Kas kuram ir parādā?

Krievijas Norēķinu palāta vēsta, ka Baltijas valstu “kopējais parāds par bijušās PSRS valūtas saistībām, ko Krievijas Federācija uzņēmusies kā ārējās parādsaistības, veido 3,06 miljardus dolāru (1,67 miljardus latu)”. Turpat teikts, ka, izvedot karaspēku no Baltijas valstīm, Krievijas valdība nav atrisinājusi vairākus tiesiskos un organizatoriskos jautājumus. Tostarp “Krievijas un Baltijas valstu noslēgtajos starpvaldību līgumos nav noteikts tiesiskais režīms vienas puses īpašumam, kas atrodas otras puses teritorijā, netika atrisināti jautājumi par abpusēju īpašuma tiesību atzīšanu un kompensācijas izmaksu Krievijai par bijušās PSRS īpašumu, kas palika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijā”.
Norēķinu palātas izvirzīto pretenziju sakarā Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks jau paziņojis, ka neredz nekādu morālo, tiesisko vai ekonomisko pamatojumu šādiem aprēķiniem, PSRS tiesiskā mantiniece ir tikai un vienīgi Krievija.
Akadēmiķis Arnis Kalniņš bija ekonomikas reformu ministrs Ivara Godmaņa vadītajā valdībā (1991–1993), kādu laiku arī valdības vadītāja vietnieks. Lūdzām pieredzējušo ekonomistu sniegt savu komentāru.
“Dīvaini, ka pēc tik daudziem gadiem Krievijā sāk kaut ko rēķināt un izvirzīt kādas prasības. Toreiz, kad dienaskārtībā bija Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas, un pat vēl agrāk tika lēsti arī iespējamie zaudējumi, kādi nodarīti Latvijai pēc 1940.gada. Pamatīgi šajā jautājumā bija iedziļinājies ekonomists Modris Šmulders. Par šiem aprēķiniem bija sagatavota pat brošūra, arī krievu un angļu valodā. Cik atceros, pēc līdzīgas metodikas strādāja kolēģi Igaunijā un Lietuvā. Maskava par šīm mūsu pretenzijām bija lietas kursā. Un varbūt arī tāpēc, kad atvadījāmies, lai turpmāk veidotu katrs savu valsti, šķiršanās iznāca visai draudzīga. Nebija nekādu runu, ka PSRS ārējais parāds būtu jādala starp atsevišķām valstīm. Katrā valstī uzbūvētais palika tās rīcībā. Turklāt ēkas vai asfaltētas šosejas jau neviens neatveda no kosmosa, to visu uzcēla pašu cilvēki.”
No jurista redzesleņķa šo problēmu 2001.gadā plašā pētījumā ir aplūkojis Dr. iur. Dītrihs A. Lēbers. Apcere “Molotova–Ribentropa pakts un tā juridiskās sekas Baltijas valstīs” iespiesta divos numuros “Latvijas Vēstnesī” (Nr. 169,170).
Divas rindkopas no D.A.Lēbera domām ir kā punkti uz “i”:
“Starptautiskā mērogā Baltijas valstu valdības no Padomju Savienības un tās pēcteces – Krievijas Federācijas – ir pieprasījušas sava īpašuma atgriešanu. Dažas no šīm prasībām kļuva par strīdus āboliem – piemēram, jautājums par bruņoto spēku īpašumu Baltijas valstīs. Galu galā risinājums tika rasts, 1994.gadā noslēdzot līgumus starp Krievijas Federāciju un Igauniju un Latviju par Krievijas bruņoto spēku izvešanu. Krievija piekrita atdot nekustamos īpašumus, ko līdz tam bija izmantojuši tās dienesti. Latvija apsolīja sniegt Krievijai kompensāciju par ēkām, kas bija uzceltas pēc 1940.gada, paturot tiesības celt prasību par to zaudējumu kompensāciju, kādus bija izraisījušas bruņoto spēku sastāvā esošās personas. Krievijas bruņoto spēku kustamo īpašumu Krievijas puse varēja brīvi izvest un pārdot.”
“Baltijas valstis noraida uzskatu, ka tās būtu Padomju Savienības pēcteces un līdz ar to atbildīgas par padomju valsts parādiem.”

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv