1990.gada 22.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Sākam mūsu Augstākās padomes pirmās sesijas kārtējo plenārsēdi. Kā jūs redzat, no četriem jūsu izvēlētajiem sesijas vadītājiem pašlaik jūsu priekšā ir tikai viens, tāpēc man jāziņo, kur ir pārējie: Anatolijs Gorbunovs un Andrejs Krastiņš šobrīd atrodas Maskavā, Dainis Īvāns– Stokholmā. Līdz ar to šī sēde jāvada man.
Vispirms par situāciju republikā. Es šorīt sazinājos ar Iekšlietu ministrijas vadību un pavaicāju, kāda ir situācija, te es domāju sabiedrisko kārtību, un vadība informēja, ka šajās brīvdienās un vakar nekas īpašs nav noticis, viss ir normāli.
Pagājušās nedēļas piektdienā notika Augstākās padomes Prezidija pirmā sēde. Kādus jautājumus mēs apspriedām?– Par mūsu Augstākās padomes sesiju darba kārtību, par mūsu darba grafiku, par disciplīnas jautājumiem un par to, kuri no deputātiem strādās pastāvīgi te, Augstākajā padomē, un būs atbrīvoti no iepriekšējās darbavietas.
Mēs nonācām pie secinājuma, ka esam strādājuši ļoti cītīgi, esam forsējuši un tajā pašā laikā neesam šo darbu sinhronizējuši. Mēs esam ļoti daudz darbojušies plenārsēdēs, bet maz strādājuši komisijās un līdz ar to nonākuši situācijā, ka esam diezgan daudz jautājumu izskatījuši plenārsēdēs, taču mazāk– komisijās. Šobrīd mums nav ne gatavu likumprojektu, ne lēmumprojektu, kurus varētu izskatīt plenārsēdē. Es domāju, ka tā ir mūsu kļūda. Šajā sakarībā mēs vienojāmies, ka turpmāk plenārsēdes vajadzētu rīkot divas, maksimums trīs, dienas nedēļā. Tās varētu būt otrdiena un trešdiena, bet, ja trīs,– tad pirmdiena, otrdiena, trešdiena. Ceturtdienās pulksten 16– Augstākās padomes Prezidija sēdes, piektdienās– darbs komisijās, bet pārējās dienās deputātu darbs atbilstoši vēlētāju vēlmēm vēlēšanu apgabalos. Šonedēļ mēs ierosinām strādāt sekojoši: plenārsēdes– otrdien un trešdien, t.i., šodien un rīt, bet ceturtdien un piektdien– darbs komisijās. Šodien mēs varētu plenārsēdē izskatīt jautājumu par valdību: iecelt divus ministrus un tad vienoties par Augstākās padomes darba reglamentu. Ja Likumdošanas jautājumu komisija būs gatava šodien mums izsniegt likumprojektu par deputāta statusu, rīt mēs to varētu apspriest. Es domāju, ka te būs daudz ko darīt. Nākamnedēļ mēs varētu izskatīt tos jautājumus, kuri tika iekļauti darba kārtībā un ar kuriem jūs jau iepazināties mūsu sesijas pirmajā dienā. Tie pamatā ir organizatoriskie jautājumi, likumprojekts par Konstitucionālo tiesu, likumprojekts par Apkārtējās vides aizsardzības komiteju, tās priekšsēdētāja iecelšana, Augstākās tiesas ievēlēšana, Augstākās tiesas Prezidija apstiprināšana, arbitrāžas kolēģijas apstiprināšana un tā tālāk. Šī darba kārtība jums tika izsniegta.
Augstākās padomes Prezidijā mēs spriedām arī par mūsu disciplīnas jautājumiem, un diemžēl mums bija jākonstatē, ka pēdējā laikā daudzi deputāti neapmeklē plenārsēdes. Mēs vienojāmies, ka šajā ziņā vajag ieviest šādu kārtību: pirmkārt, ja deputāti ir spiesti izbraukt ārzemju komandējumos uz vairāk nekā trim dienām, par to viņiem būtu jāinformē sava deputātu komisija un no tās priekšsēdētāja jādabū piekrišana. Pēc tam šo atļauju attiecīgais deputāts saņems Augstākās padomes Prezidijā. Es domāju, ka tā nav formalitāte, bet elementāra kārtība. Ja deputāts ir iecerējis būt komandējumā ilgāk par trim dienām, šo jautājumu lemj komisijā, bet pēc tam izskatīsim Prezidijā. Ja deputātam ir vajadzība piedalīties kādos citos pasākumos vai arī atrasties kaut kur citur plenārsēžu laikā un ja tas ir laikā līdz trim dienām, lūdzam deputātu informēt par to savas deputātu komisijas priekšsēdētāju un saņemt viņa piekrišanu. Tāda būtu kārtība. Protams, arī līdz šim daži deputāti atnāca uz Prezidiju, izstāstīja savas vajadzības būtību, lūdza atļauju nebūt klāt sēdē, un mēs šos jautājumus nokārtojām. Taču bija arī tādi deputāti, kas vienkārši neieradās, un arī šobrīd par dažiem no viņiem mums nav nekādas informācijas. Augstākās padomes Prezidijā izskanēja doma, ka acīmredzot būtu lietderīgi par šiem deputātiem informēt viņu vēlētājus, un mēs to varētu izdarīt ar radio palīdzību; par to varētu ziņot mūsu sekretariāta vadītājs Dobelis, bet pēc kāda laika mēs varbūt varētu pat publicēt to mūsu deputātu vārdus, kuri nepiedalās Augstākās padomes darbā– ne plenārsēdēs, ne komisijās,– lai viņu vēlētāji ir lietas kursā.
Mēs runājām arī par to, ka vajadzētu noskaidrot, kurš no deputātiem strādās te pastāvīgā darbā un kurš– ne. Mēs vienojāmies ar Prezidija locekļiem un komisiju priekšsēdētājiem, ka viņi šādas ziņas sniegs līdz vakarvakaram. Diemžēl no visiem komisiju priekšsēdētājiem šādas ziņas neesmu saņēmis. Mēs vienojāmies, ka par to, kuri deputāti te strādās pastāvīgi un kuri– ne, spriedīsim nākamo ceturtdien Augstākās padomes Prezidija sēdē. Tas īsumā ir viss par šo Augstākās padomes Prezidija sēdi.
Tālāk par darba kārtību šodien. Pirms to precizējam, es gribētu, lai mēs visi reģistrējamies, lai zinātu, cik deputātu piedalās sēdē. Ieslēdziet reģistrācijas režīmu! Rezultāts: sēdē piedalās 157 deputāti. Sakarā ar darba režīmu vārdu lūdz deputāte Zeile.

V.Zeile: Vairākiem deputātiem ir tāds jautājums: cik dienu nedēļā būs mūsu darba dienas? Es sapratu, ka septiņas. Otrais jautājums ir par piedāvāto režīmu: ceturtdien mēs strādājam komisijās, pirmdien, otrdien, trešdien– plenārsēdēs. Un kas tad paliek? Arī piektdienās– plenārsēdes, darbs ar vēlētājiem– sestdienā. Tiem deputātiem, kuri Rīgā ieradušies no attālākiem Latvijas rajoniem, tas nav pieņemami. Mēs pa sestdienu un svētdienu nevaram izbraukāt. Diena paiet ceļā turp un atpakaļ, bet svētdienās arī vēlētāji grib būt mājās. Darba režīmu vajadzētu pārkārtot tā, lai darbam ar vēlētājiem paliek ceturtdiena vai piektdiena. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es vēlreiz atkārtoju– plenārsēdēm vajadzētu notikt pirmdienās, otrdienās vai trešdienās, tātad trīs dienas, vai tikai divas dienas– otrdienās un trešdienās. Pārējās dienās– pirmdien, ceturtdien vai piektdien– jūs varat strādāt komisijās vai, ja komisijās esam vienojušies, varat tikties ar saviem vēlētājiem un darboties vēlēšanu apgabalos, strādāt bibliotēkās vai kur citur. Tātad plenārsēdes, kurās mums visiem vajadzētu piedalīties, notiks otrdien, trešdien, bet, ja ir ļoti daudz svarīgu jautājumu, tad– pirmdien, otrdien, trešdien. Ceturtdienās, kā es jau teicu, regulāri pulksten 16 sanāks kopā Augstākās padomes Prezidijs. Es domāju, ka tāds režīms būtu pieņemams. Protams, varbūt būs dienas, būs notikumi, būs problēmas, kad mums vajadzēs sanākt kopā biežāk, taču tie būs īpaši jautājumi un par tiem mēs arī īpaši vienosimies.
Tālāk vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Man ir tāds priekšlikums: šobrīd spēkā esošā Konstitūcija paredz to, ka priekšsēdētāja prombūtnes laikā viņa funkcijas ir pilnvaroti veikt priekšsēdētāja vietnieki, taču nekur tas nav teikts par sekretāru. Konstitūcija neparedz, ka sekretārs varētu vadīt sēdes. Man šajā sakarībā ir priekšlikums: lai plenārsēde varētu strādāt, mums balsošanai ir jāizvirza jautājums par to, ka Augstākās padomes sesija pilnvaro sekretāru pildīt šo funkciju, lai pēc tam mūsu oponenti nepārmestu, ka esam rupji pārkāpuši Konstitūciju; līdz ar to jautājumi, kuri tiks izlemti, var izrādīties nelikumīgi.

Priekšsēdētājs: Ļoti labi, ka deputāts Endziņš to pamanīja, tātad es gandrīz vai esmu uzurpējis varu un neesmu tiesīgs vadīt sesiju. Mums patiešām ir jāizlemj, vai jūs man uzticat vadīt šo plenārsēdi, vai arī mēs gaidīsim atgriežamies kādu no vietniekiem. Manuprāt, mums vienkārši ir jānobalso, un līdz ar to būs skaidrība.
Kas par to, lai šodienas plenārsēdi uzticētu vadīt sekretāram? Lūdzu balsot! Lūdzu reģistrēšanas režīmu! Rezultāts: 159, divi ir nākuši klāt. Mēs balsojam par to, vai deputāti uztic Augstākās padomes sekretāram vadīt šo plenārsēdi. Izsakām savu viedokli. Par– 118, pret– 36, atturas– 3. Tātad jūs man uzticaties, un mēs varam darbu turpināt. Vai jūs gribējāt ko teikt?

A.Aleksejevs: */Es par dienas kārtību gribēju atgādināt, ka tad, kad mēs izskatījām pastāvīgās komisijas, bija pieņemts lēmums atlikt ticīgo lietu komisijas izskatīšanu uz nedēļu. Laiks ir pagājis, un es domāju, ka mums jāizpilda savs lēmums un dienas kārtībā šim jautājumam jāparādās.
Un otrs jautājums. Jūs garāmejot pieminējāt dienas kārtību nākamajai nedēļai. Es domāju, ka to mums kaut nedaudz vajadzētu apspriest, jo mēs to vispār neesam apsprieduši./

Priekšsēdētājs: Jūs domājat– nākamās nedēļas darba kārtību?

A.Aleksejevs: Nē, es domāju, ka šonedēļ mums vajag izskatīt komisiju priekšlikumus un apspriest.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka rīt mēs precizēsim. Tad būs lielāka skaidrība.
Deputāts Movels.

I.Movels: Varbūt es pārkāpšu savu kompetenci, bet tomēr gribu zināt, kāpēc es kā deputāts un arī citi deputāti tikai no televīzijas un no avīzēm uzzinām, ka parlamentāriešu grupa ir bijusi Tallinā, kur risinājušās kaut kādas pārrunas. Pirms tam mēs neko nezinājām par šādu braucienu. Šodien mēs pēkšņi uzzinām, ka Dainis Īvāns ir Stokholmā. Vai nevajadzētu informēt arī deputātus?

Priekšsēdētājs: Acīmredzot piezīme ir vietā, un es jums apsolu par to pateikt saviem kolēģiem, tiklīdz viņi būs atgriezušies. Ir jāinformē. Prezidijs ir lietas kursā, bet jāinformē Augstākā padome un visi deputāti par šiem braucieniem, kuriem ir oficiāls raksturs. Es pieņemu šo piezīmi.
No zāles: */Un vēl kā Cilvēktiesību komisijas loceklis es gribu atbildēt deputātam Aleksejevam par ticīgo lietu komisiju. Lieta tā, ka šis jautājums tika izskatīts pirms sesijas un principā neviens neiebilda, visi uzskatīja, ka tāda komisija vajadzīga, bet pēc tam izrādījās, ka nav kam šajā komisijā būt, tāpēc ka dabiski, tajā jāieiet dažādu konfesiju pārstāvjiem, un mēs izskatīsim jautājumu par iespējām pie Augstākās padomes tādu sabiedrisku orgānu par reliģiskām lietām izveidot, tāpēc ka viens deputāts Zotovs nevar būt visu konfesiju pārstāvis, un ir dažādu reliģisku darbinieku atsauksmes.
Tāpēc 31.maijā mēs sanāksim kopā ar viņiem, viņi agrāk vienkārši nevar, un pēc tam, kad mēs ar viņiem sanāksim, tad, es domāju, būs priekšnosacījumi izskatīt šo jautājumu jau šeit, Augstākajā padomē, bet līdz šai tikšanās reizei, es uzskatu, to darīt ir priekšlaicīgi./

Priekšsēdētājs: Lai varētu pielikt punktu šim jautājumam, man ir sekojošs priekšlikums cienījamiem deputātiem. Šī tikšanās, kas 31.maijā ir iecerēta ar visu konfesiju pārstāvjiem, manuprāt, daudz ko noskaidros, un šajā sakarībā es ierosinu tomēr atgriezties pie šā jautājuma pēc tikšanās. Vai nav iebildumu? Nav. Paldies. Līdz ar to...
No zāles: Ir iebildumi.

Priekšsēdētājs: Vai jums ir cits viedoklis? Lūdzu, izsakiet, pēc tam balsosim. Deputāts Alksnis.

V.Alksnis: */Es gribu atgādināt situāciju, kas radās, apspriežot priekšlikumus par komisijas izveidošanu. Runa taču bija nevis par sabiedriskas komisijas nodibināšanu, bet komisiju Latvijas Augstākās padomes sastāvā. Un tāpēc kolēģis Gorbunovs ierosināja šo jautājumu atlikt uz nedēļu, šīs nedēļas laikā spriest par šo jautājumu un izlemt par komisijas dibināšanu Latvijas Augstākās padomes sastāvā, nevis sabiedrisku komisiju. Tie ir divi dažādi jautājumi, tādēļ es atkārtoju priekšlikumu: atgriezties pie tā un izvirzīt jautājumu par komisijas dibināšanu personīgam balsojumam./

Priekšsēdētājs: Tūlīt mēs to izdarīsim. Bet toreiz, kad sprieda par šo jautājumu, nekāds termiņš netika minēts. Runa bija nevis par nedēļu, bet gan par to, ka mēs pie šā jautājuma atgriezīsimies. Protams, tika runāts par deputātu komisiju. Lai izveidotu šādu deputātu komisiju, manuprāt, tomēr jāzina visu mūsu republikas konfesiju pārstāvju viedoklis šajā jautājumā. Uzklausīsim viņus, nesteigsimies. Tādēļ es palieku pie sava priekšlikuma. Balsosim, vai mēs tūlīt lemjam, vai atgriezīsimies pie šā jautājuma pēc tikšanās. Balsosim. Kas ir par to, lai mēs jautājumu par deputātu komisijas izveidošanu reliģijas jautājumos skatītu vēlreiz pēc attiecīgās tikšanās 31.maijā? Lūdzu, ieslēdziet balsošanas režīmu. Kas ir par šo priekšlikumu? Lūdzu balsot. Par– 143, pret– 31, atturas– 1. Jautājums ir izlemts. Vai jūs, deputāt Garajev, gribējāt ko teikt?

I.Garajevs: */Man tomēr ir jautājums par procedūru. Imant Antonovič, mēs jūs cienām, bet vai mēs nobalsojām par izmaiņām Konstitūcijā vai par atļauju jums vadīt sesiju? Pēc manām domām, pareizāk būtu izvirzīt jautājumu balsošanai par izmaiņām Konstitūcijā. Lai juristi izskaidro./

Priekšsēdētājs: Es nepildu kaut kādas īpašas pilnvaras, vienīgi vadu plenārsēdi. Šajā gadījumā jūs man varat uzticēt vadīt plenārsēdi vai arī ne. Par plenārsēdes vadīšanu Konstitūcijā nav nekas teikts.

No zāles: */ Uz šo jautājumu lai atbild Augstākās padomes Prezidija juridiskās nodaļas vadītājs vai kāds cits kompetents jurists./

Priekšsēdētājs: Mums kompetenti juristi ir arī šeit. Konkrēti– Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājs deputāts Endziņš ierosināja nobalsot: uzticēt vai ne. Mēs to izdarījām. Vai mums vēl ir kas jāskaidro? Nav. Paldies. Es gribētu piebilst, ka šāds ieraksts ir arī Lietuvas Republikas Konstitūcijā. Lietuvā sēdi vada pat ierindas deputāti un komisiju priekšsēdētāji, ja to uztic sesijas dalībnieki. Tādējādi šī uzticēšanās ir procedūras jautājums. Un ticiet man– es esmu jūsu acu priekšā un domāju, ka nesagrēkošu. Tātad jautājums ir izlemts. Paldies.

