Haiku aptur steigu, māca skatīties dziļāk

Sabīni Zommerkampu–Homani pazīstam kā mūsu valsts goda konsuli Hamburgā, kas atsaucīgi un lietpratīgi palīdz veidot savstarpējas sapratnes un kultūras tiltus starp Latviju un Vāciju. Bet savā zemē viņa pazīstama lielākoties kā literatūras pētniece ar zinātņu doktores grādu, arī kā rakstniece, kuras sacerējumi tulkoti vairākās svešvalodās. Pašlaik viņas pirmā grāmata ir ceļā pie latviešu lasītājiem. Pagājušajā nedēļā dzejniece un diplomāte atkal bija Rīgā, ko viņa uzskata par ļoti skaistu pilsētu, kur vienmēr patīkami atgriezties. Svinīgi tika parakstīts līgums ar apgādu “Jumava”, kas grāmatu solās laist klajā jau novembrī.

Irēnes Milleres ilustrācija grāmatai “Saules meklējumos”

Ar bērnības acīm

Grāmatā, kam dots nosaukums “Saules meklējumos”, tēlots noslēpumu un atklājumu pilnais ceļš uz dziļāku dzīves uztveri un sapratni. Tā ir romantiska pasaka par puisēnu, kas mācās pasaulē skatīties ar sirds acīm un savas izjūtas izteikt haiku.
Autore šo seno japāņu dzejas formu iepazinusi jau bērnībā, un ar gadiem interese par haiku un japāņu kultūru kļuvusi aizvien dziļāka. Par to vēstī grāmatas pēcvārds, ko bagātina gan japāņu dzejnieku, gan pašas autores sacerētas haiku. Ar to viņa sāk arī savu stāstījumu:
– Pirmo reizi Japānu skatīju bērna acīm. Man bija tikai pieci gadi. Iespaidi tik spēcīgi, ka tos nevar aizmirst. Man patika viss – kā viņi ēd, kādi viņiem dārzi, kādi tērpi. Iemantoju pirmos japāņu draugus. Un dzirdēju arī haiku. Pēc tam esmu studējusi ģermānistiku, amerikāņu un angļu kultūru, bet savu doktores disertāciju rakstīju par haiku un tās ietekmi uz amerikāņu un eiropiešu kultūru.

Kā viens elpas vilciens

Arī latviešu rakstniecībā šī Japānā dzimusī dzejas forma ir labi pazīstama, un profesore Janīna Kursīte savā “Dzejas vārdnīcā” min haiku svarīgākās iezīmes: liriska trīsrinde bez atskaņām, kas aptver 17 zilbes (5–7–5); attiecīgā gadalaika pieminējums; ideja par visu lietu gaistamību un vienlaikus – katras lietas vienreizību. “Labai haiku jābūt it kā pusuzrakstītai. Šķietamā domas nepabeigtība rosina lasītāju nevis patērēt, bet līdzradīt.”
Sabīne Zommerkampa–Homane ir daudz ceļojusi, pētījusi haiku izplatību pasaulē un nākusi pie atziņas, ka haiku ir viens veselums, ko veido divas daļas – daba un cilvēks. Tās turas kopā, tāpat kā kopā turas divas debespuses – austrumi un rietumi. Haiku ir populāras gan Eiropā, gan Amerikā, bet visvairāk – savā dzimtenē:
– Japāņu bērni haiku apgūst reizē ar alfabētu. Iznāk ap 600 haiku laikrakstu, un ik gadu tiekot sacerēti kādi pieci miljoni haiku. Te izpaužas japāņu lielā tuvība dabai, tieksme vērot pasauli ar

Irēnes Milleres ilustrācija grāmatai “Saules meklējumos”

sirds acīm, ne virspusēji, steidzīgā paviršībā. Japāņi saka – haiku ir īsa kā elpas vilciens, bet tā liek domāt. Pati haiku ir tikai pusceļš. Mērķis ir sasniegts, kad lasītājs to sapratis.
Vācijā haiku saistās ar Rilkes vārdu, bet īpaši šīs dzejas veids uzplauka 70.gados. Pašlaik tas ir ļoti izplatīts Amerikā, tur haiku māca jau pamatskolā. Liela interese ir Ķīnā. Tur izdota arī mana pasaka “Saules meklējumos”. Saulei ir nozīmīga vieta ķīniešu kultūrā. To uzskata par cilvēka sirds siltuma simbolu.
Teic, ka haiku esot līdzība ar dainām, kas arī apliecina cilvēka un dabas vienotību. Es par to nevaru spriest, jo latviešu tautasdziesmas tik labi neesmu iepazinusi, bet mēs ar tagadējo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu un viņas dzīvesbiedru savā laikā daudz esam runājuši par viņu pētītajām un apkopotajām saules dainām, kuru latviešu folklorā ir tik daudz.
Savas grāmatas pirmo izdevumu autore ir veltījusi dēlam. Gaidot bērniņu, viņa sākusi pati sacerēt haiku. Kad puisēnam palikuši septiņi gadi, viņš uzrakstījis pirmo haiku, bet desmit gadu vecumā jau uzvarējis haiku konkursā. “Liekas, ka viņam haiku sacerēšana padodas vieglāk nekā man. Bērni tēlā redz simbolu.”
Grāmata iznāk Aijas Jakovičas tulkojumā ar vācu mākslinieces Irēnes Milleres ilustrācijām.

Lappusi sagatavoja
Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv