Valoda un vara: filosofiskais, kultūras un psiholoģiskais aspekts

Jēdzieni “valoda” un “vara” ir mūsdienu filosofijas un sociālo zinātņu degpunktā. To nostādījums uz vienas horizonta taisnes piešķir savdabīgu redzējumu gan valodai, gan varai. Eiropā kopš 20.gs. sākuma ir radikāli mainījusies abu šo būtisko jēdzienu izpratne tieši tādā veidā, ka tie konceptuāli papildina un reizēm pat pārklāj viens otru. Kā raksta H.G.Gadamers: “Valoda tagad teorijās ieņem tādu pašu centrālo vietu, kādu pirms pusotra gadsimta ieņēma domāšana, bet 19.gs. vācu filosofijā – refleksija.”

Maija Kūle Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tradicionālajā izpratnē valodu mēdz raksturot kā domu izteiksmes līdzekli, kas nodrošina saziņu. Ja domāšana ir “kungs”, tad valoda zināmā mērā ir “kalps”. Klasiskajā filosofijā pastāv pārliecība, ka domāšanu un rīcību var analizēt, īpaši neiedziļinoties valodas norisēs.
Kāda ir lingvistiskā pavērsiena būtība? Atgādināšu šā pavērsiena klasiķa L.Vitgenšteina izteikumus: “Iedomāties valodu nozīmē iedomāties dzīves formu.”
“Tas, ka pasaule ir mana pasaule, izpaužas tādējādi, ka valodas (..) robežas nozīmē manas pasaules robežas.”
Valodas izpratne tiek paplašināta, ontoloģizēta – tai tiek piedēvēts īpašs esamības statuss, nevis izziņas un saziņas palīglīdzekļa loma. Valoda tiek aplūkota kā dzīves forma, zināšanu horizonts, vēsture, tradējums, tiek uzskatīts, ka pat bezapzinātais ir strukturēts kā valoda (Lakāns).
Rolāns Barts raksta: “Tā [valoda – M.K.] nevar tikt uzskatīta par vienkāršu, dekoratīvu domas instrumentu. Cilvēks neeksistē pirms valodas ne filoģenētiski, ne ontoģenētiski. (..) Valoda iemāca definēt cilvēku, nevis otrādi.” Lūk, viena no manām tēzēm šai konferencei, kurā tiek meklēti identitātes jautājumu risinājumi.
Jautājums par identitāti, skatoties filosofiski, tiek pārāk akcentēts kā tēma, kuras atrisinājums sniegs modernitātes cilvēkam jaunu patvērumu zaudētās pārliecības vietā par cilvēkam piemītošo iedabu vai būtību.
Viena pēc otras notiek konferences, kurās spriež par identitāti, individuālo, kolektīvo, nacionālo, tautisko, dzimumu, lingvistisko, mazākumtautību utt., tajā skaitā par latvisko. Tikko politikas zinātnieki (prof. J.Rozenvalds) savā konferencē secināja, ka saasinoties pretrunas starp latviešu un mazākumtautību identitātēm un mums draudot reāls etniskais konflikts, pat tāds, kāds nav draudējis deviņdesmito gadu sākumā.
Nepiekrītu, jo uzskatu, ka pašu teorētiķu (ne tikai politiķu) runas notiek vienveidīgā diskursā, kur uz valodu, varu, identitāti raugās galvenokārt no etniskām pozīcijām (kaut arī nemitīgi piesauc centienus no tām atteikties, taču tomēr paši runā nacionālo valodu kategorijās). Valodu lietojuma analīzē jautājumā par integrāciju arī parasti izskan vienveidīgs skatījums: latviešu valoda, krievu valoda, citas minoritāšu valodas.
Taču, kā to labi zina lingvisti, valodai ir daudz citu strukturējuma veidu, ne tikai tas, kas balstās uz nacionālo kopienu valodām.
Lai mainītu teorētiķu pierasto skatījumu (un reizē varbūt arī palīdzētu norimties politiski saasinātajai situācijai), ierosinu palūkoties uz valodas – varas un identitātes strukturējumu no cita aspekta: nevis cik katrs indivīds, arī etniskā, sociālā kopiena un valsts ir atbildīgi par identitātes tapšanu un kā to veicināt, bet cik lielu un kādu lomu to veidošanā spēlē valoda kā vara.
Kādā nozīmē valoda norit kā dzīves forma? Minēšu vienkāršu piemēru, ko aprakstīja kāda skolotāja: “Realitāte, par ko bērni interesējas, arī ir pilnīgi citāda nekā pirms gadiem desmit. Tā ir realitātes šovu pasaule, kurā viņi dzīvo un sarunājas. Tajā dzirdētiem vārdiem arī viņi uzrunā viens otru.”
Apziņā veidojas valodiski tverta pasaules aina, kas nosaka rīcību. Aina rodas neapzināti, t.i., nereflektīvi, pēc tās valodas – diskursa iekšējiem likumiem, kurā mēs domājam un sarunājamies. Cilvēks ir savas valodas varā (nav domāta tikai nacionālā valoda), vārds it kā saplūst ar lietām, esamību vispār. Vārds valda arī pār rīcību un uzvedību. Holivudas filmu varoņi pauž modernitātei raksturīgo valodas diskursu: to raksturo ātrums, frāzes īsums, domas vienkāršotība, vienkārši nepaplašināti teikumi, identitātes virspusējība. Runāt mākslā par tēlu raksturiem, paplašinātiem izteiksmes diskursiem jau šķiet vecmodīgi! Pat zinātniekiem sniedzot intervijas televīzijā, no frāzes allaž tiek izrauti pusteikumi, it kā garākas domas vairs neeksistētu.
Valodai ir daudz lielāka vara pār mums, nekā liekas. Mūsdienu filosofija parāda, kā valoda “izvēlas“ mūs par savas norises izteicējiem. Savā ziņā varētu teikt, ka nevis valoda ir līdzeklis mums, bet mēs – līdzeklis valodai. To sekmē masu kultūra, izglītības masifikācija, plašsaziņas līdzekļu ietekme, informācijas ātruma un daudzuma pieaugums un citi faktori.
Valoda nosaka pasaules ainu, ietekmē domāšanas norises, stimulē vai traucē saziņu, veido saprašanās procesu. Cilvēks būtībā nav saimnieks pār savu valodu, drīzāk ir otrādi – valoda ir noteicējfaktors.
Vilhelms fon Humbolts saka: “Cilvēks galvenokārt dzīvo kopā ar priekšmetiem tā, kā tos viņam parāda valoda, un, tā kā sajūtu un darbību viņā nosaka viņa priekšstati, tad tikai tā. Tajā pašā aktā, kurā cilvēks vij valodu no sevis, viņš arī ievij sevi valodā, un katra valoda ap tautu, kam tā pieder, apvelk loku, no kura izkļūt iespējams, tikai pārejot citā valodas lokā.
Svešas valodas apguvi tāpēc varētu salīdzināt ar jauna viedokļa apguvi līdzšinējā pasaules skatījumā, jo katra valoda ietver sevī zināmas cilvēces daļas priekšstatu veidu un jēdzienu tīklu. Bet, tā kā cilvēks pārnes svešajā valodā lielākā vai mazākā mērā savu pasaules skatījumu, savas paša valodas skatījumu, šis sasniegums nekad netiek tīri un pilnīgi izjusts.“
Tas ir valodu mijiedarbes paradokss, ko pārzina psihologi, kultūras vēsturnieki, izjūt tulki.
Valoda nozīmē daudz vairāk nekā saziņa, un varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc tās apgūšana ir tik grūta un daudziem mūsu valstī dzīvojošajiem cittautiešiem līdz šim psiholoģiski (nevis lingvistiski) nepieņemama. Valoda ir pasaules aina. Es neko neredzu ārpus valodas, priekš manis tur nekā nav, jo to – nepasacīto un nepasakāmo – tvert nav iespējams. Cilvēks, valoda, kultūra ir viena vienība, viena esamība, tāpat kā gaiss, plaušas un elpas enerģija.
Ar valodu nāk jauna pasaules aina, nāk, teiksim tā, liela skābekļa deva elpai, taču ar valodu nāk tajā atzītā un pieņemtā vērtību sistēma. Vārdiem, frāzēm ir konotatīvas nozīmes. Tieši valodas dziļākie slāņi, kas iedarbojas pat bezapziņas līmenī, nes sev līdzi vērtību un jēgas parametrus. Nerunāsim par valodas mītisko dimensiju, kura strādā ideoloģiskā līmenī. (R.Barts – mīts sev mūsdienās ir nozadzis valodu.) Ideoloģija virspusēji izpaužas politiskā propagandā, reklāmā, klišejās, sadzīviskos štampos.
Risinot Latvijā jautājumus par integrācijas mehānismiem ar valsts valodas palīdzību, lielākoties tiek aplūkotas valodas sociālās, komunikatīvās dimensijas. Tiek apgalvots: jūs būsiet plašāk pieprasīts darba tirgū, konkurētspējīgs. Taču, kā izrādās, ekonomisks un politisks diskurss jautājumā par valodām atsvešina, jo valodu te interpretē kā līdzekli.
Darbā “Mākslasdarba sākotne” Heidegers raksta: “...valoda nav vienīgi – un nekādā ziņā pirmām kārtām – skanoša un rakstiska izpausme kaut kā paziņošanai. Valoda (..) pirmoreiz ienes esošo kā kādu konkrētu esošo atvērumā.(..)
Valodai pirmoreiz nosaucot esošo, ar šo nosaukšanu tas tiek pie vārda un parādīšanās. No šejienes šī nosaukšana izsauc esošo uz tā esamību.”
Te – nosaukšanā, parādīšanā uz āru, filosofijas terminoloģijā runājot, sākas valodas ontoloģija. Sadzīviski vienkāršu ļaužu gudrība to pasaka tā: nerunā, citādi tas tā arī notiks. Vai arī – runā, un tu iegūsi...
Protams, pastāvošā terminoloģija un vārdu pierastās asociācijas uzspiež teiktajam savu skatījumu. Stāsta, ka kardināls Rišeljē (tas no Dimā “Trīs musketieriem”) realitātē esot bijis īpaši viltīgs, jo uzdevis saviem zinātniekiem izstrādāt terminoloģijas vārdnīcu, saprotot, ka tieši tā, nevis klaji politiski teksti, ir ideoloģijas stūrakmens.
Šī nosaukšana vārdā radikāli maina situāciju, rada jaunas attiecības starp cilvēkiem. Kad vārdi ir izskanējuši, tos vairs nevar padarīt par neizteiktiem. Neskaidrā situācija ir ieguvusi zināmas aprises, klātesamību. Valoda ar savu ierosmi nosaka, ko un kā teikt. Valoda rada mūsu dzīves pasauli, kuru mēs ieraugām tikai tādu, kādu to mums parāda valoda. Mēs spējam ieraudzīt tikai to, uz ko mūs virza vārds. Te man gribētos moralizēt un atgādināt par politiķu atbildību par izteikto vārdu!
Valoda ir esamības mītne. Heidegers neuzsver valodas apzīmējošo funkciju. Viņš atzīst to par pārāk vienkāršotu uzskatu, jo vārds lietai nevar būt piekārts kā “preču zīme”. Aiz valodas apzīmējošās funkcijas atrodas vēl dziļāki slāņi: kāpēc vispār kaut kas var tikt apzīmēts? Heidegers atbild, ka pati esamība tiecas būt izteikta vārdā, parādīties.
Jautājums ir: kas, kad un kāpēc to parāda?