J.Dinevičs: Ierosinājumi pie tiem jautājumiem, kurus mums vajadzētu izskatīt. Frakcijas vārdā– un deputāti jau arī ir savākuši parakstus zem aicinājuma– mēs ierosinām Augstākās padomes sēdē izskatīt jautājumu par atvaļinājuma ilguma pagarināšanu republikas pakļautības uzņēmumu un organizāciju strādniekiem un kalpotājiem līdz 24 darba dienām ar šā gada atvaļinājuma perioda sākumu, respektīvi, ar 1.jūniju, vienlaikus nosakot, ka Savienības pakļautības uzņēmumi, kuri uzskata, ka tie nav Latvijas pakļautībā, rīkojas attiecīgi pēc PSRS likumdošanas.
Vēl piebilde. Mēs uzskatām, ka turpmāk nedrīkst būt arī darba sestdienu.

Priekšsēdētājs: Sakiet, lūdzu, vai šajā sakarībā jau ir kāds dokuments, vai tas ir tikai priekšlikums iekļaut šo jautājumu darba kārtībā?

J.Dinevičs: Tas ir priekšlikums iekļaut darba kārtībā, bet man ir zināms, ka mūsu juristiem ir sagatavots arī dokuments, un tajā brīdī, kad šis jautājums tiks iekļauts, mēs varētu visiem deputātiem izdalīt arī attiecīgo dokumentu.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ždanoka.

T.Ždanoka: */Man ir jautājums un priekšlikums sakarā ar vadību un, iespējams, sakarā ar to papildu jautājuma ieslēgšana dienas kārtībā. Lieta tā, ka mēs vienā no pirmajām plenārsēdēm apstiprinājām Augstākās padomes lēmumu par sekretariāta izveidošanas kārtību un noteicām tā funkcijas. Par sekretāru– vadītāju ievēlējām deputātu Dobeli. Šo divu nedēļu pieredze pierādījusi, ka sekretariāta vadītājs Dobelis šeit sesijā pilda arī citas funkcijas, kas nav paredzētas lēmumā. Šīs funkcijas var nosaukt vienā vārdā– policejiskās, tas ir, mikrofonu novērošana, tieši aizrādījumi deputātiem un tā tālāk. Tiešām, ja deputāti uzskata, ka sekretariātam jāuzliek šāda funkcija, tad jāliek dienas kārtībā jautājums par izmaiņām lēmumā./

Priekšsēdētājs: Paldies, es pierakstīju. Tātad jautājums ir par sekretariāta darbu. Vai ir vēl kādi priekšlikumi? Nav. Mūsu šodienas darba kārtība: pirmais– Latvijas Republikas Ministru padomes sastāva apstiprināšana; otrais– ņemot vērā, ka mums nav Augstākās padomes reglamenta,– ir priekšlikums izskatīt jautājumu par 1979.gada 13.decembrī pieņemtā Latvijas Augstākās padomes reglamenta piemērošanu un par attiecīgas komisijas izveidošanu, kas sagatavos jauno reglamenta projektu izskatīšanai. Reglamenta projekts ir, bet mums tas jāpapildina un jāpanāk, lai mēs to varētu dot apspriest. Tātad es ierosinu šo jautājumu iekļaut darba kārtībā. Tūlīt lūdzu arī par to nobalsot. Kas par to, lai uzņemtu šodienas darba kārtībā jautājumu par 1979.gada 13.decembrī pieņemtā Augstākās padomes reglamenta piemērošanu un attiecīgās komisijas izveidošanu? Ir kādas problēmas? Iepriekšējo reglamentu? Tas taču pastāv– tāpat kā ļoti daudzi likumi, pēc kuriem mēs dzīvojam un strādājam. Pastāv arī šis reglaments, pēc kura mēs visu laiku strādājam. Redziet, mēs pārkāpjam vienu lietu, par ko jau sākumā vienojāmies. Mēs uzsākām balsošanu, un tagad jūs iejaucaties.
Kas par šo priekšlikumu, lūdzu balsot. Tātad par– 117, pret– 15, atturas– 1. Mēs šo jautājumu esam iekļāvuši darba kārtībā. Lēmuma projekts jums jau tika iesniegts iepriekšējās dienās.
Trešais– par Tautas frontes deputātu frakcijas priekšlikumu– uzņemt darba kārtībā un izskatīt jautājumu par republikas pakļautības uzņēmumu un organizāciju strādnieku un kalpotāju atvaļinājuma pagarināšanu līdz 24 darba dienām ar šā gada atvaļinājuma periodu, tas ir, no 1.jūnija. Savienības pakļautības uzņēmumos, kuri šodien uzskatāmi par Latvijas kompetencē nepārgājušiem, šāds atvaļinājuma ilgums atļauts pēc saskaņošanas ar attiecīgajām PSRS ministrijām.
Protams, šo jautājumu mēs tūlīt izskatīt nevaram. Tas nav sagatavots. Ir tikai priekšlikums. Tādēļ mēs to varam uzņemt darba kārtībā un izskatīt vienā no nākamajām dienām– vai nu rīt, vai pēc tam, atkarībā no tā, kad mums būs attiecīgais lēmuma projekts. Vai jūs šajā sakarībā?

No zāles: Jā, šajā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.
No zāles: Par nosaukumu. Varbūt tagad, lai nesāktos strīds par Savienības vai republikas pakļautības uzņēmumiem, jo tas būs diskusijas temats, es domāju, vajadzētu atstāt par atvaļinājumiem un darba sestdienām. Tad jau diskusijas un projekta izstrādāšanas laikā komisijās izkristalizēsies, kādā veidā noteikt atvaļinājumu ilgumu republikas un kādā– Savienības pakļautības uzņēmumos.

Priekšsēdētājs: Tātad priekšlikums uzņemt darba kārtībā jautājumu par atvaļinājumiem un darba sestdienām. Kas par šo priekšlikumu, lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par– 132, pret– 8, atturas– 1. Šajā sakarībā, Dineviča kungs, vajadzētu vienoties, vai arī mums ir jārada komisija, vai frakcija iesniegs attiecīgo lēmuma projektu.

J.Dinevičs: Mūsu frakcija iesniegs Birkava kungam. Tāds lēmuma projekts ir sagatavots, un viņš varēs to saņemt.

Priekšsēdētājs: Kad mēs to varētu iesniegt?

J.Dinevičs: Es domāju, ka jūs, Birkava kungs, dienas otrajā pusē jau to varētu saņemt.

Priekšsēdētājs: Dienas otrajā pusē. Skaidrs. Paldies. Tad komisiju šobrīd vēl nav nepieciešams izveidot.
Lūdzu, deputāt Zatuliviter.

V.Zatuliviters: */Mani nedaudz pārsteidz tas vieglums, ar kādu mēs ieslēdzam dienas kārtībā vienu vai otru jautājumu. Lūk, pašlaik par darba sestdienām. Vai ir līdz galam pārdomāts šis jautājums? Priekšā pāreja uz tirgus ekonomiku,to es saprotu kā ekonomists,– uzņēmumu ekonomiskās patstāvības paplašināšana, un strādājošo kolektīvi paši izlems, strādāt sestdien vai nestrādāt. Varbūt viņi strādās visas mēneša sestdienas, ja būs nepieciešamība ražošanā. Bet mēs viņiem diktējam. Kāda šeit ekonomiskā patstāvība, kur tā ir?/

Priekšsēdētājs: */Es gribu šajā sakarā teikt sekojošo./
Lūdzu uzmanību! Vēl ir tikai rīts, bet mēs jau kļūstam nervozi. Tikai mieru.
Vienu mirkli, es neatbildēju. */Deputāt Zatuliviter, jūs sakāt “ar vieglumu”. Mēs lemjam demokrātiskā ceļā. Pats fakts, ka mēs šo priekšlikumu ieslēdzām dienas kārtībā, vēl nenozīmē, ka mēs pieņemam konkrētu lēmumu vai konkrētu likumu. Tas ir projekts, būs apspriešana, darbs komisijās un pēc tam balsošana. Tā būs uzskatu apmaiņa./

L.Kurdjumovs: */Man liekas, ka dienas kārtībā ieslēgt jautājumu par darba sestdienām ir priekšlaicīgi. Tas ir tas pats, kas dienas kārtībā ieslēgt jautājumu par satiksmes līdzekļu kustību Rīgas ielu labajā pusē. Strādājamo sestdienu jautājumus lemj darba kolektīvi, nevis likums. Nav likuma, kas uzliek par pienākumu strādāt sestdienās. Nav tāda likuma, izņemot nepārtrauktās sestdienas, kur strādā nepārtraukti. Es esmu uzņēmuma vadītājs, mēs savā darba kolektīvā, tāpat kā daudzi uzņēmumi, strādājam 42 stundu darba nedēļas režīmā, mūsu pienākums nav strādāt sestdienās, tā nav Augstākās padomes prerogatīva, citādi izskatiet arī jautājumu par labās puses kustību Rīgas pilsētā./

Priekšsēdētājs: Mēs esam nobalsojuši. Savu attieksmi pret šiem jautājumiem varēsim izteikt tad, kad mēs tos apspriedīsim.

V.Alksnis: */Gribu vēlreiz pievērst jūsu uzmanību: jūs darāt tā, kā darīt nedrīkst. Dienas kārtība– tā ir svēta lieta katrā parlamentā. Palūkosimies, piemēram, uz KPFSR kongresu, cik daudz laika viņi tērēja, kamēr apstiprināja dienas kārtību. Mēs ne katru dienu sākam ar dienas kārtības apstiprināšanu šai dienai. Palūkosimies uz PSRS Augstākās padomes sesiju. Daudzos parlamentos, lai dienas kārtībā ienestu jautājumu, vajadzīgas divas trešdaļas balsu, mēs nevaram katru dienu mainīt dienas kārtību. Vai tā var strādāt? Kāpēc mēs nevaram ziedot vienu, divas dienas, lai apstiprinātu dienas kārtību, pēc tam plānot savu darbu, katram deputātam izsniegt plānu, lai viņš zinātu, kādā dienā kāds jautājums tiks izskatīts, un pēc tam strādāt plānveidīgi. Galu galā mums te nav nekāds tirgus!/

Priekšsēdētājs: Es jums gribēju pateikt, deputāt Alksni, ka mums ir tāds plāns. Šo darba kārtību mēs izdalījām sesijas pirmajā dienā. Jūs to saņēmāt, un saskaņā ar šo darba kārtību mēs strādājam. Taču dzīve ir dzīve, rodas jaunas aktualitātes, un kā jums, tā arī jebkuram deputātam ir tiesības izvirzīt priekšlikumu, lai darba kārtībā ietvertu kādu aktuālu jautājumu. Mēs demokrātiskā ceļā, balsojot lemjam, vai uzņemt darba kārtībā vai ne. Es te nekādus pārkāpumus neredzu.

A.Aleksejevs: */Es lūdzu vārdu par balsošanas motīviem./

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mums vajadzētu beigt runāt par visām šīm lietām. Jāķeras pie darba, jo drīz būs pārtraukums.

A.Aleksejevs: Specreglaments. Man ir tiesības sakarā ar balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Pēc reglamenta katram ir tiesības. Mums vienkārši jāizlemj, vai turpināsim tādā veidā, vai ķersimies pie darba. Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Es gribu izteikt savu pateicību deputātiem, kas atbalstīja ieslēgt dienas kārtībā jautājumu par atvaļinājumiem, jo Interfronte jau pusgadu cīnās par to, lai atvaļinājumus pagarinātu, tāpēc esmu gandarīts un gribu saņemt šī lēmuma projektu, lai mēs varētu salīdzināt ar to, kuru piedāvā Interfronte./

Priekšsēdētājs: Redzat, kāda simptomātiska vienprātība. Es domāju, ka mēs varētu ķerties pie darba. Vai jums vēl kas bija piebilstams?

S.Albertiņa: Man ir ļoti liels lūgums sekretariātam un arī cienījamajam sēdes vadītājam. Varbūt mēs beidzot varētu ieviest konkrētu kārtību visos šajos nebeidzamajos labojumos, priekšlikumos un tamlīdzīgās lietās. Varbūt tos varētu pieņemt rakstveidā, lai izslēgtu šīs nebeidzamās debates, kuras atkal šorīt ir sākušās un kurām gals nav saskatāms. Visi mēs zinām– un arī mūsu vēlētāji ir to pamanījuši –, kādā nolūkā šīs debates tiek organizētas? Un nav paredzams, ka tās beigsies normālā kārtā. Tāpēc varbūt tomēr organizēsim rakstisku šo nebeidzamo priekšlikumu pieņemšanu par darba kārtības mainīšanu, lai beidzot varētu ķerties pie darba.

Priekšsēdētājs: Tā, cienījamie deputāti, tik tālu mēs esam tikuši. Tagad par darba gaitu. Tātad pirmais pārtraukums pulksten 11.30, pusdienas pārtraukums– no 13.30 līdz 15.00. Ja mēs tiksim ar visiem šiem jautājumiem galā ātrāk, beigsim savu sēdi. Bet varam vienoties arī par to, cikos beigsim jebkurā gadījumā. Tas varētu būt 18.30. Vai arī strādāsim un darbadienas beigās paši jutīsim, ka mums jābeidz. Vai vienojāmies? Paldies.
Turpināsim apstiprināt Ministru padomes sastāvu. Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātie deputāti! Pirms kandidatūras izvirzīšanas atļaujiet informēt, par kuriem ministriem būs runa, jo parasti tiek uzdoti jautājumi, ko mēs apstiprināsim. Godājamie deputāti! Es lūdzu šodien izskatīt divas kandidatūras– ārlietu ministra kandidatūru un sakaru ministra kandidatūru. Par rūpniecības ministra kandidatūru noris intensīvas konsultācijas ar ieinteresētajām personām, ar dažāda politiskā spektra pārstāvjiem parlamentā un ārpus tā, lai saskaņotu un atrastu optimālo variantu.
Atļaujiet šodien sākt ar ļoti būtisku jautājumu– ar mūsu ārlietām. Es aicinu augsti godājamos deputātus apspriest kandidatūru, kuru es izvirzu ārlietu ministra postenim, tas ir, Jāni Jurkānu. Ņemot vērā šā jautājuma ļoti specifisko un nopietno raksturu, es lūdzu deputātus uzdot jautājumus, izteikties un analizēt šo jautājumu ļoti nopietni. Arī ar Sakaru ministriju saistās nopietns jautājums, jo tā laikam būs ministrija, kurai iespējama visrevolucionārākā sadarbība ar ārzemju firmām, gan arī praktiska darbība. Abas šīs kandidatūras es lūdzu apspriest ļoti nopietni un nesteigties, saglabājot lietišķu atmosfēru. Es lūdzu Jāni Jurkānu uzstāties ar tēzēm. Man būtu liels lūgums– arī šodien dot iespēju ministra kandidātiem tēžu veidā izklāstīt savu nostāju, nesākot uzreiz ar jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, īsumā izklāstiet savu programmu. Saskaņā ar mūsu reglamentu jūsu laiks ir 15 minūtes.

J.Jurkāns: Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Atjaunotās Latvijas valsts Ārlietu ministrija...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, kurš grib uzdot jautājumu, iesniedziet pieteikumu rakstiski, lai būtu kārtība.

J.Jurkāns: Atjaunotās Latvijas valsts Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums ir atgūt savu vietu brīvo un demokrātisko valstu saimē. Tāpat kā mūsu dzīves pamatā ir 1922.gada Satversmes nostādne, arī mūsu ārpolitika jāveido pēc brīvās, demokrātiskās Latvijas ārpolitikas principiem. Un tie būtu: miera un atbruņošanās veicināšana, Latvijas tautas vitālo spēku saglabāšana un vairošana, Latvijas valsts neatkarības un neaizskaramības nodrošināšana, līdztiesīga divpusēja sadarbība valstu saimē.
Nākamais solis, kas veicams kopā gan ar likumdevējiem, gan izpildvaras pārstāvjiem, būtu panākt Ārlietu ministrijas atjaunošanu un pilntiesīgu funkcionēšanu valsts pārvaldes struktūrā. Proti, no PSRS Ārlietu ministrijas filiāles mums ir jāpārvēršas par patstāvīgas valsts patstāvīgu ministriju, kas realizētu Latvijas tautas un valdības nospraustos mērķus.
Pārejas periodā Ārlietu ministrijai būtu jāveic šādi uzdevumi:
1. Latvija uzskata Baltijas valstu sadarbību politikas un ekonomikas laukā par savas ārpolitikas pamatu pamatu. Tai neatlaidīgi jāveicina Baltijas jautājumu tālāka internacionalizācija. Mums jāpanāk, lai pasaule saprastu un atzītu, ka Baltijas process ir Austrumeiropas procesa sastāvdaļa, un, to panākot, sarunas starp Latviju un PSRS tiktu traktētas nevis kā PSRS iekšējā lieta, bet gan kā sarunas starp divām valdībām, kuras abas ir starptautisko tiesību subjekti. Pasaulei ir jāpalīdz apzināt, ka, neatrisinot Baltijas jautājumu, nevarēs nodrošināt Eiropas drošību un sadarbību, uzbūvēt Eiropas kopējo namu.
2. Latvijas ārpolitika atbalsta tos PSRS ārpolitikas principus, kas kalpo starptautisko attiecību uzlabošanai un visāda veida bruņojuma ierobežošanai, īpaši Baltijas reģionā. Ļoti svarīgs jautājums būs jārisina Maskavā. Es domāju, ka PSRS Ārlietu ministrija vadīsies pēc PSRS ārlietu ministra izteiktajiem vārdiem: */“Es zināju, ka kādreiz izdarīta vardarbība atgriežas kā bumerangs, tauta nesamierināsies ar to, ko viņai uzspiež ar spēku, tā visu atceras un agrāk vai vēlāk, pārvarot bailes, teiks savu vārdu.”/ Un Latvija savu vārdu ir teikusi. Es domāju, ka tas būs pamatā mūsu sarunām Maskavā.
3. Panākt, lai jautājums par Baltijas valstu neatkarību tiktu apspriests Eiropas drošības un sadarbības apspriedē Helsinkos, Eiropas valstu sadarbības konferencē Kopenhāgenā, Eiropas Parlamentā, kādā no Eiropas Padomes nākamajām sesijām.
4. Latvija apzinās savu piederību Eiropai un darīs visu, lai atjaunotu savus uz laiku pārtrauktos starptautiskos sakarus ar Rietumu lielvalstīm– Angliju, Franciju, Vāciju, kā arī Amerikas Savienotajām Valstīm.
5. Latvija apzinās gan ģeopolitiskā stāvokļa vārīgumu, gan savas plašās iespējas piedalīties jaunas Eiropas tapšanā, kuras pamatā būs visu lielo un mazo valstu līdztiesība un sadarbība.
6. Veicināt sadarbību ar ārvalstu valdību organizācijām.
7. Vienoties ar Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām Amerikas Savienotajās Valstīs un Anglijā par sadarbības veidu pārejas periodā.
8. Organizēt diplomātisko kadru sagatavošanu, lai neatkarīgā Latvija varētu radīt un uzturēt pilntiesīgas diplomātiskās pārstāvniecības ārzemēs. Šo un citu ārpolitikas mērķu realizēšanā iesaistīt Pasaules brīvo latviešu apvienību un citas trimdas organizācijas.
Lai īstenotu Latvijas ārpolitisko kursu, Ārlietu ministrijas darba metodes būs politiskās konsultācijas, sarunas, konferences, kā arī līgumu slēgšana. Ļoti svarīgs darba aspekts būs aktīva piedalīšanās starptautiskajās organizācijās.
Es vēl mazliet runāšu par iespējamo struktūru atjaunotajā Ārlietu ministrijā– Ārlietu ministrijas departamenti jeb ministrijas strukturālās vienības, to centrā ir Politiskais departaments ar referentiem jautājumos par Baltijas valstu sadarbību ar PSRS, Rietumeiropas, Skandināvijas, ASV un citām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Tirdzniecības un saimniecisko attiecību departaments sadarbībā ar Tirdzniecības ministriju rūpējas par Latvijas Republikas starptautisko saimniecisko attiecību izveidošanu un veicināšanu. Ārlietu ministrijas Protokolu departaments rūpējas par sadarbību ar citu valstu diplomātiskajām misijām Rīgā, raugās, lai tiktu respektētas citu valstu privilēģijas un saskarsmē ar šīm valstīm ievērotas nepieciešamās formalitātes, kā arī organizē konferences un ārvalstu oficiālo viesu uzņemšanu. Juridiskais un konstitucionālais departaments sagatavo ministrijai vajadzīgos dokumentus, līgumus un to tulkojumus, allaž raugoties, lai tie saskanētu ar tautu tiesībām un diplomātisko praksi. Un pēdējais– Preses un informācijas departaments, kas analizē, apkopo gan iekšējās, gan ārējās ziņas. Tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kāds ir Ārlietu komisijas viedoklis?

Deputāt, Freimani, lūdzu!

J.Freimanis: Šis jautājums tika spriests Ārlietu komisijā vairākas reizes. Pēdējā sēde bija apvienota, kurā sprieda Ārlietu komisija kopā ar Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisiju, abos gadījumos pieņemot pozitīvu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Mums ir jūsu anketa. Man ir divi jautājumi, kuri, protams, neizriet no šīs anketas. Pirmais– kāda ir jūsu izglītība, respektīvi, ko jūs esat beidzis, kas pamatotu jūsu varbūtējo darbu šajā amatā?
Un otrs– kādus stratēģiskus rakstus jūs esat uzrakstījis par varbūtējo Latvijas Ārlietu ministrijas realizēto ārpolitikas attīstību?

J.Jurkāns: Esmu beidzis Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultāti. Es atļāvos kāpt šajā tribīnē tādēļ, ka gandrīz divu gadu darbs Latvijas Tautas frontes Ārlietu komisijā dod man pārliecību, ka es varētu darīt šo darbu. Strādājot Ārlietu komisijā, esmu ticies praktiski ar visu lielvalstu politiķiem, valdību pārstāvjiem, esmu strādājis Eiropas Parlamenta sesijā, piedalījies sarunās Apvienoto Nāciju Organizācijā. Praktiski Latvijā nav bijis neviena diplomāta, kas neapmeklētu Tautas fronti un ar kuru mums nebūtu kontaktu. Es gribu teikt, ka šis darbs, kas ir veikts Tautas frontes Ārlietu komisijā, dod pārliecību, ka nodibinātie kontakti būs ļoti labs turpinājums Ārlietu ministrijas turpmākā darbībā.
Otrs jautājums ir tāds. Es tiešām neesmu rakstījis nekādus traktātus par diplomātisko darbu vai diplomātisko pieredzi. Esmu rakstījis atskaites par savu darbību Eiropas Parlamentā vai tiekoties ar ārvalstu diplomātiem ārzemēs.

Priekšsēdētājs: Sekretariāts lūdz vārdu kārtības ieviešanai.

J.Dobelis: Lūdzu, neveidojiet rindas pie mikrofoniem! Es vēlreiz atkārtoju, ka mums ir noteikta kārtība– sekretariātā piesakās visi, kas vēlas jautāt vai kas vēlas piedalīties debatēs. Šeit ir saraksts, ir jau uzrakstīti kādi divpadsmit cilvēki.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds jautājumam deputātam Cibulim.

J.Cibulis: Man ir ļoti konkrēts, taču arī ļoti būtisks jautājums ārlietu ministra posteņa kandidātam. Cik valodās jūs varat sazināties?

J.Jurkāns: Es runāju angļu valodā, poļu valodā, drusku sliktāk vācu valodā, arī krievu, latviešu valodā.

J.Cibulis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: */Man jums trīs jautājumi, taču tie ir ļoti īsi. Pirmais jautājums. Cik, pēc jūsu domām, maksās Latvijas Republikas konsulātu atvēršana vienā vai otrā valstī, kura izmanto konvertējamu valūtu?/

J.Jurkāns: */Vispirms tas atkarīgs no valsts, par kuru ir runa: vai šī valsts ir Eiropā vai Zanzibārā, Jaunzēlandē. Pārejas periodā Ārlietu ministrija nedomā atvērt konsulātus. Mēs centīsimies izmantot tās diplomātiskās pārstāvniecības, kas jau ir ASV, kā arī Lielbritānijā./

V.Zatuliviters: */Paldies. Otrais jautājums. Es tā saprotu, ka pēc pārejas perioda droši vien var atvērt jaunas pārstāvniecības. Gribētos zināt, vai ir aprēķini, statistika par to, cik tādu pārstāvniecību atvēršana izmaksās ļaudīm, kas ražo materiālās vērtības?/

J.Jurkāns: */Mums nav tādu aprēķinu, tāpēc ka, saprotiet, situācija mainās visā pasaulē, situācija mainās pie mums, aug inflācija. Šodien paredzēt, kas būs beigās un kad būs šīs beigas, neviens nevar, es runāju par pārejas periodu, tā ka nekādu aprēķinu mums nav./

V.Zatuliviters: */ Paldies. Un trešais jautājums. Vai jūs sevi uzskatāt par profesionāli pilnīgi sagatavotu tik nopietnam un atbildīgam amatam, kas jums jāieņem, ja ievēlēs?/

J.Jurkāns: */Protams, nedomāju, ka esmu profesionāls diplomāts, taču es, katrā gadījumā, centīšos izmantot to pieredzi, kas man ir, centīšos izdarīt visu, kas ir manos spēkos, un turpmāk mācīties šajā jomā./

V.Zatuliviters: */Paldies./

J.Jurkāns: */Lūdzu./

Priekšsēdētājs: Tālāk uzdod jautājumu deputāts Repše, taču vienosimies par to, cik jautājumu mēs katrs uzdosim– vai vienu? Mēs vienojāmies– katrs deputāts uzdod vienu jautājumu. Ja grib vairāk, stājas rindas galā un gatavojas uzdot nākamo.

E.Repše: Mans jautājums ir par to, kam jūs jau pieskārāties,– proti, par Tautas frontes diplomātiskajiem sakariem un tās veikto darbu. Konkrēti– kādas formas un kādus diplomātiskus kontaktus sava darba laikā Tautas frontes Ārlietu komisijā jūs esat veidojis un kādi ir galvenie sasniegtie rezultāti šajos kontaktos?

J.Jurkāns: Es domāju, ka pašreizējā periodā visstabilākie kontakti mums ir ar Zviedriju. Zviedrijā mēs esam tikušies ar visdažādāko partiju līderiem, esam tikušies vairākkārt Ārlietu ministrijā, un es zinu, ka zviedru valdība ļoti simpatizē mūsu kustībai, visam tam, ko mēs šeit darām, un, lai gan Zviedrijas valdība varbūt līdz šim nav nākusi klajā ar ļoti skaļām deklarācijām, taču tās palīdzība patlaban ir bijusi vistaustāmākā.
Ļoti nopietni kontakti mums ir izveidoti ar Vācijas Federatīvo Republiku. Es domāju, ka ne mazāk svarīgi kontakti ir arī ar ASV, jo tur ļoti labi strādā Pasaules brīvo latviešu apvienība kopā ar Amerikas latviešu apvienību, un arī tā palīdzība, kas saņemta no viņu puses, ir ļoti daudz palīdzējusi Tautas frontei popularizēt mūsu idejas pasaulē. Manuprāt, ne mazāk svarīgi kontakti ir izveidoti tagad ar Dāniju, ar Norvēģiju, pavisam nesen ļoti nopietns darbs tika veikts Varšavā, kur tika radīta bāze sadarbībai ar Austrumu valstīm. Patlaban šis darbs varbūt nav tādā līmenī, kā gribētos, taču tas ir daļēji tāpēc, ka Austrumu valstis pašas vēl nav pilnīgi izveidojušās. Jūs zināt, ka vēlēšanas notikušas Rumānijā, pēc tam Čehoslovākijā... Taču mēs saskatām visus priekšnoteikumus šādai sadarbībai un pievērsīsim ļoti lielu uzmanību Austrumu valstīm. Es domāju, ka ļoti liels darbs paveikts Eiropas Parlamentā. Jūs zināt, ka Pasaules baltiešu apvienība algo vienu cilvēku, kas nepārtraukti darbojas Eiropas Parlamenta sesijās, kā arī strādā pie Eiropas Padomes– nodarbojas ar tā saucamo Baltijas jautājumu internacionalizāciju. Un es domāju, ka tas darbs, kas tur ir veikts, dod mums lielas cerības, ka Baltijas valstu jautājums tiks iekļauts Helsinki–2 konferencē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs: */ Man viens jautājums divās daļās. Sakiet, lūdzu, ar kādām īpašībām jābūt apveltītam ārlietu ministram?/

J.Jurkāns: */Pirmām kārtām ārlietu ministram jāzina, ko grib viņa valsts. Otrkārt, viņam jāzina, cik viņš var prasīt no tās vai citas valsts, nekad neprasīt vairāk, cik tā vai cita valsts dotajā momentā var dot./

A.Aleksejevs: */Tas ir saprotams, bet es biju domājis profesionālo skatuleņķi. Un jautājuma otrā daļa: kādas jums ir priekšrocības, salīdzinot ar citiem kandidātiem?/

J.Jurkāns: */ To lai saka tie ļaudis, kas mani izvirzīja šim postenim, šai tribīnei./

A.Aleksejevs: */Skaidrs./

Priekšsēdētājs: Deputāts Liepiņš.

K.Liepiņš: Cienījamais pretendent! Vai jūs uzskatāt, ka pastāv kāda saistība, piemēram, starp trim lietām: Ārlietu ministriju, valsts iekšējo likumdošanu un, pieņemsim, starptautiskajiem līgumiem, tiesību dokumentiem, un kāda būtu šī saistība?

J.Jurkāns: Es domāju, ka galvenais uzdevums Ārlietu ministrijas Juridiskajam departamentam ir sekot, lai visi starptautiskie līgumi, kas tiek noslēgti, tiktu darīti zināmi parlamentā, un, protams, lai visi likumi, kuri tiek veidoti un apstiprināti Augstākajā padomē, saskanētu ar starptautiskajām tiesībām, starptautiskajiem likumiem.

S.Buka: */Es domāju, ka jūs pārstāvat tā saukto tautas diplomātiju, esat amatieris, kas nu stāsies Ārlietu ministrijas priekšgalā. Kā jūs domājat, kā jānotiek ministrijas aparāta, konsulātu, vēstniecību un citu orgānu komplektēšanai, kas tiks radīti tuvākajā laikā? Vai arī tie būs amatieriski, jo profesionāļu pagaidām nav?/

J.Jurkāns: */Jā, protams, līdz šim neviens pasaulē profesionāli nenodarbojās ar neatkarīgas Latvijas propagandu un popularizēšanu. Es domāju, ka mums ir cilvēki, ļoti labi cilvēki, speciālisti starptautiskajās tiesībās, ir cilvēki, kas līdz šim strādāja Ārlietu ministrijā, kuriem ir noteiktas zināšanas, ļaudis, kas sēž šeit un strādā ārlietu komisijā. Es domāju, ka mēs visi kopā varam izveidot komandu, kas vairāk vai mazāk profesionāli varētu nodarboties ar mūsu lietām aiz robežām./

S.Buka: */Tas ir– amatieris vadīs profesionālu komandu?/

J.Jurkāns: */ Jā./

S.Buka: */Taču galvenais, es vēl piebildīšu jūsu atbildei, jūs pareizi teicāt, ka galvenais– mīlēt to, ko gribi izdarīt, un, ja tiešām to mīli, tas nozīmē, ka tu ļoti ātri, ja tev ir tāda vēlēšanās un spējas, vari kļūt par profesionāli./

S.Zaļetajevs: */Manu jautājumu kaut kādā ziņā izraisīja atbilde uz kolēģa Bojāra jautājumu. Es domāju, ka, strādājot par matrozi glābēju centrālajā glābšanas stacijā, jums bija pietiekami daudz laika lasīšanai. Vai jūs nevarētu nosaukt, kurus no diplomātijas vēstures sacerējumiem jūs uzskatāt par visnoderīgākajiem savā darbībā?/

J.Jurkāns: */Es domāju, ka galvenais avots manai, teiksim, diplomātiskajai darbībai līdz šim bijis tas, ko iekrājuši mūsu diplomāti, kas 20 neatkarības gados veiksmīgi darbojās pasaulē un guva labus rezultātus. Es ļoti uzmanīgi izstudēju viņu darbus. Protams, es domāju, ka tas der tikai par pamatu, jo laiki mainās, viss pasaulē mainās, taču es domāju, ka, katru dienu lasot avīzes, klausoties televīziju, radio, vispār iedziļinoties politikā, tu pats veidojies kā politiķis, tev veidojas pašam savi priekšstati, kā izlemt to vai citu lietu./

M.Gavrilovs: */Man jums šāds jautājums. 4.maijā pieņemtajā Deklarācijā, kā zināms, izsludināts pārejas periods. Pieņemts arī tāds Savienības likums par PSR Savienības un federācijas subjektu norobežošanu. Man sakarā ar to jautājums: sakiet, kā šajā pārejas periodā jūs ievērosit šī likuma nosacījumus sadaļā par republiku tiesībām sadarboties ar ārvalstīm tieši pārejas periodā un kā jūs varat traktēt šī likuma pantus?/

J.Jurkāns: */Es domāju un jau teicu savā uzrunā, ka visā mūsu darbībā pamats būs 1922.gada Konstitūcijas principi. Mūsu sarunās, teiksim, ar Maskavu vai kādu citu ārvalsti, mēs izejam no tā, ka tas, kas notika 1940.gadā, bija nelikumīgi, nelikumīgs ir arī likums, kas nosaka kārtību, kā tai vai citai republikai izstāties no Savienības, jo tas neattiecas uz Latviju./

T.Ždanoka: */Es šo jautājumu jums uzdevu jau komisijā, tad jūs neatbildējāt, taču es ceru, ka šīs nedēļas laikā jums bija laiks pārdomāt un, iespējams, jūs atbildēsit šoreiz. Mani vienkārši interesē jūsu konkrētais viedoklis tik sarežģītā jautājumā, kas ir dienas kārtībā, kā apvienotās Vācijas statuss, un tieši tās militāri politiskais statuss. Zināms, ka NATO valstis uzskata kā garantiju Vācijas ieslēgšanu NATO, lai 60–70 gadus senie Vācijas notikumi neatkārtotos, Padomju Savienības pozīcija ir pretēja. Kāds ir jūsu personīgais uzskats kā nākamajam ārlietu ministram, kā jūs to vērtējat, kāda ir jūsu pozīcija šajā jautājumā?/

J.Jurkāns: */Jūs saprotiet, pēc kara praktiski palika divas lielas neatrisinātas problēmas: jautājums par Vāciju, kas pašlaik tiek risināts, un Baltijas jautājums, kas būs nākamais pēc Vācijas jautājuma atrisināšanas. Kas attiecas uz Vācijas dalību NATO, es domāju, ka šis jautājums šodien ir ļoti sarežģīts, arī vācu puse to vēl nav izlēmusi, lai gan Kols runā par to, ka Vācijai jābūt NATO blokā, bet padomju puse ir pret to. Kāds būs lēmums, parādīs turpmākās sarunas, turpmākās konsultācijas. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka mēs ceļam kopīgu Eiropas māju, un, kad būs atrisināts Vācijas jautājums, kad būs atrisināts Baltijas jautājums, vispār pazudīs jautājums par NATO. Es domāju, ka pienāks tāds laiks, kad visas Eiropas problēmas izlems sadarbības un kooperācijas konference, kas būs galvenais orgāns./

T.Ždanoka: */Paldies, taču es atkal nesaņēmu atbildi uz jautājumu./

J.Lucāns: Mēs esam ļoti ieinteresēti ārējos ekonomiskajos sakaros. Vai jūs saskatāt iespēju, ka Ārlietu ministrija varētu šos sakarus veicināt, un vai jūs varat nosaukt mūsu tautsaimniecības prioritārās nozares, kuras būtu spējīgas pirmās iekļauties šādos ekonomiskajos sakaros?

J.Jurkāns: Mēs esam domājuši, turklāt ne tikai domājuši, bet, braukdami pasaulē, esam runājuši par to, kā veicināt, kā attīstīt Latvijas ekonomiskos sakarus, bet, pirms kāda Rietumvalsts vai arī Austrumvalsts grib veidot ekonomiskos sakarus ar Latviju, mums pašiem ir jāsaved sava māja kārtībā. Kamēr nebūs politiskas stabilitātes, es šaubos, vai var būt runa par kādu nopietnu ekonomisko sadarbību ar Rietumvalstīm vai Austrumvalstīm. Protams, mums ir paredzēts Ekonomiskais un Tirdzniecības departaments, es saprotu, ka mēs pie šā jautājums ļoti strādāsim. Kādi būs rezultāti, to rādīs nākotne.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Romašovs.

G.Romašovs: */Komisijas priekšsēdētājs mums nepateica pašu galveno: vai jūsu kandidatūra saskaņota ar Savienības Ārlietu ministriju? Cik man zināms, ministrija, kuru jūs pārstāvēsit, ir Savienības republikāniskā ministrija. Kāda ir Ševardnadzes attieksme pret jums kā ārlietu ministra kandidātu?/

J.Jurkāns: */Es vēl neesmu paspējis viņam paprasīt. Bet es domāju, ka mēs veidojam neatkarīgu valsti un Latvijas Republikas Ārlietu ministrija būs tikpat neatkarīga ministrija kā visas pārējās Latvijas ministrijas, iekļausies valdības struktūrā./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Smoļuks.

A.Smoļuks: */Man būs deputātes Ždanokas jautājuma turpinājums. Latvija– neatkarīga. Kur jūs kā ministrs vedīsiet: uz NATO vai Varšavas līgumu?/

J.Jurkāns: */Latvijai ideālais variants– tā ir neitralitāte. Cik tā iespējama šodien, kamēr mūsu teritorijā ir karaspēks, tas, protams, ir sarežģīts jautājums. Taču, ieklausoties M.Gorbačova izteicienos par Baltijas reģiona demilitarizāciju, es ceru, ka mēs piedzīvosim tādu stundu, kad Baltijas reģions būs demilitarizēts. Nebūs runas par blokiem, par kara blokiem. Būs runa par tās vai citas struktūras sabiedriskām organizācijām./

Priekšsēdētājs: Tālāk jautājumu uzdos deputāts Laķis.

P.Laķis: Cienījamo ministra amata pretendent! Man ir savtīga tipa jautājums, kas saistīts ar zinātni, izglītību un kultūru. Kādas jūs saredzat iespējas Baltijai– visām trim Baltijas valstīm kā vienotam mehānismam– perspektīvā sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām? Mani personiski visvairāk interesē UNESCO. Kāda varētu būt Ārlietu ministrijas palīdzība, veidojot vienotu Baltijas politiku attiecībā uz šīm humanitārajām organizācijām?

J.Jurkāns: Jautājums par vienotu Baltijas sadarbību ir bijis ļoti sarežģīts jautājums visā mūsu vēsturē. Es domāju, ka līdz šim tā nav bijusi Baltijas valstu sirdslieta, bet to vairāk diktējuši ārējie faktori. Šobrīd šie ārējie faktori ir tādi, ka mēs apzināmies: ja mēs to gribam, tad mums jāiet pasaulē kopsolī, mums ir jāiet pasaulē kā trim vienotām Baltijas valstīm, un tas ļoti labi skanēs visos forumos, kur Baltijas valstis tiks aicinātas. Domājot par sarunām Maskavā, es uzskatu tā: ja mēs, visas trīs Baltijas valstis, ejam kopā, vienoti, tad pārejas periods būs daudz īsāks un mazāk sāpīgs.
Tālāk par kultūru un izglītību. Es zinu, ka līdzšinējā darbība Tautas frontes Ārpolitikas komisijā ir devusi lieliskus rezultātus, es tiešām to saku nepārspīlējot. Pēc mūsu vizītes Kanādā uz šejieni atbrauca Kanādas World in West is Service of Canada. Tā ir organizācija, kas palīdz trešās pasaules valstīm izglītības jomā. Nesen pie mums viesojās šīs organizācijas direktors ar saviem palīgiem. Ir panākta vienošanās, ka jau septembrī jaunizveidotajā Angļu ģimnāzijā, kas tapusi uz 4.vidusskolas bāzes, ieradīsies divi speciālisti, kas mācīs gan otrās valodas apgūšanas metodiku, gan arī praktiski strādās šajā skolā un mācīs bērniem valodu. Viss, kas mums būs par to jāmaksā, ir šo cilvēku uzturs un pajumte. Otrs ļoti nopietns un cerīgs pasākums ir saistīts jau ar pašu Izglītības ministriju. Es zinu, ka pie Piebalga kunga brauks divi cilvēki, divi mediķi, kas Latvijai palīdzēs izstrādāt jaunu izglītības sistēmu. Es zinu, ka arī uz Universitāti no šīs organizācijas brauks cilvēki, kas strādās Universitātē.
Pēc mūsu braucieniem uz Rietumvāciju ir panāktas vienošanās ar tā saucamajiem fondiem. Katrai partijai Rietumvācijā ir tā saucamie “štirtungi”, un jau patlaban es zinu, ka ir seši cilvēki, kas iesnieguši dokumentus. Šīs lietas tiek kārtotas, un rudenī seši mūsu cilvēki, kas jau beiguši Universitāti, brauks stažēties uz Rietumvāciju. Es zinu, ka ir arī konkrētas iespējas braukt uz vairākām universitātēm Amerikas Savienotajās Valstīs, un patlaban ir runa par to, ka mēs varētu Zviedrijā saņemt ļoti nopietnu palīdzību kultūras un izglītības laukā. Zviedrijas valdība ir piešķīrusi miljardu kronu Baltijas valstīm palīdzības sniegšanai kultūrā un zinātnē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk jautājumu uzdod deputāte Zeile. Mums ir palikušas vēl 3 minūtes laika. Saskaņā ar reglamentu mēs jautājumus uzdodam pusstundu.

V.Zeile: Visi, kuri jums uzdeva jautājumus par profesionālo kadru sagatavošanu, zina, kur šie kadri līdz šim tika gatavoti un kāda bija šo kadru atlase. Ir runa par Maskavas Starptautisko attiecību institūtu. Šajā sakarībā man ir jautājums: vai jūsu projektos ir paredzēts izveidot Starptautisko attiecību institūtu vai nu Latvijā, vai kopīgu visai Baltijai?

J.Jurkāns: Jā. Mēs par to esam runājuši, jau strādājot Ārlietu komisijā Tautas frontē. Par to tika runāts arī pavisam nesen Londonā. Es zinu: ja ne šajā septembrī, tad varbūt nākamgad divi cilvēki varēs braukt studēt diplomātiskās lietas Kembridžā un Oksfordā. Tas ir pats sākums.
Runājot par mūsu pašu māju, es zinu, ka Bojāra kungs ir licis labus pamatus šajā virzienā. Es saprotu, ka mēs varētu izmantot jau mūsu esošos diplomātus ar lielo pieredzi, kuri varbūt varētu šo pasākumu papildināt, pat veicināt un attīstīt. Es zinu, ka tad, ja mums tāds institūts būs pašu mājās, vienalga, vai nu pie Universitātes, vai kur citur, būs ļoti daudz profesionālu diplomātu, kuri brauks pie mums ar lekcijām, uzstāsies un palīdzēs šajā nozarē.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Grigorjevs. Es domāju, ka vēl paspēs uzdot savu jautājumu deputāts Lembergs.

A.Grigorjevs: Jurkāna kungs! Presē bija ziņojumi par jūsu darbību Eiropas Parlamentā ar partijām, kas tur pārstāvētas. Vai jūs nevarētu pastāstīt, kādas ieceres ir Ārlietu ministrijai, turpinot šo darbu?

J.Jurkāns: Pagājušā gada oktobrī, kad mēs tur bijām, Eiropas Parlamentā tika izveidota tā saucamā Baltic intergroup. Tai ir jauns vadītājs, tas ir dānis misters Kufūts. Es zinu, ka šodien Baltic intergroup ir apmēram 30 cilvēku, un tie ir cilvēki, kuri gatavi kāpt Eiropas Parlamenta tribīnē un runāt par Baltiju– pacelt Baltijas jautājumu un tās problēmas pavisam citā augstumā un pavisam citā tribīnē, nekā tas bija līdz šim. Tas ir viens.
Otrais. Es teicu, ka nepārtraukti darbojas Pasaules baltiešu apvienības lobists Eiropas Parlamentā Strasbūrā. Es zinu, ka šā darba rezultātā jau ir bijušas vairākas tikšanās, viena bija oficiāla, taču bijušas arī neoficiālas, kad pārstāvji ieradās Latvijā un iepazinās ar situāciju. Un tas, ka patlaban ir ļoti lielas cerības, ka Baltijas valstis varēs piedalīties Helsinki–2 konferencē, manuprāt, ir tieši šā darba rezultāts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Lembergs, un līdz ar to jautājumiem atvēlētā pusstunda ir pagājusi.

A.Lembergs: Jurkāna kungs! Esiet tik laipns un sakiet, vai jūs atbalstīsit un, ja atbalstīsit, tad– kādā veidā sadraudzības pilsētu kustību, kas ir tautas diplomātijas sastāvdaļa?

J.Jurkāns: Jā, es zinu, ka līdz šim tādu ideju ir bijis ļoti daudz. Ļoti daudzas saņemtas no Zviedrijas, daudz priekšlikumu bija Kanādā, Somijā, taču šis darbs tika bremzēts, tas netika risināts tikai tādēļ, ka cilvēki atbrauca uz šejieni un iepazinās ar situāciju Rīgas pilsētā. Jūs jau zināt, kādas Tautas frontei bija attiecības ar pilsētas mēru. Cilvēki vienkārši nogaida, kamēr mēs paši savās mājās ievedīsim kārtību. Taču šāda sadarbība būs, un tā būs liela, lai nu Dievs dod, ka mums ir pa spēkam visu izdarīt, ko šie cilvēki mums piedāvās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cienījamie kolēģi! Līdz ar to pusstunda ir pagājusi. Paldies pretendentam par atbildēm uz jautājumiem. Mēs varam uzsākt debates.
Es gribētu ar jums šajā sakarībā konsultēties. Sekretariātā pierakstījušies debatēm 14 deputāti. Ja izmantojam 5 minūtes, kas ir paredzētas pagaidu reglamentā, izskatot šos jautājumus, mēs varētu tikt galā stundas laikā. Vai mēs varam vienoties, ka dodam vārdu 14 deputātiem, kuri ir pieteikušies, un tad debates izbeidzam? Pierakstījušies deputāti: Zatuliviters, Bojārs, Kiršteins, Ždanoka, Dozorcevs, Plotnieks, Čebotarenoka, Dīmanis, Imants Kalniņš, Berklavs, Prokofjevs, Dinevičs, Geidāns un Freimanis.

J.Bojārs: Man par procedūru viens teikums. Es uzskatu, ka šis jautājums, ko mēs tagad izskatām, ir ārkārtīgi svarīgs, tas ir Latvijas pašnoteikšanās jautājums. Būtībā mēs izlemjam stratēģiski politiski nozīmīgu jautājumu. Tāpēc man ir priekšlikums neierobežot sevi ar vienu stundu. Ja mēs vairāk nekā stundu apspriedām izglītības ministru, kuru mēs varētu mainīt vienalga kā, un nekas briesmīgs nebūtu noticis. Ja būs mazliet ilgāk, lai būtu. Jautājums ir vairāk nekā svarīgs, jo ārlietu ministrs būs mūsu izkārtne visai pasaulei.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Man nav nekādu iebildumu, es tikai izteicu priekšlikumu. Manās rokās ir saraksts ar 14 parakstiem. Lūdzu, lemsim.
Deputāts Lagzdiņš gribēja ko teikt?

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Mēs paši esam noteikuši ar lēmumu par pagaidu reglamentu, ka apspriešana ilgst ne ilgāk kā pusstundu.

Priekšsēdētājs: Pusstundas laikā var uzdot jautājumus, kas attiecas uz debatēm, ierobežojumu pagaidu reglamentā vēl nav. Par to mums jāvienojas pašiem, tādēļ izskanēja mans priekšlikums.
Otrs priekšlikums ir tas, kuru izteica deputāts Bojārs. Kas par pirmo priekšlikumu, lai debatēs runātu 14 deputāti, kuri izteikuši vēlēšanos uzstāties? Lūdzu balsot. Rezultāts: par– 126, pret– 13, atturas– 4. Lēmums pieņemts. Viena kartīte vēl bija, tātad par– 127. Mēs esam vienojušies, ka varētu iet pārtraukumā, taču pirms tam, cienījamie deputāti, es gribētu pateikt: kad mēs runājām par nepieciešamību pagaidām vadīties pēc esošā reglamenta, izskanēja vārdi, ka šā reglamenta nav. Es palūdzu mūsu darbiniekus, lai reglamentu atrod. Kas grib šo sarkano grāmatiņu saņemt, to var izdarīt pie reģistrācijas galdiem.
Prezidijam vēl ienākusi zīmīte ar vairākiem parakstiem. Varu salasīt tikai Sergeja Dīmaņa parakstu. Zīmītē tiek lūgts informēt, ko Īvāna kungs dara Stokholmā. Kad Īvāna kungs atgriezīsies, tie, kuri interesēsies par šo vizīti, varēs no viņa to uzzināt.
Pašā sākumā– jau pirms desmitiem– īsai izziņai vārdu lūdza deputāts Ščipcovs. Es jums tādu iespēju dodu– šo izziņu sniegt.

O.Ščipcovs: */Godātie deputāti! Apspriežot tautas izglītības ministra kandidatūru, Laķa kunga runā tika apšaubīts manis teiktais, ka bija subsidēta bijušā krievu teātra celtniecība Rīgā, kā arī par izglītību Anglijā. Man jāsniedz paskaidrojums.
Pirmais. Ziņas par krievu mecenātu kapitāla ieguldījumiem un krievu kapitālu vispār teātra celtniecībā periodā no 1899. līdz 1902.gadam ir tālaika publikācijās un atklātos uzziņu materiālos.
Otrais. Anglijā, īpaši pašpārvaldes orgānos, izglītības subsidēšanai veltī daudz uzmanības. Es par to runāju, uzstājoties pastāvīgajā komisijā un arī šeit, balstoties uz avīzi “Izglītība”. Man jānožēlo, ka Tautas izglītības komisijas priekšsēdētājs Laķa kungs šīs avīzes svarīgās publikācijas neierauga, un arī tas, ka viņa vārdus nepakoriģēja šīs komisijas priekšsēdētāja vietnieks– avīzes “Izglītība” redaktors. Šīs avīzes šā gada 9.maija 17.numura 6.lappusē ievietota interesanta Dzidras Purmales publikācija ar virsrakstu “Skolu sistēma Anglijā”, kurā teikts: “Piemēram, pēdējā budžeta gadā apmēram 60 procenti līdzekļu tika izdoti izglītības vajadzībām.” Tas nozīmē, ka teiktais par izglītības subsidēšanu bija pietiekami pamatots, tādēļ es protestēju pret apvainojumiem nekompetencē, kuri bija man adresēti. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Pārtraukums pusstundu, turpinām darbu 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs.

Priekšsēdētājs: Turpināsim darbu. Sākam debates jautājumā par republikas ārlietu ministra iecelšanu. Pirmajam vārds deputātam Zatuliviteram. Es atgādinu, ka saskaņā ar pagaidu reglamentu– piecas minūtes.

