1990.gada 18.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Turpinām mūsu darbu, tas ir, republikas Ministru kabineta veidošanu. Šodien 11.00 paredzēta tikšanās ar iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku. Pēc tam darbu turpināsim.
Deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Man ir divas pretenzijas par sēdes vadīšanu. Pirmā. Iepriekšējā plenārsēdē es prasīju dot vārdu, apspriežot kultūras ministra kandidatūru. Par manu zīmīti ar šo prasību deputātiem pat ziņots netika, lai gan man ir pamats domāt, ka tas bija pirmais pieteikums uzstāties. Kolēģi Īvān, es gribētu, lai jūs paskaidrotu, kāpēc man nebija iespējams runāt šajā jautājumā.
Un otrais. Es nesaņēmu atbildi uz otro pieprasījumu to cilvēku ar lentēm sakarā, kuri šeit piedalījās zināmajos incidentos, bija šo incidentu iniciatori. Es prasu atbildi: kas ir šie ļaudis? Lūdzu!/

Priekšsēdētājs: Es atbildēšu uz otro jautājumu. Atbildi par kārtības sargiem ar apsējiem sniedza iekšlietu ministra vietnieks P.Jekimovs. Jums šī atbilde tika nolasīta pirms vairākām dienām. Attiecībā uz pirmo jautājumu es domāju, ka sekretariāta vadītājs deputāts Dobelis jums sniegs individuālu atbildi, jo šeit Prezidijā jūsu zīmīte nenokļuva.
Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti cienījamie deputāti! Atļaujiet man stādīt priekšā kandidatūru sociālās nodrošināšanas ministra postenim– Uldi Gundaru, kurš pašreiz strādā par pirmo vietnieku Sociālās nodrošināšanas ministrijā, un lūgt viņu šeit uzstāties ar galvenajām darbības tēzēm un atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Kāds ir komisijas slēdziens? Komisijas priekšsēdētājs deputāts Krastiņš grib izteikties?

I.Krastiņš: Komisija izskatīja Gundara kunga kandidatūru– 10 balsis “par”, viena “pret”. Protokols jums ir iesniegts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu ministra amata kandidātu tribīnē. Vai vēlaties īsi izklāstīt savas darbības pamattēzes vai tūlīt atbildēt uz jautājumiem? Deputāti, kuri vēlas uzdot jautājumus, lūdzu, piesakieties sekretariātā!

U.Gundars: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Atstāju jūsu izlemšanai, vai izklāstīt tēzes vai uzreiz atbildēt uz jautājumiem. Esmu gatavs abiem variantiem.

Priekšsēdētājs: Tātad deputātu viedoklis ir– uzdot jautājumus. Vai sekretariātā jau ir pieteikušies? Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Cienījamo šī posteņa kandidāt! Man ir trīs nelieli jautājumi. Pirmais. Jūsu attieksme pret žēlsirdības kustību, kas pēdējā gadā radusies mūsu republikā?/

U.Gundars: */Mana attieksme vispozitīvākā. Tikai gribu piebilst, ka visām sabiedriskajām kustībām jādarbojas ļoti patstāvīgi, ministrija nevar tās vadīt un ietekmēt. Vienīgi var koordinēt to kopīgos pasākumus. Vispozitīvākā./

V.Kostins: */Otrais jautājums. Vai jūs, kļuvis par ministru, mainīsiet atvieglojumus Lielā tēvijas kara dalībniekiem–invalīdiem un karavīriem–afganistāniešiem (protezēšana, bezmaksas braukšana) vai atstāsiet tādus pat?/

U.Gundars: */Jautājums saprotams. Pašlaik ļoti daudz runā par sociālo taisnīgumu, pie manis nāk daudzi kara invalīdi. Cik gadu kopš kara jau pagājuši, bet mēs līdz šim laikam nevaram atrisināt daudzus jautājumus. Kas attiecas uz Lielā tēvijas kara invalīdiem, tad personīgi es domāju, ka šo jautājumu uz visiem laikiem vajag atrisināt, vēl jo vairāk tādēļ, ka līdzekļiem automobiļiem un visam pārējam jānāk no Savienības./

V.Kostins: */Un pēdējais jautājums. Kāda ir jūsu attieksme pensiju jautājumā bijušajiem leģionāriem?/

U.Gundars: */Gribu teikt, ka jāievēro sociālā taisnīguma princips. Ja cilvēks ir cietis, karodams vienā vai otrā pusē, nebūdams noziedznieks, tas nozīmē, ka viņam jāsaņem viss, kas nopelnīts. Manās tēzēs par to teikts./

A.Aleksejevs: */Jūs, dabiski, sekojat cenu līmenim un zināt, ka tas ceļas. Vai jūs uzskatāt, ka pensionāriem nepieciešamas piemaksas? Cik lielas tās var būt? Tas pirmais jautājums./

U.Gundars: */Labi. Jautājumu es sapratu. Noteikti. Tāpēc es uzskatu, ka jānodrošina pensiju polarizācijas princips, tas ir, ievērojot nacionālās algas līmeni un citus rādītājus. Pašlaik, lai pārrēķinātu vecās pensijas pēc jaunajām normām, tas jau prasīs 200 miljonus, kas tiks ievērots jaunajā likumā./

A.Aleksejevs: */Un otrs jautājums. Varbūt es jau atkārtojos, tomēr gribu uzzināt, cik maksās jaunā pensiju likuma ieviešana, kuru pieņēmusi PSRS Augstākā padome?/

U.Gundars: */Papildus pie tiem 515 miljoniem, kas budžetā šogad jau paredzēti pēc vecā likuma, būs vajadzīgi vismaz 300 miljoni. Ja realizēsim mūsu republikānisko likumu, kurā centāmies likvidēt ļoti nepatīkamus invalīdu un pensionāru nabadzības simptomus, nāks klāt vēl 300 miljoni. Kopējā summa pārsniegs miljardu. Miljardu 100 miljonus. Taču visu to vēl vajag izrēķināt, precīzu skaitli tagad nenosaukšu. Mēs momentā nebūsim gatavi nodrošināt tādu summu./

A.Aleksejevs: */Tas papildus prasīs 700 miljonus pie 150 miljonu deficīta šodien. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Zeltkalnei.

B.Zeltkalne: Es gribētu jautāt to daudzo veco cilvēku un invalīdu vārdā, kuri ir rakstījuši man vēstules un lūguši palīdzēt, jo pagaidām neviens viņu jautājumus nerisina. Proti, ir izveidojies vesels jūsu nozares cilvēku kontingents, kas dzīvo neciešamos apstākļos. Šeit nav runa par pabalstiem, pensijām, bet gan tieši par dzīves apstākļiem. Piemēram, invalīdi bez kājām dzīvo piektajā stāvā, pagrabā, bēniņos bez ūdens un bez ērtībām. Šo dzīvokļu problēmu neviens līdz šim nav risinājis un arī nerisina. Ja jūsu programmā ir ietverts šāds jautājums, vai jūs ļoti īsi un konkrēti varētu pateikt– kā jūs domājat to atrisināt?

U.Gundars: Dzīvokļu jautājuma risināšana tomēr ir vietējās varas ziņā. Decentralizējot ministrijas darbību, katrā ziņā daudz lielāka atbildība gulsies uz vietējās varas atbildīgajiem darbiniekiem, un šie jautājumi obligāti tiks risināti katrā konkrētā gadījumā– pilsētā vai uz laukiem.
Ir vēl arī otrs variants– būvēt atsevišķas mājas invalīdiem, ēkas, kur viņus nedaudz sakoncentrētu. Kaut gan tas nav īpaši labs variants– vecie cilvēki parasti turas pie savām ierastajām dzīvesvietām. Bet tomēr tāds variants pastāv. Manā praksē ir nācies ar šādām lietām nodarboties. Diemžēl man pašreiz nav konkrētu materiālu, taču izpildkomitejas diezgan vēsi izturas pret šādiem priekšlikumiem. Tādēļ manā nākamajā darbībā šiem jautājumiem būs jāpievērš lielāka uzmanība, kaut gan, kā jau sacīju, mēs centīsimies šo darbu decentralizēt, lai uz vietas katrs zinātu, kas ar viņu notiek, kam šī palīdzība ir vajadzīga un cik lielā mērā.

B.Zeltkalne: Es atvainojos, mani neapmierināja atbilde. Ja šī nozare paliek vietējo padomju pārziņā, kā tas bija līdz šim, tad šis jautājums risināts netiks. Vai jūsu ministrija pārņems pilnīgi savā ziņā šī jautājuma risināšanu vai arī ne?

U.Gundars: Manās tēzēs ir teikts, ka arī mūsu darbība tiks decentralizēta. Mēs nodarbosimies ar stratēģiju un ar koordinācijas jautājumiem, tā ka katrā konkrētā gadījumā mēs varēsim tikai tik daudz piedalīties, lai paskatītos, vai nav kādu pārkāpumu. Dzīvokļu lietas noteikti būs jākārto uz vietas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Jagupecs.

J.Jagupecs: */Man tāds jautājums. Vai jūs uzskatāt, ka pie mums ir taisnīga dzīvojamās platības uzskaites un sadales kārtība? Ja nē, tad kādus ceļus jūs redzat, lai šo netaisnību novērstu?/

U.Gundars: */Es varētu atbildēt tāpat kā uz iepriekšējo jautājumu. Tomēr es uzskatu, ka tas ir pilsētu un rajonu padomju un to izpildkomiteju jautājums. Mēs tajā varam piedalīties tikai savas kompetences ietvaros. Redzams, ka ir nopietni trūkumi, jo dzīvokļu lietas nonāk arī Sociālās nodrošināšanas ministrijā. Tādi iesniegumi bija no Maskavas un Oktobra rajona. Bija konkrēti jautājumi, kurus arī mēs centāmies atrisināt. Tie bija pārvietošanas uz zemākiem stāviem, slikta dzīvokļa un citi jautājumi./

J.Jagupecs: */Vēl precizējošs jautājums. Vai uzskatāt, ka būtu mērķtiecīgi ieviest diferencētu maksu, atkarīgu no platības, komforta pakāpes un tā tālāk?/

U.Gundars: */Es personīgi uzskatu, ka tas būtu taisnīgi. Taču tas ir komunālās saimniecības darbinieku jautājums./

J.Jagupecs: */Otrais jautājums. Vai jūs uzskatāt, ka būtu mērķtiecīgi izstrādāt un ieviest ekonomiskus stimulus iedzīvotāju veselības nostiprināšanā?/

U.Gundars: */Jā, uzskatu. Manās tēzēs viens no jautājumiem bija tādas nodokļu sistēmas ieviešana, lai sociālās nodrošināšanas centrālajā fondā nonāktu ne tikai obligātās iemaksas, bet uzņēmumi un privātpersonas būtu ieinteresētas tajā iespējami vairāk ieskaitīt. Tad tādus jautājumus varēsim risināt ministrijas līmenī, izmantojot šo fondu. Var tikt radīta banka brīvās naudas izvietošanai, lai gūtu peļņu./

Priekšsēdētājs: Deputāts Salītis.

B.Salītis: Sakiet, lūdzu, kas ir plānots, lai nodrošinātu ar pensijām cilvēkus, kas nodarbojas ar jūru saistītās specialitātēs? Jūs droši vien zināt, ka daudzi ar jūru saistītie speciālisti nevar sasniegt pensijas vecumu savā profesijā, un viņi bieži vien ir spiesti strādāt citā jomā, nesaņemot varbūt tādu pensiju, kas viņus nodrošinātu. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā?

U.Gundars: Manas domas ir tādas, kādas mēs visi esam fiksējuši republikas likumprojektā par pensijām. Šīs pensijas būs izdienas pensijas. Tas pats attiecas arī uz slaucējām un citiem kaitīgos apstākļos strādājošiem, piemēram, lidotājiem, un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Deputāts Krastiņš.

Krastiņš (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu – Red.): Gundara kungs, ja jūs apstiprinās par ministru, tad paliek vakanta jūsu pašreizējā vieta, tas ir, ministra vietnieka postenis. Vai jūs esat domājis par kandidatūrām, kas varētu ieņemt ministra vietnieka amatu gadījumā, ja jūs apstiprinās par ministru?

U.Gundars: Nevaru teikt, ka neesmu domājis. Tomēr nebūtu īsti vietā šeit jau klāstīt un nosaukt kādus noteiktus uzvārdus, bet es varu sacīt, ka mums ministrijā bija sava programma, ko kādos posteņos virzīt, ja ministri aiziet pensijā. Mums tādi cilvēki ir, kas varētu aizstāt mani tajā postenī. Es personīgi domāju, ka tas būs jurists un pensiju jautājumu speciālists.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grigorjevs.

A.Grigorjevs: Sakarā ar ekonomikas pāriešanu uz tirgus principiem ir gaidāms, ka Latvijā parādīsies arī bezdarbnieki. Tādi faktiski jau tagad sāk parādīties. Kāda ir rīcības programma šajā sakarā?

U.Gundars: Šajā sakarā varu sacīt sekojošo. Mēs savā turpmākajā darbībā neatteiksimies ne no viena jautājuma, kas būs saistīts ar sociālās nodrošināšanas lietām, tai skaitā arī ar bezdarbu. Problēma vienīgi varētu būt, kā sagatavot veselus cilvēkus, lai viņi pārkvalificētos jaunam amatam gadījumā, ja viņi nav spējīgi strādāt savā specialitātē vai pamatdarbā. Ja runa būtu par invalīdiem, tad man ir viennozīmīgs uzskats: mums ir jāizveido pilnīgi jauna sistēma ar visu bāzi, apmācot invalīdus, sākot no bērnības. Pārējie jautājumi, piemēram, visu mūsu strādnieku un citu darbinieku pārprofilēšana, manuprāt, būtu atklāts jautājums vai arī risināms kopā ar Ekonomikas ministriju, vai arī dibināms kāds atsevišķs departaments. Bet principā, ja mums būs invalīdu pārkvalificēšanas centrs, tad tajā šos jautājumus varētu risināt.

A.Grigorjevs: Taču tomēr veselam strādniekam pārkvalificēšanās laikā no kaut kā ir jāpārtiek. Vai tam ir paredzēti līdzekļi?

U.Gundars: Ja mums tiks uzticēta bezdarbnieku apgāde, tas ir mūsu jautājums, tāpat kā bezdarba gadījumā arī pārkvalificēšanās.

Priekšsēdētājs: Paldies, Gundara kungs. Jautājumu vairāk nav, tāpēc, lūdzu, aicinu deputātus pāriet pie debatēm. Pirmajai vārds deputātei Buķelei.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Mēs pašreiz gatavojamies izšķirt jautājumu par to, kam uzticēt šīs ministrijas vadību. Es atļaušos izteikt viedokli, ka jautājums patiešām ir ārkārtīgi nopietns, jo uz šo cilvēku ļoti cerīgi raugās vairāki 100 tūkstoši maznodrošināto pensionāru, veco ļaužu un daudzi citi mūsu līdzšinējās sadzīviskās un politiskās nekārtības radītie grūtdieņi, par kuriem mēs visi arī esam atbildīgi. Cerīgi un bažīgi raugās arī tāpēc, ka mūsu republikas budžets ir ļoti trūcīgs. Un es uzdrošinos teikt, ka sakarā ar tiem streikiem, kuru iniciatori ir arī šeit mūsu vidū, republikas budžets šajās dienās ir kļuvis vēl nabadzīgāks, un tas katrā ziņā arī šai ministrijai radīs papildu grūtības. Un tieši tāpēc Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija, kuras sastāvā es darbojos, izskatot un apspriežot ministra kandidatūru, piegāja šim jautājumam ļoti nopietni. Mēs vairākkārt klausījāmies četrus kandidātus, līdz beidzot palikām pie Ulda Gundara kandidatūras. Par to es izteikšu arī dažus argumentus.
Ulda Gundara līdzšinējās iestrādes, viņa līdzšinējais darbs parāda, ka viņš, lai arī klusāks cilvēks, kas mācējis varbūt sevi parādīt, bet, kā liecina viņa kolēģi, ar kuriem esmu uzņēmusi kontaktus gan šeit Rīgā, ministrijā, gan ļoti daudzos lauku rajonos, viņš ir ļoti daudz darījis, lai virzītu ministrijas darbu gan pansionātu celtniecības, gan protezēšanas attīstīšanā, gan sakaru nodibināšanā ar dažādām ārzemju firmām, kas ir ārkārtīgi svarīgi mūsu trūcīgajā invalīdu apgādē ar viņiem nepieciešamajām palīgierīcēm. Tāpēc komisija pēc lielām un nopietnām pārrunām izvirzīja un atbalstīja, vienam cilvēkam balsojot pretī, Ulda Gundara kandidatūru.
Vienu gan es gribētu novēlēt, tas izskanēja arī komisijas sēdēs, ka mūsu sabiedrībā līdz šim vismazāk ir bijis sociālā taisnīguma un ka jaunam ministram būs ārkārtīgi stingri jāpārkārto visa ministrijas aparāta darba stils un domāšanas veids.
Tas jādara atbilstoši pārkārtojumiem visā mūsu sabiedrībā. Mums ir jāatsakās no dažādām privilēģijām un jācīnās pirmām kārtām par to, lai patiesi būtu sociālais taisnīgums, vadoties pēc tā, cik tas katram cilvēkam ir nepieciešams, un nevis pēc kaut kādas šķiriskās piederības. Un tāpēc es atļaušos nepiekrist tam, ko šeit izteica, šķiet, deputāts Aleksejevs. Nedrīkst vērtēt pēc tā, kas cilvēks ir bijis, bet cik viņam šodien ir nepieciešams sabiedrības atbalsts. Es atļaujos to teikt arī kā Latvijas Nacionālās neatkarības partijas pārstāve, jo arī visa mūsu partija iestājas pret kaut kādu privilēģiju piešķiršanu jebkādam sociālajam slānim. Vienīgais kritērijs ir patiešām humānais vērtējums– cik un kādas privilēģijas, pabalstus cilvēkam no sabiedrības ir nepieciešams saņemt.
Es aicinu jūs, cienījamie deputāti, izteikt atbalstu Uldim Gundaram un novēlēt, lai viņš un viss viņa vadītais ministrijas aparāts turpmākajā darbībā patiešām vadītos no šiem humānajiem cilvēktiesību principiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile.
Jūs, biedri Aleksejev, gribējāt pieteikties debatēs? Aizejiet, lūdzu, pie sekretariāta.

V.Zeile: Cienījamie deputāti! Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šodien mēs izvēlamies cilvēku, kas vadīs ministriju, kura līdz šim ir bijusi sociāli vismazāk aizsargāta un ir viskatastrofālākā stāvoklī– tā ir Sociālās nodrošināšanas ministrija. Tās aprūpē, kā jūs zināt, līdz šim ir bijuši invalīdi un pensionāri, gan pieaugušie, gan bērni. Savā līdzšinējā darbā esmu saskārusies ar šo ministriju un tās cilvēkiem, tādēļ es gribētu pasvītrot divas lietas. Pirmkārt, tajā strādā ļoti daudzi ārkārtīgi pašaizliedzīgi un humāni cilvēki, kas pie visas tās nabadzības, pie kādas esam turējuši iepriekšminēto kontingentu, ir centušies kaut cik sabalansēt un aizstāvēt šos cilvēkus– pensionārus un invalīdus. Otrkārt, jāņem vērā, ka šī ministrija neko līdz šim būtisku nebija varējusi izdarīt galvenokārt sekojošu iemeslu dēļ tikai tādēļ, ka tā tika finansēta ārkārtīgi minimālos apmēros. Strādājot gadu desmitiem šādā situācijā, kolektīvā ir izveidojies arī viens milzīgs mīnuss– šo cilvēku idejas tika sagrautas jau pašā sākumā, un šī piezemētība, ka mums nekad nav līdzekļu un mēs esam nabagi, ir atstājusi arī iespaidu uz ideju producēšanu un realizēšanu.
Un tāpēc es personīgi iestājos par šo kandidatūru divu iemeslu dēļ: pirmkārt, ka vēl ir cilvēks, kas saprot, ka visa vaina ir šajā minimālajā finansējumā, kas ir bijis, un labi zina problēmas un idejas, kādas ir jārealizē; otrkārt, neaizmirsīsim vienu, ka šajā postenī ir vajadzīgs cilvēks, kuram raksturā psiholoģiski ir tādas īpašības, ka viņš labi kontaktējas ar savām apakšvienībām un saimnieciskajām organizācijām. Praktiski no visām šai ministrijai pakļautajām organizācijām ir izteikta vēlēšanās par savu ministru turpmāk redzēt tieši Gundaru. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Albertiņai.

S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Es ceru, ka jūs būsit ar mani vienisprātis, ka mēs dzīvojam spilgti izteikta ekoloģiskā diskomforta apstākļos. Par to liecina kaut vai tas, ka mūsu zālē jau gandrīz veselu mēnesi ir nelabvēlīga atmosfēra. Plūst kaut kādas savstarpēji nelabvēlīgas strāvas. Tāpēc mums jābūt uzmanīgiem par katru izteikto vārdu, jo ik brīdi var atrasties cilvēks, kas šo mūsu izteikto vārdu var tulkot pavisam citādi. Iemeslu tam visam ir ļoti daudz– mēs nepārtraukti esam organizējuši savu dzīvi tā, lai nonāktu pie šī ekoloģiskā diskomforta, šī galējā saasinājuma. Te nu tagad ir redzams rezultāts.
No šā ekoloģiskā diskomforta, ko esam izveidojuši šajā mājā, savā republikā, protams, visvairāk cieš tie iedzīvotāji, kuri ir vismazāk aizsargāti. Un proti– tie ir bērni, tie ir veci cilvēki un invalīdi. Un man šodien kauns klausīties jautājumu, kā nākamais ministrs, ja mēs viņu ievēlēsim, izturēsies pret leģionāriem. Es nevaru saprast, kā mēs tādu jautājumu vispār uzdrošināmies uzdot, jo arī leģionārs šajā brīdī ir gluži vienkārši vecs cilvēks. Un tāpēc esmu ļoti priecīga, ka mēs šodien esam sastapušies ar tādu ministra kandidātu, kurš uzdrošinājās šajā auditorijā atklāti atzīties, ka arī viņam ir gluži tāds pats viedoklis, ka tad, kad cilvēks ir vecs, pilnīgi nav no svara, kurā pusē viņš ir karojis un kas viņš ir bijis.
Es domāju, ka šī ministrija ir viena no vissmagākajām, viena no visgrūtākajām, jo no tā, kā mēs spēsim atrisināt šīs problēmas, būs atkarīga mūsu sabiedrība, arī dzīve šajā sabiedrībā, jo nevar būt normālas sabiedrības, kura neizturas ar pienācīgu cieņu pret veciem cilvēkiem un invalīdiem, kurai ir tik daudz neaizsargātu, nabadzīgu, piedodiet, arī gar atkritumu kastēm staigājošu vecu ļaužu, kas tur meklē iemestas pudeles un dažādas citas lietas, ko viņi vēl varētu izmantot, lai savāktu sev pašu nepieciešamāko. Tas ir sabiedrības kauns un negods. Un es domāju, ka jūs nevarēsit man iebilst šajā brīdī, kad apgalvošu, ka mēs nicinām visu veco– mums nepatīk vecas mājas, mums nepatīk veci parki, mums nepatīk veci cilvēki– tas ir briesmīgi, un no tā beidzot ir jātiek vaļā.
Un tāpēc es ļoti ceru, ka mūsu šodien ievēlamā ministra darbība, vismaz spriežot pēc visa tā, ko esmu dzirdējusi tajās reizēs, kad viņš ir uzstājies, būs virzīta uz to, lai mēs kaut cik vērstu šo situāciju par labu. Tas ir kauns, ka mēs būvējam pansionātus tādās vietās, kur tie atrodas tālu prom no cilvēkiem, tie ir tālu parkos un mežos, it kā ļoti skaistās vietās, taču šie vecie cilvēki ir ļoti vientuļi. Mums pašiem vajadzēs atpūsties klusos meža nostūros pēc tam, kad būsim izgājuši ārā no šīs naidīgās gaisotnes, bet veciem cilvēkiem, kad viņi aizgājuši pensijā, ļoti gribas būt kopā ar cilvēkiem. Un es zinu, ka Gundara kungs ir orientēts uz dažādām jaunām idejām arī šajā virzienā un ka viņa mērķis ir labot to, ko mēs vēl varam saglabāt, ko varam izlabot. Jo būtībā– un tādēļ es arī šodien uzstājos– es uzskatu, ka šeit, runājot par sociālo nodrošināšanu, runa gluži vienkārši ir par cilvēka ekoloģiju, par kuru mēs nekad neesam runājuši un domājuši, rupji pārkāpdami šīs cilvēka ekoloģijas pamatlikumus, un tādēļ tagad esam tur, kur mēs atrodamies. Šajā brīdī mani neviens nepārliecinās, ka visi šie konflikti, kas redzami mūsu zālē, ir radušies dažādu viedokļu daudzveidības dēļ. Cienījamie kolēģi, tas nebūt nav tā. Pavērtēsim sevi paškritiski– nevar taču būt, ka mūsu tā saucamā opozīcijas frakcija ir pilnīgi pret visu, ko piedāvā Latvijas Tautas fronte, jo Latvijas Tautas frontes frakcija domā par to, kā uzlabot iedzīvotāju dzīvi. Es esmu pārliecināta, ka Gundara kungs, kad viņš stāsies savā jaunajā amatā, vispirms domās par mani un tikai tad par sevi, un tādēļ es par viņu balsošu.

N.Mihailovs: */Cienījamie kolēģi! Uzskatu, ka mūsu sesijas darbā ir viens trūkums: ne viens ministra amata kandidāts nedod sava darba koncepciju nākotnē. Tāpēc man liekas, ka mūsu vēlētāji nezina savu nākotni, īpaši šodien, kad apspriežam vienu no vissvarīgākajiem jautājumiem– pensionāru, vientuļnieku, invalīdu un visu citu sociālo nodrošināšanu. Nosaukšu dažus piemērus no Ļeņingradas rajona, kur balotējos. Cik rubļu vajag cilvēkam, lai normāli eksistētu? Dažādos informācijas avotos ir dažādi skaitļi. Minimālā pensija pašlaik noteikta 70 rubļu apmērā, taču tas nenozīmē, ka visi pensionāri jau saņem kaut šo summu. Ļeņingradas rajonā 6 tūkstoši pensionāru saņem mazāk par 70 rubļiem. Lai nodrošinātu sev kaut cilvēcīgu eksistenci, daudziem pensionāriem jāstrādā līdz galīgam spēku izsīkumam. Lai šī rajona pensionāri saņemtu kaut vai šo minimālo pensiju, nosauktos 70 rubļus, no budžeta vajadzīgs apmēram viens miljons rubļu. Tāpat jāizlemj jautājums par iespēju vienreizējai materiālai palīdzībai. Iepriekšējos gados ir aizgājis līdz absurdam. 1989.gadā rajonam bija tiesības materiālajai palīdzībai izlietot apmēram 8,5 tūkstošus rubļu. Tāds bija limits– vidēji viens rublis četriem pensionāriem. Uzskatu, ka jādibina republikas žēlsirdības fonds, plašāk jāizvērš vientuļu pensionāru apkalpošana. Tāpēc ministra kandidāta nobeiguma runā gribētos dzirdēt, vai pensionāriem iznāks panākt inflāciju. Paldies./

A.Aleksejevs: */Pateicos priekšsēdētājam, taču man liekas, ka izziņa ir aktuāla tad, ja to dod savlaicīgi. Tā kā tagad tā jau novēlojusi, es pateicos jums un neizmantošu man doto iespēju./

E.Berklavs: Es ar lielu pārliecību atbalstu premjerministra ierosinājumu par sociālās nodrošināšanas ministru apstiprināt Gundara kungu. Kāpēc? Ikvienam ir skaidrs, kas ir visvairāk vajadzīgs, kādas īpašības visvairāk vajadzīgas cilvēkam, kas atrodas šī ministra krēslā– tas ir taisnīgums, principialitāte, iejūtība un, protams, zināma pieredze– iepriekšējs darbs pašvaldības vai arī augstākās instancēs, kā jau katram ministram tas pieklājas. Visas minētās īpašības un pieredze šim cilvēkam ir. Pēdējos gados man nav bijusi tieša saistība ar šo ministriju, taču agrāk gan, un tāpēc esmu pārliecinājies, kas ir vajadzīgs šīs ministrijas vadītājam, šajā ministrijā strādājošajiem. Tās ir manis jau pieminētās īpašības. Pēdējā laikā ar šo iestādi man tiešu sakaru nav bijis, taču taisni tāpēc, zinādams, ka šajā ministrijā uz šo posteni bijuši vairāki pretendenti, es gan Gundaru neieskaitu to vidū, kas būtu pretendējis, taču
esmu redzējis darba kolektīvu vienprātīgus lēmumus, kuros tieši viņš ir izraudzīts šim ministra postenim, un arī viņa raksturojumu.
Man pat ir zvanījuši vairāki cilvēki no ministrijas sistēmas, turklāt ne tikai no pašas ministrijas, bet arī rajonos strādājošie šīs sistēmas darbinieki,– un visiem viedoklis ir vienbalsīgs, ka tieši Gundara kungam piemīt visas vēlamās īpašības, ka viņš prot ļoti iecietīgi un pārliecinoši runāt ar tiem cilvēkiem, kuri nepārtrauktā straumē dodas uz šo
ministriju, un mums ir saprotams, kāpēc viņi tur dodas un kādos apstākļos dzīvo. Viņš ar visu sirdi ir iestājies par šo cilvēku vajadzību apmierināšanu, cik vien tas ir bijis šīs ministrijas spēkos vispār. Protams, ir arī neapmierinātie, un pamatoti neapmierināti pensionāri, un visi atbalsta domu, ka šai ministrijai vajadzētu piešķirt vairāk līdzekļu, taču tas gan nav atkarīgs tikai no šīs ministrijas. Es gan nezinu nevienu tādu laika periodu, kad šīs ministrijas darbinieki nebūtu nākuši ar savām prasībām, ierosinājumiem un priekšlikumiem, lai radītu labākus apstākļus pensionāru nodrošināšanai.
Es negribu gari runāt, taču gribu minēt principialitāti, kas ir viena no katra vadoša darbinieka un arī ministra galvenajām īpašībām, vēl jo vairāk tāpēc, ka es to saredzu arī nostādnē pret Otrā pasaules kara dalībniekiem. Tā nebūt nebija nejaušība, ka tika uzdots jautājums, kāda ir viņa attieksme pret Lielā Tēvijas kara dalībniekiem un kāda ir nostāja pret leģionāriem. Un es priecājos, ka ministra viedoklis bija tāds, ka tie– gan vieni, gan otri, kas karojuši par Latvijas brīvību gan vienā, gan otrā pusē, bet īstenībā kalpoja viena un otra okupanta rindās– ir kārtējie upuri mūsu tautas vēsturē, un tāpēc arī nostāja pret viņiem šeit var būt tikai viennozīmīga– vienāda. Un es priecājos, ka šis ministrs aizstāv tādu viedokli. Īsi sakot, es ar lielu pārliecību atbalstu Gundara kunga kandidatūru sociālās nodrošināšanas ministra amatam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Dozorcevam. Un, tā kā viņš ir pēdējais deputāts, kas bija pieteicies debatēs par šo jautājumu, es lūdzu, kā mēs jau vienojāmies vakar plenārsēdes laikā, dot signālu zvana veidā Augstākās padomes ēkā, lai visi deputāti, kuri atrodas kādās citās telpās un kārto darīšanas, dotos uz balsošanu.

V.Dozorcevs: */Vispirms maza izziņa leģionāru sakarā. Ministra kandidāta pozīcijā es neredzu īpašas varonības, jo, pirmkārt, šāds uzskats jau sen nostiprināts Tautas frontes sociālās politikas koncepcijā, bet, otrkārt, tas iestrādāts jaunā pensiju likuma projektā. Esmu īpaši sarežģītā pozīcijā, jo strādāju sociālo problēmu komisijā un, ja Gundaru ievēlēs par ministru, man nāksies ar viņu tikties tieši par pensiju problēmām. Tomēr es ceru, ka ministra kandidāts pašlaik domā nevis par sevi, bet savu iestādi, par problēmām, kas stāv viņa priekšā. Tādēļ arī mums jābūt godīgiem un principiāliem. Es biju vienīgais komisijas loceklis, kas balsoja pret, un arī jūs aicinu balsot pret. Es paskaidrošu, kāpēc.
Tajos dažos mēnešos, kad es vadīju Tautas frontes sociālās politikas komiteju, es paspēju tikai divas reizes uzstāties, izveidot sociālās nodrošināšanas informatīvo banku, guvu priekšstatu ne tikai par nozari, bet arī problēmas būtību, problēmas teoriju, par pensiju likuma teoriju. Lūk, tas, ko tajā laikā izdevās praktiski izdarīt. Līdzās dažām nelielām problēmām, kuras atrisinājām. Tādēļ varu teikt, ka mani priekšstati gandrīz visos punktos atšķiras no ministra kandidāta priekšstatiem, mani priekšstati par pensiju likuma teoriju atšķiras no viņa priekšstatiem. Man liekas, ka, iespējams, biedrs Gundars ir labs cilvēks, drīzāk tiešām tas tā ir, ka viņam nebūs nekādu konfliktu ar savu ministrijas kolektīvu, taču man tas ir ne sevišķi labs rādītājs. Šī ir īpaša ministrija, kuras likteni izlemjot, mums skaidri jāredz ūdensšķirtne: vai nu mēs cilvēku vārdā kaut ko reālu izdarīsim, vai arī neizdarīsim neko, kaut arī būs priekšzīmīga bezkonfliktu situācija kā ministrijā, tā budžeta finansēs. Man liekas, ka no visiem kandidātiem, kurus esam apsprieduši, viņš absolūti apmierina tikai vienu iestādījumu– finansu budžeta– tāpēc, ka neko nepanāks, drīzāk būs tā, ka neko arī neprasīs. Man liekas, ka, ja šoreiz mēs nenoprotestēsim pašreizējo budžetu, neizvēlēsimies maksimālo principu budžeta kā sociālā budžeta formēšanā, vispirms aizsargājot cilvēka sociālās vajadzības, tad mēs neko neizdarīsim un nesaņemsim tiesības tirgus ekonomikai.
Jūs zināt, ka budžeta deficīts ir milzīgs, vēl vajadzīgi 630–650 miljoni, lai segtu robu pensijās, tādēļ mums skaidri jāapzinās, ka šinī postenī vajadzīgs vismaz “matrozis Žeļezņaks” ar automātu, lai šo naudu izrautu. Bet, ja mēs uzsmaidīsim viens otram, teiksim komplimentus, mēs nekad šos līdzekļus nedabūsim./

F.Stroganovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es nepietiekami labi pazīstu pretendentu uz ministra posteni Uldi Karloviču, tādēļ man grūti runāt par kandidāta personību. Es gribu runāt par sociālās nodrošināšanas ministriju, ar kuru man kā iepriekšējā sasaukuma Augstākās padomes deputātam nācās sadarboties. Šī ministrija trešo gadu ceļ pansionātu Ludzas rajonā. Es gribu teikt, ka mūsu nodrošinājums, mūsu ļaužu apgādība ne vienmēr ir atkarīga no budžeta, bet arī no iniciatīvas un prasmes, šo nozari vadot.
Tā, lūk, šeit daudz tika runāts par to, cik sekmīgi šī ministrija vada celtniecību, bet es šos panākumus gribu ilustrēt ar vienu piemēru. 1987.– pirmais celtniecības gads, valdība iedala 600 tūkstošus rubļu kapitālieguldījuma, celtniecības organizācija gatava to apgūt, bet sociālās nodrošināšanas ministrija nedod projekta–tāmes dokumentāciju. Celtniecības otrais gads: valdība dod 650 tūkstošus rubļu, celtnieki gatavi apgūt šo apjomu, bet sociālās nodrošināšanas ministrija nepasūta komplektāciju. Šis, 1990.gads: iedalīta visa summa šim objektam, bet pasūtītājs– ministrija– nav nodrošinājusi komplektāciju. Kas šajā ministrijā nodarbojas ar celtniecību? Kas par to nes personīgu atbildību? Tas taču nav vienkāršs objekts: pašlaik ir daudz dzīves sērdieņu, kurus izmetusi sabiedrība un kurus pametuši pašu bērni, valsts uz sevis uzņēmusies rūpes par šiem cilvēkiem. Taču to ministriju bezdarbības dēļ, kam ar to jānodarbojas, celtniecība ievelkas garus gadus. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka atsevišķi cilvēki, ieņemdami amatus, nedarbojas ar pilnu atbildības sajūtu. Es arī šodien neesmu pārliecināts, ka apjomi, kas iedalīti šī pansionāta celtniecībai, šogad tiks apgūti, jo iekārtas ministrija vēl nav pasūtījusi, vismaz līdz 1.martam pieteikumu nekur vēl nebija.
Otrs jautājums, pie kura gribēju apstāties, ir par sociālo problēmu risināšanu lauksaimniecības darbiniekiem. Es vienmēr esmu uzstājies par lauksaimniecību un arī turpmāk to darīšu, jo lielākas netaisnības pret zemniekiem kā pie mums nav nekur pasaulē. Kāpēc stjuarte var iet pensijā 40 gadu vecumā un var vairāk nestrādāt, bet slaucējai jāstrādā līdz 60 gadiem un nekādus atvieglojumus nesaņem? Kāpēc mehanizators, kas strādā uz kāpurķēžu traktora un nevar nodzīvot līdz 60 gadiem, nekādus atvieglojumus nesaņem? Es gribu uzdot kolēģim Gundaram, ja viņu apstiprinās par ministru, lai likuma projektā, kas tiks iesniegts Augstākajai padomei, atvieglojumi uz kāpurķēžu traktoriem strādājošiem traktoristiem, slaucējām un citos kaitīgos darbos nodarbinātajiem lauku ļaudīm būtu tādi paši kā citiem darbaļaudīm. Ja dažs labs domā, ka lauksaimniecībā nav grūtību un kaitīgu darba apstākļu, tad es tos aicinu darbos svaigā gaisā, uz laukiem. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to debates beigušās un mums ir jābalso par Augstākās padomes lēmumu iecelt par Latvijas Republikas sociālās nodrošināšanas ministru Uldi Gundaru. Tā kā mēs pagājušajā reizē vienojāmies un man nekādu protestu vai pieprasījumu par balsošanu ar elektronisko sistēmu nav...

(Balsis no zāles.)

Priekšsēdētājs: Piedodiet, taču man šī iesnieguma nav.

No zāles: (Neskaidri.)

Priekšsēdētājs: Tad, lūdzu, iedodiet man šo pieprasījumu, ja jums tas ir. Lūdzu deputātus reģistrēties. Rezultāts– 154 deputāti. Varam balsot. Tā kā es iesniegumu neesmu saņēmis, es lūdzu tomēr reģistrēties ar elektronisko balsošanas sistēmu, bet pretenziju gadījumā, kā mums apsolīja operatori, būs iespējams piekļūt pie izdrukas un pārliecināties, vai balsošanas rezultāti ir pareizi. Vai jums ir jautājumi? Lūdzu, ieslēdziet vēlreiz reģistrācijas režīmu, jo ir pretenzijas. Vai visi paspējuši reģistrēties? Paldies. Tātad 161 deputāts.
Ieslēdziet balsošanas režīmu un izteiksim savu attieksmi par Ulda Gundara apstiprināšanu par sociālās nodrošināšanas ministru. Rezultāts: 111– par, 42– pret, 6– atturas. Līdz ar to Uldis Gundars tiek apstiprināts par Latvijas Republikas sociālās nodrošināšanas ministru. (Aplausi.)
Paldies. Acumirkli pagaidiet. Mēs noskaidrosim. Pulksten 11.00 šeit vajadzēja būt iekšlietu ministram Bruno Šteinbrikam. Viņš ir ieradies. Tātad mums ir jāvienojas par šīs informācijas reglamentu. Bruno Šteinbriks mūs informēs par stāvokli republikā un par to situāciju, kāda bija izveidojusies 15.maijā ap Augstākās padomes ēku. Tā kā informācija ir svarīga, man ir priekšlikums dot ministram 15minūtes informācijai, pusstundu jautājumiem un viedokļu apmaiņai. Vai deputāti piekrīt? Paldies. Tātad mēs varam dot vārdu iekšlietu ministram.

B.Šteinbriks: Es domāju, ka man būs diezgan viegli šodien atskaitīties jūsu priekšā, jo šajās divās dienās es jau trešo reizi runāju par šo jautājumu. Vispirms vakar Ministru padomē un pēc tam Augstākajā padomē ar tās vadītājiem un šodien ar jums. Jūs visi esat šo notikumu aculiecinieki, daudzi novērojāt, kas notika 15.datumā, un redzējāt, kā tās darbības norisinājās. Ļoti daudz arī atspoguļots presē un televīzijā. Dažos vārdos es tomēr gribu jūs informēt.
14.datumā, kad bija pieņemts Padomju Savienības prezidenta dekrēts, un pēc tam 15.datumā, kad mums jau bija zināms, ka var būt piketi un demonstrācijas, un arī pēc tam, kad 14.datumā tika izplatītas lapiņas, mēs ļoti operatīvi gatavojāmies. No rīta par stāvokli republikā es ziņoju prezidentam Gorbunovam un valdības galvam Godmanim. Šai darbā pie Augstākās padomes ēkas bija iesaistīti vairāk nekā 300 milicijas darbinieku. Operatīvais sastāvs atradās savās darba vietās ministrijā, kā arī Rīgas Iekšlietu pārvaldē. Mūsu galvenais uzdevums bija nepieļaut masu nekārtības un asinsizliešanu, kā arī nodrošināt Augstākās padomes sesijas darbu. Kā mēs to izpildījām,– tas ir jālemj jums, bet es gribu griezt vērību uz dažiem notikumiem, kas mūsu plānos tomēr nebija paredzēti.
Vispirms 15.datumā Doma laukumā sāka pulcēties Interfrontes dalībnieki uz savu nesankcionēto mītiņu, tad pūlis tuvojās Augstākās padomes Prezidija ēkai. Tie cilvēki, kas stājās viņiem pretī, tā saucamie kārtības sargi, nevarēja viņus apturēt, un šeit Augstākās padomes Prezidija priekšā sanāca divu fronšu pārstāvji. Vieni dziedāja, otri lamājās, trešie grūstījās. Viens otru sāka apvainot, un rezultātā izveidojās diezgan kritiska situācija. Mēs bijām spiesti lietot spēku, sevišķi pēc tam, kad atsevišķi cilvēki no šā pūļa centās izlauzties uz Augstākās padomes ēku. Kā vēlāk noskaidrojās, viņi gribēja nodot petīciju. (Smiekli zālē.) Nē, nevajag smieties, to jau jūs paši zināt, ka tā bija.

Priekšsēdētājs: Deputāti jautājumus varēs uzdot pēc tam.

B.Šteinbriks: Mēs bijām spiesti iesaistīt tā saucamās melnās beretes, kas nomierināja pūli un pēc tam izklīdināja. Var teikt, ka bija iestājies zināms pamiers. Pa to laiku, lai visiem būtu skaidrs, mūsu operatīvie darbinieki pūlī strādāja ar slēptām kamerām un uzņēma cilvēkus, kas bija kūdītāji un organizētāji. Šos materiālus mēs tagad apstrādājam, lai nodotu prokuratūras rīcībā. Tas dažos vārdos par to, kas notika 15.maijā pie šīs ēkas.
Tagad es gribētu dažus vārdus teikt par situāciju, kas patlaban izveidojusies mūsu republikā. Tā ir ļoti nopietna. Tas nav tā, kā vakar biedrs Bišers teica, ka kaut kur grand pērkons, bet tas pērkons ir ļoti tālu. Es gribētu teikt, ka šodien mākoņi sabiezējuši ne tikai virs Rīgas, bet virs visas Latvijas. Pērkons var grandēt diezgan drīz, un tad būs ļoti grūti šo situāciju kontrolēt. Es uzskatu, ka tām baumām, kas pēdējā laikā republikā tiek izplatītas par kaut kādu vienību nodibināšanu, par kaut kādiem uzbrukumiem karaspēka daļām, nav nekāda pamata. Nesapratni rada Tautas frontes Domes paziņojums par zemessargu vienību dibināšanu, par cilvēku aizsargāšanu un tā tālāk.
Līdzīgs paziņojums nāk arī no otras puses, no streiku komitejas, kas pirms dažām dienām nodibināta,– par PSRS pilsoņu tiesību aizsargāšanu. Ja mēs šādā garā turpināsim viens otru musināt un ķircināt, mēs aiziesim ārkārtīgi tālu. Atkārtosies tāda situācija kā Igaunijā, kur tiek dibināta gan Tautas frontes vienība, gan strādnieku vienības. Mēs aiziesim tik tālu, ka sāksies Karabaha, bet tas būs Latvijā. Un tad ar milicijas spēkiem tiešām būs grūti kontrolēt šo situāciju. Tāpēc es griežos pie Latvijas Republikas iedzīvotājiem ar nelielu uzsaukumu:
“Šajā sarežģītajā laikā es griežos pie jums un aicinu uz sapratni, pacietību, izturību. Nepadodieties dažāda veida provokācijām, kas varētu izraisīt starpnacionālās nesaskaņas, masu nekārtības un streikus. Spēku demonstrēšana, nelikumīga rīcība nevar būt par argumentu strīdīgu jautājumu izlemšanai. Visi kopā draudzīgi strādāsim mūsu republikas iedzīvotāju labklājībai.”
To pašu es gribu nolasīt arī krievu valodā, lai krievu tautības iedzīvotāji labāk saprastu manu aicinājumu un cilvēki varētu dzīvot mierīgi.
(Ministrs nolasa savu aicinājumu krievu valodā.)
Un, visbeidzot, es gribētu lūgt jūs, deputātus, kas strādā šai zālē, uzstājoties neaizmirst, ka atrodaties nevis mītiņos, bet valsts parlamentā, ka visa republikas tauta klausās, spriež un pieņem zināmus slēdzienus. Šajā sakarībā es gribētu Augstākajai padomei darīt zināmus vairākus Iekšlietu ministrijas priekšlikumus.
Vispirms jāpārskata likumi par piketēšanu, demonstrēšanu un mītiņošanu un jāpieņem lēmums, kā tas ir daudzās valstīs, ka pie Augstākās padomes ēkām, Ministru padomes ēkām un izpildkomitejām zināmā attālumā, tas varētu būt līdz 500 metriem, piketēšanu un arī mītiņošanu neorganizēt, lai deputātus un darbiniekus, kas iet uz šīm iestādēm, neapvainotu, lai viņi varētu mierīgi strādāt. Es arī domāju, ka jāpārskata likums par nesankcionētu mītiņu organizēšanu. Izpildkomitejas ļoti bieži ar vieglu roku dod atļauju mītiņu organizēšanai, bet tad, kad tiek organizēti nesankcionēti mītiņi, cilvēki netiek saukti pie atbildības.
Otrs jautājums, par ko es gribētu runāt. Vakardienas runā televīzijā arī biedrs Gorbunovs ļoti labi pateica, ka mums katrai partijai, katrai frontei nav vajadzīgi savi kārtības sargi. Mums ir valsts kārtības sargi, kas tiek reģistrēti izpildkomitejās un kas strādā sadarbībā ar miliciju. Vakar es šajā jautājumā griezos pie visiem
izpildkomiteju vadītājiem. Jo ātrāk nodibināsim kārtības sargu vienības katrā rajonā, kas varētu kopā ar miliciju strādāt, jo labāk būs. Bet ne tā, kā tas ir šeit pie Augstākās padomes ēkas, kur strādāja zināma grupa kārtībnieku, bet nebija zināms, no kurienes viņi ir. Es varu ne tikai apsolīt, es pilnīgi garantēju, ka milicijas spēki ņems savā apsardzībā Augstākās padomes, Ministru padomes un pārējās ēkas, lai nepieļautu nekādas provokācijas pie šīm ēkām. Šeit nav jādarbojas nekādām citām apakšvienībām.
Nākamais priekšlikums attiecas uz presi. Es domāju, ka presei jānostājas uz stingrām kājām. Presei jābūt ļoti objektīvai. Vai tas normāli, ka vakar PIKā runāja, ka 21.datumā Rīgā notiks militārs apvērsums. Mēs, protams, zinām, ka tā nebūs. Bet var būt cilvēki, kas dzīvo laukos, tic šiem izteicieniem? Viņi var būt 21.maijā, tam gatavojoties, līdīs pagrabā vai skries uz mežu.
Nākamais piemērs. 15.datumā, kad bija tik kritisks moments,
Latvijas televīzija pārraida, ka divi mūsu deputāti, kurus es ļoti cienu,– Bojārs un Plotnieks– ir devušies uz Latvijas Valsts universitāti pēc palīgspēkiem, lai studenti aizsargātu Augstākās padomes ēku. Vai tā vajadzēja darīt? Iedomājieties, kas notiktu,– nāktu studenti, šeit ir spēki, varētu sākties kautiņš un asinsizliešana. Tas nav vajadzīgs. Es ticu, ka jūs bijāt zālē, bet to pārraidīja Latvijas televīzija, es pats dzirdēju. Es zinu, ka jums ir auksta galva un karsta sirds, bet ne otrādi. Tāpēc es ļoti lūdzu preses pārstāvjus pievērst tam uzmanību.
Nav izslēgts, ka tiešām atkal var rasties tāda situācija, kāda bija 15.maijā. Vakar mēs par to runājām ar biedru Gorbunovu, un viņš izteica domu, ka frakciju deputātu vidū vajadzētu būt tādiem deputātiem kā tēvs Aleksejs, kas vienīgais izgāja ārā un runāja ar šiem mītiņotājiem, un sauca viņus pie skaidra prāta. Tādi cilvēki tiešām vajadzīgi abās frakcijās, jo milicijas darbinieki ar saviem megafoniem vien nevar to izdarīt. Vajadzīga autoritāte. Tad mēs ātrāk varēsim ieviest kārtību.
Un pēdējais, ko es gribētu teikt: milicija arī turpmāk pildīs savus pienākumus tā, kā vajadzīgs pildīt. Šajās dienās, tas ir, vakar, mēs saņēmām no Maskavas iekšlietu ministra Bakatina telegrammu, ko es gribu jums nolasīt. Tā ir krievu valodā. Tajā teikts, kā mums jāstrādā, un tā mēs arī turpināsim strādāt:
*/PSRS Iekšlietu ministrija uzskata, ka neatkarības atjaunošanas pārejas perioda pasludināšana nedrīkst ietekmēt tiesisko kārtību republikā, pilsoņu likumīgo tiesisko interešu sargāšanu. Republikas Iekšlietu ministrijai savā darbībā jāvadās no PSR Savienības, savienotās republikas likumiem, PSRS Iekšlietu ministrijas normatīvajiem dokumentiem. Un tiešām, tiesiska kārtība mums jānodrošina./
Kriminālā situācija republikā ir tiešām diezgan smaga, kaut gan noziedzības pieauguma tempi salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir kritušies. Četru mēnešu laikā ir izdarīti 190 noziegumi, toties ir arī ļoti smagi, pat slepkavības. Vakar Rīgā, Pārdaugavā, noslepkavoti divi iebraucēji, kas strādāja uz līguma pamata Bolderājas ķieģeļu fabrikā. Viņi bija ieradušies no Aizkarpatiem. Abi dzēruši kopā ar kādu uzbeku. Nonāvēti numurā. Ir vairāki tādi gadījumi. Vairākkārt izdarīta valsts mantas izlaupīšana. Vakar par šo jautājumu ļoti daudz runājām ar izpildkomitejas priekšsēdētāju. Jāstrādā ne tikai milicijai, bet arī pašiem jācenšas nosargāt valsts mantu un arī personisko mantu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tagad deputāti varētu uzdot jautājumus. sekretariātā laikam ir pierakstījušies. Mēs ievērosim šo pierakstīšanās kārtību. Pirms tam man acīmredzot jānodod 31 deputāta protests pret deputāta Aleksejeva šīsdienas uzstāšanos, kurā viņš ir paziņojis, ka nekārtības izraisījuši kārtības sargi, kas stāvējuši pie Augstākās padomes nama, jo deputāti ir redzējuši videoierakstu, kurā skaidri fiksēts, ka nekārtību aizsācēji bija militāro aprindu pārstāvji. Lūdzu jūs atbildēt.

B.Šteinbriks: Es jau teicu, ka abas frontes sanāca kopā, tad sākās visādi ķīviņi un plēšanās. Kārtības sargi tiešām atradās pie Doma laukuma un nelaida cilvēkus, kas nāca no Interfrontes puses. Aizturēja, bet, tā kā tur spēks bija daudz lielāks nekā kārtības sargiem, viņi nokļuva līdz Augstākās padomes Prezidija ēkai un turpināja savu darbību. Es uzskatu, ka tādi kārtības sargi, kuriem nav nekādu juridisko tiesību, mums turpmāk nav vajadzīgi. Mums ir pietiekoši daudz milicijas darbinieku, kuri var savu darbu izpildīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cienījamie deputāti! Man ir neliela informācija. Šobrīd kā jautātāji pierakstījušies 35 cilvēki, mums laikam palikusi pusstunda, bet runātāji joprojām pierakstās. Vadīsimies pēc sirdsapziņas, uzdosim jautājumus, neuzstāsimies ar referātiem, jo ministrs arī lūdz jautāt pēc iespējas īsāk, lai viņš varētu atbildēt uz daļu no jautājumiem. Pirmajam vārds deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs: */Biedri ministr, es gribētu noskaidrot, kāda ir jūsu attieksme pret šādu paziņojumu: “Viņi prasa desu un krējumu, dzīvokļus un amatus, amatus tirdzniecības sistēmā. Ja jūs šodien redzat cilvēku importa apģērbā, tad tas nav latvietis, latvietim importa prece nav pieejama, to izpērk jau noliktavās, kuras vada nelatvieši– tā ir tranu politika, kuri aprij mūsu nacionālo ienākumu.”/

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, es lūdzu uzdot jautājumus par tēmu– par konkrēto situāciju republikā, nevis par avīžu rakstiem.

A.Aleksejevs: */Biedri ministr, es jums uzdevu jautājumu./

B.Šteinbriks: */Es atbildu: arī es gribētu labu apģērbu un desu, un gaļu, saprotiet, bet šodien vēl nav./

A.Aleksejevs: */Es gribēju pievērst jūsu uzmanību aicinājumam. Tā, lūk, šī uzstāšanās republikas deputātu sapulcē Daugavas stadionā, kuru vadīja cienījamais Īvāna kungs./

Priekšsēdētājs: Paldies, deputāt Aleksejev, bet es jums izsaku piezīmi par to, ka jūs bez atļaujas runājat. Deputāts Gapoņenko.

V.Gapoņenko: */Bruno Jakovļevič, man trīs jautājumi. Pirmais jautājums (nekāda lēmuma par to, cik jautājumu uzdot, mēs nepieņēmām).
Ko jūs uzskatāt par galveno cēloni situācijas saasinājumam republikā pēdējā laikā: republikas Augstākās padomes pieņemtos dokumentus vai milicijas darba pasliktināšanos?/

B.Šteinbriks: */Tas, ka miliciju lamā visi, bijis vienmēr. Ja slikti, tad milicija vainīga. Šinī gadījumā domāju, ka ļaužu pulcēšanos pie Prezidija izsauca, protams, Deklarācijas pieņemšana, kuru republikā ne visi atbalsta. Un šeit pulcējās tieši tie, kas ir pret Deklarāciju, bet milicija rīkojās, lai nepieļautu masu nekārtības, tas bija mūsu pienākums, ko mēs pildījām./

V.Gapoņenko: */Otrais jautājums. Tagad Augstākās padomes namu apsargā valsts orgāni, tas ir– Iekšlietu ministrijas personālsastāvs, un tajā pašā laikā– kārtības sargi. Kas būs atbildīgs, ja kas notiks? Jūsu domas, jūsu vērtējums?/

B.Šteinbriks: */Šo jautājumu mēs vakar apspriedām ar Prezidija vadītājiem un, manuprāt, vienojāmies, ka sargās milicija, tādēļ citi spēki, kuri nevar būt atbildīgi, nekādā gadījumā nav vajadzīgi. Tikai milicijai tas jādara, tam ir speciāls milicijas pulks, kas apsargā Augstākās padomes Prezidiju, Ministru padomi, radiokomiteju, televīziju un citus objektus, kurus neuzskaitīšu./

V.Gapoņenko: */Un trešais jautājums. Mums zināms, ka deputāts Skudra brauca uz Maskavu, vai viņu Maskavā pieņēma iekšlietu ministrs biedrs Bakatins?/

B.Šteinbriks: */Nu, ja es būtu Bakatins, es, protams, atbildētu. Tiesa, ar Bakatinu man bija saruna, viņš teica, ka nav pieņēmis, ka viņu apmierina viens ministrs, bet kāds brauc tieši uz Maskavu un prasās par ministru. Kā pie mums reizēm mēdz būt, ka par prezidentu izvirza vienu, bet prezidents grib būt cits. Iespējams, viņš tādēļ netika pieņemts./

Priekšsēdētājs: Paldies, bet tagad, deputāti, es tomēr lūgtu, vienkārši paceļot balsošanas kartītes, lai visiem deputātiem tiek pa vienam jautājumam, nobalsot.

B.Šteinbriks: Man ir priekšlikums: ja ir satikšanās ar mani par 15.maija notikumiem, tad runāsim par 15.maija notikumiem, bet, ja grib par milicijas darbu, tad mēs varam satikties atsevišķi un runāt...

