“Drošība ir pārāk nopietna lieta, lai to uzticētu tikai militārpersonām”

Jaunībā mūsos, totalitārā sistēmā augušajos latviešos, izbrīnu raisīja “Amerikas Balss” ziņas par izteikti miermīlīgu profesiju pārstāvjiem, arī sievietēm, aizsardzības ministra amatā tajā vai citā Rietumu valstī. Padomju impērijā aizsardzības joma nesaraujami saistījās ar ģenerāļu lampasiem un maršalu ordeņiem nokārtām krūtežām.
Neatkarības un demokrātijas atjaunošana Latvijā atnesa Rietumu pasaulē jau sen populāro, mazliet sarkastisko izteicienu “Drošība ir pārāk nopietna lieta, lai to uzticētu militārpersonām”.
Šīs atziņas kontekstā aktuāla ir arī Aizsardzības ministrijas tulkotā un nule izdotā grāmata “Parlamentārā uzraudzība drošības nozarē. Principi, mehānismi un prakse”. Tās idejas autors ir Ženēvas bruņoto spēku demokrātiskās kontroles centrs (DCAF), tās veidošanā iesaistījies plašs līdzstrādnieku loks no ASV, Āfrikas, Dienvidamerikas, Eiropas un Āzijas.
Otrdien, 28.septembrī, notikušajā grāmatas prezentācijā aizsardzības ministrs Atis Slakteris teica: “Parlamentārā uzraudzība ir nozīmīga visās jomās, taču drošības jomā tā ir īpaši nozīmīga un specifiska. Latvijas prakse jau kopš neatkarības atjaunošanas sakrīt ar Eiropā pieņemtajiem principiem, ka aizsardzības sistēmu vada civilpersona. Parlamentārā kontrole veicina sabiedrības informētību un līdz ar to uzticēšanos drošības institūcijām. Tā nodrošina sabiedrības viedokļa atspoguļojumu, definējot drošības politiku.” Atis Slakteris arī atkārtoja savu iemīļoto tēzi, ka “drošības nekad nevar būt par daudz”, kam, protams, var tikai pievienoties.
Izdevuma galvenais redaktors, Ženēvas Centra demokrātiskai kontrolei pār bruņotajiem spēkiem (DCAF) direktora vietnieks Dr. Filips Flurī prezentācijā uzsvēra, ka grāmata tapusi ilgi, piecus gadus, jo darbu sarežģījusi nepieciešamība grāmatu izveidot maksimāli vienkāršu un viegli saprotamu. Viņš arī pastāstīja par DCAF darbības principiem.
Ženēvas Centru demokrātiskai kontrolei pār bruņotajiem spēkiem 2000.gadā nodibināja 45 valstis, starp tām arī Latvija. Centra galvenie mērķi ir dokumentēt labāko demokrātiskas pārraudzības pieredzi drošības jomā, kā arī īstenot pašu pārraudzību. Otrais centra darbības aspekts tiek īstenots galvenokārt Serbijā un Melnkalnē, Bosnijā un Hercegovinā, Maķedonijā un dažās citās Dienvideiropas valstīs, taču lielu uzmanību centrs pievērš arī virknei valstu bijušās PSRS teritorijā.
Dr. Filips Flurī uzsvēra rokasgrāmatas lielo popularitāti – tā tulkota krievu, indonēziešu, arābu, urdu, turku un daudzās citās, pavisam trīsdesmit, valodās.
Rokasgrāmata sniedz ieskatu citu valstu pieredzē un praksē, kā arī praktisku informāciju par mehānismiem, kā efektīvi īstenot parlamentāro uzraudzību. Īpašu aktualitāti šis darbs iegūst, pieaugot starptautiskā terorisma draudiem, kad ārkārtīgi aktuāla kļūst kontrole pār ieroču izplatīšanu.
Grāmatā analizēti nesenie notikumi drošības vidē un skaidroti drošības nozares demokrātiskas pārvaldības galvenie principi, kā arī analizēta parlamenta loma iepretim valdībai un tiesu varai. Reljefi izskaidrotas arī deputātu iespējas un to īstenošanas ceļi. Viens no grāmatas autoru īpašiem ieteikumiem ir censties panākt sieviešu piedalīšanos miera misijās un rūpēties par dzimumu līdzsvaru sarunu grupās bruņotu konfliktu noregulēšanai.
Manuprāt, Latvijas apstākļos, kad daudz tiek diskutēts gan Saeimā, gan plašsaziņas līdzekļos par bijušajām PSRS militārpersonām un padomju specdienestu darbiniekiem, īpaši aktuāla ir grāmatas apakšnodaļa par privāto drošības un militāro firmu parlamentāro uzraudzīšanu. Jo drošības patiešām nekad nevar būt par daudz. Īpaši valstij ar tik rūgtu vēstures mācību, kāda ir Latvijai.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv