Reklāmas spožums un…

Interesanti, kad radās pirmā reklāma, kuru uzskatīt par pirmās reklāmas autoru, un kāds bija tās teksts? Piedāvājamo pakalpojumu grafisks attēlojums Pompejas publiskajos namos? Ugunīgais uzraksts Mene, takel, fares uz sienas Baltazara dzīrēs – brīdinājums, analogs Smēķēšana nopietni apdraud jūs un cilvēkus jums blakus? Neredzamā balss (radio?), kas Mozum nodiktēja tekstu bauslības galdiņiem?

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ir, ja nemaldos, angļu paruna – Par to nav vērts rakstīt uz sienām! Bet kas tad ir tās lietas, par ko vērts rakstīt uz sienām, ugunsdrošiem mūriem, gaisabalonu sāniem, sportistu krekliņiem, automašīnām? Lietas, kurām veltītas veselas lappuses avīzēs un žurnālos, telereklāmu rullīši, radioraidījumi? Te nu es apmulstu, prātā pārcilājot visas cilvēces esības izpausmes sfēras.
Visam ir atradusies vieta reklāmā, tā ielenc mūs no visām pusēm, iesakot, slavējot, piedāvājot, informējot, apelējot pie mūsu prāta, jūtām, vēlmēm, manipulējot (bieži pat zemapziņas līmenī), pieaicinot speciālistus, konsultantus, anketējot sabiedrību, tērējot milzu summas. Kāpēc, kā vārdā?
Nē, tā nav labdarības akcija un ar altruismu – kāds novecojis vārds! – tam nav nekāda sakara. Pat brīdinošajiem uzrakstiem uz tabakas un alkohola izstrādājumiem, manuprāt, ar rūpēm par cilvēku veselību ir visai pastarpināta radniecība, blakus šiem tekstiem reklāmās plaukst un zeļ varenā Marlboro zeme – talantīgu reklāmas mākslinieku radītā paradīze ar kovbojiem, zirgiem, kanjoniem, brīva cilvēka tēlu.
Bet kam tad kalpo reklāma? Tirgum. Reklāma ir māksla pārliecināt cilvēkus pirkt lietas, kas viņiem nav vajadzīgas. (Viljams Baklijs, citēts pēc Ilmāra Bastjāņa–Krasta grāmatas “Pašvēsture bēgļu gaitās un trimdā Amerikā”.)
Stipri rūkts? Bet rūcējs, šī teksta autors, ir amerikānis, un, šķiet, Amerikā viņi tās lietiņas pārzina... Mums, kas ar reklāmas totālo “uzbraucienu” tā tuvāk saskaramies 10 – 12 gadus, bieži vien atliek tikai blisināt acis un ieplest muti... (Starp citu, pašlaik Rīgas centrā šur un tur ir izkārti transparenti Aizver acis, un tu esi – Atēnās, Parīzē, Venēcijā utt. Mans eksperiments – acu aizvēršana – beidzās neveiksmīgi – nu, aizvēru, un, kad atvēru, nekas nebija mainījies, atrados tai pašā mūsu Rīgā, ar visiem tās brīnumiem – Triangula bastionu, kaucošajām VIP eskorta automašīnām, atkritumiem piemētāto kanālu, Spirt, vodočka, sigareti! reklāmsaukļiem Rīgas tirgos...)
Eju, ar pūlēm turot aizvērtu muti. Paldies Dievam, vēl patālu līdz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām – vismaz tās reklāmsejas – gudras, pašpārliecinātas, visu – VISU! – sološas, zaļas, oranžas, ar sarkanām rozēm, ar neļķēm! – nerēgojas, tikai šur un tur vēl rēgojas nenovāktas politisko partiju reklāmu atliekas un novecojuši teksti uz sienām... Uzvarētāji jau sēž Saeimā un domē, vīkšas uz Strasbūru un Briseli, bet reklāma savu panākusi!
Kamēr vēl politiskās batālijas nav sākušās (ko niekus – arī krievvalodīgo skolu aizstāvju saukļi – bieži pat angliski! – tiek tiražēti gan uz transparentiem, gan T krekliņiem) reklāmu veidotāji bombardē mūs ar jau pierasto komerciālo reklāmu, piedāvājot vis–vis–vis–to labāko! Paiešos ielās, pavērošu, ko tad jaunu man piedāvā, uz kādu punkti mēs viņus ķersim? (Paraksts A.Dauguļa zīmējumam vēl 19.gs. presē.)
Nodzēs alerģiju! – no bērnības – Nodzēs tualetē elektrību! Cenu olimpiāde! Grieķu Mac! – tā, šķiet, atsauksme uz Atēnu olimpiādi – ēdot Makdonalda bulciņu ar plānu kotleti, iedomājieties sevi tur, Atēnās, skrienot, lecot, peldot utt.
Izaicinām sasniegto! Kādas bankas lecīgais sauklis.
Izkūsti no baudas! (Uzraksts uz saldējumu izvadājošas mašīnas sāniem). Nesaprotu... vai man, ēdot saldējumu, jāizkūst vai saldējumam? Varbūt atkal tas pats vecais Freids apelē pie manas sublimētās seksualitātes?
Pareizā desa pareizajām sviestmaizēm! – kāda desu ražotājfirma izmanto Uspenska Matroskina tēlu – interesanti, vai pats Uspenskis ir lietas kursā?
Tālāk – visas tās zelta stundas, papildatlaides, 10,25,50 procentu, pat 70!(Interesanti, kāda tad ir tās reklamētās lietas vai pakalpojuma īstā vērtība? Nav taču neviens te Ziemassvētku vecītis!)
Par laimētavu (segvārds spēļu namiem) saukļiem pat neveikli rakstīt, kronis visam, vismaz man – Viens žetons var izmainīt visu tavu dzīvi! (Žetona cena 5, pat 1 santīms, tā vismaz vēsta reklāma.)
Tālāk – reklāma TV. Vienalga, kas – filma, sporta raidījums, ziņu pārraide –, reklāma visur ir klāt. Pirms pāris gadiem TV demonstrēja pat speciālu reklāmu, kas vēstīja, ko mēs zaudētu, ja tālrādē nebūtu reklāmas, jāsaka, visai asprātīgi. Nu, un kas būtu, ja vismaz valsts kanālos reklāmas nebūtu? Nu, neredzētu mēs pāris no neskaitāmajām “ziepju operām”, nesēdētu plakaniem dibeniem pie zilā ekrāna 18 (sic!) stundas diennaktī! Starp citu, kāpēc reklāma nepārtrauc mūzikas koncertus, teātra izrādes, Valsts prezidentes vai iekšlietu ministra uzstāšanos televīzijā?
Arguments, ka reklāma un tās radītais tirgus mums, preču un pakalpojumu pircējiem/lietotājiem pamazina preces/pakalpojuma cenu, šķiet, kā to tā politkorektāk pateikt? – ne visai atbilst patiesībai. Piemērs – vai reklāmu teksti uz satiksmes līdzekļiem – autobusiem, tramvajiem, trolejbusiem utt. – ir samazinājuši biļešu cenas vai uzlabojušas pakalpojumu kvalitāti?
Tālāk – drukātā reklāma mūsu pastkastītēs. Vai kāds man un jums lūdzis atļauju piedrazot manu vai jūsu pastkastīti? Un tie jaukie konvertiņi pie trolejbusu stabiem – Izņem vienu kuponu!, vai tie saskaņoti ar pilsētas galveno mākslinieku, tāpat kā tā privāto sludinājumu gūzma visās kaut cik pieejamās vietās?
Bet kas tad pēdējā laikā mani sevišķi aizkustinājis? Nu, gan plakāti, gan pastkastītē iemestie kādas nopietnas kompānijas nopietns piedāvājums, unikāls piedāvājums salīdzināt, cik pelna LABS ārsts, skolotājs utt. Latvijā un Anglijā... Jā, tik tālu mēs esam iekšā ES, līdz... Bet, lai kļūtu par labiem ārstiem, skolotājiem utt..., ir jāiegūst laba izglītība (arī par nodokļu maksātāju naudu), citādi mums tur, ES turīgākajās valstīs, nebūs ko darīt... Arī te mums palīdz reklāma. Citēšu tikai divu augstskolu reklāmas. Biznesa augstskola Turība. Uzskaitījusi visus labumus, reklāma piebilst – P.S. Mūsu mācībspēki ir stilā, ... un tualetēs vienmēr ir papīrs.
Jā... Tas nu ir reklāmas radītāju un pasūtinātāju radošā intelekta kalngals!
Bet... Vai Latvijas Kristīgā akadēmija, savā reklāmā uzsverot, ka, citēju: – Mēs aicinām Jūs studēt augstskolā, kurā cilvēku darbs ir Dieva svētīts, – nepārspēj pat brāļu Kaudzīšu Oliņieti?!
Nabaga topošie studenti! Cik grūti tiem būs izvēlēties starp šīm abām Alma mater, vienā pasniedzēji ir stilā un tualetēs vienmēr ir papīrs, otrā – cilvēku (tātad arī pasniedzēju) darbs ir svētīts...
Vēl – kāpēc mūsu reklāmveidotāji, šīs radošās personības, tik reti ieskatās mūsu pašu gara mantās? Vai tiešām daudzām, un tikai alus reklāmām nederētu senā tautas gudrība – Tukša muca tālu skan!
Vēl – tā kā reklāmas lietotāji bieži ir bērni, vai, vismaz dažām, reklāmām nederētu pievienot brīdinājumu: – Lietot uzmanīgi!

Juris Zvirgzdiņš