Priekšsēdētājs: Jā, tiešām. Ja deputātiem nav iebildumu, tad vienojamies, ka katrs uzdod vienu jautājumu un nedublē citus. Lūdzu, kas par šādu priekšlikumu, paceliet balsošanas kartītes. Ir vairākums. Paldies. Tātad pa vienam jautājumam katrs. Lūdzu. Deputāts Šapovālovs.

P.Šapovālovs: */Cienījamo biedri ministr! Šodien izplatīts Rīgas pilsētas izpildkomitejas iekšlietu pārvaldes paziņojums Augstākajai padomei un masu informācijas līdzekļiem. Es gribēju zināt jūsu uzskatus par šo paziņojumu. Vai jūs esat ar to iepazinušies un atbalstāt? Tajā, starp citu, teikts, lūk, kas: “...tāpat kā vienu no aizturētajiem tā saucamajiem kārtības sargiem atslēdznieku–santehniķi, LVU Vēstures fakultātes neklātienes studentu Arnoldu Rozentālu, tērptu metāliskās plāksnēs, kas viennozīmīgi liecināja par to, ka kārtības sargi savlaicīgi plānoja un pamatīgi gatavojās spēka sadursmēm ar saviem pretiniekiem”./

B.Šteinbriks: */Varu atbildēt, ka ar šo paziņojumu iepazinos pavirši, jo gatavojos tikties ar jums. Tas pirmkārt. Otrkārt, attiecībā uz Rozentālu. Tiešām, tāds bija aizturēts, viņam bija bruņuveste un kaut kādi dzelzs priekšmeti rokās. Viņš nav kārtības sargs, kā viņš pats paskaidroja, viņu pieaicinājis viens no kārtības sargiem, lai palīdzētu masu nekārtību gadījumā. Pret 1958.gadā dzimušo Arnoldu Rozentālu bija ierosināta krimināllieta, materiāli bija sagatavoti par sīkā huligānisma faktu, jo viņš iesita vienam milicijas darbiniekam. Materiāli tika nosūtīti uz tiesu, bet viņš pats atlaists mājās. Tas ir viss par Rozentālu. Saprotiet, mēs taču, ejot uz šejieni, neģērbjam bruņuvestes, kāpēc tas viņam bija vajadzīgs– ar to turpina nodarboties Rīgas pilsētas pārvalde./

Priekšsēdētājs: Deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Tā saucamie kārtības sargi, kurus tautā sauc par krustnešiem, tagad slēpjas mājā, kas stāv pretī Augstākajai padomei. Vai jums neliekas, ka viņi jādabū no turienes projām, lai nebūtu nekādu incidentu?

B.Šteinbriks: Es domāju, ka mums jau ir norunāts ar priekšsēdētāju Gorbunovu, ka šeit citu kārtības sargu nebūs. Arī Gorbunovs par to vakar televīzijā ļoti plaši runāja, ka jābūt tikai valsts kārtības sargiem.

S.Dīmanis: Es saprotu, šeit– jā, bet viņi ir kādus desmit metrus no Augstākās padomes.

B.Šteinbriks: Es nezinu, ko viņi tur dara.

S.Dīmanis: Pārbaudiet!

B.Šteinbriks: Pārbaudīsim.

S.Dīmanis: Jo tā nav demokrātija.

B.Šteinbriks: Var jau gadīties visādi kārtības sargi. Katram mājās var būt, ne tikai uz ielas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bekasovs.

M.Bekasovs: */Bruno Jakovļevič! Sakiet, lūdzu, ko darīja iepriekšējā sastāva Augstākā padome, Latvijas PSR valdība, lai uzlabotu tiesībsargājošo orgānu darbību, un kādi bija rezultāti?/

B.Šteinbriks: */Es, protams, varētu pastāstīt, kas tika darīts, ļoti daudz arī tagad tiek darīts, sākot ar algām un apgādi ar tehniku, bet es domāju, ka vēl ļoti daudz kas vajadzīgs, par ko biedri man teica./

Priekšsēdētājs: Mēs vienojāmies uzdot jautājumus par 15.maiju.
Deputāts Silārs.

I.Silārs: Jūs sacījāt, ka 15.maijam, jūsuprāt, par iemeslu ir bijis zināmā mērā 14.maijā pieņemtais PSRS prezidenta dekrēts. Mani māc šaubas, vai zināmā mērā šo 15.maiju, jūsuprāt, nav izprovocējis arī 11.maija Rīgas pilsētas Iekšlietu daļas darbinieku saiets Politiskās izglītības namā. Un konkrēti– mani interesē jūsu personiskā attieksme pret Latvijas PSR Konstitūciju, kurā ir norādīts, ka augstāko orgānu lēmumi ir obligāti zemākajiem un ka Tautas deputātu padomes personificē Latvijas valstisko suverenitāti. Tās apejot vai tām paralēli, Latvijas PSR teritorijā neviens nav tiesīgs realizēt valsts varas pilnvaras. 116.pantā ir rakstīts, ka Latvijas PSR Ministru padome noliek savas pilnvaras jaunievēlētās Latvijas PSR Augstākās padomes priekšā. Līdz ar to, Ministru padomes priekšsēdētājam Bresim noliekot savas pilnvaras, arī jūsu pilnvaras tika noliktas, bet 11.maijā jūs paziņojāt, ka jūs atsakāties... (Zālē sarunas.)

Priekšsēdētājs: Deputāt Silār, jūs pārkāpāt reglamentu, par kuru nobalsojām. Lūdzu, atstājiet mikrofonu, uz jautājumu, kuru uzdevāt, iekšlietu ministrs atbildēs.

B.Šteinbriks: Es jums varu atbildēt.

(Balsis no zāles.)

Priekšsēdētājs: Nekavēsim, lūdzu, laiku ar procedūru, jums drīz būs vārds, tad varēsit jautāt. (Zālē rosība.) Mēs dosim vārdu minis-tram, lai viņš atbildētu uz šo jautājumu, vai nedosim? Deputāti ir par to, lai neatbildētu uz šo jautājumu. Deputāts Repše uzdos savu jautājumu. (Zālē rosība.)

E.Repše. Cienījamo ministra vietas pagaidu izpildītāj, mēs visi zinām no notikumiem 1987.gadā pie Brīvības pieminekļa, kā demonstrācijas gaidās pareizi jāorganizē kāda objekta apsardzība ar iekšlietu darbinieku ķēdēm jau labi tālu no gaidāmās incidenta vietas, nodrošinot cilvēku nepiekļūšanu pie šī objekta un pilnīgu mieru. Kāpēc netika nodrošināta kārtība šeit, pie Augstākās padomes ēkas, 15.maija rītā, kāpēc netika noliktas ķēdes tur, kur nāca šie Interfrontes pūļi, kāpēc netika profesionāli nodrošināta kārtība? Radot iespaidu, ka viss te bija tāds inscenēts kumēdiņš, lai nodemonstrētu gan tautas naidu, gan jūsu varenību.

B.Šteinbriks: Es domāju, profesionāla kārtība bija nodrošināta. Izlikt ķēdes jau ārpus Vecrīgas mums nebija iemesla. Es domāju, ka jāskatās, kāds bija galarezultāts. Ja šīs ķēdes būtu jau izliktas, cilvēki vispār nevarētu tikt uz darbu un tā tālāk. Es saprotu, ka jums tas ļoti nepatīk, jo tas ir 1987.gads, kas jums vairāk atmiņā, bet turpmāk, ja mums būs signāli, ka cilvēki gatavojas nākt un graut šo ēku vai arī kaut ko citu darīt, mēs izliksim ķēdes. Es ar premjeru Godmani runāju, viņš saka: atkarībā no tā, kāds ir stāvoklis. Es saku: manā rīcībā atrodas vēl vairāki pulki, kuri noslēgs ienākšanu Vecrīgā, ja tas būs vajadzīgs. Viņš zināja, ka tie atrodas pie milicijas pārvaldes, bija arī ugunsdzēšanas mašīnas, mēs bijām gatavi arī gadījumam, ja te kaut kas vairāk notiktu, nekā notika. Tā ka mēs bijām gatavi. Varbūt varu jums piekrist, ka vajadzēja ātrāk reaģēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā deputāts Stroganovs.

F.Stroganovs: */Cienījamais Bruno Jakovļevič! Sakiet, lūdzu, vai jūs griezāties pie republikas vadības, lai atbrīvotos no “sabiedriskās kārtības sardzes”, no ļaudīm, kas, kā dzirdēju, sauc sevi par kaujiniekiem, no viņu sardzes Augstākās padomes ārpusē un iekšpusē?
Un tālāk. Kādas ir Iekšlietu ministrijas attiecības ar šiem kaujiniekiem? Es personīgi 15.datumā pulksten 8 un 10 minūtēs, atrodoties pie Augstākās padomes ēkas, redzēju jūsu vietnieku Indrikovu, kas instruēja šos nepazīstamos ļaudis ar lentēm./

B.Šteinbriks: */Nu, es sākšu no beigām. Pirmkārt, tā nav taisnība. Indrikovs nerīkoja instruktāžu, viņš atradās šeit, jo bija aicināts darbā vienā no komisijām. Viņš tiešām tikās ar bijušo milici, kam uzvārds Bezhļebņikovs, kas, liekas, vada šos kārtības sargus. Bijušais milicis. Viņš kādreiz strādāja, aizgāja pensijā, viņi sarunājās. Indrikovs nevienu neinstruēja. Visu operāciju šeit vadīja mans vietnieks Jekimovs, kuru jūs redzējāt, vadīja Rīgas pārvaldes priekšnieks Bugajs. Iekšlietu ministrijai ar šīm apakšvienībām nekādu attiecību nav. Par šo jautājumu mums bija nopietna saruna ar Jekimovu, kas 13. vai 14.datumā kaut kādā mērā viņus slavēja, it kā būtu palīdzējuši un strādājuši. Mēs pieņēmām vienotu lēmumu, ka turpmāk šos spēkus neizmantosim./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Tomašūnam.

A.Tomašūns: Vakar Jelgavā, tiekoties ar vēlētājiem, man uzdeva šādu jautājumu: vai tā ir taisnība, ka jūs tuvākajā laikā gatavojaties doties uz Maskavu, kur strādāsit Padomju Savienības Iekšlietu
ministrijā un vadīsit nodaļu, kas sadarbosies ar Interpolu?

B.Šteinbriks: Es jau teicu, ka nevajag klausīt baumām. Šīs baumas izplatījuši cilvēki, kas gribēja no manis tikt vaļā. Es nekur nebraukšu. Esmu atbraucis no Maskavas, kaut gan viens otrs deputāts uzstājoties teica, ka nezina, no kurienes viņš te ieradies, lai saņemtu lielos uzplečus. Pirms trijiem gadiem es strādāju Maskavā, Kriminālmeklēšanas galvenajā pārvaldē par priekšnieka vietnieku, par priekšnieku, un pēc tam, kad Latvijas valdība uzaicināja, lai es atgriežos, es tiešām atgriezos republikā. Bet projām no Latvijas es negrasos braukt. Ar Interpola pārstāvjiem es tiešām tikos pirms Maija svētkiem. Mēs– Vissavienības Iekšlietu ministrijas delegācija triju cilvēku sastāvā– tikāmies ar Itālijas policijas un Interpola vadību. Šodien tiešām jāstrādā visiem kopā, jo noziedzībai nav robežu. Tātad arī mums, milicijas vai policijas darbiniekiem, nedrīkst būt robežu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Dozorcevs.

V.Dozorcevs: */Tā kā Tautas frontes brīdinājumā sakarā ar 14. un 15.maija incidentu 5.punktā teikts burtiski, ka tikai tādā gadījumā, ja agresīvās akcijas atkārtosies, Tautas frontes reģionālās nodaļas būs spiestas sākt formēt pašaizsardzības vienības, tad uz kādu citu šī brīdinājuma punktu jūs balstāties, stāstot par to, ka vienības jau formējas? Tur pavisam pieci punkti./

B.Šteinbriks: */Nē, jūs teicāt, ka tie tiks radīti. Tāpēc es vēlreiz.../

V.Dozorcevs: */Es atkārtoju burtiski, kas tur teikts./

B.Šteinbriks: */Nu, es pagaidām neesmu lasījis, es vienkārši... (Smiekli zālē.) Es dzirdēju to, ko jūs teicāt pa radio. Nu, varbūt, es ne tā sapratu. Tāpēc es vēlreiz aicinu jūs visus. Biedri, nebruņosimies! Ir bruņotas milicijas vienības, ar to pietiek. Nevajag radīt frontes, kas sāks karot savā starpā. Lūk, mans lūgums, nopietns lūgums./

Priekšsēdētājs: Velta Čebotarenoka.

V.Čebotarenoka: Ministra posteņa vietas izpildītāj Šteinbrik! Pie mums Jūrmalā 15.maijs iestājās ātrāk, apmēram pirms 2 nedēļām, kad pēc jūsu pavēles tika noņemts milicijas postenis pie pilsētas padomes kabinetiem. Sakiet, lūdzu, vai jūs apzināti nolēmāt, ka Jūrmalas jaunizvēlētajai Tautas deputātu padomei nevajadzētu ražīgi strādāt?

B.Šteinbriks: Lai deputātu izpildkomitejas strādā ražīgi, bet ne ar milicijas palīdzību; stāvēt pie kabinetiem– tas nav milicijas darbinieku uzdevums. Turklāt jums notika mantas dalīšana starp vienu partiju un otru partiju, griežoties tiesā, ne tikai pie milicijas. Un arī turpmāk mēs to nedarīsim.

Priekšsēdētājs: Deputāts Smoļuks.

A.Smoļuks: */Biedri ministr! Vai jūs varat apliecināt, ka Tautas frontei nav kaujinieku?/

B.Šteinbriks: */Šis jautājums jāuzdod Tautas frontes vadītājiem. Pagaidām ir tikai baumas, ka tie gatavojas un tā tālāk, bet konkrēti... Es esmu jurists, man jāzina konkrēti. Ja es zināšu konkrēti, es jums atbildēšu. Bet šo jautājumu, lūdzu, uzdodiet Tautas frontes vadītājiem./

A.Smoļuks: */Paldies. Bet jūs strādājat tādā vietā, kur jāzina viss./

B.Šteinbriks: */Viss, bet ne vienmēr./

Priekšsēdētājs: */Es kā Tautas frontes vadītājs varu jūs nomierināt: kaujinieku Tautas frontei nav./
Vārds deputātam Čepānim.

A.Čepānis: Lai republikas iedzīvotājiem un radioklausītājiem būtu skaidrība. Vai personīgi jūs un Iekšlietu ministrijas vadība atzīst 4.maija Deklarāciju vai ne?

B.Šteinbriks: Personīgi es uzskatu, ka šāda Deklarācija bija par ātru. Nevajag skriet, kā saka, pa priekšu lokomotīvei. Jo mēs redzam, kas notiek ar Lietuvu. Ja šāda Deklarācija nebūtu bijusi vai arī ja būtu bijis tā, kā tēvs Aleksejs teica, ka to vajadzēja tikai pasludināt, nevis pieņemt, tad varbūt būtu daudz labāk. Tad šāda situācija republikā nebūtu izveidojusies ne 14., ne 15.maijā, jo, manuprāt, vienmēr vajag strādāt ar aukstu galvu un karstu sirdi.

Priekšsēdētājs: Deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Jūs apgalvojāt, ka slēgt pieeju Vecrīgai nebija iemeslu, tajā pašā laikā jūs arī teicāt, ka veseli pulki un ugunsdzēsēji bija gatavībā. Tātad bija kaut kāds iemesls turēt šādus pulkus gatavībā.
Piedodiet, es neesmu beidzis jautāt. Un trešais: jūs sacījāt, ka ir norisinājušies notikumi, kas iepriekš nebija ieplānoti. Viss šis jautājuma konteksts faktiski reducējas uz vienu jautājumu. Kas tad īsti bija ieplānots? Cik no tā ieplānotā realizējās? Sakiet, lūdzu, vai arī jūsu dalība nebija režijā?

B.Šteinbriks: Pirmām kārtām nevajadzētu mani apvainot. Tādas runas par režiju vajadzīgas. Mēs katru dienu savu darbu plānojam. Un arī šodien mums ir spēki izplānoti, cik cilvēku atradīsies pie šīs ēkas vai pie kādām citām ēkām, kur patrulēs utt. Bet 15.maijā mēs tiešām nebijām tik daudz ieplānojuši, jo negaidījām šādus notikumus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Rikards.

R.Rikards: Cienījamo ministra vietas izpildītāj! 16.maijā 76.vidusskolas zālē biedrs Rubiks teica šādus vārdus: */“Republikā sagatavots liels daudzums kaujinieku. Viņiem ir piestiprināts transports, un tas viss notiek zem Tautas frontes spārniem.”/ Jūs nupat teicāt, ka tādu “bojeviku” neesot. Kam ir taisnība– Rubikam vai jums un, ja jums ir taisnība, vai tad Rubiku nevajadzētu saukt pie kriminālatbildības par starpnacionālā naida kurināšanu?

B.Šteinbriks: Par to, ko teica Rubiks, lai pirmām kārtām atbild viņš pats.

Priekšsēdētājs: Deputāts Stepičevs.

M.Stepičevs: Cienījamais Šteinbrika kungs!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, bez komentāriem no zāles.

M.Stepičevs: Cienījamais Šteinbrika kungs! Es piedalījos sanāksmē, kas notika 12.maijā, Politiskās izglītības namā, un tajā piedalījāties arī jūs. Sakarā ar to es gribu uzdot jautājumu. Sanāksmē izskanēja pieņēmums par iespēju arestēt Augstākās padomes deputātus, jo Augstākās padomes deputāti esot izdarījuši valsts iekārtas apvērsumu. Tas tika teikts no tribīnes, un jūs to dzirdējāt, taču jūs uz to nereaģējāt. Un kā jūs jūtaties šodien, skrienot pakaļ aizejošajai lokomotīvei? Tā jūs šeit izteicāties. Paldies.

B.Šteinbriks: Kā lai to saprot– kā es jūtos? Kā es jūtos, tā ir mana darīšana, bet tas, kā uzstājās atsevišķi cilvēki, tā ir viņu uzstāšanās. Par to jāatbild viņiem. Tāpat arī jūs paši atbildat, kas šeit uzstājaties zālē. Katrs atbild par saviem vārdiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele.

J.Endele: Cienījamo Šteinbrik! Tā kā jūs uz mūsu deputāta jautājumu par 4.maija Deklarāciju atbildējāt, ka tā ir sasteigta un principā nepieņemama, ja mēs jūs apstiprinātu par ministru, vai jūs tādā gadījumā būsit lojāls pret Latvijas Republiku?

B.Šteinbriks: Es vēlreiz atkārtoju un atkārtošu vairākas reizes, ka mēs izpildīsim pastāvošos likumus. Kurus? Arī Latvijas Republikas likumus, lai ievestu šeit kārtību cīņā pret noziedzību un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Seiksts.

A.Seiksts: Cienījamais Šteinbrika kungs! Man ir viens jautājums. Es saprotu, ka jūs varat atbildēt vai lemt zināmā mērā tikai iekšlietu ministra vārdā. Un tomēr– vai jūs personiski vai kāds cits ir koordinējis darbību ar Baltijas kara apgabalu? Pretstatā jūsu apgalvojumam bez deputāta Zotova arī citi deputāti, kuri bija uz ielas, un es viņu vidū, redzējām pārģērbtas un nepārģērbtas armijas lomu šajos notikumos. Tātad– vai ir kāda koordinācija, lai karavīri vairs šeit apkārt nestaigātu?

