Krājums, kas veicina vārīšanos

“Trīs pliki vīrieši spriež par mūziku” – iespējams, tā pirmajā brīdī gribas nosaukt “Jumavas” provokatīvi noformēto rakstu krājumu “Postmodernisms teātrī un drāmā”. Tajā apkopoti raksti, kas nolasīti konferencē ar tādu pašu nosaukumu Rīgā 2003.gada oktobrī. Mūsdienu kultūrā būtisko, bet katra citādi saprasto postmodernisma vārdu krājumā šķetina gan latviešu teātra zinātnieki (S.Radzobe, V.Čakare, B.Kalnačs, E.Tišheizere un citi), gan lietuviešu, angļu, norvēģu, igauņu pētnieki.

Krājumu papildina sarunas ar latviešu dramaturgiem un teātra režisoriem par postmodernismu un viņu radošo praksi, kā arī apjomīgs Valdas Čakares teorētisks raksts par postmodernismu, kas, iespējams, daudziem lasītājiem palīdzēs labāk izprast mūsdienu mākslas norises. Rosinošs ir Silvijas Radzobes referāts “Modernisms un postmodernisms Latvijas režijā”, kas tiecas racionāli sagrupēt Latvijas teātru pēdējo gadu sniegumu, izvērtēt postmoderno spēļu ieguldījumu teātra mākslas attīstībā.
Kā jau S.Radzobe norāda priekšvārdā, latviešu kultūra postmodernismu uztver gan racionāli (kā jaunu, eksperimentālu mākslas formu izmantojumu), gan romantiski (kā visa jaunā, labā, aktuālā nosaukumu). Šī grāmata iznāk brīdī, kad daļa lasītāju tikai sāk izjust, kas tas postmodernisms tāds ir un ko tas paveicis latviešu kultūrā, bet pārējie to jau izbaudījuši, no tā atēdušies un nīgri apšauba, vai kaut kas tāds maz Latvijā eksistē, vai tas vispār eksistē un varbūt jau sen ir beidzies, dodot vietu kam citam.
Postmodernismam raksturīgais plurālisms un marginālisms izpaužas arī mūsu priekšstatos par postmodernismu, un katrs to var saskatīt visur, kur vēlas. Piemēram, jautājumā par pirmo postmoderno latviešu teātra izrādi – Mārīte Gulbe (165. lpp) raksta, ka tā ir opera “Rolstein on the Beach” (1997), S.Radzobe (154. lpp) pirmatklājēja godu piešķir Laura Gundara iestudētajam “Hamletam” (šķiet, domāts 1994.gada iestudējums), bet režisore Māra Ķimele (205.lpp) paziņo, ka viņas iestudētā “Mēdeja” (1975) jau ir bijis “pēc visiem likumiem postmoderns iestudējums”.
Visas grāmatas garumā pētnieki tiecas noskaidrot, kā tad patiesībā ir, savukārt praktiķi eleganti atgaiņājas un slēpjas. Tikai Dž.Dž. Džilindžers atļaujas pateikt: “Es esmu postmodernists”. Daži diskusiju dalībnieki aicina neignorēt mūsdienu realitāti, kurā, pēc viņu domām, ir pašsaprotami nodarboties ar mākslu, kas izrādās postmoderna, savukārt citi pieprasa, lai māksla sniegtu cilvēkam mierinājumu, dotu cerību, padarītu dzīvi laimīgāku.
Grāmata būs interesanta liecība 2003. gada latviešu teātra ļaužu izpratnei par postmodernismu, teorētiskajai bagāžai, diskusiju stilam un līmenim. Tā rāda, ka cilvēkiem patīk domāt un izteikties par postmodernismu un ka aizspriedumi pret šo noslēpumaino jēdzienu pamazām sarūk. Arī šī grāmata, tāpat kā Gunta Bereļa “Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs” (2001) un Viktora Ivbuļa sarūpētā antoloģija “Uz kurieni, literatūras teorija?” (1995), iespējams, kļūs par “garaini, kas veicina vārīšanos” (I.Ziedonis) – arī tādā gadījumā, ja pati “vārīšanās” šķiet apšaubāma.

Kārlis Vērdiņš, dzejnieks