Tālis Tisenkopfs, LU Socioloģijas nodaļas vadītājs:

Par tautas attīstību kā atvērtas politikas instrumentu

Runa saīsinātā veidā nolasīta Sabiedriskās politikas forumā šī gada 26.jūlijā

"Sorosa fonds — Latvija" un ANO attīstības programmas (UNDP) ikgadējie pārskati par tautas attīstību iestājas par atvērtu politiku. Ko nozīmē atvērta sabiedriskā politika? Tā nozīmē, ka politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā piedalās plaša politikas veidotāju kopiena, kas ietver ne tikai politiskos līderus un pārvaldes administratorus, bet arī zinātniekus un ekspertus, nevalstisko organizāciju un pilsoņu grupas, profesinālās organizācijas un caurredzamus lobijus. Publiskajai politikai jāievēro vairāki principi, uz kuriem mudināja jau 1998.gada pārskats, — tai jābūt ne tikai atvērtai, bet arī atbildīgai, kompetentai, caurredzamai un nepartraukti jāsniedz pārskats sabiedrībai. Atvērtas politikas ieguvums ir politikas efektivitāte, no kā iegūst visa sabiedrība. Otrs ieguvums ir politikas leģitimitāte, no kā iegūst paši politiķi.

Latvijā vēl tālu līdz šim ideālam — publiskā politika ir drīzāk slēgta nekā atvērta. Slēgtas politikas simptomi ir korupcija, politiķu un ierēdņu atdošanās biznesa paziņām, informācijas slēpšana no iedzīvotājiem, nekompetenti lēmumi, tautas attīstības vajadzību ignorēšana. Mēs esam sapulcējušies, lai izgudrotu atslēgu slēgtai politikai. Publiskā politika nedrīkst būt pelēka vai melna kaste. Ja tā tāda ir, sabiedrībai tā ir jāatslēdz ar demokrātijas atslēgu. Atļaujiet minēt četras būtiskas slēgtas politikas pazīmes un problēmas Latvijā.

Pirmā pazīme — šaurs un noslēgts politisko izlēmēju loks noved pie ierobežotas un noslēgtas politiskās prakses. Ļoti bieži politika Latvijā tiek veidota un svarīgi lēmumi pieņemti šaurā lokā, nevis demokrātisku diskiusiju ceļā. Biznesa grupējumu vadītāji kopā ar politiskajiem līderiem un tā dēvētajiem pelēkajiem kardināliem bieži izšķir nacionāli svarīgus jautājumus, par kuriem savs viedoklis būtu sakāms arī dažādām sabiedrības grupām. Noslēgtas politikas līdzeklis drīzāk ir slepens mobilā tālruņa zvans, nevis publikas uzklausīšana un atklāta diskusija. Jo noslēgtāks ir politiskais process, jo vairāk tas koncentrējas šaurā indivīdu lokā, jo vairāk no politiskās ietekmēšanas tiek atstatīti citi politikas virzītāji, pat valdošo partiju ierindas biedri un ierindas deputāti. Latvijā kļuvis redzams, ka ierobežota politiskā izlemšana vairs neatbilst strukturētas sabiedrības vajadzībām un attīstības izaicinājumiem.

Otrā problēma, kas kavē atvērtu politiku, ir nepietiekama izspratne par publiskās jomas nozīmi indivīda un tautas dzīvē. Publiskā joma ir sabiedrības kopējā telpa un kopējās vajadzības. To var iztēloties kā vienotu, labi nostādītu un tiesiski sakārtotu platformu, uz kuras indivīdi atsperas, lai veidotu savu privāto dzīvi. No sabiedriskās politikas nevar prasīt, lai tā padara visus indivīdus laimīgus, taču tās uzdevums ir rūpēties par šo kopējo platformu. Taču Latvijā vērojama publiskās politikas šķietama vai reāla novēršanās no publiskās jomas vai pat nievājoša attieksme pret to. Politiķi daudz naskāk vērš skatus privātā, nevis publiskā sektora virzienā, jo tur viņi var dabūt sponsoru naudu un apmierināt savas materiālās intereses. Sabiedriskā politika bieži kļūst privātmonetāra un iet privātās intereses pavadā. Tad nav brīnums, ka cilvēki Latvijā saka — naudasmaisi nosaka politiku un politiķi nodarbojas ar politbiznesu. Taisnības labad jāteic, ka tā nav tikai Latvijas problēma, jo arī citur pasaulē liberālā ideloģija tiek manipulēta kā piesegs privātām interesēm. Taču citur ir stiprākas politiskās atbildības tradīcijas, tik klaji netiek ignorēts tiesiskums un indivīda vērtība. Lai gan dažu politisko partiju ideologi devē sevi par liberāļiem, viņu noraidošā attieksme pret publiskajām interesēm un slēgtas politiskās uzvedības manieres patiesībā izkropļo ne tikai publisko telpu, bet arī pašu liberālā kapitālisma būtību. Tā sauktie šaurā loka liberāļi spēj radīt vienīgi monopolisko vai oligarhisko kapitālismu, padomiskā blata kapitālismu, kam nav nekā kopēja ar pilsonisko demokrātiju un brīvo tirgu.

Trešai šķērslis atvēras politikas ceļā ir sašaurināts skatījums uz politiku. Parasti ar politiku Latvijā saprot to, ko angliski nozīmē politics — likums, institūcijas un partijas, retāk — politikas instrumentus. Daudz retāk Latvijā runā par politiku kā par procesu jeb to, ko angliski sauc par policy — par politiskiem mērķiem, īstenošnu, novērtēšanu un uzlabošanu. Tikpat kā nemaz nerunā par plašāku politikas veidotāju un virzītāju kopienu, kurā līdzdarbojas dažādi aģenti — eksperti, pilsoņu grupas, uzņēmēju asociācijas, politikas tīkli kā daudzveidīgu interešu pārstāvniecība. Sašaurināta izpratne paver ceļu centralizētai politikai un lēmumu pieņemšanai, pārāk institucionālai pieejai. Bieži vien cilvēki domā, ka visus jautājumus var atrisināt institūcijās bez pašu iesaistes. Tas neveicina izpratni, ka politika patiesībā ir ļoti daudzveidīgs, dzīvs un līdzdalīgs process. Reiz kāds politikas zinātnes students izlaidumā sacīja: mēs būsim jaunā elite, kas veidos likumus, jūs — sociologi — pētīsiet, ko par to domā sabiedrība, bet jūs — vēsturnieki — aprakstīsiet to nākamajām paaudzēm. Tad nu veidojas greiza pārliecība, ka politiķi vārās savā sulā pa augšu, bet pārējiem nav īstas saprašanas, intereses un daļas, ko viņi tur dara. Šī pārliecība atspoguļojas zemajos uzticēšanās reitingos.

Ceturtais atvērtas politikas kavēklis ir pašu cilvēku negribēšana vai neprasme iesaistīties tajā. Lai politika būtu atvēra, ir jābūt cieņai un uzticēšanās starp tiem, kuri pārvalda (valdību, pārvaldes iestādēm, politisko sistēmu), un tiem, kuri uztic autoritāti un tiek pārvaldīti (pilsoņiem, publiku). Ir jābūt arī gribai, pretimnākšanai no abām pusēm. Pārvaldītājiem jādemonstrē atvērtība un caurredzamība, bieži pat pret savām varas noturēšanas interesēm. Viņiem jāiznāk gaismā un jāatsakās no tumsas komforta, lai pilsoņi redzētu, ka viņi darbojas sabiedrības interesēs. Savukārt pilsoņiem aktīvi jāiesaistās publiskajās diskusijās, jāuzņemas pilsoniska līdzdalība lēmumu virzīšanā papildus noslogotībai ar savām ikdienas rūpēm un privātajām darīšanām. Publiskajai telpai nepieciešama kopšana no abām pusēm un biežāk nekā reizi vēlēšanu gadā. Latvijā vēl nav pietiekamas gribas un iemaņu politiskās iesaistes metodēs. Tomēr 300 000 parakstu par referendumu Latvenergo jautājumā liecina, ka pilsoņi izšķīrušies par caurspīdīgu, atbildīgu un godīgu lēmumu pieņemšanu.

Tātad galvenie šķēršļi atvēras politikas ceļā ir:

1) šaura un noslēgta politiskā izlemšana;

2) publiskās jomas nenovērtēšana;

3) sašaurināts skatījums uz politiku;

4) līdzdalības iemaņu un tradīciju trūkums.

Vēlreiz jāatgādina, kāpēc politikai jābūt atvērtai, — tikai tā var panākt, ka tā ir efektīva, caurredzama, atbildīga un nes lielāku labumu sabiedrībai. Šajā ziņā atvērta politika saskan ar tautas attīstības mērķiem.

Var minēt vēl dažus argumentus par labu atvērtai politikai. Mūsdienu sabiedrība kļūs arvien vairāk atkarīga no tehnoloģijas, pār kuru bieži trūkst sociālas kontroles. Ar atvērtu politiku var panākt lielāku sabiedrības kontroli pār jaunajām tehnoloģijām, piemēram, ģenētiski modificētas pārtikas politikā, publiskā transporta politikā, personas datu aizsardzībā un citās jomās. Mūsdienās lēmumu pieņemšana vairs nav vienīgi valdību un ierēdņu kompetence. Tai ir starpinstitucionāls, starptautisks, starpnozaru un starpreģionāls raksturs. Atvērta politika ļauj labāk saskaņot dažādu aģentu intereses. Piemēram, par reģionālo attīstību savs vārds sakāms gan Eiropas Komisijai, gan Latvijas valdībai, gan reģionālās attīstības aģentūrām, gan reģionu uzņēmējiem un sabiedriskajām organizācijām.

Jāņem vērā, ka politikas atvēršana rada nākamos praktiski risināmos jautājumus, piemēram, vai informācijas pieejamība, likumprojektu publicēšana Saeimas mājaslapā ir pietiekama, lai pilsoņi varētu kompetenti spriest par sarežģītiem sociāliem, tehnoloģiskiem un juridiskiem jautājumiem, vai arī ir vajadzīgi eksperu komentāri? Kā panākt sabiedrības viedokļu uzklausīšanu, ja izšķiramie jautājumi ir steidzami vai saistīti ar valsts konkurējošo priekšrocību nostriprināšanu?

Tikko izskanējusī politikas kritika var šķist pārlieku skarba. Taču pārskati par tautas attīstību vienmēr centušies veicināt demokrātisku, atklātu un atbildīgu politiku, jo tikai ar tādas politikas palīdzību ir sasniedzami tautas attīstības pamatmērķi — labklājība, izglītība, veselība un līdzdalība. Darbs pie šāgada pārskata ir tikko sācies, un tā tēma būs atvērta politika. Šajā ziņā pārskata iecere labi sasaucas ar šī foruma mērķiem un "Sorosa fonda — Latvija" iniciatīvu stiprināt Latvijā politikas virzītāju kopienu, atbalstīt politikas institūtu veidošanos.

Nobeigumā gribu teikt, ka politikas virzītāju kopienai — ekspertiem, politikas analītiķiem, interešu aizstāvības grupām, medijiem, politiķiem un pārvaldības cilvēkiem — ir no jauna jāatdzīvina publiskā telpa — jāpadara sabiedriskā politika atvērta, caurredzama, līdzdalīga un atbildīga. Tikai uz šādas politikas pamatiem var notikt Latvijas attīstība.