Valoda – identitāte – komunikācija

Ceturto reizi Latvija 26.septembrī svinēja Eiropas Valodu dienu. Pirmo reizi – kā pilntiesīga ES dalībvalsts. Šoreiz svētku koordinatore bija Latvijas Valodu skolotāju asociācijas prezidente Rīgas Tehniskās universitātes docente Diāna Rumpīte. Asociācija kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Valsts valodas komisiju bija gādājusi, lai tajā piedalītos valodas pētnieki, pedagogi un studenti no visiem Latvijas novadiem. Vērienīgo priekšlasījumu cēlienu spilgtināja tikpat saturīgs koncerts.

Vispasaules valodu skolotāju federācijas prezidents Deniss Kaninghems Foto: Diāna Rumpīte

Valodniecības profesors Džons Džozefs no Edinburgas universitātes Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pašlaik Latvijā tiek mācītas 17 svešvalodas un liela daļa jauniešu apgūst trīs vai četras. Kā pilnveidot valodu mācīšanu un kā lielajā daudzveidībā nepazaudēt savu valodu, kā nodrošināt latviešu valodas noturību un attīstību asās valodu konkurences apstākļos – arī par to tika runāts šajā svētku dienā. Turpinājās domu apmaiņa, kas dienu agrāk bija sākusies Valsts valodas komisijas rīkotajā starptautiskajā seminārā.

Jāmodina globālā sirdsapziņa

Latvijas asociācija kā Pasaules valodu skolotāju federācijas (FIPLV) locekle sadarbojas ar kolēģiem daudzās valstīs, un starp Valodu dienas viesiem bija federācijas prezidents Deniss Kaninghems. Viņš īpašu uzmanību pievērsa valodu daudzveidības nozīmei sabiedrībā un izglītībā. Atsaucoties uz D.Gradola, D.Kristala un citu valodniecības lietpratēju pētījumiem un savu ilggadējo pieredzi Viktorijas (Austrālija) Valodu skolas direktora vietnieka amatā, viesis norādīja uz valodu izzušanas tendencēm un aicināja stāties pretim ar stingru valodu politiku, valodas tiesību respektēšanu un izglītības sistēmas vienotību.
Pasaules valodu skolotāju federācija (VVSF), kas 1931.gadā dibināta Parīzē, ir vienīgā starptautiskā valodu skolotāju daudzvalodu federācija. UNESCO tai ir nevalstiskas organizācijas statuss, un tā pārstāvēta arī Eiropas Padomē. Tajā iekļāvušās ne vien Eiropas, bet arī daudzu Amerikas, Austrālijas, Āzijas un Āfrikas valstu nacionālās daudzvalodu asociācijas. Mērķi ir kopīgi: veicināt valodu mācīšanu un apguvi, lai sekmētu savstarpējo sazināšanos, sapratni, sadarbību un draudzīgas attiecības starp visām pasaules tautām. Ik pēc trim gadiem tiek sasaukts VVSF kongress. Nākamais notiks 2006.gadā. Paredzams – Rīgā.
Referents atgādināja, ka valodu nepārtrauktības spektrā vienā galā ir angļu valoda, bet otrā – valoda, kurai ir pienākusi kārta izzust no zemes virsas. Pēc jaunākajiem datiem, vidēji katru otro nedēļu beidz pastāvēt viena valoda. Šī traģiskā statistika apliecina dažu valodu ārkārtīgi trauslo dzīvotspēju. Izteiktas prognozes, ka 2050.gadā pasaules lielākās valodas būs ķīniešu, hindu/urdu, angļu, spāņu un arābu valoda. Turpretim tās ļoti daudzās valodas, kurās runā pārlieku mazs iedzīvotāju skaits, nepavisam nevar justies drošas. Federācija veicina valodu mācīšanu visos līmeņos – no sākumskolas līdz pieaugušo izglītībai.
Federācijas prezidents aicināja nekavējoties meklēt ceļus, kā aizkavēt un apturēt pasaules lingvistiskās bagātības mazināšanos. “Risinājumi var būt dažādi, un tie jāizmanto. Jāmobilizē globālā sirdsapziņa, lai tiktu aizsargātas un saglabātas visas pasaules valodas. Šīs problēmas nopietnība jāapzinās visā pasaulē visos līmeņos – valdībās, politikā, ģimenē, sabiedrībā, izglītībā, kultūrā un elektroniskajos saziņas līdzekļos.