V.Zatuliviters: */Cienījamie kolēģi! Gribu dalīties dažās domās par deputāta Jurkāna iecelšanu ārlietu ministra postenī sakarā ar šī jautājuma apspriešanu.
Savu uzrunu sākšu, turpinot deputāta Bojāra domu, kas bija izteikta viņa jautājumā. Atbildot uz šo jautājumu, pretendents teica, ka gada laikā viņam ir izdevies gūt zināmu pieredzi, tiekoties ar ārvalstu pārstāvjiem, kas brauc pie mums, kā arī pašam dodoties uz to vai citu zemi. Sakarā ar to man gribētos teikt: liekas, ka viena lieta ir gadījuma tikšanās divu triju dienu garumā, kur viņa loma, protokolā nosacīta, funkcijas– noteiktas, nenozīmīgas. Cita lieta– pastāvīgs darbs. Pastāvīgs ikdienas darbs prasa ne tādu epizodisku darbību. Ikdienas darbs prasa Ārlietu ministrijas precīzu programmu visā tās sarežģītībā, ar visām pretrunām, jautājumu daudzšķautņainību, kas jāizlemj. No tā, kas tika teikts 30 minūšu runā, nav skaidrs, vai tāda programma pretendentam ir. To es uzskatu par lielu mīnusu.
Otrais. Liekas, ka pretendentam nav sevišķi skaidra sava pozīcija tik ārkārtīgi svarīgā jautājumā kā topošās Latvijas Ārlietu ministrijas savstarpējie sakari ar PSR Savienības Ārlietu ministriju. Atbildot uz jautājumu, viņš noteikti apgalvoja, ka pēc Latvijas valsts neatkarības Deklarācijas pieņemšanas tai ir tiesības izveidot neatkarīgu Ārlietu ministriju. Var būt, ka tā ir. Taču, atbildot uz otro jautājumu, viņš skaidri pasvītroja, ka ir pārejas periods, tādēļ mēs netaisāmies radīt jaunas pārstāvniecības, jaunus konsulātus, tādēļ ka darbs turpināsies, kā es sapratu, caur PSR Savienības Ārlietu ministriju. Te es saskatu pretrunu. No vienas puses– visu sakaru pilnīga noliegšana, no otras– mēģinājums teikt, ka tādi sakari būs. Es domāju, ka nākamajam ministram, protams, savā programmā vajadzēja skaidri izteikt šo problēmu. Ja ir pārejas periods, Latvijas Ārlietu ministrijai jābūt savas darbības apakšprogrammai saskares punktu koordinēšanai ar PSR Savienības Ārlietu ministriju.
Un trešais moments, visnoteicošākais. Pretendenta programmā par Ārlietu ministrijas darbību, ja ne pirmajā, tad tomēr sevišķi svarīgā vietā, ir jābūt ekonomiskajai programmai. Tāpēc ka šodien Latvijas Ārlietu ministrijas darbības lokā nav tikai politiski jautājumi, bet arī plašs ekonomisko problēmu spektrs, kā kopīgie uzņēmumi, Latvijas ieslēgšanās starptautiskajā tirgū, ievērojamāka Latvijas
iesaistīšanās starptautiskajā darba dalīšanā, tirdznieciskie sakari, tirgus cenu problēmas un tā tālāk. Šeit, es domāju, Latvijas Ārlietu ministrijas autoritātes celšanās var notikt tikai ar Latvijas ekonomiskās attīstības līmeņa, autoritātes celšanos. Šī ir tā reize, kad ekonomika nosaka politiku. Tam bija skaidri jāizskan programmā, ko mēs, par nožēlošanu, nedzirdējām. Tātad jāsecina: kā man liekas, pretendentam uz šo posteni jābūt kā politiķim, tā vēl lielākā mērā ekonomistam. Un norāde uz to, ka būs ekonomiskais departaments, kas varēs dot padomus, bez šaubām, pelna ievērību, taču neatbrīvo ārlietu ministru no tā, ka viņam jābūt kompetentam šajos jautājumos.
Un beidzu savu uzstāšanos ar secinājumu. Tas ir saistīts ar kādu deputāta Bojāra uzstāšanos ilgi pirms sesijas, kurā viņš, atbildot uz jautājumu par tautas varu, teica apmēram tā: “Tiešām, bija uzskati, ka valsts jāvada virējai, taču tas bija kādreiz. Tagad tā spriest ir nenopietni. Šodien valsts jāvada profesionāļiem.” Es pilnīgi piekrītu deputāta Bojāra teiktajam. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kiršteinam.

A.Kiršteins: Cienījamie deputāti! Šodien mums ir jāizvēlas tāds ministrs, kas spēs no tagadējās tā saucamās “Ārlietu ministrijas”, kurā bieži patvērumu atrada kādas citas organizācijas, kā arī ne vienmēr veiksmīgi darbinieki, izveidot ministriju, kurai šīs pēdiņas vairs nebūtu vajadzīgas un kuras galvenais uzdevums būtu Latvijas Republikas ārpolitikas mērķu īstenošana un suverēno tiesību un interešu aizsardzība.
Šeit es dzirdēju deputāta Aleksejeva uzdoto jautājumu, kādām vajadzētu būt tām īpašībām, kas atbilstu ministra statusam. Pirms atbildam uz šo jautājumu, es gribētu nocitēt Latvijas padomju enciklopēdijā rakstīto, kas ir padomju diplomātijas teorētiskais pamats. Tas ir starptautisko attiecību, sabiedrības marksistiski ļeņiniskā izpratne. Vai šādi deputāti un šādi ministri tiktu galā ar viņiem tik nepierasto uzdevumu kā Latvijas interešu starptautiska aizsardzība? Mēs varam uzdot arī tādu jautājumu: ko pēdējos divdesmit vai desmit gados Latvijas labā panākuši tie mūsu profesionālie diplomāti, kas dažādu delegāciju sastāvā piedalījušies starptautiskās sarunās Ženēvā, Vīnē vai Ņujorkā? Kādā veidā mūsu profesionālie diplomāti ir informējuši Apvienoto Nāciju Organizāciju un citu organizāciju vadību par to politisko, saimniecisko, sociālo un kultūras krīzi, kas Latvijā radusies PSRS okupācijas rezultātā? Protams, ka neviens no šajās delegācijās sastāvošajiem profesionālajiem diplomātiem to nav darījis.
Latvijas Ārlietu ministrija ir jāvada cilvēkam, kas apzinās Latvijas Republikas neatkarības nepieciešamību, bet profesionālie diplomāti, protams, strādās sūtniecībās, piedalīsies starptautisko attiecību darbībā, sagatavos dažādus līgumus un deklarācijas. Es negribu laika trūkuma dēļ minēt, kādas diplomātiskās skolas beidza savā laikā Meierovics vai Valters, vai mūsu diplomāti Krieviņš un Kociņš. Bet es gribu pateikt tikai vienu, ka Jurkāna kungs pēdējā laikā ir paguvis izdarīt vairāk Latvijas labā, it sevišķi pēdējā gada laikā, strādādams kā Latvijas Tautas frontes valdes Ārlietu komisijas līdzpriekšsēdētājs, nekā dažs labs mūsu profesionālis visā savā darbības laikā. Ņemot vērā ne visai augsto pašreizējo izglītības līmeni Latvijā, mums ir jāpriecājas par katru ministru, kam ir humanitārā izglītība, sevišķi, ja šī izglītība ir angļu valodā un literatūrā. Mēs zinām, ka Jānim Jurkānam ir spējas ātri kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem. Bez angļu valodas viņš pārvalda arī vācu valodu un poļu valodu, kas nav mazāk svarīgi, ņemot vērā to, ka Polija ir mūsu lielākais Austrumeiropas kaimiņš, protams, pēc Padomju Savienības.
Viņa izvirzītā programma par ministrijas darbību ir visai pieņemama. Vienīgi varbūt vairāk vajadzētu padomāt par nākamo diplomātu sagatavošanu ne tikai mūsu Universitātē vien. Mēs dzirdējām, ka divi cilvēki varētu saņemt šo izglītību Anglijā. Varbūt lielāks uzsvars būtu jāliek uz šo starptautisko pieredzi. Vēl es gribētu piebilst, ka tieši darbs Padomju Savienībā pārejas periodā, šajos divos gados acīmredzot vairāk tiks akcentēts uz valdības un Augstākās padomes komisiju, speciāli sastādītu delegāciju, jo tas pārejas periodā nevar būt tikai Ārlietu ministrijas uzdevums. Ārlietu ministrijai būs vairāk jāstrādā uz Rietumiem, uz Austrumeiropas valstīm. Tāpēc pašreizējā situācijā es vispār neredzu nevienu citu kandidātu un aicinu visus klātesošos balsot par Jāni Jurkānu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Ždanokai.

T.Ždanoka: */Cienījamie deputāti! Es esmu Ārlietu komisijas locekle; komisijā apspriežot Jurkāna kandidatūru, es balsoju pret. Savu pozīciju es gribu paskaidrot visiem deputātiem.
Te nesen deputātes Albertiņas runā izskanēja, ka opozīcija un frakcija “Līdztiesība” darbojas destruktīvi, uzstājas pret visiem ministru kandidātiem. Pret to gribu iebilst. Mēs atbalstām, un es personīgi balsoju par tik kompetentu kultūras ministra kandidātu kā R.Pauls. Ne tik sen mēs visi apsveicām, ka beidzot pirmo reizi par ministru kļūst profesionāls muzikants. Es tad vārdu nedabūju, laika nebija, taču gribēju aicināt klātesošos un pati balsoju par Platkāja kandidatūru veselības aizsardzības ministra postenī. Pilnīgi apzināti, kā Rīgas pilsētas sociālo un dzīvokļu problēmu komisijas locekle, ievērojot konsultācijas Rīgas pilsētas veselības aizsardzības nodaļā, kur visi darbinieki lūdza atbalstīt tieši Platkāja kandidatūru.
Taču šinī gadījumā parādās kāds dubultais standarts. No vienas puses, mēs it kā atbalstām augstus profesionāļus ministru posteņos, taču, kad nav izdevīgi, nav atbilstošas kandidatūras, tad tāda veida argumenti tiek atbīdīti otrajā plānā. Tad izrādās, ka ir īsts Tautas frontes kandidāts un gandrīz vai vienīgais. Iespējams, tā ir, un tāds arguments te vēl atskanēs. Bet es gribu novilkt skaidru robežu starp skaistu savu pienākumu pildīšanu sabiedriskā organizācijā un profesionālu darbu. Te Jurkāna kungs teica un tieši ar savām frāzēm raksturoja savu darbību neatkarīgas Latvijas propagandā un popularizēšanā. Tāda bija viena atbilde uz jautājumu. Man liekas, tas ir skaisti Tautas frontes ārlietu iestādījumam, taču nekādā ziņā neatbilst Latvijas ārlietu ministra uzdevumiem. Kā zināms, ārlietu ministrs ir kabineta loceklis un bez kādām papildu pilnvarām visās starptautiskajās attiecībās pārstāv Latvijas valdību. Man liekas, ja vairākums nevarēja atrast profesionāli pēc saviem ieskatiem, tad vajadzēja iet vienkārši personības, tāda cilvēka meklējuma ceļu, kas ar cieņu, ar lielu pieredzes rezervi un savu popularitāti starptautiskajās attiecībās varētu pārstāvēt Latvijas Republiku.
Es vēlreiz atgriežos pie argumentiem par to, ka opozīcija it kā ir noskaņota destruktīvi. No otras puses, deputāta Ščipcova runā jau tika parādīta opozīcijas iespējamā pieeja: jo sliktāk, jo labāk. Un, iespējams, varētu uz tās balstīties, taču es domāju, ka tieši mūsu pozīcija iziet no stāvokļa “jo sliktāk”. Mēs negribam, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem kļūtu sliktāk. Un šajā plānā es redzu iespēju Ārlietu ministrijai konstruktīvi darboties, par to diemžēl pilnīgi nekas netika teikts pretendenta runā,– tā ir iespēja, ko rada likums par Savienības un republiku kompetences norobežošanu. Šis likums iznāca pavisam nesen– šā gada 26.aprīlī– un bija publicēts mūsu sesijas pirmajās dienās. Es atļaušos to nolasīt, jo mūsu masu informācijas līdzekļos latviešu valodā šī koncepcija netika popularizēta. Tātad 5.pants: “Savienotajai republikai ir tiesības dibināt attiecības ar ārvalstīm, slēgt ar tām līgumus, apmainīties ar diplomātiskām un konsulārām pārstāvniecībām, īstenot ārējos ekonomiskos sakarus un piedalīties starptautiskās organizācijās.” Tas ir, dotas plašas pilnvaras. Bet, ja mēs runājam vēl par īpašo Latvijas statusu, tad šeit iezīmējas tas, par ko mēs esam: Latvija un Latvijas Republika kā starptautisko tiesību subjekts.
Tāpēc es aicinu deputātus balsot pret šo kandidatūru, es ceru, ka mūsu premjerministrs varēs vēlreiz pārdomāt savu priekšlikumu un deputātu izskatīšanai izvirzīt atbilstošu kandidatūru./

