Baltais audekls

Pārdomas Ritas Valneres gadumijā

Rita Valnere Foto no Ritas Valneres arhīva

Kādreiz, domādama par gleznotāja pārdzīvojumu, radot jaunu darbu, Rita Valnere šīs emocijas izteica ne krāsās, bet dzejā:

Kā baltam tev, tik tīram,
pieskarties,
Likt nezināmai pasaulei
te atvērties?
Tā dzīvot sāks,
Ņems mani savā varā
– mocīs, locīs,
Liks sevi noliegt, aizmirst
– atdoties.
Mans prieks būs īss…

Parasti Rita Valnere necenšas skaidrot savu darbu saturu. Taču viņa allaž vedinājusi saprast, ka ik glezna ir zināma laikmeta noskaņu un kontrastu atklāsme. Par Ritas dzīvesbiedru Eduardu Kalniņu nupat jubilejas izstādē kritiķi teica, ka viņa dzīves pamatstihija ir pati glezniecība un jūra, bet par Ritas Valneres vērienīgo darbu krājumu var teikt, ka tā kodolu nosaka daļa no Raiņa meklētā “Saules, sievietes un bērna kulta”. Gleznotājas dzīvi gaišu dara apziņa: “Ik jaunu piedzimšanu pavada Saule.” Ik jaunu, darbam sagatavotu audeklu vispirms apspīd baltā, tīrā gaisma. Radīšanas prieks. Cenšanās sievietes skatījumā atklāt mīlestības un bērna tēmu, kas reizē ir gan atsevišķas dzīves, gan pašas dzīvības tēma. Dzīves, kas nāk no pagātnes dzīlēm ar uzkrātās pieredzes vērtībām. Nāk ar skaistumu un maigumu, kas sasilda mātes un bērna apkārtni un audeklu, staro portretēto mākslinieku sejās, jauniešu acīs, pašas lietu dabas atklāsmes priekā: “Šūpulis”, “Ārija Elksne”, “Kaprīze”, “Māte ar bērnu”, kluso dabu un ziedu sērijās…
Māksliniece labi zina – tiklīdz ota pieskarsies audeklam, tapšanas priekam līdzi nāks smeldze par sāpīgiem dzīvības pārtapšanas veidiem, jo “miljardi dzīvības šūnu visapkārt mājo ap mums un mūsos, kā ugunī degot, sadegot visiem un visam…” Pārdzīvotais balto audeklu dalīs gaišos un tumšos krāsu laukumos, liks atsacīties no idilles, nojaust paaudžu konfliktus, laikmetu kontrastus, vērtību bojāeju, kultūras krīzes. “Ņems savā varā – mocīs, locīs.”
Aizejošās paaudzes sāpes ar negaidīti asu smeldzi Rita Valnere savulaik projicēja gleznā “Atvērums”. Jaunie iet pāri miglājā tītajai Zemei kā mātei, un šis gājiens ir biedējošs savā tiešumā un savā dīvainajā aklībā… “Es nevaru izskaidrot, kāpēc man tas bija vajadzīgs, kādas domas noveda līdz šādam darbam, taču tā tapšanu noteica kāda iekšēja režija…” Šobrīd mākslinieces darbnīcā ir audekls, kur aiz vīna glāzes zaļganās sienas grimst bērna un sievietes figūras.
Rita Valnere allaž daudz domājusi par gleznotāja misiju, par Lielās mākslas noslēpumaino spēku. Pašlaik viņa atskatās uz tiem būtiskajiem notikumiem mūžā, kas savulaik viņas paaudzei devuši tik reti iegūstamo iespēju iepazīties ar mākslas šedevriem, kuri atradās aiz Padomju Savienības robežām. Itālijas ceļojums, Indijas ceļojums, bet pats pirmais un neparastākais – jauno mākslinieku grupas brauciens uz Franciju 1965.gadā. Visi viņi noskaņoti redzēt pēc iespējas vairāk, pabūt Marseļā, Provansā, Arlē, kur gleznojis Sezāns, Ležē, van Gogs… Un, protams, Parīzē. Par to – no pašas mākslinieces pierakstiem. Tie krājas grāmatai, kam nosaukumu viņa vēl nezina. Gaidīsim!

Saulcerīte Viese

Sajūtas, kas nepāriet

Tuvums. 1990 Foto no Ritas Valneres arhīva

Kristīne. 1994 Foto no Ritas Valneres arhīva

Dienā – Luvra. Pasaules tūrisma pieelpota, pievējota alkām – jo vairāk redzēt. Labi, ka ir skaidras pārejas no telpas telpā, kur pārskatāmi grupēti gadu simteņu mākslas darbi. Laikmeti, tautas, katra savā krāsu un formu izteiksmes pasaulē.
Pie lidojošās Nīkes visa grupa fotografējāmies. Kā gan marmorā var tā vējā plandīties sievietes tērps, atsegdams kaisli kustībā, kurā sieviete lido! Pat krokas tiecas augšup... Kāds izaicinājums – kāda drosme lidojumā pretī brīvībai un uzvarai!
Tagad, pēc daudziem gadiem, gribas vēl un vēl pakavēties pie šīs apbrīnojamās skulptūras. Gandrīz vai simbola. Izcili spēcīga tieši šajā skrējienā bez galvas, Laika nežēlības atgādinājumā. Cik labi, ka Nīkes tēlu sastopu pirmo, un tā valda pār visu Luvras apmeklējumu. Cilvēku plūsma te diendienā nāk gūt veldzi, atvieglojumu un mieru garam. Arī godpilnu apmierinājumu par cilvēka radīto harmoniju mākslā. Ik skatītājs tur cenšas ieraudzīt daļu no sevis: “Es piederu TAI cilvēku dzimtai.” Cilvēks, kurš pazūd ielas drūzmā – pūlī, nomākts un apmāts no steigas un darāmā daudzuma, no informācijas lavīnas, kas viņu padara niecīgu un sīku, tas cilvēks te iegūst mieru un harmoniju. To rakstu arī par sevi. Tik tālu braukusi, lai skatītos mākslu, kuru cilvēks radījis, sevi pielīdzinādams dievišķajam.
Kā plosās sirds ātrāk, ātrāk nokļūt pie tik ilgi gaidītās leģendārās Leonardo “Džokondas”.
Neviens mākslinieks gan nebrauc uz pasaules vērtību krātuvēm, jau iepriekš nezinot, ko īsti vēlas tur ieraudzīt. Ir tik daudz dzirdēts iepriekš, pat bērnībā. Skolā. Atmiņās iegūlies Oļģerta Saldava stāstījums – par brīnumu... Vai tikai leģenda? Cik versiju nav rakstīts par šo darbu... līdz galējai banalitātei. Mīlestība pret Džokondu un ziņkāre izprast tēla noslēpumu likusi to drukāt uz lakatiņiem, plastmasas maisiņiem, šokolādes kārbām. Lai atgādinātu viņas esamību, vai arī vienkārši cerībā labi nopelnīt...
Vai ir iespējams novērtēt to guvumu, ko skatītājs reāli saņem, vērojot šo darbu? Un kā? Ko viņi izvēlas kā sev piederošo? “Džokonda” tomēr ir mīkla, un arī kāda mistika te laikam klāt jaukta. Bet mīkla saista – neatminama...
Kamēr “Džokondas” zāle piepildīta ar cilvēku masu un nožogojums ap gleznu ir skatītāju pieblīvēts, nav ko cerēt gleznu kaut cik ieraudzīt. Bet pamazām pūlis izklīst, un ir reti brīži, kad gleznu apskata tikai daži cilvēki. Vai pat neviens, ja neskaita sargu, kas vienmēr ir turpat tuvumā.
“Vispirms – mieru,” – tā saku sev. Tagad mieru. Jā, tā nu ir, ka ikviens profesionālis muzejā vispirms pēta sava amata knifus. Re, kā taisīts! Kā tā krāsa likta! Re, kāds fons, un te varbūt ir kaut kas par spilgtu... Mēs, gleznotāji, skatāmies kritiski. Pareizāk – mācāmies, analizējam.
Vai pie šī darba kā pie trafareta arī pazib līdzīga pieeja? Tikai mirkli. Es it kā pamazām ieeju gleznā. Saplūstu ar tās telpu, kļūstu par tās daļu un jūtu sievieti, kura gudri un laipni, bet neizdibināmi smaida. Nekādas analīzes vairs. Es vienkārši esmu citā dimensijā, citā domu salikumā un, galvenais, skaidri apzinos, ka neesmu viena. Klātbūtnes sajūta ir neaprakstāma. Kāda parādība manī ielej siltumu un aptver mīlestībā. Pazib doma: es esmu cilvēks! Un liekas, ka tas ir pats lielākais, ko var apzināties. Ir notikusi saskare ar visaugstāko pasaulē radīto kārtību un tās veselumu, esmu bijusi līdzdalīga tās gaišumā.
Brīnumainais iespaids paliek ilgi. Šī sajūta vispār nepāriet. Dievs darījies redzams, sajūtams, – tāpat kā pirms gadiem Ermitāžā, kad kursabiedru grupā skatījāmies Leonardo gleznu “Madonna Litta”. Neaptverama mīlestība un maigums.
Dzīvē ir jābūt brīnumam. Varēju vēl neskaitāmās zālēs ar laikmetu, laiku liecībām skatīt un pētīt gleznas, kā profesionāļi to dara. Redzēt monumentālu vērienu, drosmi, atklājumus. Un tomēr – cik daudz tumsas dvesa no lielajiem audekliem! Tā nebija nakts tumsa. Šajos audeklos dzīvība kūsāja, mutuļoja, dažos rāmāk, dažos straujāk. Bet tad, ieejot kādā no Luvras augšējiem stāviem, ieraudzīju neliela formāta darbu kā gaismas staru, tumšuma mistikai cauri izgājusi.
Tas bija trešais lielākais brīnums. Vermēra van Delfta darbs “Mežģīņu knipelētāja”. Kas mani tā saista? Vai tikai tas, ka audekls gaišs? Arī neliels tas ir. Un tomēr kā kontrasts pamanāms grandiozo vidū. Šajā gaismas laukumā pulsē dzīvības maigums. Te vairs nav svarīga ne sievietes poza, ne tas, ko viņa dara. Mākslinieka sirds ir uztvērusi pasaules īsto debesu gaismu un arī dzīvību – caur to. Notikuma nav. Sievietes seju pat neredz, bet viņa dzīvo, elpo, ir silta, un visu mīlestību izstaro – gaisma.
Interese par Vermēru ir palikusi arī visu turpmāko laiku. Izzināt kāra. Pētoša. Viņa mākslas brīnumu izprast alkstoša. Kur slēpjas viņa mākslas noslēpums? Vai tikai perfektā profesionālā varēšanā, vai varbūt tas ir jaunatklāsmes un sirdsgudrības brīnums? Mākslinieks nodzīvoja savus 40 gadus nepazīts. Sava tēva žēlsirdīgi atļautā miteklī. Viņa darbus nepirka. Rets turīgais pasūtīja viņam kādu portretu, un tad arī par maizes cenu izdzīvošanai. Tikai 19.gadsimtā kāds vecs vācu mākslas zinātnieks atklāja Vermēru kā vienu no pasaules lielākajiem māksliniekiem...

Rita Valnere