Identitāte – fascinējošs vārds

Visdažādākie valodas un identitātes aspekti tika aplūkoti un analizēti Valsts valodas komisijas rīkotajā seminārā. Referēja valodniecības profesori Ina Druviete, Jānis Valdmanis un Džons Džozefs no Edinburgas universitātes, filozofijas profesore Maija Kūle un psiholoģijas profesors Ivars Austers (viņš pētījumu bija gatavojis kopā ar kolēģi prof. Sandru Sebri, kas pati tai laikā piedalījās līdzīgā pasākumā Stokholmā).
Diskusiju ievadīja Ina Druviete:
“Identitāte ir fascinējošs vārds. To vieglāk emocionāli izjust nekā racionāli formulēt. Varētu teikt, ka tā ir patība, savdabība. Runājot par Eiropas Savienības pilsonisko identitāti, noteikti jāmin tās individuālais raksturs. Maijā starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm notika aptauja par identitātes elementu nozīmīgumu. Pētījumu veica Lielbritānijā, Ungārijā, Austrijā, Itālijā, Spānijā, Čehijā, Polijā, Grieķijā un atsevišķi Austrumvācijā un Rietumvācijā. Starp nozīmīgākajiem elementiem visas minēja valodu, un astoņas (izņemot Grieķiju un Rietumvāciju) tieši valodu izvirzīja pirmajā vietā. Aiz valodas sekoja tādi elementi kā kultūra, kopīga izcelsme, vēsture, tiesību sistēma, robežas, nacionālais lepnums utt.”
Tātad valoda ir ļoti būtisks identitātes elements. Taču lingvistiskā identitāte ir tikai viens no daudziem veidiem, kā indivīds var izteikt savu patību. Starp dažādajām identitātēm redzamu vietu ieņem ekonomiskās labklājības identitāte. Globālā mērogā vērojamā tendence tieši ekonomisko labklājību izvirzīt par galveno dzīves mērķi mudina identificēties ar veiksmīgajiem, dzīvei piemērotajiem, bagātajiem, perspektīvajiem. Tas tieši un konkrēti skar arī valodu. Nav sevišķi daudz cilvēku, kas vēlas sevi identificēt ar tādu valodu lietotāju kolektīvu, kam nav īpaši augsta ekonomiskā vērtība. Šai aspektā mazo un vidēji lielo valodu perspektīvas nav spožas.
Plašāk izvēršot šo tēmu, par globālās un lokālās identitātes līdzāspastāvēšanu runāja Edinburgas universitātes profesors Džons Džozefs. Nesen nāca klajā viņa grāmata “Valoda un identitāte: nacionālā, etniskā, reliģiskā”. Šos aspektus profesors skāra arī savā referātā. Atzīstot valodas svarīgo lomu nacionālās valsts un kultūras vienotības saglabāšanā, viņš tomēr atzina, ka valoda nav vienīgais nacionālās identitātes rādītājs. Nācija veidojas uz plašākiem vēsturiskiem, teritoriāliem un dažādu kultūru mijiedarbības pamatiem, un valoda ir tikai viens no nacionālās identitātes elementiem. Valodas situācija dažādās valstīs ir atšķirīga, kas jāņem vērā, veidojot valodas politiku. Pēc profesora domām, uz Latviju, kas pārdzīvojusi vācu, zviedru un krievu laikus un kur vēsturiski ir izveidojies liels cittautiešu īpatsvars, nevar attiecināt vispārīgus pieņēmumus un standartus.

Valodu aizsardzība Eiropas Savienībā

Risinot Eiropas Valodu dienas caurviju tēmu par valodu daudzveidības nodrošināšanu un valodu mācīšanu, vairāki referenti pievērsās tām tendencēm un uzdevumiem, kas kļuvuši aktuāli līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Profesore Ina Druviete atgādināja: “ES valodu politikas filozofiskās vadlīnijas ir skaidras: valodas ir vērtība, un to daudzveidības saglabāšana ir gan konceptuāls mērķis Eiropas pamattiesību hartā, gan arī īpaši izvērsts uzdevums vairākās programmās.”
Valodu konkurence mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Kā atzīmēja referente, ir valodas, kam īpaša aizsardzība nav vajadzīga, jo to saglabāšanu un attīstību bez lielām pūlēm nodrošina lielais runātāju skaits un augstais starptautiskais prestižs. Un ir valodas, kas pat ar visstingrākajām aizsardzības sistēmām nesagaidīs trešo gadu tūkstoti. Jauno ES dalībvalstu valodas nepieder ne pie vienas no šīm grupām. Tās ir leksiski bagātas, koptas valodas ar ļoti labām attīstības perspektīvām, taču tām jānodrošina labvēlīgi konkurences apstākļi.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv