Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Nobeigums. Sākums “LV”, 09.06. – 29.09.2004.

15.
Kultūrpolitika
Literatūra un teātris

Latviešu leģiona ģenerālinspektors, SS grupenfīrers un ieroču SS ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis (centrā). 1944.gada 7.septembris. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Vācu okupācijas periodā latviešu sabiedrībā bija liela vēlēšanās redzēt jaunas lugas. Tiek sarakstītas komēdijas: Anšlava Eglīša “Kosma konfirmācija”, “Par purna tiesu”, Tijas Bangas “Gudrā Marjona”, Jāņa Jaunsudrabiņa un Jāņa Norviļa dziesmuspēle “Ezermalas krokodils” u.c. Lugās dominē mīlestības pārpratumi un dažādas cilvēka rakstura vājības. Skatoties šādas izklaidējošas izrādes, cilvēks caur ironiju un smiekliem centās padarīt vieglāku okupācijas laika ikdienu. Latviešu dramaturģija tiešā un atklātā veidā neslavēja nacistu režīmu un tā ideoloģiju, labi izprotot šīs varas patieso attieksmi pret latviešu tautu.
Vācu iestādes latviešu teātru dzīvē ārēji it kā iejaucās samērā maz. Nebija obligāti noteikts Rīgas un provinces teātros iestudēt vācu autoru lugas. Tomēr repertuāra izvēle bija ierobežota, jo vācu cenzūra nepieļāva tādu lugu iestudēšanu, kurās saskatīja kaut ko trešā reiha ideoloģijai neatbilstošu. 1943.gadā Dailes teātris E. Smiļģa vadībā gribēja inscenēt J. Raiņa lugu “Uguns un nakts”, bet to neatļāva. Okupācijas iestādēm bija nepieņemams Melnā bruņinieka tēla traktējums. Latviešu pašpārvalde bija nodibinājusi arī godalgu par gada labāko iestudējumu. 1943.gadā to saņēma Dailes teātris par V.Šillera “Marijas Stjuartes” uzvedumu, bet 1944.gadā – Nacionālais teātris par R.Blaumaņa “Pazudušo dēlu.”
Okupācijas varasvīrus interesēja Rīgas un Liepājas operas. Cenzūra ne tikai stingri sekoja repertuāram, bet arī prasīja, lai apmēram puse izrāžu notiktu vācu valodā. Operas žanrs bija ļoti populārs vāciešu vidū. Viņi pieprasīja vācu komponistu, bet it īpaši Riharda Vāgnera darbus. Kara gados Rīgas Operā dziedāja tādi izcili mākslinieki kā Milda Brehmane–Štengele un Mariss Vētra. Atsevišķām izrādēm diriģentus un režisorus atsūtīja no Vācijas. Rīgas Operas direktors bija Jēkabs Poruks. Līdz 1943.gadam Opera bija Ostlandes reihskomisariāta pārraudzībā, bet pēc tam pārgāja Latvijas ģenerālkomisāra O.Drekslera pārziņā. Tā kā Rīgas Operā bija tikai 1700 vietas, notika asa cīņa par biļetēm. Dažādu vācu civilo un militāro iestāžu pieprasījums pēc tām bija ļoti liels.
Jelgavā, Liepājā, Valmierā un Daugavpilī darbojās arī provinces teātri. Jelgavas teātris bija viens no redzamākajiem provinces teātriem. Tajā aktīvi strādāja režisors un aktieris Osvalds Glāznieks, kā arī Jānis Kļava.

Tēlotājmāksla

Vācu okupācijas periodā turpinājās jau agrākajos gados aizsāktās latviešu tēlotājmākslas tradīcijas. Līdzās vecmei-stariem J.Kugam, L.Libertam, N.Strunkem, S.Vidbergam darbojās arī vidējās paaudzes gleznotāji – F.Milts, J.Jēgers, E.Geistaute u.c. Sekmīgi strādāja Tēlotājas mākslas kooperatīvs, kas 1941.gadā apvienoja ap 500 mākslinieku. Kooperatīva priekšsēdētājs bija J.Bīne. Kooperatīvs palīdzēja risināt krāsu un citu nepieciešamo materiālu iegādi, kā arī kādu laiku pasargāja māksliniekus no iesaukšanas militārajā dienestā.
Viens no svarīgākajiem tēlotājmākslas dzīves centriem bija Mākslas akadēmija, kas kara apstākļos nepārtrauca darbību. Akadēmijas rektors bija J.Kuga. 1941.gada 25. novembrī tika izsludināts mācību sākums. Mācību procesu apgrūtināja okupācijas iestāžu rīkojums par studentu obligāto iesaistīšanu lauku darbos. No akadēmijas tika padzīti ebreju tautības studenti. Represijas skāra arī mācībspēkus. Par sadarbību ar padomju režīmu 1940. un 1941.gadā no akadēmijas bija spiests aiziet Leo Svemps, kurš pasniedza klusās dabas gleznošanu. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī figurālās meistardarbnīcas vadītāju profesoru Ģedertu Eliasu. Mākslas un kultūras lietu pārvaldes direktors E. Puksis pieprasīja viņu padzīt no akadēmijas par komunistiskā garā uzrakstīto ievadu grāmatai “Latvijas PSR Mākslas akadēmijas 20 gadi”. Lai gan studenti un Pašpārvaldes direktors J.Celms aktīvi protestēja, Ģ.Eliass 1941.gada decembrī tika atbrīvots no ieņemamā amata.
Svarīgs mākslas dzīves aktivitāšu rādītājs bija diezgan lielais organizēto izstāžu skaits. Tās notika mākslas galerijās un komercsalonos. Tēlotājmākslas kooperatīva salonā apmēram ik pēc mēneša tika iekārtota jauna izstāde. Notika gan mākslinieku individuālās – J.Bīnes, E.Drujas, J.Jablovska, F.Milta u.c. – , gan arī tematiskās kopizstādes. 1944.gadā tika sarīkota portretu izstāde, kurā piedalījās 44 mākslinieki. Veiksmīgi darbojās Z.Mierkalnes mākslas salons “Zinta”. Salons darbu sāka 1941.gada septembrī un drīz vien sarīkoja plašu retrospektīvu latviešu mākslinieku darbu izstādi. Tajā ar 150 darbiem bija pārstāvēti daudzi redzami latviešu gleznotāji. Salonā tika sarīkotas I.Zeberiņa, E.Vītola, R.Zariņa un citu mākslinieku personālizstādes. Raksturīga salona “Zinta” darba iezīme bija jauno mākslinieku personālizstāžu sarīkošana. Savas pastāvēšanas laikā salons noorganizēja ap 30 izstāžu.
1942.gadā Rīgā darbu sāka E.Hermanovska Mākslas un arhitektūras salons. Tas bija ģimenes uzņēmums, kas piedāvāja tēlotājas un lietišķās mākslas darbus, kā arī būvdarbu veikšanu. Paula Hermanovska piedāvāja porcelāna, māla un ādas darbus, bet brāļi Hermanovski – gleznas un zīmējumus. Mākslas saloni tika atvērti arī ārpus Rīgas, piemēram, Jelgavā, Valmierā, Jēkabpilī, Talsos, Liepājā, Cēsīs u.c.
Aktīvākais posms tēlotājmākslā bija no 1942. līdz 1943.gadam, kad notika nozīmīgākās izstādes, arī divas latviešu vispārējās gleznu, grafikas un skulptūru darbu izstādes. Svarīgs notikums bija V. Purvīša septiņdesmit gadu jubilejai veltītās izstādes sarīkošana Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Izstādē bija aplūkojami ap 300 darbi. Mākslinieku apsveica reihsministrs A. Rozenbergs. 1943.gada 1. maijā tika atklāta Otra vispārējā latviešu mākslinieku izstāde, kurā bija eksponēti 193 autoru darbi.
Par spīti karam un vācu okupācijas režīma politikai, latviešu tēlotājmāksla turpināja savu attīstības gaitu. Veidojās jaunu mākslinieku paaudze. Mākslinieku radošo izaugsmi veicināja Kultūras fonds. Tomēr nav noliedzams, ka mākslas aktivitātes bija pakārtotas vācu kultūrpolitikai.