Viena atbilde – lai klasificētu

Viena no valodas būtiskām īpašībām ir klasificēt apkārt esošo realitāti. Klasifikācija pēc savas būtības ir pasaules ainas veidošana. Ortega i Gasets raksta: “(..) ikviena tauta sašķeļ pasaules daudzveidību pēc sava ieskata, piegriež un sadala to pēc sava prāta, tāpēc arī pastāv tāda valodu daudzveidība ar atšķirīgu gramatiku un dažādu leksiku un semantiku.
Indoeiropietis uzskatīja, ka vissvarīgākā atšķirība starp lietām ir dzimums, un viņš ar piedauzības pieskaņu raksturoja katru priekšmetu no dzimuma viedokļa.
Cits svarīgs pasaules norobežojums sakņojas pieņēmumā, ka viss esošais ietver sevī vai nu darbību – no šejienes darbības vārds, vai darītāju – no šejienes lietvārds. Atšķirībā no mūsu visai trūcīgās lietvārdu klasificēšanas vīriešu, sieviešu un nekatras dzimtes lietvārdos afrikāņu tautām, kas runā bantu valodās, ir daudz bagātāka klasifikācija: (..) Piemēram, kustīgie priekšmeti ir nodalīti no nekustīgajiem, augi no dzīvniekiem utt. Tur, kur viena valoda tik tikko ieskicē atšķirības, cita pārsteidz ar to pārpilnību. Eize valodā pastāv trīsdesmit trīs vārdi, lai izteiktu dažādus cilvēka gaitas veidus. Arābu valodā savukārt ir pieci tūkstoši septiņsimt četrpadsmit apzīmējumu kamielim. Acīmredzot tuksnešainās Arābijas nomadam un Glāzgovas fabrikantam nav viegli saskaņot savu viedokli par kupraino dzīvnieku.
Valodas mūs atšķir un laupa mums iespēju sazināties nevis tāpēc, ka tās ir atšķirīgas kā valodas, bet gan tāpēc, ka tās balstās uz dažādiem priekšstatiem, atšķirīgām domāšanas sistēmām un visbeidzot uz neatbilstošām filosofijām.
Mēs ne tikai runājam kaut kādā valodā, mēs domājam, slīdot pa agrāk iebrauktām sliedēm, uz kurām mūs ir novietojis valodas liktenis.”
Valodas spēks liek domāt vēl par kādu izaicinājumu pasaulei. Tā varētu būt otra atbilde: kā uzskata franču filosofs Rolans Barts, valoda ir varas forma.
Valodas darbība nereti pārvēršas par piespiedu ļaunu darbību. Pasaule ir pilna ar vārdiem, kam nav nekādas nozīmes, kas kalpo tikai par iznīcināšanas simboliem. Valoda piedalās cīņā par varu.

Nobeigums sekos

Referāts Valsts valodas komisijas rīkotajā starptautiskajā konferencē “Valoda un identitāte” 2004.gada 24.septembrī