1990.gada 18.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Neraugoties uz to, ka daži acīmredzot vēl nav atgriezušies, mums tomēr darbs ir jāsāk, jo debatēs ir pieteikušies ļoti daudzi cilvēki. Es lūdzu nedaudz koncentrēties, un turpināsim mūsu darbu. Debatēs pirmajam dodu vārdu deputātam Ščipcovam.

O.Ščipcovs: */Cienījamie deputāti! Par tautas izglītības nozīmi ļoti labi runāja pretendents, es tikai gribēju atgādināt, ka, kā pagājušajā nedēļā ziņoja avīze “Izglītība”, Anglijā izglītībai tērē 60 procentus no budžeta. Tas ir ievērības cienīgi. Mēs šodien apspriežam vienu no svarīgākajiem ministru posteņiem– no izglītības atkarīgs ļoti un ļoti daudz.
Sakarā ar to gribu izteikt dažus savus apsvērumus, pie tam nekam neko negribu pierādīt. Pierādīt var daudz ko, arī to, ka jautājumā par divvalodīgajām skolām Arvīds Pelše bija parasts plaģiāts, nevis pionieris. To es parādīju, kad uzdevu jautājumu. Es gribu būt, no vienas puses, pietiekami delikāts, bet, no citas puses, pietiekami saprotams. Es biju viens no komisijas locekļiem, kas iebilda pret izvirzīto ministra kandidatūru. Jums savos materiālos ir informācija par to, ka pretendents 1980.gadā bija Valmieras 11 komjauniešu varoņu skolas skolotājs, 1988.gadā– Izglītības ministrijas inženieris, 1989.gadā– Vidējās izglītības galvenās pārvaldes priekšnieks. Jau līdz darba sākšanai komisijā mani ieintriģēja tāda lidojuma cēloņi. Es atcerējos Kozmas Prutkova teicienu: “Atrodi visam sākumu, un tu daudz sapratīsi.” Es cerēju ieraudzīt spožu jaunu cilvēku. Ministra kandidāta vecums mani nemulsina. Viņš varēja būt vēl par gadiem pieciem jaunāks. Ko es principā ieraudzīju? Es ieraudzīju bijušo teicamnieku, tā man likās. Tas labi. Bet, no citas puses, es ieraudzīju enerģisku izpildītāju, bet ne ideju ģeneratoru. Un man liekas, ka tas augstais amats, ko viņš ieņem, pašlaik ir viņa intelektuālie griesti. Man radās doma, ka notiek nomenklatūras atlase pēc politiskām pazīmēm, kā partijas pilsētas komitejā, kā CK.
Kāpēc es par to runāju? Kungi, biedri, es gribu teikt, ka šodien runa ir par to amatu, kuru Latvijas Republikā ieņēma Rainis, 1926.gada decembrī viņu iecēla. Jūs saprotat, es negribu aizvainot pretendentu.
Rainis un Piebalgs. Bet, no otras puses, es atgriežos pie citas domas: padomju valstī– Ļeņins un Čerņenko. Vai– es atceros Buharina teicienu Sovnarkomā: “Dzirdējāt pēdējo anekdoti– Mikojans kļuvis par komisāru.”
Jūs saprotiet, mēs pašlaik sākam ļoti daudz, un šinī plānā mums jābūt ļoti izvēlīgiem. Jūs teiksiet: nobriedīs, viss būs labi. Ziniet, es formāli varu jums piekrist, taču sevī domāt, ka šinī gadījumā cerība uz to ir tāda pati kā dažiem politbiroja locekļiem iemācīt krievu valodu. Es gribu teikt, ka varbūt pretendents– ļoti labs cilvēks, kā šeit teica Vladilens Dozorcevs attiecībā uz citu pretendentu, iespējams, viņš ir labs ģimenes cilvēks, bet es neredzu personības mērogus, neredzu domāšanas plašumu, ja gribat – Dieva dzirksteles, es to neredzu pat sejā, būšu pavisam atklāts. Es nerunāšu par to, ka es neredzu eiropeiskas respektivitātes, kādu es redzu, kad mani klausās Bela kungs vai Plotnieka kungs. Man liekas, ka izglītības ministram tas ir obligāti, ja viņš strādā jaunajos apstākļos. Es beidzu. Gribu teikt sekojošo: es negribu aizvainot pretendentu, negribu aizvainot premjerministru, bet pēc opozīcijas loģikas ir tik izdevīgāk, cik vājāka valdība, tik izdevīgāk, cik muļķīgāks izskatās vairākums parlamentā, tik mums ir vairāk iespēju, mums vieglāk, bet saprotiet, tas nozīmē, ka manas politiskās ambīcijas un priekšstati pārspēj garīgās vērtības, pārspēj ko lielāku. Tāpēc es saprotu cienījamā premjerministra grūtības, taču es piekrītu divu triju dienu laikā kopā ar saviem kolēģiem palīdzēt Tautas frontei atrast vairāk piemērotu kandidatūru tik augstam postenim, kāds ir izglītības ministrs. Šeit es esmu konstruktīvs, piedāvāju sadarbību un palīdzību, domāju, mēs atradīsim tādu cilvēku, kas piekritīs. Es izsaku tādu viedokli. Varbūt pats pretendents pārdomās un noņems savu kandidatūru. Es viņu novēroju divreiz: vakar pastāvīgajā komisijā un pirmo reizi pastāvīgajā komisijā. Starp citu, šo jautājumu jūs varat atrisināt, lai Dievs dod jums prātu, lemiet, kā gribat. Ne par sevi pārdzīvoju. Šeit vienreiz nosmējās, bet es pārdzīvoju par Latviju, es gribu, lai mūsu tautas izglītības ministrs būtu ideju ģenerators, radošs, ļoti radošs cilvēks. Es par ministru, kas būtu kaut desmitā daļa no Raiņa! Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Pēc tik kaismīgas publicistiskas runas ir diezgan pagrūti uzstāties. Ščipcova kungs parādīja izcilu kompetenci izglītības lietās, teikdams, ka Lielbritānijā izglītībai tērē 60 procentus no budžeta. Es nezinu pasaulē tādu valsti, kura varētu atļauties 60 procentus no budžeta tērēt izglītības vajadzībām. Visvairāk, cik man zināms, tērē Kanādā– 15 procentus no budžeta.
Apspriežot ministra kandidatūru, nedaudz gribu runāt par tām problēmām, kuras pēc 1940.gada ir uzkrājušās mūsu izglītības sistēmā. Jābūt pavisam atklātam, ka šajos 50 gados izveidota tāda izglītības struktūra un ieviests tāds izglītības saturs, kas absolūti neatbilst ne Latvijas tautsaimniecības vajadzībām, ne Latvijas tautas vitālajām interesēm. Šeit sesijā daudzreiz nācies dzirdēt opozīcijas pārmetumus par to, ka Latvijā it kā netiekot ievērotas cittautiešu intereses un vajadzības izglītības laukā. It īpaši tas attiecas uz krievu nacionālās grupas interesēm. Es gribētu nosaukt pavisam citādākus skaitļus. Latvijā ir 8 augstskolas vai to filiāles, kurās vispār nav iespējams iegūt izglītību latviešu valodā, kur latviešiem praktiski nav iespējams mācīties valodas dēļ. Tās ir četras ar aviāciju saistītas augstskolas, divas militārās augstskolas– Rīgā un Daugavpilī, kā arī Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūts, kur no vairāk nekā 4000 studentiem tikai 37 ir latvieši. Te gan varētu iebilst, ka Civilās aviācijas inženieru institūts gatavo speciālistus Vissavienības vajadzībām. Tā tas ir, taču ne gluži tā, jo pēc institūta pasniedzēju datiem, kuri savā laikā tika publicēti avīzē “Rīgas Balss”, apmēram puse vai pat nedaudz vairāk šā institūta absolventu paliek Latvijā un nestrādā specialitātē. Neraugoties uz to, ka Latvijā līdz šim bija trīs ar aviāciju saistītas augstākās mācību iestādes, ar Misurkina un mūsu kolēģa Rubika svētību, kā arī ar PSRS Ministru padomes atbalstu pavisam nesen Rīgā tika atklāta vēl ceturtā augstākā aviācijas mācību iestāde uz Rīgas lidotāju tehniķu skolas bāzes. Tajā nemācās neviens latvietis. Es atkārtoju– neviens. Vēl ir Birjuzova politiskā skola, Kaļiņingradas zivsaimniecības institūta filiāle, Minskas milicijas augstākās skolas filiāle, Ļeņingradas augstākās dzelzceļa skolas filiāle. Izglītību tajās iespējams iegūt tikai krievu valodā. Attiecībā uz izglītošanās iespējām skolā ministra kandidāts garāmejot minēja Latgales problēmas, ka latviešu tautības bērniem ļoti daudzos Latgales rajonos neesot iespējams apmeklēt skolas ar latviešu mācību valodu, jo šādu skolu vispār nav. Es jums nolasīšu vienu mazu fragmentu no vēstules. Tādas vēstules Izglītības biedrība ir saņēmusi desmitiem un simtiem. Piemēram, šo vēstuli raksta kāda vecmāmiņa no Daugavpils. Es ļoti gribētu, lai Augstākās padomes deputāti no Daugavpils paklausītos šo vēstuli un nedaudz padomātu.
Citēju: “Daugavpilī ir tikai viens latviešu bērnudārzs. Tāpēc tas ir pārpildīts, un visi, kas gribētu mācīt latviešu valodu saviem bērniem, vietu dabūt nevar. Iznāk tā, ka esi spiests pārkrievoties vai sēdēt mājās. Apstākļu spiesta, mana mazmeita iet krievu bērnudārzā un runā gan latviski, gan krieviski, bet tā, ka nevar saprast ne latviski, ne krieviski. Es un mana meita gribam, lai mūsu jaunā paaudze zinātu, ka dzīvo Latvijā, runātu un domātu latviski. Lūdzu, palīdziet Daugavpilij pamazām atgūt latviešu valodu!”
Vai tie nav traģiski vārdi savā dzimtenē? Vai tā nav traģēdija?
Jāsaka atklāti: tā jau nav tikai valodas problēma, ja mazs bērniņš spiests apmeklēt bērnudārzu, kurā runā nevis dzimtajā, bet citā valodā. Tādējādi atpaliek arī viņa psiholingvistiskā attīstība. Jau 1.klasē šī atpalicība sasniedz apmēram 2 gadu starpību ar tādu bērnu, kam bijušas normālas mācīšanās iespējas dzimtajā valodā. Kā redzat, problēmu, ar kurām būs jāsaskaras jaunajam izglītības ministram, ir ārkārtīgi daudz. Pazīdams Andri Piebalgu jau kopš studiju gadiem, nevaru piekrist iepriekšējā runātāja deputāta Ščipcova apgalvojumam, ka Piebalga kungs jau nu nekādā gadījumā neesot ideju ģenerators, taisni pretēji– ar visu savu līdzšinējo darbību izglītības laukā viņš esot pierādījis pretējo.
Strādājot Valmierā par skolas mācību pārzini, pēc tam par direktoru, viņš bija viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais Latvijā, kas jau tajā laikā, kad bija ļoti grūti panākt, tā teikt, “no apakšas” izmaiņas mācību procesa norisē un saturā, to darīja. Viņš bija viens no pirmajiem Latvijā, kas ieviesa diferencētu apmācību savā skolā, respektīvi, izveidoja humanitāra novirziena klases. Tāpat viņš izmainīja arī mācību laika ilgumu un centās daudzos priekšmetos izmainīt mācību saturu. Tas, ka Piebalga kungs ir jauns, ka viņam ir Kristus vecums, runā tikai par labu viņam. Arī to, ka viņš ministrijā ir strādājis samērā neilgu laiku, es uzskatu par pozitīvu faktoru. Viņš ir strādājis pietiekami ilgi, lai iepazītu ministriju un galvenās problēmas, un pietiekami maz, lai neiestigtu tanī muklājā. Tik tiešām, pašreiz es šādā vārdā gribu dēvēt Izglītības ministriju. Ja Andri Piebalgu ievēlēs par izglītības ministru, esmu pārliecināts, ka viņa pieeja izglītības jautājumu risināšanai nekādā gadījumā nebūs dogmatiska. Andris Piebalgs prot trīs svešvalodas, arī tas ir zināms pluss. Varbūt nedaudz ar humoru tas, ka viņš pagājušo gadu ar labām sekmēm veica maratona distanci Rīga– Valmiera. Domāju, ka tas nav mazsvarīgi, bet rāda, ka viņam pietiek arī fiziskās izturības, lai strādātu ministra amatā.
Ko es viņam ieteiktu? Pieturēties pie tāda paša varianta, ko izvirzīja lauksaimniecības ministrs Ģēģers, proti, sākt no nulles. Respektīvi, ministrijā vajadzētu atbrīvoties praktiski no visiem darbiniekiem un ministrijas sastāvu komplektēt no jauna.
Es zinu, ka tie cilvēki, kuri vēl kāps šai tribīnē un varbūt uzstāsies pret eventuālo ministru, atkal pacels jautājumu par Rīgas humanitāro institūtu. Es tikai gribu atgādināt, ka šis humanitārā institūta projekts, kura autori ir arī mūsu deputātu korpusa vidū, bija ne tikvien absurds, bet saturēja arī ārkārtīgi daudz melīgu datu, un cienījamais, ja tā varētu teikt, mazākuma frakcijas vadītājs, kurš bija viens no šā institūta projekta autoriem, strādādams Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē par pasniedzēju, apzināti ielika šajā projektā nepareizus datus par to, cik studentu mācās krievu plūsmā un cik– latviešu plūsmā, kā arī cik vispār mācās Ekonomikas fakultātē.
Es jūs visus aicinu atbalstīt Andra Piebalga kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Laķim.

P.Laķis: Cienījamo priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Es domāju, ka mums vispirms vajadzētu atcerēties dažus ētiskus kritērijus. Manuprāt, ja tiek novērtēta kāda cilvēka atbilstība ieņemamajam amatam, tad tam, kas to dara, pašam jābūt ar zināmu kompetenci. Šajā sakarībā man ir radušās nelielas pārdomas par kolēģa Ščipcova vairākām runām mūsu parlamentā.
Piemēram, attiecībā uz skolu sistēmas attīstību neatkarīgās Latvijas Republikas laikā. Redziet, lai runātu par šādiem datiem, vajag zināt, ka vēsturniekiem eksistē tāds objekts kā arhīvs. Pagaidām arhīva materiāli, vismaz vēstures nozarē, tiek uzskatīti par argumentu ar augstāko ticamības pakāpi.
Šajā gadījumā grūti teikt, vai tas noticis nepilnīgas informācijas vai citu apstākļu dēļ, bet dati ir acīmredzami sagrozīti. Ja nav laika savu interesi par Latvijas izglītības vēsturi apmierināt arhīvā, to var izdarīt, lasot profesora Šildes monogrāfiju par Latviju no 1920. līdz 1940.gadam.
Otrkārt, par Latvijas Nacionālo teātri. Cik es zinu, sekretariātā ir iesniegta teātra direktora vietnieka Kalniņa kunga informācija par šā teātra celtniecību, par to, kas to ir subsidējis, kuri ir tie krievu kupči, kas piedalījušies, un kādu finansējumu izdarījusi pilsētas valde, kāpēc šis teātris 1919.gadā bija nevis nacionālais, bet valsts teātris. Ja šādus faktus lieto argumentācijai, vajadzētu būt precīziem un mazliet padomāt par savu kompetenci.
Manuprāt, vērā ņemams arī tas, ka šodien mēs esam nonākuši ļoti dīvainā situācijā. Ne tikai šeit. Tas pats ir Rīgas pilsētas padomē, un es ticu, ka vēl daudzās citās mūsu republikas padomēs. Ir ļoti interesanti vērot, ka mēs runājam tikai par šodienu, un ir cilvēki, kuri joprojām grib paildzināt šo sistēmu. Bet neviens neuzņemas atbildību par to, kas novedis mūsu izglītības sistēmu līdz tādai krīzei. Mani interesē, vai kādreiz kādam atradīsies arī tik daudz godaprāta, lai atzītu savu vainu. Mēs visi sakām, ka ir slikti, ļoti slikti, bet neviens ne pie kā nav vainīgs un arī negatavojas šo vainu atzīt. Es domāju šeit ne jau skolotājus, augstskolu pasniedzējus vai bērnudārza audzinātājas. Es domāju tos funkcionārus, kuriem bija reālā vara un kuri mūs tik tālu noveduši. Es šodien domāju tikai par vienu: vai tā bija apzināta vēlme veidot apstulbotu jauno paaudzi vai parastā vienaldzība un absolūta impotence sabiedrisko procesu, protams, arī izglītības, vadīšanā. Ņemot vērā šo situāciju, mums jārēķinās, ka ministra amata pildītājs reāli gada laikā radikāli uzlabot situāciju nespēs. Ir viens ļoti būtisks moments, kas jāņem vērā: lai kā mēs pārveidotu izglītības sistēmu, saglabājoties tādam zināšanu statusam, materiālajam un morālajam stāvoklim sabiedrībā, kāds tas ir šodien, visideālākā Rietumeiropas, Amerikas vai Kanādas izglītības sistēma neko nespēs glābt. Es domāju, ka mums vispirms jārēķinās ar realitātēm, un tas, ko es teicu par šo vainas atzīšanu, nav pašmērķīga vainīgo meklēšana, bet tā ir, manuprāt, nepieciešama akcija, lai šos pilsoņus nepielaistu pat tuvumā sabiedrības pārvaldei, izglītībai un citām sfērām.
Attiecībā uz ministra kandidātu es domāju, ka viņa kompetence un programma ir izvērtēta mūsu komisijā, tie divpadsmit cilvēki, no klātesošajiem piecpadsmit, kas balsoja, iesaka jums, cienījamie kolēģi deputāti, balsot par pašreizējo izglītības ministra amata pretendentu, jo esmu pārliecināts, ka šis cilvēks gan pēc savas pietiekami lielās pieredzes izglītības darbā, gan pēc kompetences, gan arī pēc godīguma attieksmē pret darbu spēs pildīt savus uzdevumus tajā tumsā un tajā bezjēdzīgi izveidotajā sistēmā, kāda pašlaik ir mūsu izglītības pārvaldē, un es ceru, ka viņam izdosies pirmā gada laikā ne tikai radikāli pārveidot pārvaldes aparātu, bet arī dzīt pirmos asnus, lai latviešu un citu etnisko grupu izglītības sistēmu varētu vadīt cilvēciski. Es domāju, ka Jānis Rainis muktu pa gabalu no šīs izglītības sistēmas, jo nevar salīdzināt to plaukstošo stāvokli, kāds bija Latvijā 20.gadu vidū, un to tumšo bezdibeni, kāds šodien ir izglītības sistēmā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Smoļukam.

A.Smoļuks: */Cienījamie kolēģi! Šodien mūsu parlaments par tautas izglītības ministru apstiprina visjaunāko ministru no tiem, kas jau apstiprināti, un arī tiem, ko apstiprinās. Taču tas nenozīmē, ka šis amats un šī nozare mūsu valstī būtu pati vienkāršākā.
Kā pret cilvēku man personīgi nav nekādu pretenziju. Es Piebalga kungu ļoti slikti pazīstu kā personību, kā cilvēku, taču pirmā pazīšanās atstājusi labu iespaidu. Kas mani pievelk? Tas, ka jaunais ministrs droši lems visus jautājumus, ar kuriem mēs, praktiskie darbinieki, pie viņa griezīsimies. Tāpēc, ka es zinu, cik daudz jāmin iestāžu sliekšņi.
Taču es gribu dot informāciju jaunajam ministram pārdomām, vispār visai ministrijai. Ko mēs nevaram pieņemt, un kas mūs dara uzmanīgus? Man liekas, ka šai sarežģītajā periodā Tautas frontes frakcija nav nopietni padomājusi, likdama jaunam cilvēkam būt par pārbūves ķīlnieku. Tāpēc man vienkārši žēl, ka viņam uzlikta tik smaga nasta, atbildības nasta par pagātni. Taču, domāju, tas ir pārvarams.
Ko mēs pavisam nevaram pieņemt? Kad uzstājās Godmaņa kungs ar savu programmu, es šo jautājumu mēģināju uzdot. Es šo jautājumu uzdevu arī Piebalga kungam: uz kādiem principiem Latvijā tiks pārveidota izglītības sistēma? Godmaņa kungs savā programmā teica, ka tautas izglītība attīstīsies uz politiskās izskaidrošanas un konkrētās izglītošanas principiem. Ja tas tā, ja esmu pareizi sapratis, tad tas ir ļoti tālas un ļoti svaigas audzināšanas etaps. Tāda audzināšana uz politiskās audzināšanas un konkrētās izglītošanas pamatiem mums bija kopš Staļina laikiem Savienībā un Hitlera laikā Vācijā. Es ļoti vēlētos, lai nebūtu dzirdējis šo apgalvojumu vai būtu kļūdījies.
Otrais. Izglītību republikā mēs gribam pārkārtot tikai uz pašu programmām, pašu mācību grāmatām un visu citu tikai pašu. Tas man liek būt uzmanīgam. Kāpēc? Tāpēc, ka šodien, šinī minūtē mēs neesam gatavi izmantot ne mūsu programmas, ne mūsu mācību grāmatas. Manās rokās nesen bija pavisam jauna vēstures mācību grāmata. Tās pirmajā lappusē karte, kas rāda, ka mūsu, tas ir, Latvijas pamatiedzīvotāju, tālie senči dzīvojuši gandrīz vai Urālos, kad vēl pat slāvu nav bijis, un ka Ļeņina kalnos Maskavā atrastas mūsu tālo senču atliekas. Nākamā karte liecina, ka slāvi tos no šīm vietām izspieduši. Tas nozīmē, ka jau tad slāvi bija iekarotāji, kas mazās tautas padzinuši nezin kur. Uz tādām idejām, es domāju, mūsdienu apmācības sistēmu veidot nevar.
Kas vēl? Šeit daudz runāja par augstskolām, ka vietējam krievu cilvēkam nav, lūk, šķēršļu studijām augstskolās, tika izteikti aizvainojumi, ka daudzās augstskolās nevar mācīties pamatiedzīvotāji. Es gribu izteikt savus iebildumus, lūk, kādā plānā. Aizpērn mums, skolu direktoriem, bija izsūtīti plānu uzdevumi mācību iestādēm. Tajos bija šādas ziņas: universitātes sešās fakultātēs krievu skolu abiturientus uzņēma pa pusgrupai, tas ir 12–13 cilvēkus, tikai Ķīmijas fakultātē, kā bija atzīmēts šajā dokumentā, uzņemta vesela grupa– 26 cilvēki. Pēc tam mums pārtrauca dot dokumentus ar konkrētiem skaitļiem. Paskatīsimies. Jau eksistē prakse, ka pamatiedzīvotājus aicina pat bez eksāmeniem iestāties institūtos, par kuriem bija runa, uz atvieglotiem noteikumiem uzņēma, kamēr cittautieši lika eksāmenus kopējā konkursa kārtībā visā Savienībā. Liekas, ka šī informācija dod pamatu pārdomām.
Šeit daudz strīdas, pat tāda doma izskanēja, ka krievu humanitārā augstskola, atkal atgriežos pie tās,– absurds. Droši vien absurds domāšanā ir uzskatīt, ka krievu cilvēka vieta mūsu republikā– būt tehniskajai inteliģencei, bet neaizņemt juristu, mākslinieku, rakstnieku amatus, būt radošajās savienībās un tā tālāk. Un domāju, ka tieši absurds un traucējumi domāšanā ved uz līdzīgiem spriedumiem.
Es domāju, šodien mēs pirmām kārtām, runājot par tautas izglītību, prātā paturam bērnus, tieši bērnus, jo bērnībā tiek likti pamati ne tikai zināšanām, bet arī pasaules uzskatam. Tāpēc vēlētos, lai mūsu tautas izglītības ministrija domātu par to, ar kādām zināšanām, ar kādu pasaules uzskatu apbruņosim mūsu augošo paaudzi. Un galvenais, protams, nav tajā shēmā, kura vakar tika apspriesta komisijā, nav tas, pēc kādas struktūras strādās ministrija, bet darba saturā. Un vēlētos, lai mūsu bērni augtu un nezinātu, kas ir nacionālais naids, kas ir nacionālā cīņa, lai viņi neskatītos, kas ir kas, lai augtu par normāliem ļaudīm, bagātinātos ar vispārcilvēciskām vērtībām un katru vērtētu tieši par vispārcilvēciskajām vērtībām, lai katrs ne tikai vārdos, ne tikai uz papīra, bet tiešām justu, ka viņam ir kopīgas ar visiem un vienādas tiesības. Un lai šīs tiesības būtu garantētas visiem. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Ir ienākušas vairākas zīmītes sakarā ar izziņu par referātu. Acīmredzot šajā runā bija kaut kas aizskarošs. Deputāti raksta. Izziņām sakarā ar deputāta Smoļuka runu es došu vārdu pēc debatēm. Tagad turpināsim debates. Deputāta Šapovālova vietā frakcija nolēmusi dot vārdu deputātam Bukam.

S.Buka: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tautas izglītība ir sfēra, kas skar mūs visus, tajā mēs visi sevi uzskatām par lieliem speciālistiem, jo pastāvīgi paaugstinām savu kvalifikāciju vai nu personīgi, vai caur saviem bērniem un mazbērniem. Par to, kādu vietu Latvijā tautas izglītība ieņem starp republikāniskajām prioritātēm, liecina, starp citu, arī tas, ka šo vienu no svarīgākajiem posteņiem apstiprinām pašās saraksta beigās. Vai tas neliecina par vārdu atšķirību no darbiem? Vārdi un darbi kā vienmēr pie mums nesakrīt.
Šodien var pārliecinoši teikt, ka, reorganizējot ministriju pirms diviem gadiem, tika pieļauta steiga un nepārdomātība, kas liecina par tā laika darbošanās imitāciju un mēģinājumu tēlot pārbūvi. Pirmām kārtām tas attiecas uz profesionāli tehniskās un speciālās izglītības sistēmas pārkārtošanu. Skolas, profesionāli tehniskās mācību iestādes un augstskolas atspoguļo situāciju republikā kā zem palielināmā stikla un reizē nosaka situāciju daudzus gadus uz priekšu. Kāda šodien ir skola, tāda rīt būs sabiedrība. Ja indīgas sēklas šodien iesētas skolā, tās nākotnē dos indīgus asnus sabiedrībā.
Pēdējā laikā republikas tautas izglītībā radusies virkne problēmu, kas rada bažas daudziem tās iedzīvotājiem. Konkrēti tas attiecas uz krievu skolu beidzēju orientāciju uz tehniskajām specialitātēm profesionāli tehniskajās skolās, tehnikumos un augstskolās, bet to skolu beidzējus, kur latviešu mācību valoda,– pirmām kārtām uz humanitārajām specialitātēm, kas var novest pie mūsu sabiedrības noslāņošanās.
Līdzās tam augstskolās iezīmējusies tendence samazināt apmācāmo skaitu plūsmās ar krievu mācību valodu, tas pats draud izplatīties arī tehnikumos un profesionāli tehniskajās skolās. Lielā mērā mākslīgi tika radīta problēma steidzīgai divu plūsmu skolu sadalīšanai, kas pārvērtās politiskā problēmā un saasināja starpnacionālās attiecības republikā.
Apstākļos, kad uzņēmumi un organizācijas pāriet uz saimniecisko aprēķinu, bet republikas uz tirgus attiecībām, bet nav valsts programmas mācību iestāžu aizsardzībai, tas var novest jaunatni un pašas mācību iestādes pie sociālās neaizsargātības. Īpaši tas attiecas uz to mācību iestāžu beidzējiem, kuri pirmām kārtām stāsies tā sauktās nenodarbinātās jaunatnes rindās, bet, atklāti sakot, bezdarbniekos. Republikas pedagogi ar apmierinājumu uzņēma valsts sabiedrisko orgānu formēšanos izglītības vadīšanai, taču nav apmierināti ar, piemēram, tautas izglītības republikāniskās padomes aktivitātēm, kuras viens no vadītājiem ir ministra šodienas pretendents. Mani mulsina tas, ka principiāli jaunos izglītības iestāžu darbības apstākļos pretendentam pagaidām pat vispārīgu ideju līmenī nav atbilžu uz to, kādām metodēm tiks vadīta tautas izglītība, tāpēc ka iesniegtā programma– tā ir administratīvo metožu attīstīšana bez pārejas uz finansiāli ekonomiskām metodēm.
Mūsu republikā ne tikai nav augstākās izglītības attīstības valsts programmas, kas ir mantojums no iepriekšējās Augstākās padomes un īpaši no Ministru padomes, bet ir pietiekami atbildīgas personas, kas uzskata, ka vispār nav vajadzīgas strukturālas apakšvienības, kas realizētu valsts intereses un valsts politiku augstākās izglītības jomā./

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, cienījamo deputāt! Visu laiku saņemu pretenzijas.

S.Buka: Pēc reglamenta man ir 10 minūtes.

Priekšsēdētājs: Reglamentā paredzētas 5 minūtes, mēs šobrīd atļāvām jums runāt ilgāk, jo bija maz runātāju. Bet man sāk nākt pretenzijas. Deputāti pieprasa, lai visi runātu ne vairāk par 5 minūtēm. Es atļāvu visiem runāt 10 minūtes. Es lūgšu jūs izteikties īsāk un pabeigt domu. Apspriežot ministra kandidatūru, runātājiem tiek dotas 5 minūtes, citos jautājumos– 10 minūtes.

S.Buka: */Viena no galvenajām problēmām, kas šodien stāv tautas izglītības priekšā, ir mācību iestāžu materiāli tehniskās bāzes problēma, kur mūsu atpalicība no Lietuvas un Igaunijas ir redzama ar neapbruņotu aci. Godīgi sakot, es neapskaužu ministra pretendentu, tāpēc ka viņam tagad mantojumā tiek valsts budžeta finansējuma pārpalikums un Ministru padomes un saimniecisko darbinieku attieksme kā pret apnicīgiem prasītājiem. Tāpēc griežos pie jaunā Ministru padomes priekšsēdētāja mainīt šo attieksmi. Tā ir mācību iestāžu sadrumstalotība starp dažādiem resoriem. Tā ir mākslīgi stimulēta un karsēta mācību iestāžu politizācija, sarežģījot situāciju tajās. Tā ir skolu pārslogotība, strādāšana divās un trīs maiņās.
Es uzskatu, ka šodien problēma ir informatīvais vakuums, kādā atrodas, teiksim, krievu skolu audzēkņi un pasniedzēji. Nav tautas izglītības avīzes krievu valodā, nav republikā žurnāla jaunākajiem skolēniem. Domāju, ka tā priekšrocība, kas šodien daudzas reizes tika piedēvēta pretendentam– jaunība, pieredzes trūkums –, diezin vai var būt priekšrocība tieši šajā postenī. Domāju, ka jādod iespēja ministram, pie kura tikko izstrādāta tautas izglītības uzlabošanas koncepcija un rinda dokumentu, realizēt šo koncepciju un nest atbildību par to, nevis gājienā mainīt ministrus.
Un beidzot pēdējais, par ko gribēju teikt,– tā ir korektuma problēma attiecībās vienam ar otru. Ābiķa kunga uzstāšanās rāda, ka viņš vēl nejūtas kā oficiāla valsts persona, kas ieņem tautas izglītības pastāvīgās komisijas sekretāra posteni. Viņa uzstāšanos frakcijas priekšsēdētāja deputāta Dīmaņa adresē par Rīgas humanitārā institūta un universitātes datu apzinātu falsifikāciju, domāju, nepieciešams izskatīt ētikas komisijā./

Priekšsēdētājs: Jūsu laiks. Vārds deputātam Seleckim.