B.Šteinbriks: Tajā dienā koordinācija notika vairākas reizes. Vispirms mēs sākām koordinēt kopā ar Ministru padomes priekšsēdētāju Godmani. No mana kabineta mēs saistījāmies ar Baltijas kara apgabala priekšniecību un lūdzām, lai tā, rupji teikšu, aizvāktu prom tos virsniekus, kas trokšņo pie Augstākās padomes ēkas. Pēc tam es par šo jautājumu vairākkārt runāju ar Rīgas garnizona priekšnieku Melničuku. Ir pieņemts tāds lēmums, lai turpmāk, vārdu sakot, tādas izdarības nenotiktu. Lai uz priekšu mums šādi gadījumi neatkārtotos, tiks nodibināta zināma komisija vai komiteja ar Gorbunovu priekšgalā, kurā būs Baltijas kara apgabala priekšnieks, Drošības komitejas pārstāvis, iekšlietu ministrs, kā arī frakciju vadītāji.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāti, mūsu reglaments ir faktiski beidzies, jo mēs vienojāmies jautājumiem veltīt pusstundu, bet, tā kā līdz pārtraukumam vēl ir 10 minūtes un jautājumus ir uzstādījuši tikai puse deputātu, kuri to vēlējās, es uzņemos atbildību, ja jūs neiebilstat, turpināt jautājumu uzdošanu līdz pārtraukumam. Iebildumu nav.
Deputāts Einārs Cilinskis.

E.Cilinskis: Rīgas pilsētas izpildkomitejas Iekšlietu daļas materiālā, kas mums šodien tika izdots, ir rakstīti šādi vārdi, ka */“daudzām personām, kas sevi pieskaita tā saucamajiem kārtības sargiem, zem apģērba bija ķermeni sargājošas metāla plāksnes un rokās – sitienu izdarīšanai paredzēti palīglīdzekļi”./
Runājot par aizturēto Rozentālu, viņš materiālā ir minēts kā viens no aizturētajiem. Vai jūs šajā sakarībā nepaskaidrotu, cik tādu aizturētu personu vispār bija? Un kas ir šie “prisposobļeņie dļa naņeseņija udarov” (“sitienu izdarīšanai paredzētie palīglīdzekļi” – Red.)?

B.Šteinbriks: Es domāju, ka daudzi deputāti arī redzēja, kādi tie bija, un es uz šo jautājumu jau atbildēju. Nebija? Vārdu sakot, pēc pusdienas atļaušos šurp atvest, lai jūs varētu apskatīt, kādi tie izskatās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Kramiņš.

A.Kramiņš: Šteinbrika kungs, pēc 15.maija notikumiem Augstākā padome 16.maijā jūs uzaicināja uz sēdi. Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, jūs bijāt atstājis Rīgas pilsētu. Kā kvalificēt šo jūsu rīcību– kā vieglprātību vai kā necieņu pret Augstāko padomi?

B.Šteinbriks: Ja es būtu zinājis, ka jūs mani aicināsit, es nebūtu no Rīgas aizbraucis, jo atrados rajonā, man tur arī ir darbs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Punovskis.

A.Punovskis. Mans jautājums ir sekojošs: kā varēja milicijas ķēdes priekšpusē, tas ir, laukumiņā pie ieejas Augstākajā padomē, atrasties un brīvi komandēt kārtības traucētājus karaspēka daļas Nr.11–143 politdaļas priekšnieks un kādēļ viņš netika aizturēts kā kārtības traucētāju musinātājs?
Un pie reizes arī tāds jautājums: vai jums nevajadzētu izteikt pateicību tiem zēniem, kuri stāvēja ķēdēs pirms miličiem un palīdzēja viņiem aizturēt trakojošo pūli?

B.Šteinbriks: Es domāju, ka pateicību mēs viņiem neizteiksim, varbūt varētu pateikt paldies, lai viņi mums turpmākajā darbā netraucē, bet ar šo politdarbinieku komandu nodarbosies štābs. Šeit tajā laikā atradās arī pilsētas komandants, kuram visas ziņas tika nodotas. Viņš arī bija izsaukts speciāli, kad parādījās karaspēka virsnieki. Tad izsaucām komandantu kopā ar viņa patruļām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Es negribētu atkārtoties, precizējot jautājumu, ko Repše jau uzdeva par milicijas profesionālo rīcību un tās atbilstību likumam 15.maijā. Es tikai gribu pateikt, ka šajā sakarībā esmu sagatavojis deputāta pieprasījumu republikas prokuroram, jo es pilnībā pievienojos atziņai, ka tas bija teātris Augstākās padomes ēkas priekšā, lielā mērā pateicoties milicijas darbinieku apzinātai vai kādai citai speciālai rīcībai. Mans jautājums ir vienkāršs. 15.maijā
vismaz 300 cilvēku pārkāpa likumu par mītiņiem un demonstrācijām. Pēc likuma trīs dienu laikā viņi bija jāsauc pie administratīvās atbildības. Vairāku desmitu citu cilvēku rīcībā 15.maijā saskatāmas vismaz piecu kriminālkodeksā minēto pantu noziegumu pazīmes. Kādi pasākumi veikti, jo trīs dienas jau ir pagājušas?

B.Šteinbriks: Ja jūs uzmanīgi klausījāties manu uzstāšanos, tad dzirdējāt, ka es teicu: visi materiāli tiek nodoti prokuratūrai, kas turpinās izmeklēšanu.

T.Jundzis: Principā tā ir administratīvā atbildība, par kuru atbild milicija.

B.Šteinbriks: Ar šiem materiāliem nodarbojas pilsētas pārvalde.

Priekšsēdētājs: Deputāts Birkavs.

B.Šteinbriks: Gribētu jums teikt: nevajadzētu tomēr tā apgalvot, ka te ir bijis kaut kāds teātris un tā tālāk. Nevajag mulsināt. Jūs taču esat jurists, tādēļ uzvedieties, lūdzu, kā juristam pieklājas.

T.Jundzis: Paldies. Bet šajā sakarībā, kā jau teicu, es iesniedzu iesniegumu republikas prokuroram.

B.Šteinbriks: Jā, lūdzu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Jundzi, viss ir skaidrs.

V.Birkavs: Godāto ministra vietas izpildītāj, statistikas datu analīze liecina, ka Rīgas pilsētas pārvaldes darbs pēdējo četru mēnešu laikā pirms Deklarācijas pieņemšanas ir katastrofāli pasliktinājies. Atklāšanas procents ir zemāks nekā jebkad. Tajā pašā laikā tieši Rīgas pilsētas pārvalde ir visvairāk politizējusies. No tās visvairāk iet papīri uz visu republiku par to, ka vajag pakļauties tikai Šteinbrikam. Vai šajā sakarībā jūs redzat iespēju depolitizēt miliciju?

B.Šteinbriks: Par šo jautājumu mēs jau piecus mēnešus agrāk runājām un esam gatavi darīt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Batarevskis.

O.Batarevskis: Sakiet, lūdzu, kāda būtu jūsu rīcība, ja PSRS iekšlietu ministrs vai pat PSRS prezidents jums liktu ieņemt Augstākās padomes ēku un aizturēt daļu deputātu un valdības locekļu?

B.Šteinbriks: Es domāju, ka nevajag filozofēt.

O.Batarevskis: Un tomēr es gribētu dzirdēt atbildi. (Aplausi.)

B.Šteinbriks: Nevajag baidīties no savas ēnas.

P.Simsons: Ģenerāļa kungs, mēs esam paraduši vērot, ka ārzemēs policija parasti aizstāv likumīgi ievēlēto valsts varu. Rīgas milicija publiski nodeklarēja savu neuzticību Augstākajai padomei. Vai jūs nepieļaujat tādu iespēju, ka mēs, deputāti, atzītu par lietderīgu nomainīt miliciju un ņemt sev līdzi savai aizsardzībai no laukiem uzticamus milicijas formējumus?

B.Šteinbriks: Es domāju, ka to nav vajadzīgs darīt, arī Rīgas milicija nav izteikusi neuzticību.

P.Simsons: Mītiņa rezolūcija ir skaidra neuzticība likumīgi ievēlētajai Augstākajai padomei.

B.Šteinbriks: Es domāju, ka nav vajadzīgs mainīt miliciju.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostanda.

O.Kostanda: Jūs minējāt, ka 15.maijā milicija šeit, pie Augstākās padomes ēkas, savu darbu veikusi profesionāli. Man nav skaidrs, kāpēc netika aizturēti tie huligāni, kuri ķērca, brēca un uzvedās agresīvi, saplēsa Igaunijas Republikas valsts karogu, Rēriha Miera karogu. Vai milicijas darbinieki ir tuvredzīgi, ka viņi spēja saskatīt kaut kādam Rozentālam vecu pannu uz vēdera, bet nespēja novērtēt šo agresīvo rīcību?

B.Šteinbriks: Es jau uzstājoties sacīju: materiāli tiek apkopoti, materiāli tagad tiek analizēti, arī par vecām pannām un karogiem. Piemēram, to, ka milicija profesionāli labi strādāja, es vispār neteicu. Tādu slēdzienu deva Godmanis, arī Gorbunovs. Mums bija ļoti daudz kļūdu, kuras mēs operatīvajā sanāksmē pārrunājām, lai turpmāk varētu labāk strādāt.
Mēs pieņemam mūsu vadošo darbinieku teikto paldies, bet mums ir ļoti daudz vēl jāstrādā šajā virzienā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kristovskis.

Ģ.Kristovskis: Jūs teicāt, ka jūs uz šejieni tikāt uzaicināts pirms trim gadiem. Diemžēl nevarētu teikt, ka šajos trīs gados jūs būtu iemantojis sevišķu uzticību. Pasaules praksē, protams, demokrātiskajā praksē, iekšlietu ministriju sastāvu ievēlē tieši parlamenti. Ja veidosies situācija, kura, kā jūs zināt, šeit gaisā vējo, ka jūs netiksit apstiprināts par iekšlietu ministru, vai jūs spēsit būt tik godprātīgs un ar godu aiziet no šā amata?

B.Šteinbriks: Uz šo jautājumu es varēju atbildēt arī agrāk. Es izpildīšu pavēli. Ja pavēle būs, ka es nevaru strādāt, es šo posteni atstāšu. Es esmu pakļauts PSRS Iekšlietu ministrijai.

Priekšsēdētājs: Deputāti, lūdzu, no zāles nerunāt. Deputāts Puzo.

A.Puzo: Sakiet, lūdzu, cik lielā mērā jūs varat garantēt to, ka milicijā nesāksies politdarbinieku izraisītas nekārtības, jo viņiem politisko apsvērumu dēļ 4.maija Deklarācija nav pieņemama. Kāds perspektīvā izskatīsies Iekšlietu ministrijas Politpārvaldes aparāts?

B.Šteinbriks: Uz jūsu jautājumu varu atbildēt, ka varbūt pat mēneša laikā politdaļa tiks likvidēta. Ja nebūs vairs ko darīt, tā būs jāreorganizē.

Priekšsēdētājs: Deputāts Providenko.

A.Providenko: */Cienījamo biedri ministr! Man jautājums sakarā ar 15.maija notikumiem. Kā jūs domājat, vai tautai jādemonstrē sava lojalitāte varai, vai tomēr varai ir pienākums atrast politiski lojālus lēmumus un darbības, kas novērstu līdzīgu notikumu attīstību?/

B.Šteinbriks: */Es domāju, protams, ka abām pusēm tā vajadzētu darīt. Un, protams, varai jāpieņem tādi lēmumi, kas apmierinātu visus iedzīvotājus, visu tautu. Ja lēmumi tiek pieņemti pret tautas gribu, tauta sāk demonstrēt savu nepiekrišanu. Tā ka šeit vajadzīga savstarpēja cieņa. Tas ir politisks jautājums, kas mazāk par visu attiecas uz iekšlietu orgāniem./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Zeilei. Līdz ar to jautājumu uzdošana ir jābeidz.

V.Zeile: Ņemot vērā, ka esmu sieviete, mani jautājumi būs ļoti tieši. Pirmais– cik no visas Iekšlietu ministrijas darbiniekiem strādā Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldē?

B.Šteinbriks: Trīs tūkstoši.

V.Zeile: Tai skaitā, cik Rīgā?

B.Šteinbriks: Rīgā trīs tūkstoši.

V.Zeile: Un ministrijā vispār?

B.Šteinbriks: Seši simti.

V.Zeile: Cik cilvēku strādā Iekšlietu ministrijas sistēmā visā Latvijā, un cik strādā Rīgā? To es gribu zināt.

B.Šteinbriks: 10 tūkstoši ir visā Latvijā, Rīgā– 3 tūkstoši.

V.Zeile: Otrs jautājums ir divās daļās– cik liela garantija ir par Rīgu, vai jūs neparedzat situāciju, ka jūsu ministrijā var izdarīt apvērsumu?

B.Šteinbriks: Nē, nekādā ziņā.

V.Zeile: Kā jūs kā ministrs pieļaujat, ka jūs nākat uz šejieni...

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile, lūdzu, ievērosim reglamentu. Paldies, man liekas ministrs atbildēja uz visiem jautājumiem.
Neizklīstiet, jo ir ļoti daudz zīmīšu par vienu jautājumu, tas ir,
sakarā ar Zeiles jautājumu. Paldies, ministr, jūs varat būt
brīvs.
Man ir šis Rīgas izpildkomitejas Iekšlietu daļas dokuments:
“Zajavļeņije Verhovnomu Sovetu Latvijskoj PSR” (“Aicinājums Latvijas PSR Augstākajai padomei” – Red.).
Par šo dokumentu ir daudz protestu un neapmierinātības no deputātu puses. Es kā sēdes vadītājs arī pagājušajā sēdē neesmu saņēmis neviena deputāta pieprasījumu izplatīt šīs trīs lapas kā oficiālu dokumentu. Man ir jautājums sekretariātam, un es lūdzu sekretariātu atbildēt: kādā veidā sekretariāts bez mūsu ziņas izplatījis šo dokumentu?

J.Dobelis: Vairākas reizes ir bijis lūgums jebkuru jautājumu uzstāšanās sakarā vai dokumentu, kuru nepieciešams pavairot, vispirms iesniegt sekretariātā. Šis papīrs sekretariātā netika iesniegts. Tajā pašā laikā deputāts Šapovālovs no rīta to mierīgā garā izlika jau pavairotu uz galdiem. Tādi ir fakti.

Priekšsēdētājs: Man būtu lūgums deputātam Šapovālovam atbildēt, ar kādām tiesībām viņš ir pavairojis un izplatījis šādu dokumentu, pārkāpjot elementāros darba noteikumus Augstākajā padomē. Nāciet tribīnē, jo tas deputātiem ir jāzina.

P.Šapovālovs: */Esmu gatavs uz šo atbildēt. Es gatavs ziņot, kāpēc tas darīts, mēs paši izplatījām šo dokumentu deputātiem. Visi deputāti ir saņēmuši šo dokumentu. Tāpēc, ka daudzi dokumenti, kurus parakstījuši vairāk nekā divdesmit deputāti un kurus esam nodevuši sekretariātā, palikuši nepavairoti un neizplatīti. Es varu jums uzskaitīt mūsu protestus, kurus mēs uzdevām ministram sakarā ar to, ka šeit namā atrodas vairāk nekā 40 cilvēku (tas bija pirms trim dienām). Šis dokuments ar apmēram 30–40 deputātu parakstiem netika pavairots un izplatīts. Aizvakar dokumenti, kas saturēja mūsu protestu sakarā ar elektronisko balsošanu, un protestu par Līča kunga nelikumīgu ievēlēšanu par valdības lietu ministru, un bija mūsu frakcijas priekšsēdētāja Dīmaņa parakstīti, arī netika pavairoti un izdalīti deputātiem./

Priekšsēdētājs: Tātad deputātam Šapovālovam vispirms vajadzēja noskaidrot, vai šis dokuments ir sekretariātā, jo visi dokumenti, kas tiek iedoti ar deputāta Dīmaņa parakstu un kurus deputāti pieprasa pavairot, nonāk sekretariātā un tiek pavairoti. Zīmītes mums nāk ļoti daudz, ar 20 deputātu parakstiem mums arī ir vairākas. Bet viss, ko nepieciešams pavairot, tiek pavairots. Šis dokuments, cik es saprotu no tā, ko teica sekretariāta vadītājs Dobeļa kungs, sekretariātā nav bijis iesniegts un tātad ir pavairots patvaļīgi, neskatoties uz mūsu pieņemtajiem likumiem. Kā sēdes vadītājs es deputātam Šapovālovam par šādu rīcību izsaku piezīmi.
Man ir ienākušas vairākas zīmītes, arī no tiem darbiniekiem, kuri pārzina mūsu aparatūru. Viņi raksta, ka pēdējās rindās deputāti, izsakot protestu, dauza ar kulaku pa galdu, uz kura ir balsošanas iekārtas. Tā rezultātā balsošanas iekārtas tiek bojātas. Ja deputāti vēlas izteikt savu attieksmi, es tomēr lūdzu nebojāt elektronisko iekārtu, lai mēs tomēr varētu strādāt. Paldies.
Pārtraukums uz pusstundu.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Mēs esam pabeiguši šo darba kārtības jautājumu– noklausījušies iekšlietu ministra ziņojumu, to apsprieduši un uzdevuši jautājumus. Es ierosinu uzsākt ministru apstiprināšanu. Lūdzu ieņemt vietas, lai būtu kaut kāda kārtība.

J.Dinevičs: Cienījamais sapulces vadītāj! Ministra ziņojums bija mūsu darba kārtības punkts, un mums parasti ir zināma procedūra. Tāpēc frakcijas vārdā es gribētu lūgt noturēt pēc mūsu reglamenta paredzētās debates par ministra ziņojumu. Es ierosinu izmantot pusstundu, kas mums parasti ir dota šīm debatēm: piecas minūtes uz vienu runātāju sadalīt proporcionāli frakcijām. Tātad 4 runātāji būtu no Tautas frontes frakcijas un 2 runātāji no pretējās frakcijas.

Priekšsēdētājs: Es šajā gadījumā nezinu, mēs tikai mutiski vienojāmies, ka noklausīsimies informāciju un uzdosim jautājumus, par debatēm it kā nebija runa, bet, ja frakcija pieprasa.
Lūdzu, Jundža kungs.

T.Jundzis: Es arī uzskatu, ka mēs jautājumos vienkārši aizskārām dažādas problēmas, kuras tiem, kas mūs klausās un skatās, palika neskaidras,– kas tās par izrādēm, kas tie par teātriem bijuši, mēs nepaspējām jautājumos to izskaidrot.

Priekšsēdētājs: Skaidrs, dosim deputātam Dīmanim vārdu.

S.Dīmanis: Ja mēs debatēs katru reizi apspriedīsim informāciju, tad mēs uz priekšu netiksim. Es nesaprotu, kas šeit ko apspriest. Viss ir jāpieņem zināšanai.

Priekšsēdētājs: Manas domas bija līdzīgas deputāta Dīmaņa domām. Bet, tā kā šo jautājumu izvirzīja viena deputātu frakcija, man nekas cits neatliek kā likt par to nobalsot. Cik laika jūs prasāt?

