sniegšanu, kāpēc pašvaldība nevar palīdzēt. Sociālie pabalsti ir limitēti.

S.Šķesters: – Pašvaldība nav slaucama govs, kas bez valdības palīdzības spēs atrisināt denacionalizēto namu īrnieku problēmas!

– Kādu risinājuma ceļu redzat?

J.Lagzdiņš: – Piekrītu kompensāciju mehānismu dažādošanai. Likumos jau vairāki pastāv, līdz šā gada beigām būtu jāiestrādā pārējie. Bez tam jāpanāk, lai valdība īsteno tai jau ar likumu uzdoto – sniegt līdzfinansējumu pašvaldībām. Pat ja Saeima atgriezīsies pie īres griestu atcelšanas uz vairākiem gadiem, tai šajā laikā būs jāizstrādā un jāiedarbina mehānisms.

I.Rībena: – Bet tā būs atbildības latiņas pārcelšana uz nākamās Saeimas pleciem!

J.Sokolovskis: – Varbūt varam runāt par konkrētiem skaitļiem?

S.Šķesters: – Nevar atļauties šobrīd īres griestus atcelt. Tie ir jāsaglabā vismaz divus gadus. Paralēli ir jāpilnveido un jāievieš kompensāciju mehānisms un jābūvē pašvaldību dzīvojamais fonds.

I.Rībena: – Īres griesti ir jāsaglabā līdz brīdim, kamēr valsts būs gatava iedarbināt kompensācijas mehānismus un tiks ieviestas atbalsta programmas. Pats svarīgākais ir politiski vienoties.

J.Lagzdiņš: – Zināma skaidrība par budžeta līdzekļiem ir – 1 miljons latu mājokļu kreditēšanas un garantiju fondam. Tas varētu palīdzēt apmēram 10% īrnieku. Rīgas pašvaldībai pabalstiem papildus vajadzētu 2,3 miljonus, daļēji – pusi varētu segt valdība. Pārcelšanās pabalsta izmaksām vajadzīgs apmēram 1 miljons latu, savukārt sociālo dzīvojamo māju būvniecībai – valsts līdzfinansējums 30% apmērā no pašvaldības plānotā. Tas nozīmē, ka Rīgai vajadzētu 5 miljonus. Citās pilsētās, pēc manā rīcībā esošām ziņām, problēmu gandrīz nav.

– Paliek jautājums – ko teikt namīpašniekiem?

J.Sokolovskis: – Namīpašniekiem valsts atdeva to likumīgos īpašumus. Ja īpašums pārdots pārpircējam, manuprāt, tie ir spējīgi samaksāt kompensāciju īrniekiem, lai dzīvoklis tiktu atbrīvots.

P.Ontužāns: – Namīpašniekam ir svarīgs drošs, pastāvīgs un maksātspējīgs īrnieks. Tā ir patiesība. Augstās un neadekvātās īres maksas uzlikt ir motivēti pārpircēji, lai namu atbrīvotu.

A.Golubovs: – Es domāju, ka ir jāmaina denacionalizācijas likuma norma, nosakot, ka pārpirktam namīpašumam nav denacionalizētā nama statusa. Tas daudz ko atrisinās.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv

Foto no Saeimas mājaslapas