Mūžīgais un efemērais

Kurzeme – Kurzemes hercogiste – Latvija – Eiropa

Imants Lancmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, LZA Lielās medaļas laureāts

Turpinājums.
Sākums “LV”, 24.09., 28.09.2004.

Gripsholmas pilī Zviedrijā glabājas gan hercoga, gan viņa sievas un bērnu portreti, kas tur nonākuši ar karaļa Frederika mātes, hercoga Jēkaba meitas Marijas Amālijas pūru. Viņa bija apprecējusi Hesenes-Kaseles firstu Karlu, un viņu dēls 1720. gadā kļuva par Zviedrijas karali.
Nav šaubu, ka hercoga Jēkaba laikā dzīve Jelgavas pilī bija ne mazāk spoža kā vairumā Vācijas mazo valstu. 1655. gadā Jelgavu apmeklēja franču grāfs Lomenī de Brjenns, kura dienasgrāmatas piezīmes saglabājušas jūsmīgas atsauksmes par Kurzemes galma bagātību, smalkumu un eleganci. Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabājušies daudzi hercogu laika inventāri, kas uzskaita milzīgu daudzumu sadzīves priekšmetu un gluži nepārredzamus dārglietu krājumus. Rotu un greznuma lietu no zelta un dārgakmeņiem ir tik daudz, ka šķiet – tās neiespējami izmantot pat krāšņās galma dzīves apritē. Taču tas viss izklīdis pa pasauli, nolaupīts, sadalīts, pārkausēts. Vien nejauši no nebūtības iznirst atsevišķi priekšmeti, kam kādreiz hercogs Jēkabs pieskāries, ko uzlūkojis vai lietojis. Rundāles pils muzejā atrodas lāde ar hercoga ģerboni, kas darināta 1670.gados, Hesenes zemes muzejā Kaselē var apskatīt sudraba galda muciņu, 1645. gada kāzu dāvanu no Liepājas pilsētas. Tā tur nokļuvusi ar hercoga Jēkaba minētās jaunākas meitas Marijas Amālijas pūru. Ar viņas iniciāļiem un Kurzemes ģerboni greznota arī stikla glāze, kas atrodas kādā privātkolekcijaā Austrālijā.
Hercoga Jēkaba cepešu dalīšanas rīku komplekts savukārt jau 1658. gadā pēc Jelgavas pils ieņemšanas aizceļojis uz Zviedriju, kur atrodas Skuklostera pilī, domājams kā zviedru pulkveža grāfa Nilsa Brahes trofeja. Komplekts bija eksponēts izstādē “Trīs zvaigznes, trīs kroņi” 2001.gadā.
Arī pēc Jelgavas ieņemšanas 1701.gada 23. jūlijā Stokholmas Arsenālam tika nodoti un inventarizēti hercogu ieroči un kara karogi, kas tagad glabājas Stokholmas Armijas muzejā. Sevišķi labi saglabājies Jēkaba vecākā dēla prinča Frīdriha Kazimira Holandes grenadieru pulka karogs (1673).
Arhīvu materiāli saglabājuši Jelgavas un tās pils izskatu laikā ap 1700.gadu, īsi pirms pils tika izpostīta Ziemeļu karā. Atkal svarīgākie plāni atrodas Zviedrijā. Tur ir Jelgavas pilsētas plāns 1702.gadā, Jelgavas pils nocietinājumu plāns, kas darināts ap 1703.gadu, un vairāki kara darbības fiksācijas plāni.
Jelgavas pilsēta ap 1700. gadu bija sasniegusi to plānojumu, kas bija saglabājies līdz pilsētas nodegšanai 1944. gadā. Ēku vairums, kaut gan tās bija pārbūvētas 19. gadsimtā, nāca no Kurzemes hercogistes laika.
