Pagājušajā trešdienā, 26. jūlijā, Rīgā, Mazajā ģildē, notika "Sorosa fonda – Latvija" rīkota diskusija — Sabiedriskās politikas forums

Uz šo diskusiju bija pulcējušies Saeimas deputāti un citi Latvijas politiķi, mediju pārstāvji, nevalstisko organizāciju locekļi, valsts pārvaldes iestāžu darbinieki un citi — tātad tā sabiedrības daļa, kas vai nu ir aktīva politikas veidotāja Latvijā, vai gribētu par tādu kļūt, vai arī ir vismaz tās vērtētāju pozīcijā.

Pasākuma mērķis, kā to formulēja galvenā tā rīkotāja "Sorosa fonda – Latvija" izpilddirektore Vita Tērauda, bija veicināt Latvijas sabiedriskās politikas veidošanas kvalitāti. Jēdzienu "sabiedriskā politika" saprotot kā pamatprincipus, stratēģiju un rīcības plānu kādas nozares vai sabiedrības problēmas risināšanai.

Veicināt sabiedriskās politikas uzlabošanos šajā pasākumā bija iecerēts, apspriežot vienu no šīs politikas stūrakmeņiem — politisko analīzi un tās kvalitāti Latvijā.

To, ka Latvijā līdz šim trūcis struktūru, kas spētu pastāvīgi formulēt sabiedrībai aktuālas problēmas, veiktu neatkarīgu pētniecību, situācijas analīzi un izvērtējumu apvienojot ar risinājuma piedāvājumiem, jau pirms šī pasākuma bija secinājis gan "Sorosa fonds – Latvija", gan pēc šī fonda pasūtījuma veiktā pētījuma "Neatkarīga sabiedriskās politikas analīze Latvijā: situācijas apsekojums un secinājumi" autori — neatkarīgā konsultante Astrīda Neimane un politologs Ivars Indāns.

Kā šādi politikas analīzes centri pasaulē kopš četrdesmito gadu nogales funkcionē dažāda tipa politikas institūti, kas, it īpaši ASV, bieži tiek dēvēti par think tank (domāšanas tilpne — angļu val.).

Jau minētajā "Sorosa fonda – Latvija" pasūtītajā pētījumā šādi pētniecības institūti tiek iedalīti trīs grupās: universitātes tipa (institūcijas, kas, piesaistot dažādu fondu un sponsoru līdzekļus, veic akadēmisku, neitrālu un objektīvu konkrētas politikas analīzi); organizācijas, kas darbojas, izpildot galvenokārt valsts institūciju pasūtītus pētījumus; kā arī interešu aizstāvju — lobiju — pētījumu institūti, kas retāk nodarbojas ar pētniecību, biežāk ar rekomendāciju izstrādi. Tiem salīdzinājumā ar abiem pirmajiem "ideju centru" tipiem ir vairāk iespēju reāli ietekmēt politiskos procesus.

Gan šādu pētniecības institūciju skaits, gan to darbības veids un principi, kā arī finansējums ir atkarīgs no valsts politiskās dzīves tradīcijām un demokrātijas attīstības pakāpes. Īpaši daudz šādu organizāciju darbojas ASV, tradīcijām bagāta ir arī Rietumeiropas politikas pētniecības institūtu un fondu darbība.

Kopš sociālo un ekonomisko pārmaiņu sākuma Viduseiropā un Austrumeiropā arī šajā reģionā radusies nepieciešamība pēc neatkarīgas politiskās analīzes. Taču, kā secinājuši A. Neimane un I. Indāns, kvalitatīvas politiskās pētniecības attīstību šeit traucē vairāki apstākļi. Pirmkārt — augstvērtīgas situācijas analīzes un rekomendāciju izstrādes ekspertu trūkums sociālajās zinātnēs, pie varas esošo politiķu nevēlēšanās vai nespēja uzklausīt neatkarīgu speciālistu viedokli, kā arī sabiedrības neuzticība valsts iestādēm un politiķiem, līdz ar to neiesaistīšanās politiskajos procesos un neticība šādiem pētījumiem un grūtajām atziņām.

Par spīti šiem apstākļiem, veiksmīgi politiskās pētniecības institūti jau ilgāku laiku darbojas Bulgārijā, Ungārijā un citās Viduseiropas valstīs. Par labākajiem Rietumeiropas pētniecības organizāciju standartiem atbilstošu atzīts arī "Lithuanian Free Market Institute" Lietuvā.

Diemžēl gan ārvalstu eksperti, gan A. Neimane un I. Indāns atzinuši, ka Latvijā neatkarīgas politiskās pētniecības tradīcijas ir pārāk vāji izkoptas — trūkst gan kompetentu zinātnieku, gan šādu pētījumu finansējuma, gan pie varas esošo politiķu un valsts pārvaldes iestāžu darbinieku vēlēšanās un iespēju šādus pētījumus izmantot lēmumu pieņemšanā. Tādējādi bez sociālo un ekonomisko seku izpētes tiek pieņemti nepārdomāti lēmumi un starp sabiedrību un varas struktūrām veidojas nesaprašanās un nerēķināšanās citam ar citu. Par to, kā tas secināts gan minētajā pētījumā, gan Sabiedriskās politikas foruma dalībnieku runās, Latvijas nesenajā vēsturē liecina gan vairākkārtējie referendumi par šauri specifiskiem dažādu likumu grozījumiem, gan citi politiskās dzīves trauslās stabilitātes indikatori.

To, ka Latvijā politiskā analīze ir nepietiekami attīstīta, savā runā, atklājot Sabiedriskās politikas forumu, atzina arī Ministru prezidents Andris Bērziņš (runa publicēta šā gada 28. jūlija "LV", Nr.272/274). Viņš auditorijai atgādināja to laiku, kad Ministru prezidenta amatā bija Ivars Godmanis. A.Bērziņš pildīja labklājības ministra pienākumus, un, kā viņš pats atzina, toreiz nekādai lēmumu pieņemšanas seku analīzei nepietika nedz laika, nedz resursu, tomēr kļūdu tika pieļauts pārsteidzoši maz.

Salīdzinot Latvijas neatkarības atgūšanas sākumposmu ar pašreizējo situāciju valstī, A.Bērziņš atzina, ka tas attīstības posms, kad politiķi, balstoties uz vispārēju optimismu, varēja atļauties arī nepārdomātus "eksperimentus", jau ir pagājis. "Sabiedrība vairs nav gatava ciest, jo pārmaiņu laiks jau ieildzis," sacīja Ministru prezidents.

Tieši tāpēc A.Bērziņš izteica gatavību atbalstīt "Sorosa fonda – Latvija" iniciatīvu sabiedriskās politikas attīstībā un stimulēt no valdības neatkarīgu ekspertu piesaisti dažādu lēmumu izstrādei.

Arī Ilinoisas universitātes politoloģijas profesore Rasma Kārkliņa uzsvēra, ka modernā sabiedrībā lēmumu pieņemšana nedrīkst būt tikai to rokās, kam šīs tiesības devusi valsts konstitūcija. Demokrātijas pamatā ir partnerattiecības un domu apmaiņa, kurā kā vienlīdzīgi partneri piedalās politiķi, valsts pārvaldes iestāžu darbinieki un sabiedrība. Tikai tā var pirmām kārtām formulēt sabiedrībai aktuālas problēmas un pēc tam atrast racionālākos to risinājuma variantus un veiksmīgi nodrošināt lēmumu īstenošanu.

Ja nav šāda sabiedrības un lēmumu pieņēmēju preventīva dialoga, valstij jāpārvar pavirši sagatavotu lēmumu sociālās un ekonomiskās sekas, bet īpašu neveiksmju gadījumos jāsastopas ar sabiedrības pilnīgu atteikšanos pildīt likumus. Tā tas notiek, ja valstī ir noteiktas nesamērīgi augstas nodokļu likmes. Valsts budžets tad saņem mazāk ienākumu nekā situācijā, kad šīs likmes būtu saprātīgā apjomā.

Kā vienu no svarīgākajiem politiķu un sabiedrības viedokļu saskaņošanas instrumentiem R. Kārkliņa minēja tieši politiskās analīzes centrus. Viņasprāt, tiem vajadzētu ne tikai pildīt pasūtījuma pētījumus, bet arī pašiem formulēt sabiedrībai un valstij svarīgus problēmjautājumus un piedāvāt to risinājuma variantus.