V.Dozorcevs: */Mani, protams, nevar pārsteigt tāda veida pretenzijas ārlietu ministra posteņa kandidātam, precīzāk, jautājumi, lai piesietos: ko viņš ir lasījis, sēžot glābšanas stacijā, vai ko līdz šim viņš ir uzrakstījis par starptautiskajām attiecībām, un vispār par to, ka šajā postenī vajadzīgs profesionālis. Pārsteidzoši ir tas, manuprāt, ka tie, kas uzdod šos jautājumus, brīnišķīgi zina biogrāfijas un izcelšanos lielai masai ļaužu pasaulē, kas bijuši šādā postenī. Es nezinu, ko bija uzrakstījis Ševardnadze par starptautiskajām attiecībām, kad tika izvirzīts, droši vien dažas Iekšlietu ministrijas un Drošības komitejas instrukcijas. Es nezinu, ko uzrakstījis Distrubels, Čehoslovākijas ārlietu ministrs, kas nevarēja atnākt uz parlamenta sēdi, jo nebija kam atstāt krāsni, viņš bija kurinātājs. Es zinu, ko bija uzrakstījis Havels līdz tam laikam, kad tika ievēlēts par Čehoslovākijas prezidentu, vairākas, pēc maniem uzskatiem, viduvējas lugas, citi uzskata, ka tās ir labākas, bet viņš rakstīja lugas, nevis traktātus par valsts iekārtu. Vairums ASV aizsardzības ministru nebija profesionāļi, bet civilpersonas, kas nesa atbildību savas valsts priekšā. Pat tādas iestādes kā Centrālā izlūkošanas pārvalde vadībā reti ir bijuši profesionāli izlūki. Mums skaidri jāsaprot, ka par profesionāļiem kļūst dažādi, mums republikā ir profesionāļi, starptautiskie politiķi, kas beiguši Maskavas starptautisko attiecību institūtu, pat ārzemēs strādājuši, pat izraidīti no turienes ar statusu persona non grata, ir mums tādi cilvēki, bet viņi ir sevi sakompromitējuši, jo viņi mēģināja reprezentēt republikas politiku tādu, kāda tā bija. Vai tiešām mēs arī turpmāk turpināsim to pašu ceļu?
Es domāju, ka cilvēkam, kas šodien uzstājās mūsu priekšā, ir vismaz viena priekšrocība, salīdzinot ar visiem profesionāļiem, kurus var atrast republikā,– viņam nav jāatvainojas, viņam nav jāizsūdz grēki, tāpēc ka, ja viņš būtu gribējis veidot savu biogrāfiju, tad diezin vai šodien mēs par viņu varētu balsot. Viņam nav vajadzīga grēksūdze par savu biogrāfiju: vieni sēdēja, citi mājas krāsoja, trešie krāsnis kurināja, lai nebūtu jāiet kompromisā ar savu sirdsapziņu, un Jurkāns ir tieši tāds cilvēks. Es, starp citu, esmu braucis kopā ar Jurkānu ne mazums: bijām Rietumvācijā, Anglijā, Kanādā, Amerikā. Mums bijušas apmēram 50 nopietnas tikšanās, un šajās tikšanās reizēs es pārliecinājos, ka viņam piemīt 5–6 šādiem darbiniekiem vajadzīgie parametri, un tāpat domāja arī visi citi, kas piedalījās šajās sarunās. Viņam raksturīga precīza realitātes izjūta, pakāpenība, nevis ekstremalitāte pārejās, precīzs priekšstats par reāliem pārmaiņu tempiem, eiropeisks priekšstats par cilvēktiesībām, ļoti laba un precīza pārejas perioda būtības izpratne. Un pats galvenais– viņam ir nesatricināma uzticība republikas neatkarības idejai, kas viņam ne tikai jāprezentē starptautiskajā arēnā ar savu vārdu, bet arī jāpanāk tas visos aspektos, jābūt tirgotājam, ja jātirgojas, un jābūt, tā teikt, māklerim, ja valstij jāizcīna kādas īpašas privilēģijas, jāprot grūtos apstākļos sarunāt. Galvenais, ko visi atzīmēja, kas tajā laikā ar mums tikās, kad notika mūsu braucieni,– prasme vest sarunas bezcerīgos apstākļos, pat tad, kad likās,– nav atbildes uz jautājumiem, viņam tās atradās.
Es lieku jums priekšā nopietni padomāt par to, vai mums šajā postenī vajadzīgs profesionālis no tiem, kas neko nepielieto, vai tomēr vajadzīgs cilvēks, kas komitejā, kuru viņš praktiski vadīja, divu gadu darbības laikā, kaut bija tikai komitejas vicevadītājs, guva tos rezultātus, kas šodien ir gūti./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godājamie tautas deputāti! Šodien acīmredzot mēs stāvam, kā daudzās sēdēs, dilemmas priekšā: vai nu mēs vērtējam mūsu ministra pretendenta tīri cilvēciskās, simpātiskās īpašības, vai spriežam par to, kādas kļūdas ir jānožēlo un kas jāpārvērtē, lai varētu kalpot Latvijas Republikai. Situācija nav vienkārša. Uzskatot, ka aizvadītajās pāris nedēļās mūsu galvenais uzdevums ir bijis aizpildīt krēslus, jāteic, ka šāds priekšstats ir dziļi maldīgs. Mums bija un ir jāveido izpildorgāns. Jāveido valdība, kas būs spējīga darboties, īstenojot tos likumus, kurus mēs gribam pieņemt. Jāveido valdība, kas būs spējīga realizēt dzīvē Deklarāciju, kura dzima 4.maijā. Un, ja valdība vai atsevišķi valdības locekļi to nedarīs pietiekami efektīvi, tad mēs diemžēl ar jums nevarēsim nevainībā mazgāt rokas. Mēs par to atbildēsim, tikai mēs. Tātad, dodot mandātu, mums jādomā, kāds būs rezultāts.
No šā viedokļa šodien pats būtiskākais ir pāriet no lozungiem pie darbiem. Man jums jāsaka: ja mēs paškritiski vērtēsim to, ko pagaidām esam darījuši, mēs atzīsim, ka joprojām atrodamies ideju jomā. Pagaidām mēs nejūtam jaunu pavērsienu reālajā dzīvē. Runājot par Ārlietu ministriju, pretendents izklāstīja savus priekšstatus par to, kas un kā būtu jādara. Man šķiet, ka šajā gadījumā vajadzēja skaidri atbildēt uz trim jautājumiem. Pirmkārt, kāda būs mūsu ārpolitikas koncepcija, otrkārt – kā tiks organizēta pārvalde ārlietu jomā. Treškārt– par stratēģiju un taktiku.
Ja mēs runājam par ārpolitikas koncepciju, es gribētu teikt, ka rožainās brilles ir jāņem nost. Ir pietiekams pamats izdarīt šādus secinājumus. Tā kā šeit figurēja Eiroparlaments, es varu atsaukties uz to. Februārī es biju Eiroparlamentā un pēc tam piedalījos sarunās ar eiroparlamentāriešu delegāciju Strasbūrā. Kad mēs sākām runāt par to, ka republikas varētu būt subjekts attiecībās ar Eiroparlamentu, mani neviens vispār nedzirdēja, nerunājot par kaut kādu reakciju. Terminu “nacionāls” tulkoja kā “nacionālistisks” un tikai pēc tam, kad es protestēju pret šādu traktējumu, mēģināja vairāk vai mazāk objektīvi skatīties uz lietas būtību. Tātad nelolosim ilūzijas, ka Eiroparlamentā mums jau ir sagatavotas vietas. Maskavā pēc apmēram 40 minūšu ilgas diskusijas, saistot to ar Vācijas jautājumu, beidzot man izdevās, trīs reizes atkārtojot eiroparlamentāriešu delegācijai jautājumu: “Vai jūs pieļaujat, ka Baltijas republikas varētu būt asociētas koptirgū?”, izspiest atbildi– jā, mēs to varētu pieļaut. Tātad– pēc ilgas un garas runas. Amerikas Savienotajās Valstīs Indiānas štatā, piemēram, tiekoties ar visu koledžu pārstāvjiem, kas vērtēja situāciju Padomju Savienībā un Austrumeiropā, man uzdeva šādu jautājumu: “Bet kāpēc jūs ar savu neatkarību nevarat pagaidīt divus gadus un ļaut Padomju Savienībai ekonomiski nostiprināties? Kāpēc jūs gribat destabilizēt situāciju?” Mums nācās atbildēt, ka nav vairs šā laika. Federācija tiek nomainīta ar unitāru valsti. Pēc diviem gadiem tā varbūt kļūs pilnīgi unitāra, un nekādi mūsu mēģinājumi atjaunot savu suverenitāti vairs nebūs un nevarēs būt rezultatīvi.
Uz ko tad mums īsti jācer? Mums acīmredzot jāizstrādā ļoti reālistiska koncepcija un pirmām kārtām ir jāliek par pamatu triju Baltijas republiku federācija. Tas ir viens no pamatvirzieniem, kurā jādarbojas. Otrkārt, mums ir jāorientējas uz to, ka Latvija atrodas kaimiņos Krievijai, Ukrainai un tā tālāk. Ja mēs šobrīd varam pateikt, ka finlandizācija ir interesanta un mēs esam gatavi iet šo ceļu, tad atcerēsimies, ka finlandizācija nozīmē orientāciju uz austrumiem– ļoti lietišķu, ļoti konsekventu, bez jebkādas koķetēšanas. Ja mēs to gribam darīt, tad mums ir nopietni jāstrādā pie šo divpusējo attiecību izkopšanas, mums ir jāsalauž neuzticības ledus, kurš šobrīd rodas, jo nezin kāpēc daudzos gadījumos turpmākās attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju Centrā, it īpaši birokrātiskā virsotne, iedomājas tādējādi, ka tām izaugs spārni un tās uz kaut kurieni aizlidos. Mums ir jāpasaka, ka mēs paliksim uz šīs zemes, ka mēs gribam saimniekot un ar saviem kaimiņiem uzturēt labvēlīgas, savstarpēji izdevīgas attiecības, ka mēs gribam palīdzēt, nevis konfrontēt. Redziet, tādai ir jābūt koncepcijai. Vai mums šodien ir šī koncepcija, vai mēs esam šeit strādājuši, vai mēs esam to izstrādājuši zinātniskā līmenī?

Priekšsēdētājs: Man jāatvainojas, ir jau pagājušas piecas minūtes.

A.Plotnieks: Es varbūt tikai vēl divas īsas piebildes šajā sakarībā. Jādomā par pārvaldes organizāciju, par to, cik maksās departamenti, kāda būs to efektivitāte, kā mēs tos komplektēsim. Jādomā par stratēģiju un taktiku, par to, kā mēs darbosimies, kā notiks sarunas ar PSRS. Kā var notikt sarunas starp divām valdībām, ja tās viena otru neatzīst un tamlīdzīgi? Virkne praktisku jautājumu. No šā viedokļa es uzskatu, ka ministrijas komplektēšanā, tāpat kā citu ministriju komplektēšanā, kā arī ministra kandidatūras izvēlē mums tomēr ir jādomā par profesionālo līmeni, jo kļūdas šajā jomā mums maksās tik dārgi, ka varbūt otrreiz pamēģināt neizdosies. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Čebotarenokai.

V.Čebotarenoka: Cienījamie deputāti! Pirmo reizi stāvu šajā tribīnē un slavēju šo brīdi. Priecājos, ka stāvu tādā reizē, kad runa ir par vienu no svarīgākajiem Latvijas Republikas ministru posteņiem– par ārlietu ministru. Nesen mūsu Tautas frontes sēdē viens no Latvijas Republikas tautas deputātiem izteicās: ja ārlietu ministra posteni atstās bijušais ministrs Poča kungs, tad arī viss kolektīvs aizies no darba. Kārtojot dokumentus savam pirmajam ārzemju komandējumam, es biju ministrijā un cita starpā nolēmu pajautāt, kādas ir kolektīva domas par to, ka ir iespējama ministru nomaiņa. Darbinieki bija ļoti pārsteigti, dzirdot, ka līdz ar Poča kungu aiziešot arī pārējie. Tieši otrādi, tie cilvēki, kas strādā reāli ar pasēm un veic darbu, kas saistīts ar cilvēku apkalpošanu, teica, ka tas viņu darbu neietekmēs, ka viņi šeit ir raduši strādāt un, ja nākamais ministrs un viņa vietnieki radīs tādus apstākļus un būs mierā, ka viņi paliek šajā amatā, tad viņi arī to labprāt darīs. Vēl vairāk– šie ļaudis man lūdza pateikt Augstākajai padomei, ka patlaban pilsētā klīst baumas, ka kolektīvs esot uzrakstījis vēstuli, kurā aicinājis Augstāko padomi balsot vienīgi par Poča kungu. Viņi tādu kolektīvu vēstuli nav rakstījuši.
Es vēl gribu atbalstīt otrā Jūrmalas deputāta V.Dozorceva teikto par Jāņa Jurkāna sirdsapziņu. Mums nav pārāk daudz tādu cilvēku, kuriem ir šāda sirdsapziņa, kuri nav melojuši smagajos stagnācijas gados, kuri ir godīgi nesuši savu cilvēka vārdu. Es nezinu, cik viņā būs profesionalitātes, bet par to, ka viņš stāvēs un kritīs par Latvijas Republiku, par to, lai mēs iegūtu reālu, nevis deklaratīvu brīvību, par to, ka viņš mūs nenodos nevienā situācijā ne Austrumos, ne Rietumos, es šobrīd esmu droša.
Cienījamie deputāti, neatkarīgi no jūsu politiskajiem uzskatiem, neatkarīgi no mūsu starpā pastāvošajām domstarpībām šoreiz es lūdzu noticēt sievietei deputātei un viņas intuīcijai un balsot par Jāni Jurkānu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Godājamie deputāti! Man kārtējo reizi nav ko teikt, tajā nozīmē, ka man trūkst vārdu. Mēs atkal būsim spiesti balsot par amatieri. Pirms dažām dienām viens no pretendentiem sajauca budžeta deficītu ar maksājuma bilances deficītu. Tagad mēs noklausījāmies pretendentu, kas smeļ iedvesmu divdesmito, trīsdesmito gadu praksē. Uzmanīgi klausoties, es pārliecinājos, ka pretendents neko nav lasījis ne par diplomātijas vēsturi, ne diplomātijas procedūru. Varu piekrist, ka citās valstīs ārlietu ministri ir cilvēki bez speciālām zināšanām, bet viņiem vienmēr ir pārliecinošs dzīves gājums un viņi vienmēr ir personības. Mūsu pretendentam nav speciālu zināšanu, nav arī pieredzes. Darbavietu uzskaitījums atsauc atmiņā romantiskos Krievijas revolūcijas gadus, kad diplomātisko korpusu veidoja no Baltijas matrožiem. Valodu zināšana vēl nav diplomātiskais imidžs, un mūsu republikas izkārtne ārvalstīs var kļūt ļoti bāla. Es neticu, ka pretendents negribēja politiski sasmērēties un tāpēc strādāja, kur pagadās. Viņš varēja vismaz mācīt bērnus un tulkot. Es neticu, ka darbavietu maiņa liecinātu par politisku pārdomātību.
Es domāju, ka šodien pretendentam vajadzēja nevis uzdot jautājumus, bet noturēt eksāmenu, jo izklāstītā programma nebija izvērtēta ne no ārpolitiskā, ne no iekšpolitiskā, ne no ekonomiskā viedokļa. Man atmiņā palika tikai garš departamentu uzskaitījums. Interesanti, cik maksā mūsu ārpolitiskās tieksmes? Atbildi es nesaņēmu. Pretendents aizbildinās ar darbu LTF Ārlietu komitejā, bet pabraukāšana pa ārzemēm par dāvinātu naudu vēl nav nekas. Diplomātija– tā ir diplomātija, un es negribu, lai republiku starptautiskajās attiecībās pārstāvētu cilvēks, kurš iecelts amatā kaut kādā visai miglaina politiska kompromisa rezultātā. Man bieži nācies runāt ar ārzemju žurnālistiem, un man vairākkārt uzdots jautājums, kādu ideoloģiju sludina parlamenta vairākums. Šobrīd man tas ir pilnīgi skaidrs. Es uzskatu, ka tas ir ortodoksālais marksisms. Ļoti bieži es dzirdu vārdu “ekspropriācija”, ekspropriatoru ekspropriācija, es dzirdu to, ka vispirms jāveido politiskā forma un tad jāieliek ekonomiskais saturs,– tas ir Ļeņins. Tagad es zinu, ka arī matroži var pārvaldīt valsti,– tas atkal ir Ļeņins.
Ārlietu ministra amatā mums vajadzīgs nevis cilvēks, kas sevi pozitīvi rekomendējis LTF, bet tas, kurš izprot realitāti. Es neticu, ka pretendents izprot realitātes, ja viņš nav pat lietas kursā par svarīgākajiem likumiem, kurus ir pieņēmis PSRS parlaments. Man rodas jautājums, kā viņš spēs piedalīties sarunās Maskavā tās pašas finlandizācijas labad, par kuru runāja deputāts Plotnieks. Tāpēc es balsošu pret un ceru, ka to darīs arī citi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie deputāti! Es negribētu piekrist iepriekšējai runai par demisionēšanas jautājumu, tā tas nav ticis stādīts ne frakcijā, ne šajā Augstākajā Padomē. Es nevaru piekrist arī iepriekšējam runātājam Dīmanim par Baltijas flotes matrožiem Ļeņina ārpolitikā. Jūs mani atvainojiet, bet Ļeņina ārpolitiku vadīja tādi augstākās klases intelektuāļi kā Čičerins, Krasins, Kolontaja un Ļitvinovs un, runājot par Latviju, Meierovics. Ļeņins bija pietiekami gudrs, lai neliktu ārlietu resoru vadīt mastu matrozim. Atvainojiet, un nevajag šo muļķību darīt arī mums.
Es negribu neko sliktu teikt par Jurkānu, man viņš šķiet ļoti simpātisks cilvēks, bet mums viņš jāsūta mācīties vai nu pie Poča kunga, vai uz kādu ārzemju universitāti, ja viņš atradīs vietu, kur varētu mācīties, jo es tik tiešām no viņa uzstāšanās redzēju, ka viņa informētības līmenis šajā ziņā ir pārāk zems. Jūs nejauciet vienu svarīgu lietu, cienījamie deputāti! Nejauciet tautas diplomātiju ar profesionālo diplomātiju. Tautas diplomātijā jūs neatbildat ne par ko, jūs dibināt kontaktus, tiekaties, kaut ko sarunājat, kaut ko nesarunājat, bet jums nevelk par to nost, atvainojiet, bikses un nebāž biksēs nātres, bet tam, kas tagad vadīs Latvijas ārlietu resoru, novilks bikses un iebāzīs tur nātres par katru kļūdu, jo tās kļūdas būs stratēģiskas un tās labot būs ārkārtīgi grūti.
Es gribu teikt, ka pirms nākšanas uz šo zāli es aprunājos ar vienu mūsu deputātu, lauksaimnieku. Viņš bija par Jurkāna kandidatūru. Es viņam uzdevu kontroljautājumu: sakiet, lūdzu, ja mēs izšķirtu jautājumu par lauksaimniecības ministru un ja uz šo posteni pretendētu cilvēks, kas nekad nebūtu profesionāli strādājis lauksaimniecībā, un ja viņam nebūtu arī lauksaimnieciskās izglītības, vai jūs par viņu balsotu? Mūsu cienījamais deputāts lauksaimnieks pateica, ka viņš nebalsotu. Bet šajā gadījumā ir tāda pati situācija. Kad mēs izšķīrām jautājumu par enerģētiku, mēs likām profesionālu enerģētiķi, jo mēs sapratām: ja enerģētika aizies dibenā, tad aizies dibenā mūsu republika. Kad mēs izšķīrām jautājumu par finansu ministru, tad mēs izšķīrāmies par profesionālu augstas klases speciālistu, par labāko, ko mēs republikā varējām atrast. Tas tik tiešām tā bija, un mēs pareizi izlēmām.
Amatierisms diplomātijā diemžēl ir ārkārtīgi bīstams. Pasaules diplomātijā strādā ļoti augstas klases profesionāļi, kas lielāko tiesu nāk no aristokrātu ģimenēm. Sarunā ar jums viņi divu minūšu laikā noskaidros, kas jūs esat, un pēc tam jūs vienkārši nicinās, nicinās un neņems vērā jūs kā cilvēku. Tas jāņem vērā, ka nicināšana diplomātijā izpaužas ļoti smalki un neprofesionāļi to pat nejūt. Var pieļaut būtiskas kļūdas. Diemžēl situācija mums ir tāda, ka Ārlietu ministrijā, izņemot Poču, nav profesionāļu, nav cilvēku ar profesionālu ārlietu izglītību. Mums ir jārada pilnīgi jauna Ārlietu ministrija, bet kā mēs to izdarīsim, ja ieliksim šajā Ārlietu ministrijā neprofesionālu vadību? Neprofesionālā vadībā tagad tiks būvēta Ārlietu ministrija, neprofesionālis mācīs profesionālus diplomātus. Kungi un dāmas, kā jūs to stādāties priekšā? Es saprotu, ka varētu ielikt neprofesionālu cilvēku par ārlietu ministru tādā gadījumā, ja kadri būtu spēcīgi profesionāļi, spēcīgi ar speciālu profesionālo izglītību. Jā, tad mēs to varētu darīt, bet ne tādā situācijā, kāda mums ir pašlaik. Tagad mums jāuzceļ pilnīgi jauna ēka.
Diemžēl, kā mēs pārliecinājāmies, mūsu ārlietu ministra kandidāts nav pat nevienu avīžu rakstu uzrakstījis par ārpolitikas problēmām. Bet mēs taču vēlam ministru. Ministram jābūt stratēģim, stratēģiju mēs neredzējām. Ko mēs redzējām? Dzirdējām, ka vajadzīgi šādi un tādi pasākumi, bet es neredzēju ne stratēģisko domu, ne taktisko domu. Vai mēs dzirdējām, kā tiksim vaļā no Maskavas diktāta ārpolitikā? Bet tas ir pats svarīgākais. Viņi mūs tur kā aiz šlipses. Es biju Apvienoto Nāciju Organizācijā. Mēģināju risināt vienkāršu jautājumu par to, lai Latvijas Universitāte dabūtu Apvienoto Nāciju Organizācijas pilnu dokumentu komplektu, tas maksā 100 dolāru, to mēs varētu samaksāt. Viņi man atbildēja: samaksāsit 600 dolārus, un dokumentu jums būs, bet vajadzīga PSRS delegācijas atļauja. Kā mēs tiksim vaļā šajā aspektā, kā mēs runāsim Maskavā, kas mūs uzņems PSRS Ārlietu ministrijā kā nopietnus cilvēkus? Jābūt taču profesionāliem kontaktiem, jo pirmā un galvenā cīņa, pirmās un galvenās diplomātiskās sarunas būs Maskavā. Par to esmu pilnīgi pārliecināts.

Priekšsēdētājs: Diemžēl piecas minūtes pagājušas.

J.Bojārs: Es tūlīt beigšu. Manuprāt, nekas nopietns netika teikts, kā mūsu ārējais resors strādās, kā strādās ar mūsu attiecīgo komisiju. Bet, par nožēlošanu, jāteic, ka arī šajā komisijā nav neviena cilvēka ar profesionālu ārlietu izglītību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Imantam Kalniņam.

I.Kalniņš: Godājamie deputāti! Bez šaubām, būtu brīnišķīgi, ja mūsu rīcībā būtu tāda mērinstrumentu sistēma, kas katru kandidatūru izvērtētu pēc programmas, kuru mēs visi kopā pēc kompromisa un konsusa principiem būtu sastādījuši, un tad mēs varētu sēdēt un priecāties, cik vienādi bālas un pelēkas personas bez aizķeršanās rindotos cita pēc citas. Diemžēl mums tādas sistēmas nav, un mēs esam spiesti izvērtēt tādus kandidātus, kādi esam mēs paši. Un mūsu vērtējumu nosaka gan neziņa, gan muļķība, gan plika varaskāre, gan sīku, gan mazāk sīku ļaužu grupas sazvērestība ar mērķi nospiest uz ceļiem tautu, kuras vidū viņi dzīvo un kura cīnās par savu brīvību. Precīza programma, jūs sakāt. Tas, jūsuprāt, ir liels mīnuss, ja nav šādas precīzas programmas. Mums ir šāda programma, un Jānim Jurkānam arī tā ir: šī programma ir mūsu neatkarības atjaunošanas Deklarācija. Mums ir vajadzīgas universālas, vairāk vai mazāk stāvētspējīgas personības, un, ja tiktu svērti un par viegliem atrasti tādi argumenti kā diplomātiskā reglamenta nepārvaldīšana, tad ir viens dokuments, kas atsver visus pārējos. Tā ir Jāņa Jurkāna anketa. Kam ir dotas acis, lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu, tas redz un dzird, ko liecina šī anketa.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Berklavam.

E.Berklavs: Protams, tāpat kā vairums klātesošo, es labprāt vēlētos, lai ārlietu ministra amatā mums būtu cilvēks, kas būtu profesionāli labi sagatavots, kuram būtu liela pieredze praktiskajā diplomātiskajā darba un kurš būtu ļoti uzticams mūsu neatkarīgajai Latvijas valstij. Taču vismaz es tādu cilvēku Latvijā neredzu, un kur tad lai viņš rastos, ja mums pusgadsimtu Ārlietu ministrijas nebija. Kaut kāda ministrija skaitījās, taču cilvēki tur darbojās pret neatkarīgo Latviju. Tātad jārunā par cilvēku, kas pirmām kārtām ir nevis runātājs, bet kuram rūp Latvijas neatkarība, neatkarīga valsts.
Ko es varu pateikt par premjerministra ieteikto Jāņa Jurkāna kungu? Man ir bijusi iespēja pāris gadu laikā, strādājot Tautas frontes Valdes sastāvā un vairākas reizes dodoties aiz Latvijas robežām, kā arī Savienības robežām, uzturoties gan ārlietu ministrijās, gan ārzemju konsulātos, gan arī Latvijā piedaloties apspriedēs ar ārzemju diplomātiem, ar konsulātu darbiniekiem, gan ar Eiropas Parlamenta pārstāvjiem tepat Latvijā, gan ārpus tās, pārliecināties, ka mums ir darīšana ar cilvēku, kuram patiešām rūp Latvijas– neatkarīgas valsts–liktenis. Man ir pārliecība, ka šis cilvēks tajos gadījumos, kur esmu bijis klāt, ir pratis rīkoties. Esmu dzirdējis arī atsauksmes, ka tas ir cilvēks, kas argumentēti prot runāt diplomātiskajās instancēs, kas ir iemantojis zināmu autoritāti. Es, piemēram, biju klāt, kad Savienoto Valstu Ārlietu ministrijā izteica komplimentus Jurkāna kungam par perfektu angļu valodas pārzināšanu, par argumentētiem priekšlikumiem. Esmu bijis vairākkārt tur, kur viņu jau pazīst un respektē. Tas patiešām ir cilvēks, kuram es varu uzticēties, varu būt drošs, ka viņš spēj veikt vajadzīgo darbu, lai nepieciešamības gadījumā komplektētu ministriju ar papildu kadriem. Katrā ziņā viņš ir cilvēks, kas visus spēkus pieliks, lai veicinātu mūsu Latvijas valsts atzīšanu, lai panāktu labvēlīgu attieksmi pret Latviju. Man liekas, tas ir pietiekams arguments, lai es varētu balsot par šo kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Prokofjevam.

I.Prokofjevs: */Saka, ka parlaments ir pilnvarots pieņemt visādus lēmumus. Var pieņemt daudz lēmumu, interesantākus un mazāk interesantus, var noklausīties kolēģi Dozorcevu, apbrīnojot viņa vārdu virtuozitāti, pierādot, ka, ministrus vai ministru izvēloties, nav nepieciešamības kā kritēriju izmantot kompetenci, profesionalitāti, izglītību, pieredzi, šinī gadījumā – starptautiskā darba pieredzi, zinātniskas izstrādes, taktikas un stratēģijas soļu koncepciju, ko mēs nedzirdējām cienījamā pretendenta ziņojumā.
Man rodas tāds iespaids, ka, nav šaubu kolēģis pretendents uz ministra posteni Jurkāns ar lielu interesi strādāja Tautas frontes domē, jo viņš šodien savā runā rādīja pārdomu līmeni par attieksmi pret nākamo ministra amatu, kā braukt, mīlēt, prasīt, popularizēt. Iespējams, tas ir visai interesanti, jo Jurkānam radās iespējas, kādu viņam, protams, agrāk nebija, tikai pēdējā laika periodā, tiešām braukāt tūristiskā līmenī, popularizēt, prasīt, taču, piedodiet, pasaules iepazīšana tūristiskā līmenī pašlaik ir ļoti populāra visā pasaulē. Mēs visi ar lielu labpatiku braucam, skatāmies, sajūsmināmies, iepazīstamies, bet, iespējams, tas nav tas līdzdalības līmenis starptautiskās lietās, kādam jāatbilst ārlietu ministram. Es nevaru piekrist, ka tik svarīgā jautājumā varam paļauties uz tādiem kritērijiem kā intuīcija, kā pretendenta spējas kontaktēties, jo tas vajadzīgs katrā darbā, katrā līmenī, tas vajadzīgs matrozim, krāsotājam, motoristam, taču ārlietu ministram jābūt pavisam citā līmenī.
Cienījamie kolēģi! Ārlietu ministrija republikā veidojas pirmo reizi, tādēļ ļoti gribētu, lai to vadītu ievērojams cilvēks./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dinevičam.

No zāles: */Vai var mazu repliku par vadīšanu?/

Priekšsēdētājs: */Vai kaut kas nav kārtībā?/

No zāles: */Es gribu teikt, ka var visādas domas izklāstīt, taču gribu lūgt runātājus tomēr no tiešiem apvainojumiem atturēties./

Priekšsēdētājs: /Tam kopā sekosim!/
Lūdzu, deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Šeit, zālē, šajā Latvijai svarīgajā jautājumā šodien runājis pietiekami liels cilvēku skaits. Viņi ir izteikuši dažādas domas, un diezin vai ir mērķtiecīgi censties analizēt katru no tām. Tomēr ievadā atļaušos mazliet paanalizēt mana kolēģa– otras frakcijas vadītāja – Dīmaņa kunga runu. Dīmaņa kungs sākumā teica, ka viņam patiesi nav ko teikt. Es gribētu atgādināt– ja nav ko teikt, tad nevajag kāpt tribīnē, cienījamais Dīmaņa kungs! Citādi mūsu klausītāji būs nelielā neizpratnē, būs sašutuši par to, ka frakcija, kura stāv uz PSKP bāzes, respektīvi, ortodoksālo komunistu frakcija, pārmet visiem pārējiem, ka viņi savā darbībā izmanto tās pašas metodes. Es domāju, ka tāds apgalvojums laikam nav sevišķi korekts un tas sasmīdinās mūsu klausītājus.
Analizējot šo ārlietu ministra kandidatūru, tika uzdots jautājums par programmām. Sakiet, kolēģi, vai mēs apspriežam vēl vienu premjeru? Man šķiet, ka ne. Ir premjers, ir viņa kabinets un ārlietu ministrs– tas tad arī realizēs dzīvē šo premjera līniju, šo visa kabineta līniju. Un tāpēc tas, kā ārlietu ministra pretendents regulēs vienu vai otru politisku niansi, es domāju, lielā mērā būs atkarīgs arī no mūsu premjera, no viņa nostādnēm. Šis ārlietu ministrs lielākā vai mazākā mērā būs mehānisms. Ir skanējuši ļoti daudzi argumenti par un pret viņu. Tomēr mēs esam palaiduši garām vienu niansi– kā šo jauno ārlietu ministru uztvers ārzemēs, kur viņam, bez šaubām, būs vislielākais darbalauks. Es domāju, ka daudzus pretendentus, neskaitot Jurkāna kungu, kurus it kā būtu iespējams virzīt uz šo amatu, ārzemēs pietiekami labi pazīst. Un, cik man zināms, daudzās šajās valstīs ir teikts tā: ja Jurkāna kungs būs ārlietu ministrs, šīs problēmas risināsies okey. Turpretī, ja šajā amatā attiecīgi būs vecā aparāta cilvēki, būs zināmas grūtības. Šīs nianses, manuprāt, arī vajadzētu uztvert. Un vēl es gribētu atzīmēt, ka mums, bez šaubām, jārēķinās arī ar mūsu tautiešiem ārzemēs. Arī tāda nopietna organizācija, kāda ir PBLA, vislabprātāk, bez šaubām, sadarbotos ar Jurkāna kungu kā ar ārlietu ministru, kurš sevi ir parādījis Tautas frontes darbībā, un mēs nevaram nerēķināties arī ar šo PBLA viedokli. Un, visbeidzot, neliels apkopojums. Vienīgā “pret” argumentācija ir it kā šis kompetences līmenis. “Par” argumentācija ir Latvijas intereses, patiesa vēlēšanās paust mūsu republikas intereses starptautiski, un, es domāju, šim pēdējam faktoram ir jādod priekšroka. Tāpēc aicinu visus kolēģus balsot par Jāni Jurkānu kā ārlietu ministru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Geidānam.

I.Geidāns: Cienījamie kolēģi, cienījamais Prezidij! Es šoreiz atkal esmu tādā situācijā, kad man balsojot ir jāpieņem lēmums par jautājumu, ar kuru līdz šim tieši neesmu bijis saistīts. Man nav bijis tas gods– es saku to ar pilnu atbildību– ar Jurkāna kungu, cienījamo ministra pretendentu, būt ārzemju diplomātiskajos braucienos, man nav bijis tādu iespēju kā maniem cienījamajiem kolēģiem ar jums kopā, cienījamo kandidāt, piedalīties mūsu iekšzemes diplomātiskajā darbībā, tāpēc es vadīšos pēc tā, kā es uztvēru mūsu kolēģu, deputātu, sniegto Jurkāna kunga darbības vērtējumu gan iekšzemē, gan ārzemēs.
Klausoties, kā jūs katrs izteicāties, ko jūs no savas pieredzes stāstījāt, man ir pilnīgi skaidrs lēmums: es domāju, ka ne cienījamajai Ždanokas kundzei, ne cienījamajam Plotnieka kungam, ne cienījamajam Bojāra kungam, ne cienījamajam Dīmaņa kungam nevajadzētu apvainoties, ja es pareizi būšu uztvēris jūsu norādījumu. Jūs sakāt, ka mums nav profesionālu, mācītu diplomātu, nu vienīgi varbūt Bojāra kungs. Taču es pilnīgi piekrītu– Berklava kungs un arī Kiršteina kungs to pārliecinoši pierādīja – , ka tie diplomāti, kuri šodien ir mācīti, ir mācīti citai funkcijai. Viņu domāšanas veids, esība un darbības pamatā ir marksisms–
ļeņinisms. Tā ir tā ideoloģija, kas mūs novedusi līdz kolonizācijai, verga atkarībai. Mums šodien vajag tādu diplomātu, kurš mūs izvedīs ārā no šīs atkarības. De iure mēs esam atkal neatkarīga Latvijas Republika. De facto– vēl aizvien PSRS, tas ir, PSKP, tātad mūsu cienījamā mazākuma frakcijas impērijas, kolonija. Jā, tā tas ir. Bet no šīs de facto koloniālās atkarības mums ir jāatbrīvojas. Un mums der tikai un vienīgi tādi ministri un diplomāti, kuriem sirdī un prātā ir neatkarības atjaunošanas Deklarācija. Un jūsu visu uzstāšanās mani pilnīgi pārliecināja, ka šim kritērijam pilnībā atbilst Jurkāna kungs. Paldies par jūsu pārliecību!

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Ļoti cienījamo priekšsēdētāj! Kolēģi! Mēs katru dienu runājam par to, vai mums ir vajadzīgi profesionāļi, vai mums ir vajadzīgi politiķi. Šis jautājums tiek skarts katru dienu, un arī šodien tas tika uzdots. Mēs zinām, ka visi kopā esam pieņēmuši kompromisa lēmumu– ir vietas, kur nepieciešams profesionālis. Ir dienesti, kuri jau šodien strādā, kuriem ir jāturpina darboties un kuri nedrīkst pazemināt savu darbošanās līmeni. Taču ir amati, kur mums ir nepieciešams simtprocentīgs politiķis. Simtprocentīgi politiski uzticama figūra. Tās ir jaunās ministrijas, kurām visām jāsāk darboties pa jaunam. Un tieši tāpēc mums vajadzētu izbeigt šos strīdus, vai mēs ceļam par ministru to vai citu cilvēku. Mēs par ministru ceļam tādu cilvēku, kādu prasa mūsu šīsdienas politiskā situācija Latvijā, arī mūsu koncepcija ir tāda, kādu to šodien diktē dzīve. Jūs visi ļoti labi zināt, ka sarunās ar Austrumiem pirmā vieta būs nevis Ārlietu ministrijai, bet gan parlamenta Ārlietu komisijai, tas ir, Mavrikam Vulfsonam, tā būs Ministru padomei– Godmaņa un Bišera kungiem. Tātad šajā ziņā mēs nestāvam tukšā vietā un mums nav no tā jābaidās.
Es gribu teikt dažus vārdus arī par profesionalitāti. Ir cilvēki, kas uzskata, ka profesionalitāte nozīmē beigt trīs akadēmijas, zaudēt uz galvas matus un iegūt impozantu izskatu. Es domāju, ka tas vēl nav profesionalitātes kritērijs...

Priekšsēdētājs: Deputāti, lūdzu, izturieties klusāk!

