Līdzsvarā starp degšanu citiem un klusumu sevī

Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas Republikas Valsts prezidente:

Foto: Jānis Deināts

Valsts prezidentam, tāpat kā zinātniekam, nemitīgi jāmācās, un man tas patīk. Cilvēks, kas nemācās, nav vairs īsti dzīvs — tikai pusdzīvs. Spēja mācīties uztur pie dzīvības un savā ziņā ļauj justies jaunam.

Nodaļa no topošās grāmatas "Millenium. Skats uz Latviju" otrās daļas

— Pirms gadsimta ceturkšņa, 1975. gadā, Teodors Zeltiņš uzrakstīja romānu "Nu ir tā stunda" — par latviešu trimdinieku pošanos ar īpaši noīrētu kuģi mājup uz Latviju, kas atguvusi brīvību. Varam salīdzināt, kā literāta iztēle saskan ar īstenību – ir skaidrs, ka nekāda plašāka tautiešu atgriešanās tēvzemē nenotiek. Rakstnieks toties nebija paredzējis, ka par Valsts prezidenti ievēlēs svešumā izaugušu latviešu zinātnieci. Pēc gada darba valsts augstākās amatpersonas amatā var palūkoties atpakaļ. Kas no padarītā, jūsuprāt, ir pats būtiskākais?

— Latvijā, tāpat kā parlamentārās republikās vispār, ir tā dīvainā lieta, ka daudziem varbūt nav skaidrs, kas īsti prezidentam jādara. Nesen, pāršķirstot preses apskatu, izlasīju kāda jaunieša sacīto: "Kā lai es izvērtēju, ja nezinu, kas prezidentam vispār jādara!" Satversme šajā ziņā ir lakoniska — tā Valsts prezidentam uzliek noteiktus pienākumus, un tas arī ir viss. Prezidenta darbu formāli vērtējot, trūkst pieturas punktu, pēc kuriem to varētu "mērīt" kā pēc temperatūras skalas. Tāpēc paveiktais būtu jāsadala atsevišķos darbības laukos.

Es šo darbu zināmā mērā uzņēmu kā izaicinājumu pierādīt, ka varu to veikt, turklāt ne tikai apmierinoši, bet labi — kā jebkuru darbu, ko uzņemos: mazgāju grīdu, stādu dārzu vai, kā agrāk, pastaigājos ar savu sunīti. Visu cenšos padarīt labi, tas, manuprāt, vienkārši pieder pie latviešu tikumiem. Katrs darbs ir svēts un nozīmīgs. Būt par Valsts prezidenti man nozīmē darīt darbu pēc labākās sirdsapziņas un cik vien labi iespējams.

Manā gadījumā bija divi blakus aizspriedumi, īpaši citu izvērtējumā. Pirmais — ka nācu no ārzemēm. Daži tāpēc nepamatoti bija pārliecināti vai izteica minējumu, ka tāds cilvēks nespēs iedziļināties šajā darbā un labi to veikt, jo nav Latvijā visu mūžu dzīvojis. Ceru, šiem skeptiķiem esmu pierādījusi, ka viņi kļūdījās, tā domādami.

Otrs aizspriedums, kas raksturīgs ne vien vīriešiem, bet arī sievietēm, — ka sieviete tādā augstā amatā noteikti nevarēs tikt galā ar saviem pienākumiem. Tas izskanēja jau 1999. gada ziemā, kad vēl tikai bija runa par eventuālajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, un pat agrāk. Un oficiāli mana kandidatūra netika minēta. Man likās būtiski pierādīt, ka dzimumam te nav nekādas nozīmes — viss atkarīgs tikai no cilvēka rakstura īpašībām, pieredzes, spriestspējas un inteliģences.

Bet attiecībā uz pārējo varu teikt vien to, ka prezidentam savā ziņā jāspēlē jau iezīmētā spēles laukumā un noteikumi ir ļoti stingri. Satversmi jau minēju. Un dažkārt šie noteikumi ir pat nepilnīgi — kā, piemēram, notika, man stājoties amatā, ar valodas likumu.

Lai izvērtētu likumu, būtu nepieciešamas septiņas dienas, bet man atvēlēja mazāk, jo noteiktajā laikā dokumentu nesaņēmu. Ja, būdama Latvijas Institūta direktore, es jau iepriekš nebūtu sekojusi likumprojekta apspriešanai, to izvērtēt nebūtu fiziski iespējams.

Slovēnijas Republikas prezidents Milans Kučans ar kundzi un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ar kungu Rīgas pilī 2000.gada martā Foto: Juris Krūmiņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Tātad daži parametri Valsts prezidenta amata pienākumos ir noteikti, citi ne, un daži ir nereāli. Tomēr daudz kas atkarīgs no prezidenta personības, kā tos iezīmēt. Tā arī ir viena no šī darba pievilcībām un arī izaicinājums: atrast veidu, kā un ko šajā amatā darīt.

Viens gads šajā amatā ir tikai viens posms. Es savu veikumu izvērtēju katru dienu, katru brīdi: vai varēja labāk, vai varēja citādi? Augšana un pilnveidošanās turpinās.

Ko no paveiktā gribētos īpaši atzīmēt? Man ir pārliecība, ka ar savu rīcību esmu aiztaupījusi Latvijas nākotnei vienu otru kļūmi. Katrā ziņā uzskatu, ka valodas jautājuma risinājumā mana rīcība bija ļoti pareiza. Tas patiešām bija ļoti smags, un apstākļi bija īpaši. Ārā pie pils klaigāja daudz demonstrantu, no labējā spārna tautiešiem saņēmu diezgan nelāgas vēstules, kurās man pārmeta nodevību, kā arī to, ka trīs partijas, kas mani ievēlēja, tagad ir atbalstījušas šo likumu, tāpēc man nekas cits nav atlicis, kā vien viņiem izpatikt. Bet ne tā es biju definējusi Valsts prezidenta pienākumus! Ir svarīgi izmantot savas Dieva dotās smadzenes un spriešanas spējas, iegūt pēc iespējas plašāku informāciju, konsultēties un pieņemt saprātīgu, tālredzīgu un valsts interesēm labvēlīgu lēmumu — cik nu cilvēka spēkos tas iespējams. Jā, mana rīcība daudziem likās neprognozējama un negaidīta. Esmu lepna, ka izvēlējos vienīgo pareizo veidu, kā tobrīd bija iespējams rīkoties Latvijas interesēs gan no iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā viedokļa. Jo īpaši ņemot vērā mūsu ilgtermiņa interešu perspektīvas — svarīgi atrast risinājumu, kas, no vienas puses, aizstāv latviešu valodas tiesības, bet, no otras puses, neapdraud Latvijas virzību uz Eiropas Savienību. Mums tagad ne vienā vien jautājumā jāiemācās "dejošana uz virves" — jāatrod līdzsvars, dažkārt staigājot kā pa naža asmeni. Tomēr tas jādara, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.

Uzskatu, ka būtisks mans ieguldījums ir arī aptuveni simt intervijas ārzemju presei. Tās Latvijas attiecībās ar ārvalstīm varētu būt sava veida sasniegums — gan skaita, gan pozitīvās rezonanses ziņā, kas nākusi par labu Latvijas tēlam.

Tāpat nozīmīgi ir bijuši mani personiskie kontakti ar ārvalstu amatpersonām gan oficiālajās vizītēs, gan dažādos starptautiskajos forumos. Esmu maksimāli izmantojusi jebkuru iespēju, lai aizstāvētu Latvijas intereses, izskaidrotu pašreizējo situāciju un mūsu valsts centienus.

— Latvijā daudz tiek runāts par integrācijas programmu, kurā ietilpst gan dažādu minoritāšu integrācija vienotas valsts sabiedrībā, gan reģionu integrācija, gan Latvijas kā valsts integrācija Eiropā. Taču šajās problēmās ne viss ir pilnīgi skaidrs. Piemēram, kas ir minoritāte? Ja Rīgā, pēc 1999. gada datiem, dzīvo 38,8 procenti latviešu, bet Daugavpilī – 14,3 procenti, tad viņi šajās lielpilsētās ir minoritāte! Kurš kuru un kā integrēs?

— Šādas statistikas pamatā ir tas, ka pret Latviju tiek vērsti pārmetumi, kuri, paredzams, tuvākajā nākotnē vēl pastiprināsies sakarā ar to, ka "Latvija netaisni izturas pret cittautiešiem". Tiekoties ar ārvalstu pārstāvjiem, esmu uzsvērusi, ka minoritāšu jautājums nav viennozīmīgs, ka tas jāizprot ne tikai statistiskā nozīmē, bet jāizvērtē kopumā — arī demogrāfiskās situācijas un vēsturiskajā kontekstā. Un tikai tad var spriest objektīvi. Diemžēl Rietumos priekšstats par minoritātēm ļoti bieži atbilst konkrētām situācijām konkrētos apstākļos, un uz to pamata izveidojušies teorētiskie formulējumi un iespējamie risinājumi. Mums, starp citu, savu valodas likumu starptautiskā mērogā Eiropas Kopienā izdevās aizstāvēt, balstoties uz vēsturiskiem apsvērumiem. Ja vērtētu pēc statistikas, tad tiešām varētu vaicāt, vai tādā valstī tomēr nav vajadzīgas divas valsts valodas. Laimīgā kārtā nekur pasaulē nav noteikti kritēriji: ja valstī ir tik un tik procentu kādas valodas runātāju, tad tai pienākas īpašas tiesības.

Objektīvi vērtējot, sabiedrības integrācija Latvijā ir ritējusi labāk, nekā to varēja cerēt. Ir jāraugās uz to, kas sasniegts, un jāpriecājas par progresu. Jāpriecājas, ka latviešu valoda ir atkarojusi savas pozīcijas, ka latviešu valodu mācās, ka attieksme pret latviešu valodu kļūst labvēlīgāka, ka veidojas labāks modelis, kā sadzīvot latviešu valodā runājošajiem ar tiem, kas valsts valodu vēl nav apguvuši.

Tomēr dziļākajā būtībā vēl arvien turpinās okupācijas seku likvidēšana. Diemžēl daudzas svarīgas lietas, kuras būtu vajadzējis izdarīt pirms deviņiem vai astoņiem gadiem, kad notika okupācijas seku apzināšana, apsūdzības celšana, ir nokavētas, un mēs labi zinām, kālab tā notika. Laika ritējumu nevaram pagriezt atpakaļ, toties var izsvērt pozitīvo un nolemt, ko vajadzētu uzlabot un veidot nākotnē.

Šie jautājumi ir sarežģīti un cieši saistīti ar vēsturi. Un tie jārisina, balstoties uz izpratni par cilvēktiesībām. Arī Eiropa nav vienveidīga — tai nav viena modeļa, tā sakot, pēc vienas piegrieztnes šūta krekla, kas nemainīts visiem būtu jāvelk mugurā. Tas "krekls" ir jāpielāgo katrai tautai. Un tur ir jāpiestrādā, lai vispārējiem principiem būtu jēga arī Latvijas konkrētajā vēsturiskajā, cilvēciskajā, demogrāfiskajā un ģeopolitiskajā situācijā. Te Latvijai vēl priekšā smags darbs līdz brīdim, kad mēs iekļausimies Eiropas Savienībā. Lai saskaņošanās ar Eiropu notiktu tā, ka mūsu nacionālā eksistence, mūsu tautas un valodas izdzīvošana netiktu apdraudēta. Kaut arī visi ir parakstījuši konvencijas, reģionālās un nacionālās atšķirības vēl arvien ir vērā ņemamas. Turklāt nemitīgi notiek berze un cīkstēšanās starp dažādām zemēm, dažādiem resoriem un tamlīdzīgi.

Jebkurai Eiropas Savienības dalībvalstij jāpakļaujas sabiedrības kopējam vērtējumam, priekšstatam, kādas ir katra attiecīgajā valstī dzīvojošā cilvēka pamattiesības un kā tās būtu īstenojamas. Katrā konkrētā situācijā risinājumi var būt atšķirīgi, un nav vienas receptes visiem gadījumiem. Toties ir galvenie principi — rūpe par indivīdu, viņa spējām, iespējām attīstīties un dzīvot normālu dzīvi. No šāda viedokļa raugoties, ir liela atšķirība starp cilvēkiem, kas Latvijā ieradušies Padomju savienības laikā, vai viņu te dzimušajiem un augušajiem pēcnācējiem, kas visu laiku varējuši lietot savu dzimto krievu valodu, bet tagad jūt apgrūtinājumu apgūt valsts valodu, un tiem latviešiem, kas savā senču zemē piecdesmit gadus bija spiesti runāt krieviski. Tāpat arī tiem, kurus izsūtīja uz Sibīrijas taigu, neviens viņiem nejautāja, vai labprāt mācīsies krievu valodu, tas vienkārši bija jādara, lai izdzīvotu.

Tāda ir vēsturiskā patiesība. Tāpēc Latvija un arī citas postkomunisma valstis, balstoties uz savu pieredzi, varētu Eiropas Savienībai ieteikt radošus risinājumus, kas paplašinātu un padziļinātu izpratni par šiem jautājumiem, par dažādu grupējumu interesēm. Savukārt no Eiropas Savienības puses tas prasa iecietību un respektu pret mūsu vēsturisko realitāti, pret tās netaisnības līdzsvarošanu, kas notikusi padomju laikā. Un arī no mums tas prasa cienīt un ievērot principus, kurus kā valsts esam parakstījuši. Un meklēt risinājumu vēstures atstātajam mantojumam, lai ar atvērtu sirdi varētu risināt to cilvēku problēmas, kas pie mums ir nokļuvuši, šeit dzīvo un ar kuriem mums būs jāsadzīvo. Esmu pārliecināta, ka ar labu gribu vienmēr var atrast risinājumus. Turklāt milzīgs pluss ir tas, ka šeit ir miermīlīga kopā sadzīvošana. Protams, varētu teikt, ka latvieši bija iebiedēti ar smagām deportācijām un represijām, tāpēc iemācījās būt toleranti. Tomēr varam priecāties, ka to spējam, un mums ir tiesības pieprasīt, lai citi pret mums izturētos tāpat. Kā jebkurā sabiedriskā jautājumā, jācenšas ieklausīties otras puses argumentos, iedziļināties tās izjūtās, respektēt un censties saprast, un sagaidīt pretējo, un tad mēģināt rast risinājumu un sadzīvot. Ja tas nav iespējams, tad ir jāšķiras. Ja cilvēkam šajā zemē valdošā sistēma un iekārta absolūti nav pieņemama, tad viņš jābrīdina par iespēju izceļot.

— Latvijai no lielā kaimiņa — Krievijas — laiku pa laikam izskan nepelnīti pārmetumi, ka šeit tiek pārkāptas cilvēktiesības attiecībā uz tā sauktajiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Ko Latvijai vajadzētu darīt, lai šos paziņojumus neitralizētu?

— Aizvadītajā darbības gadā gan es personiski, gan valdība kopumā jau daudz ir darījusi. Tomēr politisku iemeslu dēļ pie šī jautājuma Krievija atgriezīsies vēlreiz un vēlreiz. Mūsu labākā aizstāvība ir objektīva spēja pierādīt, ka nekādu cilvēktiesību pārkāpumu nav bijis. Un mēs to varam! Eiropas Kopiena bija deleģējusi minoritāšu komisāru Maksu van der Stūlu pārbaudīt arī mūsu valsts likumdošanas atbilstību starptautiskajām saistībām. Viņš 1999. gada rudenī gan Valsts prezidentei, gan valdībai atsūtīja vēstuli, kurā izteica komplimentus sakarā ar to, ka jaunā likuma redakcija pilnībā atbilst visiem ieteikumiem un sabiedriskajām prasībām. Krievija, tieši tolaik publiski sūdzēdamās, cik ļoti mēs pārkāpjam cilvēktiesības un ka mūsu likums neatbilst starptautiskām prasībām, kļuva vienkārši smieklīga. Un skaidrs, ka neviens viņu nopietni neņēma.

Tas viss nozīmē tikai to, ka mums jāgādā, lai valodas situācija Latvijā uzlabotos, lai to skaits, kas nemāk latviešu valodu, arvien saruktu, lai skolās sistemātiski mācītu valsts valodu, lai tiem, kas ir kontaktā ar plašāku sabiedrību, būtu iespēja apgūt valsts valodu. Mums ir aktīvi jāstrādā, jāiegulda līdzekļi un jālūdz palīdzība no citām valstīm. Mūsu visdrošākais ierocis ir spēja parādīt, ka atbilstam objektīvai mērauklai — ka esam brīva, demokrātiska, atklāta sabiedrība un tiesiska valsts. Tas mums pašiem ļauj just gandarījumu un padara mūsu dzīvi vieglāku un drošāku.

Mums ir cieši jāsadarbojas ar saviem demokrātiskākajiem kaimiņiem. Ja mēs apliecinātu, ka spējam labi risināt problēmas ar kaimiņiem, tas celtu Latvijas prestižu.

— Kāda bakalaura grādu ieguvusi studente nesen presē izteicās, ka viņai Valsts prezidente arvien saistās ar mācīšanos. Kāda loma izglītībai un zināšanu atjaunināšanai ir jūsu dzīvē?

— Esmu cilvēks ar vispusīgām zināšanām, un maz kas ir tāds, par ko varētu atzīties — tas nu gan mani neinteresē. Es mācos katru dienu!

Viena no šī darba pievilcībām ir tā, ka jāmācās mežonīgā tempā, jāapgūst jomas, par kurām savā privātajā dzīvē es nebūtu tik dziļi interesējusies. Nereti spriedumi ir pretrunīgi, un tad konsultējos, cenšos noskaidrot, kurš melo, kurš saka patiesību, kurai informācijai uzticēties un kur iegūt papildu ziņas.

Savā ziņā šis process ir ļoti līdzīgs kā zinātnē. Un man vienmēr ir šķitis, ka būt zinātniekam ir ārkārtīgi saistoši, jo tā ir viena no nodarbēm, kas visu mūžu ļauj mācīties. Turklāt zinātne nemitīgi progresē. Savulaik mācīju psihofarmakoloģiju. Zinātniskais progress šajā jomā attīstās fantastiski ātri, ģeometriskā progresijā palielinās publikāciju un zināšanu skaits, salīdzinot ar laiku, kad es Monreālas universitātē iedibināju šo tematu.

Valsts prezidentam, tāpat kā zinātniekam, nemitīgi jāmācās, un man tas patīk. Cilvēks, kas nemācās, nav vairs īsti dzīvs — tikai pusdzīvs. Spēja mācīties uztur pie dzīvības un savā ziņā ļauj justies jaunam.

— Saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu 1997. gadā, jūs pieminējāt amerikāņu psihologa Skinera aprakstīto tā saukto atalgojuma likumu: ja grib, lai kāds organisms kaut ko dara vairāk, viņam par to jāsniedz atalgojums. Kas jūs gandarī un varbūt tādējādi ir papildu atalgojums, pildot Latvijas Valsts prezidentes amatu?

— Skiners runāja par dzīvniekiem – atalgojums bija ārējs, vērsts uz bioloģiski nepiepildītām vēlmēm. Ja, piemēram, grib dresēt cirka dzīvnieku, teiksim, tīģeri, viņš jābadina, jāsit utt., lai viņa rīcību varētu kontrolēt. Cilvēkam ir gan ārējie, gan iekšējie dzinuļi. Man, piemēram, iekšējie ir ļoti būtiski, tā ir spēja mācīties, tiekšanās pēc personiskās izaugsmes. Ļoti nopietns izaicinājums ir spēja kalpot, darīt sabiedrībai derīgu darbu — tas savā ziņā ir gan personisks, gan morāla rakstura mērķis, ko savā dzīvē esmu sev uzstādījusi. Man arī šķiet būtiski atstāt kādu iespaidu uz līdzcilvēkiem, darot ko sabiedriski nozīmīgu, paliekošu. Par tādu uzskatu izglītību — un tāpēc strādāju izglītības laukā, jo man šķita, ka ik dienu iesēju kādu derīgu sēklu, kas nesīs augļus vēl ilgus gadus, un mani studenti nesīs tālāk to, ko būs iemācījušies no manis.

Arī būt Valsts prezidentei man šķiet ļoti nozīmīgi, "jo uzvelkot varas mēteli", rodas iespēja runāt publiski un tikt uzklausītai, paust idejas, par kurām esmu dziļi pārliecināta, ka tās aizstāvamas, kopjamas, saudzējamas un sabiedrībā tālāk nododamas. Turklāt man tīri labi patīk ceremonijas un rituāli — jau kopš bērnības, kad bēgļu nometnē, būdama maza meitene, iestājos guntiņās un 18. novembrī stāvēju goda sardzē. Šī ceremoniālā puse rada īpašu gaisotni, noskaņojumu un izceļ zināmas vērtības. Man tas vienmēr ir paticis. Tādas iespējas man ir gan iekšējais, gan ārējais atalgojums.

— Jūs esat Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. Vai atliek vaļas pievērsties arī zinātnei?

— Absolūti ne. Atvaļinājuma laikā varbūt beidzot izdosies sakārtot savu zinātnisko arhīvu, kas Jūrmalas rezidencē pagaidām vēl stāv neizpakotās kastēs, sakrautās gluži vai līdz griestiem, lai reiz varbūt to visu nodotu citiem. Iesāktas vairākas grāmatas, dažas pat gandrīz pabeigtas — pietrūkst pāris mēnešu intensīva darba. Bet kur lai tos ņemu!

Tomēr, piekrītot kandidēt par Latvijas Valsts prezidenti, labi apzinājos, ka ievēlēšanas gadījumā man uz laiku būs jāatsakās no zinātniskā darba. Daļēji to jau biju izdarījusi, uzņemoties Latvijas Institūta vadīšanu.

— Jūsu zinātniskais darbs kādreiz bija saistīts ar latvju dainām. Ja ar vienu vai dažām tautasdziesmām vajadzētu pateikt būtiskāko par Latviju un latviešiem, kuras tās būtu?

— Noraidu tādu nostāju, tā ir nepareiza! Man nav pieņemami šabloniskie stereotipi, ka, piemēram, Holande, tās ir tikai koka tupeles, vējdzirnavas vai šokolāde. Tas ir virspusīgi un necienīgi tā domāt par to zemi, tās kultūru un tradīcijām! Tāpat ar latvju dainām. Man labāk gribētos, ka, piemēram, no citām zemēm uz festivālu "Baltica" atbraukušajiem paliktu prātā nevis kāda tautasdziesma vai melodija, bet noskaņa, ar kādu latvieši dziedāja, un izjūtas, ko viņi pauda dziesmā. Jo tieši tas vislabāk raksturo tautu!

Protams, arī atsevišķas melodijas var palikt prātā un saistīties ar patīkamām atmiņām, bet tās jāatklāj katram pašam. Neviens nevar uzstāt — sak, iemācieties šo tautasdziesmu, un jūs pazīsit latviešu tautu. Tā nenotiek!

— Un tomēr. Mums, piemēram, ir tautasdziesma "Liku bēdu zem akmeņa!". Un ir arī "Kas tie tādi, kas dziedāja?". Abas mūsu, kaut arī tik dažādas, tik atšķirīgas — viena optimistiska, otra smeldzīga. Tauta pa vidu?

— Paši latvieši neapjēdz, cik daudzpusīga ir mūsu kultūra. Strādājot ar atsevišķiem motīviem, kā biju pasākusi savās tematiskajās grāmatās par Saules dainām, jau sen to atklāju un centos parādīt. Tā pati frāze, motīvs, dzejas glezna var tik izmantota kā ķieģelītis, ko iebūvēt dažādās ēkās. Ar to pašu frāzi var izteikt ironiju, patosu, humoru, traģismu, komiskumu, un tas pieder pie šīs tradīcijas īpatnībām un bagātībām.

Nav veselīgi vienkāršot kādu bagātu tradīciju, kā tas notika XIX gadsimtā, kad tautasdziesmas mēģināja formulēt stereotipos. Latviešu tautasdziesmas skaistas dara tieši dažādība, kas aptver visu izjūtu gammu, — tās ir gan mažorā, gan minorā, gan optimisma un dzīvesprieka pilnas, gan skumjas un satriecoši bēdīgas. Piemēram, šī (dzied):

Ai, tu manu grūtu mūžu,

Kā es tevi nodzīvoš’,

Kā es tevi nodzīvoš’.

Sviedrus slauku tecēdama,

Asariņas stāvēdam’,

Asariņas stāvēdam’.

Traģiskāk un izmisušāk vispār nevar!

Bet ir tādas kā "Dzeniet šurp, ciema gani, / Še ir laba ganīšana" vai "Es uzkāpu dziedādama / Baltābolu kalniņā" — tīrs, neatšķaidīts dzīvesprieks un sajūsma, un svētlaime.

Būtu grēks šo bagātīgo skalu vienkāršot, reducēt!

— Dažādos mūža posmos jums ir iznācis dzīvot gan Āfrikā, gan Amerikā, gan Eiropā un iepazīt dažādas zemes un tautas. Kāds salīdzinājumā ar citu tautību cilvēkiem ir latvietis? Gan svešumā, gan tepat Latvijā?

— Kā kurš cilvēks! Cits labāks, cits sliktāks, kāds — tikai viduvējs…

Vislabāk par to var spriest salīdzinājumā, par pamatu ņemot vietas, kur latvieši trimdā atradušies grupās, piemēram, Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tieši latvieši visbiežāk izcēlušies ar saviem sasniegumiem, ar izcilību. Īpaši tas sakāms par Otrā pasaules kara bēgļiem, kas aizgāja svešumā, mukdami no komunistu represijām. Tur bija atlase — tā sauktā buržuāzija un inteliģence, un tādējādi radās arī zināma psiholoģiskā atlase — šie cilvēki bija principiāli, gatavi uzņemties jebkādu risku tikai tāpēc, ka komunistu sistēma viņiem nepatika. Tāda rakstura cilvēki, nokļuvuši svešumā, centās izmantot katru izdevību un smagi strādāja, lai dzīvē tiktu uz augšu. Un vēl latvieši sevi pierādījuši ar labestību un cilvēcību. Amerikā ir daudz mūsu tautiešu, kas saņēmuši godalgas par to, ka strādājuši tā sauktajās aprūpes profesijās — par medmāsu, zobārstu un tamlīdzīgi. Vai arī izglītībā. Un guvuši ne tikai profesionālus panākumus, bet iemantojuši savu līdzcilvēku atzinību par cilvēcību, sirdsdegsmi, spēju upurēties un ziedoties mērķim. Tas ir apbrīnojumi — jo īpaši, ņemot vērā, cik Amerikā procentuāli maz bija latviešu salīdzinājumā ar citu tautu grupām.

— Gan pašu mājās, gan ārvalstīs arvien tiek apbrīnota jūsu svešvalodu prasme. Cik valodās varat sazināties?

— Angļu un franču valodā man ir izcili plašs vārdu krājums. Spēju būt daiļrunīga un atjautīga, turklāt katrā valodā savā atšķirīgā stilā. Izteikties varu arī vācu un spāņu valodā. Saprotu itāļu un portugāļu valodu, un zināmās situācijās pat spēju radīt iespaidu, ka runāju arī šajās mēlēs, bet tā tomēr ir tāda mānīšanās, jo neko daudz tajās pateikt nevaru. Arābu valodu esmu mācījusies tikai bērnībā, tā tagad ir piemirsusies.

— Vai krievu valodas apgūšana jums joprojām šķiet saistoša? To darīt mudina interese vai principialitāte?

— Abi divi! Situācija radās valodas likuma apspriešanas laikā. Uzskatu, ka svešvalodu var apgūt ne tikai bērnībā un pusaudža vecumā, bet arī brieduma gados. Tas gan prasa laiku. Man ir ļoti jauka skolotāja, bet slodze Valsts prezidentes amatā ir milzīga, un man pagaidām fiziski pietrūkst laika krievu valodas apguvei. Taču labā griba un vēlēšanās ir!

— Vecu grāmatu tirgotavā laimējās nopirkt žurnāla "Jaunā Gaita" 1981. gada numuru, kur Tālivaldis Ķiķauka tēlaini aprakstījis tikšanos ar Vairu Vīķi-Freibergu – tolaik psiholoģijas profesori, Kanādas Psihologu apvienības priekšsēdētāju, Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas priekšsēdētāju un NATO zinātniskās komisijas speciālās programmas paneļa priekšsēdētāju: "Mēs esam Monreālā, ārā dziļa ziema, ir rīts, un Vaira Freiberga ātri noskrien lejā. Pāris minūšu laikā viņas bērni dabū zināt, ko ēdīs pusdienās, jo Vaira skrien: Monreālas universitātē viņu gaida rinda studentu. Nedēļas nogalē jāveic administratīvie pienākumi, un viņa jau ir prom… Ir nakts, kad mēs sēžam pie galda debesskrāpja "Ville Marie" jumtā, un visa Monreāla ir zem kājām. Vairai Freibergai ir melns samta tērps, un šovakar Monreālā salst. Ir mīnus 25 grādi, glāzēs vīns un ārpusē skursteņi riež baltu vērpešu mākoņus, dzird franču, angļu un latviešu valodu. Un man sāk likties, ka Vaira Freiberga skrien cauri vairāk dzīvēm reizē."

Jāatzīst — tā šķiet arī Latvijā, sekojot līdzi jūsu daudzajiem pienākumiem un darbiem. Kā pati domājat — cik dzīvēm izskrienat cauri?

— Interesanti! Pagājušajā gadā arī man ienāca prātā doma, ka skrienu vairākām dzīvēm cauri.

Kad mani uzņēma Kanādas Zinātņu akadēmijā, kāda ilggadēja kolēģe, savā ziņā mana krustmāte, iepazīstinot ar pārējiem, raksturoja manu profesionālo izaugsmi: "Dīvaina sajūta – it kā iepazīstinu jūs ar vienu cilvēku, bet, spriežot pēc publikācijām un paveiktā, vismaz trijiem vajadzēja būt!" Viņa, Kanādas Zinātņu akadēmijas locekle, pat nezināja, cik daudz esmu vēl darījusi arī latviešu sabiedrībā…

Jā, es domāju, ka savā ziņā tas varētu būt mans dzīves vadmotīvs — man patīk dzīvot intensīvi, ļoti nomāc remdenums gan sevī, gan citos. Es īsti dzīva jūtos tad, kad degu!

— Kā Alisei Brīnumzemē — "ir ātri jāskrien, lai paliktu uz vietas"?

— Aizdegšanās, aizraušanās — tas liek justies dzīvam, piedzīvot un pārdzīvot notiekošo. Un ne tikai aktivitāte vien. Man tikpat būtiska ir arī kontemplācija un meditācija. Tā ir vēl viena, varbūt slēpta manas dzīves puse, kas publiskā dzīvē neizpaužas. Bet, lai es varētu darboties publiskā dzīvē, man ir nepieciešams klusums, vērošana, pārdomas. Līdzsvaram. Viņvakar labu laiku nosēdēju, skatīdamās, kā riet saule. Klusumā, vienatnē. Izbaudot. Koncentrējoties. Izdzīvojot. Ar pilnu intensitāti. To var iegūt, tikai pilnībā ļaujoties saulrietam. Un tas man palīdz dzīvot pilnvērtīgi.

— Sacījāt, ka ārzemju presei esat sniegusi ap simt interviju. Kāds ir pats interesantākais vai dīvainākais jautājums, uz kādu nācies atbildēt?

— Nogurdinošākais – kā tas ir būt sievietei prezidentei? Nesen uz kārtējo šādu jautājumu atbildēju: "Ir liela priekšrocība – interese no ārvalstu preses. Arī jūs patlaban daļēji esat šeit tāpēc, ka esmu sieviete prezidente, un man līdz ar to ir izdevība pastāstīt par savu zemi."

Starp citu, kādam žurnālistikas nodaļas studentam varētu būt pat interesants diplomdarbs par man adresēto jautājumu sērijām — lingvistiska analīze par to, ar kādu noskaņu vispār vēršas pie Latvijas Valsts prezidentes. Savulaik pati veicu pētījumus, cik attiecīgajā tekstā ir pozitīvi tonētu vārdu, cik — negatīvi. Piemēram, "Spiegel" katrā jautājumā bija tik daudz negatīvā! Tagad, par laimi, vairāk tomēr ir jautājumu ar labvēlīgu, neitrālu, vaicājošu niansi, un arī tas mūsu valstij ir ieguvums.

