“Toreiz mums bija ap divdesmit”

Šajās dienās aprit 60 gadu kopš Mores kaujas Siguldas pagastā

Rotu komandieri Mores kaujā – virsleitnanti Teodors Kalnājs, Atis Homka un Rolands Kovtuņenko Foto: Andris Kļaviņš

Piemiņas brīdis Brāļu kapos pie Rozēnu ozola Foto: Andris Kļaviņš

No 1944.gada 25. līdz 30.septembrim Latviešu leģiona 19.divīzija sīvās kaujās aizstāvēja savas pozīcijas pie Mores pagasta valdes un Kartužiem pret lielā pārspēkā uzbrūkošo pretinieku. Nekad vēl latviešu karavīri nebija izcīnījuši tik asiņainas kaujas kā pie Mores.
“Tam slaidajam puikiņam toreiz bija tikai divdesmit, es jau biju baigais vecis, man – divdesmit deviņi” – tā, stāvot pie Mores kaujas pozīciju maketa Kalnakaņēnu muzejā, saka Mores aizstāvju 44.(6.) pulka 2.bataljona 3.rotas komandieris talsinieks virsleitnants Teodors Kalnājs, rādot uz Rolanda Kovtuņenko fotoattēlu. Tad atskāršam, ka nelielajā muzeja istabiņā pēc 60 gadiem kopā sanākuši trīs Mores kaujas rotu komandieri, jo klāt ir arī Vācijā dzīvojošais Atis Homka, kurš komandēja 4.rotu.
Dzīvo kaujas dalībnieku šajā saulē palicis nežēlīgi maz. Tāpēc tas bija unikāls brīdis. Jo pētījumi pēc Otrā pasaules kara par kaujas virsnieku izdzīvošanas vidējo ilgumu liecina, ka vada komandierim frontē, kur notiek karadarbība, ir viena nedēļa, bet rotas komandierim – divas nedēļas. Karavīra “izdzīvošana” gan ir nosacīta, jo dažiem, kā saka šie vīri, ir sīksta dzīvība. Katrs no šiem komandieriem ir vairāk nekā trīs reizes ievainots un atgriezies ierindā pēc izārstēšanās, bet Atis Homka joprojām nēsā sirds tuvumā iestrēgušu dzelzi. Stāsta 1.rotas komandieris virsleitnants Rolands Kovtuņenko, kurš ar savu rotu cīnījās Mores kaujas pašā centrā:
“Sarkanās armijas augstākās virspavēlniecības stratēģiskais plāns bija sašķelt vācu spēku ziemeļu grupējumu trijās daļās. Lubānas pusē, koncentrējot spēkus, veidoja uzbrukuma smaili Rīgas jūras līča virzienā, lai atšķeltu 18.armiju, kas atradās Dienvidigaunijā, no grupējuma “Nord”. Otra uzbrukuma smaile virzījās rietumos no Rīgas, no Lietuvas puses. Ja pretinieka plāns izdotos, Kurzemes cietokšņa nebūtu. Daudzi iedzīvotāji paliktu šaipus jūras un tiktu izvesti uz Sibīriju, bet deportācijās cilvēku zaudējumi bija lielāki nekā karā. Mores kauja ir tikai noslēgums tai lielajai cīņai, kura sākās pie Lubānas klāniem. Ienaidnieka pārspēks bija pat piecpadsmitkārtīgs, bet visur boļševiki atdūrās pret latviešu cīnītājiem kā pret mūri. Kā 1.rotas komandieris izgāju visas Vidzemes kaujas ar brašiem, pieredzējušiem karavīriem.”
Ne visiem no šiem brašajiem, kaut arī pieredzējušajiem, karavīriem izdevās dzīviem iznākt no asiņainajām kaujām. Rolands Kovtuņenko, lai godinātu savu kritušo cīņu biedru piemiņu un aicinātu neaizmirst arī dzīvos cīnītājus, uzrakstījis grāmatu “Neatzītie karavīri”. Tā ir vērtīga vēstures liecība, jo, kā uzsver autors, kaujas virsnieki pēc cīņām parasti klusē divu iemeslu dēļ: vai nu tāpēc, ka krituši, vai tāpēc, ka vēsturnieki izziņas smeļas no augstākajiem virsniekiem.
Brāļu kapos pie Roznēnu ozola atdusas 117 kritušie latviešu karavīri. Netālu no Mores centra ir Sarkanarmijas kritušo karavīru kapi, kuros guļ gandrīz divi tūkstoši karavīru.
Alberts Eglītis par Mores kaujas traģēdiju raksta: “Traģiskās paaudzes vairākums, kaut arī ietērpts svešā uniformā, ar savu līdzdalību šinī katastrofā pierādīja vienreizīgu tēvzemes aizstāvēšanas garu, kā arī savu morālo lielumu tautas dabiskās dzīves telpas sargāšanā.”

Andris Kļaviņš