J.Freimanis: Jānim Jurkānam piemīt tādas īpašības, kas arī ir profesionālisma sastāvdaļa. Tās ir– distances izjūta, zināšanas, spēja izlemt, kādā politiskā situācijā var atļauties vienu vai otru lēmumu. Tas ir tieši tas, par ko runāja godājamais deputāts Plotnieka kungs. Viņš tiešām visu ievēro, kā tas ir. Mēs ļoti labi zinām, ko šodien var runāt Eiroparlamentā, ko šodien ir spējīgs pateikt Bušs un ko šodien pasaka Tečere, tas ir tas, kas tiek jau darīts. Un tieši šī īpašība piemīt mūsu ministra kandidātam. Profesionalitātē ietilpst arī tāda īpašība kā realitātes izjūta. Profesionalitātē ietilpst arī tāda īpašība kā atbildības izjūta, un tā mūsu pretendentam ir, es par to varu galvot, jo esmu kopā ar viņu strādājis pietiekami ilgu laiku. Par viņa veikumu šeit tika pastāstīts ļoti labi.
Es varu jums ar visu atbildības izjūtu, cienījamie deputāti, apgalvot, ka tika izskatīta vesela virkne kandidatūru, bet mēs atturējāmies no dažādām tādām kandidatūrām, kuras acīmredzot sevi uzskata par vienīgo speciālistu republikā, taču mēs izskatījām visas kandidatūras ļoti rūpīgi, un varu jums teikt, ka šis lēmums nav pieņemts steigā un nav pārsteidzīgs.
Vēl dažus vārdus par ekonomikas jautājumiem. Kolēģis Zatuliviters izteica racionālu domu par to, ko darīs Ārlietu ministrija attiecībā uz ekonomiku– Ārlietu ministrijas uzdevums nav kārtot tiešos ekonomikas jautājumus. Ārlietu ministrijas uzdevums ir kārtot ekonomiskās sadarbības politiskos aspektus. Tas tiks darīts. Tiešo ekonomisko kontaktu uzturēšana ir ekonomisko dienestu uzdevums, un mēs nedrīkstam visas mūsu Latvijas vajadzības nodot vienīgi Ārlietu ministrijas kompetencē. Ārlietu ministrija ir politiska organizācija, un tādai tai ir jābūt.
Jautājumā par likumiem. Jā, es domāju, ka mūsu ministra pretendents, ja mēs viņu ievēlēsim, ievēros visus likumus, kas patlaban darbojas, arī Padomju Savienības likumus, tikai ar vienu noteikumu: ka šie Padomju Savienības likumi būs ratificēti Latvijā, arī likums par izstāšanos no Padomju Savienības un tā tālāk. Šis likums Latvijas Republikā nav ratificēts un Latvijas Republikai nav saistošs.
Runājot par spēju darboties, ir jāsaka, ka Jurkāns ir spējīgs darboties. Es varu teikt kā senie indieši: tā tas ir. Jūs varat teikt, ka tā tas nav, bet es zinu, ka tā tas ir. Un imidžs, godājamie kolēģi, viņam ir. Turklāt ne slikts imidžs. Tāpēc es šoreiz ar visu atbildības izjūtu aicinu jūs nešaubīties un balsot par ministra pretendentu Jāni Jurkānu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Saskaņā ar mūsu vienošanos mēs debates beidzam, taču saskaņā ar pagaidu reglamentu pretendentam ir arī tiesības teikt galavārdu– ne ilgāku par 15 minūtēm. Vai kandidātam ir tāda vēlēšanās? Nav. Tad balsosim.
Saskaņā ar pagaidu reglamentu par ministra iecelšanu jābalso atklāti ar elektronisko sistēmu. Taču, kā mēs zinām, ja ir vairāk nekā 20 deputātu iesniegums ar lūgumu, lai balsošana notiktu ar kartītēm, mēs esam tiesīgi to darīt. Man ir divi tādi iesniegumi, kuros izteikts apmēram 40 deputātu lūgums, lai par ministra iecelšanu mēs balsotu ar kartītēm. Un saskaņā ar reglamentu mēs esam tiesīgi to darīt. Vai deputāts Kurdjumovs grib vēl ko piebilst?

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu mani atvainot, taču mēs šajā zālē nobalsojām par premjerministra priekšlikumu attiecībā uz balsojuma formu, ieceļot posteņos ministrus. Kad izvirzījās jautājums balsot par ministriem ar kartītēm, zāle bija pret šo priekšlikumu. Un tagad katru reizi, ieceļot ministrus, no jauna runājam par 20 deputātiem un balsojam ar kartītēm. Jājautā, kāpēc tad jautājums tika likts uz balsošanu? Nesaprotami./

Priekšsēdētājs: Manā rīcībā ir pagaidu reglaments, un es pēc tā vados. Mēs esam šo reglamentu pieņēmuši, pie tā turējušies un pēc tā vadījušies.
Vai balsu skaitīšanas komisija ir gatava darbam? Kas ir par to, lai par Latvijas Republikas ārlietu ministru ieceltu Jāni Jurkānu, lūdzu, balsojiet! Kas pret? Kas atturas?
Rezultāts: par– 103, pret– 42, atturas– 9. Līdz ar to Jānis Jurkāns tiek iecelts par Latvijas Republikas ārlietu ministru. Apsveicam.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs.

Priekšsēdētājs: Turpinām darbu. Vārds republikas Ministru padomes priekšsēdētājam deputātam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātie deputāti! Atļaujiet izvirzīt kandidātu sakaru ministra postenim– Pēteri Videnieku. Es lūdzu viņu uzstāties ar tēzēm par savu turpmāko darbību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ministra pretendentu Pēteri Videnieku. Bet pirms tam es lūdzu izteikt savu viedokli Arhitektūras un celt-niecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisiju. Vārds šīs komisijas priekšsēdētājam Eduardam Maharevam.

E.Maharevs: */Mans uzdevums ir ārkārtīgi vienkāršs, jo komisija vienbalsīgi rekomendēja Videnieku šajā amatā, tāpēc ka, pirmkārt, Videnieks ir profesionālis, otrkārt, viņam ir laba programma, un, treškārt, viņš ir ļoti patīkams cilvēks./

Priekšsēdētājs: Vārds Pēterim Videniekam.

P.Videnieks: Cienījamie deputāti! Šodien savā īsajā ziņojumā par sakaru attīstību gribu aplūkot sekojošus jautājumus. Vispirms gribu novērtēt sakaru līdzekļu nozīmi, otrkārt, runāt par ilgtermiņa uzdevumiem sakaru tehnikas attīstībā Latvijā, kā arī formulēt tuvākos uzdevumus saistībā ar finansiāliem apsvērumiem. Vēlos īsi raksturot organizatoriskos risinājumus, īpaši netradicionālos, kas varētu stimulēt sakaru tehnikas attīstību. Noslēgumā gribu dažos vārdos pakavēties pie Sakaru ministrijas galvenajiem uzdevumiem. Pamattēzes esmu pārrunājis ar ilggadējo sakaru ministru Z.Stungrēvicu. Esam vērtējuši lietderību un iespējas, kā dažas grūtākās problēmas varētu risināt šobrīd.
Tātad vispirms par sakaru sistēmas nozīmi tautsaimniecībā. Mēs kopīgi ceram gūt panākumus tautsaimniecībā, lauksaimniecībā, apkalpošanas sfērā, veidot jaunu bāzi Latvijas Republikas attīstībai, dažādojot īpašuma formas, mainot nodokļu sistēmu, radot efektīvu vadības mehānismu. Efektīvas vadīšanas pamatā pirmām kārtām ir vadītāja kompetence, otrkārt, informācija. Visā pasaulē ļoti populārs ir viedoklis, ka vajadzīga un pareiza informācija ir viens no svarīgākajiem komponentiem vadīšanas procesā un lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to dažāda veida sakaru nodrošināšanai ir sevišķi liela nozīme.
Atļaušos minēt kapitālieguldījumus sakaru sistēmu izveidē dažādās valstīs. Būtībā tas ir spogulis, kas rāda sakaru tehnikas līmeni. Padomju Savienībā vidēji ik gadu šim nolūkam izmanto 0,2 procentus no nacionālā ienākuma, attīstītākajās Rietumu valstīs– 1–1,5procentus, bet valstīs, kuras plāno strauji pārvarēt atpalicību, šobrīd tam atvēl 5 procentus no nacionālā ienākuma.
Neskatoties uz sakaru nozares atpalicību, šobrīd ilgtermiņa sakaru nozares attīstībai Latvijā jābūt orientētai uz pasaulē sasniegtajiem rezultātiem. To mēs varētu pieņemt par horizontu, kurš mums jāsaskata. Kvalitatīvi vērtējot, pasaulē šodien notiek pāreja uz elektronciparu centrālēm. Tās veido vidi visu veidu informācijas pārraidei. Gribētu minēt šādus skaitļus: Zviedrijā ir 63 telefona aparāti uz 100 iedzīvotājiem, ASV– 50 telefona aparāti uz 100 cilvēkiem, Itālijā– 30, Padomju Savienībā vidēji– 11, Rumānijā, pēc jaunākajiem datiem,– 10, Latvijā pilsētās– 29, laukos– 18. Lai tuvinātos šim mērķim– ilgtermiņa sakaru attīstībai–, Latvijā jānodrošina, pirmkārt, automatizēti sakari gan austrumu, gan rietumu virzienā, pakāpeniski palielinot elektronciparu staciju izmantošanu, otrkārt, telefonu skaita palielināšana līdz 50 aparātiem uz 100 cilvēkiem. Tas ir pasaulē atzīts vidējais rādītājs, lai normāli funkcionētu visas tautsaimniecības un sadzīves nozares. Treškārt, abonentiem jānodrošina maksimāli dažādi sakaru pakalpojumu veidi– videotekss, telefakss, integrētie pakalpojumi. Taču šādas programmas izpilde prasa aptuveni 700–900 miljonus rubļu. Šodien, bez šaubām, mūsu republikai tas nav pa spēkam.
Ko darīt, lai samazinātu republikas atpalicību no Rietumu valstu sakaru attīstības līmeņa? Šeit es gribētu uzsvērt trīs komponentus: pirmais– finansu, otrais– tehniskais un trešais– organizatoriskais.
Finansēšana jeb ieguldītie līdzekļi būtībā ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem sakaru infrastruktūras uzlabošanā. Aicinot valdību pievērsties tikai tādai vai citādai problēmai, piemēram, nomainīt ministrus, kā to rāda Savienības pieredze, praktiski rezultāti nav gūti un arī mums nebūs rezultātu. Tāpēc būtu pārrunājams pamatjautājums: kur ņemt līdzekļus? Pirmkārt, mans priekšlikums būtu samazināt nodokļus no sakaru mezglu peļņas, kuri šodien vidēji ir 67 procenti. Rūpniecībā šis skaitlis ir virs 50. Samazinot nodokļu līmeni, mēs varētu stimulēt papildu sakaru pakalpojumu attīstību.
Otrkārt, tas gan būs ļoti nepatīkami, vajadzēs palielināt maksu telefona tīkla abonentiem, jo 2,50 rubļu ar neierobežotu laika limitu šobrīd būtībā neatbilst sakaru tehnikas cenai.
Treškārt, varētu nedaudz palielināt maksu par pasta sūtījumiem. Ik gadu no mūsu republikas tiek izsūtīti aptuveni 100 miljoni vēstuļu. Ņemot par piemēru 0,05 kapeiku cenas pieaugumu, mēs gūtu papildu ienākumu 5 miljonus rubļu. Tāpēc šodien gribu lūgt padomu parlamentam, visai sabiedrībai: vai nu mēs ieprogrammējam tālāku atpalicību sakaru tehnikā, vai ar kopējiem Latvijas iedzīvotāju pūliņiem mērķtiecīgi uzlabojam republikas sakaru infrastruktūru.
Ļoti īsi par tehnisko bloku. Vispirms jārūpējas par lauksaimniecības nodrošināšanu ar telefona sakariem. Šobrīd telefona uzstādīšanu gaida apmēram 30 tūkstoši cilvēku. Jāmeklē netradicionāli, lētāki risinājumi, lai varētu maksimāli apmierināt pieprasījumu. Varam prognozēt apmēram 5–6 tūkstošu pieprasījumu apmierināšanu gada laikā.
Tālāk jāturpina palielināt pilsētu abonentu skaits. Šobrīd aptuveni 140 tūkstoši iedzīvotāju vēlas telefonus. Ir cerības gada laikā apgūt 20 tūkstošu numuru ietilpību. Abonentu skaita palielināšanas problēmas rodas sakarā ar grūtībām celtniecībā un kabeļu iegādē.
Vēl tehniskajā blokā principiāli jārisina starptautisko telefona sakaru paplašināšanas un automatizācijas jautājumi. Šobrīd mēs nodrošinām aptuveni 400 sarunas diennaktī. Paredzams, ka 1991.gada sākumā, iegūstot Maskavā papildu kanālus, mēs varētu sarunu skaitu palielināt līdz 2 tūkstošiem diennaktī. Alternatīvs variants ir lokāli sakari caur satelītu. Šeit varētu gūt arī valūtas peļņu.
Bez šaubām, ļoti svarīgi ir meklēt risinājumus, kā ieviest jaunus pakalpojumu veidus. Šeit es domāju telefaksa aparatūru, kabeļtelevīziju, informāciju bankas un maksas pakalpojumiem. Īpašs akcents tehniskajā sfērā ir republikas intelektuālā un ražošanas potence. Svarīgi ir to izmantot. Gribu akcentēt iespēju ieviest republikā r/a VEF izstrādātās un izgatavotās modernās elektronciparu centrāles, jo tās nodrošina principā jaunu sakaru kvalitāti. Šobrīd r/a VEF ir līgums ar “Latvijas sakarnieku”, lai līdz 1995.gadam izprojektētu, izgatavotu un ieviestu 60 vismodernākās elektronciparu automātiskās telefonstacijas 25 tūkstošiem abonentu. Šī darbība nedrīkstētu būt epizodiska, darbs būtu jāturpina, lai pakāpeniski veidotos lokāli rajoni, kuros sakaru tehnika atbilstu augstākajam līmenim. Televīzijas jomā tuvākajā laikā jānodod ceturtais raidītājs, Viesītē piecgadē jāuzstāda televīzijas retranslators. Otrajai programmai jāpalielina raidītāju jaudas, tas neprasa celtniecības darbus. Pasta efektivitātes palielināšanai vajadzīga jauna, modernāka šķirošanas tehnoloģija, jāmeklē ceļi apmaksas paaugstināšanai.
Šo finansiālo un organizatorisko mērķu sasniegšanai ļoti svarīgi ir organizatoriskie risinājumi. Manuprāt, jāmeklē netradicionāli risinājumi. Tie varētu būt, pirmkārt, sakaru organizāciju, Rīgas augstāko mācību iestāžu, ZA Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūta, r/a VEF speciālistu radošā kolektīva aktivizēšana, realizējot projektus, kas noderētu plašāk vai vismaz visām Baltijas republikām un kam būtu kopīga vienota finansēšana.
Otrkārt, ļoti svarīgi būtu aktivizēt un veidot pastāvīgu sadarbību ar r/a VEF, kas būtībā ir viena no lielākajām komutācijas rūpnīcām. Es ļoti ceru uz manu kolēģu vefiešu atsaucību, palīdzot uzlabot sakaru tehnikas nodrošinātību Latvijā. Jāstimulē sakaru mezgli un organizācijas veikt visdažādākos pakalpojumus un palielināt gan budžeta, gan kolektīva peļņas apjomu. Domāju, ka būtu mērķtiecīgi atbalstīt mazu uzņēmumu, rentes uzņēmumu, akciju sabiedrību un kopīgu uzņēmumu veidošanu. Tikai tā varam cerēt, ka atdzims īstenais darba darītājs.
Bez šaubām, svarīga būs ministrijas loma, tāpēc nobeigumā gribu dažus vārdus teikt par iespējamo Sakaru ministrijas darbu. Ministrijas funkcijām jābūt tādām, lai maksimāli stimulētu radošu darbu un veicinātu sakaru tehnikas attīstību. Pirmkārt, tā ir pareiza tehniski ekonomiskās stratēģijas izvēle, otrkārt, investīciju nodrošināšana un kontrole, lai šīs investīcijas būtu efektīvas, lai mēs tiešām izjustu sakaru tehnikas darbības uzlabojumu, treškārt, līdzdalība efektīvas nodokļu likumdošanas radīšanā speciālām sakaru sistēmām. Tās vajag attīstīt un arī kontrolēt, lai mēs iegūtu procentus vispārējās sakaru infrastruktūras attīstībai. Aktivizēt vajag, es domāju, ministrijas ietvaros, un arī kontrolēt ārzemju kapitālu ieguldīšanu sakaru sistēmās. Vajag kontrolēt šo procesu, lai tas būtu kvalitatīvs un lai pareizi darbotos nodokļu politika. Vajag meklēt ekonomiskus ceļus, kā palielināt sakaru organizācijas darba efektivitāti, kā arī strādājošo materiālo un sociālo nodrošinātību. Kā redzat, arī sakaru jomas attīstība būs ļoti grūta, bet, manuprāt, tikai neatlaidīgi strādājot, varam cerēt uz pakāpeniskiem panākumiem šajā jomā.

Priekšsēdētājs: Jūs esat runājis precīzi 15 minūtes. Tas ir saskaņā ar mūsu darba reglamentu. Pārtraukums līdz pulksten 15.00.
Pirms tam vēl vārdu lūdz sekretariāta vadītājs Juris Dobelis.

J.Dobelis: Kolēģi, mums katastrofāli krītas disciplīna. Šodien 35 cilvēki nav ieradušies uz sesiju. Man ir lūgums, lai pēc pārtraukuma ierastos visi tie, kuri jau ir bijuši no rīta, jo arī šī “prakse” ir sākusi gūt zināmu atbalstu pie mums.

(Pārtraukums)

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / - atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos - Jāņa Britāna tulkojums.