V.Seleckis: Cienījamie deputāti! Šobrīd ir laiks, kad mēs veidojam būtībā jaunu valsti. Veidojam jaunu ekonomiku, jaunu lauksaimniecību un, kā jūs saprotat, veidojam arī jaunu izglītības sistēmu. Šai jaunajai izglītības sistēmai ir nepieciešams radikāli jauns mācību saturs, jauna pārvalde un vispār arī jauns izglītības modelis un tā tālāk. Un pilnīgi saprotami un dabiski, ka šādos apstākļos ir nepieciešami arī jauni cilvēki, kuri ir spējīgi veikt šo ļoti svarīgo darbu ar pavisam jaunu ievirzi. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka mums tiek piedāvāti ministra amatam cilvēki, kuriem ir neliels gadu skaits. Ir vajadzīgi cilvēki, kuriem ir radikāli jauna domāšana, pavisam savādāka attieksme pret pagātni un, es gribētu uzsvērt, kuri ir gatavi salauzt iepriekšējās varas, partijas– Komunistiskās partijas veidoto sistēmu. Un es domāju, ka Andris Piebalgs noteikti varētu būt šāds cilvēks. Viņam ir pietiekami ilga pedagoģiskā darba pieredze. Viņš ir ieguvis autoritāti skolotāju vidū, un līdz ar to man nav šaubu, ka mēs viņu varētu šodien ievēlēt par izglītības ministru.
Es gribētu dažus vārdus teikt par šādu jautājumu. Saprotams, ka mums un opozīcijas frakcijai vienmēr būs dažādas domas vairākos jautājumos. Mēs varam diskutēt, taču mani pilnīgi pārsteidz, ka opozīcijas frakcija uzstājas un dažkārt izsaka tādas domas, ko nevar saukt savādāk kā par klajiem meliem. Lūk, tikko mēs dzirdējām cienījamā skolas direktora Smoļuka uzstāšanos, un par lielu pārsteigumu es dzirdēju apvainojumu Andrim Piebalgam, it kā viņa nodoms esot politizēt izglītības sistēmu. Mēs par šo jautājumu esam ļoti daudz runājuši un sprieduši par to, cik milzīgu ļaunumu izglītības sistēmai un cilvēku audzināšanai ir nodarījusi politizēšana. Es droši zinu, ka neviens saprātīgs cilvēks, arī Andris Piebalgs, nekad nākotnē negatavojas veidot tādu skolu. Tā arī tika atbildēts komisijas sanāksmē. Bet, lūk, cienījamais Smoļuks no tribīnes atkal mūs brīdina, ka Andra Piebalga vadībā varētu veidoties izglītības sistēma, kurai būtu ievirze uz politiku, šāds paņēmiens ir kaut kas tāds, kas bija raksturīgs staļinismam un hitlerismam. Es izsaku kategorisku protestu pret to, ka tiek mēģināts cilvēku apmelot un apvainot, piedēvēt viņam tādus uzskatus, kādus viņš nekad nav izteicis.
Es domāju, ka varētu minēt vēl daudz citus piemērus, kur parādās šāda ļoti, varētu teikt, negodīga attieksme pret saviem kolēģiem vai arī pret citiem cilvēkiem. Arī diskutēdami, es domāju, mēs varam palikt vismaz godīgi cits pret citu.
Cienījamie deputāti! Es gribētu uzsvērt vēl vienu tādu domu– lai cik daudz būtu atkarīgs no Izglītības ministrijas, lai cik daudz būtu atkarīgs no ministra ieinteresētības un kompetences, es gribētu, lai mēs saprastu, ka pamats izglītībai– tā ir materiālā bāze, tā ir nauda, finanses. Tas būs parlamenta rokās, un es ceru, ka nākotnē mūsu parlaments būs tāds, kurš beidzot pret izglītību pavērsīsies ar seju un nežēlos tās vajadzībām naudu. Tāpat es ceru, ka mēs darīsim visu iespējamo, lai nākotnē izglītība kļūtu par ļoti svarīgu, ļoti dārgu preci. Tad arī mūsu pašreizējā ministra kandidātam Andrim Piebalgam, kļūstot par ministru, izdosies radīt tādu izglītības sistēmu, kādai tai ir jābūt neatkarīgajā Latvijā.
Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Politisko un ekonomisko notikumu virpulī mūsu tautas atmodas laikā izglītības problēmas atvirzījušās otrajā un pat trešajā plānā. Bet problēmas– vecās, neatrisinātās problēmas– jau hroniski ir sakrājušās. Par to liecina tie daudzie jautājumi, kurus šodien uzdeva ministra posteņa kandidātam. Bez vecajām, neatrisinātajām problēmām ir atkal citas– jāveido jauna Latvijas izglītības koncepcija un tā jāīsteno dzīvē.
Mums, parlamentāriešiem, jārada jaunais tautas izglītības likums un visa likumu pakete, kas ministrijas aparātam un ministram jārealizē dzīvē, jārada jauns Latvijas skolas modelis. Un, kā jau teica iepriekšējais runātājs, es piekrītu, ka visu šo jauno var iedzīvināt cilvēks, kas pieņem jauno, ģenerē to un virza šīs jaunās idejas. Es uzskatu, ka Andris Piebalgs ir šāds cilvēks. Deputāti, teikšu jums godīgi– pirms dažiem gadiem, kad Andris Piebalgs sāka strādāt Valmieras vidusskolā, viņš, risinot izglītības problēmas, savas kompetences robežās ieviešot visu jauno izglītības sfērā, izcēlās tieši ar oriģinalitāti. Es uzskatu viņu par ļoti konstruktīvas dabas cilvēku, pragmatiskas dabas cilvēku, kas spēj risināt visas šīs jaunās problēmas. Es aicinu deputātus balsot par Andri Piebalgu kā par mūsu izglītības ministru. Un tomēr gribētu jaunajam ministram– es ceru, ka viņu ievēlēs– dot dažus ierosinājumus.
Pirmais– Latvija izies un Latvijai jāiziet pasaules tirgū. Tādēļ jāsagatavo tādi kadri, preču ražotāji, kas atbilst šīm prasībām. Diemžēl profesionāli tehniskā skola šodien Latvijā ir pabērna lomā un nesagatavo tādus strādniekus, kas varētu atbilst jaunajām prasībām. Gribas ļoti lūgt jauno ministrijas aparātu un ministriju atrast profesionālajai skolai, arodskolai, tehnikumiem kadru sagatavošanas sistēmā attiecīgo vietu, gribētos teikt, pasaules līmeņa aspektā.
Un otrs. Pašlaik, kad jāievieš jaunās skolas koncepcija, jāveido jaunais Latvijas modelis, pedagogiem un skolu vadītājiem ārkārtīgi pietrūkst zinātnieku konkrēta padoma. Diemžēl zinātne no reālās dzīves ir aizgājusi kaut kur tālu. Es gribētu teikt, vairāk strādā pati sev nekā skolai. Tāpēc gribētos, lai zinātnieki palīdzētu skolu vadītājiem un pedagogiem praktiķiem ieviest jaunās skolas koncepciju. Un pēdējais– ļoti ceru, ka jaunais ministrs spēs nokomplektēt sev kārtīgu komandu, kurā būs jauni, radoši cilvēki. Tajā pašā laikā es gribētu griezt vērību uz to, ka cerams, ministrs nepieturēsies pie vecā stereotipa, ka viss vecais ir slikts. Arī daudzajiem pieredzējušajiem izglītības sistēmas kadriem viņš savā komandā atradīs vietu, lai vestu mūsu izglītību uz priekšu, uz apgaismību. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Tomašūnam. Četri deputāti ir iesnieguši priekšlikumu pārtraukt debates. Taču, ja pārtraucam debates, mēs izjauksim frakciju uzstāšanās proporcionalitātes principu. Vārds vēl jādod diviem no vairākuma frakcijas. Man nemitīgi pārmet, ka es šo principu īstenoju par sliktu vairākuma frakcijai. Turpinām debates.

A.Tomašūns: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ļoti patīkami šodien dzirdēt, ka izglītība ir pievērsusi sev uzmanību šajā parlamentā. Par to liecina gan šis daudzais debatēs pieteikušos deputātu skaits, gan arī tie jautājumi, kurus mēs šodien dzirdējām. Tas ir patīkami, jo līdz šim pastāvošajā sistēmā, kad izglītība dzīvoja, strādāja un eksistēja, vadoties no pārpalikuma principa, tas vieš zināmas cerības, ka varbūt turpmāk kādi uzlabojumi tomēr būs. Pārpalikuma princips izglītībā, pārpildītās skolas, skolotāju dzīvokļi, algas, kvalifikācijas celšana, stažēšanās, sabiedrības neaktivitāte un neieinteresētība, skolas patstāvības problēmas, bērnu tiesību aizsardzība un daudzas citas problēmas ir tas mantojums, ko mēs šodien mēģināsim nodot Andrim Piebalgam. Jautājums– vai tas ir daudz, vai maz, ko viņš saņems pūrā?
Problēmu ir daudz, jautājums ir, kāda būs mūsu reālā palīdzība šo problēmu risināšanā. Galvenais mērķis ir, kā izglītībai Latvijā iekļūt pasaules izglītības sistēmā, kā panākt, lai mūsu jaunieši, beiguši skolas, varētu strādāt un dzīvot ne tikai mūsu apstākļos, bet arī jebkurā pasaules malā iegūt papildu izglītību vai mācīties tur, lai spētu pacelt tās daudzās problēmas, kuras Latvijai radušās pēdējos 40 gados. Tā ir galvenā problēma, kurai ir ļoti tālas perspektīvas. Kā mums dzīvot šajā situācijā, kad skolotāji paši par sevi cīnās, sabiedrība mēģina atbalstīt, bet ļoti bieži savas neaktivitātes rezultātā nevar ietekmēt skolas attīstības procesus. Kad pastāv tāda likumdošana, kas ir raksturīga tikai netiesiskai valstij, kurā daudzreiz ir vērojams ne tikai tas, ka rūpējas par cilvēku, bet dažkārt ir vērojams tieši pretējais– nodara šim cilvēkam pāri. Un līdz šim pastāvošajā un bijušajā beztiesiskajā valstī skolas nav izņēmums. Ko šodien darīt– likvidēt visu veco vai to pārveidot, vai veidot blakus šim vecajam kaut ko jaunu un alternatīvu? Droši vien, tā rūpīgi apsverot, jaunajam ministram nāksies uzreiz nodarboties ar visām trim lietām. Daudz ko vajadzēs likvidēt, daudz vajadzēs palīdzēt tiem, kas mēģina pārvarēt veco, un noteikti atbalstāmi būs tie cilvēki, kas mēģina radīt vecajām izglītības sistēmām blakus kādus alternatīvus modeļus. Un tāpēc es uzskatu par tuvāko uzdevumu, ar ko ļoti sekmīgi varētu, manuprāt, tikt galā Andris Piebalgs, visnotaļ atbalstīt visas alternatīvās skolas, kas šobrīd jau veidojas Latvijā. Otrais– maksimāls dažāda veida skolu piedāvājums skolēniem, studentiem, lai viņi pēc iespējas vairāk varētu izvēlēties. Pēc deviņgadīgās, šobrīd obligātās skolas pabeigšanas lai viņi varētu attīstīt savas spējas tajā virzienā, kurā skolēns to visvairāk vēlas. Kā jūs zināt, tagad šis princips ļoti bieži tiek pārkāpts. Jāņem vērā tas, ka ministrijas funkcijas mainās. Tā vairs nebūs tā ministrija, kura agrāk deva savus norādījumus, instrukcijas un dažādas direktīvas, bet visi pārējie centās to rūpīgi izpildīt vai arī atrakstīties, ka tas viss ir izdarīts, taču nedarīja nekā. Šodien funkcijas mainās, un sabiedrībai ir jāsaprot, ka ļoti daudzas problēmas, par kurām šodien runāja, vairs nav Izglītības ministrijas kompetencē un vairs nav Izglītības ministrijas problēmas. Ministrijai būs jāuzņemas valsts uzraudzības funkcijas, jāskatās, kā tiek realizētas izglītības tālākās attīstības lielās programmas.
Ļoti nopietna lieta, ar kuru nāksies nodarboties jaunajai ministrijai, noteikti būs skolotāju kvalifikācijas celšana. Bieži vien skolotāju kvalifikācijas celšanu nāksies savienot ar to, ka skolotāji būs jāmāca pat no jauna. Daudzi pārmet, ka Andris Piebalgs ir jauns. Kā zināms, jaunība nav netikums, drīzāk tā ir balva un ieguvums cilvēkam, ja viņš ir tik spējīgs, būdams tik jauns, ja viņam ir tik daudz labu ideju un daudz labu darbu, un viņš nāk šeit mūsu priekšā. Es piekrītu tiem, kas šodien runāja par reorganizāciju Izglītības ministrijā, tāpat arī tautas izglītības nodaļu līmenī. Domāju, ka vajadzētu atbalstīt jebkuras radikālās tendences jaunā ministra darbā. Es aicinu visus klātesošos deputātus balsot par Andra Piebalga kandidatūru un pēc tam nevis aizmirst viņu vai tikai rāt, bet arī ļoti, ļoti daudz palīdzēt.

Priekšsēdētājs: Paldies, tālāk vārds deputātam Seikstam.

A.Seiksts: Cienījamie deputāti! Es nebiju gatavojies šodien runāt, jo uzskatu, ka deputāts Seleckis, deputāts Ābiķis un daudzi citi deputāti, kas runāja, ir kompetentāki par mani Piebalga personas raksturošanā. Taču atsevišķu deputātu uzstāšanās spiež mani trīs minūtes pavadīt šeit, tribīnē. Ko es gribu teikt?
Pirmkārt, mana darba mūža lielākā daļa ir aizritējusi skolā, esmu strādājis līdzšinējās ministres Kārkliņas vadībā un varu salīdzināt no ierindas skolotāja viedokļa. Es būšu laimīgs, pirmoreiz redzot ministra postenī zinātniski domājošu cilvēku. Un, ja cienījamā opozīcija rūpētos nevis par to, kā par katru cenu protestēt, bet par to, lai ministru posteņos būtu kompetenti cilvēki, tad šis ir tas gadījums, kad būtu jābalso tikpat vienbalsīgi kā par cienījamā Paula personu. Tas ir pirmais.
Otrais– es ceru, ka beidzot šā ministra personā mēs sagaidīsim skolas patiesu deideoloģizāciju. Mēs komisijā uzstādījām arī jautājumu par Latgali, un man bija ļoti patīkami dzirdēt un arī no citiem avotiem ievākt ziņas par to, ka Piebalga kungs jau pirmajās dienās, vēl nebūdams ministrs un nebūdams pārliecināts, ka būs ministrs, sāka ievākt informāciju un praktiski risināt šo jautājumu. Cienījamie deputāti, es vēlreiz gribu atkārtot ar visu atbildības izjūtu un jūs aicināt: pārtrauksim pagaidām runas par Rīgas humanitāro institūtu. Es citā ampluā un citā vietā runāju par šo jautājumu. Ja jūs, Piebalga kungs, tiksit ievēlēts un iecelts par ministru, piedodiet, taču es būšu varbūt radikāls, bet teikšu tā– es protestēšu pret šā jautājuma pacelšanu ministrijas līmenī, iekams Rēzeknē nebūs augstskolas, iekams Latgalē nebūs atjaunota augstākās izglītības sistēma, iekams Latgalē būs kaut daži desmiti bērnu, kuriem nav iespēju mācīties latviešu valodā. Es domāju, ka šā jautājuma cilāšana ir ne tikai nevalstiska, bet tā ir arī zināmā mērā pseidoideoloģiska, tāpēc es lūdzu šo jautājumu turpmāk necilāt, jo, tiklīdz tas tiks izvirzīts, Latgales deputāti celsies un protestēs. Rēzeknei ir vajadzīga augstskola, ja jūs patiesi gribat valstiski risināt šos jautājumus.
Un pats pēdējais. Cienījamais deputāt Smoļuk! Es pilnīgi pievienojos deputāta Laķa prasībai: ja mēs uzstājamies Latvijas auditorijas priekšā, ja mēs vēl neesam apnikuši Latvijas radioklausītājiem, tad mums ir jābūt objektīviem. Ja jūs minat piemērus par to, kādas kartes un kur publicētas, tad es jums pateikšu tikai vienu– jums ir jāizlasa Maskavas akadēmiķa Toporova un Ivanova darbi, kuri nav Latvijas Tautas frontes locekļi, bet kuru darbos ir pateikts, kur balti un slāvi bija apmetušies. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Mums vēl ir pieteikušies runāt deputāti Preinbergs, Endele, Beskrovnovs un Jagupecs. Bija priekšlikums pārtraukt debates. Pagaidiet acumirklīti. Deputāts Jagupecs ļoti lūdz, lai mēs viņam tomēr dotu iespēju uzstāties 5 minūtes. (Troksnis zālē.) Vai ļausim runāt vēl vienam deputātam?
Jūs ierosināt balsot par debašu pārtraukšanu. Es domāju, ka acīmredzot balsosim ar elektronisko iekārtu. Mums laikam vispirms jāreģistrējas. Jā, deputāts Jagupecs gribēja kaut ko teikt. Tātad reģistrēsimies. Jā, tā vēl nav īstā balsošana.

J.Jagupecs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Es 10.30 iesniedzu zīmīti ar lūgumu dot vārdu par otro kandidātu. Tad tikko sāka apspriest jautājumu par pirmo ministra pretendentu./

Priekšsēdētājs: */Cienījamo deputāt! Visas zīmītes tiek saņemtas, saraksts dots caur sekretariātu. Tas nozīmē, ka sekretariāts dod sarakstu, es dodu vārdu. Pie tam, tā kā deputāti man izteikuši dažas pretenzijas, man jāievēro proporcionalitātes princips. Šo principu es ievēroju, un es prasīju deputātiem dot vārdu./

J.Jagupecs: */Lieta tā, ka jautājums par izglītības ministru, man liekas, ir tik ārkārtīgi svarīgs, no tā, kā būs izveidota izglītības sistēma, atkarīga republikas nākotne. Man liekas, jādod vārds katram./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Man ir tikai mazs komentārs par iepriekšteikto. Es iesniedzu veselu sarakstu debatētāju nevis šodien pulksten 10 no rīta, bet jau pirms divām dienām.

Priekšsēdētājs: Tālāk Dobeļa kungs sniegs informāciju par to, kādā veidā sekretariātā nokļūst pieteikumi.

J.Dobelis: Man tiešām ir jāsaka, ka es pirms dažām dienām saņēmu vairāk nekā 20 pieteikumu debatēm tieši par izglītības minis-tra kandidatūru, un man tie visi bija salikti tādā kārtībā, kādā es tos esmu saņēmis.

Priekšsēdētājs: Biedri deputāti! Es kā sēdes vadītājs nevaru nevienam ne atļaut, ne arī liegt vārdu. Kā parasti šīs domstarpības ir jāizšķir balsošanas ceļā. Mēs esam jau reģistrējušies. Kurš ir par debašu pārtraukšanu? Kurš– pret? Kurš– atturas? Mēs taču tikko reģistrējāmies. Bija 132 deputāti. Vēl ienāca cilvēki? Labi, reģistrēsimies vēlreiz! Kā mēs nolēmām, es lūdzu Augstākās padomes namā dot zvanu, jo tūlīt sāksies balsošana, lai visi deputāti nāk uz mūsu zāli.
Vai visi paspēja reģistrēties? Rezultāts– 138 deputāti. Vai kādam nedarbojas pults? Tātad piedalās 140. Un tagad izteiksim savu attieksmi par debašu pārtraukšanu, par, pret vai atturoties. Lūdzu, rezultātu! Ar vairākumu tiek nolemts debates pārtraukt. Man gan šeit ir zīmītes, kas neattiecas uz debatēm. 3 deputāti– deputāts Smoļuks, deputāts Bērzs un deputāts Indulis Bērziņš, kā arī deputāts Ābiķis lūdz vārdu īsai izziņai. Mēs vārdu īsai izziņai no rīta devām arī deputātam Aleksejevam. Uzstāšanās laiks– viena minūte.
Tātad– deputāts Smoļuks, viņam izziņa. Es saku– 1 minūti. Tagad nav balsošana. Mēs pabeidzām debates, un man šeit ir zīmītes, uz kurām man ir jāatbild.

A.Smoļuks: */Cienījamie kolēģi! Ne attaisnoties es nāku. Es lūgtu uzmanīgi klausīties, kad uzstājas. Savas uzstāšanās laikā es redzēju, ka gandrīz visa zāle nodarbojās ar savām lietām, droši vien slikti mani dzirdēja. Tas viens. Cits. Šie mani vārdi visumā nebija adresēti tieši ministram, Piebalga kungam. Tās bija manas pārdomas par izglītības attīstību Latvijā vispār. Manu pārdomu avots bija Godmaņa kunga vārdi, ja jūs dzirdējāt, es tieši uz Godmaņa kungu atsaucos, tā ka, kungi vai biedri, vajag uzmanīgāk klausīties. Es protestēju pret pastāvīgajiem mūsu apvainojumiem. Un man ļoti nepatīk, ka šeit no tribīnes komentē mūsu uzstāšanos. Mēs visi esam deputāti, mums visiem ir vienādas tiesības. Un es lūgtu nekad vairs nekomentēt vienam otru, vēl jo vairāk– neaizskart deputātu cieņu./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tikai es gan teicu, ka debates jebkurā gadījumā ir runu apspriešana, viedokļu apmaiņa. Vārds izziņai deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Es gribēju izteikt līdzjūtību deputātam Smoļuka kungam sakarā ar viņa mēģinājumu dot kritisku Latvijas vēstures mācību grāmatas izvērtējumu, jo ar to parādījās viņa nekompetence Krievijas vēstures jautājumos. Šajā sakarā es ieteiktu Smoļuka kungam iepazīties ar Maskavā izdoto rakstu krājumu “Balto-slavjanskije issļedovaņija” un tajā ievietoto Maskavas profesora Toporova rakstu, no kura viņš konstatētu, ka Maskavas apgabalā līdz 13.gadsimtam dzīvoja baltu cilts goļādi, par ko liecina 400 toponīmu, kurus minējis Toporovs. Vārda “Moskva”, “Moskova” sakne ir baltu cilmes un cēlusies no vārda “Mazguve”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Izziņai vārds deputātam Indulim Bērziņam. Un līdz ar to beigsim, ja? Jautājumus par vēsturi, es domāju, mēs noskaidrosim komisijā, mēs varēsim padiskutēt.