Arī Jelgavas pils līdz Ziemeļu kara sākumam sasniedza savu galīgo izveidojumu, kurā 17. gadsimta beigās tika papildināti vienīgi daži elementi, galvenokārt ārējās kāpnes un interjeru apdare. Kopš uzspridzināšanas 1737.gada rudenī senā hercogu rezidence kļuva par arheoloģijas objektu. Hercoga Frīdriha Kazimira laika kāpnēm kostatējams gan Rīgas akmeņkaļa Johana Bodemera zīmētais margu balustra mets, gan gatavais balustrs. Domājams, ka šīs kāpnes veidoja kopīgu kompozīciju ar otrā stāva portālu, kura čuguna detaļas atrastas nesenajos arheoloģiskajos izrakumos. Īsi pirms izpostīšanas kara laikā pili rāda vairāki zīmējumi, no kuriem vienu izgatavojis zviedru ģenerālleitnants barons Karls Magnuss Stjuarts, bet otru – Vidzemes ģenerālgubernatora grāfa Ērika Dālberga uzdevumā 1702.gadā grafiķis Juhans Litēns. Tie glabājas Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā.
Hercoga Frīdriha Vilhelma īsais valdīšanas laiks Kurzemei atstājis galvenokārt Atzinības krusta radīšanu. Jaunais hercogs redzams Antuana Pena gleznotā portretā, kas tagad atrodas Nacionālajā muzejā Varšavā. Frīdriha Vilhelma pāragrā nāve bija pamatā Ketleru dinastijas un līdz ar to hercogistes vēstures būtiskām pārmaiņām. Frīdriha Vilhelma tēvoča, bezbērnu hercoga Ferdinanda nāve pavēra ceļu Bīronu dinastijai.
1737.gada 14.jūnijā par jauno hercogu tika ievēlēts Ernsts Johans fon Bīrons. Sākās Bīronu dinastijas periods Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsturē. Viņa valdīšanas pirmais periods, līdz arestam 1740.gadā, nepaspēja hercogistē ieviest būtiskas izmaiņas. Bezhercogu laiks no 1741. līdz 1759.g., kad valsti pārvaldīja četri virspadomnieki, pastiprināja Kurzemes kā muižnieku republikas raksturu. Hercoga domeņu muižas ar izdevīgiem noteikumiem tika iznomātas vietējiem muižniekiem. Hercoga Ernsta Johana pūliņi tās atgriezt hercogu valdījumā bija pamatā nemitīgajiem strīdiem, tiesas prāvām un sūdzībām, kurās iesaistīja Polijas karali un poļu seimu.
Maldīgs ir uzskats, ka visas Bīronu dzimtas bagātības pamatā bija tikai Krievijas ķeizarienes Annas devīgums. Arī gluži atšķirīgā politiskā situācijā, pēc tam, kad hercoga ģimene bija atgriezusies no trimdas, Bīroni spēja ieguldīt milzu summas piļu celtniecībā, pirkt muižas, pilis un mākslas darbus ārzemēs. Tas pamatā nāca no hercoga privātajām un domēņu muižām, kam 1795. gadā pēc atteikšanās no troņa hercogs Pēteris varēja pievienot divus miljonus rubļu atkāpšanās naudas un gada renti sev un sievai.
Muižu racionāla apsaimniekošana hercogam Pēterim Bīronam deva iespēju sakrāt lielas bagātības, turklāt kapitāls tika izvests uz ārzemēm. Kurzemes muižniecība to viņam pārmeta 1787.gadā sastādītā iesniegumā, izrēķinot, ka pārpalikumus no hercogistes ienākumiem, apmēram 7 miljonus valstsdālderu, hercogs paturējis sev. Viņiem bija taisnība. Bez visiem milzu izdevumiem ārzemju īpašumu iegādei pēc hercoga nāves 1800. gadā sastādītais mantojuma inventārs uzskaita vēl piecus miljonus dālderu, ko viņš bija aizdevis galvenokārt Prūsijas karaļiem. Hercogs Pēteris, ņemot vērā viņa rīcībā esošās skaidrās naudas apjomus, bija viens no Eiropas bagātākajiem valdniekiem.

