Dainu pasauli dodot gan sev, gan visai cilvēcei

Imants Freibergs, informātikas profesors, LZA goda doktors:

Foto: Juris Krūmiņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Īstas demokrātijas izpratnes Latvijā pagaidām vēl nav, jo nav īstu politisku partiju, esošās ir tikai interešu grupējumi. Tas, ka Latvijā ir ap 40 partiju, arī zināmā mērā ir absurds.

Tomēr labi, ka ir vismaz vairākas partijas, tad vēlētājam ir izvēle. Būtu vēl labāk, ja to nostādnes būtu skaidrākas, teiksim, tradicionāli: kad ir konservatīvie, ir liberāļi un ir sociāldemokrāti. Mums tas nav pārāk izteikti. "Latvijas ceļš", Tautas partija, "Tēvzemei un Brīvībai" – tās būtībā īpaši neatšķiras.

Nodaļa no topošās grāmatas "Millenium. Skats uz Latviju" otrās daļas

— Teic, ka vēsture atkārtojas. Vai Latvijas vēsture atkārtosies?

— Ir tomēr cerība, ka, iesaistoties Eiropas Savienībā, kur informācija brīvi plūst, vairs nav tik viegli atkārtot vecos gājienus. Kaut vai slepenās sarunas: kā Molotovs sarunāja ar Ribentropu, vai Jaltā, kur Staļins apcēla Čērčilu ar Rūzveltu — tie bija slimi, veci vīri un pārdeva mūs. Kā saka, aizdeva par brīvu... Tagad tas tik klusi nenotiek. Labi, ka arī Latvijā ir brīva prese.

— Kā jūtaties šeit, bijušās PSRS valdības vadītāja Alekseja Kosigina bijušajā vasarnīcā? Vai te redzamās gleznas ir jūsu?

— Pa gadu esam iedzīvojušies, tā teikt, pusoficiālajā, pusprivātajā dzīvē. Gleznas lielākoties ir mūsu, dažas, sevišķi pirmajā stāvā, kur notiek oficiālākas pieņemšanas, ir valsts īpašums. Mēs jau atvedām visu savu mantību līdzi no Monreālas, tur māju pārdevām.

— Kā jūs Kanādā vadījāt vasaras?

— Tās ir ļoti līdzīgas Latvijas vasarām. Karstas, mitras. Pavasara tur gandrīz nav — auksts, tad uzreiz nākamajā dienā karsts. Toties rudeņi Kanādā ir ļoti skaisti.

— Vai no Kanādas ozoliem iznāk labi Jāņu vainagi?

— Jā, ozoli ir, tikai jāuzmanās, daži ir indīgi. Mums vasarnīca bija tā sauktajā Tērvetē – latviešu draudzes pirka laukos lielus īpašumus. Tērvete ir pusceļā starp Otavu un Monreālu. Jāņos tur pulcējās latvieši. Līgotāji tautastērpos gāja no mājas uz māju dziedādami. Pie katras mājas viņus saņēma, deva sieru, alu, cits citu apdziedāja, iedzēra drusku alu, parunājās un gāja uz nākamo māju. Tā kādas četras piecas mājas apstaigājot, pagāja stundas piecas, tad pie lielās mājas dedzināja milzīgu jāņuguni.

— Vai Latvijā esat atguvuši kādu zemes gabalu?

Jā, Vairai Kurzemē, Dunikas pagastā, ir kādi 18 hektāri, tos apsaimnieko viens kaimiņš. Es atguvu sava tēvoča zemi pie Auces, Vītiņu pagastā, 16 — 17 hektārus. Viņam tos piešķīra kā brīvības cīnītājam pēc Pirmā pasaules kara. Dēls gudro pirkt kādus pāris hektārus pie jūras, uz Kolkas pusi.

— Vai jūsu meita arī ir Latvijā?

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar dzīvesbiedru Imantu Freibergu, dēlu Kārli un meitu Indru Rīgas pilī 1999.gada decembrī

— Jā, no pagājušā gada rudens. Viņa strādā Latvijas Attīstības aģentūrā.

— Ko spilgtāk atceraties no bērnības – no Latvijas toreiz?

— Atceros savu skolas gaitu sākumu. Jelgavas Skolotāju institūtā bija paraugpamatskola. Palaikam dzīvoju arī Rīgā pie vecvecākiem.

— Vai Jelgavas bumbošanu atceraties?

— Jā. Tajā naktī, kad Jelgava dega, mēs ar mammu pametām mājas, jo viss apkārt sāka liesmot. Daudzi citi arī muka. Mums garām brauca kāds paziņa ar pajūgu, paķērām tikai divus koferīšus un braucām, mūsu sunītis arī skrēja līdzi. Braucām ārā no Jelgavas uz laukiem, uz Mūrmuižu, kur vecākiem dzīvoja paziņas. Sunītis diemžēl nobijās no sprādzieniem un pazuda. Tikai astoņdesmitajos gados dabūju zināt, ka viņš bija aizskrējis atpakaļ un nodzīvojis ilgu mūžu pie kaimiņiem, kas mums bija draugi.

Tā mēs atpakaļ mājās netikām. Jelgava palika krievu rokās, citādi mēs noteikti būtu gājuši atpakaļ. Tad nāca rudens, mēs virzījāmies caur Kurzemi tālāk uz Liepāju. Novembrī aizbraucām no Latvijas. Tēvs gandrīz palika Latvijā pie mežabrāļiem.

— Vai lēmums braukt prom tapa pēdējā brīdī?

— Tas būtu jāprasa vecākiem, bet viņi ir miruši. Viens iemesls, kāpēc nepalikām, bija tas, ka 1940.gadā tēv, būdams arhitekts, bija vadījis daudzus būvdarbus, arī Liepājas kara ostā. Un beigās laikam bija kaut ko nogrēkojies, varbūt ko asāk pateicis. Krievi viņu meklēja, viņš paguva noslēpties, un drīz ienāca vācieši. Kad krievi nāca atpakaļ, viņš vairs negribēja palikt.

Kad nonācām Vācijā, vecāki domāja, kurp braukt. Devāmies uz Vācijas vidieni, uz Veimāru, tā bija zināma kā kultūras pilsēta. Tēvs dabūja darbu, vadīja tuneļu būves darbus kalnainajā Tīringenē. Tuneļos vācieši būvēja ātrās lidmašīnas, no tām vēlāk, kad apkaimi pārņēma krievi, iznāca krievu iznīcinātāji MIG. 1945.gadā, kara beigās, Veimāru stipri sabumboja amerikāņi. Tad es arī biju pilsētā, slēpāmies kādas skoliņas pagrabā.

— Esat pieredzējis divas lielas bumbošanas – Jelgavā un Veimārā. Vai no baigā gada Latvijā kaut ko atceraties?

— Mums Jelgavā bija dārza mājiņa. Toreiz vecāki tur slēpa kādu igauni, laikam politiķi, kurš bēguļoja no krieviem.

— Kā nokļuvāt Francijā?

— Tas ir garš stāsts. Pēc Veimāras bombardēšanas mēs ar mammu pārcēlāmies uz mazu ciemu, Reinštati, tuvāk pie tuneļa būves vietas. Tad ienāca amerikāņi. Slēpāmies pagrabiņā lauku mājās kopā ar vācu zemniekiem, te uzreiz ienāk nēģeris amerikāņu formā.

Bijām amerikāņu zonā, bet nezinājām, kas tur īsti notiks. Tēvs nejaušā sarunā ar kādu garāmgājēju dabūja dzirdēt, ka Tīringeni atdos krieviem. Tad vecāki teica: nu atkal jāmūk. Dabūjām ratiņus, salikām savas mantas — nekas daudz nebija, pāris koferu. Es stūmu tēva divriteni, viņi — ratiņus. Un mēs gājām vienkārši uz rietumiem. Tā nosoļojām ap 700 kilometru kājām, sākot no Tīringenes, pāri visiem kalniem. Jo nezināja jau, cik tālu krievi ienāks. Tēvs domāja: tiksim pāri Reinai, tad jau būs droši.

Tikām pāri Reinai, tad vecāki uzelpoja — tālāk jau droši vien krievi netiks. Bet kur nu lai iet? Tā kā mamma bija mācījusies Franču licejā Rīgā, prata franču valodu, domājām — meklēsim patvērumu tuvāk Francijai. Nonācām Triēnā, gandrīz pie Luksemburgas un Francijas robežas. Tā bija franču zona. 1948.gadā emigrējām uz Franciju. Tā varbūt no vecāku viedokļa bija kļūda, jo arī Francijā pēc kara bēgļiem klājās grūti. Tēvs, arhitekts, tur varēja strādāt tikai par zīmētāju. Man atrašanās Francijā nāca par labu. Mācījos franču vidusskolā, man bija labas sekmes, biju arvien pirmais.

— Valsts prezidente ir uzsvērusi savu franču izglītības ietekmi. Vai jūs arī tā varat teikt?

— Jā. Vidusskolā guvu labas zināšanas literatūrā, matemātikā, ķīmijā, fizikā. Gāju koledžā, kur mācīja arī tehniskās, materiālu zinātnes, tehnisko zīmēšanu. Tā man noderēja vēlāk Kanādā. Izskatījās, ka Francijā īpašas perspektīvas nav. Tēvs Latvijā bija iekļāvies korporācijā, un daudzi viņa korporācijas biedri bija aizbraukuši uz Ameriku un Kanādu. Tie aicināja: brauc taču pie mums, te ir labāk, ātrāk var tikt uz zaļa zara. Es aizbraucu pirmais, 1954. gadā.

— Vecāki vēl palika Francijā?

— Jā. Kanāda lāga negribēja ņemt, jo viņiem toreiz jau bija kādi 50 gadi. Atbraucu pirmais uz Toronto. Tur noderēja mana zīmēšanas prasme. Strādāju par zīmētāju projektēšanas centrā Ontario, pēc tam sāku studēt inženierzinātnes.

— Vai tie bija jaunības sapņi vai apstākļu sakritība, ka izvēlējāties šo nozari?

— Tēvs bija arhitekts, viņš teica, ka jāmācās par inženieri. Man tā likās laba doma, bet pašu vairāk interesēja kaut kas zinātnisks. Pēc pirmā studiju gada pārgāju uz inženierfiziku, vēlāk sāku interesēties par datoriem. Toronto universitātē sapazināmies ar Vairu, viņa studēja psiholoģiju.

— Vai Toronto tolaik bija daudz latviešu?

— Kādi desmit tūkstoši.

— Un universitātē?

— Pietiekami, lai veidotos latviešu studentu klubiņš. Bija ballītes, tika rīkoti jaunatnes svētki — tā bija Bruņa Rubesa ierosme, viņš savāca latviešu jauniešus latvietības atmosfērā.

— Kāds trimdā tolaik bija noskaņojums – ka Latvija reiz būs brīva vai arī jums uz mūžu būs jāpaliek Kanādā?

— Vācijā mani vecāki bija tā noskaņoti, ka tūliņ, tūliņ brauks atpakaļ. Domāja: vācieši sakauti, tas labi, amerikāņi tūliņ uzvarēs krievus, un brauksim mājās. Francijā arī vēl gaidīja. Bet gadi gāja, un kļuva skaidrs, ka nekas nemainīsies. Kanādā latvieši jau sāka stipri šaubīties, vai jelkad redzēs brīvu Latviju, tomēr piedalījās politiskajās aktivitātēs.

— Kā izdevās uzturēt latvietību, ja likās, ka redzēt brīvu Latviju nav izredžu?

— Varbūt tāda klusa cerība tomēr bija. Vadīja apziņa, ka jārunā to vārdā, kam pašiem tas liegts, ka tomēr jāprotestē pret okupāciju, jāparāda pasaulei, kas Latvijā notiek, kā tur tiek mākslīgi pludināti iekšā krievi, forsēta industrializācija. Un savējiem, kam ir bijusi kopēja pagātne, tomēr vieglāk saprasties. Zināmā mērā pēc Bruņa Rubesa iniciatīvas sāka jauniešu 2x2 vasaras seminārus. Tajos aicināja zinīgus lektorus, kas stāstīja par politiku, Latvijas vēsturi, kultūru.

— Vai Valsts prezidentes interese par folkloru radās šajās nometnēs?

— Jā. Viņai nācās lasīt lekcijas. Kad šī tēma sāka pašu dziļāk interesēt, viņa atklāja folkloras milzīgo bagātību.

— Kad jūs sākāt pētīt folkloru?

— Apmēram tajā pašā laikā. Pārlūkojot mūsu dainas, redzēju, ka to ir ļoti daudz un, lai varētu tikt klāt kādai konkrētai tematikai, ir šausmīgi ilgi jāmeklē. Es tajā laikā biju sācis strādāt informātikā. Beidzu inženierfizikas studijas, tad ņēmu kursu datorzinātnēs un vēlāk sāku strādāt IBM firmā. Pēc pāris gadiem pārgāju strādāt uz Makgila universitāti, pievērsos informātikai, datoriem. Sāku domāt, ka būtu labi, ja varētu visas dainas apstrādāt ar datora palīdzību. Bet vispirms, protams, jādabū tās datoram lasāmā formā. Tas ir grūts darbs, toreiz vēl viss bija jāieraksta perfokartītēs. Tagad dainas vienkārši ieskenējam datorā grafiski.

— Cik daudz no šī darba ir paveikts?

— Tur ir vairākas fāzes. Sākumā strādājām ar dainu Kopenhāgenas izdevumu, kopā kādi 70 000 dziesmu — visas Krišjāņa Barona pamatdziesmas, galvenie varianti, ņēmām arī dainas no profesora Pētera Šmita trīsdesmito gadu izdevuma papildsējumiem. Ar to sākām. Dabūjām arī dažādus grantus no Kanādas valdības. Mani tas interesēja no informātikas viedokļa — šāda literāru tekstu, mutvārdu literatūras apstrāde un meklēšana, Vairu vairāk interesēja dainu saturs. Tā sākām šajā jomā sastrādāties.

— Ko darāt pašlaik?

— Astoņdesmitajos gados ieinteresēju arī Latvijas Universitāti un Zinātņu akadēmiju uzsākt visu Barona dainu sējumu ievadīšanu datorā, tātad faktiski 200 tūkstošus dainu. Informātikas darbu vadīja Latvijas Universitātes profesors Harijs Bondars. Studenti te ierakstīja terminālos dainas no Barona sējumiem. Tas ir pilnīgs Barona dziesmu tekstu krājums.

— Kad varēsim lasīt datorā Barona Dainu skapi?

— Dainu skapis – tas ir cits projekts, tagadējais.

— Ar ko tas atšķiras?

— Dainu skapī ir oriģināli, Barona rokraksti. Tās ir mazas zīmītes, 3x11 centimetri, 70 atvilktnītēs, kopā ap 350 tūkstošiem, tie vairs nav teksti, tie ir grafiski attēli. Bet ir svarīgi, ka tās ievada datora atmiņā, vispirms tādā veidā saglabājot šīs zīmītes. Mums Dainu skapis ir viens, kopijas taču nav.

— Un arī fondi tiek glabāti nepiemērotos apstākļos.

— Jā, Zinātņu akadēmijā skapī aiz metāla durvīm. Mikrofilmas, 60 gadu vecas, neviens tās nav skatījies, tās ir nepilnīgas. Nedod Dievs, ja kaut kas ar to skapi notiek.

Šis darbs ir iesākts ar Amerikas Latviešu fonda palīdzību. Līdz šim no 350 tūkstošiem kādi 60 tūkstoši ir ieskenēti. Tas ir ļoti darbietilpīgs process.

— Kā tas notiek? Jūs pats arī ejat pie tā skapja?

— Tur strādā Folkloras krātuves darbinieki, viņi ņem palīgā studentus. Bet šo darbu ātrāk nekā nevar padarīt. Vispirms ir jānokāpj uz otro stāvu, jādabū katra atvilktnīte un jāuznes 15. stāvā. Paņem vienu atvilktnīti, atnes, tad izņem vienu zīmīti. Tā ir jāidentificē, dati jāievada datorā. Tad to novieto uz skenera: ieliek tādā kā kopētājā, piespiež pogu, apskatās uz ekrāna, vai ir labi izdevies. Ja ir labi, atliek zīmīti kastītē. Kādas divas minūtes nepieciešamas katras zīmītes apstrādāšanai.

— Vai zīmītes ir labi saglabājušās?

— Jā, normāli salasāmas. Papīrs ir sadzeltējis, bet tas nekad nav bijis balts. Zīmītes ir apmēram simt gadu vecas. Zīmīte numur viens ir bēdīgā stāvoklī, jo vienmēr, kad rāda skapi, to izņem pirmo. Ļoti interesantas ir daudzas Barona anotācijas uz zīmītēm.

— Vai ievadītajiem rokrakstiem būs arī komentāri?

— Tas ir nākamais projekts. Vajadzētu tādu multimediju projektu, ka, teiksim, redz uz ekrāna rokrakstu, arī teksts ir jau iepriekš ievadīts, to var parādīt, salīdzināt, kāds izskatās rokraksts, kāds teksts, un tad var dot izskaidrojumu, anotāciju, arī parādīt fotogrāfijas. Piemēram, mūsdienu pilsētnieki jau nezina, ko nozīmē riju kult. Var parādīt dažādus lauku darbarīkus – foto attēlos, vēl labāk video, var parādīt, kā, teiksim, riju kūla. Dziesmām var pievienot melodijas, kuras dzied kāda folkloras grupa — "Iļģi" vai "Skandinieki", var notis parādīt. Ja gribam iziet pasaulē, jāsniedz arī tulkojumi.

— Vai šis projekts ir idejas līmenī?

— Tas ir priekšprojekta līmenī. Gribam mēģināt dabūt naudu no Eiropas Savienības 5.ietvarprogrammas, tā arī Latvijai pieejama. Esam par to domājuši, bet tad mums jāatrod arī partneri Eiropā. Dažus kontaktus esam uzņēmuši.

— Kad varētu tikt pabeigta Dainu skapja satura ievadīšana?

— Tas prasa vairākus gadus, pašlaik mums ir tikai viena darba stacija. Būtu jādabū vairāk līdzekļu, tad varētu strādāt paralēli — vairākas darbstacijas, vairākas atvilktnītes uzreiz. Pašreizējā ritmā mums paies kādi četri pieci gadi.

Kad Dainu skapja saturs būs internetā, ikviens, lai kur viņš būtu pasaulē, varēs skatīties un lasīt visu, kas atrodams Dainu skapī. Citādi tas ir gandrīz nepieejams, to redz tikai daži folkloras krātuves darbinieki un kāds pētnieks. Turklāt oriģināliem vispār nevajadzētu ķerties klāt, jo šīs Barona rakstītās zīmītes bojājas.

— Dainas laikam ir ļoti grūti tulkot?

— Saturu jau var pārtulkot. Dainas sastāv no tā saucamajām modulārajām vienībām. Lai kaut ko pateiktu, vajag divreiz divas rindiņas. Četrrinde ir loģiskais uzbūves bloks, to jau Krišjānis Barons atzina. Daži viņam pārmet, ka iesūtītās garākas dziesmas viņš sadalījis četrrindēs. Viņš tad četrrindes klasificēja tematiski.

— Vai dainu latvietis un mūsdienu latvietis spētu saprasties?

— Atbilstošas dainas var atrast pilnīgi visām situācijām, jo tās ļoti simboliskā veidā pauž universālas patiesības. Simboli gan vieglāk saprotami lauku cilvēkam. Par sauli vien ir 4000 dziesmu.

— Vai ir arī dainu pētnieki nelatvieši?

— Nelatviešu mūsu folkloras pētnieku vidū maz, lielākoties tie ir latvieši vai ar latviešiem radnieciski saistīti cilvēki, vai arī draugi. Dainās var atrast visu, sākot ar reliģiju, mītiem, sadzīves paražām, ģimeni. Vairas grāmatā "Dzintara kalnā" aplūkotas dažādas folkloras tēmas.

— Kuri patlaban ir ievērojamākie latviešu folkloras pētnieki?

— Latvijā tā ir Janīna Kursīte un viņas studenti, Rietumos — Aija Beldava. Arī dievturi, protams, interesējas par folkloru. Dievturības saietos mēs esam piedalījušies, tur ir jauka atmosfēra, Vaira ir arī teikusi dižrunas dievturu saietos dziesmu svētkos.

— Jūsu grāmatplauktā redzam grāmatas par dzīvās ētikas mācību.

— Rērihs? Tas viss, ko dēvē par "new age", zināmā mērā sasaucas ar dainu principiem. Dievs, Dieva pasaule, kosmiskais ir visur. Kā latviešu dainās, kur Dievs ir labestīgs, katram pieejams, atrodams arī zāles stiebrā un cūciņā. Šis princips atšķiras no kristiānisma, no jūdaisma principa, ka Dievs ir viens pats kā soģis augšā, no kā jābīstas.

— Vai Lielvārdes jostas rakstos informatīvi ir kas vairāk par ornamentu?

— Nezinu, tas jāprasa Rasmai Rozītei. Ģeometriski raksti ir daudzām tautām.

— Kāds ir humanitāro zinātņu stāvoklis Rietumos?

— Tas, ka informācija ir atrodama internetā, zināmā mērā ļāvis šīm zinātnēm uzplaukt. Internetā jau ir ievadīti Bībeles teksti, literatūra, īpaši angļu literatūra, visi Šekspīra darbi. Arī lietotāju skaits ir audzis, jo vairs nav jābrauc uz kādu bibliotēku un tur jāsēž, var strādāt mājās.

— Jūs dzīvojat divās ļoti atšķirīgās pasaulēs. Dainas ir viena pasaule, un mūsdienu Latvija — otra.

— Tā iznāk, jā. Strādāju pusslodzi Latvijas Universitātē informācijas tehnoloģijas daļā. Informācijas tehnoloģiju attīstībai Latvijā ir svarīga investīciju piesaiste šajā nozarē. Eiropas Savienībā mēs ar lauksaimniecību diez vai tālu tiksim, jo Eiropā tā ir ļoti subsidēta, bet mums ir gudras galvas Latvijā, laba izglītības sistēma.

— Informātika varētu būt Latvijas prioritāte?

— Jā, tā jau ir atzīta kā viena no mūsu prioritātēm.

— Vai šajā jomā varēsim konkurēt ar citām valstīm, teiksim, Indiju, tur ir ļoti daudz cilvēku, viņi var strādāt par mazu atalgojumu?

— Noteikti varam konkurēt, jo pieprasījums arī ir ļoti liels. Vācijā vien trūkst 70 tūkstošu programmētāju, tātad darba pietiks visiem. Tagad elektroniskā komercija strauji attīstās, trūkst speciālistu.

— Kur dabūt līdzekļus izglītībai?

— Vajadzētu piesaistīt arī lielās firmas, piemēram, IBM, lai investē, palīdz izglītot speciālistus. Pasniedzēju algas pašlaik ir bēdīgi zemas. Taču informācijas tehnoloģiju industrija pati zināmā mērā piedalās speciālistu izglītošanā un apmācībā. "Dati", "Tilde", SWH tehnoloģijas" — jo bagātākas kļūst tādas firmas, jo vairāk tās var atvēlēt izglītībai. Lai arī pasaules lielās firmas — "Microsoft" vai IBM dažus miljonus iegulda Latvijā, tām tāda nauda nav nekas īpašs. IBM elektroniskajā komercijā gatavojas ieguldīt miljardus. Nav iemesla, kāpēc Latvija un citas Baltijas valstis nevarētu no tā dabūt kādu daļu.

— Kādas ir jūsu iespējas pašreizējā statusā veicināt informātikas attīstību Latvijā?

— Tiekos ar dažādu firmu pārstāvjiem. Nupat braucienā uz Vāciju tikos ar IBM darbiniekiem. Viņi ir ieinteresēti sadarbībā.

— Vai viņi nebaidās Latvijā ieguldīt līdzekļus?

— Kāpēc lai baidītos?

— Teiksim, var biedēt politiska nestabilitāte.

— Baltijas valstis nemaz tik nestabilas nav, demokrātiska sistēma mums ir desmit gadus, un nekādas briesmas tai nedraud. Esam daudz stabilāki nekā, teiksim, Krievija, kaut gan tur arī tāpat ir gudri prāti, ļoti daudz zinīgu informātiķu. Mums jāspēj pieturēt pašu speciālistus, lai pēc studiju pabeigšanas Latvijā viņi neaizbrauc uz ārzemēm.

— Vai tas ir iespējams?

— Tas būtu iespējams. Ja viņi šeit pelnītu kaut pusi no tā, ko saņem ārzemēs, viņi paliktu Latvijā. Šeit tomēr ir jaukāka vide, ir draugi. Domāju, ar laiku mēs varēsim viņus noturēt. No vienas puses, ir labi, ka viņi aizbrauc — lai pastrādā, pastažējas ārzemēs, iegūst pieredzi. Kad atgriezīsies, kontakti, kas tur iedibināti, viņiem lieti noderēs, veidojot jaunas firmas.

— Tomēr investīciju ziņā Latvija atpaliek no Igaunijas un arī no Lietuvas.

— Nezinu, vai tik daudz atpaliek. Igauņu, kaut vai skaita ziņā, ir mazāk par mums. Baltijas valstīm zināmā mērā jāturas kopā. Baltijā jau dzīvo tikai kādi 8 miljoni cilvēku, tas ir maz. Tikai Latvijas mērogā vien firmai ir ļoti grūti ilgākā laika posmā izdzīvot. Ja uzņēmums attīstās, tad diezgan droši, ka to kāds nopirks. Tas jau arī nav sliktākais, tagad notiek globalizācija, piemēram, telekomunikāciju laukā lielās firmas pērk cita citu par miljardiem.

— Kas kavē investīciju lielāku piesaisti Latvijā?

— Arī tas, ka esam maza valsts. Ja kāda firma pētī tikai mūsu tirgu, tad tas šeit tomēr ir mazs. Atliek kopuzņēmumi, jo te darbaspēks ir izdevīgs, varbūt drusku lētāks (droši vien ilgi jau nebūs lētāks). Investētāji skatās arī uz nodokļu politiku, meklē, kur ir zemāki nodokļi, bet mums diemžēl tie nav tik zemi. Infrastruktūras arī pie mums ir iznīcinātas, varbūt ar retiem izņēmumiem. Tātad jāsāk gandrīz no nulles.

— Kā jūtaties Latvijas politiķu vidē? Valsts prezidente reiz televīzijā teica, ka te būtu Augeja staļļi mēžami. Vai jūs tam piekrītat?

— Grūtības rada tas, ka esam maza zeme. Ekonomiskie grupējumi mazākā vidē atstāj lielāku iespaidu. Amerikā tādu grupējumu, kādi ir mūsējie, ir ļoti daudz, tāpēc to tur tā neizjūt. Protams, tas rada lielākas grūtības un lielākas iespējas kādam grupējumam ietekmēt politiku.

— Kādā intervijā teicāt, ka jūs gribētu, lai šie grupējumi vairāk rēķinātos ar valsts interesēm.

— Šie grupējumi grib, lai tikai pašu uzņēmumi, pašu firmas zeļ un plaukst, un neraugās, kā bagātību pārdalīt visiem iedzīvotājiem. Ar to es domāju izglītības finansēšanu, atbalstu zemniekiem, pensionāriem un tā tālāk.

— Tas, ka uzņēmēji grib, lai viņi zeļ un plaukst, ir dabiski.

— Jā, bet arī pārējiem vajadzētu no tā iegūt, vismaz saņemt godīgi nomaksātus nodokļus.

— Vai tas nozīmē, ka Latvijā likumu sistēma nepietiekami ierobežo šādus grupējumus?

— Sūdzas jau, ka likumu sistēma nav sakārtota, sevišķi attiecībā uz uzņēmējdarbību. Tagad būs jauns likums par komercdarbību. Bet, ja vienā istabā var atvērt, teiksim, 20 uzņēmumus, un, kad tur aiziet, tur priekšā sēž tikai viens klaidonis, tad tomēr kaut kas šajā sistēmā nav pareizi. Tāpat kā tas, ka caur ārzonu firmu kapitāls aizplūst uz ārzemēm, kur nav zināms, kas tālāk notiek, arī nodokļi netiek maksāti. Ir labi, ka firmas attīsta savu peļņas spēju, bet peļņai jāpaliek Latvijā.

— Kā šajā aspektā raugāties uz "Latvenergo" privatizāciju?

— Neesmu šajā jautājumā iedziļinājies. Tur ir savi "par" un savi "pret". "Pret" tādēļ, ka tas ir valsts uzņēmums, kas nes peļņu, un rodas loģisks jautājums, kāpēc to atdot privātām interesēm? "Par" tādēļ, ka privātfirmas darbojas efektīvāk. Tāpēc privatizētājs nedrīkstētu būt kāds ārzemju valsts uzņēmums.

— Kādā stadijā ir demokrātija Latvijā?

— Īstas demokrātijas izpratnes Latvijā pagaidām vēl nav, jo nav īstu politisku partiju, esošās ir tikai interešu grupējumi. Tas, ka Latvijā ir ap 40 partiju, arī zināmā mērā ir absurds.

Tomēr labi, ka ir vismaz vairākas partijas, tad vēlētājam ir izvēle. Būtu vēl labāk, ja to nostādnes būtu skaidrākas, teiksim, tradicionāli: kad ir konservatīvie, ir liberāļi un ir sociāldemokrāti. Mums tas nav pārāk izteikti. "Latvijas ceļš", Tautas partija, "Tēvzemei un Brīvībai" — tās būtībā īpaši neatšķiras.

— Vai jūtat kāda jauna politiska spēka iedīgļus Latvijā?

— Jaunus mums nevajag, mums jau esošo ir par daudz. Vajadzētu tos izteiktāk virzīt.

— Cilvēki grib sūdzēt bēdas Valsts prezidentei. Kas var tikt pie prezidentes, vai ir noteikta kaut kāda kārtība? Visus taču nevar pieņemt.

— Nevar. Viņa saņem 700–800 vēstuļu mēnesī. Līdz šim viņa vairāk pieņēma dažādu organizāciju pārstāvjus, piemēram, no arodbiedrībām, Dziesmu svētku komitejas. Tagad ir paredzēts, ka ikviens varēs iesūtīt lūgumu tikties ar Valsts prezidenti, un būs loterija. Reizi nedēļā vai divās Valsts prezidente veltīs pāris stundas, lai uzklausītu šos dažus cilvēkus.

— Vai jums Valsts prezidentes dzīvesbiedra statuss ir nesis arī neparedzētas pārmaiņas?

— Nezināju, ka būs tik ļoti jāpieskaņojas Valsts prezidentes grafikam. Nevaru aizbraukt, kur un kad vēlos. Nebiju varbūt gaidījis arī to, ka tik daudz būs jāpalīdz prezidentei tieši praktiskās lietās.

— Vai vizītēs jums obligāti jābrauc līdzi?

— Obligāti ir jābrauc līdzi valsts vizītēs, arī svarīgākajās darba vizītēs. Piemēram, braucu līdzi uz Vāciju, kaut arī tā nebija valsts vizīte, taču tur bija paredzēta tikšanās ar Vācijas prezidentu un viņa dzīvesbiedri.

— Cik valodas jūs protat?

— Latviešu, protams, angļu, franču. Vācu valodā varu sarunāties.

— Vērojot televīzijas ekrānā Valsts prezidenti, liekas, pašlaik viņa ir pārvarējusi sākuma grūtības un ir jau ļoti droša, pārliecinoša.

— Droša viņa vienmēr ir bijusi, tikai tagad vairāk to apzinās.

— Vai jaunībā arī viņa bija tik droša?

— Jā, kā tad ne. Viņai nekad nav bijis bail.

— Cik viņai ir padomdevēju?

— Nav daudz. Padomnieks militārajās lietās, ekonomikā, ārlietās, tautību jautājumos, kādi pieci seši varbūt ir. Vajadzētu vēl, bet grūti arī atrast cilvēkus, ar kuriem var tiešām labā līmenī sastrādāties.

— Kas tagad notiks ar trimdu?

— Tā lēnām beigsies. Tas ir dabīgs process. Jau 19.gadsimta beigās latvieši brauca uz Ameriku. Ļoti daudz latviešu bija Minesotā, arī Kanādas rietumdaļā, viņiem tāpat bija savi teātri, savas biedrības, viss bija, bet tā lieta turas 50–60 gadus.

— Ebrejiem turas ilgāk.

— Jā, bet Amerikā viņi jau runā angliski, nerunā ivritā vai jidišā. Viņus satur kopā jūdaisms.

— Vai, ielūkojoties kādus 10 gadus tālā Latvijas nākotnē, esat optimists?

— Visumā pēc dabas esmu optimists un domāju, ka mēs jau būsim Eiropas Savienībā, varēsim labāk sakārtot likumus un dzīvot pārticīgāk.

— Vai tiešām būsim Eiropas Savienībā?

— Noteikti. Mums gan jāuzmanās, lai mēs nebūtu tikai Eiropas Savienības preču patērētāji, bet būtu arī ražotāji. Tas dotu stabilitāti.

— Kāda ir jūsu nostāja Okupācijas muzeja jautājumā? Vai tam jāpaliek tur, kur tas ir pašlaik, vai jāpārceļ?

— Labāk jau būtu, ja tam atrastu citas telpas kaut kur centrā.

— Pašreizējo vajadzētu jaukt nost?

— Manuprāt, jā. Pieminekli strēlniekiem vajadzētu atstāt, bet muzeja ēku nojaukt, tā arhitektoniski neiederas apkārtnē.

— Ko domājat par Gunāra Birkerta projektēto bibliotēku?

— Tā ir prestiža lieta Latvijai, tas ir politisks jautājums. Tur ir divi aspekti, viens ir informatizācija, otrs — pati būve. Tie ir zināmā mērā šķirami. Ja bibliotēku necels, neviens jau tādēļ nemirs. Ja uzcels, savs labums būs — tomēr visa informācija vienkopus.

— Kādu paredzat latviešu un citu mazo valodu nākotni globalizācijas laikā?

— Latviešu valoda var saglabāties bez grūtībām, mūsu ļaužu masa ir pietiekami liela.

— Kāds ir kritiskais lielums?

— Diezgan mazs, tūkstošos. Mēs esam tomēr miljons. Nedomāju, ka mūsu valoda ir apdraudēta. Tomēr tā ir jākopj.

— Taču būs apdraudēta, ja saglabāsies līdzšinējā dzimstības tendence. Cik amerikāņu ģimenēs vidēji ir bērnu?

— Tagad arī samazinās. Amerikā cilvēku skaita pieaugums ļoti lielā mērā notiek tikai imigrantu dēļ. Imigrantiem no Indijas, Latīņamerikas un no austrumu zemēm ir daudz bērnu.

— Vai tas nozīmē, ka baltie cilvēki izzudīs?

— Katrā ziņā viņu īpatsvars samazināsies, un prognozē, ka Amerikas Savienotajās Valstīs tas noslīdēs zem 50 procentiem.

— Kā jūs uztverat globalizāciju — kā iespēju vai apdraudējumu?

— Abējādi. Ja spēsim izmantot tirgus pavērtās izdevības, varēsim izvērsties pasaulē un gūt labumu arī no pasaules. Bet bīstami ir tas, ka Latvija ir maza valsts un maza tauta, tā var tikt noslīcināta globalizācijas jūrā.

Helēna Grīnberga

Iejūtoties baikera lomā

Vēlot veiksmi Latvijas izlases hokejistiem

Svinot 2000.gada Līgo svētkus

Griežot laulības četrdesmitgades jubilejas torti

Apmeklējot izstādi "Garākais degustācijas galds Latvijā"

Pieņemot folkloras festivāla "Baltica 2000" dalībniekus no Taivānas

Sveicot folkloras grupas "Suitu sievas" dalībnieces

Foto: Juris Krūmiņš

— speciāli "Latvijas Vēstnesim"