I.Bērziņš: Tā kā šī tribīne prasa lielu atbildību, es aicinātu tomēr savus kolēģus no abām frakcijām neizmantot to nacionālā naida kurināšanai. Nupat mēs dzirdējām deputāta Smoļuka uzstāšanos par to, ka Latvijas augstskolu fakultātēs tiek uzņemti studenti pēc nacionalitātes. Es gribu apgalvot, ka nevienā fakultātē netika, netiek un netiks uzņemti studenti pēc viņu nacionalitātes, bet tiem, kas līdz pirmajam kursam nav paspējuši iemācīties krievu valodu (runa bija par Universitāti), tiek dota vēl viena priekšrocība. Tas ir svarīgi, es gribētu, lai mani dzird arī krievu jaunieši, kas klausās. Ir dota vēl viena priekšrocība– iespēja kārtot iestāju eksāmenus krievu valodā. Deputāts Smoļuks, būdams izglītības darbinieks, to nevarēja nezināt. Nacionālos kadrus ārpus republikas augstskolās uzņem jeb atlase notiek ne pēc nacionālā principa.
Un pats pēdējais. Es gribētu uzsvērt, ka jau gadu centīgi tiek izplatītas baumas, ka Juridiskajā fakultātē netiks uzņemta krievu plūsma. To uzdzirdējis, kārtējo reizi konsultējos ar Juridiskās fakultātes mācību spēkiem, un viņi man apgalvoja, ka šajā plūsmā visās– gan dienas, gan vakara, gan neklātienes– nodaļās tika, tiek un tiks uzņemti. Tā ka tas, ko mēs dzirdējām, bija klaja falsifikācija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad pietiks. (Troksnis zālē.) Jā, es saprotu, jums bija izziņas materiāls par Rīgas humanitāro institūtu. Varbūt to izskatīsim individuālā kārtā vai jūs publicēsit, vai iesniegsit deputātu komisijā.

Dz.Ābiķis: Man vārdu deva.

Priekšsēdētājs: Jā, es jūtos vainīgs, bet ļoti īsi, Ābiķa kungs.

Dz.Ābiķis: Pavisam īsi centīšos atbildēt uz deputāta Bukas apgalvojumu, ka esmu sniedzis nepareizas ziņas. Lūk, dokuments, ko ir parakstījusi LVU profesore Vadības un ekonomiskās informācijas fakultātes dekāne. Citēju: “Starp citu, Rīgas humanitārā institūta projektā uzrādītie skaitļi par uzņemto studentu skaitu LVU Vadības un ekonomiskās informātikas fakultātē ir viltoti. Tur teikts, ka Ekonomikas, informācijas, matemātiskās apstrādes organizācijas fakultātē uzņem 50 cilvēkus un no tiem 25 dienas nodaļā, bet ekonomiskās kibernētikas specialitātē– 25. Tas neatbilst patiesībai. 1988./89.mācību gadā šajā specialitātē uzņēma 75 studentus, no tiem 50– dienas nodaļā, 25 studentus uzņēma ekonomiskās kibernētikas specialitātē un 25– ražošanas ekonomikas un organizācijas specialitātes vakara nodaļā!” Un tā tālāk. Kā tad ir ar krievu valodā runājošo iedzīvotāju iespējām iegūt ekonomiskās zināšanas mūsu republikā? Šeit gribu piedāvāt statistiku. Vispirms par Vadības un ekonomiskās informātikas fakultāti. Es tūlīt beigšu.

Priekšsēdētājs: Tā jūsu minūte beigusies.

Dz.Ābiķis: Šajā fakultātē uz 1989.gada 1.septembri mācās 627 studenti, no tiem 412 krievu apmācības grupās un 215– latviešu apmācības grupās. Dienas nodaļā latviešu apmācības grupās mācās 175, bet krievu– 206 studenti. Ekonomikas fakultātē ekonomikas un sociālās plānošanas specialitātē uz šo pašu datumu mācās 796 studenti, no tiem krievu apmācības grupās– 461, bet latviešu– 335. Krievu apmācības plūsmā dienas nodaļā mācās 122 studenti, bet latviešu– 116. Un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir savs viedoklis par
ministra amata pretendentu. Domāju, ka mēs esam pietiekami daudz klausījušies statistiku no abām pusēm, lūdzu turpmākās diskusijas par izglītības sistēmas plūsmām turpināt komisijās, kur katrs cits citam atspēkosim vai pierādīsim savu faktu pareizību.
Tagad vēlreiz reģistrēsimies. Man liekas, ka kāds deputāts ienāca mūsu izziņas laikā zālē. Lūdzu rezultātu.
Ir ienākuši trīs pieprasījumi, zem kuriem ir vairāk nekā 20 deputātu parakstu, balsot, paceļot kartītes, nevis ar elektronisko sistēmu. Tāpēc lūdzu sagatavot balsošanas kartītes. Balsu skaitīšanas komisijai sagatavoties. Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi, balsojot par to, lai apstiprinātu Andri Piebalgu par Latvijas Republikas izglītības ministru. Mazākuma frakcija, acumirklīti! Atkārtosim vēlreiz balsošanu, jo tās laikā frakcija paziņoja, ka grib redzēt sarakstu. Tie, kas nav nolaiduši, turiet rokas ar kartītēm, bet tie, kas nav pacēluši, paceliet. Kas par? Kas pret? Kas atturas?

I.Ozols: Atļaujiet ziņot balsu skaitīšanas rezultātus. Par– 110, pret– 32, atturas– 1.

Priekšsēdētājs: Līdz ar to apsveicu Andri Piebalgu kā Latvijas Republikas izglītības ministru. (Aplausi.)

A.Providenko: */Par reglamentu. Cienījamo priekšsēdētāj! Kārtējo reizi griežos pie jums ar lūgumu. Jūs pastāvīgi pārkāpjat sēdes vadīšanas reglamentu, tas ir, piesavināties sev tiesības, kas jums nav dotas. Trīs pārkāpumi izsauca sašutumu zālē. Pirmkārt, reglamentā paredzētas 5 minūtes ministra apspriešanai, izziņām, laiks uzstāšanām tiek dots pēc jautājumu izskatīšanas. Tādā veidā, pārkāpjot reglamentu, jūs graujat Augstākās padomes gribu un mēģināt to vadīt. Bet tādas tiesības priekšsēdētājam nav dotas. Viņam nav vairāk tiesību kā jebkuram deputātam, viņam ir vienkārši vairāk pienākumu. Tāpēc es no jums pārliecinoši prasu nepārkāpt reglamentu./

Priekšsēdētājs: */Es jau teicu par šīm 10 minūtēm, kuras pārkāpa paši deputāti, ka es tagad nospiedīšu zvanu. Par to mēs norunājām./
Cienījamie deputāti! Ministru padomes priekšsēdētājam vēl ir ministru kandidatūras, kuras viņš gribēja apstiprināt šodien, bet sakarā ar to, ka pulksten 17.00 ir paredzēta Augstākās padomes Prezidija sēde, mums nāksies šo jautājumu atlikt uz nākamo sēdes dienu, tas ir, uz nākamo otrdienu. Mēs aizvakar jau vienojāmies, ka nākamā plenārsēde notiks otrdien pulksten 10.00. Man ir lūgums arī tās komisijas locekļiem, kura vakar sapulcējās un kurai jārunā ar streiku komitejas un armijas pārstāvjiem, pienākt pie Prezidija galda uz nelielu sarunu. Vēl vārdu lūdz deputāts Dinevičs.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Tautas frontes frakcijas sēde otrdien plkst. 9.00 šajā zālē.

Priekšsēdētājs: Paldies, uz redzēšanos un priecīgu nedēļas nogali!