Bīronu nama hercogi un Kurzemes vārds Eiropā

Bīronu dzimta devusi pašu lielāko ieguldījumu Kurzemes, tātad arī Latvijas, vārda nešanā pasaulē. Ernsta Johana Bīrona dēkainais liktenis jau viņa dzīves laikā deva vielu vairākām grāmatām, viņš iegājis Krievijas vēsturē gan ar sliktu, daļēji nepelnītu, slavu. Viņa dēla Pētera neveiksmīgā politika, neprotot atrast līdzsvaru laipošanā starp Krievijas, Polijas un Berlīnes galma interesēm, sekmēja Kurzemes neatkarības zaudēšanu. Politiskā konjunktūra un hercoga rakstura īpašības noveda pie fatālā 1795. gada 18. marta Kurzemes bruņniecības parakstītā dokumenta par pievienošanos Krievijai.
Bīronu galvenais devums Kurzemei un visas Latvijas mākslas vēsturei bija viņu piļu būves. Pirmoreiz kopš gotikas laika, kad Rīgā parādījās vairākas Ziemeļeiropas līmeņa baznīcas, Latvijā atkal ienāca arhitektūra, kas gribēja iet vienā solī ar tā laika Rietumeiropas mākslu un izrauties no vietējā provinciālisma. Ernsta Johana lieluma mānija Latvijai devusi piļu celtnes Jelgavā un Rundālē, kam 18.gadsimtā nav līdzīgu visā Baltijas jūras baseina zemju arhitektūrā.
Hercogs Pēteris veica vienu pašu būvpasākumu, kas ietilpināms 18. gadsimtā valdnieku iecienīto sabiedrisko ēku rindā. Tā bija Academia Petrina, akadēmiska mācību iestāde, ar ko hercogs apliecināja savu vēlmi iekļauties apgaismības laikmeta prasībās.
Bīronu dinastijas hercogi atstājuši vairāk materiālu liecību par savu eksistenci. Viņu portreti atrodas gan Latvijā, gan ārzemēs, un, piemēram, hercogienes Dorotejas daudzie portreti, ko darinājuši vai visi pazīstamākie tālaika mākslinieki, rāda hercogu mākslas ideālu orientēšanos uz moderno un komspolītisko. Hercogs Pēteris pirka to, kas bija modē, viņa līgums ar augsti apmaksāto modes gleznotāju Angeliku Kaufmani, kura viņam katru gadu piegādāja divas gleznas, bija ļoti dārgs izdevumu postenis. Visbiežāk hercogieni tika gleznojis drēzdenietis Antons Grafs, tā laika slavenība, efektīgākais no tiem ir portrets visā augumā, ar sarkanu turbānu un jostu, kas tagad atrodas Nacionālajā muzejā Varšavā un nācis no hercogam Pēterim piederošās Saganas pils.
Valdnieku reprezentācijas portreti vienmēr ir impozanti un rāda attēloto no visizdevīgākās puses, glaimojot un izskaistinot. Dzīves ritumā noveco arī visskaistākie cilvēki. Mēs nekad neuzzināsim, cik skaista patiesībā bija daudzinātā Kurzemes hercogiene Doroteja un viņas meitas, kuras 19. gadsimta sākumā Eiropā sauca par piecām grācijām. Jozefa Grasi gleznotie pieci medaljoni, kuros māti nevar atšķirt no meitām, ir iemiesojums laikmeta skaistuma ideālam, kas aizklāja realitāti. Tomēr hercogienes Dorotejas jaunākajai meitai Dorotejai un viņas māsai Johanai nācās piedzīvot plašu savas atspoguļošanās diapazonu – gan mākslinieku glaimus jaunībā, gan nesaudzīgās fototehnikas dokumentēto novecošanu mūža nogalē.
Hercoga Ernsta Johana Bīrona bagātības kādreiz bija leģendāras. No tām, līdzīgi kā tas ir ar Ketleru laika dārgumiem, konstatējamas vien pa pasauli izkaisītas drumslas. Mantu konfiskācija pēc 1740. gada daļu priekšmetu saglabāja Krievijas caru kolekcijās. Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā joprojām var redzēt daudz sudraba priekšmetu, kas kādreiz piederējuši hercogam Ernstam Johanam, bet viņa sievas Benignas Gotlības Meisenes porcelāna tintnīca glabājas Rijksmuseum Amsterdamā. Polijas karaļa dāvinātās kristāla glāzes ar Polijas un Bīronu dzimtas apvienotu ģerboni atrodas gan Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā, gan kādā privātā kolekcijā Vācijā.
Hercogs Pēteris bija kaislīgs mākslas kolekcionārs, Rundāles pilī kādreiz atradās Rembranta glezna “Simeons un Anna templī”, kas tagad atrodas Kunsthalle Hamburgā, vai Meinderta Hobemas glezna “Ūdensdzirnavas”, kas tagad apskatāma Drēzdenes gleznu galerijā. Vairums gleznu pēc 1795. gada tika pārvestas uz Saganas pili Silēzijā un pamazām sadalītas starp mantiniekiem, kā arī izpārdotas Parīzē 1899.gadā.
Hercogs Pēteris ar sievu Doroteju šā vārda tiešā nozīmē iegāja Eiropā. Laiks no 1784. līdz 1787.gadam, ko hercoga ģimene pavadīja ārzemēs, ceļojot pa Eiropu, deva neskaitāmus kontaktus, sekmēju lielas mākslas darbu kolekcijas veidošanos, kā arī noveda pie pirmajiem ārzemju piļu pirkumiem. Frīdrihsfeldes pils bija pirmā iegāde un pirmais heroga pavērsiens uz klasicisma pusi. 1785./86. gadā tapa pils svētku zāle, viens no Berlīnes klasicisma agrīnākajiem un slavenākajiem paraugiem.
Frīdrihsfeldes pilij Berlīnes karaliskajā porcelāna manufaktūrā hercogs Pēteris ap 1787. gadu pasūtīja servīzi, kam bija lemts savdabīgs rekords Eiropas porcelāna ražošanā – tā tikusi ražota līdz pat mūsu dienām. Iespējams, ka tieši šī servīze, kas nes nosaukumu Kurland-Dekor, ir bijusi Kurzemes vārdu visneatlaidīgāk pasaulē nesošais sūtnis. 2003.gada beigās sešdaļīgu galda servīzi Berlīnes valdošais birģermeistars K.Vovereits dāvināja Latvijas Valsts prezidentei, kas to savukārt nodeva tālāk Rundāles pils muzejam. Tas bija žests, kas atgādināja par vēsturiskajām saitēm starp Latviju un Vāciju, un servīze pirms vešanas uz Latviju svinīgi tika prezentēta Frīdrihsfeldes pilī, vietā, kur porcelāna trauki ar “Kurzemes dekoru” pirmoreiz pirms gandrīz 220 gadiem tikuši likti uz galda.
Arī šobrīd Frīdrihsfeldes pilī nav aizmirsts Kurzemes hercogu laiks, tur eksponēti divi hercogienes Dorotejas portreti.
Berlīnes porcelāna izstrādājumi vairākkārt saistījušies ar Kurzemi. Tur bija Prūsijas karaļu dāvanas, bet Prūsijas piļu un dārzu fonda krājumos ir atsevišķi priekšmeti no Otrā pasaules kara laikā izlaupītās hercogienes Dorotejas porcelāna ceļojuma servīzes.
1793.gadā hercogs Pēteris nopirka arī Prūsijas princeses Amālijas pili Unter den Linden Nr.7, viņa meita Doroteja pili pārdeva Krievijai, kas tur ierīkoja savu vēstniecību. Otrā pasaules kara laikā sagrautās pils vietā tagad paceļas Krievijas vēstniecības smagnējā ēka.
Vācijā Kurzemes vārdu vēl daudzina Lēbihavā, nelielā apdzīvotā vietā netālu no Jēnas. Kopš 1797.gada tā bija hercogienes Dorotejas personīgā īpašumā, kas Lēbihavā nomira 1821.gadā. Ceļot Lēbihavas pili, atkal veidojās tas sarežģītais māksliniecisko iespaidu un kontaktu tīkls, kas Latviju sasaista ar Eiropu. Hercogienes Dorotejas māsa Elīza fon der Reke bija tuva draudzene Anhaltes-Desavas firstienei Luīzei un bieži uzturējās Desavas firsta jaunceltajā Vērlicas pilī, pirmajā konsekventajā klasicisma celtnē Vācijā. Vērlicas pils prototips ar tās četrkolonnu portiku samazinātā formātā izmantots Lēbihavas pils celtniecībā, kuras mākslinieciskais vadītājs bija Elīzes un Dorotejas brālis grāfs Žanno Mēdems. Šā paša prototipa iespaidā Mēdems 1797.gadā Pēterburgā arhitektam Džakomo Kvarengi bija pasūtījis projektu pils būvei savā Elejas muižā. Ar Mēdema dienestā esošā arhitekta Johana Georga Berlica vieglo roku Kvarengi projekts ar variācijām savukārt tika Kurzemē izmantots gan pašā Elejā, gan Mežotnē un Kazdangā, dodot ierosmi arī daudzām citām Kurzemes muižu ēkām.

Nobeigums sekos

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcei sagatavotā akadēmiskā lekcija – 24.septembrī, Rundāles pilī saņemot augsto LZA Lielo medaļu.

Vecā Jelgavas pils, skats no austrumu puses. Gravīra, 18.gs. sākums