— 1999. gada 22. augustā, sniedzot interviju Kanādas Nacionālā radio (CBC) studijā Monreālā, kavējāties atmiņās par saviem pirmajiem darba meklējumiem Toronto: "Darba dienestā man paziņoja, ka Kanādas Komercbanka, uz Parlamenta un Karltona ielas stūra, meklē bankas darbinieci. Aizgāju uz banku agri no rīta un biju tik ļoti pārbijusies, ka ceļgali trīcēja. Uz bankas durvīm karājās milzīga misiņa ripa, ko izmantoja, lai pieklauvētu. Spēcīgi klauvēju, cieši turēdamās pie ripas, lai nenokristu uz ceļiem. Dīvainākais bija tas, ka darbinieki, kuri tobrīd atradās bankā, teica: "Tā jaunā sieviete gan ir enerģiska! Skatieties, kā viņa tur stāv, pārliecības pilna! Un cik skaļi klauvē!" Torīt apguvu ko ļoti būtisku — lai atstātu labu pirmo iespaidu, svarīgākais ir nevis tas, kā iekšēji jūties, bet gan tas, kā izskaties."

Vai turpmākajā dzīvē šī atziņa vēl kādreiz palīdzējusi?

— Toreiz man bija tikai sešpadsmit gadu, biju mācījusies franču skolā un augusi vidē, kur valdīja uzskats, ka tik jaunai meitenei strādāt ir nepiedienīgi. Jutos pazemota, man nebija ne darba iemaņu, ne profesijas, un angļu valodu vidusskolā tikai mazliet biju mācījusies. Bet toreiz gūtā atziņa ir noderējusi visu dzīvi – sevi jāiespaido nevis ar saviem pārdzīvojumiem, bet jārīkojas pārliecinoši, un citi tevi uztver pēc tavas rīcības. Tā tautasdziesmā dzied — "Liku bailes zem akmeņa". Tā varētu būt jauna varas versija — ne tikai bēda, bet arī bailes "jāliek zem akmeņa" un braši jāiet pāri!

— Kāda lasāmviela atrodas uz jūsu naktsgaldiņa — kāds kriminālromāns, dzeja vai zinātnisks apcerējums?

— Tur man atrodas… visādas cerības. Jā, vesela kaudze ar cerībām! Grāmatas, ko ceru izlasīt, bet laika trūkuma dēļ vēl netieku klāt.

— Vai Latvijā saules jums šķiet pietiekami?

— Par saulainajām dienām priecājos, bet, kad saule nez kur paslēpjas, kļūst drūmi, tad domāju — vajadzētu "aizskriet" līdz Kasablankai, mazliet uz saulīti palūkoties… Tēvs, savulaik ģimeni uz Maroku aicinādams, sacīja: tur vienmēr ir zilas debesis un gaiss smaržo pēc apelsīniem. Kāda tur bija saule! Tā mani vispār ļoti iespaido. Latvijā, protams, saule nav tik spoža kā Marokā, kur pagāja mana bērnība. Toties šeit ir brīnišķīga ziemeļu gaisma — no pavasara līdz pat rudenim.

Un vienmēr jau var atrast zināmas "kompensācijas". Latvijā ir vienreizēji krāšņa daba. Man sevišķi patīk meži un ūdeņi, Vidzemes mīlīgie pakalni. Ir ļoti skaistas ainavas, kur acis raugās pāri pakalniem un bērzu birzīm. Arī jūra ir skaista — miglā, melna vai sudrabpelēka, vai zila, — vienmēr skaista! Un debesis ir skaistas, ja vien tām pāri nav svina vāks, kā daždien.

Vēl — milzīgā ziedu bagātība, ko nevar salīdzināt ar Kanādas dienvidu biezi apdzīvoto zonu savvaļas dabu — tur ziedu daudzveidība ir daudz trūcīgāka. Mūsu birzēs un norās tiešām var atrast gan tautasdziesmu, gan puķu bagātību. Es skatos, piemēram, uz šīm malvām vāzē — dabas brīnums, brīnišķīga krāsa, zīdainā virsma un veidojums!

Ina Eglīte,

Andris Sproģis

Imants Freibergs, Aina Ulmane, Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe–Freiberga Rīgas pils atslēgu nodošanas ceremonijā pie Rīgas pils ieejas 1999.gada 8.jūlijā

Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vizītē Zviedrijas karaļa pilī 1999.gada 1.decembrī

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Vācijas Federālais kanclers Gerhards Šrēders 2000.gada 29.jūnijā Latvijas vēstniecības ēkas Berlinē atklāšanā

Ceļā, lidmašīnā uz starptautisko forumu par holokaustu Zviedrijas Karalistē 2000. gada 26. janvārī

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Zviedrijas Karalistes premjerministrs Jērans Pērsons Jūrmalas rezidencē 2000.gada 27.jūnijā

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri Tallinā 2000.gada 2.maijā

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, saņemot Latvijas televīzijas balvu "Gada cilvēks" 1999.gada 27.decembrī

Foto: Jānis Deināts