J.Dinevičs: Pusstundu. Tā ir reglamentā– 4 mūsu runātāji un 2 no pretējās frakcijas.

Priekšsēdētājs: Pusstundu. Deputāt Aleksejev, mēs šobrīd šo jautājumu izšķirsim.

A.Aleksejevs: Es tieši par šo jautājumu. Es gribēju dzirdēt, vai “ņezavisimije deputati” (“neatkarīgie deputāti” – Red.) arī var uzstāties vai viņi var iet nodarboties ar citām lietām? Es to gribēju dzirdēt, ja man ir jāklausās, tad es varbūt iešu, jo dzirdēšu to pa radio un veikšu vēl citus darbus.

Priekšsēdētājs: Deputāt Aleksejev, jums vienmēr tiek dots vārds un pat ļoti bieži, tā ka jūs nevarat justies aizskarts. Tātad mums ir jābalso, ka mēs tomēr apspriedīsim. Taču jāvienojas par laiku. Es katrā ziņā ieteiktu– ne vairāk par pusstundu. Lūdzu, deputāti, balsosim ar kartītēm, lai redzētu, kādas ir proporcijas. Lūdzu balsot: kas par? Labi, balsosim ar elektroniku. Lūdzu, reģistrēsimies. Tātad piedalās 138 deputāti. Balsojam: kas par, kas pret, kas atturas.
Es vēlreiz nolasu rezultātu: 68 par. Lūdzu, balsu skaitīšanas komisija, dodiet skaidru atbildi. Deputāti, lūdzu klusumu, vārds balsu skaitīšanas komisijai.
Priekšlikums netiek pieņemts. Turpinām ministru kandidātu apstiprināšanu.

I.Godmanis: Augsti cienītie deputāti! Atļaujiet man izvirzīt tautas izglītības ministra kandidatūru– kolēģi Piebalgu.

Priekšsēdētājs: Vārds Izglītības un kultūras komisijas priekšsēdētājam Pēterim Laķim informācijai par komisijas slēdzienu.

P.Laķis: Cienītie kolēģi! Komisija izskatīja Andra Piebalga kandidatūru, piedaloties 15 komisijas locekļiem. Ar 12 balsīm par un 3 balsīm pret Andra Piebalga kandidatūra izvirzīta izskatīšanai sesijā.

Priekšsēdētājs: Ministra kandidātam ir iespēja izklāstīt savas tēzes vai arī, ja deputāti vēlas, atbildēt tūlīt uz jautājumiem.

A.Piebalgs: Es gribētu runāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu. Domāju, ka jūs esat nepazīstams ministra amata pretendents daudziem, tādēļ dodam iespēju īsi izteikties.

A.Piebalgs: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Izglītība ir viena no tām sfērām, ar kurām jāsaduras visvairāk un kura visvairāk arī interesē. Izglītība ir ārkārtīgi svarīga, veidojot demokrātisku sabiedrību. Nav viena optimāla modeļa, jo izglītības sistēma ir sarežģīta. Tā ir saistīta ar visām pārējām sfērām. Izglītībai ir ārkārtīgi liela inerce, tādēļ darbības rezultāti redzami tikai pēc zināma laika un tie nebūt nav tieši proporcionāli ne ieguldītajiem līdzekļiem, ne pūlēm. Šajā aspektā es gribētu runāt par divām lietām, kas varbūt iziet ārpus Tautas izglītības ministrijas tiešajām funkcijām.
Pirmkārt, izglītības statusa nostiprināšana. Protams, ne vienmēr ceļam uz maksimāli augstāku izglītību ir jābūt individuāli optimālākajam. Tajā pašā laikā izglītības sociālajam statusam ir jāpaaugstinās.
Otrkārt, ģimenes lomas pastiprināšana. Bez normālām attiecībām ģimenē nevaram cerēt uz labiem rezultātiem izglītības sistēmā. Šeit es pamatā redzu tikai divas pieejas. Atcerēsimies, ka Tautas frontes programmā bija uzsvērtas vairākas lietas, kas tīri materiāli stimulē ģimenes attīstību. Tas ir, pilnas algas saglabāšana vienam no vecākiem, līdz bērns sasniedz 3 gadu vecumu, un pabalsts, līdz bērns sasniedz 10 gadu vecumu, kā arī daļēja darbdiena mātei, līdz bērns sasniedz 8 gadu vecumu. Tā ir viena šī jautājuma puse. Otra ir tā, ka es neredzu iespēju, kā ar administratīviem līdzekļiem var piespiest cilvēku nodarboties ar saviem bērniem. Tajā pašā laikā tas neizslēdz šī jautājuma propagandu un arī atbilstošas informācijas sniegšanu, kā būtu jāstrādā ar bērniem. Šajā ziņā noteikti saglabājams speciāls kurss vidusskolās, jo jaunajā paaudzē ir iezīmējusies pozitīva tendence attiecībā uz saviem bērniem.
Jau otro reizi Latvijas vēsturē mums ir iespējas izveidot patstāvīgu izglītības sistēmu. Kas ir primārais Tautas izglītības ministrijas uzdevums? Lai to varētu realizēt, jārisina vesela virkne kompleksu uzdevumu. Mēs neesam tukšā vietā, jo kaut kāda infrastruktūra izglītībā pastāv. Šajā ziņā gribu uzsvērt vairākus aspektus. Visām mācību iestādēm, kas atrodas Latvijā, ir jāpāriet republikas pārziņā. Tas ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu runāt par patstāvīgu izglītības sistēmu. Pašlaik izglītības sistēma ir dažādu resoru pakļautībā. Es nedomāju, ka visām izglītības iestādēm būtu jāpāriet tieši Tautas izglītības ministrijas pārziņā. Viss, protams, atkarīgs tikai no tā, lai nepazeminātos mācību kvalitāte, lai nepasliktinātos darbs šajās mācību iestādēs. Tajā pašā laikā zināma revīzija šajos jautājumos ir jāizdara, pārskatot katru no sfērām, kurā ir izglītības iestādes.
Trešais aspekts, kurš pašreiz ir ļoti svarīgs no likumdošanas viedokļa,– attiecības starp centrālo varu un pašvaldību. Apriņķa, pagasta, pilsētas pašvaldības attiecības ar centrālo varu nav tik viennozīmīgas, kā varētu likties. Centrālajai varai jānosaka galvenā stratēģija, jākontrolē diplomu kvalitāte. Vietējā vara ir atbildīga par skolu uzturēšanu. Tajā pašā laikā šis process var negatīvi ietekmēt pašu skolu attīstību. Es gribētu minēt vienu apsvērumu no stratēģijas viedokļa. Līdz šim būtisku atšķirību starp lauku un pilsētu skolām nebija. Veidojoties zemnieku saimniecībām, rodas interesanta situācija, jo šie bērni vairs nebūs koncentrēti vienā pilsētā vai vienā ciematā. Līdz ar to arī skolām jāveidojas citādi un tās citādi jāceļ, domājot par internātiem. Vispār jāveido sava programma attiecībā uz lauku skolu. Tas ir šī brīža uzdevums.
Ceturtais aspekts. Izglītības sistēma var kļūt bagātāka, ja attīstītos privātās mācību iestādes. Es šeit domāju ne tikai elitārās mācību iestādes, bet vairāk tieši tās, kas balstās uz alternatīvo pedagoģiju, rēķinoties ar to, ka bērni ir dažādi un arī vecāku uzskati par skolu un izglītību sistēmu ir dažādi. Es to varētu ilustrēt ar nelielu piemēru. Skolās tipiskie zēnu priekšmeti ir fizika, informātika, bet meiteņu priekšmets– literatūra. Pasaules pieredze liecina, ka meiteņu ģimnāzijās meiteņu interese par dabaszinībām ir krietni lielāka nekā parastā tipa skolā. Valstiski šāda norobežošana nav pareiza, tajā pašā laikā, veidojoties privātajām mācību iestādēm, tāda situācija varētu būt pilnīgi iespējama.
Piektais aspekts. Tas saistīts ar visām izglītības sistēmas
struktūrām. Gribu minēt šo struktūru galvenās attīstības tendences.
Sāksim ar bērnudārzu. Protams, tas lielā mērā saistīts ar attiecīgu politiku ģimenes jomā, jo pašlaik daudzējādā ziņā bērnudārzs ir tikai priekš tā, lai tiktu nodrošinātas brīvas darbarokas. Diez vai bērnudārzi ir ekonomiski izdevīgi, ja ņem vērā, ka to uzdevums ir veicināt bērna attīstību. Lai to varētu realizēt reāli, protams, grupās jābūt mazākam bērnu skaitam, citādi jābūt sagatavotiem pedagogiem, jo pašlaik tikai 14% audzinātāju ir augstākā izglītība. Par to ir runāts bieži, taču vidējā alga bērnudārza darbiniekam– 117 rubļu– ir pārāk maza. Tikai kompleksi realizējot minētos uzdevumus, mēs varam panākt, ka bērnudārzs kalpo tam nolūkam, kurā tas var būt sabiedrībai noderīgs.
Runājot par pamatskolas pirmo pakāpi, es domāju, ka jāpaliek pie četrgadīgā varianta. Pašreiz esam iestrēguši kaut kur starp trīsgadīgo un četrgadīgo. Tomēr arī šis posms būtu jāvelta individuālajai bērna attīstības stimulēšanai, nenosakot dzelžainas normas un dzelžainas prasības. Šim posmam jābūt maksimāli pietuvinātam bērnam, faktiski tas nozīmē atgriešanos pie viena skolotāja vismaz pamatpriekšmetos. Jo svarīgs ir tiešais kontakts. Pastāv varbūtība, ka šajā posmā vispār varētu atteikties no atzīmēm.
Otrajā pamatskolas posmā– piecgadīgajā– situācija ir citāda. Es esmu pret to, ka šajā posmā bērni būtu jādiferencē pa nākotnes interešu virzieniem. Vienīgais, kas šeit varētu būt,– sākot no 7.klases, virzīt bērnus uz pamatpriekšmetu izvēli, tātad uz pamatkursu vai paplašināto kursu. Paplašinātais kurss nepieciešams, lai varētu mācīties ģimnāzijā. Ar šo izvēles priekšmetu palīdzību bērns tiek gatavots arodizglītībai vai ģimnāzijas izglītībai. Līdz ar to otrā posma nobeigums ir ar diferencētu pieeju. Sākotnēji tas ir ieteikumu līmenī, nevis dzelžaini norobežojot izvēles ceļu. Skaidrs, ka nevar izglītības sistēmas kāds posms beigties ar absolūtu strupceļu.
Būtisks jautājums ir vidusskolu pārvēršanās par ģimnāzijām. Pašreizējā brīdī nav tādas kardinālas atšķirības starp vidusskolu un ģimnāziju. Būtiskākais ir tas, ka ģimnāzija gatavo studijām augstskolā, ņemot vērā gan pašas sabiedrības intereses, gan augstskolas prasības, gan paša indivīda iespējas.
Manuprāt, viens no vissarežģītākajiem uzdevumiem ir arodizglītības sistēmas attīstība. Vispirms jau jāmainās pašam akcentam– no tāda speciālista gatavošanas, kurš pamatā ir radīts darbam konveijera sistēmā, uz tādu, kurš vairāk būtu gatavs darbam nelielā kolektīvā, individuālai darbībai vai arī spētu ātri pārkvalificēties. Jo nav skaidrības par darba piedāvājumu tirgu, šāda situācija jāparedz obligāti. Šīm mācību iestādēm jābūt pēc iespējas dažādām, reāli dodot iespēju tiem jauniešiem, kuri nāk no ģimnāzijas, normāli iegūt izglītību un pēc tam varbūt atgriezties, lai varētu atkal studēt augstskolā.
Šis posms faktiski ir tas, kurš būtu maksimāli jāstimulē. Šeit atkal jādomā par resorisko un vispārīgo pakļautību. Pašlaik Izglītības ministrijas pārziņā ir 11 tehnikumi un 56 arodskolas. Skaidrs, ka operatīvi vadīt mācību procesu ministrija nespēs. Te var būt runa tikai par dažām republikā nozīmīgām specialitātēm un virzieniem. Pārējām mācību iestādēm, manuprāt, ir jāpāriet rajona kompetencē, kur šis process varētu būt daudz elastīgāks.
Runājot par augstskolām, mēs vienmēr uzsveram, ka tās ir autonomas. Kā to saprast? Ir jāsaistās pārejai no ģimnāzijas uz augstskolu. Pašreizējā brīdī problēma ir tajā apstāklī, ka sajaukts akadēmiskās un profesionālās izglītības jēdziens. Skaidrs, ka par akadēmisko izglītību atbild pati augstskola viennozīmīgi. Cita lieta– profesionālā izglītība. Augstskola var sagatavot, kā uzskata par vajadzīgu, bet atestātu pārbaudi veic attiecīgā profesionālā biedrība vai resoru ministrija. Šajā gadījumā skolotāju atestāti jāapstiprina Izglītības ministrijai, piešķirot tiesības strādāt par skolotāju. Tādā veidā mēs iegūstam otru saskares vietu starp augstskolu un, piemēram, Izglītības ministriju.
Arī zinātniskās kvalifikācijas iegūšanai jāpāriet republikas pakļautībā. Šeit, protams, noteicošais vārds pieder Zinātnieku savienībai. Pirmās pakāpes zinātnisko grādu var iegūt 3 gadus pēc akadēmiskās izglītības, otrā pakāpe ir doktors. Var paturēt divpakāpju sistēmu, bet katrā ziņā tam jābūt pašas republikas kompetencē. Ar augstskolu parasti ļoti cieši saistās kvalifikācijas celšanas jautājumi. Ir neloģiski iznest kvalifikācijas celšanas sistēmu ārpus augstskolas, jo tad zustu atgriezeniskā saikne. Kvalifikācijas celšanas sistēmai jāatgriežas pie augstskolas.
Nākošais uzdevums, ko es gribētu veikt, ir vidējās izglītības mācību satura koncepcijas izveide. Jāpanāk, lai ar 1991., 1992.gadu mēs būtu vienojušies, ko mācīt skolā un kā vajadzētu mācīt. Jāizstrādā atbilstošas vadlīnijas, kuras apspriestu izglītības darbinieki savā kongresā.
Šajā sakarā es gribētu tomēr akcentēt vienu lietu. Pēdējā laikā izteikti pieaug ekoloģijas nozīme. Ar atsevišķa kursa ieviešanu vien šeit nav līdzēts. Faktiski visās šajās vadlīnijās jāparedz ekoloģiskie elementi. Tas ir ārkārtīgi būtisks uzdevums, kas šajā situācijā jāveic. Protams, tas viss saistās ar atbilstošu mācību grāmatu izveidi. Pašreiz tas nav lēts prieks, turklāt arī materiālo resursu nepietiek. Varētu vienīgi veidot alternatīvas grāmatas, lai tādējādi izglītības sistēmas skolotāji tiktu normāli nodrošināti.
Būtisks jautājums ir pasaules pieredzes apgūšana. Šeit varētu iezīmēt vairākas problēmas.
Pirmā– pasaules standarta atestācija. Pirmkārt, tas attiecas uz ģimnāzijas atestātu, kuram vajadzētu būt atzītam pasaulē, lai skolēni, kas beiguši skolu, varētu studēt. Šeit praktiski galvenā problēma ir svešvalodu mācīšana. Ja šo viedokli nepieņemam, cerību uz pasaulē atzītu atestātu nav. Vienkāršāks variants šeit ir attiecībā uz augstskolām. Es redzu divus variantus. Plānojot uz noteiktu laiku studijas konkrētā universitātē vai pat noslēdzot savstarpēju līgumu, kura rezultātā absolvents varētu iegūt 2 atestātus: vienu– mūsu augstskolas diplomu un otru– diplomu tajā augstskolā, ar kuru noslēgts šāds līgums. Ja mūsu skolotāji un izglītības darbinieki netiks uz ārzemēm, grūti cerēt, ka pedagoģiskā enerģija, kas ir pasaulē, tiks akumulēta. Tātad arī šis process jāveicina.
Ļoti būtisks jautājums saistās ar nacionālās kultūrautonomijas procesu realizēšanu izglītības sfērā. Šajā ziņā jāturpina vai jāveicina tas process, kas sākās ar ebreju skolas izveidošanu, ar poļu, igauņu klasēm un tagad arī ar lietuviešu klašu veidošanos. Tikai tad, ja tauta mācīsies dzimto valodu, atgriežoties pie nacionālās identitātes izglītībā, mēs varam cerēt, ka cilvēki vairāk attīstīsies kulturāli.
Pašlaik viens no būtiskākajiem jautājumiem ir skolas ar krievu mācību valodu. Augstākajā padomē mēs saskārāmies ar virkni problēmu, kas saistās ar uzņemšanu augstskolās dažādās plūsmās. Acīmredzot šī pieeja, šis plūsmu princips pats par sevi nav īsti pareizs. Mācību valodu norāda iestājeksāmenu valoda, bet plūsmas komplektē pēc tam. Galvenais nosacījums, lai uzņemtu skolā, saistās tikai ar to, kādas ir viņa zināšanas un spējas. Tālāk apmācība jānodrošina Latvijā obligāti latviešu valodā. Jebkurā specialitātē un jebkurā augstskolā. Protams, tas prasa lielu darbu no augstskolām, bet citas iespējas es šeit neredzu. Tikai tā mēs varam runāt, ka pieeja izglītībai ir demokrātiska. Daudz tiek debatēts arī par Valodu likumu. Galvenie pieturas punkti, kas izriet no aptaujām un sarunām ar skolēniem, ir stundu skaita palielināšana latviešu valodā, jaunu alternatīvu mācību grāmatu izveidošana, kontroles pastiprināšana un sadarbība ar vietējo pašpārvaldi. Tiesa, šeit ir tikai viena šī aspekta puse. Krāslavas rajonā 362 latviešu bērni mācās skolā ar krievu mācību valodu, Daugavpils rajonā, neskaitot Daugavpils pilsētu, tādi ir 203. Problēma ir saistīta ar latviskās vides veidošanu. Jāattīsta latviešu skolu tīkls Latgalē, kurā veseliem reģioniem, ja mēs paskatāmies kartē, varētu būt latviskas skolas, bet faktiski to nav. Šī problēma saistās arī ar Valodu likuma realizāciju.
Ir diezgan skumīgi runāt par finansēm, bet finansiālais jautājums izglītības sfērā tomēr ir būtisks. Mēs varam, protams, pārdalīt esošos līdzekļus, jo ne visi rādītāji mums ir slikti. Bērnu skaits uz vienu skolotāju ir samērā normāls. Bet tajā pašā laikā, nepalielinot skolotāju un izglītības darbinieku algas līdz vidējam minimumam un tādējādi neveicinot lielu slodžu uzņemšanos, mēs nevaram runāt par kvalitatīvu skolotāja darba nodrošināšanu. Es negribu teikt, ka tas krasi uzlabos izglītības darbu, bet katrā ziņā papildu finansēšana ir nepieciešama.
Nobeigumā es gribētu teikt to, ko jau minēja saistībā ar sociālās nodrošināšanas ministru. Man liekas, ka jebkura sabiedrība ir pilnīga tad, ja tā rūpējas par bērniem un jauniešiem, kuriem ir psihiskās vai fiziskās attīstības traucējumi vai aiztures. Jācenšas, lai šie bērni pēc iespējas vairāk varētu būt mājās. Tātad jānodrošina atbilstoši apstākļi. Jāsamazina attiecīgais skolēnu skaits šādās klasēs un skolotāju slodze. Veidojot reģionālus ekoloģiskos dienestus, kas palīdzētu atbrīvoties no stresa bērniem, kuriem pēc būtības nav nekādu nopietnu aiztures parādību, varēsim teikt, ka mums ir laba izglītības sistēma. Tad to varēs apgalvot arī cilvēki, kuri no dabas vai nelaimes gadījuma dēļ nevar normāli mācīties un kuriem būs nodrošinātas iespējas izglītībai, jo tā bieži vien viņiem ir vienīgā iespēja sevi pierādīt dzīvē.

Priekšsēdētājs: Man nedaudz jākonsultējas ar deputātiem. Nu esam iztērējuši diezgan daudz laika, lai gan šī runa, manuprāt, bija ļoti vajadzīga. Mums bija jāzina, kāda ir ministra programma, jo viņš ir jauns cilvēks, man liekas, visjaunākais no ministriem, kurus apstiprinām. Visiem republikas iedzīvotājiem arī gribas dzirdēt, ar kādu programmu šis ministrs stājas savā jaunajā amatā. Kad ies uz beigām jautājumu uzdošanas laiks, mums vajadzēs vienoties, ka pēc tiem, kas pierakstījušies un vēlas uzdot jautājumus, jāparedz debates. Vajadzētu līdz 13.30 paredzēt laiku jautājumu uzdošanai. Debatēs jau ir pierakstījušies cilvēki, un mēs pēc parastā reglamenta laikam netiksim galā. Es skatos, ka deputāti it kā sevišķi neiebilst. Paldies ministra amata pretendentam, pāriesim pie jautājumu uzdošanas. Pirmajam jautājums deputātam Krolam.

V.Krols: Līdz šim lauku skolas ar mēbelēm tika apgādātas neapmierinoši. Ja jūs kļūsit par ministru, kā jūs domājat risināt šo problēmu?

A.Piebalgs: Es atvainojos, īsti nesapratu jautājumu.

V.Krols: Līdz šim lauku skolas tika slikti apgādātas ar mēbelēm. Kā jūs domājat risināt šo jautājumu, ja kļūsit par ministru?

A.Piebalgs: Es jau daļēji to pieminēju. Formāli šis process saistās ar vietējās pašvaldības uzdevumiem. Pēc idejas ministrijai it kā ar to nevajadzētu nodarboties. Tieši šajos apstākļos, kad vissarežģītākā ir pāreja uz jaunu saimniekošanas mehānismu, tomēr uzskatu, ka ir jābūt ministrijas apakšvienībai, kura šo procesu stimulē, kaut vai iegūstot mēbeles ārpus republikas vai arī pārprofilējot mēbeļu kombinātu produkciju, lai tie ražotu skolu un bērnu mēbeles tepat Rīgā un republikā. Līdz ar to, es domāju, prioritāte varētu būt tieši šīm lauku skolām, kuras, kā jūs uzskatāt, ir vājāk apgādātas. Bet es vēlreiz saku, manā skatījumā, tas pamatā tomēr ir vietējās pašvaldības uzdevums.

V.Krols: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāte Kozakeviča.

I.Kozakeviča: Godājamais Piebalga kungs! Man bija prieks dzirdēt to, ko jūs teicāt par minoritāšu izglītības attīstību, bet sakiet, lūdzu, patlaban ministrijā ar šo minoritāšu skolu problēmām nodarbojas daži cilvēki, kuri to dara sabiedriskā kārtā un nav atbrīvoti no citiem pienākumiem, un amatieri, kuri vispār nav nekādā sakarā ar Izglītības ministriju. Vai ir iespēja, ka, atgriežoties pie senākām tradīcijām, mēs Izglītības ministrijā dibinām ne departamentu, bet īpašu minoritāšu nodaļu.

A.Piebalgs: Jā, ja mani ievēlēs, tad tāds departaments būs. Nevaru teikt– departaments. Sākumā tā būs daļa. Šis process šajā stadijā ir jāstimulē, nevis vienkārši jākalkulē.

I.Kozakeviča: Paldies un, ja drīkstētu, tad vēl kāds jautājums, kas arī ir saistīts ar nacionālajām problēmām, proti, ar Latgali. Jūs runājāt par latviešu skolu tīklu attīstību Latgalē. Vai jūsu programmā būs vēl kādas idejas, kuras ar izglītības politikas palīdzību varētu aizkavēt inteliģences aizplūšanu no Latgales?

A.Piebalgs: Es domāju, ka uz šo jautājumu mēs pašlaik vēl nevaram tā vienkārši atbildēt. Es tiešām saprotu, tas ir sarežģīts jautājums, un saprotu problēmu, bet domāju, ka tā atkal nav vienīgi Izglītības ministrijas lieta. Ministrija var veicināt, radot ekonomiski izdevīgākus nosacījumus, lai skolotāji atgrieztos Latgalē. Bet tas atkal ir saistīts ar vietējo pašvaldību. Ministrija vien šo procesu nevar nodrošināt.

I.Kozakeviča: Vai jūs esat ar mieru tieši šai virzienā sadarboties ar mūsu komisiju?

A.Piebalgs: Protams.

I.Kozakeviča: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Špoģis.

K.Špoģis: Man jautājums sakarā ar lauku skolām. Jūs prob-lēmai par lauku skolu pieskārāties vienā teikumā, nosaucot to par interesantu. Bet vai jums ir arī koncepcija, kā šo katastrofālo, manā skatījumā, ne tikai interesanto problēmu risināt? Kā jūs zināt, agrāk, Latvijas laikā, katrā pagastā bija vidēji trīs skolas. Tagad daudzos pagastos nav nevienas skolas, turklāt vairākos pagastos latviešu bērniem nav iespējams mācīties, jo nav skolas ar latviešu mācību valodu. Tādēļ šiem bērniem liegts mācīties mātes valodā. Latviešu bērni mācās krievu valodā, turklāt apstākļos, kad notiek zemnieku saimniecību masveida attīstība. Vai jums ir sava koncepcija, un vai tuvākajā laikā jūs mums to darīsiet zināmu?

A.Piebalgs: Tuvākajā laikā varēšu darīt to zināmu. Problēma nav tik viennozīmīga, jo jāsadarbojas arī ar vietējo pašvaldību. Es visu laiku uzsveru, ka ministrija pati skolas necels. Mēs šo procesu varam tikai veicināt vai iedarboties uz attiecīgo pašvaldību, lai šādu skolu tīklu veido. Ministrija šo funkciju vairs neveic.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Cienījamo pretendent! Izstādē “Latvija starp diviem pasaules kariem” uzskatāmi redzams, ka ir eksistējušas jauktās skolas, kurās mācības notikušas dažādās valodās. Piemēram, bija latviešu–ebreju–krievu ģimnāzija Liepājā. Pēdējā laikā mums ir tendence kopīgās mācības likvidēt. Man ir tāds jautājums: ja jūs kļūsiet par ministru, vai sekosiet pēdējā etapa Latvijas PSR vai Latvijas Republikas tendencei?/

A.Piebalgs: Jautājums par divplūsmu skolām nav viennozīmīgs. Es tomēr jaunas divplūsmu skolas neveidošu. Runājot par esošajām divplūsmu skolām– domāju, ka tās ir jāreorganizē. Mans uzskats ir tāds: ja mēs ieiesim jaunā sabiedrības attīstības pakāpē, varbūt mēs atgriezīsimies pie divplūsmu skolām, bet pašreiz es te redzu tikai vienu– tās izveidotas aiz nabadzības. Es tomēr domāju, ka svarīgi ir, lai būtu vienplūsmas skolas.

O.Ščipcovs: */Man vēl viens neliels jautājums. Komisijā jūs parādījāt sevi kā kategorisks Rīgas humanitārā institūta pretinieks. No otras puses, jūs neiebilstat pret krievu tehniskās universitātes
eksistenci, kurā atsevišķās unikālās specialitātēs, piemēram, aviācijas, varētu pasniegt arī latviešu valodā. Es gribēju teikt, ka pasaules prakse rāda, piemēram, Šefildē, ka tehniskajās universitātēs ir arī humanitārās fakultātes. Vai jūs atbalstāt iespēju, ka varētu eksistēt Rīgas tehniskā universitāte ar vairāku disciplīnu pasniegšanu latviešu valodā un humanitārām fakultātēm?/

A.Piebalgs: Jā, es atbildēšu uz šo jautājumu: uzskatu, ka humanitārais institūts, protams, nav jāveido, šis jautājums sabiedrībā ir pietiekami izdiskutēts. Jautājums par tehniskās universitātes attīstību, protams, lielā mērā atkarīgs no pašas augstskolas, taču tajā pašā laikā ir viens nosacījums, lai tajā būtu iespējams studēt arī latviešu valodā, tajā jābūt arī latviešu plūsmai. Es domāju, ka atkarībā no tiem projektiem, kas parādīsies, šādas augstskolas eksistence ir reāla un mums šie jautājumi tiks risināti darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Cienījamais pretendent! Sakiet, lūdzu, kas ir paredzēts jūsu programmā, lai uzturētu ciešākus sakarus ar organizāciju UNESCO, konkrēti, lai izmantotu ārzemju pieredzi Latvijas skolas modeļa izveidē?

A.Piebalgs: Pašlaik, kā jūs zināt, tiešu sakaru ar UNESCO mums nav. Protams, veidojoties Latvijas Republikai, šādas tiešas saites ir jāmeklē. Pašlaik mēs intensificējam sadarbību atsevišķu projektu realizēšanā. Un pašreiz vissvarīgākie tie ir tīri ekoloģiskajā izglītībā. Drīz vien vairāki skolotāji brauks uz ekoloģiskajām konferencēm Zviedrijā, mēs cenšamies iesaistīties jebkurā tādā projektā, un šādi projekti ir..., mēs izmantojam katru iespēju, lai iesaistītos atsevišķu projektu realizēšanā, tajā pašā laikā neaizmirstot arī to, ka mums ir jānodibina sakari ar UNESCO. Tas ir laika jautājums. Šis process mums ir izdevīgs ne tikai tāpēc, ka mēs iegūsim informāciju, bet arī tāpēc, ka mūsu cilvēki varēs saistīties ar ārpasauli. Pa lielākajai daļai šie procesi tiek sponsorēti, mūsu skolotāji tiek uz šādām konferencēm, un viņu apvārsnis krietni paplašinās.

E.Kide: Paldies. Vēl viens īss jautājums: jūs savā uzstāšanās atzīmējāt, ka ir virzība uz nacionālo skolu atvēršanu Latvijā. Rīgā ir atvērta ebreju skola. Cik zinu– vienīgā Padomju Savienībā. Tā strādā ļoti grūtos un šauros apstākļos. Vai jums kaut kas ir iecerēts šīs skolas darba apstākļu uzlabošanā?

A.Piebalgs: Es, protams, darīšu visu, lai šīs skolas darba apstākļus uzlabotu. Eksistē vairāki projekti, kā viņiem palīdzēt. Tas lielā mērā būs atkarīgs no viņu pašu vēlmēm– viņi nevēlas jaunu skolu, bet papildu telpas, protams, ir jāatrod, jo šādas skolas attīstība noteikti ir jāstimulē, jo tas ir labs precedents visas pasaules mērogā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Rogaļam.

M.Rogaļs: */Cienījamo ministra kandidāt! Dažās apdzīvotās vietās, piemēram, Salaspils enerģētiķu ciematā, ir problēmas ar pārslodzi skolās ar krievu mācību valodu. Šajā Salaspils skolā ir zems latviešu valodas pasniegšanas līmenis, pašlaik no visiem pedagogiem, kas māca latviešu valodu, tikai viens ir profesionālis. Pārējie– auklīte no bērnudārza, inženieris santehniķis, vēsturnieks un tā tālāk. Kā jūs domājat atrisināt šo jautājumu, lai nodrošinātu bērniem normālas mācības? Vai jaunas skolas būvējot, vai ceļot latviešu valodas mācīšanas līmeni, pildot Likumu par valodu?/

A.Piebalgs: Jautājumam ir divas daļas. Pirmā– par divmaiņu, pat trīsmaiņu skolām, kas eksistē mūsu republikā. Šos jautājumus mēs varam risināt, tikai iedarbojoties un sadarbojoties ar vietējo pašvaldību un veicināt skolu attīstību. Ir skaidrs, ka divu vai trīsmaiņu apstākļos nav iespējama normāla skolas darbība. Runājot par jautājuma otro pusi, jāteic, ka tāda problēma eksistē– republikā pašlaik gan ir 72,4% skolotāju, kuri māca latviešu valodu skolās ar krievu mācībvalodu un kuriem ir augstākā izglītība, taču viņi nav valodas speciālisti.
Mēs domājam veicināt šī procesa normalizāciju vairākos virzienos– pirmais: jau šogad Rīgā dažas pedagoģiskās klases beigs 114 jaunie latviešu valodas skolotāji, kuri var strādāt četrās jaunākajās klasēs. Arī Latvijas Universitātē ir uzņemta diezgan liela plūsma latviešu valodas speciālistu. Tiesa, viņi ienāks skolā pēc zināma laika. Un pašlaik pats aktuālākais, es domāju, ir esošo kadru kvalifikācijas celšana. Un, tikai kompleksi realizējot šos visus trīs virzienus, mēs varēsim nodrošināt labu stāvokli latviešu valodas pasniegšanā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ivanovam.

Ivanovs (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu – Red.): */Man divi savstarpēji saistīti jautājumi. Pirmais: kā jūs vērtējat projektu lēmumam par valodu zināšanu līmeni? Un otrais, no pirmā izrietošais: cik izmaksās komisija, kas pieņems eksāmenus un noteiks grupas A, B, C?/

A.Piebalgs: Tas bija projekts. Es domāju, ka tur bija vēl diezgan daudz ierosinājumu, tāpēc nevaru pateikt, kāds ir galīgais variants. Kad tas būs, varēšu pateikt savu attieksmi, jo bija ļoti daudz interesantu priekšlikumu. Jautājumā par pārbaudi– arī tā tiks šajā nolikumā noteikta, un es nevaru pateikt, cik šis pasākums var izmaksāt un kāda būs tā tehnoloģija. Pie tā strādā speciāla komisija, un es uz šo jautājumu nevaru atbildēt.

Ivanovs (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu – Red.): */Jūs vēl nerēķinājāt, kāda summa sanāks, tā?/

A.Piebalgs: */Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bukam.

S.Buka: */Jūsu iesniegtajās tēzēs pamatos ir tradicionālās vai speciālistu pietiekami izstrādātās problēmas. Taču mēs skaidri apzināmies, ka ministrijai būs jāstrādā absolūti jaunos apstākļos, ievērojot visu mācību iestāžu tipu lielāku autonomiju. Tādēļ jābūt jaunām vadības metodēm. Par to jums nekas nav teikts. Kā jūs paši iedomājaties šīs vadības metodes no ministrijas kā valsts orgāna puses?/

A.Piebalgs: Šeit, manuprāt, svarīgākie jautājumi, kas varētu rasties, būtu jārisina ar ekspertu komisiju palīdzību. Es domāju, būtiskākie jautājumi ir jārisina ministrijas kolēģijai. Tālāk– ja šis jautājums pārsniedz šīs kolēģijas iespējas, tad jāveido darba grupas, kas attiecīgo jautājumu izpētītu, un tikai tad tiktu pieņemts lēmums, taču lēmumus pieņem ministrs personiski.

S.Buka: */Tātad jums šodien nav reālu izstrāžu, par kurām varētu runāt?/

A.Piebalgs: Jūs varat tā uzskatīt.

A.Grigorjevs: Mans jautājums ir tāds: kādus pasākumus jūs plānojat, lai izlīdzinātu izglītības līmeni latviešu un krievu skolās? Es domāju, ka latviešu skolām ir jāmācās papildu gads. Varbūt kāds jau detalizēti strādā pie skolu darba pārveidošanas programmām šādā aspektā un varbūt jūs zināt, cik lielus līdzekļus tas prasīs.

A.Piebalgs: Pašlaik republikā ir četras skolas ar krievu mācībvalodu, kuras ir pārgājušas uz 12 gadu apmācību. Ir skaidrs, ka uz 12 gadu apmācību jāpāriet visām skolām Latvijā– tātad uz trīsgadīgu ciklu vidusskolās. Cik tas varētu izmaksāt, pašlaik nav sarēķināts, jo līdz šim šie jautājumi nebija manā kompetencē. Taču ir skaidrs, ka tas jādara, lai cik arī šī pāreja maksātu, jo tā ir saistīta ar iestājeksāmeniem augstskolās un ar augstskolas tālāko darbību.

Priekšsēdētājs: Tālāk vārds deputātam Strīķim.

V.Strīķis. Sakiet, kādu jūs iedomājaties augstskolu valstisko vadīšanu un to pašpārvaldi?

A.Piebalgs: Es daļēji mēģināšu atbildēt. Tātad akadēmiskā situācija un mācību process ir pašas augstskolas kompetencē, bet acīmredzot līdzekļi tiks piešķirti atbilstoši augstskolas vajadzībām, ja mēs stimulējam attiecīgus virzienus augstskolu darbībā, taču nenodrošinot vēl stingru sadali pa augstskolām. Tātad meklēsim vidusceļu sadarbībā ar augstskolu, taču katrā ziņā necenšoties diktēt pašas augstskolas iekšējās lietas. Mūs faktiski interesē sākumposms, iestāšanās augstskolā un speciālistu sagatavošanas posms, tas, kā speciālists sagatavots. Es domāju, ka augstskolas pašas par sevi, vismaz Latvijā, ir pietiekami spēcīgas, lai atrisinātu savas iekšējās problēmas, kuras ministrija tām nekādā ziņā nevarēs uzspiest.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Man jums ir jautājums, kas interesē mūsu vēlētājus. Viņi to saista ar savu tālāko likteni un statusu Latvijas republikā. Mans kolēģis jau skāra šo jautājumu– par Rīgas humanitāro institūtu. Kā es saprotu, jūs esat pret Rīgas humanitārā institūta ideju. Sakiet, bet ja šis institūts tiks radīts uz sabiedriskiem pamatiem, vai arī tad jūs būsiet pret šo procesu?/

A.Piebalgs: Nekādā gadījumā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Briņķei.

I.Briņķe: Es domāju, ka mans jautājums un atbilde uz to varētu interesēt daudzus augstskolu pasniedzējus. Jūs, runājot par kvalifikācijas celšanu augstskolā, teicāt, ka šim jautājumam vajadzētu būt republikas kompetencē. No vienas puses, tik tiešām, tiekoties ar ārzemju kolēģiem, tādi termini kā zinātņu kandidāts vai docents viņos izraisa ļoti lielu neizpratni, jo mēs zinām, ka visi šie tituli jāiegūst galvenokārt saistībā ar centru. No otras puses, mūsu republikā pagaidām ir tādi ļoti kvalificēti zinātnieki, kas varētu piešķirt, piemēram, zinātņu kandidāta grādu, varbūt varētu apstiprināt arī par docentu. Kā jūs vērtējat šo parādību un kad apmēram plānojat republikā šo darbu nostabilizēt?

A.Piebalgs: Šis jautājums gan izriet ārpus ministrijas kompetences. Es domāju, ka pamatā par šo jautājumu vajadzētu vienoties Zinātnieku savienībai, jo ir skaidrs, ka nebūt ne visās specialitātēs mums ir pietiekami daudz kvalificētu cilvēku, taču tas nebūt netraucē attiecīga grāda piešķiršanai pieaicināt speciālistus no citurienes. Es gribētu teikt, ka bāzei ir jābūt šeit, uz vietas, un nedomāju, ka šajos gadījumos vajadzētu pieaicināt speciālistus no ārzemēm, jo svarīgs būs pats mehānisms, kāds tas tiks ierosināts. Es vēlreiz atkārtoju– ir svarīgi, lai tas būtu vienpakāpju, tas ir, filozofijas doktors, kurš jau ir pasaulē iestrādāts mehānisms, vai arī atstājot divpakāpju sistēmu. Tam tomēr ir jābūt Zinātnieku savienības sfērā.

I.Briņķe: Taču Zinātnieku savienība ir sabiedriska organizācija, jūs tomēr esat valsts pārvaldes organizācija, kam tad galu galā šie jautājumi jārisina?

A.Piebalgs: Es domāju, ka Zinātnieku savienība sagatavo savus priekšlikumus un Izglītības ministrija tos vai nu akceptē, vai noraida, bet, redzat, ja mēs apskatām pasaules pieredzi, tad šim jautājumam nav vienādas pieejas. Teiksim, Amerikā diplomu apstiprina sabiedriska, tātad– profesionāla apvienība, jo neviens cits nevar labāk novērtēt attiecīgā speciālista sagatavotību kā profesionāļi, nevis, teiksim, administratori. Un tomēr es gribu uzsvērt, ka tas pamatā ir jādara zinātniekiem.

I.Briņķe: Kā tas tiks noteikts, tas šoreiz gan jārisina tikai valsts pārvaldes orgāniem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Rolands Repša.

R.Repša: Piebalga kungs! Man ir jautājums par izglītības iegūšanas obligātumu. Bez šaubām, sabiedrība ir ieinteresēta, lai visi jaunie cilvēki iegūtu pēc iespējas labāku izglītību. Bet kur būs tā robeža, kad skolotājs, mācīdams pats sevi un sekmīgos bērnus, mēģinās atpaliekošos skolēnus vilkt līdzi, un kur būs šī galējā robeža, kad, teiksim, šos vājos skolēnus tomēr vajadzētu atskaitīt, lai viņi varētu izglītību neturpināt.

A.Piebalgs: Paldies. Jautājums, protams, ir saistīts ar struktūru. Es domāju, ka deviņgadīgajai izglītībai Latvijā ir jābūt obligātai. Tajā pašā laikā tai varētu būt zināmas nianses. Ja mēs paliekam pie principa, ka pamatskola veicina bērna attīstību, tad ir skaidrs, ka šeit varētu būt otrgadniecība un bērns strādātu papildus, lai varētu apgūt šo materiālu, turpretī otrajā izglītības posmā otrgadniecībai faktiski nevajadzētu būt, te vajadzētu veicināt, teiksim, papildnodarbības, lai šādā veidā zināšanas varētu izlīdzināt. Līdz ar to mēs jau varam rēķināties, ka 15 gadu vecumā viņam tomēr ir jāaiziet no skolas, ja viņš mazākajās klasēs nav atkārtojis kursu, bet mācījies papildus. Pēc tam šim cilvēkam, ja viņš ieguvis atestātu par deviņgadīgo izglītību, tomēr ir dažas iespējas– ir iespēja mācīties arodu pie amatnieka, iespējas mācīties vienkāršākos arodus, taču viņam ir liegta iespēja stāties ģimnāzijā un tālāk studēt. Tātad ar to viņam ir jārēķinās, bet slēgšana ārā pašlaik no deviņgadīgās skolas nav pareizākais ceļš, jo šogad vien mācību gada laikā izslēgti aptuveni 3000 bērnu. Kur viņi reāli paliek– darbā viņus neņem, profesijas apgūšanas iespējas viņiem faktiski ir ļoti minimālas, un tātad mēs zināmā mērā radām papildinājumu noziedznieku pasaulei.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Jagupecam.

J.Jagupecs: */Man divi jautājumi. Pirmais. Es gribētu precizēt, vai pareizi esmu sapratis jūsu teikto, ka turpmāk apmācība augstskolās, īpaši pēdējos kursos, kur notiek studentu specializācija, notiks tikai latviešu valodā?/

A.Piebalgs: Nē, jūs mani neesat pareizi sapratis. Es gribēju teikt, ka latviešu valodā obligāti ir jānodrošina apmācība. Tajā pašā laikā es domāju, ka augstskolā ir jāpanāk tāda situācija, ka gadījumā, ja mācību kurss tiek lasīts krieviski vai angliski, studentam attiecīgais speciālists, protams, ir jāsaprot. Tātad es negribu teikt, ka kaut kādā mērā izslēdzu šādu situāciju. Nekādā gadījumā.

J.Jagupecs: */Un otrais jautājums. Atsevišķu tautas saimniecības sfēru, tajā skaitā arī izglītības, reorganizācija prasīs noteiktus materiālos izdevumus. Vai jūs nevarētu pateikt, kādi materiālie resursi būs vajadzīgi, lai ne tikai palielinātu pedagogu algas, par ko jūs runājāt, bet īstenotu arī tehnisko reorganizāciju kā vidusskolās, tā speciālajās mācību iestādēs un augstskolās?/

A.Piebalgs: Diemžēl es uz šo jautājumu pašlaik atbildēt nevaru, jo neesmu apstiprināts par ministru un attiecīgās programmas, protams, nav izstrādātas. Tās var uzskatīt tikai par virzieniem, kurus es šodien varu pateikt, jo ir skaidrs, ka tas viss nopietni jāaprēķina, un tikai tad var minēt konkrētus skaitļus, cik tas katrā gadījumā maksā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krūgaļaužam.

P.Krūgaļaužs: Godājamo pretendent! Šobrīd Latvijas laukos veidojas agrārā reforma. Ja mēs vadāmies pēc principa, ka ir labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt, tad kāda iespēja būs skolēniem, arodskolu audzēkņiem un studentiem, kā arī pasniedzējiem un skolotājiem nokļūt Rietumu pasaulē, lai apgūtu pieredzi? Vai tā būs zināma sistēma, vai– kā līdz šim– vienīgi nejaušība?

A.Piebalgs: Es atvainojos, atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz jautājumu, jo es to nevarēju saklausīt.

P.Krūgaļaužs: Lai nokļūtu Rietumu pasaulē un apgūtu pieredzi, līdz šim gan pasniedzējiem, gan studentiem un skolēniem tā bija nejaušība. Kā, jūsuprāt, tas būs turpmāk?

A.Piebalgs: Šeit, protams, ir veicināmas augstskolu apmaiņas programmas. Tās ir vissvarīgākās, kas visātrāk var dot rezultātu. Ja runājam par zemāko posmu, tad es domāju, ka svarīga ir sadarbība ģimnāzistu gatavošanā. Šeit ir konkrēta programma, kas atkal ir jāstimulē. Runājot par visu pārējo, manuprāt, mums vienkārši ir jāpalīdz cilvēkiem, netieši šajā momentā stimulējot mācīšanos zemākajos posmos, jo tomēr, manā skatījumā, ir jāaug tajā vidē, kurā mēs esam. Tātad šeit ir jāapgūst vispārējā un augstākā izglītība, izņēmums ir latviešu ģimnāzija Minsterē.

Priekšsēdētājs: Mums pirmo reizi pretendentam jautājums ir uzdots pa telefonu, un to uzdevusi Rīgas 7.vidusskolas skolotāja Bandere. Tas ir unikāls gadījums, un tāpēc es jums to nolasīšu. Kāpēc 9.klašu beidzējiem šogad netiks izsniegti atestāti, bet tikai liecības?

A.Piebalgs: Tā nav. Tiks izsniegta apliecība, un tur būs... Es domāju, ka tā nav.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Cibulim.

J.Cibulis: Man ir vairāki jautājumi. Pirmais. Gadījumā, ja jūs ievēlēs par ministru, kāds liktenis sagaida Tautas izglītības nodaļas?

A.Piebalgs: Šis jautājums nav tik viennozīmīgi atbildams. Manā skatījumā, protams, kaut kādam koordinatoram attiecībā uz rajona izglītību ir jābūt. Tādam, kurš ir lietas kursā par to, kas šeit notiek. Tātad šeit svarīgās sfēras būtu: skolu pārraudzība, pirmsskolas iestādes un bērnu tiesību aizsardzība. Tātad šeit vajadzētu vismaz trīs cilvēkus. Runājot par materiālo apgādi un pārējo, viss ir atkarīgs no tiem apstākļiem, kādus līgumus, teiksim, skolas slēdz vai kādu apvienību veido, un tādējādi arī šis aparāts varētu būt citādāks. Es negribu teikt, ka tās būs tās pašas vecās nodaļas, kas vadīs visu metodisko darbu, taču katrā ziņā kaut kāds darbs būs jāveido un, iespējams, ka tas būs paša rajona kompetencē. No mana viedokļa raugoties, būtu izdevīgi, ka tomēr būtu kādi cilvēki, ar kuru starpniecību es varu sadarboties, jo republikā ir 884 skolas un ir diezgan grūti pašreizējos apstākļos ar visām skolām sazināties.

J.Cibulis: Otrais jautājums. Kā zināms, pedagogs pēc augstākās mācību iestādes beigšanas saņem aptuveni 150 rubļus. Vai ir un kad ir gaidāms algas paaugstinājums skolotājiem, it sevišķi bērnudārzu darbiniekiem?

A.Piebalgs: Jā. Es uzskatu, ka tie ir mani primārie uzdevumi. Tieši kad tas notiks, es nevaru atbildēt. Projekts par jaunajām algām tiek gatavots, tas tad būs jāsaskaņo ar Finansu ministriju, un tad, cik vien ātri būs iespējams, izejot no reālajiem finansu apstākļiem, tas tiks īstenots. Es vienīgi patlaban nevaru pateikt laiku, kad tas notiks.

J.Cibulis: Un pēdējais. Skolās ar latviešu mācībvalodu krievu valoda skaitās neobligāts priekšmets, taču mēs zinām, ka stundu skaita ziņā tai ir viena no pirmajām vietām. Kā šis paradokss turpmāk tiks likvidēts?

A.Piebalgs: Pasakiet, lūdzu, vēlreiz jautājumu.

J.Cibulis: Ir zināms, ka krievu valoda latviešu skolās skaitījās neobligāts mācību priekšmets, taču stundu skaita ziņā tā bija vienā no pirmajām vietām. Kā šo paradoksu turpmāk domājat likvidēt?

A.Piebalgs: Jā. Pašlaik, protams, ir tendence samazināt krievu valodas stundu skaitu, un es domāju, ka šis process turpināsies, vismaz vidusskolās, kur tā varētu būt izvēles priekšmets, izvēloties otru svešvalodu, jo pašreizējā brīdī mums nav pamata bažīties par to, ka krievu valodas zināšanas ir sliktas, it īpaši šis process ir jāveicina Latgalē, kur bērnu zināšanas krievu valodā ir ļoti labas. Katrā ziņā mums ir jādomā tieši par citu attīstības virzienu.

A.Smoļuks: */Cienījamo nākamo ministr! Man jums daži nelieli jautājumi. Pirmais. Kāpēc jūs domājat, ka visās krievvalodīgajās jeb krievu skolās jāievieš apmācība pēc mūsu republikas programmām? Varbūt programmas labāk pārņemt ne tikai no Savienības, bet arī Amerikas, Anglijas, Francijas?/

A.Piebalgs: Es droši vien paskaidroju neprecīzi. Es saprotu, ka mācību programmas ir jāveido, pārņemot visu labāko, protams, arī no PSRS programmām, kuras pēdējā laikā nav nemaz tik sliktas, tāpat centīsimies izmantot Anglijas, Francijas un citu valstu pieredzi, jo jebkurā gadījumā šo programmu izstrāde ir attiecīgo speciālistu uzdevums. Taču es gribētu uzsvērt, ka katrā priekšmetā svarīga ir arī pieeja, mentalitātes faktors, tāpēc ka pie programmām ir jāstrādā radoši, bet tas, kādus avotus speciālisti izmantos, lai paliek viņu pašu ziņā.

A.Smoļuks: */Otrais jautājums. Iespējams, tas interesēs visus. Bieži ir tā, ka vietējie orgāni iedala līdzekļus skolām un izglītības nodaļām. Lūk, arī šogad Proletāriešu tautas izglītības nodaļai papildus piešķirti 600 tūkstoši rubļu. Šie 600 tūkstoši nav nodrošināti ar limitiem, tādēļ līdz gada beigām guļ nedzīvi. Ministrs parasti nedod jaunus limitus. Kā būs šogad ar jūsu atnākšanu? Vai jūs šo problēmu atrisināsiet un nauda nebūs jāatgriež izpildkomitejai?/

A.Piebalgs: Es domāju, ka man ir jāsadarbojas ar attiecīgajām ministrijām, lai tiktu piešķirti atbilstoši limiti, jo skolas nevar lepoties ar to, ka tās būtu pārapgādātas, un, ja šāda nauda ir, tad, protams, jāmēģina iegūt papildu limitus, jo skolas nedrīkst ciest, it īpaši, ja runa ir par naudu.

A.Smoļuks: */Un pēdējais jautājums. Kā jūs domājat, kāpēc krievi un nacionāļi tik ļoti prasa humanitāro augstskolu? Vai viņiem ir uz to tiesības?/

A.Piebalgs: Situācija, protams, nav viennozīmīga, jo, apskatot nākamā gada uzņemšanas noteikumus universitātē, diezin vai viss ir normāli, jo, teiksim, Pedagoģijas fakultātē faktiski plūsmā ar krievu mācību valodu tiek uzņemts ļoti maz studentu, bet tajā pašā laikā mums ir vajadzīgi skolotāji, kuri tiktu šeit uz vietas sagatavoti un strādātu Latvijā skolās ar krievu mācībvalodu. Un tāpēc, manuprāt, pagaidām šis jautājums ir jārisina konkrēti uz universitātes bāzes, jo šādu plūsmu palielināšana atsevišķās specialitātēs noteikti ir vajadzīga. No tā iegūst pati republika. Taču es nedomāju, ka tādēļ mums būtu jāveido jauna augstskola, ja esošās augstskolas mums nav nodrošinātas ar studentiem, kā, piemēram, universitāte izmanto tikai 40 procentus no savām jaudām.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam. Mēs norunājām strādāt līdz pārtraukumam, vēl ir divas minūtes laika.

V.Kostins: */Cienījamo pretendent! Es jūs lūdzu atbildēt uz trim nelieliem jautājumiem. Pirmais jautājums. Es to jau uzdevu veselības aizsardzības ministram, bet viņš neatbildēja. 1989.gadā Maskavas rajonā Ogareva ielā 6 jaunu labu skolu atdeva veselības aizsardzības ministrijas diagnostikas centram, paredzot Maskavas rajonā celt divas nelielas vidusskolas. Kad sāksies šo skolu celtniecība Maskavas rajonā?/

A.Piebalgs: Es zinu šo problēmu un domāju, ka nebija pareizi atdot skolu citiem mērķiem, bet, kad sāks jaunas skolas celtniecību, es neesmu kompetents atbildēt. Šo jautājumu neesmu risinājis, taču uzskatu, ka tas man būtu jādara.

V.Kostins: */Otrais jautājums. Ko jūs darīsiet, kļuvis par izglītības ministru, lai uzlabotu skolotāju darba apstākļus un uzlabotu skolu un pirmsskolas mācību iestāžu materiālo bāzi?/

A.Piebalgs: Daļēji es uz šo jautājumu esmu jau atbildējis. Pirmais nosacījums ir samērīga algu politika, taču nevis tāpēc, ka skolotāja vai izglītības darbinieka darbs būtu ļoti ienesīgs, bet gan tāpēc, lai tas būtu stabils, lai tas nodrošina pietiekamu ienākumu avotu, – tas ir viens. Protams, jautājums par pārējām sociālajām vajadzībām, kas saistītas ar dzīvokļiem, ir vienlīdz svarīgs visiem, un arī tas ir jārisina, jo faktiski visos nolikumos vairāk vai mazāk rakstīts, ka skolotājam šajā ziņā ir prioritāte. Kā tas risināsies– es pagaidām nevaru pateikt, jo neesmu sadarbojies ar attiecīgajām ministrijām vai ar vietējo varu, kuru kompetencē ir šie jautājumi. Šis jautājums būs jārisina.

V.Kostins: */Un pēdējais jautājums. Vai jūs esat par bērnu vispārīgo vidējo izglītību vai par izglītību trijās pakāpēs: pirmajā, otrajā vai trešajā?/

A.Piebalgs: Obligāta manā skatījumā ir divpakāpju izglītība. Tātad vēlams to maksimāli stimulēt. Ja cilvēks ir izglītotāks, viņš neko nezaudē, taču obligātā ir divpakāpju, tātad– deviņgadīgā izglītība, un par to mums ir jāatbild. Nākamā pakāpe– tā ir sazarotāka un atbilstošāka katra interesēm un sabiedrības vajadzībām.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Puzo, lai viņš uzdod beidzamo jautājumu.

A.Puzo: Kāda ir jūsu attieksme pret alternatīvo skolu veidošanu, kuras darbotos republikā ārpus Tautas izglītības ministrijas ietvariem, un kādu sadarbību Izglītības ministrija varētu veidot ar šīm alternatīvajām skolām?

A.Piebalgs: Alternatīvās skolas ir atbalstāma ideja. Turklāt šobrīd pat maksimāli atbalstāma. Tās būtu finansējamas tikpat lielā apmērā kā parastās skolas. Jautājums– un tā ir kritiskā vieta– ir vienīgi par atestāta atzīšanu: vai šādas alternatīvās skolas atestāts atbilst tam atestātam, ko mēs saprotam ar parasto? Tāpēc es domāju, ka šādas skolas atvēršanai atļauju tomēr vajadzētu dot Tautas izglītības ministrijai, lai šis jautājums jau iepriekš ir saskaņots, lai nebūtu tāda situācija, ka, beidzot šādu alternatīvo skolu, diploms nekam nav derīgs. Šī situācija būtu jāsaskaņo, bet pārējais ir šīs skolas uzdevums, jo tad, ja Tautas izglītības ministrija šo problēmu būs izskatījusi, būs skaidrs, ka šī skola nav balstījusies uz zila gaisa, bet gan uz stabilām pedagoģiskām koncepcijām, jo pasaulē tādas eksistē, un tad nevar rasties zili brīnumi.

Priekšsēdētājs: Paldies, Piebalga kungs! Līdz ar to mēs pēc reglamenta beidzam jautājumu uzdošanu. Debates sāksies pēc pārtraukuma pulksten 15, bet, pirms mēs dodamies pārtraukumā, es deputātiem gribu sniegt divus ziņojumus, kas ienākuši Prezidijā: Vides aizsardzības komisija pulcējas 14.30 blakustelpā. Pulksten 17 notiek Augstākās padomes Prezidija sēde. Ja nevar ierasties komisiju priekšsēdētāji, lūdzam piedalīties vietniekus. Un tagad pusdienu pārtraukums līdz pulksten 15.

(Pārtraukums)