Arī Džeimss Makgans, ASV Ārpolitikas institūta vadošais pētnieks un konsultāciju firmas "McGann Associates" prezidents, kas izstrādā Pasaules bankas, ANO un citu starptautisko organizāciju pasūtītus pētījumus, savā runā "smadzeņu centrus" jeb pētnieciskās organizācijas nosauca par sabiedrības demokratizācijas katalizatoriem. Salīdzinot tās ar akadēmiskās pētniecības institūcijām, Dž. Makgans par politiskās pētniecības organizāciju galveno uzdevumu nosauca nevis zināšanu kopuma radīšanu, bet gan politisku situācijas vai nozares analīzi un ar to saistītu rekomendāciju izstrādi, lai ietekmētu politikas attīstību.

Analizējot situāciju Latvijā, Dž.Makgans atzina, ka politiskā vide valstī joprojām ir pārāk saskaldīta. Tajā jūtams nopietnas politiskās analīzes un atklātas diskusijas trūkums. Taču, pēc viņa domām, valsts veiksmīga attīstība pati noteiks nepieciešamību pēc šādiem analītiskiem pētījumiem. Jo ar pārejas posma salīdzinoši skaidrajām un viennozīmīgi risināmajām problēmām politiķi būs tikuši galā patstāvīgi. Savukārt sabiedrības tālākās attīstības nodrošināšanai, ko Dž.Makgans dēvēja par "otrās un trešās paaudzes problēmām", viņiem jau būs akūti nepieciešams kompetentu ekspertu viedoklis. Tad arī radīsies vajadzība pēc "smadzeņu centriem" Latvijā. Taču šādiem pētniecības institūtiem būs arī pašiem jācīnās par savu eksistenci — nepārtraukti pierādot gan valdībai, gan sabiedrībai savas eksistences pamatotību.

Tikai tad, kad Latvijas politiķi iesaistīs dialogā sabiedrību, uzklausot nevalstisko un citu organizāciju pārstāvjus, kā arī balstīs savus lēmumus uz neatkarīgu ekspertu ieteikumiem un, kā to visai poētiski definēja Dž. Makgans, "karaļi vairs nebūs filozofi, bet filozofi — karaļi", varēs apgalvot, ka valsts ir sasniegusi zināmu brieduma pakāpi un jau var runāt par nopietni ieliktiem demokrātijas pamatiem.

Savu viedokli par vienu no retajiem Latvijā līdz šim sistemātiski veiktajiem analītiskajiem pētījumiem "Pārskats par tautas attīstību", kā arī par šī pētījuma izstrādē gūtajām atziņām par sabiedriskās politikas efektivitāti izteica arī pārskata galvenais redaktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Tālis Tisenkopfs (runu "LV" publicē pilnībā).

Savukārt "Sorosa fonda – Latvija" izpilddirektore Vita Tērauda analizēja gan līdzšinējo sabiedrisko politiku Latvijā, gan iespējas, kā "Sorosa fonds – Latvija", atbalstot neatkarīgas politiskās pētniecības attīstību Latvijā, varētu veicināt visas sabiedrības demokratizāciju (arī šo runu "LV" publicē pilnībā).

Nākamajā dienā, 27. jūlijā, Sabiedriskās politikas forums turpinājās ar politiskajiem analītiķiem domātu praktisku semināru doktora Džeimsa Makgana vadībā.

Dina Gailīte, "LV" nozaru virsredaktore

Ministru prezidents Andris Bērziņš sarunā ar Sabiedriskās politikas foruma organizatori, "Sorosa fonda — Latvija" izpilddirektori Vitu Tēraudu

Ilinoisas Universitātes politoloģijas profesore Rasma Kārkliņa; Latvijas Universitātes asociētais profesors un Socioloģijas nodaļas vadītājs, "Pārskata par tautas attīstību" galvenais redaktors Tālis Tīsenkopfs

Sabiedriskās politikas foruma dalībnieki

Rīgā, Mazajā ģildē, 2000.gada 26.jūlijā Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"